2008.gada Lieldienās — Lielajos Atdzimšanas svētkos

Ministru prezidents Ivars Godmanis — Latvijas tautai

Ministru prezidents Ivars Godmanis nosūtījis apsveikumu Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapam Jānim Vanagam, Romas Katoļu baznīcas metropolītam kardinālam Jānim Pujatam, Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskapam Pēterim Sproģim, draudžu locekļiem, kā arī – Latvijas tautai Lieldienās: 

“Lieldienas ir atmodas un atdzimšanas svētki. Gaismas atgriešanās un dabas atjaunotne raisa domas par dzīvības brīnumu, nemitīgu atdzimšanu un attīstību.

Klusā nedēļa, kas simbolizē Kristus ciešanu ceļu, liek mums uz brīdi aizmirst ikdienas steigu un ieskatīties sevī. Izvērtēt savas attiecības ar apkārtējo pasauli, pārdomāt, vai dzīvojam, saglabājot taisnīguma ideālus, vai darām labu saviem tuviniekiem un apkārtējiem cilvēkiem. Šis laiks mums atgādina, ka dzīves pamatvērtības ir ticība un labestība.

Novēlu, lai Lieldienu prieks ienāk katrā sirdī, katrā ģimenē, katrās mājās. Lai gaiši un saticīgi Jums šie svētki!”

Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas arhibīskaps † Elmārs Ernsts Rozītis:

Reti Lieldienas svinam tik agri kā šogad, jau pašā martā. Varbūt zināms agrums pat pieder pie Lieldienu būtības. Atminos, kā bērnībā pulksten sešos piedalījos Lieldienu rīta dievkalpojumā Eslingenas Dienvidus baznīcā, mūsu pirmā arhibīskapa prof. Dr. Teodora Grīnberga vadībā. Dažās draudzēs bija atsākta senā Lieldienu rīta tradīcija.

Novēlu to reiz piedzīvot katram lasītājam: Neparasti agri celties tad, kad diena vēl austoša, svaiga, bez putekļiem un trokšņiem. Apzināti piedzīvot saules lēktu – savā dabiskā skaistumā un turklāt kā zīmi brīnumam, ka nāves tumsu kliedē dzīvības gaisma.

Pirmām Lieldienu lieciniecēm šis brīnums nāca kā pārsteigums. “Ļoti agri, saulei lecot” (Mk 16:2), “ļoti agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa” (Lk 24:1), pēc Jāņa evaņģēlija pat “vēl ir tumšs” (20:1). Negaidīti, žilbinošā vēsts: kaps ir tukšs! Tumsas vara lauzta, nāve uzvarēta, Jēzus dzīvs!

Kopš šī agrā rīta augšāmcelšanas vēsts ir devusi cerību neskaitāmiem, kas skumjās meklējuši savus tuviniekus, lai vismaz kā mirušiem viņiem vēl parādītu cieņu un mīlestību – domās, ar vārdiem vai ziediem.

Augšāmcelšanas vēstī dzirdam kaut ko nesalīdzināmi vairāk: Dievs var atjaunot dzīvību, dzīvību ne pārejošā veidā ar mirstīguma iedīgli, bet kā mūžīgo dzīvību. Agrā rīta svaigums Lieldienas iezīmē var kļūt par visas mūsu dzīves rakstura īpašību.

Dabīgā dzīve no dzimšanas dienas – cerams, ar skaistiem apkārtceļiem – noved pie miršanas datuma. Kristīgā dzīve turpretim sākas ar nāves pieredzi – un visa dzīve tai ir priekšā! Kristībās mēs tiekam savienoti ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Dzīvei bez bailēm, jo dzīvei ar Dievu, kura mīlestība mūžīga.

Šajā atvieglojumā sakņojas “Lieldienu smiekla” tradīcija, ka visi murgi mūsu pasaulē, mūsu sabiedrībā, mūsu Baznīcā, mūsu dzīvē ir tikai – murgi. Bet pietiekoši šie murgi mūs gan vēl nodarbina. Tur nav būtiskas atšķirības starp latviešiem Latvijā un latviešiem ārpus tās, starp Otrā pasaules kara bēgļu pēcnācējiem un tiem daudziem, kas svešumā ieradušies pēdējos gados.

Daudziem no mums agri no rīta jāceļas, lai varētu uzturēt sevi un savu ģimeni. Lai spētu padarīt visu, kas jādara. Lai pastāvētu nežēlīgā dzīves konkurencē, kurš būs tas viskvalificētākais, visizturīgākais, visčaklākais. Latvietim ir tā slava, ka viņš šajā sacensībā spēj pastāvēt. Bet arvien vairāk cilvēku sev vaicā: “Priekš kā?!” Agrais rīts bez iekšēja apsolījuma padara dienu tikai garāku.

Novēlu šo vienu visiem laikraksta “Latvijas Vēstnesis” lasītājiem Latvijā, bet tāpat visur pasaulē: tur, kur latvieši mīt jau ilgi, kā Amerikā, Austrālijā, Lielbritānijā, Zviedrijā, Vācijā, un tur, kur latvieši pēdējos gados ieradušies lielā skaitā, kā Īrijā, Briselē … šo vienu: Lai mūsu rītiem arvien būtu kaut kas no Lieldienu rīta. Ka tumšais un drūmais patiesi atstātos – tas viss, kurā bijām sapinušies un kas mūsu sirdij un mūsu skatam liedz atvērties. Ka mēs pateiktos Dievam par tām iespējām, kuras Viņš devis mums, mūsu valstij un tautai, kas bijām iznīcībai lemti. Un ka mēs arī grūtības, pat lielas grūtības, spētu pārvarēt tā agrā rīta apziņā, kas dienai, kuru devis Dievs.

 Romas katoļu Baznīcas Latvijas arhibīskaps metropolīts † Jānis kardināls Pujats:

Kristus ir augšāmcēlies! Ar tādiem vārdiem ticīgie sveicina cits citu Kristus Augšāmcelšanās svētkos.

Šis sveiciens ir it kā atskaņas no tās vēsts, kas zibenīgi izplatījās Jeruzalemē trešajā dienā pēc Kristus nāves. Ziņa par viņa augšāmcelšanos bija neapturama pēc tam, kad nesen krustā sistais bija apmeklējis savus mācekļus un sūtīja tos sludināt Evaņģēliju. “Mēs nevaram nerunāt par to, ko paši esam redzējuši un dzirdējuši,” tā lasām grāmatā “Apustuļu Darbi” (4, 20). Cauri gadsimtiem šī vēsts turpina izplatīties, liecinot cilvēkiem par pārdabiskās pasaules realitāti un aicinot cilvēkus ticēt Dievam, dvēseles nemirstībai un mūžīgai dzīvei pie Dieva.

Kāda ir Evaņģēlija vadošā doma? Liekas, ka tā ir kodolīgi izteikta šajos Kristus vārdos: “Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību.” (Matejs 6, 33). Visiem cilvēkiem un it īpaši jauniešiem, kam gribas sakārtot savu vērtību sistēmu un sasniegt dzīvē kādu lielu mērķi, bet vēl nav izdevies rast gandarījumu par līdzšinējām pūlēm, jājautā, kāpēc viņi samērā maz interesējas par reliģiskām lietām un Dievu, kas taču ir visaugstākais un beidzamais dzīves mērķis? Ticība Dievam un mūžīgai dzīvei varētu daudzus paglābt no pesimisma. Varbūt viņiem ir greizi priekšstati par kristīgo reliģiju? No tā taču varētu izvairīties, ieskatoties kristīgās ticības pirmavotā – Evaņģēlijā.

Gadskārtējo reizi svinot Kristus Augšāmcelšanās svētkus, novēlu visiem bagātīgu Dieva svētību, kas palīdz cilvēka sirdij plašāk atvērties Dieva patiesībai un mīlestībai.

 Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps † Jānis Vanags:

Kristus ir augšāmcēlies! Viņš patiesi ir augšāmcēlies! Dieva izredzētā tauta – Kristus baznīca šo notikumu svin kā lielākos svētkus.

Apcerot Kristus augšāmcelšanos, apustulis Pāvils izsaucas: “Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?” (1.Kor.15:55). Katru rītu, ielūkojoties spogulī, mēs savā sejā ieraugām pēdas, ko atstājusi nāve, pienākot vēl par vienu nakti tuvāk. Mēs varam censties tās notušēt un izlīdzināt. Mēs varam kādu laiku par to nedomāt. Taču šī neatturamā nācēja ir mūsu neatrisināmā problēma.

Kristus augšāmcelšanās visaugstākajā mērā piepilda erceņģeļa Gabriēla vārdus: “Dievam nekas nav neiespējams.” (Lk.1:38). Dievs ir Tēvs, kura acu priekšā sit krustā viņa Dēlu. Vai var būt vēl lielāks strupceļš par šo? Ja nu vienīgi Dēla strupceļš, kura kapam uzvelts milzīgs akmens. Mūsu prāts, jūtas un pieredze saka, ka šeit nekas nav labojams. Taču Dievs šo situāciju atrisina pavisam citā, mums nepieejamā līmenī. Viņš atņem nāvei uzvaru. Viņš ņem sev pēdējo vārdu un esamības nosacījumos ienes augšāmcelšanos. Savā visvarenajā spēkā Viņš atrisina ne tikai savu strupceļu, bet vienlaicīgi arī mūsu vislielāko problēmu – nāvi. Augšāmcelšanās kļūst arī par mūsu realitāti. “Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas. Tam, kas tic uz Viņu, ir mūžīgā dzīvība. Tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā,” (Rom.8:1; Jņ.5:24) apsola Dieva vārds.

Kad savā dzīvē nonākam situācijā, kuru esam bezspēcīgi atrisināt, kad ceļš atduras kā pret sienu, kurai nevar pārkāpt vai apiet, kad zaudētais atstāj tukšumu, kas neaizpildās – Dievam nekas nav neiespējams. Viņš aizpilda tukšumu, paver ceļu un dāvina jaunu jēgu. Bet augšāmcelšanās ir pa spēkam vienīgi Dievam. To atcerēsimies, konfrontēti ne tikai ar nāvi, bet arī ar dzīvi. Piepildījums, jauna jēga un ceļš tālāk ir iegūstami vienīgi Dievā. Pat Jēzus varēja augšāmcelties tikai Dieva spēkā. Taču tas ir nevis šķērslis, bet priecīga un droša cerība. Neiespējamo lietu Dievs nav nesasniedzams mērķis vai neizdibināms princips, bet mūsu mīlošais Tēvs. Nekas cilvēkam nav pieejamāks kā Dievs, kurš devies viņu meklēt. “Kas tic un top kristīts, taps svēts,” saka Kristus. Ticībā uz augšāmcelto Kristu un apliecinot Jēzu par Kungu, mēs esam Dieva bērni, kam pieder viss (Mk.16:16, Rom).

To zinot, gudra dvēsele nesūdzas par to, ka dzīve ir īsa, nenotriec to tukšā reibumā un ļaunumā, bet meklē dievišķas vērtības. Jo vērtīgāka bijusi kāda dzīve, jo mierīgāk, bez asarām un bailēm cilvēks šķiras no tās, zinot, ka nāve atpestī no šīszemes ciešanām un ved uz augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību pie Dieva. Visvairāk no nāves bīstas tie, kuru dzīvei nav bijis nekādas vērtības. Nav briesmīgākas nelaimes cilvēkam kā būt bezdievīgam. Tāds neredz attaisnojumu dzīvei un jēgu nāvei un grib apreibināties laicīgos sīkumos, lai aizmirstu mūžību. Taču mūžība neļaujas aizmirsties. Tā nāk un neapstājas. Lai to sagaidām paļāvībā uz Kristus augšāmcelšanos, sacīdami: “Pie Tevis, Kungs, es palieku vienumēr. Tu mani vadi pēc sava prāta un beidzot mani uzņemsi godībā. Kad Tu esi mans, man nevajag ne debesu, ne zemes. Kaut man arī mirtu miesa un sirds, Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi.” (73.psalms, 23-26).

Tad nu redziet, Kristus mīļotie, cik daudz mums ir apsolīts un dots! Lai mūsu dzīve tādēļ iegūst jaunu jēgu! Lai mācāmies dzīvot kā bagāti Dievā, kam nav skaudīgi jāzūdās par niekiem un jāpiepilda dzīve ar lietām, kuras nepastāv. Lai apziņa, ka drošību nes nevis uzvara konkurences cīņā, bet Dieva laipnība, kas mums jau ir dāvāta, māca mūs būt dāsniem un attiecībās augstsirdīgiem, priecīgiem un miera pilniem. Jo Kristus taču ir par mums augšāmcēlies – patiesi augšāmcēlies! Lai viņa augšāmcelšanās atspīd mūsu sirdī un acīs, mūsu vārdos un darbos, mūsu dzīvē un nāvē. Vēlu jums svētītas, priecīgas Lieldienas!