Ar Rīgas Valsts tehnikuma skolasmaizi pasaulē

Nobeigums. Sākums — "LV" Nr.64, 25.04.2001.

Rīgas Valsts tehnikuma audzinātāji un audzēkņi 1998.gada 18.novembra svētku sarīkojumā Foto: Irēna Grīnvalde

Otrreizējās padomju okupācijas apstākļos pamatos jau bija mainījies un atkal tika mainīts Rīgas Valsts tehnikuma (RVT) kolektīvs; 1944. gada novembrī mācības atsāka Mehānikas, elektrotehnikas, ķīmijas un būvniecības nodaļas. Rīgas Valsts vakara tehnikumu 1945.gada martā apvienoja ar Rīgas Valsts tehnikumu, nosaucot to par Rīgas industriālo politehnikumu. Vakara tehnikums kļuva par RVT vakara nodaļu. Par direktoru ieceltais no Krievijas atbraukušais Pēteris Zariņš prata latviešu valodu, arī dokumentāciju kādu laiku vēl pieļāva kārtot latviešu valodā. Tehnikumā lielākā bija mehānikas nodaļa ar 4 specialitātēm: instrumentu ražošana, rūpniecisko iekārtu montāža un remonts, metālu apstrāde ar griešanu un metināšanas tehnoloģija. Par 1952.gadā atvērtās mēbeļu ražošanas nodaļas dvēseli kļuva pasniedzējs Indulis Zeltiņš. Vēlāk nodibināja arī skaitļošanas un automobiļu nodaļas. Apslāpējot cerīgi sākušos "Berklava atkusni", LKP CK 1959.gada jūlija plēnums uzspieda Latvijai forsēt smagās lielrūpniecības attīstību, iesaistot speciālistu sagatavošanā RIP. Neklātienes nodaļā, kur dominējošā loma bija iepludinātā nekvalificētā darbaspēka grupām, mācības notika tikai krievu valodā. Ieceļot par direktoru atvaļināto okupācijas armijas pulkvedi Pēteri Sergejevu, kurš latviešu valodu neprata, tehnikuma rusifikācija pastiprinājās: piekarot "buržujiskā nacionālista" birkas, tika padzīti 12 pasniedzēji latvieši, vadošos amatos pieņemti iebraukušie militāristi, no ēkas fasādes norauts latviskais skolas nosaukums.

Spītējot politizācijai, ideoloģiskai apstrādei, latviešu garu gan ar uzdrīkstēšanos, gan diplomātiskiem līdzekļiem uzturēt palīdzēja lieliski pasniedzēji, savas zemes un skolas patrioti Jānis Bērziņš, Indulis Zeltiņš, Ilga Vandere, Ernests Veinbergs, Jānis Puriņš, Kārlis Jansons, Harijs Grasmanis un daudzi citi. Pateicoties viņiem, tūkstoši jauniešu, beidzot tehnikumu, aizveda sev līdzi gaišas atmiņas par savu "Ripiņu". Par to gadu audzēkņu cieņu un pateicību liecina neatkarīgās Latvijas ekspremjera, Saeimas deputāta Valda Birkava ieraksts muzeja goda grāmatā: "Paldies Rīgas Valsts tehnikumam, kur mācījos no 1957. līdz 1961. gadam, par pamatiem — latviskiem pamatiem, kuri tika ielikti manai dzīvei!"

Vērtīgu ceļamaizi tālākai izglītībai, raženam zinātniskajam, kultūras un valsts darbam tehnikumā guvuši daudzi pēckara RVT absolventi: profesori Jāzeps Ločmelis, Andrejs Līdumnieks, Edgars Jansons, Egons Lavendelis, Mārtiņš Kalniņš, sportiste Skaidrīte Smildziņa–Budovska, Nacionālā teātra direktora vietnieks Zigfrīds Kalniņš, bij. satiksmes ministrs Jānis Janovskis, uzņēmējs Raitis Bullītis, Eiropas Kopienas (Brisele) asistents Valdis Zariņš, Saeimas kancelejas vadītājs Māris Steins, Saeimas deputāts Māris Vītols u.c.

Kādu kalsim Rīgai rotu,

Tēvuzemi pušķosim?

Celsim tiltus, kopsim dārzus,

Dēstīsim ozoliņus.

(Tautasdziesma)

Latvijas nacionālā atmoda plaši atbalsojās tehnikumā, jo tai bija izsenis iestrādāta sagatavota augsne. Par iemīļotu tradīciju bija kļuvuši Baltijas republiku tehnikumu rīkotie mākslinieciskās pašdarbības festivāli, kam rūpīgi gatavojās pasniedzēji un audzēkņi un kas notika no 1957. līdz 1988. gadam Rīgā, Viļņā, Kauņā un Tallinā, un palīdzēja saglabāt nacionālo identitāti, stiprinot baltiešu vienotību. Paralēli šiem festivāliem rīkoja Baltijas tehnikumu spartakiādes, gan skolēnu, gan pedagogu sporta sacīkstes, kas sniedza rūdījumu, saliedēja kolektīvu. Tehnikumam bija laimējies, piesaistot par mākslinieciskās pašdarbības vadītājiem ļoti spējīgus, radošus pedagogus, kam rūpēja patiesas kultūras vērtības, bija tuva folklora un kuri prata aizraut jauniešus. Audzēkņi dievināja ierosmēm bagāto Ernu Muraško, kurai bija brīnišķīga balss, muzikālā izglītība un dāsna sirds. Pēc kara tehnikumā bija saglabājušies mūzikas instrumenti — tos lika lietā, un jau kopš četrdesmito gadu beigām darbojās pūtēju orķestris, atskaņojot pat klasiķu darbus. Iecienīts bija meiteņu vokālais ansamblis, kuru vadīja Erna Muraško, lielus panākumus guva deju kolektīvs (vad. Gunārs Rubenis), dramatiskā kopa; 1973. gadā Livars Jankovskis izveidoja ansambli "Dialogs", kas iestudēja Aleksandra Čaka, Viļa Plūdoņa, Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa dzejas kompozīcijas, atzinību ieguva etnogrāfiskais ansamblis. Erna Muraško sadarbojās ar "Dialogu", piedalījās festivālu rīkošanā un žūrijas komisijās.

Kad 1988. gada 27. oktobrī tehnikumā pasniedzēju Viļņa Kalniņa un Viktorijas Teteres vadībā izveidojās Tautas frontes atbalsta grupa, tajā aktīvi iesaistījās arī vecāko kursu audzēkņi. Pēc 45 gadiem 1989. gada 23. jūnijā tehnikumā atkal līksmi skanēja Līgo dziesmas, 23. decembrī kopīgi svinēja Ziemassvētkus. Ignorējot toreizējās administrācijas nenoteikto nostāju, audzēkņi kopā ar pasniedzējiem 1991. gada janvāra dienās bija uz barikādēm. RVT sporta kluba vadītājs Arnis Lagzdiņš ierādīja atpūtas telpas radionama un valdības ēku sargiem. Pie Mangaļu tilta 16. janvārī apšaudē no "melno berešu" lodes krita RVT bijušais audzēknis Roberts Mūrnieks...

Atgūstot vēsturisko nosaukumu RVT, tehnikums kļuva atpazīstams arī tiem absolventiem, kurus svešās lielvaras izklīdinājušas pasaules plašumos. Par ieskaņu tehnikuma 75 gadu jubilejai izvērtās gadsimta pirmās puses 183 absolventu tikšanās 1993. gada 5. jūlijā Rīgā. Tūlīt pēc Daiņa Markus stāšanās darbā 1991. gada nogalē ciešā sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju, draudzīgiem uzņēmumiem, radniecīgām mācībiestādēm, nebaidoties grūtību, sākās tehnikuma reorganizācija. Tika rastas iespējas audzinātājiem iepazīties ar mācību un metodisko darbu Zviedrijas, Vācijas, Šveices un Dānijas tehniskajās skolās un koledžās. Administrāciju, it īpaši ekonomikas un uzņēmējdarbības pedagogus, konsultēja Kanādas koledžu asociācijas pasniedzējs Valters Frēze.

Nemitīgi pieaug uzdevumu apjoms, sagatavojot augstas klases tehniskos speciālistus Latvijas tautsaimniecībai. Darbojas sagatavošanas kursi 9. klašu audzēkņiem, bezdarbnieku pārkvalificēšanas kursi. Lai atbalstītu sekmīgākos audzēkņus no maznodrošinātajām ģimenēm, RVT sadarbojas ar sponsoriem, humānās palīdzības fondiem, palīdz absolventiem iekārtoties darbā. Darāmā vēl daudz. Reizēm uz reportieru jautājumiem D.Markus ar smaidu saka: "Būt vai nebūt? — tāds ir jautājums..." (Viljams Šekspīrs). Taču direktora acīs izlasāma skaidra, nepārprotama atbilde: būt! RVT ir un tam jābūt starp pirmajiem! Lieli mērķi radot lielu enerģiju, kas pastāvīgi jāuzlādē.

Aiz auditoriju, kabinetu sienām valda priekšeksāmenu gaisotne — zib ekrāni, klakšķina datori, skrapst rakstāmrīki... Lasītavā atkal jauna vajadzīgu grāmatu izstāde. Sekretariātā bez mitas šķind tālruņi — zvana no filiālēm, departamentiem, Nodarbinātības valsts dienesta, apvaicājas audzēkņu vecāki... Pirms un arī pēc kara tehnikumā mācījās galvenokārt stiprā dzimuma pārstāvji — zēni, meitenes bija tikai ķīmijas nodaļā. Bet kopš deviņdesmitajiem gadiem, kad RVT sāka mācīt jaunas specialitātes — biroja darba organizāciju, uzņēmējdarbības uzskaiti un kontroli — meiteņu skaits krasi pieauga, bagātinot tehnikuma sadzīvi, sabiedrisko darbu ar savu radošo aktivitāti un optimismu. Jau četrus gadus RVT darbojas audzēkņu valde ar 20 locekļiem, valdes vairāki sektori, kurus vada ievēlēts prezidents. Pirmais valdes prezidents divus gadus bija Kaspars Jēkabsons, pēc tam — Juris Sīklis, bet 2000./2001. mācību gadā — Jānis Lisenko. Valde risina mācību darba un disciplīnas jautājumus, piedalās dažādu pasākumu organizēšanā. It īpaši audzēkņu iecienīts un populārs ir Valentīna dienai veltītais konkurss "Mis un misters RVT", kas jau ceturto gadu pulcē skatītājiem pārpilnu lielo zāli. Pēc rūpīgas dalībnieku atlases tiek iestudētas dejas, "smalkas uzvedības tūres" — iepazīšanās, uznācieni... Gan jau gūtās iemaņas — atjautīga valoda, iznesīga stāja, prasme gaumīgi ģērbties, kontaktēties ar partneriem, ar savu iemīļoto — dzīvē noderēs... Konkursā piedalās audzēkņi no visa RVT , aktīvākās, kā stāsta viena no šī pasākuma rosinātājām pedagoģijas un psiholoģijas maģistre Valentīna Zahārova, esot no datortehnikas un ekonomikas nodaļām — biroja specialitātes meitenes. Paši audzēkņi ar administrācijas atbalstu gādājot tērpus, mūzikas instrumentus, meklējot sponsorus. Kā enerģiskākie, radošākie jāminot Jānis Lisenko, Gunta Singala, Ramona Kušnere, Arturs Ravinskis, Jānis Markus, Atis Jurkons.

RVT prot skaisti atzīmēt arī Skolotāju un Mātes dienu. Dzejas dienu pasākumu tematika cieši saistīta ar gada aktualitātēm: "Mana Latvija", "Rainim — 135", "Rīga dimd. Rīgai — 800". Audzēkņi grupās kopā ar žūriju izvērtējot skandētos dzejnieku, kā arī pašsacerētos dzejoļus, esejas, noslēguma sarīkojumam izvirzot labākos, kas tiekot prēmēti. Muzejā ir daudz rosinošas informācijas — jāpiemin nesen mūžībā aizgājušais RVT elektrotehniskās nodaļas 1944. gada absolvents, vēlāk laborants, saimnieciskais darbinieks Oļģerts Roze, kam tehnikums bija kļuvis par mājām, ģimeni. Tādu sirdscilvēku tehnikumā daudz — sporta kluba vadītājs Andris Purkalns (par ieguldījumu Latvijas basketbola attīstībā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni), jauniešu radošo iniciatīvu rosinātāji Ilze Pauliņa, Viktorija Tetere, Daiga Ziediņa, Ina Migla, Rasma Cinovska, Livars Jankovskis, Dace Rozenblate... Ik gadu, sagaidot Lāčplēša dienu, gan audzēkņi, gan pasniedzēji šķirsta senus dokumentus, gūstot idejas saistošiem sarīkojumiem. Viņgad 11. novembrī notikušas komandu sacensības vēsturisku faktu izpētē, arī literāro scenāriju iestudējumi, to laiku notikumu liecinieku atmiņstāstījumi, kopīga vakara pastaiga Daugavmalā, palaižot likteņupes straumē iluminētus vainadziņus, iededzot svecītes pie Rīgas pils mūra sienām... Atsaucību gūst 18. Novembra svētkiem veltītie domrakstu konkursi, kuros audzēkņi izteic savu attieksmi — par valsti, vēstures notikumiem, tautas nākotni. Reizē ar pārdomām tiek iesniegti zīmējumi, plakāti, fotoalbumi. Svinības noslēdz teatralizēti literāri muzikāli uzvedumi, kas iedvesmo gan dalībniekus, gan skatītājus dzīvei un darbam.

Kultūrvēsturisko pārskatu gribētos beigt ar RVT kādreizējā kaimiņa, Nacionālā teātra direktora, izglītības ministra, lielā domātāja un dzejnieka Raiņa rindām no sērdieņu dziesmas "Daugava", kuras pirmais izdevums iznāca pirms Bermonta uzbrukuma Rīgai. Daudziem karavīriem, tostarp RVT audzēkņiem un pasniedzējiem, rokās varēja redzēt "Daugavu", kur tie smēlās sajūsmu. Daži karavadoņi izteikušies, ka Raiņa "Daugava" atsvērusi veselu pulku... Šīs rindas, adresētas šūpuļzemei Latvijai, tiklab veltījamas dzimtajai skolai, kur dzimuši pirmie sapņi, pirmā mīlestība, rasti patiesi draugi, kur ieaudzināta cieņa, uzticība savai tautai un zemei, kur gūtas noderīgas zināšanas, rūdījums, alkas pēc nezūdošām vērtībām, griba kļūt par krietnu, Latvijai vajadzīgu darba darītāju jebkurā postenī, kur dzīve sauks. Lai šīs rindas allaž mudina padomāt, atcerēties vecākus, audzinātājus, Rīgas Valsts tehnikumu, priekštečus un laikabiedrus, kuri aizstāvēja savu zemi, krita cīņās par brīvu Latviju pie Skrundas, Cēsīm, pie Rīgas tiltiem Bermonta bandu sagrāves un Lielās Atmodas, janvāra barikāžu dienās!

Valdis Rūja — "Latvijas Vēstnesim"