Ministru prezidents: Informējot Latvijas sabiedrību par Eiropas Padomes pēdējās Briseles sēdes mezglu problēmām

Vakar, 18.martā, pēc Ministru kabineta sēdes notika Ministru prezidenta Ivara Godmaņa preses konference par pagājušajā nedēļā notikušās Eiropas Padomes rezultātiem, kā arī par Latvijas valdības darba aktualitātēm.

Ivars Godmanis: Eiropas Padome bija veltīta trim tēmām. Viena tēma bija saistīta ar Lisabonas stratēģiju 2008.–2010.gadam. Otra tēma – par klimata pārmaiņām un enerģētiku. Tā bija galvenā un arī viena no smagākajām tēmām. Un trešā – finanšu tirgus stabilitāte.

Par Lisabonas stratēģiju – galvenais, kas mums ir jāveic, lai varētu būt kopējā kontekstā ne sliktāko vidū, ir divas lietas: mums ir jāveltī 3% no nacionālā kopprodukta izpētei un zinātnei (patlaban mums ir tikai 1,5%), un līdz 2010.gadam jāievieš visās skolās ātrgaitas internets. Protams, interneta pieslēgums mums ir, bet ne visur ātrgaitas. Par klimata pārmaiņām un enerģētikas situāciju principā ir divas lietas. Viena lieta – ES viennozīmīgais uzstādījums, ka ES ir galvenā karognesēja jautājumā par atjaunojamajiem resursiem un to procentu kopējo enerģētikas resursu skaitā. Arī par CO₂ izmešiem un kvotām.

Protams, ES valstis lēmumu pieņems, domājams, jau līdz 2009.gadam, lai šo jautājumu izskatītu arī Eiropas Parlaments – jau regulas formā. Protams, visam tam ir jēga, ja izdodas par šiem principiem vienoties arī ar pārējiem lielajiem spēlētājiem – ar ASV, Ķīnu, ar trešās pasaules valstīm, ar Krieviju... Ja tas nenotiek, tad jāpieņem īpaša rīcības programma, jo mēs jau Eiropā varam izvirzīt ļoti cēlus principus, bet tiem nebūs nozīmes, ja ārpus Eiropas tos neviens neievēros un izmeši un CO₂ brīvi izplatīsies pa pasauli.

Eiropas Padomē mums izdevās panākt vienu: tā kā tomēr esam mazs, izolēts enerģētikas tirgus un mums nav kārtīga savienojuma, pēc mūsu priekšlikuma tika iestrādāts punkts, ka īpaša Eiropas uzmanība tiks pievērsta šai problēmai, atbalstot jebkādu savienojuma iespēju, lai mēs tomēr būtu savienoti ar Eiropas Savienības lielo enerģētisko infrastruktūru. Pašlaik mēs neesam, ja neskaita vienu kabeli no Igaunijas uz Somiju, un, protams, Lietuvas noslēgto līgumu ar Poliju. Jo tikai tad, kad būsim vienotā tirgū, varam runāt par pārējām problēmām.

Par finanšu stabilitāti: protams, mēs neesam eirozonā, un tomēr visai Eiropai ļoti aktuāls ir jautājums par pārrobežu informāciju. Lai nebūtu tā, ka viena finanšu uzrauga darbība ir bijusi vājāka un, sākoties krīzei ar neatdotiem kredītiem, tā izplatās tālāk no valsts uz valsti.

“Latvijas Vēstneša” jautājums: Kā Eiropas Padomes apspriesto aktualitāšu kontekstā, runājot par atjaunojamajiem enerģijas resursiem, izskatās Latvija?

I.Godmanis: Izskatās ļoti labi, mēs esam otrajā vai trešajā vietā. Bet tas nav mūsu īpašs nopelns. Jo, pirmkārt, tā ir vēsture. Tas saistīts ar to, ka mums Latvijā vēsturiski ir izveidojies tik liels hidroelektrostaciju īpatsvars kā reti kurā valstī, – tas ir punkts viens. Otrs – mums faktiski nav īpaši piesārņojošu, ģenerējošu jaudu, ja runa ir par oglēm vai ko tamlīdzīgu, piemēram, kūdru, kas saistītas ar CO₂. Un – energointensīvā rūpniecība, kas Latvijā bija PSRS laikā, pie mums vairs ne tuvu nav tādā apjomā. Un šādā kontekstā mēs izskatāmies lieliski.

Bet, redziet, kur ir problēma: metode, kā jāpaaugstina situācija vēl uz labo pusi, ir tāda, ka katram tika pielikti aptuveni 5%, bet nākamā daļa tiek aprēķināta no nacionālā kopprodukta uz cilvēku, un, ja tā sarēķina, tad mums iznāk klāt gandrīz 10%. Un, ja būvējam jebko klāt, kas saistīts ar atjaunojamajiem resursiem, tad mēs nevis ejam no 30 uz 40, bet no 30 uz leju, par ko mums neviens paldies neteiks.

Tāpēc šis jautājums ir ļoti sarežģīts. Piemēram, ja domājam par staciju ar cieto kurināmo. Ir ļoti svarīgi rast metodes un tehnoloģijas, kas samazina CO₂ izmešu apjomu. Runājot ne tikai par oglēm, bet arī par biomasu un cita veida kurināmo. Bet šī nav tikai Latvijas problēma.

Igaunijai ir cita problēma. Igaunija ir elektroenerģijas eksportētāja, bet visa šī enerģija ir ražota ar degakmeni, un tas rada milzīgu CO₂ problēmu. Ja tagad piemēros jaunās CO₂ kvotas, Igaunijai tās būs jāiegādājas, un tas milzīgi sadārdzinās Igaunijas ražoto elektroenerģiju. Igauniju tas padarīs konkurētnespējīgu enerģijas tirgū. Un mums savukārt būs no viņiem jāpērk dārgāk, un te mūsu intereses sāk dalīties: ja elektroenerģiju varam pirkt no trešajām valstīm, piemēram, no Krievijas, kas nemaksā nekādas CO₂ kvotas, jo šī valsts nav ES sastāvā un starp ES un Krieviju nav attiecīga līguma, tad igauņi nav konkurētspējīgi pārdot savu elektroenerģiju. Tāpēc kaimiņi grib, lai viņu tirgus tiktu aizsargāts. Bet tā atkal ir problēma mums, jo tad būs jāmaksā vairāk. Un mēs nevaram viennozīmīgi iestāties par šādu tirgus aizsardzību.

Savukārt Lietuvas situācija ļoti būtiski izmainīsies pēc Ignalinas atomelektrostacijas slēgšanas. Tas atstās ļoti būtisku iespaidu uz elektrības cenu. Es neesmu tiesīgs nosaukt ciparus, ko nosauca Lietuvas premjerministrs, bet tie ir pavisam, pavisam nopietni cipari.

Starp Latviju un Igauniju starpība ir tāda, ka mums nopietni pieaugušas gāzes un iepirktās elektroenerģijas izmaksas. Igaunija no 1.janvāra cēla nevis elektroenerģijas cenu, bet cēla nodokli. Piemēroja nodokli, ko mēs nepiemērosim. Viņi piemēroja augstāko nodokļu likmi, kas arī, protams, atstāj iespaidu uz cenu. Bet viņiem nebija jāpalielina pamatcena.

Savukārt Lietuvā no 1.janvāra ļoti fundamentāli pacēla cenu gāzei – pāri par 60%, bet tas neatstāja iespaidu uz elektroenerģiju, jo Lietuva elektroenerģiju saņem tieši no Ignalinas. Bet Ignalina viņiem jāaizstāj ar divām ar gāzi darbināmām spēkstacijām. Un tā ir pavisam cita sistēma. Tas skars arī mūs, jo esam importētāji – mēs importējam elektrību no Igaunijas, Krievijas un Lietuvas. Tāpēc mums paātrināti jāveido savas jaudas.

Jānis Ūdris,

pēc ieraksta “LV” diktofonā

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”