Oļģerts Krastiņš, Dr. habil. oec., LU profesors, Inta Ciemiņa, Dr. oec., LU asociētā profesore, — "Latvijas Vēstnesim"

Šī raksta mērķis ir noskaidrot, kā atšķiras Latvijas mājsaimniecību labklājība atkarībā no tā, vai galvenais pelnītājs pieder pie inteliģences kopas, un no tā, kāds ir mājsaimniecības demogrāfiskais sastāvs. Izvirzām hipotēzi, kādam jābūt ienākumam, lai pieskaitītu sevi pie vidusšķiras.

Metodiski paskaidrojumi

Inteliģencei nosacīti ir pieskaitītas divas Latvijas mājsaimniecību kopas: mājsaimniecības, kuru galvenam pelnītājam ir augstākā izglītība (pirmā izpētes kopa), un mājsaimniecības, kuru galvenais pelnītājs strādā vadošu darbu vai ir vecākais speciālists (otra izpētes kopa). Salīdzinājumiem kā kontroles kopa izmantotas visas Latvijas mājsaimniecības.

Pēc demogrāfiskā sastāva minēto kopu mājsaimniecības iedalītas sešās pamatgrupās, tās, kurās aug nepilngadīgi bērni, sadalot apakšgrupās pēc bērnu skaita (tabulas 1. aile).

Mājsaimniecību labklājība raksturota ar to rīcībā esošo ienākumu (latu mēnesī), rēķinot vidēji 1) uz vienu pieauguša patērētāja vienību un 2) uz mājsaimniecības locekli.

Aprēķinot ienākumu vidēji uz patērētāja vienību, ir izmantota samērā vienkārša patēriņa vajadzību ekvivalences skala, ko ieteikusi Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD). Atbilstoši šai skalai pirmais pieaugušais mājsaimniecības loceklis veido vienu vienību, nākamos pieaugušos pielīdzina 0,7 vienībām, bet bērnus līdz 14 gadu vecumam — 0,5 patērētāja vienībām. Patērētāju vienību izmantošanu dzīves līmeņa pētījumos pamato gan Latvijas vēsturiskā, gan starptautiskā pieredze. Tās lietderību apstiprina arī mūsdienu dati. Piemēram, 1998. gada mājsaimniecību budžetu pētījumā respondentiem jautāja: "Kāds ienākums būtu vajadzīgs, lai jūs savu dzīves līmeni vērtētu kā vidēju?" Apstrādājot datus, izrādījās, ka vienas personas mājsaimniecībai šāda pašvērtējuma sasniegšanai ir nepieciešami Ls 81,03, bet laulātam pārim ar nepieaugušiem bērniem, rēķinot vidēji uz mājsaimniecības locekli, — tikai Ls 59,37. Turklāt šis skaitlis ir sistemātiski lielāks viena bērna ģimenēm, bet mazāks — divu un trīs bērnu ģimenēm.

Aprēķinot šos pašus skaitļus vidēji uz vienu patērētāja vienību, dažādu demogrāfisko grupu un apakšgrupu prasīgums ir daudz izlīdzinātāks un līdz ar to pamatotāks.