Pret svešām varām

Atmiņas par okupāciju laikiem. 1940 – 1945.

Pirmpublikācija

Arturs Neparts

Autors: 1942.gada pavasarī, ap Jelgavas Skolotāju institūta beigšanas laiku — un astoņdesmito gadu vidū, pirms pensionēšanās

I. Pirmais boļševiku okupācijas laiks

Līdz kara sākumam

Pēc kara sākuma

II. Vācu okupācijas laiks

Līdz 1941.gada oktobrim

Jelgavas skolotāju institūtā

Pēc institūta beigšanas

III. Vācu apcietinājums

A. Reimersa ielā

B. Centrālcietumā

C. Salaspils koncentrācijas nometnē

D. Vācijā

Zaksenhauzenā

Neiengammē

Vēdelē

Mepenā — Verzenā

Atkal Neiengammē

Atbrīvošana

Bukstehūdē

III. Vācu apcietinājums

Turpinājums. Sākums "LV"Nr.246/247, 4.08.1999.;

"LV" Nr.251/252, 10.08.1999.; "LV" Nr.253/254, 11.08.1999.;

"LV" Nr.255, 11.08.1999.; "LV" Nr.256/257, 13.08.1999.;

"LV" Nr.259/263, 18.08.1999.; "LV" Nr.268/269, 24.08.1999.;

"LV" Nr.270/273, 25.08.1999.; "LV" Nr.274, 26.08.1999;

"LV" Nr.279/280, 31.08.1999.

C. — Salaspils

koncentrācijas nometnē

Kad pusdienas laikā Skudra un Kēlers atgriezās pie savām guļasvietām, lai ieturētu maltīti, bet es uz savu baraku negāju, mums dažreiz iznāca interesantas pārrunas. Tad arī noskaidrojās, kas esam bijuši. Brīvībā Skudra bija strādājis Sarkankalna slimnīcā, liekas, par kādu saimniecības pārzini. Kēlers teica, ka viņš esot bijis mežzinis. Viņš labi pārvaldīja vācu valodu. Cik nopratu, viņi zināja, par ko es esmu apcietināts, kaut neviens par to nejautāja un es nevienam to neteicu. Viņi, šķiet, bija apcietināti par savu "kreisumu", tālab es šad un tad pabrīnējos, cik tomēr labvēlīgi visi bija pret mani.

Mūsu pārrunās jau nekā īsti aktuāla nebija. Biju brīdināts, ka no Kēlera ļoti jāuzmanās. Un mēs jau vispār zinājām, ka atklātas valodas nedrīkstam atļauties. Skudra šad un tad pavīpsnāja par izdarībām Ulmaņa laikā. Es atkal to pašu darīju par boļševiku laiku. Kēlers parasti pavīpsnāja par kādu apcietinātā amatvīra izdarību nometnē. Viņa pārrunu jājamzirdziņš bija nometnes ārsts no apcietināto vidus, cik atceros, krievu tautības — tas bija vidēja auguma, pakalsns vīrs ar brillēm un nedaudz iesirmiem matiem, kas vēl bija palikuši, vienmēr norūpējies. Kad 1944. gada janvārī, februārī un martā nometnē bija neliela tīfa epidēmija, Kēlers stāstīja, ka nometnes ārsts slimību saucot par "tifozīnu", un pats par to gardi smējās. Kad vēlāk bijām jau pārsūtīti uz Neiengammes koncentrācijas nometni Vācijā, no agrāk atsūtītajiem latviešiem dzirdēju, ka Skudra nosūtīts uz darba nometni pie Hannoveres, kur gatavotas baterijas. Šajā darbā ir bijusi darīšana ar indīgām vielām. Tur arī Skudra saslimis un miris.

Uz pavasara pusi biju nometnē puslīdz iedzīvojies. 12. barakas dienvidu galā atsevišķā nodalījumā strādāja žīdu zobārsts, protams, ar saviem darba rīkiem un saviem materiāliem. Pie viņa gāja ne tikai apcietinātie, bet arī latviešu SD vīri un šucmaņu sardzes vīri. Par viņa pakalpojumiem katrs viņam kaut kā atlīdzināja — parasti ar ko ēdamu. Arī es gāju pie viņa, un viņš man pielaboja diezgan daudzus zobus. Pēc viņa paša izvēles es viņam atlīdzināju ar sīpoliem un ķiplokiem. Vēlāk vasarā dzirdēju, ka šis zobārsts aizvests un nošauts.

12. baraka kalpoja gan kā ambulance, gan arī kā palīgtelpa nometnes slimnīcai, kad saslimušo bija daudz, gan arī citām neregulārām izdarībām, kad bija nepieciešama lielāka pagaidu telpa. Vasarā tur tie, kas vēlējās, varēja nodot asinis. Tie, kas nodeva asinis, saņēma diezgan lielu uztura piedevu, cik atceros, vienu nedēļu pēc asins nodošanas. Tādu, kas nodeva asinis brīvprātīgi, bija daudz, un līdz piespiedu asins nodošanai viņi nekad nenonāca. Es, piemēram, nekad asinis nenodevu. No visiem atkarībā no veselības un miesas stāvokļa, kā arī no izslimotām slimībām asinis nemaz neņēma, kaut arī bija vēlēšanās tās nodot, lai iegūtu papildu uzturu.

Laikā, kad strādāju galdnieku darbnīcā, nometnē atkal ieveda divas žīdu grupas. Lielāko grupu, kurā varēja būt ap 60 cilvēku, ievietoja barakā tieši blakus un uz dienvidiem no virtuves barakas. Otru mazāku grupiņu, kurā bija 6 līdz 8 cilvēki, novietoja tikai pa nakti pārgulēšanai kokmateriālu kaltētavā, kas atradās pie galdnieku darbnīcas pāri ceļam un uz dienvidiem no tās. Varētu pat teikt — kaltētava atradās tieši pretī logam, pie kura atradās mans "rakstāmgalds" un pie kura gandrīz visu dienu sēdēju un kaut ko darīju. Ap abām žīdu grupām darbojās tikai vācieši. Pārējiem bija stingri noliegts būt ar žīdiem jebkādos sakaros.

Par lielāko žīdu grupu minēja, ka viņus vedot agrāk nošauto žīdu atrakšanas darbos. Minēja arī, ka par kādu pārkāpumu šīs grupas barakas durvīs iekšpusē esot viens pakārts un tas tur atradies kādas trīs dienas, visiem barakas iemītniekiem bijis jāiet pakārtajam garām. Tāpat minēja — kādam uz pirksta atradies zelta gredzens, kuru tā īpašnieks no sastrādātā un uzpampušā pirksta nav varējis vairs nomaukt. Vācieši, lai atņemtu gredzenu, esot likuši kādam citam žīdam pirkstu nocirst. Par šīm izrīcībām runāja visa nometne.

Diezgan cieši izsekoju mazākai grupai, kas pārnakšņoja kokmateriālu kaltētavā. Šo grupiņu parasti pavadīja divi vācu SD vīri. Vakarā, tā ap pieciem vai sešiem, viņus atveda un no rīta, tā ap septiņiem, atkal aizveda. Šajā laikā viņi nekādu ēdienu nesaņēma, un kaltētavu pa nakti neviens arī atsevišķi neapsargāja. Pārmaiņa bija tikai tā, ka gandrīz vai katru dienu vai arī pa divām vai trīs dienām viens vai divi no grupas vairs neieradās un viņu vietā bija citi. Par šo grupiņu nometnē bija minējumi, ka viņu darbs esot izraktos līķus sadedzināt. Darbs esot diezgan intensīvs, un novājējušie ķermeņi to ilgi nevarot izturēt. Tā arī ik pa laikam vājākos turpat uz vietas nolikvidējot un sadedzinot, bet viņu vietā nākot citi ar svaigiem spēkiem.

Arī galdnieku darbnīcā nebiju ilgi, kad Vidušs mani paņēma uz savu nometnes vecākā tā saucamo biroju. Tur mans uzdevums bija turēt kārtībā ieslodzīto kartotēku. Man vajadzēja katram nometnē ieslodzītajam aizpildīt kartīti, kurā laika tecējumā pa datumiem bija jāreģistrē ieslodzīto kustība nometnē, t.i., kur viņš atradies un atrodas. Pirmais, ko Vidušs man teica, bija, ka es ar savu ādu atbildot par to, lai kartotēka būtu absolūti bez kļūdām un lai katrā laikā jebkuru apcietināto varētu atrast bez grūtībām, kā arī pateikt skaitu, cik apcietināto nometnē un citur atrodas.

Nometnes vecākā birojs bija paliela telpa, kur darba vieta bija 6 – 7 personām. Birojs atradās nometnes vecākā barakā vai ēkā. Šajā barakā dzīvoja un, cik nepieciešams, arī strādāja nometnes vecākais Vidušs un trīs viņam padotie latviešu SD vīri: Edgars Puriņš, kas no trim skaitījās vecākais, Roberts Grudulis un Vilis Liepiņš. Visi viņi uz Salaspili bija pārcelti kopā ar Vidušu no Madonas. Bez viņiem šajā barakā vēl strādāja un pārgulēja apcietinātais Gudakovskis, ko Vidušs turēja sev it kā par padomdevēju un neoficiālu palīgu. Viņš bija paliela auguma, padrukns, ar gludi sasukātiem, bet jau stipri atkāpušamies tumšiem matiem un labi pārvaldīja vācu un krievu valodu. Tāpat šajā barakā dzīvoja arī divi augumā mazi melnīgsnēji zēni, liekas, dvīņi, ap 10 gadu veci, kurus Vidušs turēja sev par ziņnešiem. Runāja, ka viņi esot Krievijas latviešu bērni, kas palikuši bez vecākiem. Zēniem viņu darbs patika, un viņi to pildīja ļoti labi. Visa nometne bija viņiem labvēlīga, un šķita, ka Vidušs patiesi par viņiem gādāja.

Pirms manis pie kartotēkas bija strādājis Miervaldis Deksnis. Viņa jaunais pienākums bija sagatavot statistiku par paveikto darbu un citiem pasākumiem nometnē, kā arī rakstīt ikrīta ziņojumu komandantūrai, kas ietvēra gan manis dotos datus, gan arī citus datus. Bez mana un Dekšņa darba galds nometnes vecākā birojā bija vēl nometnes policijas priekšniekam, kas manā laikā bija jau minētais Jānis Bērziņš, un vienai mašīnrakstītājai. Viņa bija varbūt pāri 40 gadiem, ļoti nervoza, padusmīga sieviete, kas ļoti reti smaidīja. Mūsu birojā strādāja vēl vismaz divi vīrieši, kuru vārdus diemžēl esmu aizmirsis. Atceros tikai, ka vasarā mums pievienojās jauneklis no Liepājas, kura vārds bija Krinitzs. Kluss, jauks jauneklis, izteica minējumus, ka viņš esot apcietināts par nacionālu lietu. Tāpat nometnes vecākā birojā sava vieta bija arī Gudakovskim.

Pieminot Krinitzu, atmiņā nāk garāks stāsts. Kopā ar Krinitzu no Liepājas uz Salaspili atsūtīja arī kādu apmēram 30 gadus vecu vīru, kura vārds bija Vizla. Runāja, ka viņi esot apcietināti vienā lietā, bet, no otras puses, Krinitzs no Vizlas dikti vairījās. Vizla bija ļoti pļāpīgs un stāstīja, ka esot dzejnieks un nacionālists. Bet, ņemot vērā viņa pļāpību, neviens viņam īsti neticēja. Es ar Vizlas vārdu sadūros atkal Vācijā, darbojoties ar Latviešu pretestības kustības dalībnieku apvienības materiāliem (LPKDA). Savu anketu, lai viņu atzītu par pretestības kustības dalībnieku, bija iesūtījis Ernests Vīķis. Savā anketā viņš, cita starpā, minēja, ka Liepājā bijis arī cietumā, un pieminēja arī Vizlas vārdu.

Pārbaudes komisijā neviens par viņu vai viņa pieminētām personām neko nezināja. Tā kā es Vizlas vārdu atcerējos no Salaspils, tad varējām pieņemt, ka Vīķis ir apcietinājumā bijis. Ap 1946./1947. gadu mums bija jābūt piesardzīgiem, jo sabiedrotie par to, kas ir pretestības kustība, domāja drusku savādāk nekā mēs, kas Latvijā šo to bijām redzējuši un uz savas ādas piedzīvojuši. Tā arī savstarpējās sarunās rēķinājāmies, ka apliecību izdosim vienam otram "kreiso" cīnītājam un varbūt pat tādiem, kam cīnīšanās ir pavisam sveša. Svarīgi bija, ka vadībā paliekam tie, kas viens par otru zinām un savu nostāju esam apstiprinājuši darbos.

1970.gada sākumā man no Vācijas atrakstīja Dr. Jānis Platais, kas bija LCP priekšsēdis Vācijā un arī LPKDA dalībnieks, — mēs bijām personīgi pazīstami. Vācijā apcietināts bija Kārlis Siljakovs, kas vācu okupācijas laikā bija atbildīgs policijas darbinieks Liepājā. Viens no svarīgākiem Siljakova apsūdzētājiem bija Ernests Vīķis, kas uzrādījis arī mūsu izdoto apliecību. Tā kā, pārskatot Vīķa mums teikto, neatradu neko, kas būtu teikts par Siljakovu, arī Vīķa anketu nosūtīju Platajam. Vai tas ko Siljakovam līdzēja, nezinu, bet viņu attaisnoja. Šajā laikā Vīķis smagi slimoja ar kuņģa jēlumu. Vēlāk arī atklājās, ka uz viņu spiedienu izdarījuši padomju darbinieki, izmantodami viņa sievu, kas bija palikusi Latvijā. Vīķis, cik atceros, mira pirms Siljakova attaisnošanas.

Bez mums nometnes vecākā birojā vēl mājoja vāvere, kas nepārtraukti skrēja, griezdama ratu, kas bija līdzīgs ratam, ko izmanto ūdensdzirnavu griešanai. Par viņas labklājību gādāt bija Dekšņa uzdevums, kas laikam no mums bija vecākais nometnes iemītnieks un, liekas, arī bija nācis no Madonas puses kopā ar Vidušu.

Birojā bieži parādījās arī speciālu uzdevumu apcietināto policists Grosbarts. Viņš bija ģenerāļa dēls, apcietināts kopā ar "Brīvās Latvijas" (Jānis Lauva, Viktors Neimanis, Jānis Platais u.c.) grupu. Uz Vāciju viņu nesūtīja, un no viņa visi vairījās. Runāja, ka viņš kalpojot oberšārfīreram Čmutovam, kura uzdevums bija zināt, ko domā un dara apcietinātie.

Starplaikā Ilmārs bija kļuvis par "pilntiesīgu" komandantūras ziņnesi. Bija patīkami zināt, ka tajā pašā laikā viņš arī bija viens no vislabāk informētajiem apcietinātiem. Ar jauniem darbiem abi ieguvām arī pieklājīgu apģērbu un guļasvietas. Man tā bija malā pie loga. Kad no slimnīcas iznāca "Tautas Balss" piederīgais Arnolds Bērziņš un bija norīkots uz C–11 baraku, priecājos, ka no barakas vecākā varēju izrunāt viņam guļasvietu lāviņā virs manis. Laikā līdz viņa atbrīvošanai uz leģionu sadraudzējāmies. Viņš bija Salaspils koncentrācijas nometnes 1943.gada lielās tīfa epidēmijas upuris. Turklāt tāds, kas bija slimojis diezgan smagā formā. Bet atrašanās nometnes slimnīcā paglāba viņu no izsūtīšanas uz Vāciju 1943.gada rudenī. No spēcīgā un izskatīgā jaunekļa, ko atcerējos no Centrālcietuma, bija palikusi tikai ēna — kauli un āda. Bet viņa gars bija nesalauzts, un, kad viņš runāja, acis dīvaini mirdzēja. Tā arī mēs iedraudzējāmies.

Likās, 1944.gada pavasara pusē režīms nometnē kļuva mazliet pielaidīgāks, kaut pārspīlēta bardzība pavisam pazudusi nebija. Darba kolonnu nesto ateju saturu zināmā kārtībā izgāza ziemeļos no barakām. Agrāk smilšainais lauks tur bija vareni sazaļojis. Kāds bija ieminējies, ka tur labi augtu tomāti un citi papildinājumi nometnes virtuvei. Un ka tas būtu arī labs darba lauks apcietinātajiem. Kāds cits par to bija ieminējies komandantam Kurtam Krauzem, un visiem par brīnumu viņš uzdeva sagādāt sēklas vai stādus, lai laukumu apstrādātu. Viss tur auga vareni. Visvairāk un labāk ienācās tomāti. To bija tik daudz, ka virtuve nezināja, kur likt. Daži ēda arī svaigus tomātus, sevišķi karavīri, kuru uzturs bija ļoti nepietiekams. Vairākums tomēr atturējās izaugušo ražu ēst nevārītu. Bija arī tādi, kas to neēda pat vārītu.

Tāpat nez no kurienes uzradās vecāks volejbola tīkls un arī vecāka bumba. Nometnes vadība atļāva ierīkot volejbola laukumu aiz C–11 barakas, un vakaros pēc darba tie, kas spēja, vēlējās un bija brīvi, varēja arī volejbolu spēlēt. Daudz jau to gribētāju un varētāju nebija, bet divas komandas parasti sanāca. Un arī citādi apcietināto acīs šāda iespēja vien jau bija notikums. Ilgi tomēr tā neturpinājās, jo vācu armija ziemeļu frontē strauji atkāpās un boļševiki atkal ienāca mūsu zemē. Tas ietekmēja arī notikumus nometnē.

Mans ikdienas darbs birojā sākās pēc pulksten 7, vispirms pārskatot un reģistrējot pārmaiņas, kas bija notikušas naktī, ja tādas bija. Drīz pēc tam ienāca rīta ziņojumi no visām barakām. Darbs spieda koncentrēties vai arī darbu sadalīt tā, lai būtu skaidrība par pārmaiņām, kas risinājušās gan ar indivīdiem, gan arī ar pārmaiņām, kas notikušas katrā barakā. Skaitļiem, protams, lai arī kā skaitītu, vajadzēja saskanēt. Noteiktā laikā ziņojumam par stāvokli nometnē vajadzēja būt komandantūrā. Reizēm tas nemaz nebija tik viegli, un mūsu birojā gāja strauji un karsti. Tas bija nervus bendējošs darbs, tomēr ne reizi manis dotā informācija nebija nepareiza, kaut bieži, lai to panāktu, svīdu un nakti nevarēju gulēt.

Jaunus iemītniekus nometnē parasti ieveda līdz pusdienām. Pēc viņu pieņemšanas komandantūras priekšā man viņi bija jāreģistrē sīkāk ar visu informāciju atsevišķā kartītē. Informācija ietvēra: vārdu un uzvārdu, dzimšanas datus un vietu, ģimenes stāvokli, izglītību, nodarbošanos, valodu prasmi. Bija jau laikam arī vēl kas cits, bet es vairs neatceros baraku, kurā apcietinātais atradīsies, noteica nometnes vecākais A.Vidušs.

Būtībā man bija divi darba galdi un krēsli: viena vieta ar rakstāmgaldu pie loga, otra vieta ar galdu pie it kā augstākas letes, kas atradās pie durvīm. Rakstāmgaldā atradās kartotēka un papīri, bet pie "letes" notika reģistrēšana. Pa logu varēja redzēt nometnes vārtus un komandantūru, kas šad un tad bija ļoti svarīgi. Kartotēkā kartītes, protams, bija uzvārdu alfabētiskā secībā. Bez tā man bija arī jāuztur vārdisks saraksts par katru baraku. Nometnes iekšējos pārkārtojumus parasti izšķīra pēcpusdienā, un tas pa lielākai daļai notika nometnes vecākā birojā, kur visu kārtoja latviešu valodā, izņemot ziņojumus komandantūrai. Neatceros, ka mūsu telpās kādreiz būtu ienācis kāds vācietis. Komandantūrā turpretim visu kārtoja vācu valodā, kaut arī tur bez latviešu valodas iztikt nevarēja.

Jāpiezīmē, ka komandantūras biroja vadītāja un biroja darba darītāja bija latviete, laikam A.Viduša māsīca (viņas vārdu vairs neatceros), kas it kā bija apcietināta un ieslodzīta par kāda sava radinieka slēpšanu, ko, liekas, meklēja par darbību pirmā boļševiku okupācijas laikā. Ilmāram ar viņu bija ļoti labas attiecības, un tā mēs bijām pietiekami informēti par notiekošo un gaidāmo.

Mazliet par Albertu Vidušu. Draņķis jau viņš bija ar savu klanīšanos vāciešiem, viņu atdarināšanu un liela vīra spēlēšanu. Bet tajā pašā laikā arī jāteic, ka salīdzinājumā ar to, kas šajā laikā notika mūsu acu priekšā Salaspilī un vēlāk Vācijā, liekas, viņā īsta ļaunuma nebija. Viņš bļāva uz velna paraušanu, bet īsti "šmucīgus" vārdus nelietoja. Viņš diezgan bieži ar saviem ādas cimtiem uzlaida pa vaigiem un ausīm apcietinātiem, bet, ka viņš būtu kādu īsti un nežēlīgi sitis, es vismaz nezinu. Tāpat nezinu, ka viņš kādam būtu noteicis pēršanas sodu. Par viņu un viņa vīriem vairāk esmu minējis garākā aprakstā par Salaspils koncentrācijas nometni. Liekas, viņš un viņa vīri bija tādi paši upuri, kādi bija diezgan daudzi latvieši — viņi vācu mundieri uzvilka vai nu aiz naiva ideālisma, lepnības, vai arī vienkārši lai būtu kāds ienākums un būtu paēduši. Bet tas, kas vācietim iedeva kaut tikai savu mazo pirkstiņu, vēlāk bija spiests vācietim atdot ne tikai visu roku, bet arī visu miesu un dvēseli.

1944.gada vasaras vidū, kad nometnē jau klīda runas: karavīrus laidīšot ārā, nometni apmeklēja Latviešu leģiona ģenerālinspektors ģenerālis Rūdolfs Bangerskis. Tādā reizē visi nometnes iemītnieki bija sadzīti barakās, un, piedraudot ar visstingrākiem sodiem, bija aizliegts atrasties pie logiem un durvīm vai arī kā citādi vērot to, kā Bangerskis ar savu pavadonību, nometnes komandanta Krauzes un citu vāciešu vadīts, īsi apskatīja nometni. Nometnes vāciešu nevērīgo izturēšanos pret ģenerāli varēja tikai apbrīnot. Mēs bijām palikuši savā darba vietā, un tā mums bija arī iespēja redzēt diezgan daudz. Visvairāk, protams, redzēja Ilmārs kā komandanta ziņnesis.

1944.gada vasara bija bagāta ar transportiem, kas no nometnes gāja vai nu uz Vāciju, vai arī ar karavīriem uz būvbataljoniem Latviešu leģionā. Sakarā ar šiem transportiem man bija ļoti daudz darba, jo man bija jādod ziņas, kur katra transportā minētā persona atrodas. Šo sarakstu galīgā sastādīšana bija jāveic Vidušam, Gudakovskim un man. Lieki teikt, ka vismaz sākumā es ārkārtīgi nervozēju — kaut tikai katra persona atrastos tur, kur tā atzīmēta manā kartotēkā. Paldies Dievam, nekad nekāda neziņa vai sarežģījumi neradās. Pavisam šajos transportos 1944.gada vasarā uz Vāciju nosūtīja ap 1500 apcietināto civilistu, bet uz būvbataljoniem Latviešu leģionā — pāri par 2500 ieslodzīto karavīru.

Vēl 1944.gada vasarā Salaspils nometnei cauri izgāja ap 4000 t.s. evakuēto. Cik sapratu, tie nāca galvenokārt no Baltkrievijas, starp viņiem bija vīrieši, sievietes un bērni. Viņi nebija apcietinātie, bet tādi, cik sapratu, kas nevēlējās palikt pie boļševikiem. Cik man zināms, Otrā pasaules kara beigu posmā nabagā un izbumbotā Vācija un tās transporta līdzekļi nekad neatteicās uzņemt kādu, kura vēlēšanās bija bēgt no boļševikiem. Šis apstāklis negribot nāca prātā, kad vēlāk bagātās rietumvalstis pētīja mūs no abiem galiem, pirms uzņēma savā valstībā.

Evakuētie noguruši ieradās mūsu nometnē liela transporta sastāvā. Mūsu uzdevums bija viņus reģistrēt, dot vietu pārgulēšanai un pavisam minimāli izpalīdzēt ar uzturu, jo galvenais uzturs bija līdzi viņiem pašiem. Atceros, ka pirms pirmā šāda liela transporta Vidušs man parādīja, kādi dati reģistrējami, un jautāja, kā es to domājot paveikt. Man, protams, nebija atbildes. Bet beigās no Rīgas atveda kādas 20 rakstāmmašīnas. Salikām galdus, un apcietināto vidū atradās vismaz kādi 20 vīri, kas teicās burtus pazīstam un domāja, ka uz rakstāmmašīnas viņi attiecīgam burtam varētu arī ar pirkstu trāpīt. Tā sākām un darbu paveicām ātrāk, nekā mūsu "dīdītāji" to bija cerējuši. Visumā šie evakuētie bija gaiši un pieklājīgi cilvēki, un kļuva viņu žēl, domājot par to, kas viņus gaidīja nākotnē.

Manā laikā bija trīs lielākas bēgšanas, kas radīja problēmas Salaspils nometnes vadībai. Pirmā — karavīri bija par to tikai runājuši, otrā bija bēgšana no akmeņlauztuvēm, kas izdevās ļoti sekmīgi; un trešā — kad naktī cauri žogam izbēga 12 apcietinātie līdz ar 4 sargiem. No šīs pēdējās bēgšanas trīs bēgļus noķēra — vienu pakāra un divus nošāva. Ar pirmām divām bēgšanām mums ar Ilmāru nekāda sakara nebija, bet pēdējā pēc Jelgavas krišanas un draudiem nometni iznīcināt arī mēs ar Ilmāru Krastiņu bijām gatavi bēgt, kad mūs uz to aicināja bēgšanas galvenais organizētājs Gudakovskis. Kad vēlāk nometnes iznīcināšanas pavēli atcēla ar norādījumu turpināt pastiprinātu izsūtīšanu uz Vāciju, mēs ar Ilmāru darījām Gudakovskim zināmu, ka nebēgsim. Protams, pārtraukt bēgšanas organizēšanu bija ļoti bīstami. Kādam vajadzēta tikai darīt vāciešiem zināmu, ka kaut kas tāds ir noticis, lai sāktos nežēlīga pratināšana un beigās visus iejauktos nošautu. Tikpat bīstama bija arī mūsu izšķiršanās nebēgt, jo neziņot par to bija tikpat bīstami kā bēgt. Bet tā nu tas bija. Mēs ar Krastiņu klusējām. Un naktī bēgšana izdevās ļoti sekmīgi. Kad pēc bēgšanas atklāšanas komandants, A.Vidušs un vēl citi pārbaudīja barakas un ienāca telpā, kur gulējēm mēs ar Krastiņu, Vidušs teica latviski un vāciski: "Nacionālisti nav bēguši." Komandants, kā parasti, neko neatbildēja. Mūsu nervu bendēšana sākās, kad noķēra un pratināja Deksni, kas pratināšanā minēja vairākus citus, kas it kā par bēgšanu runājuši agrāk. Kādā reizē, kad Ilmārs bija vedis Deksni no pratināšanas uz karceri, pēdējais esot teicis: "Es jau zinu, ka jūs ar Nepartu arī gribējāt bēgt, bet es jūs nenodošu, jo jūs klusējāt par mūsu bēgšanu." Šis drauds kā lāsts palika vienmēr pār mums, kamēr vien atradāmies apcietinājumā Latvijā. Un arī vēl pēc tam Vācijā nebijām gluži brīvi no tā.

Ap Jelgavas krišanas laiku krievu lidmašīnas pārlidoja nometni, un pēc lielās bēgšanas latviešu šucmaņu sardzi nomainīja lietuviešu SD sargi ar suņiem. Viņu postenis vienmēr bija redzams arī ūdenstorņa galā, krievi nometa dažas bumbas, kas, cik varēja spriest, bija tēmētas ūdenstornim, bet netrāpīja.

Pēc Jelgavas krišanas nometnē ieveda arī Konstantīnu Čaksti, Ludvigu Sēju, Valdi Ziemeli un Bruno Kalniņu, kurus es arī reģistrēju. Bruno Kalniņš jau no pirmā mirkļa jutās nometnē kā zivs ūdenī. Viņš tūlīt apstaigāja nometni un aprunājās, jo viņam še bija ieslodzīti arī vairāki paziņas. Un runāt jau viņš labprāt runāja ar jebkuru. Kā šādās lietās pieredzējis cilvēks, viņš itin veikli prata kustēties tā, lai nenonāktu aci pret aci ar tiem, kas bija uniformās. Man ar viņu runāšana neiznāca, bet pāris reizes īsi satikos ar K.Čaksti. Neko izrunāt jau nemēģinājām, jo tas tāpat nebūtu iespējams. Viņš no savas puses pastāstīja par savu stāvokli Latvijā, es — par to, kā dzīve rit nometnē un kā vieglāk pavadīt dienu, viņi jau ilgi nometnē nebija. Ja atmiņa neviļ, nepilnas divas nedēļas. Kad viņus pārvietoja, nometnē jāpaliek bija V.Ziemelim, jo viņš bija saslimis, cik atceros, ar plaušu karsoni. Tā nebija joka lieta. Tā kā slimnīca vairs nedarbojās un viņam vienam būtu jāguļ barakā, tad izšķīrāmies viņu pārvietot uz virtuvi.Tur gan bija jāguļ uz grīdas, jo gultas vietu tur nebija, bet uz sava maišeļa viņš bija vismaz siltumā un vietā, kur vienmēr bija cilvēki. Kaut kā atradās termometrs un arī nedaudzas aspirīna tabletes. Tāpat pavāri arvien centās izdomāt, ko siltu varētu pagatavot, kas viņam palīdzētu. Līdz tam bija arī izgājusi ziņa, ka Ziemelis kā VEF direktors bija ignorējis vācu rīkojumu par VEF iekārtas pārsūtīšanu uz Vāciju. Par to respekts pret viņu bija mums visiem — "rozīgiem", "baltiem" un "melniem". Kā galā viss ar viņu beidzās, vairs neatceros, bet zinu, ka viņš slimības krīzi pārdzīvoja un diezgan strauji atlaba. Kad Vācijā, Detmoldā, saņēmu no viņa vēstuli, zināju, ka viņš ir sveiks un vesels, strādāja savā profesijā, ja nemaldos, pie amerikāņiem.

Kādā pēcpusdienā, tas varēja būt septembra sākumā, darbā pa logu ieraudzīju, ka nometnē, nesdama palielu paku, ienāk mana māte. Nezināju, ko darīt, bet, kad māte iegāja komandantūrā, arī es metos turp. Kad tur nonācu, māte bija augšā pie komandanta. Man atļāva gaidīt. Kad māte nonāca pa trepēm lejā, piemetos viņai klāt, nomutēju un īsi pateicu, lai nebēdā — esmu vesels un man ir labi. Pēc tam skriešus devos atpakaļ uz savu darba vietu. Ilmāram, esot komandantūrā, bija izdevies viņai pastāstīt ko vairāk. Tā, liekas, viņa atgriezās mājā ar mierīgāku sirdi un zināšanu, ka man nekas pārāk ļauns nav noticis.

Turpinājums — seko