Pret svešām varām Atmiņas par okupāciju laikiem. 1940 – 1945. Pirmpublikācija Arturs Neparts

I. Pirmais boļševiku okupācijas laiks

Līdz kara sākumam

Pēc kara sākuma

II. Vācu okupācijas laiks

Līdz 1941.gada oktobrim

Jelgavas skolotāju institūtā

Pēc institūta beigšanas

III. Vācu apcietinājums

Turpinājums. Sākums "LV"Nr.246/247, 4.08.1999.;

"LV" Nr.251/252, 10.08.1999.; "LV" Nr.253/254, 11.08.1999.;

"LV" Nr.255, 11.08.1999.; "LV" Nr.256/257, 13.08.1999.;

"LV" Nr.259/263, 18.08.1999.; "LV" Nr.268/269, 24.08.1999.;

"LV" Nr.270/273, 25.08.1999.; "LV" Nr.274, 26.08.1999;

"LV" Nr.279/280, 31.08.1999; "LV" Nr.281/284, 1.09.1999.

C. — Salaspils

koncentrācijas nometnē

Bija pienācis laiks, kad dienas ritēja ļoti strauji un nekontrolējami. Nebija pat laika domāt, kas varētu notikt rīt, jo katra stunda nesa ko jaunu. Sakarā ar transportiem uz Vāciju un leģionu apcietināto nometnē bija palicis ļoti maz — daži simti. Bet vēl arvien kāds nāca klāt un kāds gāja prom, ar ko arvien saistījās mans darbs. Nometnes vācu vadība lika saprast, ka pēc katra nopietnāka pārkāpuma viņu reakcija būs nežēlīga. Tikai Tekemeijers, kurš agrāk bija bijis visnecilvēcīgākais starp uniformētiem, tagad, pēc sava atvaļinājuma Vācijā, kur ģimenes mājas drupās gulēja arī visi viņa tuvinieki, bija palicis pavisam rāms, pat draudzīgs un nekādu možību, kas bija citiem komandatūras vīriem, neizrādīja. Mūs ar Krastiņu nospieda tas, ka, sagūstot kādu no nometnes izbēgušiem, vēl arvien varētu atklāties mūsu zināšana par "lielo" bēgšanu, kas bija nozīmīgs traips nometnes vadībai.

Un tā ap 25.septembri man un Krastiņam nāca komandanta piedāvājums iet uz leģionu, ko mēs, protams, bez lielas domāšanas arī pieņēmām. Nezinu, vai vēl kādam citam arī bija šis piedāvājums. Cik atceros, tad Arnoldam Čaupalam, kas vēl arvien atradās nometnē un vadīja nometnes pastu, tāda piedāvājuma nebija. Komandants minēja, ka galīgais izkārtojums par mūsu atbrīvošanu prasīšot pāris dienas. Bet, kad 28. vai 29.septembrī pienāca pavēle un saraksts par lielākās daļas apcietināto, kas vēl atradās nometnē, pārcelšanu ejot kājām uz Rīgas Centrālcietumu, pavēle par mūsu atbrīvošanu vēl nebija pienākusi. Komandantūra un Vidušs mūs gan mierināja, ka pavēle droši vien mums pienākšot cietumā, bet "vējš mūsu burās saplaka" un šaubas bija lielas. Bet kaut kā tomēr gribējās ticēt.

Sagatavojoties pārgājienam uz Centrālcietumu, mums bija jānodod visas nometnes mantas, un saņēmām atpakaļ labā kārtībā mantas, ko bijām nodevuši, ierodoties nometnē, protams, bez dokumentiem. Tāpat līdzi varējām ņemt visas personīgās mantas, kas bija uzkrājušās, dzīvojot nometnē, kā arī uzturvielas. Šīs līdzņemamās mantas, mums līdzi braucot, veda mazāka smagā automašīna. Ja mana atmiņa neviļ, tad ceļā devāmies ap 130 apcietināto, bet nometnē palika ap 50 vai drusku vairāk. Arī Arnolds Čaupals bija gājienā uz Centrālcietumu. Gājām bez lielas steigas un ar ļoti pieticīgu apsardzi. Centrālcietumā nonācām, kad sāka jau krēslot. Mūs izvietoja atsevišķās kamerās kopā ar visām mūsu mantām.

Nākamā dienā abi ar Ilmāru mēģinājām noskaidrot, vai nav pienākusi mūsu atbrīvošanas pavēle. Bet tas nebija tik vienkārši, jo cietumā nevaldīja tas miers, kāds valdīja Salaspilī. Visas amatpersonas un sargi izskatījās ļoti norūpējušies, satraukti un steigas pilni. Beidzot mums paziņoja, ka nekas speciāls par mums no Reimersa ielas nav saņemts. Kad lūdzām par mums Reimersa ielā telefoniski apjautāties, mums atbildēja, ka pašreizējos apstākļos par ko tādu neesot ko domāt. Cik varējām manīt, cietums bija pārpildīts. Tā neziņā un gaidās pagāja mūsu pēdējā diena dzimtenē, ko tad vēl nezinājām.

Vakarā mums paziņoja, lai uz gulēšanu netaisāmies. Kad ārā jau bija tumšs, mūs izsauca ar visām mantām. Bijām sapulcināti cietuma pagalmā, cik sapratām, aiz pirmā korpusa. Tur vājā starmešu gaismā mūs atkal izsauca un izdalīja trīs grupās. Prātā nāca: izsūtīšana, atbrīvošana un nošaušana. Mūs ar Ilmāru izsauca un pievienoja lielākai grupai, kurā pēc aptaujāšanas šķita, ka nav tādu, kas būtu nošaujami. Kad visi bija izsaukti, pārējās divas grupas aizveda, bet mēs kādu laiku palikām pagalmā. Pēc tam mūs nostādīja, cik atceros, rindās pa pieciem uz ielas, kas caur vārtiem veda ārā no cietuma. Kāda paliela grupa bija jau mums priekšā, un kāda grupa vēl pievienojās aiz mums. Tad mums pa daļām paziņoja, ka gājiens ies caur pilsētu, un ka katru, kas mēģinās bēgt vai ko noķers vēlāk, uz vietas nošaus. Bija melna, apmākusies nakts, kad sākām gājienu ar ļoti retu apsardzi.

Rīgas ielas bija tukšas un tumšas. Varēja redzēt, ka šucmaņu apsardze necentās būt sevišķi modra. Gāju kopā ar Ilmāru Krastiņu gājiena kreisā malā. Redzējām, ka pāris reizes kāds apcietinātais atdalījās no gājiena un pazuda kādā šķērsielā. Liekas, kāds no sargiem to noteikti redzēja, bet neviens šāviens neatskanēja un nekas nenotika.

Gandrīz vai ideāli bēgšanas apstākļi bija, kad nonācām ostā. Mēs apstājāmies it kā laukumā starp transportam sagatavotām mantu un materiālu grēdām, starp kurām pazust nebūtu bijis nekādas problēmas. Apsargu bija maz, un neredzēja arī, ka viņiem būtu kāds suns. Tā stāvējām labu laiku. Ar Ilmāru aprunājāmies par iespējamo bēgšanu. Krievu karaspēks nebija tālu no Rīgas, bet mums pazust no Rīgas pirms tā ienākšanas mūsu uztverē bija mūsu dzīvības un nāves jautājums. Ielas bija tukšas un iejukt starp cilvēkiem nebija iespējams. Uz kurieni doties? Iet katram uz savu māju likās neiespējami, jo nonākt mūsu dzīvokļos tā, ka neviens to neredzētu, nebijas nekādu cerību. Mūsu ierašanās radītu redzētājā vai redzētājos aizdomas, un uz iespēju, ka neviens par to neziņotu, nevarēja paļauties. Domājām, ka mūs sūtīs uz Vāciju. Šajā brīdī likās, ka tur dzīviem sagaidīt kara beigas ir lielākas cerības nekā bēguļojot Rīgā un varbūt nonākot zem krieviem. Tā arī izšķīrāmies, ka nebēgsim. Man bija tā pavairāk nesamo, un pāris cilvēku no mūsu līdzgaitniekiem bija ar mieru palīdzēt.

Pienāca laiks, kad bija jādodas uz kuģa. Mūsu kolonna uz kuģa uzkāpa vieni no pēdējiem. Vienīgā vieta, kur varēja palikt, bija uz klāja. Meklējām kādu aizvēju pie kuģa virsbūves. Vismaz daļēji to arī atradām — bijām pie virsbūves sienas, mums visapkārt cilvēku jūra. Nometāmies uz grīdas un cerējām pussnaudienā pārlaist ceļojumu. Jūras slimība mūs nepiemeklēja, jo nebija laika par to domāt. Jūra visu laiku bija mierīga, bet laiks — apmācies.

Braucēju sastāvs bija īsta Bābele. Bez mums, apcietinātiem, tur bija privātie, kas visu laiku bažījās par savām dzīvībām, bet visvairāk par savu mantu — to, kas bija uz kuģa, un to, kas palika krastā. Tur bija vācu karavīri, kas brauca atvaļinājumā, un gandrīz vai visu pakāpju ievainotie, no kuriem vairākiem bija ļoti grūti. Bet tur bija arī tādi, par kuriem varēja teikt, ka viņi kara laika apstākļos prata dzīvot ļoti labi — viņi gandrīz visu laiku spēlēja tikai kārtis. Un tur bija liels daudzums sieviešu ar bērniem, kuriem šis brauciens atklātā jūrā nebija nekāda izprieca, kā tas krastā varēja likties. Kaut kur ap Kolkas ragu dzirdējām sakām: lūk, tur, tā zemes strēmele esot Latvija. Reiz minēja, ka tālu priekšā esot manīti krievu bumbvedēji. No kurienes šīs ziņas nāca, nezinājām. Tāpat bija reize, kad tālumā bija dzirdami it kā lielgabalu grāvieni. Mūsu kuģis likās diezgan liels, zinātāji teica, ka mēs braucot konvojā, kas bieži mainot virzienu, lai nekļūtu par vieglu mērķi zemūdenēm. Katru no mums nodarbināja tik daudz neatbildētu jautājumu gan par pašu dzīvību, gan par piederīgajiem. Un nebija vietas sentimentam, ka atstājam dzimto zemi varbūt — uz neatgriešanos.

Tad parādījās zeme. Nebija šaubu, ka tā bija Vācija.

D. — Vācijā

Iebraucot ostā, plakāts vēstīja, ka esam ieradušies Gotenhafenā (Gdiņā). Par tālāko atmiņā daudz kas ir izzudis, jo steiga bija liela, līdz mūs salādēja preču vagonos. Drīz pēc tam sākās mūsu ļoti nogurdinošais brauciens cauri Vācijai. Daudz jau neko neredzējām, bet cauri vagonu šķirbām tomēr šo un to. Pa retam izdevās noķert kādu stacijas nosaukumu, kas labiem ģeogrāfijas zinātājiem teica, ka braucam virzienā uz Berlīni. Protams, neviens mums nekad neteica, uz kurieni mēs braucam.

Brauciens bija ilgs, un par dabīgo vajadzību nokārtošanu neviens nebija domājis. Vienīgā atvērtā vieta uz ārpasauli bija neliels logs augstu pie vagona griestiem, vagona labās puses aizmugurē. Caur to tad arī tapa skatīta ārpasaule un par to ziņots pārējiem vagonā, kā arī nokārtotas dabīgās vajadzības, citiem turot "izpildītāju" uz saviem pleciem vai rokās. Tīšu prātu jau neviens ārpusē esošiem nekādu ļaunumu darīt negribēja, bet vienu otru reizi tomēr kaut kā gadījās. Tā bija reize, kad kādam vēders bija sagājis pavisam dēlī, vilcienam ejot garām ļaužu pilnai pārbrauktuvei. Mēs pārējie vagonā dzirdējām tikai ļaužu izbaiļu negantu bļāvienu. Redzēt jau neko neredzējām, bet no pieredzes varēja pieņemt, ka "šāviena lādiņš" vairāk tika sekojošajam vagonam nekā jebkam citam. Liekas, bļāviens bija vairāk par skatu un draudu, nevis par substanci. Cits nosmējās, cits baiļojās, ka tik neiznāk ziepes. Bet pēc laika viss jau bija aizmirsts.

Vilcienam palēninot gaitu, savām acīm redzējām, cik nožēlojama izskatījās sabumbotā Berlīne. Bet nepagāja ilgs laiks, kad vilciens atkal palēnināja gaitu, novērotāji ziņoja, ka laikam esam uz kādām blakus sliedēm, un garām paskrēja uzraksts "Oranienburg". No mums neviens nezināja, ka tur atrastos kāda koncentrācijas nometne vai kas līdzīgs. Tikai vēlāk uzzinājām, ka esam atvesti uz vienu no ievērojamākajām Vācijas koncentrācijas nometnēm, kas atradās pie Oranienburgas pilsētas — "Zaksenhauzeri".

Kad vilciens apstājās, mūs bļaudami ar šautenēm rokās sagaidīja vīri melnās uniformās un ar pašauru lenti uz rokas, kas liecināja, ka mums ir darīšana ar baismīgi slaveniem "Totenkopf" vīriem. "Izlādēšanas" temps bija necilvēcīgi ātrs. Cilvēkiem bija jālec ārā no preču vagoniem, kuru grīda bija labu gabalu virs uzbēruma. Daži pēc lēciena aizkliboja, kur sargi norādīja. Daži nebija tālāk gājēji saviem spēkiem, bet tikai ar līdzgaitnieku palīdzību.

Kad jau bijām nostādīti ierindā, no aizmugures dzirdējām vairākus šāvienus. Drīz pienāca arī ziņa, ka tie, kas nav spējuši paši iet, ir nošauti, un dažiem no transporta bija viņi jāaiznes uz netālo smago mašīnu. Šāda saņemšana ar savu kraso pārmaiņu un nežēlību mūs it kā apdullināja.

Kad transporta kolonna sāka iet, apsardzes diktētais temps arvien pieauga, bet arī viņi piekusa un temps kļuva normālāks. Kad iegājām pa vārtiem, kas, cik atceros, gāja cauri ēkai, priekšā atklājās liels laukums, kam visapkārt bija barakas. Laukumā jau atradās liela ļaužu masa, kas, kā likās, bija sadalīta kādās 10 vai 12 kolonnās, kas virzījās uz galdiem, kur, kā varēja saprast, notika reģistrācija. Mēs bijām kolonnu astes galā. Drīz pienāca ziņa, ka absolūti visu atņemot, izņemot nedaudz no uzturvielām, ko varot paturēt. Man bija līdzi paņēmies diezgan daudz dažādu mantu. Paņēmu sev daļu no speķa un ķiplokus. Pārējo atdevu tiem, kas man palīdzēja nest, lai izdala arī tiem, kam nav nekā. Pēdējo reizi labi saēdāmies, un tad arī reģistrācija bija klāt. Notika tā, kā bija ziņots,— visu atņēma, bet drusku no uzturvielām atstāja. Kā vēlāk redzējām, atstātais jau nebija kā labvēlība pret mums, bet gan lai arī baraku amatvīriem kas tiktu, mūs apzogot. Pēc reģistrācijas bija jāiet cauri vēsām dušām, lai pēc tam mums atņemto drēbju vietā iedotu katram pāri koka klikatu, vienas virsbikses, vienu maza izmēra žaketi un baltu veļas drēbi laba kabatas lakata lielumā, kas esot dvielis — tas viss. Tādus, kad bija jau liela tumsa, mūs aizveda uz baraku, kur sagaidīja drukns poļu tautības barakas vecākais — viņam, liekas, uztura netrūka.

Visi barakas logi bija vaļā, barakā valdīja oktobra nakts vēsums. Citādi baraka bija labā kārtībā un ļoti tīra. Lielās telpas vienā galā bija divstāvu lāviņas, bet priekšā — skapīši, galdi, soli un atsevišķas telpas mazgātavai un "būdiņām". Pirms gulētiešanas mums vācu valodā stingri noteica, ka guļas vietās neko ēdamu līdzi ņemt nedrīkst un viss ēdamais jāatstāj skapīšos. Ja kādu noķers, kurš rīkojies neatļauti, to smagi sodīs. Pirms gulētiešanas atklājām, ka nebija absolūti nekā, ar ko ēdamo varētu sagriezt mazākos gabalos. Teica, ka nākamā dienā mums izdošot katliņus un karotes. Tā nu nogurumā savu speķi atstāju skapītī, bet ķiplokus gan paņēmu līdzi.

Pēc visa pārdzīvotā gulējām kā nosisti, un neviens nebija dzirdējis, ka naktī mūsu skapīši bija gandrīz vai pilnīgi "iztīrīti". Kad no rīta piecēlāmies un palūkojāmies savos skapīšos, tie bija tukši. Atstāti bija tikai maizes gabali. Sākumā mūsos bija niknums un doma par notikušo protestēt, bet, kad nāca netieši norādījumi no barakas vecākā palīgiem, kas arī visi bija poļi, lai labāk to nedarot, citādi dabūšot pamatīgus sodus par barakas vadības un administrācijas apvainošanu, mūsu dūša saplaka. Tā jau pirmā dienā pārliecinājāmies, ka še nekādas aizsardzības mums nebūs un ka ar visu galā jātiek pašiem. Tā tas arī pierādījās nākotnē. Likumi bija bargi, bet patiesībā valdīja džungļu kārtība.

Kaut arī latviešu Vācijas koncentrācijas nometnēs bija diezgan daudz, varbūt pāri par 8000, mēs nebijām nekur kopā lielākā skaitā, kas dotu iespēju kopīgiem spēkiem sevi aizstāvēt, likt sevi manīt un respektēt. Arī pēc savas izturēšanās, kā likās, mēs bijām pārāk mīksti un "civilizēti", lai nometnē sekmīgi pastāvētu. Tur valdīja vara, spēks un mežoņu likumi, ko nometnes vadība pat veicināja. Blakus nometnes administrācijai nometnē valdīja paši amatos ieceltie apcietinātie. Apcietinātie neoficiāli bija organizējušies nogrupējumos gan pēc tautībām, gan ieslodzīšanas iemesliem. Šo organizēšanos nometnes administrācija neoficiāli respektēja un, ieceļot apcietinātos amatos, uzklausīja apcietināto organizāciju "atslēgas" vēlmes. Tā spēcīgi nogrupējumi bija poļiem, krieviem, baptistiem un vēl citiem. Nometnes administrācija, protams, pāri visiem citiem stādīja vāciešus, kas ieņēma visus labākos un svarīgākos apcietināto amatus. Lielākā daļa no viņiem bija sociāldemokrāti. Lai arī cik paradoksāli tas izklausītos, apcietinātie un sevišķi latvieši par labāko priekšniecību no apcietināto puses uzskatīja vāciešus un par visļaunākajiem — poļus. Arī latviešus kā tautību visvairāk respektēja vācieši, bet visļaunāk uz mums skatījās krievi un vispār slāvi. Citi, liekas, neko daudz par mums nezināja. Man pašam ir bijis un ir liels respekts pret poļu tautu, bet par poļu priekšniecības uzvešanos koncentrācijas nometnēs esmu vienisprātis ar augšminētiem uzskatiem. Tajā pašā laikā vēlos piezīmēt, ka šie, liekas, bija poļu tautas nevērtīgākā daļa un pielīdēji vāciešiem, kādi ir katrā tautā, par latviešiem nemaz nerunājot.

Pirmā rītā Zaksenhauzenā saņēmām alumīnija krūzītes, kas nebija pietiekamā skaitā, lai visiem iznāktu, un nesaldinātu graudu kafiju. Tas viss nāca, protams, pēc rīta pārbaudes un skaitīšanas, kad visi bijām pie barakas nostādīti laukā, un kas ilga gandrīz divas stundas. Ap pusdienas laiku saņēmām arī katliņus, kas visi nebija vienādi, un karotes. Visi trauki bija jāglabā skapītī. Visu dienu mums bija jāuzturas laukā gan stāvot, gan soļojot, gan arī skrienot, un tikai ēdienu reizes varējām pavadīt barakā. Drīz mūs sasniedza arī ziņa, ka diezgan daudzi no mūsu transporta nonākuši nometnes slimnīcā. Pusdienas laikā mums izsniedza pašķidru, ūdeņainu viru. Jau pirmā dienā sāka rasties izsalkums, kas apcietinājuma laikā nekad nebeidzās, bet kļuva arvien neciešamāks. Par kaut kādām iespējām rakstīt uz mājām mums nekādu ziņu nebija. Tāda rakstīšana arī būtu velta, jo šajā laikā krievi jau pārņēma lielāko daļu mūsu zemes.

Kādu dienu pirms pusdienas laika mums visiem pavēlēja iet aukstā dušā. Bijām nostādīti pie kādām pašaurām durvīm ar norādījumu, ka pa šīm durvīm mums jādodas uz dušām. Un tad pēkšņi nāca pavēle iet dušā un ātri. Sākām visi skriet uz norādītajām durvīm, bet komandētājs sāka lēnā garā skaitīt. Mēs ar Ilmāru laimīgi tikām pa durvīm iekšā, kur mūs sagaidīja tālākas pavēles izģērbties un doties dušās. Dušas bija pilnīgi aukstas, ūdens tecēja lēni. Ja uzraudzītāji konstatēja, ka esam viscaur slapji, varējām nākt no dušu telpas ārā un ģērbties. Dzīvojot skolotāju institūta internātā, mūsu vienīgā pilnīgā mazgāšanās bija dušā. No tiem laikiem biju iemācījies pirms dvieļa lietošanas, cik iespējams, noraust ūdeni no miesas, tas ļāva ar dvieli daudz sausāk un labāk noslaucīties. To mēģināju likt lietā pēc Zaksenhauzenas aukstās dušas un arī vienmēr vēlāk. Tā kā mūsu "dvieļi" bija tikai laba kabatas lakata lielumā, liela labuma no tiem nebija. Kad bija jāiet atkal laukā, visi bijām vēl mitri, mūsu ietērps sastāvēja tikai no koka klikatām, virsbiksēm un maza apmēra žaketēm. Labi, ka diena bija saulaina, bet pūta arī pavēss vējš.

Tikai pēc iznākšanas atkal laukā īsti uzzinājām, kas bija noticis ar mūsu līdzgaitniekiem, kam nebija izdevies laikā iekļūt dušu telpā. Mūsu kolonnas komandētājs, apcietinātais polis, savu lēno skaitīšanu bija turpinājis līdz "trīs" un pēc tam visus, kas šajā laikā nebija tikuši dušu telpās, atkal nostādījis rindā un pamatīgi aplaistījis ar šļūteni. Pēc skaita tādu bija ap divdesmit. Kad atgriezāmies ierindā, viņi visi tur stāvēja zilgani bāli un klabināja zobus. Nākamā dienā vairākiem bija paaugstināta temperatūra un viņus nosūtīja uz slimnīcu pie ārsta. Kas ar viņiem tālāk notika, neuzzinājām.

Liekas, mēs Zaksenhauzenā bijām tikai dažas dienas, kad jau pavēlā pēcpusdienā mūs visus jaunatbraukušos sapulcināja un diezgan stiprā apsardzībā straujā tempā veda ārā no nometnes. Gājiens pusskriešus gāja cauri Oranienburgas pilsētai, kur pusaudži mūs apmētāja ar akmeņiem un spļāva sejā. Pieaugušie ielas malās tikai stāvēja, skatījās un neteica ne vārda. Kad bijām laukā no pilsētas, dzirdējām aizmugurē vairākus šāvienus. Kā vēlāk stāstīja, gājienam no muguras braukusi smagā mašīna, kurā, ejot caur pilsētu, savākti tie, kas nav spējuši gājiena tempam sekot. Bet ārpus pilsētas nespējīgie apšauti un ielādēti mašīnā. Apšauti esot arī tie, kas bija "uzlasīti" pilsētā un ievietoti mašīnā. Stāstīja, ka gājiens bijis tik straujš tāpēc, lai sardzes vīri ātrāk varētu uzņemt brīvo sestdienas vakaru.

Uzzinājām, ka esam nonākuši Heinkeļa lidmašīnu fabrikā. Neatceros, kā mūs tur saņēma. Zinu tikai, ka bijām ļoti noguruši, gribējās ēst un gulēt. Ēšana nekāda neiznāca, bet pēc ilgākas gaidīšanas atvērās liela angāra durvis. Tur, cik atceros, pa vidu gāja celiņš, bet katrā pusē tam divās rindās grīda bija noklāta, liekas, ar koka un papīra skaidām. Arī še mūs komandēja SS vīri, bet tie valkāja zaļganas (vācu armijas) krāsas uniformas un bija nesalīdzināmi cilvēcīgāki par tiem, kas sagaidīja pašā Zaksenhauzenā. Viņiem palīgos bija arī daži no apcietinātiem. Angārs kļuva par mūsu naktsmājām un bija vienīgā vieta, kamēr atradāmies Heinkeļa fabrikā t.s. karantīnā, kur bijām zem jumta, izņemot pāris reizes, kad mums nācās iet palīgā kaut ko darīt fabrikas pazemes telpās. Norādīja likties zemē gulēšanai. Pāri mums pārvilka milzīgu brezentam līdzīgu pārklāju. Pirms aizmigšanas jutu, ka patīkami silti un gaiss elpošanai ļoti svaigs. Otrā rītā jutāmies ļoti labi izgulējušies, un jāteic, ka arī nākamās naktis, ko pavadījām zem šī lielā pārklāja, bija patīkamākie brīži mūsu karantīnas laikā.

Nākamais rīts, protams, sākās ar izsalkumu, un tas, liekas, Vācijā apcietinājumā nekad nebeidzās. Kā vienmēr, no rīta saņēmām nesaldinātu kafiju, no kuras ieguvām tikai drusku siltuma kaulos. Skaitīšana, vai kā vācieši teica, "Appell", pirms kafijas šeit bez liekas bļaustīšanās un stiepšanas garumā bija daudz cilvēcīgāka nekā Zaksenhauzenā. Tomēr visa diena mums bija jāpavada laukā. Labi, ka ap šo gadalaiku klimats bija ciešams. Ja mēs būtu labāk apģērbti un paēduši, varētu pat teikt, ka laiks bija skaists — pavēss, bet saulains. Bija arī apmākušās dienas, bet neatceros, ka mēs kādreiz būtu salijuši.

Tomēr allaž pūta arī pavēss vējš. Jau patveršanās no tā vien likās patīkama. Lai to panāktu un arī citādi justos drusku siltāk, veidojām no saviem ķermeņiem kaut ko ritulim līdzīgu. Vidū bija kādi trīs vai četri no mums, bet tiem apkārt ar mugurām pret centru nostājās aplis pēc apļa, saspiedušies kopā, pārējie no mums. Divi vai trīs ārējie apļi pa laikam apmainījās, bet tuvāk centram, kas būtu bijis taisnīgi, gan viņi nekad netika. Tā bieži veidojās vairāki apļi, bet tikai daži no tiem izturēja "izvēles" pārbaudījumu. Lai radītu zināmu berzi un līdz ar to siltumu, apļi zināmā ritmā arvien šūpojās.

Laiks vilkās ļoti lēnām. Gaidījām ēdienu reizi pēc ēdienu reizes, bet tikpat daudz arī vakaru, kad varēsim atkal patīkami gulēt zem lielā pārklāja. Pusdienas laikā saņēmām puslitru vai trīs ceturtdaļas kādas viras, kas, vismaz man tā likās, bija labākā, ko Vācijā saņēmām visā apcietinājuma laikā. Reizēm pusdienā bija arī kāds sauss kartupelis vai kas cits. Reiz pat saņēmām pāris cigaretes. Vispār jāteic, ka smēķētāji kāpa gandrīz vai pa sienu augšā, jo smēķējamā nebija un nebija arī iespējas to kaut kā iegādāties. Arī es biju smēķētājs, tomēr nekritu izmisumā, ja nebija, ko smēķēt. Tāpat vienmēr esmu spējis atteikties no smēķēšanas, kad apzinājos, ka tas jādara, ja gribi izdzīvot. Visvairāk jau gaidījām vakariņas, kad saņēmām sauso devu visai dienai. Šīs devas galvenā daļa bija maize, kas manā atmiņā arvien saistās ar četrām šķēlēm, kaut bija reizes, kad saņēmām savu daļu no maizes kukulīša, ko attiecīgā barakas amatpersona bija sagriezusi (Neiengammē pirms atbrīvošanas). Līdz ar maizi sausā devā bija arī kas cits — kāda piciņa margarīna vai marmelādes, kāds siera vai desas gabaliņš, nedaudz cukura vai arī vienkārši kāds sauss kartupelis. Piedevām vēl vakariņās bija nesaldināta graudu kafija, vai reizēm arī ap puslitru zupas. Bija tādi, kas visas vakariņas apēda uzreiz. Pilnīgi ēstgribu ar to apmierināt tomēr nevarēja, bet iemigt bija daudz vieglāk. Citi centās vismaz kādu maizes gabaliņu saglabāt — cits to saglabāja tikai līdz gulētiešanai, cits līdz nākamajam rītam un tikai retais līdz pusdienas laikam.

No asfaltētā laukuma mūsu angāra priekšā atklājās skats uz tādu kā baraku pilsētiņu, īstenībā baraku mudžekli. Tur bija cieši kopā sabūvēts simtiem nelielu, noplukušu baraku. Tagad tās visas bija tukšas, bet, kā mums stāstīja paliela auguma, drukns, varbūt pāri gadiem trīsdesmit, liekas, inteliģents latviešu apcietinātais, vārdā Bērziņš, kurš, liekas, bija nodarbināts Heinkeļa kompleksā, šajā baraku pilsētiņā reiz dzīvojuši austrumzemes strādnieki, kas strādājuši Heinkeļa uzņēmumā, starp tiem arī nedaudzi latvieši. Tagad šis uzņēmums nodarbināja pavisam nedaudzus, šķita, ka tur nekāda ražošana nenotika. Pāris reizes arī mums bija jāiet palīgā, galvenokārt pārvietot kādus smagākus objektus un materiālus. Tad arī redzējām Heinkeļa uzņēmuma sarežģītos apakšzemes labirintus, kas mums, no Latvijas nākušiem, bija kas jauns. Pāri šiem labirintiem zemes virspusē bija izveidots (ar pakalniem) tāds kā priežu mežs vai parks. Kad bija gaisa uzlidojuma trauksme, tad mums, naktī vai dienā, bija jādodas patverties šajās priedītēs, kas vēl bija tikai tādas pusaudzes, ap 20 pēdu garas. Liekas, sabiedrotie zināja, ka Heinkeļa uzņēmums vairs neko neražoja, un varbūt arī to, ka vācieši mūs sūtīja "maskošanas priedītēs", ne jau, lai mūs pasargātu, bet gan lai ar mums pasargātu apakšzemes labirintus. Tā arī mūsu pat "vistālākā tuvumā" neviena bumba nekrita.

Turpinājums — seko