Latvijas inteliģence uz labklājības kāpnēm

Oļģerts Krastiņš, Dr. habil. oec., LU profesors, Inta Ciemiņa, Dr. oec., LU asociētā profesore, - "Latvijas Vēstnesim"

Metodiski paskaidrojumi

Turpinājums no 1.lpp.

Tādēļ turpmāk uzrādītie dati, rēķinot vidēji uz patērētāja vienību, uzlūkojami par galvenajiem un noteicošiem. Dati, kas iegūti, izdarot aprēķinus vidēji uz mājsaimniecības locekli, uzskatāmi par papildinformāciju, kas dod iespēju izdarīt salīdzinājumus ar iepriekšējiem gadiem un tādām grupām, kurām ienākumi, rēķinot uz patērētāja vienību, nav publicēti.

Izglītība noder vienmēr

Izvērtējot tabulā sakopotos datus, ir jāsecina, ka rīcībā esošie ienākumi abu inteliģences kopu mājsaimniecībās ir sistemātiski un ievērojami lielāki nekā vidēji visās Latvijas mājsaimniecībās. Likumsakarība vērojama visās izdalītajās demogrāfiskajās grupās un apakšgrupās, pat tajās, kur novērojumu maz un līdz ar to izlases kļūda liela. Šādu secinājumu var iegūt tiklab pēc datiem, rēķinot uz patērētāja vienību, kā arī vienkārši uz mājsaimniecības locekli. Tomēr ienākumu attiecība izpētes kopās pret vidējo Latvijā dažādās demogrāfiskās grupās ir diezgan atšķirīga.

Attiecība ir maksimāla, sasniedzot 2,72 grupā, kuru veido pensijas vecuma vieninieki, kuri vēl strādā vadošu darbu vai ir vecākie speciālisti. Iepriekš spēkā bijušais pensiju likums viņiem atļāva saņemt algu un pensiju vienlaikus, tādējādi paaugstinot savu dzīves līmeni. Turpmāk šāda iespēja būs liegta. Tas ir daudzējādi nepārdomāts lēmums.

Vispirms jāatzīmē, ka pensijas vecuma speciālistiem, konkurējot mūsdienu darba tirgū, ir jāpārvar papildu grūtības. Mūsdienu Latvijā iedibinātās tradīcijas citos līdzīgos apstākļos vienmēr priekšroku dod jauniem cilvēkiem. Daudziem amatiem ir noteikta oficiāla vecuma barjera - 60 vai 65 gadi, pēc kuru sasniegšanas konkursos vairs piedalīties nedrīkst. Ja pensionārs šīs papildu barjeras tomēr pārvar, tad viņš ir uzņēmumam vai nozarei ļoti vajadzīgs, zināmos apstākļos pat neaizvietojams. No valstiskā viedokļa būtu nepieļaujami kavēt iespēju viņam strādāt.

Pensiju vecuma strādājošie turpina maksāt, un par viņiem darba devēji maksā sociālo nodokli. Tātad daļu vai pat lielāko daļu izmaksātās pensijas sociālais budžets saņem atpakaļ.

Kā rāda dati, saņemot algu un pensiju vienlaikus, augsti kvalificēts speciālists mūža nogalē varbūt spētu iekļūt ilgi gaidītajā vidusšķirā.

Citās demogrāfiskās grupās izpētes kopu ienākumu attiecība pret valsts vidējo ir apmēram 1,3-1,4 robežās, tātad tuvu, nedaudz zem visas Latvijas mājsaimniecību vidējā (1,43-1,45). Var vērot, ka šī attiecība nedaudz samazinās (1,1-1,2) lielo mājsaimniecību grupās ar daudz locekļiem, tajā skaitā ar bērniem.

To izskaidro apstāklis, ka lielā mājsaimniecībā galvenā pelnītāja loma samazinās. Bieži bez viņa ir arī citi pelnītāji, kuri pie inteliģences mūsu izpratnē nepieder un saņem relatīvi mazākus ienākumus.

Arī tad, ja galvenais pelnītājs ir vienīgais pelnītājs, lielā ģimenē grūti saglabāt augstu dzīves līmeni. Augstākā izglītība un labi atalgots darbs šādā situācijā palīdz, tomēr ne vienmēr pietiekami.

Kas ir vidusšķira?

Lielākā daļa politiķu un publicistu uzskata, ka sabiedrībā valdīs saskaņa (ja gribat modesvārdu - sabiedrība būs integrēta) tad, kad tās lielāko daļu veidos vidusšķira. Kas ir vidusšķira, kas pie tās pieder, tas parasti paliek nepateikts.

Vidusšķiras definīciju, par vienkāršu skaidrojumu grūti atrast enciklopēdijās un vārdnīcās. Tiek gan atzīmēts, ka piederību pie kādas šķiras galvenokārt nosaka aptuveni vienāds materiālais stāvoklis. Vēl nozīmīga būtu līdzīga nodarbošanās, izglītības līmenis, dzīves apstākļi, kādi veido kopīgus uzskatus un piederības apziņu (sal. Latviešu konversācijas vārdnīca, 21. sēj. 41706. sleja).

Tātad vidusšķiras iezīmēšana būtu jāsāk ar kādu kaut vai ļoti aptuveni ieskicētu dzīves līmeni.

Kā atbalsta hipotēzi izvirzām pieņēmumu, ka vidusšķirai piederīgai ģimenei dzīves apstākļiem ir jābūt normāliem. Ar minimāli normāliem dzīves apstākļiem savukārt saprotam ienākumus, kas nodrošina iztikas minimumu un dzīvokli.

Pieņemsim, ka jauns cilvēks beidz augstskolu un skatās pēc darba vietas, kas nodrošinātu viņam vidusšķiras minimālai robežai atbilstošus ienākumus. Viņa ģimenē ir sieva un nepilngadīgs bērns. Nav dzīvokļa.

Jaunā speciālista aprēķini varētu būt aptuveni šādi.

1998. gada iztikas minimums bija noteikts Ls 82 mēnesī, rēķinot vidēji uz cilvēku. Tātad kārtējo izdevumu segšanai jaunā speciālista ģimenei vajadzēs Ls 246 mēnesī (82 x 3).

Lai iegūtu vidējas kvalitātes divistabu dzīvokli tirgus apstākļos, jāņem kredīts bankā vai citur - ap 15 000 ASV dolāru.

Lati kā valūta ir stabili kartupeļu un piena tirgū. Nekustamā īpašuma tirgū, spriežot pēc sludinājumiem, pilnā mērā valda dolāri. Pārrēķinot latos pēc kursa 0,6, aizņemties vajadzēs Ls 9000. Pieņemsim tālāk, ka aizdevums jāsedz vienādās daļās piecu gadu laikā, tātad 60 mēnešos. Uzdevuma vienkāršošanai vēl pieņemam, ka aizdevums ir bezprocentu, kas reāli nekad nebūs. Aprēķinot procentu summu, ja aizdevumu atdod pa daļām, ir pietiekami sarežģīti to ietvert ļoti aptuvenos aprēķinos.

Tātad parāda atdošanai ģimenei būs vajadzīgi Ls 150 mēnesī (9000 : 60). Rezultātā ģimenes minimālam ienākumam jābūt Ls 396=(246+150), noapaļojot Ls 400, īpaši tādēļ, ka ignorējam aizdevuma procentus.

Ja ģimenē galvenais ir arī vienīgais pelnītājs, tādai jābūt arī viņa mēnešalgai pēc nodokļu atvilkšanas. Ja ir otrs pelnītājs, kura ienākumi ir 50% no galvenā pelnītāja ienākumiem, tad galvenā pelnītāja mēnešalgai pēc nodokļu atvilkšanas jābūt vismaz Ls 270 mēnesī (400:1,5), noapaļojot - Ls 300.

Var iebilst, ka nākamajos piecos gados dzīve kļūs vieglāka. Bet mūsdienās, ja grib sevi skaitīt pie vidusšķiras, būtu vajadzīgs kāds vienkāršāks auto, sezonas laikā būtu jāīrē vieta vasarnīcā, gribētos arī doties kādā ceļojumā...

To visu līdz šim neņēmām vērā. Līdzīgi var mēģināt noteikt ienākumu, kas nodrošina dzīvi atbilstoši vidusšķiras augstākiem standartiem. Pieņemsim, ka galvenais nosacījums ir savrupmāja. Ja ir vēl lielāks īpašums, kas jau dod ienākumus, vai tas ir kapitāls vecumdienām, tad var pieņemt, ka vidusšķiras līmenis pārsniegts un ir sasniegta turība, pārticība vai pat bagātība atkarībā no tā, kāds ir īpašums.

Pieņemsim, ka savrupmājas cena vai zemes pirkšanas un celtniecības izmaksas Pierīgā ir ap 80 000 ASV dolāru, respektīvi, Ls 48 000, un ka kredītu izdodas iegūt uz desmit gadiem, tā kā ik mēnesi jāatdod Ls 400. Pieskaitot tāpat kā iepriekš nedaudz uz augšu noapaļotu iztikas minimumu Ls 100 mēnesī trim cilvēkiem, iznāk, ka ģimenes mēneša ienākumam jābūt vismaz Ls 700. Īstenībā tam jābūt lielākam, jo netika ņemti vērā kredīta procenti, mājas iekārtošana, ekspluatācija, transports, kas šādos apstākļos noteikti pārsniedz iztikas minimumu.

Tātad pēc šāda ļoti vienkāršota aprēķina iznāk, ka parasta trīs cilvēku ģimene varētu sevi pieskaitīt vidusšķirai, ja mēneša tīrais ienākums ir 400 - 800 latu un ir pārliecība, ka tāds tas būs arī turpmākos piecos vai desmit gados, kad nepieciešams, uzņemoties parādsaistības.

Šiem aprēķiniem un spriedumiem ir vairāk metodisks un orientējošs raksturs. Autori neuzskata sevi par pieteikami kompetentiem ekspertiem vidusšķiras dzīves apstākļos. Taču slēdziens ir nepārprotams: nokļūt vidusšķirā mūsdienās ir loti, ļoti grūti. Ne velti bieži dzird sakām, ka vidusšķiras mums vēl nemaz nav.

Inteliģences mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums demogrāfiskās grupās,

salīdzinot ar vidējo Latvijā, 1998. gadā vidēji mēnesī, Ls