Vidējās deciļgrupās izpētes kopu ienākumi apmēram par vienu trešdaļu līdz ceturtdaļu pārsniedz Latvijas vidējo, kas atbilst raksta sākumā minētam koprādītājam.

Vislielākā atšķirība ienākumos ir tiem, kas ir uz "labklājības kāpņu" augstākā pakāpiena. Izpētes kopās ienākums šeit ir gandrīz vai par simt latiem lielāks nekā vidēji Latvijā jeb attiecību skaitļos 1,52-1,53 reizes lielāks. Izglītība vislabāk attaisnojas, ja tā saistās ar veiksmi atrast un saglabāt atbilstoši atalgotu darbu vai izveidot veiksmīgu uzņēmumu.

Noslāņošanās pakāpi raksturo, cik reizes pēdējās labklājības grupas mājsaimniecību ienākums pārsniedz pirmās grupas ienākumu, bet jāsecina, ka noslāņošanās izpētes kopās ir samērā tuva valsts vidējam - 12 reizes. Nedaudz mazāka tā ir otrajā izpētes kopā - 10,6 reizes. Izskaidrojums varētu būt tāds, ka šajā grupā atbilstoši grupas izveides pazīmēm nevar nonākt mājsaimniecības, kur galvenais pelnītājs ir bezdarbnieks, pensionārs vai gadījumdarbu strādnieks. Pēdējo dzīves līmenis parasti ir viszemākais.

Kas notiek

uz katra "pakāpiena"

Parasti labklājības kāpnes zīmē kā vienāda platuma stabiņus. Tad uz visiem stabiņiem var izvietot jaunus vienāda augstuma stabiņus, kas simbolizē uz katra pakāpiena stāvošos. Augšējos stabiņus var sadalīt daļās, fiksējot uz katra pakāpiena stāvošo sociālo, teritoriālo, tautību, demogrāfisko vai citu sastāvu.

Šāds vizuāls skatījums pieļauj, ka visi uz viena pakāpiena stāvošie jūtas vienādi. Īstenībā, saprotams, tā nav. Arī katras deciļgrupas ietvaros notiek lielāka vai mazāka noslāņošanās, un pēdējā deciļgrupā tā var būt milzīga.

Tādēļ ir lietderīgi fiksēt katrā deciļgrupā nonākušo mājsaimniecību vismazāko un vislielāko ienākumu un aprēķināt starpību (tabulas 5.-7.aile). Šīs starpības raksturo noslāņošanos katras deciļgrupas ietvaros.

Pilnveidojot "labklājības kāpņu" vizuālo tēlu, pakāpienus nezīmēsim viena platuma, bet ar platumu, kurš ir proporcionāls minēto ienākumu intervālam.

Aplūkojot tabulu, redzams, ka vismazākais ienākumu intervāls ir 3.-4.deciļgrupā, kur tas ir 7-9 lati tiklab izpētes kopā, kā visā Latvijā. Zemākajās, bet jo īpaši augstākās grupās šis intervāls ir daudz lielāks.

Pirmās - visnabadzīgāko - deciļgrupas intervālu veidojām tā, ka par minimālo ienākumu pieņēmām nulli. Īstenībā šajā grupā dators kā minimālo ienākumu nereti uzrāda negatīvu skaitli, kura izcelšanās loģika ne vienmēr ir skaidra. Tālāko grupu intervāli ir aprēķināti pēc reāliem izlases datiem.

Virzoties uz sadalījuma augšējām deciļgrupām, redzams, ka ienākumu intervāli sistemātiski un strauji pieaug. Jo augstāka labklājība, jo lielāka noslāņošanās.

Pēdējā deciļgrupā izpētes kopās ienākumu intervāls pārsniedz 600 latus, bet Latvijā - pat 1000 latus. Pati bagātākā mājsaimniecība, kas vēl piedalījās budžetu pētījumā, bija zemnieku un neietilpa ne pirmajā, ne otrajā izpētes kopā; tās galvenais pelnītājs nebija ar augstāko izglītību, nestrādāja arī augstāka līmeņa garīgu darbu. Šādus neraksturīgus novērtējumus statistikā sauc svešvārdā par artefaktiem un dažkārt no apstrādājamo datu masīva izslēdz, jo tie neraksturo masveida procesu. Tomēr zināma ilustratīva nozīme tiem ir.

Neraugoties uz visām atrunām, ir skaidri redzams, ka īstā noslāņošanās notiek vienīgi pēdējā - desmitajā - deciļgrupā. To sadalot vēl sīkāk - 2-3 procentos mājsaimniecību.

Turpinot vizuālo analoģiju, kāpņu trešais un ceturtais pakāpiens ir ļoti šaurs. Tā kā uz katra no tiem joprojām jāizvietojas tieši 10% mājsaimniecību, šie pakāpieni ir "pārapdzīvoti" - sava veida kopmītnes, kur guļ trīsstāvu stalažās. Savukārt pēdējais pakāpiens ir plašs plato ar "pāris iedzīvotājiem uz kvadrātmetra".

Stabiņu platums būtu tik nesamērīgs, ka reāli izgatavots attēls iznāktu bezgaumīgs un varētu radīt maldinošu ilūziju par pēdējās grupas absolūtu dominanti sadalījumā, kas nebūt nav pareizi. Ja tādu attēlu tomēr izgatavo, uz katra pakāpiena stāvošos nedrīkst attēlot ar vienāda augstuma stabiņiem, bet jāizvēlas vienāda laukuma stabiņi, statistikas terminoloģijā - jāattēlo intervālu blīvumi.

Salīdzinot rīcībā esošā ienākuma dažādību viena numura deciļgrupās izpētes kopās un vidēji Latvijā, jāsecina, ka izpētes kopās tā ir lielāka visās pirmajās deviņās deciļgrupās. Ja izslēgtu artefaktus, tas pats būtu vērojams arī pēdējā deciļgrupā.

Inteliģences mājsaimniecību labklājība salīdzinājumā

ar visas Latvijas mājsaimniecībām deciļgrupās 1998.gadā

*) Mājsaimniecības, kur galvenam pelnītājam ir augstākā izglītība

**) Mājsaimniecības, kur galvenais pelnītājs strādā vadošu darbu vai ir vecākais speciālists

Vai atšķirība ir pietiekama?

Kā redzējām, augstākā izglītība un arī augstākā līmeņa garīgs darbs visumā nodrošina ģimenei augstāku labklājību: vispārējos skaitļos 1,3-1,5 reizes lielāku ienākumu. Var rasties jautājums - vai šī atšķirība nav par lielu, vai - tieši otrādi - par mazu?

Zvērināts tirgus liberālis teiks, ka tāda jautājuma nostādne vispār ir aplama. "Viss maksā tik, cik tas maksā", un tirgū cena vienmēr ir tāda, kāda tā ir. Arī speciālista un melnstrādnieka darba alga.

Negribam šeit uzsākt diskusiju par vispārekonomiskām problēmām, jo tas vairs nav raksta temats. Piezīmēsim tikai, ka praksē neviena sociālā grupa nepaļaujas tirgus stihijai. Sīkražotāji dibina kooperatīvus, asociācijas, biedrības; lielkapitālisti - koncernus, sindikātus, trestus; strādnieki apvienojas arodbiedrībās. Kura grupa spēj iziet tirgū ar lielāku spēku, tās labā nosveras "taisnīgie" cenu svari.

Šeit izvirzīsim jautājumu šaurāk. Jaunietis, sasniedzis darbspējas vecumu, apsver, kā tirgus situācijā būtu prātīgāk: tūliņ sākt strādāt un pelnīt mazāku algu vai vēl desmit gadus mācīties, nepelnot neko, un tad saņemt 1,3-1,5 reizes vairāk.

Sākotnējo priekšstatu par izdevīguma līdzsvaru sniedz hipotēze par mūža algu. Abi plāni būs līdzvērtīgi, ja tie visā darba mūžā dos vienādu ienākumu summu. Uzdevumu vienkāršojot līdz prognozējamā darba stāža vienādojumam, jāsecina, ka tam, kurš mācījies un strādājis, 35 darba gados jānopelna tik, cik nekvalificēts strādnieks nopelna 45 gados. Iznāk, ka speciālistam ar augstāko izglītību, lai tā nenestu mūža zaudējumus, jāsaņem ap 1,29 reizes vairāk.

Pēc statistikas datiem, aprēķinātā attiecība, kā jau minējām, ir lielāka. Varētu secināt, ka studēt "atmaksājas". Taču tas ir tikai aprēķinu sākums. Pieņemot, ka jaunietis kā nekvalificēts strādnieks, kurš sāk pelnīt no 15 gadu vecuma, savu turpmāko desmit gadu algu netērē, bet nogulda bankā uz procentu procentiem līdz pensijas vecuma sasniegšanai. Vidusskolēns un students taču šajos gados nepelna neko. Ietverot šo apsvērumu mūža algas vienādojumā, iegūstam, ka "līdzsvars" tiek sasniegts tikai tad, ja speciālists ar augstāko izglītību pelna jau 2,9 reizes vairāk nekā nekvalificēts strādnieks. (Vienādojumi matemātiskā formā parādīti I.Ciemiņas rakstā "LV" 1998.gada 2.septembrī.) Līdz tādai attiecībai mums vēl tālu.