Dipl. pharm. Aigars Eniņš, Latvijas Farmaceitu biedrības prezidents, Rīgas domes deputāts, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

— Pirmās brīvvalsts laikā Latvijas aptiekās esot bijis viens no visaugstākajiem līmeņiem Eiropā.

— Jā, farmācijas nozare Latvijā bija ļoti labi attīstīta. Pēc dažādiem rādītājiem Latvijas aptiekas bija vienas no vadošajām Eiropā. Viens no labākajiem rādītājiem bija arī aptieku skaits atbilstoši iedzīvotāju skaitam. Šis labais rādītājs liecināja, ka aptieku tīkls Latvijā bija veidots ļoti pārdomāti un to veicināja farmācijas likums. Tolaik bija pieņemta norma, ka aptiekas pietiekamā skaitā vajadzēja atvērt arī laukos, lai arī lauku iedzīvotāji tiktu nodrošināti ar zālēm un lai pēc tām nebūtu tālu jābrauc. Likums reglamentēja aptieku izvietojumu un attālumu vienai no otras. Viens no šī farmācijas likuma izstrādātājiem bija farmaceits Aleksandrs Dzirne, kurš bija arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā pēdējais Farmācijas pārvaldes priekšnieks no 1939. līdz 1944. gadam. Ir patīkami sagadījies, ka pāris reižu esam ar viņu tikušies. Ļoti bieži viņš raksta man vēstules un interesējas arī par farmācijas sistēmu un attīstību mūsu valstī. Pēc iespējas biežāk, protams, cenšos viņu informēt par to, kas notiek Latvijā. Var tikai apbrīnot cilvēku, kas tik cienījamā vecumā, deviņdesmit divos gados, ir ar tik gaišu prātu. Var apbrīnot, kā viņš atceras Latvijas laika farmācijas attīstību un sistēmu. To, kā viņš mēģina līdzdzīvot mūsu nozares attīstībai mūsdienās. Tas patiešām ir cilvēks ar lielo burtu. Aleksandrs Dzirne ir arī mūsu Farmaceitu biedrības goda biedrs, Grindeļa medaļas laureāts. Pietiekami ievērojams cilvēks, lai viņu bieži un ar cieņu atcerētos. Farmācijas muzejā esam iekārtojuši Aleksandram Dzirnem veltītu stendu, kur izvietotas viņa personīgās lietas un dažādi ar farmācijas vēsturi saistīti dokumenti. Savu mūžā sakrāto kolekciju viņš pārsūta uz Latviju, mūsu Farmācijas muzejam.

— Aleksandrs Dzirne, šķiet, dzīvo Amerikā?

— Jā, Deitonā. Man ir laimējies divas reizes pie viņa ciemoties un no šīm reizēm palikušas gaišas atmiņas.

— Vai iespējams no Aleksandra Dzirnes bagātās pieredzes ko pārņemt?

— Tieši pārņemt neko nevaram. Lai gan tad, kad rakstījām pirmos farmācijas likumus atjaunotajā Latvijā, centāmies kaut ko pārmantot no Latvijas pirmās brīvvalsts likuma. Izmantojām arī ētikas kodeksa normas, tālaika Latvijas Farmaceitu biedrības statūtus. Esam pārmantojuši pieredzi no daudziem dokumentiem. Taču tieši gan neko pārmantot nevaram, jo šodien sistēma valstī un farmācijas nozarē ir krietni vien atšķirīga. Dzirnes kungs arī par to nemaz neapvainojas, jo viņš ļoti labi saprot, ka nevar atkārtot visu tā, kā bijis toreiz. Dažreiz viņš gan ierunājas, ka tolaik bijis īpašs ārstniecības augu apgāds, un kādēļ mēs tagad tādu neveidojam. Man tas bieži liek padomāt, ka ja jau toreiz varēja būt organizācija, kas koordinē ārstniecības augu sagādi, iepirkšanu un pārstrādi, tad kādēļ gan mēs tagad to nevaram darīt. Pagaidām tas ir vēl tikai pārdomu līmenī.

— Vai Latvijā aptieku nav par daudz? Turklāt vietumis tās atrodas ļoti tuvu cita pie citas.

— Skaitliski aptieku Latvijā nav par daudz. Bet slikti, ka tās sakoncentrētas galvenokārt Rīgā, centrā. Toties laukos aptieku ir krietni par maz. Šai problēmai tuvākajā laikā ir jārod atrisinājums. Varbūt jādod atļaujas lauku rajonos atvērt filiāles. Jo nav normāli, ja kādā pagastā dzīvojošam cilvēkam uz aptieku jāmēro piecus, septiņus vai pat desmit kilometrus garš ceļš. Tā nedrīkst būt. Tam, ka aptiekas Rīgā atrodas ļoti tuvu cita citai pilnīgi piekrītu, tā nedrīkstētu būt. Turklāt tas traucē arī aptieku attīstību. Jo bieži aptiekas atver cilvēki, kuri domā, ka aptieka ir ātru peļņu nesošs bizness, kas pēc pusgada ļaus iegūt lielu naudu. Taču pēc četriem pieciem mēnešiem šie cilvēki saprot, ka ir vīlušies, tas nav ātras peļņas bizness.

Farmaceitiem bieži nākas ciest, jo īpašnieks, redzot, ka nav peļņas, aptieku slēdz. Tādā gadījumā cieš gan farmaceiti, gan firmas, kas šīm aptiekām piegādājušas zāles, jo tām nākas ciest zaudējumus. Mēģinājām šo problēmu atrisināt, sagatavojot normatīvo dokumentu par aptieku standartiem, par aptieku atvēršanu un darbības principiem. Šajos normatīvos bijām ierakstījuši, ka jaunu aptieku drīkst atvērt tikai noteiktā attālumā no citām aptiekām un ņemot vērā cilvēku skaitu uz vienu aptieku. Tā ir daudzās Eiropas valstīs, un tā pirmās brīvvalsts laikā bijis arī Latvijā. Taču Ministru kabinets tos nav pieņēmis, uzskatot par uzņēmējdarbības ierobežojumu. Mēģināsim šos dokumentus pārstrādāt, pārceļot uz farmaceitiskās aprūpes daļu — lai farmaceitiskā aprūpe tiktu nodrošināta visiem iedzīvotājiem. Lai aptieku darbība noritētu normāli, tās nedrīkst atrasties tuvu cita citai, jo tad sākas negodīga savstarpējā konkurence, kas nav pieļaujama. Protams, nevarētu teikt, ka tuvu līdzās atrodošās aptiekas būtu sliktas, taču tās neattīstās, paliek viduvējā līmenī vai pat vājas. Bet tas nav mūsu mērķis. Ir vajadzīgas stabilas, kārtīgas aptiekas — lai cilvēki, tajās ieejot, būtu droši, ka nopirks tur absolūti kvalitatīvas zāles. Un lai farmaceiti būtu izglītoti un prastu ar pacientu izrunāties, visu izstāstīt. Tāds ir mūsu mērķis. Farmaceitu biedrības galvenais uzdevums ir farmaceitu pēcdiploma izglītošana, informēšana, prakses veicināšana. Tādēļ šo biedrību dibinājām.

— Pirms pieciem gadiem tika nodibināta jauna Farmaceitu biedrība. Daudziem cilvēkiem tas šķitis nesaprotami.

— Pirmās brīvvalsts laikā Latvijā bija pat vairākas farmaceitu biedrības. Un, starp citu, mūsu valstī bija viena no pirmajām biedrībām Eiropā. Latvijā pirmo Farmaceitu biedrību 1803. gadā nodibināja zinātnieks Dāvids Hieronīms Grindelis, kura vārds ir firmas "Grindeks" nosaukumā. Sarunās ar Aleksandru Dzirni uzzināju, kā attīstījusies Grindeļa dibinātā biedrība un citas farmaceitu biedrības. Mēs zinām, kā padomju laikā attīstījās Farmaceitiskās zinātniskās biedrības. Pilnīgs vakuums bija iestājies 1994. gadā. Faktiski nebija nevienas biedrības, kura juridiski normāli darbotos. Un tādēļ mums nekas cits neatlika, kā dibināt jaunu sabiedrisku organizāciju — Latvijas Farmaceitu biedrību — un sākt visu no jauna. Jo mums nebija nekādu juridisku tiesību pārņemt kaut ko no tā, kas bijis agrāk un ar ko mums nav nekādas saiknes. Pašlaik biedrībā ir vairāk nekā 850 biedru — gandrīz puse no praktizējošiem farmaceitiem. Manuprāt, tas ir pietiekami labs apliecinājums, ka esam gājuši pareizu ceļu.

— Kā valstī izglīto farmaceitus?

— Par šo jautājumu pagājušajā gadā runājām Farmaceitu biedrības kongresā, pieņēmām arī rezolūciju. Mēs negribam jaukties politiskajās spēlēs, kas pašlaik notiek starp Latvijas Universitāti un Medicīnas akadēmiju. Mūsu mērķis ir — lai farmaceiti tiktu sagatavoti atsevišķā Farmācijas fakultātē, kurai jābūt cieši saistītai ar medicīnu. Farmaceitu izglītība nedrīkst būt atrauta no medicīnas. Tas bija saprotams agrākajos gados, kad farmācijas izglītība bija vairāk vērsta uz ķīmiju un kad Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē bija farmācijas nodaļa. Tagad zāļu gatavošana nav galvenais farmaceitu uzdevums.

Mēs uzskatām, ka farmācijas izglītībai jābūt saistībā ar medicīnu. Taču es negribu apgalvot, ka šai izglītībai jānotiek Medicīnas akadēmijas vai Latvijas Universitātes ietvaros. Farmaceitu biedrība ļoti seko, kā noris farmaceitu augstākā izglītība, tāpat vidējā izglītība (tie ir farmaceitu asistenti). Biedrības valdē ir arī pārstāvji no medicīnas akadēmijas Farmācijas fakultātes un no Rīgas 1. medicīnas skolas, kur sagatavo farmaceitu asistentus. Man ir iespējas tikties ar visiem Farmācijas fakultātes studentiem, īpaši ar tās beidzējiem. Tā kā piedalos valsts eksāmenu komisijā, es varu vērtēt jauno farmaceitu zināšanas. Un man ir prieks, ka jaunie farmaceiti ir labi sagatavoti. Īpašs prieks bija par pagājušā gada absolventiem. Viņu vidējā atzīme bija 8,3 balles, kas ir pietiekami augsta. Farmaceitu biedrībai ir ļoti plaša izglītošanas programma. Protams, es negribu teikt, ka ar savu izglītošanas programmu mēs aptveram simtprocentīgi visus farmaceitus, taču maksimāli gan. Viena no programmām ir zonālie semināri. Gada laikā mēs izbraucam gandrīz visus rajonus, aicinot līdzi Farmācijas departamenta vadību un Valsts Zāļu aģentūras pārstāvjus. Atbraukt uz Rīgu, lai piedalītos semināros, farmaceitiem nav tik vienkārši. Sevišķi no lauku aptiekām. Tādēļ mēs braucam pie viņiem. Farmaceitu biedrība vienmēr aktīvi piedalās arī ikgadējās Aptiekāru dienās — skaitliski lielākajā gada pasākumā. Aptiekāru dienām parasti ir ļoti liela informatīva un izglītojoša nozīme, to laikā notiek daudz semināru, nodarbību un lekciju. Farmaceitiem tas neapšaubāmi ir svarīgs pasākums. Aptiekāru dienu laikā tiek noteiktas labākās aptiekas. Sākot ar pagājušo gadu, Farmaceitu biedrība rīko konkursu "Gada farmaceits". Pagājušajā gadā noteicām septiņus konkursa uzvarētājus. Nevaru teikt, ka tie ir vislabākie farmaceiti. No citiem konkursiem mūsu konkurss atšķiras ar to, ka uz to var pieteikties farmaceiti gan no aptiekām, gan arī no lieltirgotavām un ražotājiem, tāpat mācību spēki un valsts institūciju pārstāvji. Pirmkārt, mēs vērtējam profesionalitāti tiešajā ikdienas darbā un papildus — sabiedriskās un izglītības aktivitātes. Jo mēs uzskatām, ka farmaceitam vienmēr jābūt korektam un perfektam savā tiešajā darbā, taču jāvērtē arī citas aktivitātes.

— Vai farmācijas noteikumi aptiekārus apmierina?

— Vienmēr esmu deklarējis, ka, manuprāt, farmācijas nozare ir viena no sakārtotākajām nozarēm Latvijā. Tajā ir noteikta sistēma, noteikti principi un kārtība. Būtībā farmaceitiem atliek vienīgi strādāt. Diemžēl gluži tik rožaini jau viss nav. Problēmu ir bezgala daudz. Man bieži pārmet, ka es vienmēr deklarējot, ka Farmaceitu biedrībai ir jāuzņemas līdzatbildība par to, ka mums joprojām viss vēl nav sakārtots. Ir naivi domāt, ka Farmācijas departaments kā likumdevējs mūsu vietā visu uzrakstīs un visu sakārtos. Mums pašiem kopīgi ar Farmācijas departamentu ir aktīvi jāstrādā. Un to mēs arī darām. Tādēļ ar pilnu atbildību varu teikt: ja kaut kas līdz galam nav sakārtots, tad daļēji paši pie tā esam vainīgi — neesam bijuši pietiekami aktīvi, neesam pietiekami palīdzējuši. Taču laiks ir bijis ļoti īss, un visus normatīvos dokumentus tik ātri nav iespējams sakārtot. Jaunais Farmācijas departamenta direktors pašlaik ļoti cītīgi ir sācis pašu svarīgāko normatīvo dokumentu sakārtošanu. Aptieku noteikumi ir sagatavoti labā stadijā, un mēs tos sen jau gaidām. Aptieku darbiniekiem tas pašlaik varbūt ir pat visvairāk vajadzīgais dokuments. Lai būtu noteikti standarti, kādām, piemēram, jābūt aptieku telpām, sanitārajiem noteikumiem. Protams, aptieku vadībai tas viss ir zināms, un pēc tiem arī aptiekas strādā. Taču vairāk vai mazāk tiek izmantoti gan padomju laiku normatīvie dokumenti, gan dažādas instrukcijas. Bet ir jābūt vienam apvienojošam dokumentam. Un aptiekas to ļoti, ļoti gaida. Kopīgi ar Farmācijas departamentu pašlaik strādājam pie Ministru kabineta noteikumu sadaļas par zāļu izplatīšanu. Pašlaik darbojas Labklājības ministrijas rīkojums par labu zāļu izplatīšanas praksi, bet šis jaunais ir daudz, daudz plašāks dokuments, kas gandrīz visos veidos sakārtotu zāļu izplatīšanas kārtību no to ievešanas Latvijā, no reģistrācijas, no uzglabāšanas lieltirgotavās un pēc tam nodošanas tālāk pārdošanai aptiekās. Šie normatīvie dokumenti ir ļoti nepieciešami gan lieltirgotavu darbā, gan visā zāļu sistēmas sakārtošanā. Mums vēl daudz kā trūkst. Taču esmu optimists un uzskatu, ka mēs visi kopīgi varam to atrisināt. Pieļauju, ka aptiekām daudz kas vēl nav skaidrs tiešo instrukciju veidā. Bet tie laiki ir beigušies, ka absolūti viss tiks uzrakstīts priekšā. Ir jābūt pamatnormatīvajiem dokumentiem. Tālāk jādomā arī pašiem. Mēs palīdzēsim un kopīgi strādāsim. Varbūt esmu pārāk optimistisks, taču zinu, ka to visu var izdarīt. Mūsu sistēmā gan ir bezgala daudz skeptiķu.

— Acīmredzot viena no problēmām jūsu darbā ir arī ētikas jautājumi.

— Mums bieži pārmet gan ārsti, gan žurnālisti, gan pacienti, ka aptiekās joprojām vēl var iegādāties recepšu zāles bez receptēm. Tas ir skumji. Farmaceitu biedrība, Farmācijas departaments vai kāda cita institūcija var nodarboties ar farmaceitu audzināšanas darbu, un to mēs arī darām, apelējam pie farmaceitu ētikas, liekot viņiem apzināties, ko viņi drīkst un ko — ne. Un ka viņi nevar būt ārsti. Zāļu recepšu izrakstīšanas noteikumu ievērošanā viss ir cieši saistīts. Farmaceiti, piemēram, var sacīt: ko lai mēs darām, ja ārsts neizraksta recepti. Nesūtīsim taču cilvēku otru reizi pie ārsta vai uz māju! Mēs pārmetam ārstiem, ārsti — mums. Bet tam nav jēgas. Labāk risināsim šo jautājumu kopīgi. Tādēļ ar Latvijas Ārstu biedrību esam vienojušies, ka 28. aprīlī rīkosim kopīgu konferenci par šīm aktualitātēm. Konferencē piedalīsies 150 ārstu un tikpat daudz farmaceitu. Pēc iespējas aicināsim ģimenes ārstus un aktīvākos farmaceitus, kas varētu palīdzēt šo problēmu novērst. Ir jāstrādā kopīgi, un problēma kopīgi jāatrisina. Diemžēl nevaru prognozēt, ka pēc 28. aprīļa viss simtprocentīgi būs kārtībā.

— Kādas ir aptieku attiecības ar slimokasēm?

— Kā pozitīvu faktoru gribētu minēt to, ka kopš pagājušā gada ar slimokasēm mums ir jūtami uzlabojušās attiecības. Līdz šim vairāk vai mazāk bijām spiesti pakļauties slimokasu diktātam un vienpersoniskiem lēmumiem par līgumiem ar aptiekām, par maksājumiem aptiekām (es šeit domāju slimokases parādus), bet, sākot ar pagājušo gadu, mums ir izdevies atrast normālu kontaktu. Mums ir bijušas diskusijas ar slimokasēm par kopēju sadarbību, par līgumu slēgšanu un arī par maksājumiem aptiekām. Manuprāt, tas ir pozitīvs faktors, ka divas nozares, kas nav varējušas atrast kopsaucēju, beidzot ir vienojušās un sapratušas, ka jāstrādā ir kopīgi. Jo mērķi galu galā ir vieni.

— Kāds, jūsuprāt, ir ideāls farmaceits?

— No farmaceitiem, kas kļuva par uzvarētājiem konkursā "Gada farmaceits", pietiekams skaits bija tādu, kurus varētu uzskatīt par šodienas ideālu farmaceitu. Tūlīt pat iedomājos divas no šī konkursa uzvarētājām: Limbažu aptiekas vadītāju Ilonu Rūķi (kas, starp citu, pagājušajā gadā ieguva arī Grindeļa balvu) un Madonas rajona Barkavas aptiekas vadītāju Ilzi Krīgali. Perfektas farmaceites, kurām ir perfektas aptiekas. Arī sabiedriski aktīvas. Būtu ideāli, ja, ieejot aptiekā, cilvēks ar farmaceitu varētu izrunāties par savu kaiti, ja šis farmaceits labi pārzinātu aptiekā esošo zāļu sortimentu (protams, ievērojot savas ētiskās normas un kompetences robežas) un palīdzētu pacientam tikt galā ar viņa kaitēm. Taču es vienmēr uzsveru, ka farmaceits nedrīkst uzņemties ārsta funkcijas. Bet viņam ir jāprot sarunāties ar pacientu un viņam palīdzēt.

Armīda Priedīte, "LV" informācijas redaktore