Dainis Turlais, Latvijas Republikas tieslietu ministra padomnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Svarīgi, lai katrs darbinieks savā amatā strikti zinātu savus pienākumus, atbildību un tiesības. Tas ir viens jautājums, kas ir manā kompetencē. Otrs, kas pašlaik ir aktuāls un nākamajā gadā ministrijai būs vēl svarīgāks un arī smags uzdevums,— tā ir ieslodzījuma vietu jeb iestāžu reforma. Sakarā ar jau agrāk un arī jaunās valdības deklarācijā paredzēto līdz šī gada beigām Tieslietu ministrijai savā pārraudzībā jāpārņem Iekšlietu ministrijas Ieslodzījuma vietu pārvalde un tās pakļautībā esošās iestādes.

Gribu piebilst: dažkārt sabiedrībā tiek izplatīts viedoklis, ka ir lielas problēmas sakarā ar ieslodzījuma vietu pārņemšanu. Klīst valodas, ka tas prasīšot lielus finansu līdzekļus. Taču būtībā pārņemšanas process no vienas politiskas varas struktūras uz otru jau nav nekas sarežģīts. Tas ir valdības politisks lēmums un faktiski neizmaksā nevienu santīmu, pat nerada pārmaiņas pašā cietumu struktūrā. Valdība paredzējusi, ka cietumu reforma būs jāveic Tieslietu ministrijai.

— Kāpēc radusies šī doma par pārraudzības maiņu? Vai tikai tāpēc, ka Latvija virzās uz Eiropas Savienību un daudzās valstīs, īpaši ziemeļvalstīs, nolūkota šāda pieredze?

— Runājot par šo ideju, gribu atcerēties laiku pirms gadiem trijiem, kad biju iekšlietu ministrs. Toreiz jau tika izvirzīti priekšlikumi par cietumu reorganizāciju. Tas bija viens no sešiem uzdevumiem, un tolaik valdība pat akceptēja šādu lēmumu. Taču vajadzēja laiku, lai pārvarētu pretestību pret cietumu pārraudzības maiņu un beidzot nonāktu pie šāda secinājuma. Domāju, ka ir jāharmonizē ne tikai sodu izciešanas politika, bet pati sodu politika. Ja Latviju var salīdzināt pēc smago noziegumu skaita ar dažām citām valstīm, tad, runājot par ieslodzīto skaitu uz 1000 iedzīvotājiem, mūsu valstī tas ir sešas vai pat desmit reizes lielāks nekā valstīs ar mums līdzīgu noziegumu līmeni. Tātad ar sodu politiku Latvijā kaut kas nav kārtībā. Analizējot ieslodzīto noziegumu struktūru, ir redzams, ka pie mums cietumos aptuveni 60 procenti cilvēku sodīti par zādzībām, un ne jau visi viņi zaguši miljonus... Daudzās valstīs biežāk piemēro piespiedu darbu, ja fiziskai vai juridiskai personai nodarīti materiālie zaudējumi. Lai vainīgais strādā un atlīdzina šos zaudējumus! Mūsu valstī turpretī šādos gadījumos visbiežāk piemēro cietumsodu. Un rezultātā tiek nodarīts zaudējums arī valstij, kurai jāuztur šie tūkstoši ieslodzīto. Tā kā ieslodzījumu vietu gada budžets, ko piešķir valsts, ir aptuveni 14 miljoni latu, var viegli izrēķināt, ka vienam ieslodzītajam tērējam 120 latus mēnesī jeb četrus latus dienā... Vairākumam pensionāru tāda summa nesanāk. Lūk, kāda disproporcija!

Tās ir tikai dažas lietas, kas valstī jāsakārto. Kāpēc šie uzdevumi jāveic Tieslietu ministrijai? Vispirms tāpēc, ka tai ir likumdošanas iniciatīva, sodu politika un sodu izciešanas politika — tiesu sistēmai piederīga. Tieslietu ministrijai jādara zināma šī eiropeiskā nostāja.

Turklāt gribu piebilst, ka sodu politiku un sodu izciešanas politiku nedrīkst izraut no kopējās ekonomiskās sistēmas valstī. Ja mēs uzskatīsim, ka šai reformai jāziedo viss, tad citas programmas — izglītības, sociālā, valsts drošības — paliks novārtā, jo tad nāktos atņemt tām. Valdības aktuālākā problēma ir ekonomikas augšupeja, jo visas iecerētās programmas ir saistītas ar finansu līdzekļiem. Manuprāt, Tieslietu ministrijai ir paveicies, ka par ministru jaunajā valdībā kļuvis Valdis Birkavs, jo viņam kā bijušajam ārlietu ministram ir pieredze starpvalstu kontaktu nodibināšanā, viņu pazīst daudzās valstīs, turklāt viņa juridiskā izglītība un pieredze palīdzēs piesaistīt starptautisko institūciju atbalstu un finansu līdzekļus arī cietumu reformas ātrākā īstenošanā.

— Arī līdz šim ir bijušas vairākas iestrādes starpvalstu līgumu slēgšanā. Piemēram, pērn tika noslēgts Latvijas Republikas un Zviedrijas Karalistes valdības līgums par sadarbību un tehnisko palīdzību tieslietu un iekšlietu jomā. Pieņemts pat rīcības plāns.

— Jā, mums ir vairāki savstarpējie sadarbības līgumi tieslietās, arī cietumu reformas īstenošanā, gan ar Zviedriju, Norvēģiju, gan citām valstīm. Ieslodzījuma vietu pārvalde un tās vadība, Vitolds Zahars, kurš ir augsti kvalificēts profesionālis ar eiropeisku domāšanu, morāli nobriedusi reformām un problēmas spēs atrisināt. Jo cilvēki, kuri strādā šajās ieslodzījuma vietās, lielākoties jau paliks tie paši.

Ar ko jāsāk? Jābūt normatīvajai bāzei. Pagaidām valstī nav likuma, kas reglamentē ieslodzījuma vietu darbību. Tiesa, ir daži normatīvie akti, instrukcijas, bet nav likuma, kas šo sistēmu sakārtotu. Tāpēc esam uzsākuši veidot darba grupu, kas saskaņā ar valdības deklarāciju un citiem lēmumiem par cietumu pārņemšanu Tieslietu ministrijas pārraudzībā ar 2000.gadu strādātu pie šāda likumprojekta. To pieņemot pēc iespējas drīzāk, varētu veidot dienestu, kas veic cietumu administrēšanu un cietumu uzraudzību — apsardzi.

Gribu minēt vēl vienu kuriozu faktu — tas ir, neviens likums mūsu valstī, arī Satversme to neparedz, ka pastāvētu iekšlietu karaspēks. Taču faktiski tāds ir Sardzes pulks, kur ir gan ierindnieki, komandieri ar visiem uzplečiem un citām pazīmēm, kādas ir armijā. Bet tajā pašā laikā nav neviena normatīva akta, ka tāds militārs formējums pastāv. No valsts politikas viedokļa tā ir amorāla situācija. Un to, ka saskaņā ar likumu par valsts obligāto dienestu jauniešus, iesaucot dienestā, nosūta apsargāt cietumu, var dēvēt par spaidu darbiem. Jo cietumu apsardze nav dienests bruņotajos spēkos, kur cilvēks tiek mācīts sargāt savu valsti. Šis stāvoklis ir jālabo, lai arī tas prasīs zināmus līdzekļus. Bet, saprātīgi rīkojoties, precīzi attīstot pašu ieslodzījuma vietu kā valsts iestādi ar profesionālu apsardzi, tā nebūtu pārāk smaga nasta.

— Pirms pāris gadiem Valsts cilvēktiesību birojā piedalījos diskusijā, kurā par sasāpējušām problēmām runāja vairāki cietumu priekšnieki. Viena no tām bija ieslodzīto nodarbinātība, faktiski — nenodarbinātība...

— Jā, izzudušas pat tās ražotnes, kas PSRS laikos bija cietumos. No valstiskā viedokļa nav saprātīgi, ka valsts tērē līdzekļus noziedznieku uzturēšanai, neprasot neko pretī. Tāpēc reformas gaitā būs jārisina šie jautājumi, īpaši vaļēja tipa cietumos. Šajā ziņā lieti noderētu Skandināvijas valstu pieredze. Un nodarbinātības jēdzienā jāiekļauj arī izglītošana, jo labi zināms, ka noziegumus biežāk izdara mazizglītoti cilvēki.

— Reizēm izskan jautājums — vai tie, kas pašlaik strādā cietumos un ir iekšlietu sistēmā, gribēs zaudēt izdienas pensiju vai citas privilēģijas, pārejot civildienestā, profesionālajā apsardzē. Kā būs ar viņiem?

— Atklāti sakot, brīnos par atsevišķu cilvēku, pat amatpersonu aprobežotību. Kāpēc būtu jāizvirza jautājums, ka kaut kas cilvēkam tiks atņemts? Tieslietu ministrs Valdis Birkavs jau vairākkārt atklāti paudis, ka tiek domāts par to, lai šiem cilvēkiem nepasliktinātos darba apstākļi un sociālās garantijas. Ieslodzījuma vietu darbiniekiem, kuri strādā īpašos, visai nepateicīgos apstākļos, jāsaņem pat augstāks atalgojums. Taču vienlaikus jāsaprot, ka cietums nav nekas cits kā valsts iestāde, kuras uzdevums ir nodrošināt sodu izciešanas politiku. Tā nav policija. Tāpēc man nav izprotams, ka cietumu administrācija kļūst militāra. Un tas jau ir nonsens. Civilizējot šo sistēmu, ir precīzi jādefinē, jāsakārto daudzas lietas un jāsāk jau ar pieminēto likumu, kas jāizstrādā. Protams, būs nepieciešams arī nolikums un citi normatīvie akti. Tāpēc absurdi ir apgalvojumi, ka, nomainot politisko virsvadību, kaut kas uzreiz būtiski mainīsies cietumu ikdienā. Uzskatu, ka šajā sakarā jāveic liels izskaidrošanas darbs, lai rastos pareiza izpratne. Pārmaiņas cietumos notiks pakāpeniski, kā to paredz Tieslietu ministrijas izstrādātais rīcības plāns. Lielā mērā reformu īstenos cilvēki, kas strādā ieslodzījuma vietās, to pārvaldē, turklāt ar kolēģu un arī starptautisku atbalstu.

Jau septembrī Rīgā notiks šīm problēmām veltīta konference, galvenais atbalstītājs ir Sorosa fonds, "Nord—Baltic" projekts. Reformas mērķis ir uzlabot darba un sadzīves apstākļus kā cietumu personālam, tā arī ieslodzītajiem. Tas skar cietumu iekšējo dzīvi — gan materiāli tehnisko nodrošinājumu, gan iekšējās kārtības noteikumu maiņu virzībā uz demokrātisku civilizētu sabiedrību.

— Sakiet, lūdzu, vai nākamā gada budžeta projektā Ieslodzījuma vietu pārvalde var cerēt saņemt lielāku summu nekā līdz šim? Lai īstenotu vismaz daļu no ministrijas rīcības plānā paredzētās cietumu reformas, vajadzēs finansējumu.

— Priekšlikumus 2000.gada budžetam mūsu ministrija ir iesniegusi, taču neesmu liels optimists šajā ziņā. Domāju, ka diez vai vairāk par 14 miljoniem, kuri bija ieslodzījuma vietām šajā gadā, saņemsim. Taču, lai pilnīgi rekonstruētu cietumus, atrisinātu tos uzdevumus, kas saistīti ar tuberkulozes un citu slimību ārstēšanu ieslodzījuma vietās, kā arī citiem pasākumiem, būtu vajadzīgi vismaz 26 miljoni latu. Saprotams, ka pašreizējos ekonomiskajos apstākļos valsts to nespēs piešķirt. Tiesa, ir cerības piesaistīt citu valstu, arī nevalstisko organizāciju līdzekļus.

Domāju, ka ar laiku, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, samazināsies arī noziedzība.

Rita Belousova,

"LV" nozares redaktore