Šopavasar divdesmit viens Latvijas Jūras akadēmijas audzēknis ieguva virsnieka pakāpes diplomus un tagad sāk patstāvīgas jūrnieku gaitas. Lielākā daļa uz kuģiem — kuģa vadības vai kuģa mehāniķu darbos, arī Rīgas ostā, Jatvijas jūras krastu pētniecības un Kuģniecības administrācijas darbos. Kuģa vadības nodaļas absolvente Daila Druvaskalne kļuvusi par liela naftas tankkuģa trešo stūrmani.

Daila Druvaskalne 3. kursa praksē pie Grieķijas krastiem

Mani pārsteidza tik nopietna darba izvēle, tik lielas atbildības un uzņēmības drosme. Daila labprāt atcerējās, kā viss sācies: "Kad pabeidzu divpadsmito klasi, tāpat kā daudzi, nonācu krustcelēs. Uzzināju, ka Jūras akadēmijā Kuģu vadīšanas fakultātē uzņems arī meitenes. Vai tādu izdevību drīkstēja palaist garām?"

Šoruden Jūras akadēmijā mācības sāka piecas meitenes, bet tajā gadā starp 53 jaunajiem kadetiem bija sešas meitenes, starp viņām arī Daila Druvaskalne:

— Ja reiz esi iestājies, — jāmācās, kaut vai liktenim spītējot. Kaut vai tāpēc, ka lāgā neviens neticēja, ka meitenes to spēs. Taču izrādījās — spējām gan! No 53 audzēkņiem beidzām tikai 21, arī visas sešas meitenes. Par mūsu veiksmēm teorētiskajos priekšmetos neviens nešaubījās, visas problēmas sākās ar praksi. Četras prakses, katra vairāku mēnešu garumā. Vismaz 12 mēneši katram kadetam jānostrādā uz kuģa klāja. Uz kuģiem aizsūta pa trīs, četriem audzēkņiem no viena kursa. Taču savējā biedra pleca sajūta. Nelaime bija tā, ka neviens kapteinis meitenes praksē lāgā negribēja ņemt — sak, ko es ar viņām iesākšu! Vai spēs izturēt darba slodzi, vai panesīs okeāna pūtienu? Ceļš uz kuģi sākās ar lidošanu no Rīgas uz Rumānijas ostu Konstanci. Tur no lidostas aizveda uz ostas caurlaides punktu, kur jāiet caur akmeņogļu terminālu. Uzpūta pamatīgs vējš, un jaunie kadeti uz baltā, skaistā un tīrā refrižeratorkuģa, kas bija paredzēts banānu vešanai, uzkāpa ogļu putekļu nopūsti melni, kā no elles pasprukuši.

Uz tidzniecības kuģiem dzīves apstākļi ir ļoti labi. Jūrniekiem, arī praktikantiem, katram ir sava kajīte ar tualeti un vannu vai dušu, siltais un aukstais ūdens. Ēdiens parasti daudz labāks, nekā vecāku dotais. Produktiem paredzēti 8–10 dolāri cilvēkam. Mielojies ar delikatesēm, par kādām mājās neesi pat sapņojis, un tomēr galvenais grēkāzis, uz kuru vai katrs otrais izgāž dusmas, ir nabaga pavārs. Pavāram jāiztop visiem — gan eiropiešiem, gan ķīniešiem, indiešiem un vjetnamiešiem. Vieniem par sāļu un asu, par treknu vai liesu. Kāds sailgojies pēc mājām, pēc sievas vārītās putras, un viņam nekas vairs negaršo.

Pirmos mēnešus katrs kadets strādā par kuģa puiku. Jābūt pa rokai bocmanim, kambīzē, ja vajag, palīdz pavāram. Pēc šī pirmā posma sākas parastais matrožu darbs uz kuģa klāja. Mazgāšana, tīrīšana, dažādu metāla un misiņa lietu tīrīšana un spodrināšana, krāsošana, visādu kuģa darbu apmācība, avāriju un glābšanas paņēmienu treniņš. Pirmajā laikā tas patiešām nav viegli, bet pierod ātri un tad darbs vairs nemaz neliekas grūts.

Sarežģītāk ir pārvarēt psiholoģisko pusi. Prom no savējiem, svešu cilvēku vidū, kuriem bieži vien ir cita mentalitāte nekā mājā atstātajiem. Nav neviena, kam no sirds varētu uzticēties, izraudāties uz pleca.

Pirmajā praksē Daila bijusi viena pati meitene 23 vīriešu vidū. Kapteinis, pavecs krievs Valentīns Riškovs bijis ļoti labvēlīgs un rūpīgs kā tēvs. Prasījis veikt visus darbus rūpīgi un kārtīgi, toties nav skopojies arī ar uzslavām. Jau pirmajā praksē pāris nedēļas apmācījis darbam uz komandas tiltiņa. Devis padomus, kā sevi nostādīt nepārkāpjamās darba attiecībās.

"Jūrniekiem ir savas ierašas," Daila stāsta tālāk, "jaunatnācēji ir jāizjoko." Daila bijusi praksē kopā ar diviem lādzīgiem kursa biedriem. Tikko sākusies maza viļņošanās, tā vecie matroži satraukti saukuši, lai taču kadeti ar steigu velkot glābšanas vestes! Kad uzvilkuši, visiem bijuši gardi smiekli. Pēc dažām dienām iestāstījuši, lai piepūšot amortizācijas maisus, kas novietoti starp kravas kastēm, un lai noliekot tos pie savām kojām. Ja vētra izmetīs no gultas — nesalauzīs kaulus... Arī tas ir bijis joks. Pats nepatīkamākais bijis ar putuplasta iesaiņojumiem, ko jūrnieki pamanījušies iebarot par cepumiem. Taču pēc kārtīgas izsmiešanās visi kļūst it kā tuvāki — savējie.

Pati dīvainākā sajūta Dailai bijusi tad, kad no Vidusjūras asajām, straujajām šūpām kuģis ieslīdējis okeāna varenajos vilņu vālos. "Tad, kad kuģis ir 5 dienu peldējumā prom no Eiropas un līdz Dienvidamerikai ir vismaz 6 dienu brauciens, bet okeānā ir 7–8 balles liela viļņošanās, tad gan pārņem dziļa bijība pret dabas varenajiem spēkiem. Atliek paļauties tikai uz Dievu un uz likteni. Šūpošanās šādos viļņos mēdz būt dažāda. No viena sāna uz otru panesama tīri labi un pie tās var diezgan ātri pierast. Ja kuģis zvalstās no purna uz pakaļgalu, tad gan rauj uz augšu pat vienam otram pieredzējušam jūras vilkam.

Saistoši kuģinieku darbā ir tas, ka, ostās iebraucot, var iepazīt pasauli. Jau 17 prakses mēnešos, ko esmu nobraukusi uz dažādiem kuģiem, esmu pabijusi lielā daļā Eiropas valstu. Kādā Dienvidamerikas ostā uzzinājuši, ka turpat netālu no pilsētas ir īsti džungļi. Sasparojušies, bez atļaujas un bez pavadoņa, paši uz savu roku devušies džungļus apskatīt. Tur bijis īsts mežonīgu koku, liānu, nepazīstamu krūmu un puķu mudžeklis. Visapkārt augsti, noslēpumaini kalni, neviena cilvēka, un tomēr šķita, ka viss kust, čum un mudž, kaut kas neredzams sīc, dīc un čab, un visus pārņēma neizprotamas baiļu sajūtas. Visapkārt lidinājās lieli, krāsainām, spilgtām spalvām un lielām sekstēm izrotājušies papagaiļi. Daila dzirdējusi, ka dažkārt jūrnieki esot riskējuši, košos papagaiļus noķēruši un atveduši uz mājām. Tas ir stingri aizliegts. To neatļauj ne sanitārie noteikumi, ne muita. Tāpēc arī uz modernajiem kuģiem dzīvnieku neesot. Kādam kapteinim bijis mazs sunītis. Tam vienmēr bijusi jādabū speciāla braukšanas atļauja un vai katrā ostā jāiziet sanitārā kontrole. Ar sēklām, puķēm, putniem un dzīvniekiem var atvest dažādas sērgas un slimības. Arī žurkas un prusaki uz kuģiem esot jau sen aizmirsts mīts.

Kasablankā Dailai un viņas kursa biedriem gadījies piedzīvot satraucošus mirkļus. Kad piestājuši ostā, saņēmuši atļauju nokāpt krastā. Laiks bijis ļoti karsts, un Daila devusies pastaigā šortos un plānā blūzītē. "Sākumā mēs brīnījāmies, kāpēc visi vīrieši, kas nāk mums pretī, aizklāj ar plaukstu sev acis, bet tās nedaudzās sievietes, kas steidzīgi gāja savās gaitās, melnās, garās kleitās ģērbušās, ar parandžām segtām sejām, šausmās metās uz otru ielas pusi. Vīrieši, garām pagājuši, apstājās. Sanāca jau krietns bars, skatījās uz mūsu pusi un klaigāja. Sajūta bija neomulīga, un mēs visi atgriezāmies uz kuģa.

Pēcpusdienā pie kuģa kapteiņa ieradās delegācija no kāda bagāta Marokas augstmaņa un piedāvāja kapteinim vairākus tūkstošus dolāru, lai "likumīgi" ar līgumiem un visiem pienācīgiem Marokas zieģeļiem kapteinis mani pārdotu Marokas augstmanim par trešo sievu. Kad kapteinis viņus noraidīja, solījuši, ka nāks vēl iespaidīgāki vīri. Bez kārtīga "šaltai–baltai" (tas nozīmē kaulēšanos) viņi mierā nelikšoties — par cenu taču vēl vienmēr varot runāt...

Dailai ļoti patikusi Lisabona ar īpatnējo atmosfēru, arhitektūru un laipnajiem cilvēkiem. Brige ar mazpilsētiņas mājīgumu, omulību, rozā logu aizkariņiem, puķēm un klusām kafejnīciņām. Lielu sajūsmu ar arhitektūru, skaistajiem parkiem, ielām un tiltiem izraisījusi Pēterpils. "Mēs pārāk maz izmantojam tās vērtības, kas tik pieejamas no tik netālas pilsētas kā Pēterpils. Laikam jau tāpēc, ka tagad tā pie mums vairs nav modē. Pastaigājot pa Pēterpils bulvāriem, dzird vairāk svešvalodas nekā krievu. Ārzemju tūristi prot novērtēt šīs pilsētas mākslas bagātības."

Ja arī Jūras akadēmija pabeigta veiksmīgi un ir saņemti abi diplomi — teorētisko zināšanu un darba prakses diplomi, tad ne vienmēr var salīgt trešā stūrmaņa vietu. Dailai laimējās. Daila no septembra brauks uz sava pēdējās prakses kuģa par trešo stūrmani. Tas ir maiņu darbs uz kuģa vadības tiltiņa. Stūrmanis vada kuģi ne pēc zvaigznēm, ne pēc sekstanta kā agrākos laikos, bet ar ļoti smalkiem, sarežģītiem aparātiem, kur ar vienas mazas podziņas piespiešanu var izmainīt visu kuģa gaitu. Tam, kas ir uz tiltiņa, jāatbild par visu, kas notiek uz kuģa četru stundu garajā dežūras laikā. Protams, absolūtā noteikšana dienas un nakts laikā vienmēr pieder kapteinim.

Vairākus gadus sekmīgi nostrādājot par trešo stūrmani, tiek paaugstināts par otro, pēc attiecīgas izdienas — par pirmo stūrmani. Pēc daudzu gadu nevainojama darba jūrnieks, kas visas šīs pakāpes izgājis, var tikt pie kapteiņa uzplečiem. Pie lielas atbildības, vadības, noteikšanas iespējām un varas.

Vai Daila Druvaskalne tiks kādreiz kapteiņa godā? Par to viņa vēl nedomā. Kādu laiku viņa noteikti kuģos, bet ja radīsies ģimene, darbs būs jāmeklē krastā. Taču pieredze uz jūras noder arī hidrogrāfijas un kuģniecības pārvaldes un administrācijas darbā. Meitenes, kas saņēmušas Jūras akadēmijas rūdījumu un šūpojušās okeāna viļņos, nekad un nekur nepazudīs.

Nora Vētra–Muižniece

— "Latvijas Vēstnesim"

Foto: no Dailas Druvaskalnes albuma