Dr. habil. philol. Janīna Kursīte, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle, Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes dekāne, — "Latvijas Vēstnesim" 31. augustā

Turpinājums no 1.lpp.

Tā kā mums ir arī mākslas apakšnozare, ko vada profesore Silvija Radzobe, un Universitātē ir integrējies Literatūras, folkloras un mākslas institūts, kur strādā Latvijā labākie speciālisti savā nozarē, gribētos, lai mēs šos zinātniekus vairāk izmantotu maģistra programmās. Un viņi varētu mācīt arī tos priekšmetus, kuru te pietrūkst un kas vairāk saistīti ar kultūras teoriju, kultūras vēsturi, etnoloģiju, etnomūziku... Nav tā, ka Latvijā nav speciālistu. Jā, viņiem varbūt trūkst pieredzes, bet ir jāmēģina.

Vienīgais — kur ņemt līdzekļus? Atklāšu, neizpaužot vārdu, ka no kādas Rietumu augstskolas ir gatavs nākt pie mums kāds ļoti iecienīts profesors. Šī ārzemju augstskola ir gatava segt lielu daļu samaksas, bet kaut kas ir jāatrod arī mums. Jautājums: kur dabūt šo trūkstošo vienu piekto daļu naudas?

— Jūs jau minējāt, ka šovasar līdzdarbojāties "Trīs reiz trīs" nometnēs Amerikas Savienotajās Valstīs. Kas no tur vērotā būtu lietderīgs jaunās paaudzes izglītošanā Latvijā?

— Tā kā biju gan Garezerā, gan Katskiļos, tad varēju salīdzināt. Turklāt daļa "Trīs reiz trīs" nometņu dalībnieku bija līdzdarbojušies līdzīgās nometnēs arī Latvijā un guvuši savus iespaidus. Mēs par to runājām. Nācās secināt, ka Latvijā šajās nometnēs nereti zūd izglītojošā daļa — pārsvaru gūst izklaide.

Jā, tas bija diezgan nogurdinoši — katru dienu divas ar pusi stundas vadīt folkloras ievirzi. Bet guvu arī dziļu gandarījumu: uz folkloras nodarbībām ar lielu interesi un dziļu iekšēju atbrīvotību nāca dažādu paaudžu cilvēki, arī gados jauni. Spriežot pēc noslēguma vakariem, gandarījumu guvu ne tikai es, arī nometņu dalībnieki bija laimīgi. To izdodas panākt tikai tad, ja ir iekšēja savstarpēja uzticēšanās. Tas būtu arī mums jāpanāk. Laikam tās ir padomju laika paliekas — mēs baidāmies sevi atklāt uz ārpusi. Tā jau padomju laikos bija: ja pārāk ātri sevi atklāsi, ja pacelsi galvu, tad šo galvu arī zaudēsi. Kaut gan tā bija arī bauda — pacelt galvu tad, ja pat zināji, ka tā tiks ievainota.

Ir jāmēģina pacelt krietni augstākā līmenī iekšējās uzticēšanās pakāpi starp studentiem un pedagogiem un arī mācību spēkiem savā starpā. Tad veidojas pavisam cits un daudz augstāks līmenis, ko izdodas sasniegt. Literatūras ievirzē Agate Nesaule, populārās grāmatas "Sieviete dzintarā" autore, spēja atraisīt visus līdzdalībniekus. Un atklājās tik apbrīnojami dzīvesstāsti, ka ne tikai sievietes, pat vīrieši reizēm nespēja slēpt saviļņojumu. Tā reizē ir iekšēja atbrīvošanās no tā, kas ir nospiedis.

Man pašai ļoti interesanti bija uzklausīt sapņus, jo viens no maniem tematiem bija "Mīts un sapnis". Esmu pateicīga tiem, kas man uzticēja savus sapņus. Nemanot mēs nonācām no sapņa literatūrā līdz sapnim dzīvē. Tie bija trimdinieka baiļu izjūtu sapņi, kas mocījuši gadiem, tie bija zīmīgi sapņi par Latvijas nākotni. Es centīšos šos sapņus publicēt, jo tā galu galā ir jaunlaiku folkloras nozīmīga sastāvdaļa, ko mēs esam piemirsuši.

— Pirmais septembris jums ir jauna mācību gada sākums ne vien kā dekānei, bet arī kā mātei. Vai arī tur jūtat problēmas? Vai varbūt dēls jau ir tik pieaudzis, ka vairs nekādu problēmu nav?

— Būs lielas problēmas — dēls beigs divpadsmito klasi, nāksies izšķirties par turpmāko ceļu. Jāteic, ka uz Ameriku braucām abi divi, vīru atstājot mājās. Daļēji dēls ceļa naudu bija nopelnījis, veicot dažus tehniskus darbus manai grāmatai "Mītiskais folklorā, literatūrā, mākslā", kurai tūlīt, tūlīt jāiznāk izdevniecībā "Zinātne", gan arī trimdinieka Kārļa Ābeles izlasei. Dēls savu izdarīja, aizbrauca un piedalījās politikas ievirzē. Kā teica Jānis Peniķis un Uldis Bluķis, viņš dažos jautājumos esot veiksmīgi aizstāvējis Latvijas jaunās paaudzes viedokli.

Man kā mātei tagad mazliet dreb sirds: kādu ceļu dēls izraudzīsies? Šķiet, ka viņu saista humanitārā ievirze. Bet izvēle tomēr ir paša ziņā.

— Ko jūs, pirmo septembri sagaidot, gribat novēlēt visiem, kas sāk mācīties vai mācīt?

— Saglabāt radošu un nevis ārdošu garu. Vairāk censties pasmaidīt — to attiecinu arī uz sevi, jo jūtu: ik pa brīdim pārņem drūmākas domas, ka nevaru izdarīt to vai citu. Ja smaidīsim, ja uzticēsimies vismaz draugiem, ja būsim iekšēji atbrīvotāki, drošāki, radošāki, tad gaisotne Latvijā vispār, arī skolēniem, studentiem, pedagogiem būs labāka. Citādi mēs nenoturēsimies — ir jāsaglabā optimisms, lai arī kā mums reizēm iet.

Arī saviem kolēģiem gan Universitātē, gan Kultūras akadēmijā, gan citās augstskolās es novēlu to pašu radošo garu. Pārējais nāks pats. Varbūt cits ne vienmēr būs no viņiem atkarīgs, bet šis radošais gars gan — vai nu tas strāvos vai nestrāvos katrā no mums.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors