"Baltijai draud devalvācijas rēgs"

"Financial Times"

— 99.08.31.

Vājā ekonomiskā izaugsme un arvien vairāk pieaugošais budžeta deficīts Latvijā un Lietuvā turpina izraisīt bažas šajās valstīs par to, ka abu valdības varētu sākt domāt par savas valūtas devalvāciju.

Pēc pagājušajā gadā notikušās rubļa devalvācijas Baltijas valstis piedzīvoja strauju eksporta kritumu uz kaimiņos esošo Krieviju. Ir sagaidāms, ka šogad Latvijas ekonomika palielināsies tikai par 2 procentiem, kaut arī agrākie aprēķini liecināja par iespējamo 4 procentu saimniecisko pieaugumu. Lietuvā tiek gaidīts, ka šogad tās saimnieciskā izaugsme sasniegs 1,3 līdz 1,6 procentus salīdzinot ar 5,1 procenta izaugsmi 1998.gadā.

Abu valstu valdības ir noraidījušas baumas par devalvāciju un ir apstiprinājušas savu apņēmību saglabāt valūtas stabilitāti. Taču, kā uzskata eksperti, abos gadījumos vēlme palielināt eksportu uz Rietumeiropas valstīm varētu izraisīt devalvāciju.

Latvijā nesen nodibinātā labēji centriskā valdība pretrunīgā biznesmeņa Andra Šķēles vadībā ir nelokāma, apgalvojot, ka devalvācija tās plānos neietilpst.

Taču, tā kā Šķēlem pieder liela pārtikas pārstrādes kompānija un citas viņa biznesa aktivitātes ir smagi skārusi Krievijas rubļa devalvācija, daži analītiķi tomēr baidās, ka viņam varētu rasties kārdinājums devalvēt vietējo valūtu - latu, lai kāpinātu savas kompānijas ienākumus, kā arī lai veicinātu visas valsts eksportu. Latvijas valdība apgalvo, ka tai neesot nekādas noteikšanas pār valsts monetāro politiku un tādēļ tā nevarētu viena pati latu devalvēt. "Valdība nevar lemt par devalvāciju. To var izdarīt vienīgi Latvijas Banka , bet tā ir neatkarīga institūcija," skaidro finansu ministrs Edmunds Krastiņš. "Valdības rokās nav nekādu [devalvācijas] instrumentu.

Savukārt Latvijas Banka stingri iestājas pret devalvāciju, kā stāsta Bankas pārvaldnieka vietnieks Ilmārs Rimševics.

Lats ir piesaistīts Starptautiskā Valūtas fonda Speciālo aizņēmuma tiesību (SDR) grozam, kurā ietilpst ASV dolārs un eiro. Tas svārstās šaurās robežās ar viena procenta novirzi. Ierobežotais pārdošanas spiediens mazumtirdzniecības līmenī Latvijas valūtu ir noturējis savā vietā kopš jūlija beigām un Centrālā banka ir regulāri izdarījusi intervenci, lai noturētu valūtas svārstības šaurajās koridora robežās. Rimševics noliedz, ka Centrālā banka tā rīkojoties parasti, piebilzdams, ka bankas ārzemju valūtas rezerves krietni vien pārsniedzot apgrozījumā esošās skaidrās un pieprasījuma depozītos esošo naudas daudzumu. Tāda pati situācija ir arī Lietuvā un kaimiņos esošajā Igaunijā, kuru valūtas ir pilnīgi nodrošinātas ar ārzemju valūtas rezervēm saskaņā ar valūtas padomes sistēmu, kas automātiski nosaka apgrozībā esošās naudas daudzumu saskaņā ar pieprasījumu pēc vietējās valūtas.

Valūtas tirgotāji noraida spekulatīvas pārdošanas iespēju. "Pret latu netiek vērsts spekulatīvs spiediens. No ārzemēm nav vērojamas nekādas spekulatīvas aktivitātes," uzskata Hanasabank Markets valūtas tirgotājs Ģirts Ozols Rīgā.

Lietuvā Krievijas krīzes iespaidu vēl vairāk ir pastiprinājušas ASV dolāra stingrās pozīcijas, kuram ir piesaistīts Lietuvas lits. Tas ir kavējis eksporta palielināšanu uz Krieviju un ir apgrūtinājis vietējo uzņēmēju centienus atrast jaunus tirgus Rietumeiropā.

Tomēr vietējie analītiķi apgalvo, ka pēc jaunās valdības stāšanās amatā šī gada jūnijā ietekmīgu rūpnieku izteiktā prasība devalvēt litu ir pieklususi. Valsts centrālā Lietuvas Banka atbalsta valdības centienus saglabāt lita pašreizējo līmeni.

Lai novērstu spēcīgā dolāra ietekmes izraisītos eksporta zaudējumus, kā arī lai sagatavotos nākotnē iestāties Eiropas Savienībā, Centrālā banka ir paredzējusi litu piesaistīt ASV dolāra un eiro valūtu grozam jau nākamajā gadā. Banka apgalvo, ka paziņojums par izmaiņām lita piesaistē tikšot sniegts vismaz sešus mēnešus pirms izmaiņu termiņa, lai tādējādi novērstu spekulācijas.

Tomēr devalvācijas rēgs turpina mest tumšu ēnu brīdī, kad Lietuvas valdība cīnās ar augošo budžeta deficītu. Valdība ir paredzējusi samazināt izdevumus par 450 miljoniem litu no 1999.gada 7.21 miljardu litu lielā budžeta, un tā arī apzinās, ka būs nepieciešama arī tālāka izdevumu ierobežošana.

"Nemaz nav iedomājams, ka bez fiskālā spiediena pastiprināšanas uz ilgāku laiku izdosies izvairīties no devalvācijas," uzskata Viļņas universitātes ekonomiste Margarita Starkevičute. Tomēr devalvācijas kā nomierinoša līdzekļa valsts eksporta kaitēm iedarbība ir apšaubāma. "Mūsu rūpniecībā ir strukturāla rakstura problēmas un devalvācija tām neko nevar līdzēt."

Vietējie analītiķi skeptiski izturas pret apgalvojumiem par Centrālās bankas neatkarību un valdības apņēmību saglabāt valūtas stabilitāti. Viņi labi atceras pagājuša gada augusta Krievijas notikumu mācību. "Parasti tad, kad valstis ir nolēmušas devalvēt savu valūtu, premjerministri un prezidenti iepriekšējā vakarā apzvēr, ka devalvācija nenotiks. Bet pēc tam tā tomēr notiek," apgalvo Hansabank Markets pētījumu daļas vadītājs Urmass Rīels.

"Latvija — risku apkopojums"

"Economist

Intelligence Unit"

— 99.08.30.

Riska reitings salīdzinājuma ar iepriekšējo ir palicis nemainīgs - C [vidējs].

Politiskie riski: Pēc Viļa Krištopana mazākumvaldības kolapsa premjerministra amatā atgriezās Andris Šķēle. Jaunajai koalīcijas valdībai ir vairākums parlamentā un visi koalīcijas dalībnieki ir labēji - centriski, taču pretrunīgajam Šķēlem diezin vai izdosies noturēties pie varas līdz parlamenta pilnvaru termiņa beigām. Jaunajai prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai ir visi nepieciešamie dotumi, lai veicinātu Latvijas izredzes iestāties Eiropas Savienībā, taču viņa riskē attālināties no labējā spārna pārstāvjiem, uzliekot savu veto ierobežojošajam valodu likumam.

Ekonomiskā prognoze: Pēc 1998.gada augusta krīzes Krievijā Latvija nonāca recesijā un 1999.gadā ir sagaidāma stagnācija, rūpnieciskajai ražošanai samazinoties par aptuveni 5 procentiem. Valdībai nāksies pastiprināt fiskālo politiku. Iekšējā pieprasījuma izaugsme šogad strauji samazināsies, ar to palīdzot mazināt lielo tekošo rēķinu deficītu, neraugoties uz eksporta samazināšanos. Inflācija saglabāsies zemā līmenī.

Parādu prognoze: Aizvien sliktākā fiskālā situācija varētu piespiest valdību izdarīt lielākus aizņēmumus nekā bija paredzēts iepriekš, taču kopējais ārējais parāds saglabāsies pieticīgā līmenī, nepārsniedzot 1 miljardu dolāru. Valdības sākotnējā Eiroobligāciju emisija maijā atvērs eiro segmentu Latvijas privātā sektora kredītņēmējiem.

"Bargs sods Lietuvas pučistiem"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 99.08.28.

Vai tas apgrūtinās attiecības ar Maskavu?

Lietuvas galvaspilsētas Apgabaltiesa ceturtdien, kā tas nesen jau tika ziņots, ar samērā ilgu cietumsodu par mēģinājumu 1991.gadā izjaukt Lietuvas atdalīšanos no Padomju Savienības, sodījusi sešas personas. Galvenie apsūdzētie bija tālaika Maskavai uzticīgais Lietuvas KP vadītājs Burokevičs un partijas ideoloģiskai sekretārs Jarmalavičs. Viņiem tika pārmests, padomju karaspēka uzbrukuma organizēšana, lai ieņemtu Viļņas televīzijas torni. Akcijas rezultātā 1991.gada13.janvārī ap pulksten pieciem no rīta dzīvību zaudēja 14 cilvēki; vairāki simti tika ievainoti. Šī diena vēl joprojām Lietuvā ir svarīgākā piemiņas diena, jo tā atgādina par grūto un kļūdpilno šīs Baltijas valsts ceļu uz atkārtotu neatkarības iegūšanu. Lietuva 1990.gada 11.martā vienpusēji paziņoja par izstāšanos no Padomju Savienības, tādējādi izjūtot represijas no Maskavas puses.

Septiņdesmit vienu gadu vecajam Burokevičam un piecdesmitdeviņgadīgajam Jarmalavičam, kurus abus 1994.gadā Lietuvas slependienests atrada Baltkrievijā un pārveda uz Lietuvu, kur viņi kopš tā laika atradās izmeklēšanas izolatorā, tika piespriests divpadsmit un astoņu gadu ilgs sods īpašā režīma cietumā. Pārējiem četriem tika piespriests trīs līdz sešu gadu ilgs cietumsods. Kopumā apsūdzēta tika 51 persona, no kuriem pēc Lietuvas Radio datiem, bez jau sešiem notiesātajiem, visi pārējie slēpjoties Krievijā un Baltkrievijā.

Seši apsūdzētie tiesai noliedz jebkuru savu vainu un procesu raksturo kā speciāli kombinētu. Spriedums vēl nav stājies spēkā, jo trīs nedēļu laikā iespējams izvirzīt pretprasību. Tiesas process, kas, atsaucoties uz komentētāju ziņām, ietver 4000 aculiecinieku nopratināšanu, ir lielākais un sarežģītākais visas Lietuvas vēsturē, tika uzsākts 1996.gada novembrī.

Ja arī pret Burokeviču un Jarmalaviču netiks pieņemti bargākie iespējamie sodi, tad jānogaida, kā tiesas spriedums atsauksies uz lietuviešu - krievu attiecībām. Krievu diplomāti, atbilstoši preses ziņojumiem no Viļņas, barga soda gadījumā draud ar konsekvencēm divpusējās attiecībās, kāda avīze citējusi arī Lietuvas vēstnieka Maskavā izteikumu, ka tiesas spriedums varētu atvēsināt klimatu, kas līdz šim valdīja attiecībās starp Maskavu un Viļņu. Tas līdz šim bija labāks kā starp Krieviju un abām pārējām Baltijas valstīm, Latviju un Igauniju, kurās abās ir skaitliski lielāks krievu mazākumtautības skaits un kuras līdz ar to izjūt salīdzinoši lielāku Maskavas spiedienu, nekā tas ir ar Lietuvu.

"Kaimiņi drīz varēs sākt sarunas"

"Svenska Dagbladet"

— 99.08.27.

Somijai esot ES priekšsēdētājvalstij, Latvija un Lietuva varēs sākt sarunas ar Eiropas Savienību.

Igaunijas premjerministrs Marts Lārs, kurš ceturtdien bija ieradies oficiālā vizītē Zviedrijā, ar lielu pārliecību izteicās par savu Baltijas kaimiņvalstu nākotni paplašināšanās procesā. Viņš norādīja, ka augstākā līmeņa sanāksmē Helsinkos šī gada beigās tām tiks ieslēgta zaļā gaisma, jo tās ir sasniegušas tik lielus panākumus.

"Runa tomēr ir ne tikai par likumu pieņemšanu, bet arī par to izmantošanu un tiem nepieciešamo institūciju radīšanu", Lārs teica.

"Zviedrija vēlas redzēt ātru Eiropas Savienības paplašināšanos ar Igauniju kā vienu no pirmajām jaunajām dalībvalstīm", tā pēc sarunām ar Lāru, kurš vada pilsonisko trīspartiju valdību, uzsvēra premjerministrs Jērans Persons.

Tajā pašā laikā, kad Marts Lārs ar saviem pavadoņiem ar kara kuģi Sulev pietauvojās Stokholmā , S-E-Banken ekonomisti nāca klajā ar jaunu pozitīvu prognozi par Baltijas valstīm. Ekonomikas apsīkums ir beidzies, un jau nākošgad tās var rēķināties ar 3 līdz 4,5 procentu ekonomisko pieaugumu, Igaunijai atrodoties vadībā.

Lārs, kuram visu savu valdīšanas laiku kopš pavasara nācās izmantot, lai mēģinātu pozitīvā virzienā pavērst negatīvo ekonomikas attīstības tendenci Krievijas krīzes dēļ, uzskata, ka augšupeja var būt vēl straujāka.

Viņš priecājās arī par Zviedrijas ekonomikas spēku. "Tas, kas ir labi Zviedrijai, nāk par labu arī Igaunijai kā svarīgai tirdzniecības partnerei", viņš teica.

"Latvija izsolīs vēl vienu atļauju"

"Dagens Industri"

— 99.08.31.

Vēlākais 2000. gada 1. martā Latvijā tiks piešķirta trešā mobilo tālruņu operatora licence uzņēmumam, kas spēs piedāvāt trešās paaudzes platjoslas jeb "broadband" GSM sakaru sistēmu.

Par to ziņo informācijas avoti Latvijas Satiksmes ministrijā.

Kā norādīja ministrijas Satiksmes nodaļā, šī atļauja acīmredzot ietvers sistēmu runas, video un datorkomunikāciju (līdz pat 2 Mbps), kā arī saziņu starp dažādām mašīnām, piemēram, kabatas datoriem, ledusskapjiem, trauksmes sistēmām, mājas termostatiem un tamlīdzīgi.

Piedāvājuma noteikumi tiks izsludināti vēlākais 29. oktobrī, un visi piedāvājumi tiks izvērtēti tā, lai atļauju būtu iespējams izsniegt vēlākais 2000. gada 1. martā.

Šī Latvijas licence varētu būt, vismaz netieši, ļoti interesanta gan Ericsson, gan Nokia - abiem lielajiem GSM infrastruktūras iekārtu (bāzes staciju un centrāļu) un pašu tālruņu ražotājiem.

Abi pašreizējie GSM operatori Latvijā - Telia daļēji piederošais Latvijas Mobilais Telefons (LMT) un Baltcom GSM , kas pieder amerikāņiem un latviešiem - ir kritiski noskaņoti, runājot par nepieciešamību pēc trešā konkurenta.

Telia

meitas uzņēmuma Latvijā priekšnieks Pers Bengtsons sarunā ar Dagens Industri teica: "Pastāv daudzi labāki veidi, kā vadīt konkurenci un noteikt cenas, nekā piešķirt trešo atļauju."

Abiem pašreizējiem operatoriem Latvijā ir vairāk nekā 140 000 pārvietojamo tālruņu lietotāju. Pieaugums sevišķi spēcīgs ir bijis pēc tam, kad Baltcom GSM sāka pārdot iepriekš apmaksātas telekartes, ko iespējams lietot bez abonementa.

Juris Kaža

"Lietuva kļūs

par elektroniskā paraksta pionieri"

"Dagens Industri"

— 99.08.31.

Zviedru informācijas tehnoloģijas uzņēmums "Medcom" Lietuvā veidos tā saukto elektronisko parakstu infrastruktūru.

Lietuva tādējādi kļūs par pilotprojektu ne tikai Baltijas reģionā, bet visā Eiropā. Mērķis - Lietuvai sešu mēnešu laikā ir jātop par Eiropas līderi šīs tehnikas pielietošanā.

Lietuvas valdības pasūtinājuma vērtība ir gandrīz 5 miljoni kronu.

"Ar mūsu piedāvātajiem risinājumiem ir iespējams droši parakstīt svarīgus elektroniskus dokumentus bez jebkādas papīru sūtīšanas pa pastu. Šī tehnika ir drošāka par parastiem parakstiem ar tintes pildspalvu", saka 1993. gadā dibinātā Medcom izpilddirektors Matti Siklanders.

Pasūtinājuma saņemšanā ļoti liela nozīme bija tam, ka Medcom piedalījās Handelsbanken interneta bankas sistēmas izveidošanā. Medcom sadarbosies ar Lietuvas uzņēmumu Infostruktura.

Tas, kurš parakstās, ir saņēmis sertifikātu, un tas nozīmē, ka šis cilvēks varēs elektroniski parakstīties ar karti, kurā ievadīts kods, un saņēmējs vienmēr varēs kontrolēt šos parakstus.

Šīs sistēmas priekšrocības vispirms izmantos bankas, muita, valsts iestādes, rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi gan Zviedrijā, gan Lietuvā. Tehnika ir gatava jau šobrīd, taču vēl nekur pasaulē tā netiek pilnībā pielietota.

"Kad zviedru un citu valstu juristi redzēs, ka Baltijā šī sistēma darbojas, viņi sapratīs, ka elektroniskie paraksti kā juridiski saistoši pierādījumi darbojas labāk nekā tradicionālie paraksti. Aizspriedumu un iesakņojušos tradīciju dēļ juristi priekšroku visu laiku ir devuši īstai tintei. Mūsu lielākais izaicinājums ir lauzt tabu, kas pastāv pret parakstīšanos ar datora starpniecību", Matti Siklanders norādīja. Viņš uzskata, ka panākuma izredzes Lietuvā ir labas, jo lietuvieši var izdot pavisam jaunus likumus, turklāt Medcom šo sistēmu var izveidot no pašiem pamatiem kopā ar tautsaimniecības aprindām un valsts iestādēm.

Rēta Vaikla

"Izdomātais skandāls"

"Gazeta Wyborcza"

— 99.08.30.

Kad Padomju Savienība atradās agonijā, Kremlis nolēma glābt visu, kas glābjams: caur savām vēstniecībām un VDK rezidentūru tas noorganizēja gigantisku kapitālu pārpumpēšanu uz Rietumiem.

Pirmās pēcpadomju valdības gribēja nokļūt uz pēdām pazaudētajām bagātībām: tās pat šim mērķim noalgoja Kroll Associates - privātu detektīvu firmu, kas specializējas šāda rakstura jautājumos. Taču viss bija velti.

Panākumi netika gūti tādēļ, ka visai drīz atklājās, ka šī "čungura" atrašanās un pat tā atmazgāšana Rietumos apmierina visas ieinteresētās personas. Visas - tas nozīmē gan bijušos nomenklatūras darbiniekus, kas tagad darbojās kā jaunās varas aparātā, tā arī jaunajā Krievijas biznesā, gan Rietumu baņķierus, gan tāpat arī mafiju abās bijušā Dzelzs priekškara pusēs. Lielbritānijas beznodokļu salā Džersijā Maskavas nodibinātā firma Fimako , apgrozot 50 miljardus dolāru, kas tāds nieks vien ir, salīdzinot ar Krievijas neizmērojamajām bagātībām, neuzrādīja šī procesa ieguvēju adreses. Firma tika dibināta jau Gorbačova laikā un visiem par pārsteigumu turpina savu darbību arī tagad.

Kaut arī PSRS ir sabrukusi, taču sistēma izdzīvoja un pārdzīvoja tās sabrukumu. Kādēļ tad skandāls ir izcēlies tikai tagad? Tādēļ, ka ir pienācis atbilstošs moments. Kā kriminālajā, tā arī politiskajā ziņā.

No vienas puses, gadu desmitiem pieciestā krāpniecība beidzot ir pārsniegusi zināmu pieļaujamo kritisko masu. Nav jau runa par "netīrās" naudas summu lielumu, kura no Maskavas tiek aizpludināta uz Rietumu bankām. Pat globālais Krievijas kopējo darījumu apgrozījums, kas tiek vērtēts par aptuveni 140 miljardiem dolāru, nevar apdraudēt Rietumu finansu sistēmas stabilitāti. Taču tie uzreiz ieplūdušie 15 miljardi dolāru Savienotajās Valstīs vai 40 miljardi Šveicē (kura pēc skandāla ar hitleriešu zeltu ir kļuvusi ļoti jūtīga attiecībā pret noguldījumu izcelsmi) draud ar ""netīru" iejaukšanos abu valstu finansu sistēmās, kā arī ar mafiozas izcelsmes naudas (piemēram, narkodolāru) apgrozījuma palielināšanos. Kāds beidzot ir sapratis - kas par daudz, tas par skādi.

No otras puses, lielam skandālam izvēlētais moments, ja tā varētu izteikties, ir izdomāts. Tas abpusēji ir saistīts ar vēlēšanām. Krievijā vēlēšanu kampaņa rit pilnā sparā, un likme tur ir saistīta ar Jeļcina pēcnācēju un ar to saistītajām ārkārtīgi nopietnajām interesēm. Amerikāņu atklājumi Maskavā nevienu nepārsteidza. Borisam Berezovskim un Kremlim tuvais laikraksts "Novije Izvestija" nekavējoties atklāja galveno "naudas mazgātāju", norādot uz Maskavas mēru Juriju Lužkovu, savukārt Lužkovam tuvajam "Moskovskij Komsomoļec" neradās ne mazākās šaubas, ka Savienotajās Valstīs atmazgātie līdzekļi nākot no Berezovskim piederošajiem "netīrajiem" Šveices banku kontiem. Loks bija noslēdzies.

Tajā pašā laikā vēlēšanām gatavojas arī ASV. "Washington Post" apgalvo, ka Baltais Nams papīrgrozā esot izmetis Jeļcina grupējuma atbalstam nelabvēlīgo informāciju un tādējādi esot netieši palīdzējis Krievijas "haizivīm" saraust bagātības. Krievijas "atklājumiem" tagad ir adresāts. Tā ir prezidenta Klintona un nākamā prezidenta kandidāta Ela Gora politika, kas ar Starptautiskā Valūtas fonda starpniecību atklāti atbalstīja Borisu Jeļcinu un visus nomainījušos Krievijas premjerministrus. Tā bija politika, kas kritiķu ieskatā, ar savu vienpusību, tuvredzību, stūrgalvību un … lielajām izmaksām pilnīgi sagrauj jebkādu jēgu Klintona diplomātijai attiecībā pret Krieviju. "New York Times" vaicā: "Kurš pazaudēja Krieviju?" Uz to ir tikai viena atbilde: "Neviens". Krievi par to parūpēsies paši.

"Krievijas problēma"

"International

Herald Tribune"

— 99.08.30.

Visi centieni ietekmēt politiskās vai ekonomiskās izmaiņas kādā citā valstī notiek pēc viena iepriekšparedzama parauga.

Iespējamais ietekmētājs - vai tās būtu Savienotās Valstis, SVF vai Pasaules Banka - piedāvā virkni labumu apmaiņā pret reformu solījumu.

Šīs reformas, sastopot iekšēju pretestību, tiek īstenotas tikai daļēji. Šajā brīdī iespējamajam ietekmētājam ir jāizlemj, vai šī daļējā reformu īstenošana reizē ar cerībām uz tālākām reformām ir pietiekams pamats iepriekšminēto labumu piešķiršanai. Šī ir problēma, ar kuru brīvā tirgus aizstāvji ir saskārušies Indonēzijā, Ēģiptē, Ukrainā un Krievijā. Šī problēma kļūst par galveno ASV prezidenta kampaņas jautājumu. Krievijas dilemma ir bijusi īpaši akūta, jo tā ir demokrātija. Lai gan prezidents Boriss Jeļcins spēja solīt reformas, viņš bez Krievijas Domes atbalsta nespēja lielāko daļu no tām īstenot. Turklāt Dome lielākoties vēlējās reformu neizdošanos un Jeļcina izgāšanos.

Turklāt Krievijas kodolarsenāls un tā apjoms divos kontinentos nostiprina amatpersonu pārliecību, ka tas netiks likvidēts, neraugoties uz lauzto solījumu daudzumu. Lai visu vēl vairāk sarežģītu, apjomi, kādus Rietumu valdības bija gatavas piedāvāt, lai arī lieli, tomēr nebija pietiekami lieli, lai tiem būtu izšķiroša loma Krievijas politiskajās diskusijās. Rezultāts ir neskaitāmi nepildīti solījumi. Un tomēr Klintona administrācija ir konsekventi aicinājusi SVF turpināt kredītu piešķiršanu.

Viceprezidents Als Gors, kurš regulāri tikās ar Krievijas bijušo premjerministru Viktoru Černomirdinu, ir īpaši saistāms ar šādu politiku. Ik dienas atklātībā parādoties jaunām apsūdzībām par korupciju Krievijā un kapitāla aizplūšanu, Gora pretinieki vaicā, ko viņš īsti ir zinājis, un ja zinājis, tad kādēļ viņš nav zinājis vairāk. Ir svarīgi vispirmām kārtām noskaidrot, kas katram šobrīd ir zināms, lai nejauktu kopā dažādas lietas. Ir iegūti pierādījumi, ka centrālā banka ir maldinājusi SVF attiecībā uz savu rezervju apjomu un atrašanās vietu. Ar šo lietu nesaistīti turpinās izmeklēšana par milzīgām Krievijas skaidras naudas summām, kas plūst cauri Ņujorkas Bankai, kas varētu nozīmēt naudas atmazgāšanas operāciju.

Trešā izmeklēšana skar tieši Kremli, jo tiek izteiktas apsūdzības, ka Jeļcina pieaugušās meitas un pat pats prezidents ir saņēmuši maksājumus no kādas Šveices kompānijas, kas savukārt guva iespēju noslēgt izdevīgus Kremļa biroju atjaunošanas līgumus. Katra no šīm apsūdzībām ir ļoti nopietna, tomēr pagaidām ir pāragri izdarīt secinājumus. Kas ir skaidrs, un jau kādu laiku ir bijis skaidrs, ir plaši izplatītā korupcija Jeļcinam tuvajās aprindās. Lai iegūtu politisko atbalstu, Jeļcina režīms ir piešķīris sev vēlamiem rūpniekiem īpašumtiesības uz Krievijas plašajiem dabas resursiem. ASV administrācija pret šādu praksi nav pārāk iebildusi. Vai tā bija kļūda? Vai Goram būtu vajadzējis daudz skaļāk žēloties par korupciju savu tikšanos laikā ar premjerministru? Vai SVF būtu jāpiespiež atteikties no kredītu piešķiršanas? Tie ir godīgi jautājumi, kurus uzdod Gora kampaņas sāncenši, un kurus uzdos arī nākotnes vēsturnieki. Tomēr šie paši vēsturnieki uzsvērs, ka nevienu brīdi Krievija pilnībā neatcēla reformas. Visas šīs desmitgades laikā tā panāca progresu atsevišķos virzienos, bet atpalika - citos, kā arī ir atkārtojusi solījumus, kas dažos gadījumos tika pildīti, bet citos - nē. Vēsturniekiem nāksies novērtēt dažu kritiķu apgalvojumus, ka vissmagākais Amerikas grēks, sākoties ar prezidentu Džordžu Bušu un turpinoties Klintona administrācijas laikā, esot pārāk niecīgas palīdzības piedāvāšana.

Abas valdības uzskatīja, ka Krievija esot pārāk nozīmīga, lai to ignorētu, un tās potenciālā neveiksme pārāk bīstama, savukārt potenciālie panākumi - pārāk svarīgi pasaules kārtībai. Būtu jāizsaka šaubas par iesaistīšanas metodi. Tomēr nepieciešamība iesaistīt ir neapšaubāma

"Krievijas naudas pēdas"

"The New York Times"

— 99.08.31.

Aizdomas par krievu naudas atmazgāšanu caur Bank of New York vairāku miljardu dolāru apmērā dod pasaulei satraucošu ieskatu dažos no tumšākajiem Krievijas dzīves nostūriem.

Izskatās, ka finansu saiknes, ko tagad šķetina amerikāņu un krievu izmeklētāji, ved tieši uz Krievijas mafijas starptautiskajām operācijām. Taču pat vēl svarīgāka ir varbūtība, ka šī izmeklēšana atklās pierādījumus par korupciju augstākajos Krievijas valdības līmeņos, tajā skaitā par nelikumīgu Starptautiskā Valūtas fonda naudas novirzīšanu.

Šīs izmeklēšanas jutīguma dēļ, kā arī dēļ politiskajām sekām, ko tā var radīt vēlēšanu priekšvakarā gan Maskavā, gan Vašingtonā, ir būtiski svarīgi, lai tā būtu godīga. Abu valstu politiķi jau steidz dalīt vainu par pārkāpumiem, kuriem vēl tikai ir jāizvirza apsūdzības, nemaz nerunājot vēl par pierādīšanu. Ja aizdomas par augsta līmeņa korupciju Maskavā apstiprināsies, būs pienācis laiks izvērtēt Krievijas pārstāvju darbību un Klintona administrācijas attieksmi pret Krieviju. Pagaidām ir nepieciešams pamatīgi un bez bailēm doties turp, kurp ved pierādījumi.

Līdz šim vienīgā skaidri apstiprinātā informācija ir tā, ka vismaz 4,2 miljardi dolāru - bet varbūt līdz pat 10 miljardiem - no Krievijas pagājušajā rudenī un ziemā ir gājuši caur Bank of New York kontiem. Bankas darbinieki, vēlēdamies paplašināt savu aizjūras biznesu, sākotnēji bija laimīgi saņemt depozītus, lai arī naudas apmēriem vajadzēja radīt aizdomas. Izmeklētāji domā, ka banku transakciju mērķis daļēji bija atmazgāt krievu mafijas naudu. Taču operācijas apmēri norāda uz to, ka šeit ir bijuši iesaistīti arī citi naudas avoti.

Saskaņā ar vienu no teorijām, ko izvirzījis krievu uzņēmējs Mihails Hodorovskis, Krievijas valdības pārstāvji izmantoja banku, lai paslēptu peļņu, kas gūta no manipulācijām ar valdības vērtspapīriem pirms pagājušā gada augusta devalvācijas. Citas spekulācijas pieļauj, ka daži Krievijas politiķi ir aizvirzījuši savās kabatās vairākus miljardus dolāru no SVF aizdevumiem.

Pagaidām ir pāragri spriest par jebkuru no šīm apsūdzībām. Protams, ka Krievijā ir visi apstākļi, kas var veicināt augsta līmeņa korupciju. Kriminālie sindikāti ir aktīvi, likumu ievērošana ir vāja un pēdējo gadu laikā neliela valdības līderu grupa ir pamanījusies nodot privātās rokās miljardiem dolāru vērtus valsts īpašumus. Taču pieņēmumi par korupciju vispār, kas ir pamatoti, ļoti atšķiras no reālas noziedzīgas rīcības pierādīšanas.

Tāpat vēl ir pāragri sacīt, ka šī lieta apliecina, ka Klintona administrācija ir kļūdaini veidojusi attiecības ar Krieviju, atbalstot Jeļcinu un viņa valdību. Baltais nams tiktu uzskatīts par bezatbildīgu, ja tas nepalīdzētu pirmajai demokrātiski ievēlētajai valdībai Krievijas vēsturē. Tas, vai administrācija ir bijusi pietiekoši jutīga pret korupcijas problēmām Kremlī - to būs jāapspriež prezidenta vēlēšanu kampaņā.

"Krievu purvs"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.08.28.

Krievija- viens vienīgs purvs, kurā veco padomju "aparatčiku" kliķes, jauno finansu mahinatoru un mafijas bosu labā uz neredzēšanu pazūd miljardiem piešķirto Rietumu kredītu?

Fakti, kas šajās dienās no Šveices un Amerikas nonāk atklātībā, liekas apstiprinām to, ka ekonomisko darbību izjukušās Padomju Savienības vidienē arvien lielākā mērā nosaka "kriminālās struktūras". Lai pamatotu savus uzskatus, kas vērsti pret korupciju un amatu sadali starp radiniekiem un paziņām jau šī gada maijā iestājās viens no iespējamajiem prezidenta Jeļcina sekotājiem, bijušais valdības vadītājs Primakovs. Taču pirms Primakovs patiesi pret to varēja uzsākt cīņu, viņu no Kremļakungu saimes atlaida. Krievu vispasaules "speciālisti" naudas atmazgāšanas lietās atkal panākuši savu: finansu oligarhs, kura īpašumā ir vairāki miljardi, Berezovskis, Krievijā dēvēts par "kapitālisma sirotāju bruņinieku", triumfēja un visai pasaulei ļāva uzzināt, kuru viņš kā Krievijas prezidentu akceptē un kuru nē.

Bez šaubām, ar šāda veida pārdrošām pretenzijām uz varu un ciešu pārliecību, ka politikā viss ir pērkams, Berezovskis ievedis visu prezidenta "ģimeni" grūtībās. Jeļcinam politiski ir grūtāk, nekā viņa meitai Tatjanai, kura jau gadiem oficiāli strādā par sava tēva "stila konsultanti", savas bagātības vairošanas centienos sajusties mazvērtīgākam bagātākā magnāta priekšā. Katrā ziņā, pēc katra jauna fakta, katras mahinācijas nonākšanas atklātībā kļūst saprotamāks tas, kāpēc prezidents pats uz katastrofāli "nolietojušās" valdības personāla rēķina visu grib atstāt nepārbaudītu, lai pēc saviem ieskatiem Kremlī prezidenta krēslā varētu iecelt sev vēlamu sekotāju.

Pasaules Bankai un valūtas fondiem, kā arī Rietumiem kopumā vajadzētu uzdot jautājumu, vai tie ar saviem kredītiem nav devuši svētību nekārtībām Krievijā. Maskavā diezgan skaļi tikai vajadzēja atzīt sevi par tirgus ekonomikas piekritēju vai arī brīdinot norādīt uz pastāvošo risku drošībai, ko rada nukleārais padomju mantojums, kad, uz arvien lielāka citu valstu rēķina, Krievijā ieplūda jauni līdzekļi. Cik ilgi vēl?

"Vai Kosova ir pagrieziena punkts?"

"International

Herald Tribune"

— 99.08.31.

Kosova ir pievienojusies garajam to vietu sarakstam, kas tiek izmantotas kā simboli pagrieziena punktam starptautiskajās attiecībās.

Tomēr par tās nozīmi vēl arvien notiek strīdi. Vai tā kļūs par sākumu jaunai ērai, kurā starptautiskais pienākums aizstāvēt cilvēktiesības novedīs pie valstu suverenitātes ievērošanas? Vai varbūt to uzskatīs par starptautiskā likuma pārkāpumu, kam nedrīkst ļaut atkārtoties? Prezidents Klintons uz šiem jautājumiem ir atbildējis šādi: "Visas pasaules iedzīvotājiem, vai nu viņi dzīvotu Āfrikā vai Centrāleiropā, vai jebkurā citā pasaules vietā, mēs varam droši apgalvot, ka tādā gadījumā, ja kāds apdraudēs nevainīgus civiliedzīvotājus un centīsies masveidā iznīcināt viņu rases, etniskās izcelsmes vai reliģijas dēļ, un, ja mēs spēsim to apturēt, mēs to darīsim." Tomēr netiek paskaidrots, ko šajā kontekstā nozīmē "mēs".

Amerikāņu prezidentiem ir tendence kādu konkrētu aktu pārvērst universālā doktrīnā. Prezidents Harijs Trumens tā rīkojās 1947.gadā, kad paziņoja par savu lēmumu atbalstīt Grieķiju un Turciju pret komunistu agresiju. Un tomēr, 1956.gadā padomju tanki iebrauca Budapeštā, lai apspiestu Ungārijas sacelšanos, taču prezidents Dvaits Eizenhauers novēla visus pienākumus uz ANO Drošības Padomes pleciem, kur padomju veto nepieļāva nekādu lēmuma pieņemšanu. Tādēļ varēja apgalvot, ka tās bija Apvienotās Nācijas, nevis Savienotās Valstis, kas nodeva ungārus. Līdzīgi arī 1968.gadā, kad Brežņeva doktrīna, kas apgalvoja, ka sociālistiskās sistēmas aizsargāšana attaisnoja čehoslovāku suverenitātes pārkāpšanu, guva virsroku pār Trumena doktrīnu. Un kārtējo reizi par grēkāzi kļuva ANO.

Tie, kuri apgalvo, ka NATO rīcība Kosovā nebija pamatota, jo to nebija sankcionējusi ANO Drošības Padome, uzstājas kā starptautiskā likuma aizstāvji, taču patiesībā viņi vēlas aizsargāt paši savas valstis no jebkādas humanitārās intervences.

Tas izklausās ironiski, taču ķīniešu un krievu līderi sevi sauc par uzticīgiem ANO hartas aizstāvjiem.

Savas tikšanās laikā Kirgizstānā prezidenti Dzjans Dzemins un Boriss Jeļcins uzsvēra, ka galvenā atbildība par starptautiskā miera un drošības saglabāšanu gulstas uz ANO, un viņi vienojās iebilst pret jekbādu spēka pielietošanu, ko nebūtu sankcionējusi Drošības Padome. Viņiem Kosova simbolizē ASV mērķus dominēt pār pasauli un nevis cilvēktiesību aizsardzības uzvaru. Abas valstis baidās no atdalīšanās tendencēm un uzskata, ka ANO harta garantē suverenitāti.

Pretēji viņiem, Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs ir nosaucis Kosovu par "progresīvās pieejas" uzvaru starptautiskajās attiecībās, kas pārsniedz novecojušās, tradicionālās koncepcijas, kas pārsvarā nozīmēja valstu suverenitātes neaizskaramību, kuru tirāni izmantoja kā aizsegu savai represīvajai politikai.

Starptautiskais likums patiesi nav statiska sistēma. Tas attīstās atkarībā no katra precedenta. Piecas pastāvīgās ANO Drošības Padomes locekles savu autoritāti ieguva kā balvu par savu uzvaru II Pasaules karā. Tas notika nevis no morālā pārākuma, bet gan militārā pārspēka dēļ. Praksē tās tomēr pavisam reti ir spējušas vienoties par pasākumiem, lai saglabātu starptautisko mieru un drošību.

Tie, kuri pašlaik pieprasa atjaunot Drošības Padomei tās sākotnējo lomu, nevar cerēt, ka tā kļūs efektīvāka. Viņu patiesais mērķis ir neļaut Savienotajām Valstīm un tās sabiedrotajām rīkoties vispār.

Trūkstot ANO mandātam, valdības iesaistījās Kosovas operācijās, darbojoties "starptautiskās kopienas" vārdā. Izmantojot tik elastīgu terminu, dalībnieku skaits pēc vajadzības var tikt paplašināts vai sašaurināts. Un tā Krievija, nostaļģijas pēc lielvaras statusa un ekonomisko vajadzību plosīta, ir bijusi gan iesaistīta, gan izslēgta: Kosovas sarunu laikā tā bija iesaistīta, bombardēšanas laikā - izstājusies, un noregulējuma mērķos atkal iesaistīta.

Maz ticams, ka tuvākajā nākotnē tiks atrisināts konflikts starp tradicionālo un progresīvo pieeju starptautiskajām attiecībām. Neviens nevar pateikt, kur un kāds būs nākamais pārbaudījums, taču tas nekādā ziņā nebūs līdzīgs Kosovai - starptautisko krīžu vēsturē nav identisku dvīņu.

Lēmums par to, kā reaģēt uz jaunu plašu cilvēktiesību pārkāpumu, būs atkarīgs no varas pārsvara realitātes noteiktajā laikā un nevis no universāliem principiem.

Makss Jakobsons

"Ugunsgrēks Andos"
"Financial Times"

— 99.08.30.

Venecuēla arvien dziļāk ieslīgst politiskā krīzē. Pagājušajā nedēļā prezidents Hugo Čavess un viņa piekritēji pietuvojās atklātai konstitucionālās pārvaldes principu pārkāpšanai.

Jaunā asambleja, kurā dominē Čavesam lojālās kreisās un nacionālistu partijas, nobalsoja par opozīcijas dominētā kongresa pilnvaru ierobežošanu, un piektdien spriedze starp abu pušu piekritējiem pat izvērtās vardarbībā.

Reģiona politikas veidotājos un investoros pieaug bažas. Venecuēla ir viens no lielākajiem naftas piegādātājiem ASV un miljardiem dolāru vērtu ārvalstu investīciju ieguldīšanas vieta. Vēl nopietnāk ir tas, ka tās sarežģījumi izgaismo nestabilitāti visā Andu reģionā.

Nav īpaši jāšaubās par to, ka venecuēlieši vēlas un tiem ir nepieciešams veikt konstitucionālas reformas, kas arī bija Čavesa galvenais politiskais mērķis pēc nākšanas pie varas. Tiesu sistēma un daudzas citas valsts institūcijas ir bijušas neefektīvas un korupcijas apsēstas. Tomēr, guvis visai pārliecinošu uzvaru pagājušā decembra prezidenta vēlēšanās un pat vēl lielāku uzvaru pagājušajā mēnesī notikušajās jaunās konstitucionālās asamblejas vēlēšanās, Čavess ir izrādījies par ne pārāk devīgu uzvarētāju, līdz ar to atsvešinot no sevis politisko opozīciju un biznesa eliti. Tā vietā, lai nodarbotos ar izmaiņām konstitūcijā, jaunā institūcija, kā izskatās, vēlas iegūt absolūtu varu, nostumjot malā gan pastāvošo juridisko sistēmu, gan kongresu. Vēl tikai Peru, kur prezidents Alberto Fuhimori 1992. gadā atlaida kongresu, kāda Latīņamerikas konstitucionālā reforma ir bijusi tik radikāla, kāda tagad tā šķiet esam Venecuēlā. Briesmas slēpjas tajā apstāklī, ka šīs izmaiņas likvidēs politiskās sistēmas līdzsvaru un vedīs uz autoritārismu. Demokrātiskās institūcijas drīzāk tiks vājinātas, nevis nostiprinātas, līdz ar to apdraudot ilgtermiņa stabilitāti.

Lielās cerības

Politiskais sajukums palielina arī ekonomiskos sarežģījumus, liekt apšaubīt to, vai Čavess spēs piepildīt tautā izplatītās lielās cerības uz ekonomiskā un sociālā stāvokļa uzlabošanos. Peru prezidents Fuhimori vismaz izmantoja savas pilnvaras, lai panāktu radikālu reformu īstenošanu, kuras apturēja hiperinflāciju un stabilizēja ekonomiku. Savukārt Venecuēlā politika ir bijusi nekonsekventa un nepārliecinoša. Lai arī Čavess ir apņēmies likvidēt izšķērdēšanu un ieviest efektīvāku pārvaldi, kā arī baudījis naftas ienākumu palielināšanos, privātā sektora ekonomisti paredz, ka fiskālais deficīts šogad palielināsies līdz 4,9% no IKP salīdzinājumā ar 4,5% 1998. gadā. Biznesa uzticība ir zemā līmenī un investīciju apjomi sarūk. Gaidāms, ka šogad Venecuēlas ekonomika samazināsies, varbūt pat par 8%. Pēdējā gada laikā bezdarbs ir pieaudzis no 13 līdz 19%.

 

Reģionālā nestabilitāte

Starptautiskie politikas veidotāji un investori ir nobažījušies, ka arī Venecuēlas kaimiņvalstis kļūst arvien nestabilākas. Politiskā ķīvēšanās starp prezidentu Hamilu Mahuadu un opozīcijas dominēto kongresu Ekvadorā ir veicinājusi ekonomisko sajukumu un potenciālo parāda maksātnespēju. Kolumbijas problēmas ir vēl lielākas. Nesen par visveiksmīgāko uzskatītā ekonomika Latīņamerikā tagad atrodas savā dziļākajā recesijā pēdējo 50 gadu laikā. Valdības miera process īsti nevirzās uz priekšu. Kreisie partizāni un paramilitārie kaujinieki, kuru aktivitātes pārsvarā finansē narkotiku tirdzniecība daudzu miljardu dolāru vērtībā, kontrolē vairāk nekā trešo daļu valsts. Kolumbijas partizānu un paramilitārās aktivitātes jau ir sākušas pārsviesties arī uz tās kaimiņvalstīm.

Sociālais un ekonomiskais sajukums Venecuēlā palielina plašākas reģionālas nestabilitātes briesmas. Taču tas nav neizbēgami. Čavess varētu mazināt politisko spriedzi, ieturot samiernieciskāku nostāju pret saviem oponentiem un ieviešot vairāk uz tirgu orientētu un konsekventu ekonomisko politiku. Viņam vajadzētu izmantot savas pilnvaras, lai paplašinātu savas valdības bāzi un apvienotu visus venecuēliešus aiz savas reformu programmas. Amerikāņu līderiem - gan ziemeļos, gan dienvidos - kā arī pārējai starptautiskajai sabiedrībai ir jāiedrošina viņš rīkoties tieši tā

"Kara iespējas Āzijā ir draudīgas"

"The Globe and Mail"

— 99.08.30.

Ziemeļkorejas raķetes, Ķīnas-Taivānas ieroču žvadzināšana, Indijas-Pakistānas konflikti - pirmajā brīdī liekas, ka Āzijas drošību apdraud plašs konflikts.

Tas ir jauna veida Āzijas konflikts, kurā diplomātiskā spriedze var kļūt neizturama, tomēr reāla kara draudu slieksnis ir ļoti augsts. Šiem konfliktiem augsti sliekšņi ir daļēji tādēļ, ka tie norisinās kodolieroču klātbūtnē. Ja patiesi tiks sasniegts konflikta slieksnis, likmes nevarētu būt vēl augstākas. 1994.gada krīzes laikā par Ziemeļkorejas iespējamo programmu kodolieroču ražošanai Savienotās Valstis runāja par spēku mobilizāciju ofensīvas operācijām pret ieroču ražošanas iekārtām, tomēr Japānas un Dienvidkorejas sabiedrotie neatbalstīja spēka pielietošanu. Krīze noveda pie Korejas pussalas Enerģijas Attīstības Organizācijas (KEDO) izveides, kā arī ASV-Japānas drošības attiecību nostiprināšanas. Karš palika tāla pērkona attālumā.

Patreizējā Korejas krīzē pat tādā gadījumā, ja Phenjana raidītu vēl vienu tālas sniedzamības ballistisko raķeti, un, par spīti ievērojamai ASV un sabiedroto spēku klātbūtnei, spēka pielietošana pret Ziemeļkoreju nenotiks. Šāda veida konfliktos militārā vara vienkārši nav efektīva, lai gan to nevar teikt arī par diplomātiju vai ekonomiskajiem stimuliem. Tomēr sekas ir iespējamas, vai nu raķete tiek izmēģināta vai nē. Savienotās Valstis sev pietuvina sabiedrotās Japānā un Dienvidkorejā. Par daudz reālāku iespēju kļūst raķešu aizsardzības sistēmas izveide, lai notriektu jebkuru ienākošo ballistisko raķeti. Ir apdraudēts KEDO projekts. Arī Ķīna kļūst par diplomātisko zaudētāju, jo ASV sabiedrotās uzskata, ka tā nepietiekami aktīvi iesaistās Ziemeļkorejas iegrožošanā. Līdzīgs process norisinās Ķīnas-Taivānas konfliktā. Daudz tiek runāts par militārām operācijām pret Taivānu, tomēr, tāpat kā 1996.gada krīzē, kaut kas efektīvs šķiet neiespējams. Raķetes, kas 1996.gadā tika raidītas tukšā ūdenī, tika sagaidītas ar divu ASV lidmašīnu bāzes kuģu kaujas grupu izvietošanu. Neatskanēja neviens reāls šāviens. "Karš" izrādījās vienīgi elektronisks un diplomātisks. Tomēr stratēģiskās sekas izrādījās nozīmīgas. Ķīna tika uztverta kā reģiona terorizētāja, un ASV sabiedrotās apvienojās ciešāk, lai spētu aizstāvēties. Singapūra un Filipīnas dienvidaustrumu Āzijā, Japāna ziemeļaustrumu Āzijā demonstratīvi atbalstīja ciešākas militārās attiecības ar Savienotajām Valstīm. Tam visam reālā karā būtu bijusi liela nozīme.

Tomēr no reāliem šāvieniem mēs vēl atrodamies ļoti tālu. Fakts, ka spriedze Taivānas jautājumā lielākoties koncentrējas jūrā un gaisā, pastiprina teātra izrādes iespaidu. Taču tieši tādēļ, ka Ķīna jūtas tik ļoti vīlusies par nespēju uzspiest Taivānai savu gribu, militārās likmes ir tik augstas. Augstākās ķīniešu amatpersonas runā par Savienoto Valstu iesaistīšanu III Pasaules karā. Kādā brīdī saniknotie ķīniešu nacionālisti varētu pieļaut muļķību un apdomāt kaut ko tādu.

Pat Indijas-Pakistānas attiecībās ir vērojamas līdzīgas stratēģiskās tendences. Lai gan nesenajās sadursmēs Indija zaudēja vairākus simtus cilvēku, cīņas nesaasinājās līdz visaptveroša kara līmenim. Indijas un Pakistānas retorika, līdzīgi iepriekšējiem gadījumiem, bieži vien samulsina cilvēkus un viņi sāk ticēt, ka mēs atrodamies uz plaša kara robežas. Visos trijos gadījumos spēcīgs instruments, kas neļāva konfliktiem izvērties karā, bija kodolieroču klātbūtne jeb bailes, ka tādi varētu pastāvēt.

Galvenās briesmas ir meklējamas pavisam citur, galvenokārt iekšējā politiskajā nestabilitātē, kas varētu novest pie nesaprātīgiem aprēķiniem par kara izmantošanu. Tieši šādā brīdī kodolieroču risks visos trijos konfliktos kļūst tik bīstams.

Ziemeļkorejas sabrukums, negants nacionālisms Pekinā, neatkarības pārņemtie karstgalvji Taivānā vai arī Pakistānas valdības sabrukums - šādi iemesli varētu likt valstīm pārkāpt augsto kara slieksni.

Džeralds Sigals

"Eiropas Savienības

Komisijas izvērtēšana"

"Financial Times"

— 99.08.30.

Šodien jaunievēlētais Eiropas Parlaments sāk izvērtēt 19 kandidatūras, kuras Romāno Prodi ir izvēlējies par saviem padotajiem kā nākošais Eiropas Komisijas prezidents.

Tas dod iespēju Komisijai izdarīt jaunu startu, jo tai nepieciešams ātri atjaunot tās mazinājušos autoritāti un efektivitāti. Tas, kā šī iespēja tiks izmantota, vienlīdz lielā mērā būs pārbaudījums parlamentam, tā arī iespējamajiem komisāriem, kurus tas tagad izvērtē.

Iepriekšējais Eiropas Parlaments atstāja savu zīmi, piespiežot atkāpties visai pēdējai Komisijai. Šis solis radikāli mainīja politisko līdzsvaru ES ietvaros par labu parlamentam. Parādījušam savus zobus, parlamentam tagad vajadzētu nevis mēģināt sagrābt vēl vairāk varas uz Komisijas rēķina, bet gan nodrošināt, ka pēdējā ir spēcīga, labi vadīta, kompetenta un cik vien iespējams godīga.

Izvērtēšanas procesā vajadzētu mēģināt noskaidrot, vai Prodi komandas atsevišķajiem dalībniekiem piemīt tās personīgās īpašības, kādas nepieciešamas, lai tie spētu veiksmīgi pildīt savus pienākumus. Parlaments nedrīkst izmantot šo procesu kā aizbildinājumu mēģinājumiem veicināt kādu partejisku mērķu sasniegšanu, vai arī pārmērīgi saistīt jaunās Komisijas rokas. Tā rīkoties nozīmētu izdarīt procedūras pārkāpumu, kas nelabvēlīgi atsauktos uz pašu parlamenta tēlu.

Parlamentam ir tiesības pieprasīt izmaiņas komandā. Taču Prodi uzstāj, lai to apstiprinātu visā pilnībā, ja vien netiks atrasti kādi visai pārliecinoši pierādījumi, ka kāds no kandidātiem neatbilst postenim. Prodi deva mājienu, ka pretējā gadījumā viņš varētu pat apsvērt savu nākotni prezidenta amatā - šāds solis draudētu ar jaunu ES krīzi.

 

Uzticības balsojums

Pārvērst šo jautājumu par personīgu uzticības balsojumu ir risks, taču tas nav nepamatots. Prodi ir bijušas brīvākas rokas izvēlēties savas komandas locekļus, nekā jebkuram citam iepriekšējam Komisijas prezidentam.

Viņš arī atklāti solīja atstādināt jebkuru Komisijas locekli, kurš atbilstoši nepildītu savus pienākumus. Tas uzliek viņam smagu pienākumu panākt, lai viss darbotos labi - vai arī viņam nāksies saskarties ar sekām. Parlamentam šajā posmā apšaubīt viņa kolēģu izvēli bez laba pamatojuma nozīmētu riskēt ar savas autoritātes krišanos.

Taču tas neatturēs to no sīkumainas jaunās komandas izpētes. Nevar gaidīt, ka tie jau būs apguvuši visas savu nākamo posteņu detaļas. Taču tiem ir jāspēj parādīt stingru pamatprincipu izpratni, skaidru stratēģisko prioritāšu apziņu un saskaņotu pieeju to panākšanā. Jebkura nespēja to demonstrēt izraisīs nopietnas bažas par to piemērotību amatiem.

 

Institucionāls sastingums

Personīgā integritāte ir tikpat vitāli svarīga, kā politiskās un administratīvās spējas, taču to panākt var būt grūtāk. Skaidrs, ka nopietniem pārkāpumiem pagātnē ir automātiski jāliedz apstiprināšanu postenī. Tomēr parlaments nedrīkst pieļaut, lai tā izmeklēšana izvērstos par raganu medībām vai politisko vendetu. Katrā gadījumā pēdējās komisijas kļūdas pārsvarā tika pieļautas nevis ļaunu nolūku dēļ, bet gan pateicoties kūtrumam, nolaidībai un vadības trūkumam, kā arī ilgajam institucionāla sastinguma mantojumam. Labākā labākas darbības garantija ir dziļas reformas, lielāka caurskatāmība un skaidrāka atbildība visos komisijas līmeņos.

Parlaments var spēlēt visai lietderīgu lomu, regulāri izskatot komisijas darbību un pakļaujot to stingrai disciplīnai. Taču tam vajadzētu atstāt Prodi un viņa komandai brīvību uzņemties iniciatīvu savu lietu sakārtošanā, nevis diktēt tiem, kā tas darāms. Bez zināmas institucionālas uzticības pakāpes efektīva pārvalde nav iespējama.

Pēc mēnešiem ilgušās gandrīz paralīzes Briselē ES mašinērija ir jāiekustina nekavējoties. Parlamentam bez aizķeršanās ir jāpārliecinās, vai Prodi un viņa komanda atbilst posteņiem, un tad jāļauj tiem ķerties pie darba. Ja tie nespēs strādāt kā nākas, nākotnē būs pietiekoši daudz iespēju saukt tos pie atbildības.

"Tikuma ceļš"

"Der Spiegel"

— 99.08.30., Nr.35

Jauno komisāru Ginteru Ferhoigenu sagaida viens no grūtākajiem posteņiem: Spiediens uz to, lai kritēriji iestāšanās ES tiktu mīkstināti, pamatīgi pieaug.

Patiesībā bieži dzirdams: Ferhoigens ir nonācis spiediena ietekmē attiecībā uz to, lai paplašināšanās un uzņemšanas sarunu noteikumiem ar pārējām Austrumeiropas valstīm vairs netiktu tik stingri ievērotas.

1993.gada ES galotņu tikšanās reizē Kopenhāgenā skaidri tika noteikti iestāšanās priekšnosacījumi ES:

— Institucionāla stabilitāte kā garantija demokrātiskai un tiesiskai kārtībai, cilvēktiesību ievērošanai, kā arī mazākumtautību aizsardzībai un cieņai;

— Darbotiesspējīga tirgus ekonomika, kā arī spēja ES ietvaros izturēt konkurences un citu valstu tirgu spiedienu .

Pēc rūpīgas pārbaudes 1997.gadā ES komisārs no Austrumeiropas valstu vidus par tiktāl attīstītām, ka ar tām var notikt sarunas par apjomīgās ES likumdošanas pārņemšanu, atzina Poliju, Čehiju, Ungāriju, Slovēniju, Igauniju un Kipru. Turpretim Bulgārija, Rumānija, Slovākija, Lietuva un Latvija tika noraidītas, tā ka tām uz nezināmu laiku jāieņem gaidītāju rinda.

Oktobrī komisija iesniegs savu ikgadējo ziņojumu par panākumiem valstīs, kuras gaida uz otro uzņemšanas kārtu. Pārsvarā bilance ir negatīva. Atbilstoši Kopenhāgenas kritērijiem vienīgi Latvija ir kvalificējusies sarunu uzsākšanai. Lietuva un Slovākija atrodas zem lielas jautājuma zīmes. Viennozīmīgi noraidošs, tāpat kā iepriekšējā gadā, ir atzinums par Rumāniju un Bulgāriju. Tas sola izsaukt dusmas šo valstu labvēļu, Parīzes un Londonas, pusē.

Apslēptais nolūks: sarunas turpināsies ilgi, jo rezultāti arī turpmāk būs atkarīgi tikai no konkrētiem atsevišķu valstu sasniegumiem. Tomēr reiz uzsāktām sarunām jābeidzas ar uzņemšanu ES. "Mēs novēršamies no tikuma ceļa," par to iesaka padomāt viens no vadošajiem komisāriem, "Kopenhāgenas kritēriji viennozīmīgi tiek pārkāpti".

Ferhoigens baidās, ka turpmāk kāja var vēl vairāk slīdēt. Viņš baidās no iespējas, ka kritēriji, lai iestātos ES, par spīti riskam, kas var ietekmēt ES budžetu un funkcionētspēju, slepus tiks mīkstināti. "Tīri politiski apsvērumi nevar būt par pamatu atlaidēm noteikumos, lai iestātos ES", šādu brīdinājumu viņš izteica savā rakstiskajā atbildē parlamentam. Jaunus dalībniekus drīkst uzņemt tikai tad, "kad par politisko, ekonomisko un sociālo konsekvenču kontrolēšanu abās pusēs nerodas nekādu šaubu."

Piecu gadu laikā jaunajām kandidātēm, vismaz Polijai, Ungārijai, Slovēnijai un Igaunijai jābūt ES. Iespējams, ka pirmajā paplašināšanās kārtā varētu iztrūkt Čehija. Jaukā prezidenta Vaclava Havela valsts, kas, uzsākoties sarunām par iestāšanos, bija lielu gabalu priekšā, ir ievērojami atpalikusi. Kamēr pārējie kandidāti sasniedza četru līdz sešu % lielu ekonomisko pieaugumu, Čehijas iekšzemes kopprodukts, iepretī 1997.gada, noslīdēja līdz mīnus 2,1% atzīmei. Bijušais premjers Vaclavs Klauss, kura laikā tika ievadītas sarunas par Čehijas pievienošanos ES, ar sava sekotāja Miloša Zemana (Zeman) vājās sociāldemokrātu mazākumvaldības palīdzību un populistiskiem saukļiem - valstij "ceļā uz Eiropu" nevajagot pārmērīgi steigties - vēršas pie Briseles.

Iespējams, ka komisija Čehiju ES uzņems reizē ar Slovākiju- līdz šim Bratislavā sarunas par ES likumdošanas ieviešanu nav ievadītas.

Neskatoties uz panākumiem ekonomikā, arī citas kandidātes nav tikušas īpaši tālu. Tikai 7 no 31 sarunu nodaļām ES eksperti varēja novērtēt ar pieci, tādas jomas kā zinātniskā pētniecība, izglītība un patērētāju aizsardzība. Lielākie šķēršļi vēl priekšā: visur Austrumos valsts piešķir daudz subsīdiju, tādējādi tālu atpaliekot no ES konkurences likumiem. Tikpat lielas problēmas ir kapitāla plūsmā: baidoties no svešiniekiem, īpaši vācu investoriem, kā arī aizsargājot vietējo iedzīvotāju intereses, zemes iegūšanai īpašumā vēl ilgu laiku būs nepieciešama atļauja. Lauksaimnieciski apstrādājamo zemju iegūšanai īpašumā Polijā noteikts 16 gadu, bet Ungārijā 10 gadu pārejas laiks; zemi, kas nav paredzēta lauksaimnieciski apstrādāt, īpašumā var iegūt 7 gadu laikā.

Ferhoigens grib pretoties ilgiem un katrā valstī atšķirīgiem pārejas periodiem, arī plašai darbaspēka un pakalpojumu pārvietošanās iespējai, piemēram transporta nozarē. Jo vairāk izņēmumu, jo vājāks iekšējais tirgus, uzskata ievēlēšanai ieteiktais komisārs. Brīvā pilsoņu pārvietošanās problēmu viņš uzskata par "pārāk augsti novērtētu".

Tādēļ Ferhoigens vēloties tā saucamo ES pirmspievienošanās palīdzību - līdz 2006.gadam ik gadus tā sastādīs 3,12 miljardus eiro - koncentrēt tādos problēmsektoros kā "Polijas tērauda rūpniecībā un lauksaimniecībā", "tādējādi atvieglojot kandidātu iekļūšanu ES". Tomēr pastāv iespēja, ka šīs nauda nepietikšot, lai tādām metāllūžņu izgāztuvēm kā, piemēram, tērauda kombinātam Nova Huta, kas atrodas netālu no Krakovas, vai arī Silēzijā ar rokas arklu vai zirga pajūgu strādājošajam sīkzemniekam radītu iespēju iekļūt ES tirgū. Aptuveni 25% visu Polijas darbaspējīgā vecumā esošo iedzīvotāju pilnībā vai daļēji ir nodarbināti lauksaimniecībā.

Obligāti ir nepieciešams pārejas laiks apkārtējās vides aizsardzībai. 120 miljardi eiro, vadoties pēc kādas optimistiskas ES studijas, esot nepieciešami, lai 20 gadu laikā agrāk komunistiskajai valsts iekārtai pakļautie Eiropas Austrumi sasniegtu ES noteikto standartu līmeni notekūdeņu, augsnes un gaisa aizsardzības jomā.

To, ka paplašināšanās uz Austrumiem būs ievērojami dārgāka par ES finansu plānā paredzēto, Ferhoigens Briselē atzīst: par patiesajām izmaksām viņš "protams neko konkrētu" nevarot pateikt.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS

..