Ar ticību savai valstij

Skolotāji, augstskolu pasniedzēji, zinātnes darbinieki!

Vecāki!

Pienācis pēdējais šī gadsimta 1.septembris. Mācību gada sākums nav oficiāli atzīts par valsts svētkiem, tomēr šī diena ir svarīgs atskaites punkts gandrīz visiem Latvijas iedzīvotājiem. Šodien savā sirdī esmu kopā ar jums.

Katra mūsu valsts mācību iestāde ir ievērojama. Tomēr ar īpašu cieņu es skatos uz ārpus Rīgas esošajām — ir tādas pilsētas un pagasti, kuros skola ir vienīgais un īstais kultūras un izglītības centrs. Tādēļ īpaši vēlos pateikties tiem cilvēkiem, kas, neskatoties uz grūtībām, ir raduši sevī spēku un devuši cilvēkam gaismu, kas viņu pavada visa mūža garumā, — izglītību.

Ar patiesu prieku apzinos, ka jau tagad Latvijas vārds tiek nests pasaulē, mūsu bērni ar panākumiem startē starptautiskās olimpiādēs, ar katru gadu pieaug studētgribētāju skaits. Vislielākajā mērā par to jāpateicas pedagogu entuziasmam, vecāku rūpēm un pašu audzēkņu godprātīgajai attieksmei pret izglītību. Paldies jums par to!

Vai šis 1.septembris būs savādāks nekā iepriekšējie? Varu atbildēt šādi — gan jā, gan ne.

Ar nožēlu jāsecina, ka šodien atrodamies to pašu problēmu priekšā, kas bija pirms gada, diviem un četriem. No šāda viedokļa 1999.gada 1.septembris no iepriekšējiem būtiski neatšķiras. Tomēr izmaiņas ir, turklāt nozīmīgas. Vēlos izglītības sfēru sakārtot tā, lai laimīgi justos visi — gan pedagogi, gan audzēkņi, gan viņu vecāki. Ceru, ka šis mācību gads aizritēs saprašanās gaisotnē un pēc gada, atskatoties uz paveikto, gandarījums būs mums visiem.

Izglītības sistēmas problēmas man atgādina daudzgalvainu pūķi — ja vienu galvu nocērt, pārējās kļūst divkārt stiprākas. Proti, katra problēma ir cieši saistīta ar nākamo, un vienas atrisināšana daudzreiz asāk iezīmē pārējās. Tomēr es jūtu sevī spēju cīnīties un ceru, ka ar kopīgiem spēkiem panāksim vēlamo un pedagogs sabiedrībā ieņems savam statusam atbilstošu vietu.

Pedagogam labs atalgojums jāsaņem nepārstrādājoties. Lai saņemtu cilvēka cienīgu algu, skolotāji un augstskolu pasniedzēji ir spiesti strādāt divas un pat trīs slodzes. Viņš ir izspiests kā citrons un viņam nav laika pat atpūsties, kur nu vēl tālākizglītoties vai palasīt vakarā grāmatu. Ārvalstīs mūs nesaprot. Esmu nobriedusi darīt visu iespējamo, lai skolotāja darba samaksa tiktu palielināta, turklāt nevis par pāris grašiem, kā tas ir bijis līdz šim.

Mūsu nākotne ir mūsu bērni, tādēļ ir svarīgi panākt, lai skolēniem un studentiem mācības neatņemtu pēdējos spēkus, lai izglītošanās asociētos ar pozitīvo un dotu spēku radošiem meklējumiem, nevis jau mācību gada sākumā liktu sapņot par tuvākajām brīvdienām. Šīs valdības prioritāte ir izglītība, un izglītota sabiedrība ir viens no mūsu galvenajiem kopīgajiem mērķiem. Valsts ir gatava izglītībā ieguldīt lielus līdzekļus — gan nepieciešamības gadījumā atverot sākumskolas, gan piešķirot kredītus studētgribētājiem, gan vēlāk spējīgākajiem augstskolu beidzējiem piešķirtos kredītus dzēšot. Tādā veidā tiks panākta situācija, ka sākumskola ir maksimāli tuvu katra bērna dzīvesvietai, augstākās izglītības iegūšanas iespējas nav atkarīgas no maciņa biezuma, un starta pozīcijas visiem ir vienādas.

Valstiski tiks veicināta attieksme pret pedagogu kā 21.gadsimta paaudžu veidotāju. Es vēlos, lai pedagoga profesiju izvēlētos paši spējīgākie mūsu valsts jaunieši.

No sirds sveicu jūs ar jauna mācību gada sākumu un ceru, ka šīs valdības plānotie uzlabojumi izglītības sistēmā ļaus darbu uzsākt ar jaunu sparu un ticību valstij.

Izglītības un zinātnes ministre Silva Golde