Par ielas bērniem un skolu

Kad bērns atgriežas skolā

"Pie manis starpbrīdī pienāca 3. klases skolēns — tāpat vien, parunāties ar jauno skolotāju. Viņam esot jauna, superīga mugursoma... un viņš ejot peldēt... Bet tur no tā puikas nekas nebūšot, ne viņš ko saprotot, un arī biksēm tādi ielāpi. Pat kārtīgu botu fizkultūrai viņam neesot.

Bērni paši tik tālu neaizdomājas, no kura "kaut kas dzīvē iznāks vai neiznāks", spriežot tikai pēc kurpēm, somas. Tā ir pieaugušo attieksme, kura tiek atklāti pausta, — tās jau ir mūsu vērtības, kuras ieaudzinām bērnos."

Tā kā skolā bērni pavada lielu daļu sava laika, tai ir ļoti nozīmīga loma. Ir divas iespējas: vai nu bērni atrod tajā atbalstu un nenokļūst uz ielas, pat ja ir problēmas ģimenē, vai arī viņi jūtas skolai nepiederīgi un nenovērtēti, tādēļ izlemj skolu neapmeklēt vispār.

Domājot par ielas bērnu tematu saistībā ar skolu, rodas vairāki jautājumi — kā ar šiem bērniem strādāt, lai noturētu skolā, kas skolotājam būtu jāņem vērā, ja bērns atgriežas skolā, un ko darīt pašam skolotājam, jo arī viņš ir tikai cilvēks.

Kas ir svarīgākais?

— Skolai ir jābūt pastāvīgā kontaktā ar vecākiem, un tai jābūt abpusējai saiknei. Ideālā gadījumā, jau sākot no pirmās klases, klases audzinātājam vajadzētu sapulcēs tikties ar vecākiem, lai informētu par to, kā bērnam veicas, kas padodas, kur vairāk jāpievērš uzmanība. Svarīgi, ka arī vecāki saņem kādu pozitīvu apliecinājumu tam, ka bērnam veicas kaut vai zīmēšanā vai tāllēkšanā. Tāpat ir ļoti svarīgi jau laikus informēt par to, kuri priekšmeti bērnam sagādā īpašas grūtības, vai arī gadījumā, ja bērns sāk sistemātiski kavēt nodarbības.

"7. klases skolēns regulāri kavēja skolu vai neieradās vispār. Mātei tika nosūtīta vēstule, lai informētu, ka dēls neapmeklē skolu. Māte par to pateica paldies, jo bija pilnīgā neziņā — viņa katru dienu dēlu ar mašīnu pieveda pie skolas..."

Īpaši jāpievērš uzmanība tiem bērniem, kuriem ir konkrētas problēmas (mācīšanās, veselība), jo to dēļ bērns var nevēlēties nākt uz skolu, — viņam sliktāk padodas atsevišķi priekšmeti, citi bērni sāk viņu izstumt no kolektīva, var sākt apcelt vai jau apceļ. Skolotājiem un sabiedrībai būtu maksimāli jācenšas atbalstīt tos bērnus, kuri cīnās par sevi, turpina nākt uz skolu, pat ja ģimenē ir dramatiska gaisotne, jo vecāki ir bieži alkohola reibumā.

Bērni, kuri kādu laiku jau ir pavadījuši uz ielas, bet tagad atgriežas skolā

— Kad bērni atgriežas skolā, ir ļoti svarīgi, vai ģimenē ir atbalsts bērnam un vai vecāki vai vismaz viens no viņiem ir gatavs sadarboties ar skolotāju vai sociālo pedagogu.

Reizēm tas ir tikai un vienīgi finansiālu iespēju jautājums — nākt vai nenākt uz skolu. Tad var piesaistīt bāriņtiesu un sociālo dienestu, kas var palīdzēt ar brīvpusdienām, apģērbu. Bieži vien problēma ir tā, ka vecāki nezina, kur saņemt palīdzību, vai arī kautrējas to darīt. Darbs ar ģimeni ir ļoti svarīgs. Protams, skolotājs un sociālais pedagogs vieni to paveikt nevar, šeit ir nepieciešams citu profesionāļu atbalsts.

Ja vecāki ir pilnīgi neieinteresēti un neizrāda nekādu atbalstu, vajadzētu sadarboties ar sociālā palīdzības dienesta darbiniekiem, kas var ierasties mājas apmeklējumos, lai vismaz šādā veidā konstatētu situāciju un reizē kontrolētu, izlemtu par to, vai nepieciešams iesaistīt policiju un bāriņtiesu.

Reizēm brīvpusdienas ir tas, ar ko bērnu var sākumā piesaistīt skolai. Sākumā bērns var pat nepalikt uz visām stundām, jo var būt gan ļoti runīgs, aktīvs, — šiem bērniem ir grūti nosēdēt uz vietas —, gan arī ierāvies sevī, izvairīgs, noraidošs. Jāatzīst, ka no skolotāja tiek prasīta liela pacietība darbā ar bērnu, kurš uz ielas pavadījis jau kādu laiku. Bērnu uzvedība variē no ārējas bravūras līdz pilnīgai izvairībai.

Tiem, kas grib sevi izrādīt, ir visdažādākie veidi, kā to panākt — viņi var pat atnest līdzi mūzikas aparātu. Tie, kas nāk no sociāli nelabvēlīgas vides, mēdz būt vairāk ierāvušies sevī, un pietiek ar negatīvu rīcību, lai šo bērnu vēl vairāk atraidītu. Šie bērni ir ļoti jūtīgi, emocionāli un ļoti ātri aizvainojami, reizēm pietiek ar skatienu, lai viņi aizvainotos. Bieži bērniem liekas, ka viņi tiek novēroti, uz viņiem īpaši skatās. Skolotājam arī jārēķinās, ka viņiem ir sava valoda, kuru nezinātājs var līdz galam neizprast, un otrādi — bērns var nezināt savam vecumam atbilstošus vārdus un jēdzienus. Šie bērni negrib un nepieņem diktātu no augšas, kad skolotājs ir tas, kurš saka: es zinu, kā ir pareizi, kas tev jādara... Un, protams, bērni ir ļoti jūtīgi pret uzslavām — ka tiek pamanīti un izcelti arī viņu panākumi.

Nav noslēpums, ka nereti šiem bērniem ir dažāda rakstura problēmas mācībās. Ir ļoti svarīgi novērtēt katra bērna intelektuālo spēju attīstības līmeni, jo nereti ar to var būt saistītas problēmas skolā. Biežāk sastopamās problēmas:

• uzmanības traucējumi un hiperaktivitāte;

• pazemināts verbālo spēju attīstības līmenis;

• lasīšanas vai rakstīšanas iemaņu traucējumi;

• nogurdināmība, palēnināts darba temps.

Mācību grūtību pamatā var būt gan bērna psihofizioloģiskas īpatnības, gan ģimenes problēmas, gan arī attiecības ar vienaudžiem un skolotājiem, kuru dēļ viņš nav mācījies un nopietni atpaliek no skolas programmas. Nereti bērni paši saka, ka nevar mācīties, ja tētis katru otro vakaru piedzeras un sit māti. Šāda veida problēmas rada pastiprinātu spriedzi bērnos, kas savukārt krasi ietekmē uzmanības koncentrēšanās spējas.

Ja bērns pats jūt, ka viņam neveicas tik labi kā pārējiem, tad sāk rasties izjūta, ka viņš ir neveiksminieks. Tieši tāpēc tik svarīgs ir skolotāja pozitīvais atzinums, ka bērnam kaut kas ir izdevies, ka tiek pamanīts un uzsvērts progress.

Šie bērni no skolas prasa iecietību un pacietību, jo, pat atgriezušies skolā, viņi var ierasties neregulāri, ielas biedri turpina iesaistīt savās aktivitātēs, kas var beigties ar aizturēšanu vai nokļūšanu policijas pirmsizmeklēšanas izolatorā, līdz ar to mācības atkal tiek iekavētas.

Kā var palīdzēt sociālais pedagogs?

— Sociālā pedagoga loma ir ļoti nozīmīga ne tikai kritiskos gadījumos, bet arī izglītošanā, audzināšanā, jo profilakses darbam ir milzīga nozīme. Bērni jāmāca nevis tikai pielāgoties šodienai, bet izmantot rezerves, kuras būs nepieciešamas nākotnē. Sociālajam pedagogam ir jāstrādā gan ar bērnu, gan ar vidi, kurā bērns atrodas: jāsadarbojas ar institūcijām, iestādēm un ģimenēm. Sociālais pedagogs var būt saikne starp skolu, skolu pārvaldi, sociālās palīdzības dienestiem, bāriņtiesu, valsts un pašvaldības policiju, bērnam tuviem cilvēkiem un elkiem; jāpārzina, kā bērnam veicas skolā, jāsaprot, kur ir kļūdas bērna un skolotāja, skolotāja un vadības, vadības un bērna, bērna un vecāku sabiedrībā, un vienmēr jābūt bērna aizstāvim. Taču jāsaprot, ka atšķirībā no sociālā darbinieka un policijas, kurai ir tiesības ierasties vizītē ģimenē, lai konstatētu situāciju, sociālais pedagogs mājas apmeklējumus drīkst izdarīt, tikai saskaņojot tos ar bērna vecākiem.

Profesionāļu sociālajā pedagoģijā Latvijā ir ļoti maz, jo viņu apmācība Latvijā sākās tikai 90. gadu beigās. Par sociālā pedagoga pienākumiem valstī vēl arvien nav vienotas koncepcijas.

I.Hodaņonoka uzskata, ka sociālā pedagoga palīdzību nedrīkstētu atstāt tikai skolās, tai jābūt visa veida izglītības, medicīnas, rehabilitācijas iestādēs un institūcijās, kuras sniedz atbalstu bērnam un ģimenei.

— Risinājumi?

— Noteikti būtu jāveic šo bērnu spēju diagnosticēšana, un tad viņiem būtu jāmācās korekcijas klasēs, jo 7. klasē var mācīties 17–18 gadus veci, taču viņu zināšanu līmenis ir kā 12–13 gadus veciem. Korekciju klasēm pozitīvais ir arī tas, ka bērnu ir mazāk, līdz ar to ar katru iespējams individuāli izrunāties.

Korekcijas klases ir realitāte, piemēram, Rīgas pilsētas skolu valdei ir pieredze gan ar korekcijas klašu veidošanu, gan arī sadarbojoties ar jau pensionētiem skolotājiem, kuri piedalās bērnu apmācībā.

Taču jādomā arī par pašiem skolotājiem, jo nav noslēpums, ka šīs profesijas pārstāvji mēdz strādāt uz emocionālās izdegšanas robežas. Darbs ar ielas bērniem skolā nebūt nav viegls, tāpēc, ja ir iespējams, būtu vēlama skolotāja, psihologa un sociālā pedagoga sadarbība, lai kopā domātu, ko un kā mēģināt darīt, risināt, kādas institūcijas vēl būtu jāiesaista.

Raksta tapšanā piedalījās

Ieva Bite, psiholoģe, krīzes centrs "Skalbes";

Irēna Hodaņonoka, LU doktorante sociālajā pedagoģijā,

"Atbalsts sociālajai integrācijai" direktore;

Inese Štekele, sociālā pedagoģe