Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
MK pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās 2008. gada 17. marta informācija Nr. 03/103-2282 "Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem un lēmumu". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 2.04.2008., Nr. 51 (3835) https://vestnesis.lv/ta/id/173236

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ēku energoefektivitātes likums

Vēl šajā numurā

02.04.2008., Nr. 51 (3835)

PAR DOKUMENTU

Izdevējs: MK pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās

Veids: informācija

Numurs: 03/103-2282

Pieņemts: 17.03.2008.

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas Republikas Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās dienesta informācija Nr.03/103–2282

Rīgā 2008.gada 17.martā

Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem un lēmumu

 

2006.gada 15.jūnijā Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludināja spriedumu lietā “Kornakovs pret Latviju”, kas stājās spēkā 2006.gada 15.septembrī.

2006.gada 15.jūnijā Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludināja spriedumu lietā “Moisejevs pret Latviju”, kas stājās spēkā 2006.gada 23.oktobrī.

2006.gada 16.novembrī Eiropas Cilvēktiesību tiesa pieņēma lēmumu par lietas svītrošanu no izskatāmo lietu saraksta lietā “Putniņa pret Latviju” sakarā ar mierizlīguma noslēgšanu.

Savukārt 2007.gada 31.maijā Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludināja spriedumu lietā “Miholapa pret Latviju”, kas stājās spēkā 2007.gada 31.augustā.

Saskaņā ar MK 2006.gada 5.septembra sēdes protokola Nr.45 50.§ 3.punktu, MK 2006.gada 5.septembra sēdes protokola Nr.45 51.§ 2.punktu, MK 2006.gada 19.decembra sēdes protokola Nr.68 40.§ 3.punktu un MK 2007.gada 14.augusta sēdes protokola Nr.45 45.§ 2.punktu nosūtām publicēšanai šos Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus un lēmumu oficiālajā laikrakstā “’Latvijas Vēstnesis”.

MK pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās I.Reine


 

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmā departamenta spriedums Lietā “Kornakovs pret Latviju”1

(Iesniegums Nr. 61005/00) Strasbūrā 2006.gada 15.jūnijā

 

Neoficiāls tulkojums

Šis spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44.panta 2.punktu. Tas var tikt pakļauts formas izmaiņām.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (pirmais departaments) palātas sēdē šādā sastāvā:

C.L.Rozakis, priekšsēdētājs, F.Tulkens, N.Vajič, A.Kovler, D.Spielmann, S.E.Jebens, tiesneši, J.Briede, ad hoc tiesnese, un S.Nielsen, departamenta sekretārs,

Pēc apspriešanās palātā 2006.gada 23.maijā šajā datumā pasludina šo spriedumu.

TIESVEDĪBA

1. Lietas pamatā ir iesniegums (Nr. 61005/00), kas iesniegts pret Latvijas Republiku un ar kuru šīs valsts pastāvīgais iedzīvotājs “nepilsonis” Eduards Kornakovs (“iesniedzējs”) vērsās Tiesā 2000. gada 8. septembrī saskaņā ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (“Konvencija”) 34. pantu.

2. Latvijas valdību (turpmāk tekstā – “valdība”) Tiesā pārstāv tās pārstāve I.Reine.

3. Iesniedzējs sūdzējās par to, ka daļēji viņa turēšana apcietinājumā nav atbildusi Konvencijas 5. panta 1. punkta pamatprasībām. Tāpat saistībā ar Konvencijas 5. panta 3. punktu un 6. panta 1. punktu viņš sūdzējās par viņa turēšanas apcietinājumā ilgumu un pret viņu ierosinātā kriminālprocesa pārmērīgu ilgumu. Atsaucoties uz Konvencijas 8. pantu, iesniedzējs sūdzējās par ilgstošu aizliegumu viņa ģimenei apmeklēt viņu laikā, kad viņš atradās apcietinājumā, un par to, ka cietuma administrācija pārbaudīja vēstules, ko viņam bija nosūtījusi Tiesa. Visbeidzot iesniedzējs kritizēja dažas cietuma administrācijas darbības kā tādas, kas kavēja viņa tiesību iesniegt sūdzību Tiesā efektīvu izmantošanu.

4. Iesniegums tika nodots Tiesas pirmajam departamentam (Reglamenta 52. panta 1. punkts). Tā ietvaros par lietas izskatīšanu atbildīgā palāta (Konvencijas 27. panta 1. punkts) tika izveidota saskaņā ar Reglamenta 26. panta 1. punktu.

5. Ņemot vērā, ka no Latvijas ievēlētā tiesneša vieta tobrīd bija brīva, ar 2004. gada 15. septembra vēstuli valdība nozīmēja J. Briedi kā ad hoc tiesnesi šajā lietā (Konvencijas 27. panta 2. punkts un Reglamenta 29. panta 1. punkts).

6. Ar 2004. gada 21. oktobra lēmumu palāta pasludināja iesniegumu par pieņemamu izskatīšanai.

7. 2004. gada 1. novembrī Tiesa pārveidoja savus departamentus (Reglamenta 25. panta 1. punkts). Šis iesniegums tika atstāts šādā kārtībā pārveidotajam pirmajam departamentam (52. panta 1. daļa).

8. Gan iesniedzējs, gan arī valdība iesniedza rakstveida paskaidrojumus par lietas būtību (Reglamenta 59. panta 1. punkts).

 

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

9. Iesniedzējs ir bijušais bijušās PSRS pilsonis, Latvijas “pastāvīgais iedzīvotājs, nepilsonis”, kas dzimis 1970. gadā. Viņš dzīvo Rīgā, šobrīd atrodas apcietinājumā. 

A. Pret iesniedzēju ierosinātais kriminālprocess

1. Krimināllietas uzsākšana un izmeklēšana

10. 1996. gada jūlijā policija uzsāka pirmstiesas izmeklēšanu par laupīšanu, kas izdarīta, pielietojot vardarbību. 1996. gada 11. septembrī iesniedzējs tika atzīts par aizdomās turēto šajā noziedzīgajā nodarījumā, aizturēts un ievietots īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. 1996. gada 13. septembrī prokuratūra viņam uzrādīja apsūdzību par laupīšanu; viņš tika apsūdzēts piecās laupīšanas epizodēs, ko viņš izdarījis 1995. un 1996. gada laikā. Tajā pašā dienā viņš tika nogādāts Rīgas pilsētas Latgales rajona pirmās instances tiesā, kas viņam piemēroja drošības līdzekli – apcietinājumu. Iesniedzējs tika ievietots Matīsa cietumā Rīgā, kur viņš palika līdz savas atbrīvošanas brīdim.

11. 1996. gada 7. novembrī Rīgas pilsētas Latgales rajona tiesa pagarināja iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli – apcietinājumu līdz 1997. gada 1. februārim, pamatojoties uz sekojošo:

“[Tiesnesis] konstatē sekojošo:

Krimināllietas izskatīšanas termiņš ir pagarināts. Šajā krimināllietā nepieciešams veikt konfrontāciju, pievienot citas krimināllietas sakarā ar citiem noziedzīgiem nodarījumiem, uzrādīt [apsūdzētajiem] galīgās apsūdzības, izpildīt Kriminālprocesa kodeksa 202. un 203. pantā noteiktās prasības, sagatavot galīgo apsūdzības rakstu.”

12. Ar trijiem attiecīgi 1997. gada 7. janvāra, 11. marta un 6. maija lēmumiem tā pati tiesa pagarināja iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli – apcietinājumu uz trijiem jauniem periodiem, kopumā līdz 1997. gada 20. jūlijam. Pirmā lēmuma pamatojums bija identisks 1996. gada 7. novembra lēmuma motivācijai. Pārējie divi bija gandrīz identiski; otrais lēmums norādīja uz nepieciešamību “veikt vairākas operatīvās izmeklēšanas un izmeklēšanas darbības”, savukārt trešais lēmums atsaucās uz “galīgās apsūdzības uzrādīšanu kopumā septiņpadsmit personām”.

13. Tajā pašā laikā, 1997. gada februārī, Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētā prokuratūra uzsāka otru izmeklēšanu saistībā ar noziedzīga grupējuma darbību, ko it kā vadījis iesniedzējs; viņš tika apsūdzēts bandītismā. Nopratināšanas laikā viņš daļēji savu vainu atzina.

14. 1997. gada 20. jūnijā prokuratūra paziņoja par pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu un uzdeva nodot izmeklēšanas materiālus – piecpadsmit sējumus – aizstāvībai, tas ir, iesniedzējam, četrpadsmit citām šajā pašā lietā apsūdzētajām personām un viņu advokātiem. Ar šo brīdi iesniedzēja un viņa līdzapsūdzēto atrašanās apcietinājumā termiņa tecējums tika “apturēts” atbilstoši Latvijas Kriminālprocesa kodeksa (turpmāk tekstā – KPK) 77. panta piektajai daļai. Tajā pašā dienā, 1997. gada 20. jūnijā, iesniedzējs vērsās Latgales rajona tiesā ar lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma, kas tika noraidīts.

15. Iesniedzējs un viņa aizstāvis saņēma izmeklēšanas materiālus 1997. gada 3. septembrī; viņi ar tiem iepazinās līdz 1998. gada 18. martam, vienlaicīgi ar gandrīz visiem pārējiem līdzapsūdzētajiem un to aizstāvjiem. Šajā pēdējā minētajā datumā iesniedzējs atzīmēja attiecīgajā protokolā, ka viņš ir pabeidzis iepazīšanos ar lietas materiāliem.

16. Pa to laiku 1998. gada 11. martā izbeidzās iesniedzējam piemērotais maksimālais apcietinājuma laiks – viens gads un seši mēneši, kas atbilstoši KPK 77. panta otrajai daļai nedrīkstēja tikt pārsniegts pirmstiesas izmeklēšanas stadijā. Tomēr, tā kā viņa atbrīvošana tika “apturēta” saskaņā ar tā paša panta piekto daļu, iesniedzējs netika atbrīvots.

17. 1998. gada 6. augustā pēdējais no līdzapsūdzētajiem pabeidza iepazīšanos ar izmeklēšanas materiāliem. Ar nākamajā dienā, 1998. gada 7. augustā, nosūtītu vēstuli attiecīgais prokurors informēja par to iesniedzēju, atgādinot, ka veiktā turēšanas apcietinājumā termiņa “apturēšana” KPK 77. panta izpratnē ir atcelta. Atbilstoši prokurora teiktajam, tā kā tika atsākta šī termiņa parastā atskaite, uzskatāms, ka šis termiņš būs izbeidzies 1998. gada 7. septembrī.

2. Lietas nodošana tiesai

18. 1998. gada 4. septembrī prokuratūra sagatavoja galīgo apsūdzības rakstu pret iesniedzēju. 7. septembrī lieta tika nodota izskatīšanai tiesā, kas šajā lietā bija Rīgas apgabaltiesa.

19. 1998. gada 26. novembrī apgabaltiesā notika rīcības sēde, kuru vadīja par lietu atbildīgais tiesnesis A.L.. Tiesa uzskatīja izmeklēšanas sniegtos pierādījumus par pietiekamiem un pieņēma lēmumu par apsūdzēto nodošanu tiesai. Tiesas sēdes laikā iesniedzējs neiesniedza nevienu lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma; tomēr saskaņā ar KPK 223. pantu tiesa pēc savas ierosmes izvērtēja jautājumu par iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli un nolēma paturēt viņu apcietinājumā, nekādi to nepamatojot. Citiem apsūdzētajiem piemērotie drošības līdzekļi arī palika iepriekšējie. Turklāt apgabaltiesa noteica pirmo tiesas sēdi lietas izskatīšanai pēc būtības uz 2000. gada 3. janvāri.

3. Process pirmās instances tiesā

20. 1998. gada 17. decembrī prokuratūra nosūtīja Rīgas apgabaltiesai papildu materiālus, kas tika iekļauti piecos sējumos un kuri attiecās uz jaunu apsūdzēto, I.O.. Ar 1999. gada 5. februāra lēmumu tiesa nolēma pievienot šos jaunos materiālus krimināllietai, kas bija ierosināta pret iesniedzēju. Ar 1999. gada 24. februāra vēstuli tiesnesis A.L. informēja visus apsūdzētos par viņu tiesībām iepazīties ar pievienotajiem materiāliem. Iesniedzējs atteicās to darīt; savukārt seši no viņa līdzapsūdzētajiem vēlējās izmantot šīs tiesības un viņi to darīja līdz 1999. gada 29. aprīlim.

21. Ar 1999. gada 2. septembra lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz Tiesnešu disciplinārās kolēģijas lēmumu, Latvijas parlaments atcēla tiesnesi A.L. no amata sakarā ar īpaši smagiem tiesnešu profesionālo pienākumu pārkāpumiem. Dažas dienas vēlāk tiesnesis A.L. izdarīja pašnāvību savā bijušajā darbavietā. 1999. gada 25. oktobrī iesniedzēja lieta tika nodota citam tiesnesim, kurš nekavējoties informēja iesniedzēju un viņa līdzapsūdzētos par to, ka viņa lietas izskatīšana ir atlikta sine die. Pēc tā iesniedzējs nosūtīja šim tiesnesim lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma, kas tika noraidīts bez pamatojuma.

22. 1999. gada decembrī iesniedzējs bija rakstījis vairākas vēstules Augstākās tiesas priekšsēdētājam, ģenerālprokuroram, tieslietu ministram un Valsts cilvēktiesību birojam, lūdzot paātrināt viņa lietas izskatīšanu. 2000. gada 13. janvāra vēstulē Valsts cilvēktiesību biroja vadītājs atzina, ka iesniedzēja atrašanās apcietinājumā ilgums un pret viņu ierosinātā kriminālprocesa ilgums bija pārmērīgi, pārkāpjot viņa pamattiesības.

23. 2000. gada 23. martā tiesnesis un Tieslietu ministrijas kompetentais dienests informēja aizstāvības advokātus par to, ka lieta ir nozīmēta izskatīšanai uz 2000. gada 8. maiju.

24. Ar 2000. gada 20. marta vēstuli iesniedzējs lūdza tiesnesim, kura lietvedībā atradās lieta, atļaut viņam vēlreiz apskatīties lietas materiālus. Šajā sakarā viņš atgādināja, ka bija pagājuši divi gadi kopš brīža, kad viņš tos bija skatījis pēdējo reizi, un ka šis fakts kaitēja viņa aizstāvības tiesībām. 2000. gada 30. martā iesniedzējam tika atļauts atkārtoti iepazīties ar lietas materiāliem.

25. 2000. gada 8. maijā apgabaltiesa noturēja pirmo tiesas sēdi par lietas būtību. Tā izskatīja divu iesniedzēja līdzapsūdzēto lūgumus par atbrīvošanu no apcietinājuma un noraidīja tos. Tomēr tiesa konstatēja, ka divi apsūdzētie un astoņi aizstāvji nebija ieradušies, kā arī to, ka daži no apsūdzētajiem vēl nebija nozīmējuši savus aizstāvjus. Līdz ar to, pusēm piekrītot, tiesa nolēma atlikt tiesas sēdi līdz 2000. gada 28. augustam.

26. 2000. gada 11. maijā iesniedzējs nosūtīja ģenerālprokuroram vēstuli, kurā viņš lūdza mainīt viņam piemēroto drošības līdzekli un atbrīvot viņu; iesniedzējs sūdzējās par sava apcietinājuma ilgumu. Viņš uzsvēra, ka šis lūgums nebija pirmais, ko viņš bija iesniedzis šajā sakarā. Iesniedzēja vēstule tika nodota Rīgas apgabaltiesas kompetentajam tiesnesim, kurš ar 2000. gada 12. jūnija vēstuli noraidīja šo iesniedzēja lūgumu.

27. 2000. gada 25. un 31. jūlijā iesniedzējs iesniedza tiesnesim, kura lietvedībā atradās lieta, atkārtotu lūgumu paskatīties lietas materiālus. Attiecīgi 2000. gada 9. un 11. augustā tiesnesis apmierināja šo lūgumu.

28. 2000. gada 21. augustā tiesnesis, kura lietvedībā atradās lieta, nosūtīja iesniedzējam, kā arī citiem viņa līdzapsūdzētajiem šādu vēstuli:

“Informējam jūs vēlreiz, ka Rīgas apgabaltiesā izskatīšanā esošās lietas tiek izskatītas [to reģistrēšanas] kārtībā; ņemot vērā tiesnešu noslogotību, nav iespējams organizēt lietu izskatīšanu atbilstoši KPK 241. pantam no tiesnešu gribas neatkarīgu apstākļu dēļ.

Daru jums zināmu, ka krimināllieta (..) tiks izskatīta, sākot ar 2000. gada septembra beigām. (..)”

29. 2000. gada augustā iesniedzējs vērsās pie tiesneša ar atkārtotu lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma. Vēstulē, kas iesniedzējam paziņota 2000. gada 28. augustā, tiesnesis noraidīja šo lūgumu. Turklāt viņš informēja iesniedzēju, ka viņa lietas izskatīšana atkal bija atlikta sine die. Tomēr mazliet vēlāk tiesnesis iekļāva lietas izskatīšanu 2000. gada 3. oktobra tiesas sēdes dienas kārtībā.

30. 2000. gada 6. septembrī iesniedzējs iesniedza vēl vienu lūgumu atbrīvot viņu no apcietinājuma, kas arī tika noraidīts.

31. Pirmā tiesas sēde šajā lietā bija nozīmēta uz 2000. gada 3. oktobri. No iesniedzēja teiktā izriet, ka tiesnesis, kurš vadīja sēdi, pieņēma lēmumu to pārtraukt, pirms pusēm tika dota iespēja iesniegt lūgumus un jautājumus par procesuālo kārtību; līdz ar to iesniedzējs nav varējis iesniegt savu lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma, kā viņš to bija paredzējis darīt.

32. Nākamā tiesas sēde notika 2000. gada 10. oktobrī; šīs sēdes laikā iesniedzējs lūdza tiesu viņu atbrīvot. Tiesa noraidīja viņa lūgumu kā “nepamatotu”.

33. Pēc valdības sniegtās informācijas, ko iesniedzējs nav apstrīdējis, lietas izskatīšana Rīgas apgabaltiesā ilga līdz 2001. gada 16. augustam. Šajā laikā tiesa noturēja sešdesmit divas sēdes (ieskaitot sēdes 3. un 10. oktobrī). Sēdes tika atliktas vienpa­dsmit reizes:

a) no 2000. gada 11. līdz 16. oktobrim sakarā ar to, ka nebija ieradies viens no apsūdzētajiem, kuru izmeklēšanas cietuma, kur tas atradās, administrācija bija ievietojusi karantīnas režīmā;

b) no 2000. gada 30. oktobra līdz 6. novembrim nolūkā izpildīt tiesas 30. oktobra lēmumu, kas uzlika policijai par pienākumu atvest piespiedu kārtā trīspadsmit lieciniekus vai cietušos, kuri atteicās ierasties;

c) no 2000. gada 11. līdz 16. novembrim iepriekš minētā iemesla dēļ;

d) no 2000. gada 19. līdz 27. decembrim sakarā ar viena aizstāvja saslimšanu;

e) no 2001. gada 4. līdz 9. janvārim pēc viena no līdzapsūdzētajiem lūguma;

f) no 2001. gada 30. janvāra līdz 5. februārim sakarā ar viena aizstāvja saslimšanu;

g) no 2001. gada 12. līdz 15. februārim sakarā ar to, ka nebija ieradies viens no aizstāvjiem;

h) no 2001. gada 22. februāra līdz 13. martam sakarā ar viena aizstāvja saslimšanu;

i) no 2001. gada 11. līdz 22. aprīlim sakarā ar viena apsūdzētā ievietošanu slimnīcā;

j) no 2001. gada 24. aprīļa līdz 25. jūnijam nolūkā veikt ekspertīzi pēc viena no līdzapsūdzētā lūguma;

k) no 2001. gada 13. jūlija līdz 15. augustam sakarā ar viena aizstāvja saslimšanu (atbilstoši valdības teiktajam) vai bez iemesla (atbilstoši iesniedzēja teiktajam).

Izņemot reizes, kad tiesas sēdes tika atliktas, tās notika regulāri.

34. 2001. gada 26. jūnija sēdē iesniedzējs vērsa uzmanību uz to, ka viņa turēšana pirmstiesas apcietinājumā vairāk nekā četrus gadus bija nopietns un klajš viņa pamattiesību pārkāpums. Tādējādi viņš lūdza Rīgas apgabaltiesu pievienot lietas materiāliem Valsts cilvēktiesību biroja 2000. gada 13. janvāra vēstules kopiju, kurā ir atzīts šāda veida pārkāpums attiecībā uz viņu. Šis lūgums tika noraidīts.

35. 2001. gada 16. augustā apgabaltiesa paziņoja par tiesas debašu pabeigšanu un devās apspriesties un taisīt spriedumu. 2001. gada 24. un 25. septembrī tiesa pasludināja spriedumu mutiski atklātā tiesas sēdē. Iesniedzēju atzina par vainīgu viņam inkriminētajos noziedzīgajos nodarījumos un sodīja ar brīvības atņemšanas sodu uz desmit gadiem un vienu mēnesi. Arī visi piecpadsmit iesniedzēja līdzapsūdzētie tika atzīti par vainīgiem un notiesāti ar smagiem brīvības atņemšanas sodiem.

4. Apelācijas un kasācijas tiesvedība

36. 2001. gada 12. oktobrī iesniedzējs un viņa līdzapsūdzētie uzsāka iepazīties ar visu Rīgas apgabaltiesā notikušo tiesas sēžu protokoliem; visi šie protokoli kopā sastādīja 666 lpp. Iesniedzējs ar tiem iepazinās līdz 2002. gada 13. februārim; pēdējais no līdzapsūdzētajiem to pabeidza darīt 2002. gada 1. martā.

37. 2001. gada 10. decembrī iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā. No piecpa­dsmit pārējiem līdzapsūdzētajiem desmit izdarīja to pašu. 2001. gada 18. decembrī apelācijas sūdzības tika nosūtītas Krimināllietu tiesu palātai. 2002. gada 1. februārī iesniedzējs papildināja savu apelācijas sūdzību ar paskaidrojošu rakstu.

38. 2002. gada 18. februārī iesniedzējs un viens no viņa līdzapsūdzētajiem iesniedza savus apsvērumus par Rīgas apgabaltiesas tiesas sēžu protokoliem. Ar 2002. gada 4. marta lēmumu tiesnesis, kas bija izskatījis lietu pirmajā instancē, atteicās pievienot šos apsvērumus lietas materiāliem sakarā ar to novēlotu iesniegšanu. 2002. gada 8. aprīlī iesniedzējs apstrīdēja šo atteikumu, iesniedzot blakus sūdzību. 2002. gada 28. maijā Krimināllietu tiesu palāta atcēla 4. marta lēmumu un nosūtīja jautājumu vēlreizējai izskatīšanai apgabaltiesā. Ar 2002. gada 19. jūnija vēstuli apgabaltiesa paziņoja iesniedzējam, ka viņa apsvērumi ir pievienoti lietas materiāliem.

39. Tajā pašā dienā, 2002. gada 19. jūnijā, apgabaltiesa nosūtīja apelācijas sūdzības Krimināllietu tiesu palātai un visu iesniegto apelācijas sūdzību kopijas visiem lietā esošajiem līdzapsūdzētajiem.

40. 2002. gada 29. jūlijā iesniedzējs iesniedza Krimināllietu tiesu palātai lūgumu par savu atbrīvošanu no ieslodzījuma. Neprecizētā datumā šis lūgums tika noraidīts.

41. Ar 2002. gada 16. septembra lēmumu apelācijas tiesas tiesnesis, kura lietvedībā atradās lieta, nolika apelācijas sūdzību izskatīšanu uz 2002. gada 22. oktobri. 2002. gada 19. septembrī Krimināllietu tiesu palātas kanceleja nosūtīja šī lēmuma kopiju prokuratūrai un apsūdzētajiem, bet nenosūtīja apsūdzēto advokātiem. 2002. gada 22. oktobrī Krimināllietu tiesu palātas tiesas sēde tika atlikta sine die sakarā ar to, ka nebija ieradušies vairāku apelācijas sūdzību iesniedzēju advokāti. Tomēr ar 2002. gada 11. novembra vēstuli Krimināllietu tiesu palātas sekretārs informēja iesniedzēju par to, ka viņa un viņa līdzapsūdzēto apelācijas sūdzības ir paredzēts skatīt 2003. gada 13. janvārī.

42. Krimināllietu tiesu palāta izskatīja iesniedzēja apelācijas sūdzību no 2003. gada 13. līdz 17. janvārim. 2003. gada 14. janvāra tiesas sēdē iesniedzējs paziņoja, ka pret viņu ierosinātā tiesas procesa ilgums un viņa turēšana apcietinājumā lietas iztiesāšanas laikā ir nopietns viņa pamattiesību pārkāpums. Līdz ar to viņš lūdza Krimināllietu tiesu palātu ņemt vērā šo apstākli, taisot spriedumu viņa apelācijas lietā.

43. Ar 2003. gada 17. janvāra spriedumu Krimināllietu tiesu palāta pārkvalificēja iesniedzēja apsūdzību un samazināja viņam piemēroto brīvības atņemšanas sodu uz astoņiem gadiem un vienu mēnesi. Tomēr jautājums par tiesvedības ilgumu un iesniedzēja turēšanas apcietinājumā ilgumu nebija minēts šī sprieduma motīvu daļā.

44. 2003. gada 2. jūnijā iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā. Ar 2003. gada 6. augusta lēmumu Senāts pasludināja sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai.

45. Pēc soda izciešanas 2004. gada 11. oktobrī iesniedzējs tika atbrīvots. Pašlaik viņš dzīvo Rīgā (Latvijā).

B. Ģimenes locekļu apmeklējumi

46. Saskaņā ar iesniedzēja teikto, 1999. un 2000. gadā neprecizētos datumos viņš bija lūdzis par lietas iztiesāšanu atbildīgajam tiesnesim atļaut viņa tuviniekiem apmeklēt viņu cietumā. Gandrīz visi viņa lūgumi tika noraidīti. Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka 1999. gada 11. oktobrī tiesnesis bija devis atļauju iesniedzēja mātei un brālim apmeklēt viņu cietumā.

47. 1999. gada decembrī iesniedzēja māte nosūtīja tiesnesim, kura lietvedībā atradās lieta, vēstuli, kurā lūdza atļauju vēlreiz tikties ar dēlu. Vēstule viņai tika atgriezta ar tiesneša zīmogu un parakstu, kā arī datumu (1999. gada 13. decembris), un rokrakstā rakstītu piebildi: “Noraidīts līdz tiesas sprieduma pasludināšanai”. 2000. gada maijā iesniedzēja vecāki un brālis atkārtoti iesniedza tādu pašu lūgumu; arī šoreiz viņu vēstule viņiem bija atsūtīta atpakaļ ar tiesneša zīmogu un parakstu, 2000. gada 9. maija datumu un ar vienu rokrakstā uzrakstītu vārdu – “Noraidīts”.

48. Pēc iesniedzēja notiesāšanas pirmajā instancē 2001. gada 25. septembrī viņam bija tiesības uz ģimenes locekļu apmeklējumiem. Saskaņā ar iesniedzēja teikto, laika posmā no 2001. gada oktobra līdz decembrim un visa nākamā gada garumā viņa māte un viņa dēls bieži izmantoja šīs tiesības. Tajā pašā laikā valdība, atsaucoties uz Ieslodzījuma vietu pārvaldes sniegto informāciju, apstrīd šo apgalvojumu. Saskaņā ar valdības apgalvoto, iesniedzējam bija tikai viens apmeklējums laikā no 2001. gada 25. septembra līdz 2002. gada 1. oktobrim.

C. Iespējamie šķēršļi iesniedzēja saziņai ar Tiesu

49. Atbilstoši iesniedzēja teiktajam, 2000. gada maijā viņš lūdza Matīsa cietuma administrācijai nosūtīt Tiesas kancelejai savu pirmo vēstuli, kurā īsumā bija izklāstīts viņa sūdzību saturs saistībā ar Konvencijas vairākiem pantiem. Tā kā cietuma administrācija atteicās to darīt, viņš nosūtīja šo vēstuli par lietu atbildīgajam apgabaltiesas tiesnesim. 2000. gada jūnijā tiesnesis arī atteicās to pieņemt un nosūtīja vēstuli atpakaļ cietuma administrācijai, kura to paņēma un pievienoja iesniedzēja personas lietai. Pamatojot šo savu apgalvojumu, iesniedzējs pievieno tiesneša 2000. gada 12. jūnija vēstules kopiju, kas bija adresēta cietuma priekšniekam un kas pauda sekojošo:

“Paskaidrojam Jums, ka Rīgas apgabaltiesa nenodarbojas ar vēstuļu un sūdzību pārsūtīšanu citām juridiskām personām; tādējādi atgriežam jums Eduarda Kornakova sūdzību.(..)”

Uz šīs vēstules bija arī cietuma administrācijas pārstāvja paraksts ar piebildi “[Pievienot] person[as] lietai”.

50. Ar 2000. gada 20. septembra vēstuli Tiesas kanceleja informēja iesniedzēju par to, ka viņa iesniegums ir reģistrēts. Šī vēstule nonāca pie iesniedzēja atvērtā aploksnē. Uz šīs vēstules kopijas, kuru iesniedzējs nosūtīja Tiesai, ir divi Matīsa cietuma zīmogi, kas apliecina, ka cietuma administrācija bija atvērusi kancelejas vēstuli un ka tās kopija bija pievienota iesniedzēja personas lietai.

51. 2000. gada 30. oktobrī cietuma administrācija sodīja iesniedzēju. Šis sods viņam tika piemērots par vēstules nosūtīšanu Tiesai neatļautā veidā, proti, bez cietuma administrācijas starpniecības, to nosūtot ar trešās personas, kas atradās brīvībā, starpniecību. Tā rezultātā iesniedzējs sūdzējās Ģenerālprokuratūrai un Tieslietu ministrijas Ieslodzījuma vietu ģenerālinspektoram, uzsverot, ka viņš bijis sodīts nelikumīgi. Ar vēstuli, ko iesniedzējam darīja zināmu 2001. gada 14. februārī, ģenerālinspektors viņam atbildēja, ka viņa gadījumā nav noticis nekāds likuma pārkāpums.

52. 2001. gada septembrī iesniedzējs lūdza Ieslodzījuma vietu pārvaldi izsniegt viņam dažu viņa lietā pieņemtu lēmumu kopijas, ko viņš uzskatīja par būtiskām nosūtīšanai Tiesai sava iesnieguma atbalstam. Ar 2001. gada 25. septembra vēstuli pārvaldes priekšnieka vietnieks viņam atbildēja, ka cietuma administrācijai nav pienākums taisīt un izsniegt kopijas ieslodzītajiem.

II. ATBILSTOŠĀS VALSTS TIESĪBU NORMAS UN PRAKSE

A. Satversme un Satversmes tiesas judikatūra

53. Latvijas Satversmes 92. pants nosaka, ka

“Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību.”

54. Savā 2001. gada 5. decembra spriedumā lietā Nr. 2001–07–0103 un sakarā ar īpašu likumu par zaudējumu atlīdzināšanu, kas radušies nelikumīgas vai nepamatotas tiesas, prokuratūras vai policijas rīcības dēļ, Satversmes tiesa sniedza šādu skaidrojumu:

“1. (..) Kā jebkura cilvēktiesību norma, arī Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertā tiesību norma ir piemērojama tieši un nepastarpināti. Bez tam šī norma neparedz, ka tās konkretizēšanai nepieciešams īpašs likums. Šāda likuma neesamība ir saistāma ar Satversmes 92. panta trešā teikuma tiešas piemērošanas iespēju un nevar būt iemesls atteikumam pieņemt tiesā indivīda prasību par atlīdzinājuma piedziņu.

To, ka konkretizējoša likuma neesamība indivīda tiesību aizskāruma gadījumā nav šķērslis prasības pieņemšanai un apmierināšanai tiesā, apliecina vispārējās jurisdikcijas tiesu prakse. Tā, piemēram, 1996. gadā Rīgas apgabaltiesa, vēl pirms likuma “Par zaudējumu atlīdzināšanu” pieņemšanas, piedzenot no valsts kompensāciju attaisnotas personas labā, atzina, ka valsts atbildību pret indivīdu nevar ietekmēt speciāla likuma neesamība, kurš noteiktu kārtību kompensācijas izmaksāšanai nelikumīgi notiesātai personai. (..).

Ja iesniedzējs uzskata, ka viņa tiesības ir nepamatoti aizskartas, viņš, atsaucoties tieši uz Satversmes 92. panta trešo teikumu, ir tiesīgs griezties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasību par atbilstīga atlīdzinājuma piedziņu. Tiesas pienākums ir izvērtēt apcietinājuma pamatotību un ilgumu katrā individuālā gadījumā un, konstatējot nepamatotu personas tiesību aizskārumu, spriedumā noteikt atlīdzības apmēru. Īpaša likuma neesamība neaizskar un neierobežo iesniedzēja konstitucionālās tiesības uz tiesību aizsardzību. (..)”

B. Normatīvās tiesību normas

55. Bijušais Kriminālprocesa kodekss (KPK), kas mantots no PSRS laikiem un kas ticis vairākas reizes grozīts, bija piemērojams šajā iesniegumā izklāstītajiem faktiem. KPK bija spēkā līdz 2005. gada 1. oktobrim, datumam, kad tas tika aizstāts ar jauno Kriminālprocesa likumu.

56. KPK normu lielākā daļa, kā arī citas valsts tiesību normas, kas attiecas uz šo lietu, ir atspoguļotas spriedumā lietā Lavents/Latvija (Nr. 58442/00, 38.–56. punkts, 2002. gada 28. novembris). Citas šai lietai nozīmīgas tiesību normas minētas tālāk.

1. Tiesību normas, kas attiecas uz kriminālprocesa norisi

a) Pirmstiesas apcietinājuma termiņi

57. Faktu norises laikā KPK 77. panta otrā daļa noteica:

“Pirmstiesas izmeklēšanas laikā apcietinājums nedrīkst būt ilgāks par diviem mēnešiem. Ja nav iespējams pabeigt pirmstiesas izmeklēšanu, kā arī apsūdzētā un viņa aizstāvja iepazīstināšanu ar krimināllietas materiāliem un prokuroram nav pamata grozīt drošības līdzekli, tiesnesis šo termiņu drīkst pagarināt līdz vienam gadam un sešiem mēnešiem, bet ne ilgāk kā uz diviem mēnešiem katru reizi, uz prokurora iesnieguma un uzrādīto lietas materiālu pamata, ja nepieciešams – pieaicinot apcietināto, viņa aizstāvi, bet likumā noteiktajos gadījumos – arī likumisko pārstāvi. Termiņa turpmāka pagarināšana nav pieļaujama; pēc tā izbeigšanās apcietinātā persona nekavējoties jāatbrīvo.”

58. Šī paša panta piektā daļa bija lasāma šādi:

“Pēc izmeklēšanas pabeigšanas pirms likumā noteiktā maksimālā apcietinājuma termiņa izbeigšanās krimināllietas materiāli nekavējoši uzrādāmi apsūdzētajam un viņa aizstāvim, lai viņi varētu ar tiem iepazīties.

Šādā gadījumā laiku, kas izlietots visu apsūdzēto un viņu aizstāvju iepazīstināšanai ar krimināllietas materiāliem, neieskaita tā apcietinājuma termiņā, kas piemērots kā drošības līdzeklis.(..)”

Praksē prokuratūra un tiesas interpretēja šīs normas otro teikumu kā tādu, kas atļāva apsūdzētā turēšanu apcietinājumā visu to laiku, kamēr viņš pats un, iespējams, viņa līdzapsūdzētie iepazinās ar lietas materiāliem, pat ja bija notecējis pēdējais tiesneša noteiktais turēšanas apcietinājumā termiņš.

59. 2004. gada novembrī Latgales apgabaltiesa, kurai bija radušās šaubas par 77. panta piektās daļas otrā teikuma atbilstību Satversmei (lieta Nr. 2004–23–01), vērsās Satversmes tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Ar 2005. gada 20. janvāra likumu, kas stājās spēkā 2005. gada 1. februārī, Parlaments izslēdza šo teikumu. Tādējādi ar 2005. gada 15. februāra lēmumu Satversmes tiesa svītroja minēto lietu no izskatāmo lietu saraksta priekšmeta trūkuma dēļ.

60. KPK 83. pants bija lasāms šādi:

“Drošības līdzekli atceļ, ja tas ir nelikumīgi piemērots vai turpmāk vairs nav nepieciešams, vai groza, aizstājot ar stingrāku vai vieglāku, ja to prasa lietas apstākļi.

Drošības līdzekli atceļ vai groza ar tā izziņas izdarītāja, prokurora vai tiesneša (tiesas) lēmumu, kura lietvedībā atrodas krimināllieta, bet izziņas izdarītāja vai prokurora nelikumīgi piemēroto drošības līdzekli var atcelt arī amatā augstāks prokurors.

Pirmstiesas izmeklēšanā tiesneša (tiesas) piemēroto drošības līdzekli (apcietinājums, mājas arests) atceļ vai groza tikai ar prokurora motivētu lēmumu, bet šā kodeksa 222.1 pantā noteiktajos gadījumos – atceļ arī tiesa.”

b) Pušu iepazīstināšana ar izmeklēšanas materiāliem

61. Atbilstoši KPK 202. pantam, kad sākotnējā izmeklēšana lietā ir pabeigta, prokuratūrai par to ir jāinformē cietušais un civilprasītāji, kā arī to pārstāvji, atgādinot par viņu tiesībām iepazīties ar lietas materiāliem. Tādējādi, ja viņi to vēlas, viņiem ir jānodrošina pieeja izmeklēšanas materiāliem un viņi var iesniegt prokuroram procesuāla rakstura lūgumus un iesniegumus.

62. KPK 203. pants paredzēja:

“Kad prokurors atzinis savāktos pierādījumus par pietiekamiem apsūdzības raksta sastādīšanai, tad pēc šā kodeksa 202. panta prasību izpildīšanas viņam jāpaziņo apsūdzētajam, ka izmeklēšana viņa lietā pabeigta un ka viņam kā personīgi, tā arī ar aizstāvja palīdzību ir tiesības iepazīties ar visiem lietas materiāliem un pieteikt lūgumus par pirms­tiesas izmeklēšanas papildināšanu. Pēc tam apsūdzētajam tiek uzrādīti visi lietas materiāli sašūtā un numurētā veidā, lai viņš ar tiem iepazītos. Ja pirmstiesas izmeklēšanas laikā ir izdarīti kinouzņēmumi, video vai skaņu ieraksti, tos demonstrē vai atskaņo apsūdzētajam un viņa aizstāvim.

Ja lietā pie kriminālatbildības saukti vairāki apsūdzētie, katram no viņiem jāuzrāda visi pirmstiesas izmeklēšanas materiāli.

(..)

Nedrīkst ierobežot laiku, kas nepieciešams, lai apsūdzētais un viņa aizstāvis iepazītos ar visiem lietas materiāliem. Tomēr, ja apsūdzētais un viņa aizstāvis nepārprotami novilcina iepazīšanos ar lietas materiāliem, tad prokurors ir tiesīgs ar motivētu lēmumu noteikt termiņu, kādā jāiepazīstas ar lietas materiāliem.”

2. Tiesību normas, kas nosaka pirmstiesas apcietinājumā turēto personu statusu

a) Vispārējie noteikumi

63. Sodu izpildes kodekss, kas mantots no padomju laikiem un kas ticis daudzreiz grozīts, nosaka ieslodzīto notiesāto personu statusu un to uzturēšanās kārtību ieslodzījuma vietās. Savukārt, lai gan vairākas šī kodeksa normas satur sporādiskas atsauces uz pirmstiesas apcietinājumā turamām personām, kopumā ņemot, šis kodekss tām nav piemērojams.

64. Laikā, kad norisinājās fakti, ko izklāsta iesniedzējs, tikai viens normatīvs dokuments noteica iepriekšējā apcietinājuma noteikumus – iekšlietu ministra 1994. gada 30. aprīļa pavēle Nr. 113 “Par aizdomās turēto, apcietināto un notiesāto personu uzturēšanās kārtību Iekšlietu ministrijas izmeklēšanas cietumos”. Ar 2001. gada 9. maija pavēli Nr. 63 tieslietu ministrs to aizstāja ar jauniem pirmstiesas ieslodzījuma kārtības noteikumiem.

65. Ar 2001. gada 19. decembra spriedumu Satversmes tiesa, kurā bija vērsušās divas privātpersonas saistībā ar iepriekš minētās pavēles Nr. 63 dažiem noteikumiem, atzina, ka Latvijas Satversme ir jāinterpretē kā tāda, kas aizliedz jebkāda veida iejaukšanos indivīda tiesībās, ja vien šāda iejaukšanās ir pamatota ar Satversmi, ar likumu vai ar Ministru kabineta pieņemtajiem noteikumiem. Jebkurš indivīdu tiesību ierobežojums, tai skaitā arī apcietināto personu tiesību ierobežojums, ja tam pamatā ir tikai ministrijas pavēle, tādējādi bija jāuzskata par antikonstitucionālu.

66. 2003. gada 29. aprīlī Ministru kabinets pieņēma noteikumus Nr. 211 par uzturēšanās kārtību izmeklēšanas cietumos. Tie stājās spēkā 2003. gada 1. maijā, aizstājot pavēli Nr. 63.

b) Ieslodzīto sarakste

67. Atbilstoši pavēles Nr. 113 55. pantam izmeklēšanas cietuma administrācijai vai par lietas izmeklēšanu atbildīgajai iestādei bija tiesības “pārbaudīt” vēstules, kas bija adresētas ieslodzītajiem; tomēr trīs dienu laikā pēc vēstules “pārbaudes” tā bija jānodod adresātam. Vēstulēm, ko ieslodzītie sūtīja uz āru un kas bija adresētas “iestādēm, nevalstiskajām organizācijām un amatpersonām”, cietuma administrācija varēja pēc saviem ieskatiem noteikt, vai to saturs bija piekritīgs adresāta kompetencei. Ja tā uzskatīja, ka tas nebija adresāta kompetencē, tā varēja šos sūtījumus nenosūtīt adresātam, katrā ziņā informējot ieslodzīto sūtītāju un norādot tam atbilstošo piekritīgo iestādi (61. pants). Tomēr šis noteikums nebija attiecināms uz vēstulēm, kas adresētas prokuratūrai: šīs vēstules bija jānosūta slēgtā aploksnē un divdesmit četru stundu laikā.

68. Saskaņā ar pavēles Nr. 63 21. pantu ieslodzīto sarakste ar “starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām”, prokuratūru, tiesām, valsts iestādēm un citu valstu diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām nebija pakļaujama cenzūrai. Aploksni ar vēstuli, ko nosūtījis šāds sūtītājs, varēja atvērt cietuma administrācijas pārstāvis adresāta klātbūtnē un tam nebija tiesību iepazīties ar vēstules saturu. Savukārt jebkura cita veida sarakste tika lasīta un pārbaudīta.

69. Saskaņā ar pavēles Nr. 113 62. pantu pēc pirmstiesas ieslodzījumā esošo personu pieprasījuma administrācijai bija viņiem jādod rakstāmpiederumi un papīrs, lai viņi varētu rakstīt “vēstules, sūdzības un iesniegumus”. Savukārt ieslodzītajam pašam bija jāsedz pasta izdevumi, izņemot izmaksas par pārsūdzības nosūtīšanu.

70. Pavēles Nr. 63 22. pants noteica, ka ieslodzītais pats sedz savas sarakstes pasta izdevumus. 23. pants paredzēja izņēmumus šim noteikumam: apelācijas sūdzības, kasācijas sūdzības un pieteikumi, kas sastādīti atbilstoši Kriminālprocesa kodeksa normām, kā arī sūdzības, kas adresētas prokuroram, – šādi sūtījumi tiek nosūtīti par ieslodzījuma iestādes līdzekļiem. 

c) Ģimenes locekļu apmeklējumi

71. KPK 321. pants paredzēja:

“Tiesas priekšsēdētājam vai tiesnesim pēc notiesātā tuvu radinieku lūguma jādod viņiem iespēja satikties ar notiesāto, kurš atrodas apcietinājumā.”

72. Pavēles Nr. 113 32. pants noteica, ka:

“Apcietinātajām personām var piešķirt īslaicīgas tikšanās ar radiniekiem vai citām personām tikai ar amatpersonas vai iestādes, kuras lietvedībā atrodas krimināllieta, rakstisku atļauju, kas obligāti apstiprināta ar iestādes, kurā atrodas apcietinātais, ģerboņa zīmogu, ja apcietinātā persona nav ļaunprātīgs režīma pārkāpējs. Šādas satikšanās atļautas ne biežāk kā vienu reizi mēnesī uz laiku līdz vienai stundai. Šīs atļaujas jāsaskaņo ar izmeklēšanas cietuma administrāciju.

Rakstiskajā atļaujā jābūt uzrādītam, kam un ar kādu personu atļauta satikšanās. Satikšanās ar apcietināto personu pieļaujama ne vairāk kā diviem cilvēkiem vienlaikus. Izmeklēšanas iestādes vai tiesas atļauja derīga tikai vienai satikšanās reizei.”

Jaunās instrukcijas, ko apstiprināja ar pavēli Nr. 63, 25. pants saglabāja šos ierobežojumus. 

b) Ieslodzītajiem pieejamās sūdzību iesniegšanas iespējas

i. Tiesību aizsardzības iespējas administrācijā

73. Sodu izpildes kodeksa 11. pants nosaka:

“Brīvības atņemšanas iestādes Latvijas Republikā izveido un likvidē Tieslietu ministrija.

(..)

Tieslietu ministrijas pilnvaroti darbinieki regulāri veic pārbaudes vai revīzijas brīvības atņemšanas iestādēs.

Pārbaužu kārtību, kā arī šā panta trešajā daļā minēto darbinieku pilnvaras, tiesības un pienākumus nosaka tieslietu ministrs.

(..)”

74. 1997. gada 9. decembra Ieslodzījuma vietu pārvaldes nolikums Nr. 409 palika spēkā līdz 2003. gada 1. janvārim. Saskaņā ar šī nolikuma 10. pantu pārvaldes priekšniekam bija tiesības “atcelt pretlikumīgu lēmumu vai rīkojumu, ko izdevis kāds no Pārvaldes pakļautībā esošo struktūrvienību darbiniekiem” (10. punkts). Turklāt viņam bija “jāizskata sūdzības, rakstiski iesniegumi un ieteikumi, atbildot uz tiem likumā paredzētajā kartībā” (12. punkts).

75. 1995. gada 13. jūnija noteikumu Nr. 154 “Administratīvo aktu procesa noteikumi” (spēkā līdz 2004. gada 1. februārim) 74. pants piešķīra personām vispārīgu tiesību apstrīdēt administratīvu aktu, iesniedzot sūdzību nākamajā augstākajā instancē.

ii. Tiesību aizsardzības iespējas prokuratūrā

76. Saskaņā ar Sodu izpildes kodeksa 12. pantu:

“Latvijas Republikas ģenerālprokurors un viņam pakļautie prokurori nodrošina uzraudzību pār brīvības atņemšanas sodu izpildi un Latvijas Republikas likumu precīzu un vienveidīgu ievērošanu brīvības atņemšanas vietās, lai labotu notiesātos un novērstu jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu.”

77. 1994. gada 19. maija Prokuratūras likuma panti, kas attiecas uz lietu, nosaka:

15. panta 1. punkts

“Prokurors likumā noteiktajā kārtībā uzrauga tiesas piespriesto brīvības atņemšanas sodu izpildi (..)”

6. panta 3. un 4. punkts

“(..) 3° Prokurora rīcība pārsūdzama šajā likumā un procesuālajos likumos noteiktajos gadījumos un kārtībā. Sūdzības jautājumos, kas ir tikai prokuratūras kompetencē, iesniedzamas vienu pakāpi augstākas prokuratūras iestādes virsprokuroram, bet par Ģenerālprokuratūras prokurora rīcību – ģenerālprokuroram. Šo amatpersonu pieņemtie lēmumi ir galīgi.

4° Amatā augstāks prokurors ir tiesīgs pieņemt savā lietvedībā jebkuru lietu, [kas atrodas prokurora kompetencē], bet nav tiesīgs uzdot prokuroram veikt darbības pret viņa pārliecību. (..)”

16. panta 1. un 2. punkts

“1° Prokurors, saņēmis informāciju par likuma pārkāpumu, likumā noteiktajā kārtībā izdara pārbaudi, ja:

(..)

2) ir pārkāptas (..) ieslodzīto personu tiesības (..).

2° Prokuroram ir pienākums veikt nepieciešamos pasākumus personu un valsts tiesību un likumīgo interešu aizsardzībai, ja:

1) ģenerālprokurors vai virsprokurori atzīst šādas pārbaudes nepieciešamību; (..).”

17. pants

“1° Prokuroram, likumā noteiktajā kārtībā veicot iesnieguma pārbaudi, ir tiesības:

1) pieprasīt un saņemt no valsts pārvaldes institūcijām (..) normatīvus aktus, dokumentus un citu informāciju (..), kā arī netraucēti ieiet šo institūciju telpās;

2) uzdot uzņēmumu, iestāžu (..) vadītājiem un citām amatpersonām veikt pārbaudes, revīzijas un ekspertīzes, iesniegt atzinumus, ka arī sniegt speciālistu palīdzību (..);

3) uzaicināt personu un saņemt no tās paskaidrojumus par likuma pārkāpumu (..);

2° Prokuroram, konstatējot likuma pārkāpumu, atbilstoši tā raksturam ir pienākums:

1) brīdināt par likuma pārkāpuma nepieļaujamību;

2) iesniegt protestu vai iesniegumu par nepieciešamību novērst likuma pārkāpumu;

3) iesniegt prasības pieteikumu tiesā;

4) ierosināt krimināllietu;

5) ierosināt izskatīt jautājumu par saukšanu pie administratīvās vai disciplinārās atbildības.”

iii. Tiesību aizsardzības iespējas tiesā

78. Bijušā Latvijas Civilprocesa kodeksa, kas bija spēkā līdz 2004. gada 1. februārim, attiecīgie panti noteica:

239–1. pants

“Fiziskajai un juridiskajai personai ir tiesības griezties tiesā ar sūdzību, ja tā uzskata, ka ar valsts pārvaldes vai pašvaldības institūciju vai amatpersonu rīcību (lēmumu) aizskartas tās tiesības.

Par valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju un amatpersonu rīcību (lēmumu), ko var pārsūdzēt tiesā, uzskatāma koleģiāla vai individuāla rīcība (lēmums), kuras rezultātā:

1) fiziskajai vai juridiskajai personai nelikumīgi liegtas iespējas pilnīgi vai daļēji realizēt tiesības, ko tai piešķir likums vai cits normatīvs akts;

2) fiziskajai vai juridiskajai personai uzlikts kāds pienākums vai no tās piedzīta nauda bezstrīda kārtībā.

Šajā nodaļā paredzētajā kārtībā nevar pārsūdzēt tiesā valsts pārvaldes vai pašvaldības institūciju vai amatpersonu rīcību, ja Latvijas Republikas tiesību akti paredz citādu tās pārsūdzēšanas kārtību, kā arī valsts pārvaldes vai pašvaldību institūciju izdotos aktus, kuriem ir normatīvs raksturs.”

239–2. pants

“Sūdzību var iesniegt tiesā pēc tam, kad sūdzība par valsts pārvaldes vai pašvaldības institūcijas (..) rīcību (lēmumu) iesniegta pakļautības kārtībā augstākai institūcijai vai amatpersonai, ja likumā nav noteikta cita kārtība.

Sūdzību var iesniegt tiesā fiziskā persona, kuras tiesības pārkāptas (..).

Sūdzību iesniedz tā rajona (pilsētas) pirmās instances tiesā, kur atrodas valsts pārvaldes vai pašvaldības institūcija (..), kuru rīcība (lēmums) tiek pārsūdzēta.”

JURIDISKAIS ASPEKTS

I. PAR IESPĒJAMO KONVENCIJAS 5. PANTA 1. PUNKTA PĀRKĀPUMU

79. Iesniedzējs vispārīgi sūdzas par viņam piemērotā drošības līdzekļa – apcietinājuma – nelikumību un nepamatotību. Savā 2004. gada 21. oktobra lēmumā par iesnieguma pieņemamību Tiesa nolēma izskatīt šo sūdzību Konvencijas 5. panta 1. punkta kontekstā, kas nosaka:

“Ikvienam ir tiesības uz personisko brīvību un drošību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot sekojošos gadījumos un saskaņā ar likumā noteikto kārtību:

(..)

c) ja persona tiek tiesiski aizturēta vai apcietināta ar nolūku nodot viņu kompetentām tiesību aizsardzības iestādēm, balstoties uz pamatotām aizdomām, ka šī persona ir izdarījusi sodāmu nodarījumu, vai ja ir pamatots iemesls uzskatīt par nepieciešamu aizkavēt viņu izdarīt likumpārkāpumu vai nepieļaut viņa bēgšanu pēc likumpārkāpuma izdarīšanas;

(..).”

A. Par valdības iebildumu

1. Pušu argumenti

80. Valdība iebilst pret sūdzības pieņemšanu izskatīšanai sakarā ar to, ka iesniedzējs nav izsmēlis valstī esošās tiesību aizsardzības iespējas Konvencijas 35. panta 1. punkta izpratnē. Šajā sakarā tā atsaucas uz Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra spriedumu, kas atzīst Latvijas Satversmes 92. panta trešā teikuma tiešo iedarbību (skat. iepriekš 53.–54. punktu). Atbilstoši valdības teiktajam, ņemot vērā iepriekš minēto spriedumu, šī konstitucionālā norma piedāvā pieejamu un adekvātu tiesību aizsardzības iespēju, kas varētu aizsargāt viņa tiesības iespējamā pārkāpuma gadījumā, par ko sūdzas iesniedzējs. Tā kā Satversmes tiesas spriedumi ir saistoši visām valsts institūcijām, iesniedzējs pēc 2001. gada 5. decembra varēja vērsties tiesā ar prasību par zaudējumu atlīdzību par savu turēšanu apcietinājumā, ja viņš to uzskatīja par nelikumīgu.

81. Turklāt valdība atgādina, ka kopš 2001. gada 1. jūlija Latvijas Satversmes tiesas kompetencē ir izskatīt privātpersonu individuālās sūdzības, kas apstrīd likumu un noteikumu konstitucionalitāti (skat. lēmumu lietā Grišankova un Grišankovs/Latvija, Nr. 36117/02, CEDH 2003–II). Turklāt, tieši pateicoties Satversmes tiesā iesniegtajai sūdzībai, Parlaments beidzot nolēma atcelt KPK 77. panta piektās daļas otro teikumu (skat. iepriekš 59. punktu). Tādējādi konstitucionālās sūdzības iesniegšana Satversmes tiesā ir tiesību aizsardzības līdzeklis, kas būtu jāizmanto saskaņā ar Konvencijas 35. panta 1. punktu, un iesniedzējs to nav izmantojis.

82. Atbilstoši iesniedzēja teiktajam, valdības iebildums nav pamatots. Pirmkārt, viņš atgādina, ka viņš patiesi ir apstrīdējis viņam piemērotā drošības līdzekļa – turēšanas apcietinājumā – nelikumīgumu un pārmērīgo ilgumu tiesās, kas izskatīja viņa lietu pēc būtības, proti, pirmās instances tiesā, apelācijas un kasācijas instancēs; tomēr tiesas atstāja viņa argumentus bez ievērības. Otrkārt, iesniedzējs uzsver, ka viņam nav nolūka apstrīdēt kādu konkrētu tiesību normu kā tādu; viņš drīzāk sūdzas par sava apcietinājuma nelikumīgumu kā par individuālu juridisku faktu. Turklāt iespēja iesniegt individuālas sūdzības Satversmes tiesā privātpersonām bija pieejama, tikai sākot ar 2001. gada 1. jūliju, bet izvērtējamais iesniegums bija iesniegts Strasbūrā jau 2000. gada septembrī.

2. Tiesas vērtējums

83. Tiesa vispirms atgādina, ka saskaņā ar tās Reglamenta 55. pantu, ja atbildētāja puse paredz izvirzīt iebildumu par nepieņemamību, tai tas jādara, iesniedzot rakstveida vai mutvārdu apsvērumus par sūdzības pieņemamību; pretējā gadījumā iestājas termiņa notecējums. Valdībai bija iespējas izvirzīt šos argumentus stadijā, kad tika lemts par sūdzības pieņemšanu izskatīšanai, kas netika izdarīts. Nesaskatot īpašus iemeslus, kas attaisno šādu apsvērumu neiesniegšanu, Tiesa uzskata, ka valdības vēršanās Tiesā ar šādiem apsvērumiem ir novēlota (skat., mutatis mutandis, lietu Hartman/Čehijas Republika, Nr. 53341/99, 53.–54. punkts, CEDH 2003–VIII, un lietu Prodan/Moldova, Nr. 49806/99, 36. punkts, CEDH 2004–III).

84. Tiesa turklāt atzīmē, ka valdības iebildums, kas balstīts uz iekšējo tiesību aizsardzības iespēju pilnīgu neizsmelšanu, tika rūpīgi izskatīts un noraidīts ar 2004. gada 21. oktobra lēmumu par šī iesnieguma pieņemamību. Saskaņā ar šo lēmumu “valdība nav pārliecinājusi Tiesu par to, ka Latvijas tiesību sistēmā pastāv tāda efektīva tiesību aizsardzības iespēja Konvencijas 35. panta 1. punkta izpratnē, kuru iesniedzējs būtu varējis izsmelt, lai saņemtu tiesību aizsardzību attiecīgajai sūdzībai”. Šajā ziņā Tiesa var tikai vēlreiz apstiprināt, ka jautājumā par apcietinājuma likumīgumu prasība par zaudējumu atlīdzību, ko ceļ a posteriori pret valsti, nav uzskatāma par tiesību aizsardzības iespēju, kas būtu izsmeļama, jo tiesības uz to, lai tiesa izvērtē atrašanās apcietinājumā likumīgumu, un tiesības saņemt atlīdzību par atrašanos apcietinājumā, ir divas pavisam dažādas tiesības. Vienīgā sūdzības iespēja, attiecībā uz kuru valdība varētu norādīt kā uz tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanu, būtu iesniedzējam pieejamā sūdzību iesniegšanas iespēja, kuras rezultātā varētu viņu atbrīvot viņa turēšanas apcietinājumā laikā. Taču valdība nav minējusi šādu iespēju, kas pastāvētu Latvijas tiesībās faktu norises laikā. Tādējādi Tiesa neredz nekādu iemeslu mainīt savu iepriekšējo lēmumu (skat. lietu Wloch/Polija, Nr. 27785/95, 89.–93. punkts, CEDH 2000–XI).

85. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jānoraida valdības iebildums. 

B. Par sūdzības būtību

86. Valdība neizvirza nevienu konkrētu argumentu par šīs sūdzības būtību. Savukārt iesniedzējs uzskata, ka viņam piemērotais drošības līdzeklis – turēšana apcietinājumā – pārkāpa Konvencijas 5. panta 1. punktu.

87. Vispirms jautājumā par laika posmu, kas ņemams vērā 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, Tiesa atgādina, ka šis laika posms parasti sākas ar personas aizturēšanas brīdi un beidzas dienā, kad tiek pieņemts nolēmums par personai izvirzītās apsūdzības pamatotību, pat ja šāds lēmums tiek veikts pirmās instances tiesā (skat. lietu Kudla/Polija [Lielā palāta], Nr. 30210/96, 104. punkts, CEDH 2000–XI, un iepriekš minēto lietu Lavents/Latvija, 66. punkts). Tiesa arī konstatē, ka daļa no iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma laika attiecas uz periodu pirms 1997. gada 27. jūnija, datuma, kad Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju. Tiesa tādējādi atzīst, ka tā nevar spriest par minētā apcietinājuma likumīgumu laikā pirms šī datuma. Tādējādi periods, ko Tiesa šajā kontekstā ir kompetenta izskatīt, ilga no 1997. gada 27. jūnija līdz 2001. gada 25. septembrim, datumam, kad iesniedzējam tika pasludināts notiesājošs spriedums pirmajā tiesas instancē.

88. Runājot par Konvencijas 5. panta 1. punktā ietverto normu ievērošanu šajā lietā, Tiesa atzīmē, ka KPK 77. panta otrā daļa noteica maksimālo pirmstiesas apcietinājuma laiku līdz vienam gadam un sešiem mēnešiem, uzliekot pienākumu iestādēm atbrīvot jebkuru personu, kuras apcietinājuma laiks sasniedzis šo robežu. Šī norma bija pietiekami skaidri un nepārprotami formulēta; ja tā būtu piemērota tieši šādā lasījumā, tad iesniedzējs būtu bijis jāatbrīvo 1998. gada 11. martā. Tomēr tas šajā gadījumā tā nenotika. Turpinājumā ar 1998. gada 26. novembra rīkojumu Rīgas apgabaltiesa savā rīcības sēdē nolēma paturēt iesniedzēju apcietinājumā. Tādējādi laika posmā starp šiem diviem datumiem, tas ir, astoņus mēnešus un piecpadsmit dienas, iesniedzējs palika cietumā bez jebkāda tiesas lēmuma, kas to būtu atļāvis.

89. Šajā gadījumā iesniedzējs tika paturēts apcietinājumā, pamatojoties uz KPK 77. panta piektās daļas otro teikumu, kas noteica, ka “laiku, kas izlietots visu apsūdzēto un viņu aizstāvju iepazīstināšanai ar krimināllietas materiāliem, neieskaita tā apcietinājuma termiņā, kas piemērots kā drošības līdzeklis”. Tomēr Tiesa uzskata, ka šis formulējums bija pietiekami neprecīzs, lai radītu šaubas par konkrētām sekām, ko tas varētu izraisīt, un ka tas var tikt interpretēts vairākos veidos (skat., mutatis mutandis, lietu Ječius/Lietuva, Nr. 34578/97, 57.–59. punkts, CEDH 2000–IX). Katrā ziņā no šīs normas skaidri neizrietēja tas, ka apsūdzētais ir jāpatur apcietinājumā, un vēl mazāk tas, ka to var darīt bez jebkādas tiesas atļaujas. Šī norma tādējādi bija pretrunā ar Konvencijas 5. panta 1. punkta prasībām par “likumīgumu”.

Turklāt šķ, ka automātiska iesniedzēja turēšanas apcietinājumā pagarināšana izrietēja no vispārpieņemtās Latvijas iestāžu prakses – prakses, kurai nebija nekāda precīza un konkrēta tiesiska pamata un kas tādā veidā mēģināja aizpildīt KPK nepilnības. Lietā, kurā tika izskatīta līdzīga problēma, Tiesa jau bija lēmusi, ka šāda prakse bija pretrunā ar tiesiskās drošības un aizsardzības pret patvaļu principiem, kas ir gan Konvencijas, gan arī tiesiskas valsts pamatprincipi (skat. lietu Baranowski/Polija, Nr. 28358/95, 54.–57. punkts, CEDH 2000–III).

90. Tiesa atgādina, ka vairākās lietās pret Lietuvu tā bija konstatējusi Konvencijas 5. panta 1. punkta pārkāpumu sakarā ar līdzīgas Lietuvas tiesiskā regulējuma normas piemērošanu (skat. papildus iepriekš minētajam spriedumam lietā Ječius arī 2000. gada 10. oktobra spriedumu lietā Grauslys/Lietuva, Nr. 36743/97, 39.–41. punkts, lietu Butkevičius/Lietuva, Nr. 48297/99, 36.–39. punkts, CEDH 2002–II, un 2002. gada 21. marta spriedumu lietā Stašaitis/Lietuva, Nr. 47679/99, 58.–61. punkts). Tiesa nesaskata nekādu iemeslu spriest citādi arī šajā lietā.

Visbeidzot, Tiesa atzīmē, ka ar 2005. gada 20. janvāra likumu, kas stājās spēkā tā paša gada 1. februārī, KPK 77. panta piektās daļas otrais teikums tika izslēgts. Tomēr tā uzskata, ka šis likuma grozījums nekādi neiespaido iesniedzēja stāvokli, kurš pilnībā cietis no minētās normas izraisītajām sekām un kurš tādējādi ir “cietušais” apgalvotajā pārkāpumā.

91. Tādējādi šajā gadījumā tika pārkāpts Konvencijas 5. panta 1. punkts.

II. PAR IESPĒJAMO KONVENCIJAS 5. PANTA 3. PUNKTA PĀRKĀPUMU

92. Iesniedzējs kritizē viņa turēšanas pirmstiesas apcietinājumā ilgumu, ko viņš uzskata par pārmērīgu. Šajā sakarā viņš atsaucas uz Konvencijas 5. panta 3. punktu, kas noteic:

“Jebkura persona, kas aizturēta vai apcietināta saskaņā ar šī panta 1.c. punktu (..) ir tiesājama saprātīgās laika robežās vai iztiesāšanas laikā atbrīvojama. Atbrīvošana var būt nosacīta, piemērojot līdzekļus, kas nodrošina personas ierašanos tiesā.”

A. Par valdības iebildumu

93. Valdība izvirza analoģisku iebildumu tam, ko tā izvirzīja Konvencijas 5. panta 1. punkta sakarā (skat. iepriekš 80.–81. punktu). Iesniedzējs to apstrīd.

94. Tiesa var vienīgi atsaukties uz saviem iepriekš sniegtajiem secinājumiem saistībā ar 5. panta 1. punktu (skat. iepriekš 83.–85. punktu). Pat pieņemot, ka valdības iebildums par šo sūdzību nebūtu novēlots, tās paskaidrojumi nepārliecina Tiesu par to, ka Latvijas tiesību sistēmā eksistē pieejams un efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, kas iesniedzējam būtu bijis jāizsmeļ, pirms viņš griežas Tiesā. Līdz ar to valdības iebildums ir jānoraida. 

B. Par sūdzības būtību

1. Pušu argumenti

a) Valdība

95. Ņemot vērā Tiesas pastāvīgo judikatūru šajā jautājumā, valdība uzskata, ka iesniedzēja turēšanas apcietinājumā ilgums, piemērojot viņam drošības līdzekli, nebija pārsniedzis “saprātīguma” robežas Konvencijas 5. panta 3. punkta izpratnē. Savas nostājas atbalstam valdība sadala kopējo apcietinājuma laiku divos periodos: pirmais – no 1997. gada 27. jūnija līdz 1998. gada 26. novembrim (datums, kad lieta tika pieņemta tiesā izskatīšanai pēc būtības), otrais – no šī datuma līdz iesniedzēja notiesāšanai.

96. Saistībā ar pirmo periodu valdība atgādina, ka izskatāmā krimināllieta bija ļoti sarežģīta. Runa bija par īpaši smagiem noziegumiem: bandītisms un kopumā divpadsmit laupīšanas epizodes, kas izdarītas dažādās Latvijas vietās. Turklāt lietā bija piecpadsmit apsūdzētie un lietas materiāli bija apkopoti sākotnēji piecpadsmit, vēlāk divdesmit sējumos. Tam bija nozīmīgas sekas: pirmkārt, uz ilgumu, tiesnesim sagatavojot lietu iztiesāšanai, jo tiesnesim bija jāpārbauda, vai savāktie pierādījumi bija pietiekami lietas iztiesāšanas pēc būtības uzsākšanai, un, otrkārt, attiecībā uz laiku, ko apsūdzētie un viņu aizstāvji veltīja, lai iepazītos ar lietas materiāliem; faktiski, kopējais laiks, ko aizstāvība veltīja, lai iepazītos ar lietas materiāliem, ilga no 1997. gada 20. jūnija līdz 1998. gada 6. augustam. Pēc šī pēdējā minētā datuma daži apsūdzētie un viņu aizstāvji, – bet ne iesniedzējs, ne arī viņa advokāts, – griezās prokuratūrā, iesniedzot dažāda veida procesuālos lūgumus, kuru izskatīšana arī prasīja zināmu laiku. Katrā ziņā valsts iestādes bija izrādījušas visu nepieciešamo rūpību šādos apstākļos, un par visiem kavējumiem procesā ir vainojams vai nu iesniedzējs, vai viņa līdz­apsūdzētie.

97. Attiecībā uz otro periodu, kura laikā notika lietas iztiesāšana pēc būtības pirmās instances tiesā, kas ilga divus gadus un desmit mēnešus, valdība arī šajā ziņā pauž pārliecību, ka Konvencijas 5. panta 3. punkts nav bijis pārkāpts. Valdība, pirmkārt, atgādina, ka kopš 1999. gada februāra piecpadsmit lietā apsūdzētajiem tika pievienots vēl viens apsūdzētais un ka līdz ar to kopējais lietas materiālu apjoms sasniedza divdesmit sējumus.

98. Turpinājumā valdība iztirzā visus gadījumus, kad Rīgas apgabaltiesa atlika lietas izskatīšanu, lai pierādītu, ka visos šajos gadījumos ir vainojama vai nu aizstāvības rīcība vai izmeklēšanas prasības un atbilstošā lietas izskatīšanas norise tiesā, vai arī nepārvaramas varas rakstura gadījumi. It īpaši saistībā ar sešu mēnešu ilgo bezdarbības periodu no 1999. gada 29. aprīļa līdz 25. oktobrim valdība informē Tiesu, ka tam par iemeslu bija tiesneša A.L. atcelšana no amata un pašnāvība (skat. iepriekš 21. punktu). Valsts iestādes nevarēja paredzēt šādu notikumu attīstību, tādējādi tas bija nepārvaramas varas gadījums. Valdība atzīst, ka apgabaltiesai bija vajadzīgs pusotrs mēnesis, lai nozīmētu lietas izskatīšanu citam tiesnesim, kam turklāt bija vajadzīgs zināms laiks, lai iepazītos ar lietas materiāliem. Tomēr šie kavējumi ir uzskatāmi par saprātīgiem, jo lietas izskatīšanas īpaša steidzamība, uz kuru ieslodzītam apsūdzētajam ir tiesības, tomēr nedrīkst kavēt tiesnešu centienus veikt rūpīgi savus pienākumus.

b) Iesniedzējs

99. Iesniedzējs pauž savu pārliecību par to, ka viņa turēšanas apcietinājumā ilgums pats par sevi nav saderīgs ar 5. panta 3. punkta prasībām. Katrā ziņā, atbilstoši viņa teiktajam, visi procesa kavējumi ir notikuši nevis viņa, bet gan Latvijas iestāžu rīcības dēļ. Tā, piemēram, viņš norāda, ka prokuratūra pabeidza lietas izmeklēšanu 1997. gada 20. jūnijā, bet izmeklēšanas materiāli viņam bija iesniegti tikai 1997. gada 3. septembrī. Aizstāvība iepazinās ar lietas materiāliem līdz 1998. gada 18. martam. Šajā sakarā iesniedzējs atgādina, ka KPK 203. pants ļauj prokuroram noteikt laiku šīs tiesības izmantošanai gadījumā, ja apsūdzētais nepārprotami novilcina un kavē iepazīšanos ar lietas materiāliem, taču šajā lietā prokuratūra nepiemēroja šīs tiesības ne pret vienu no līdzapsūdzētajiem.

100. Turklāt, saskaņā ar iesniedzēja teikto, Rīgas apgabaltiesa nav ievērojusi KPK 223. pantu, kas nosaka četrpadsmit dienu termiņu lēmuma pieņemšanai “par apsūdzētā nodošanu tiesai”; šajā lietā tiesai bija vajadzīgi divarpus mēneši, lai šajā sakarā noorganizētu rīcības sēdi. Visbeidzot, iesniedzējs sūdzas par to, ka lēmums par viņa turēšanas apcietinājumā turpināšanu, kas tika pieņemts tajā pašā tiesas sēdē un kas principā bija galīgs, nebija motivēts.

101. Tāpat kā valdība iesniedzējs sīki iztirzā katru lietas pēc būtības izskatīšanas procesā notikušu kavējumu, lai pierādītu, ka tiem visiem par iemeslu bija valsts iestāžu rīcība. Šajā sakarā viņš apstrīd valdības argumentu par to, ka visi kavējumi bija pamatoti, viņš uzskata, ka visas valdības piesauktās problēmas varētu būt atrisinātas daudz īsākā laikā. Iesniedzējs it īpaši uzsver, ka viņš pats nav darījis neko tādu, kas varētu tikt uzskatīts par šķērsli normālai procesa norisei.

2. Tiesas vērtējums

102. Tiesa atsaucas uz pamatprincipiem, kas izriet no tās judikatūras un nosaka saprātīgu apcietinājuma ilgumu Konvencijas 5. panta 3. punkta izpratnē (skat. iepriekš minēto lietu Lavents, 70.–71. punkts un tajā minēto judikatūru).

103. Runājot par izvērtējamo laika posmu saistībā ar Konvencijas 5. panta 3. punktu, Tiesa atgādina, ka tas ir tāds pats kā saistībā ar 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu; šis laika posms tātad ir ildzis no 1996. gada 11. septembra, datuma, kad iesniedzējs tika aizturēts, līdz 2001. gada 25. septembrim, datumam, kad viņš tika notiesāts pirmās instances tiesā. Tiesa atzīst, ka tās kompetencē ir izskatīt sūdzību par apcietinājumā turēšanas ilgumu, piemērojot to kā drošības līdzekli, tikai sākot ar 1997. gada 27. jūniju, datumu, kad Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju; tomēr, lai varētu novērtēt šī perioda saprātīgu ilgumu, tā var un tai ir jāņem vērā jau notecējušais apcietinājuma laiks līdz kritiskajam datumam (skat. iepriekš minēto lietu Lavents, 65. punkts). Tādējādi ir jākonstatē, ka iesniedzējam ir bijis piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums pavisam piecu gadu un četrpa­dsmit dienu laikā, kas attiecīgi ilga četrus gadus, divus mēnešus un divdesmit astoņas dienas pēc tam, kad Konvencija bija stājusies spēkā attiecībā uz atbildētājvalsti. Tiesa uzreiz uzskata, ka šis periods pats par sevi ir pietiekami ilgs, lai runātu par nopietnu problēmu saistībā ar 5. panta 3. punktu (skat., piemēram un mutatis mutandis, iepriekš minēto lietu Lavents, 66. punkts, kā arī 2005. gada 15. februāra spriedumu lietā Sulaoja/Igaunija, Nr. 55939/00, 52. punkts, un 2005. gada 7. aprīļa spriedumu lietā Rokhlina/Krievija, Nr. 54071/00, 60. punkts).

104. Šajā lietā Tiesa konstatē, ka iesniedzējs bija apsūdzēts smagā noziedzīgā nodarījumā, proti, bandītismā un vairākās laupīšanās. Tā atzīst šo noziedzīgo nodarījumu smagumu, kas kopā ar pamatotām aizdomām par to, ka iesniedzējs būtu varējis tos izdarīt, sākotnēji bija pietiekams attaisnojums viņa turēšanai apcietinājumā. Tomēr, laikam ritot, šie argumenti neizbēgami kļuva mazāk būtiski. Ņemot vērā iesniedzēja ļoti ilgo turēšanu ieslodzījumā, tikai ārkārtēji iemesli varēja attaisnot šāda drošības līdzekļa piemērošanas ilgumu Konvencijas 5. panta 3. punkta izpratnē (skat. iepriekš minēto lietu Lavents, 73. punkts).

105. Tiesa nenoliedz izvērtējamās krimināllietas sarežģītību. Pirmkārt, tā atzīmē, ka šī lieta attiecas uz vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem ar vardarbības pielietošanu, ka kompetentās iestādes bija veikušas lielu skaitu izmeklēšanas darbību un ka lietas apjoms, kas sākotnēji sastāvēja no piecpadsmit sējumiem, pievienojot lietai jaunu līdzapsūdzēto, beigu posmā bija sasniedzis divdesmit sējumus. Otrkārt, Tiesa konstatē, ka apsūdzība šajā lietā kopumā tika izvirzīta sešpadsmit personām un ka katrai no tām bija jādod iespēja izmantot savas procesuālās tiesības; šādos apstākļos daži kavējumi var būt neizbēgami. Tomēr, kad Tiesa lemj par Konvencijas 5. panta 3. punkta ievērošanu, tai nav jānovērtē kriminālprocesa ilgums kā tāds, – tas tiek analizēts 6. panta 1. punkta ietvaros; Tiesai savukārt ir jānosaka, vai iesniedzēja ilgstoša turēšana apcietinājumā bija attaisnota.

106. Tiesa atzīmē, ka lietas pirmstiesas izmeklēšana prokuratūrā bija pabeigta 1997. gada 20. jūnijā un ka izmeklēšanas materiāli tika nodoti piecpadsmit apsūdzētajiem un to aizstāvjiem, lai viņi varētu iepazīties ar tiem. Tomēr iesniedzējs un viņa advokāts šos materiālus saņēma tikai 1997. gada 3. septembrī, tātad divus mēnešus un četrpadsmit dienas vēlāk. 1998. gada 18. martā viņi pabeidza iepazīties ar lietas materiāliem. Ir taisnība, ka daži no iesniedzēja līdzapsūdzētajiem un viņu aizstāvji joprojām turpināja iepazīšanos; katrā ziņā attiecībā uz iesniedzēja stāvokli nekas nemainījās līdz 1998. gada 4. septembrim, datumam, kad tika paziņots galīgās apsūdzības raksts. Tādējādi šis otrais gaidīšanas periods ilga piecus mēnešus un septiņpa­dsmit dienas.

107. Ar 1998. gada 26. novembra rīkojumu iesniedzējs tika “nodots tiesai” saskaņā ar Latvijas tiesībām. Tālākā procesa gaitā notika vairāki svarīgi notikumi: jauna līdzapsūdzētā, I.O., apsūdzēšana, lietas materiāliem tiek pievienoti vēl pieci papildu sējumi, tad atbildīgā par lietas iztiesāšanu tiesneša atcelšana no amata un viņa pašnāvība un lietas nodošana citam tiesnesim. Tomēr Tiesa uzskata, ka neviens no šiem faktiem un darbībām nebija saistīts ar lietas izmeklēšanu un neskāra tieši iesniedzēja procesuālo stāvokli. Izņemot viena lūguma par atbrīvošanu noraidījumu, var secināt, ka neviena cita darbība, kas tiešā veidā būtu skārusi iesniedzēju, nebija uzsākta līdz 2000. gada 30. martam, datumam, kurā viņam atkārtoti ļāva iepazīties ar lietas materiāliem. Šis gaidīšanas periods tādējādi bija turpinājies vienu gadu, četrus mēnešus un četras dienas. Tiesa turklāt uzskata, ka iesniedzējam nevarētu pārmest to, ka viņš bija lūdzis vēl vienu reizi iepazīties ar lietas materiāliem, jo pagājuši bija divi gadi, kopš viņš tos bija lasījis pēdējo reizi.

108. Tiesa konstatē, ka jautājumā par procesa norisi visi šie ilgie gaidīšanas un dīkstāves periodi bija “tukšs laiks”, kad nenotika neviena izmeklēšanas darbība. Tiesa uzskata, ka tikai ārkārtēji apstākļi varēja attaisnot iesniedzēja turēšanu apcietinājumā visu šo laiku, un Tiesa nav konstatējusi šajā lietā šādus ārkārtējus apstākļus. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka Konvencijas 5. panta 3. punkta prasību ievērošana parasti tiek izvērtēta, ņemot vērā pamatojumu, kas ir ietverts tiesas lēmumos par konkrētā apcietinājuma piemērošanu vai pagarināšanu (skat. 1997. gada 17. marta spriedumu lietā Muller/Francija, Recueil 1997–II, 388. lpp., 35. punkts, un, mutatis mutandis, iepriekš minēto lietu Rokhlina/Krievija, 65. punkts). Tomēr šajā gadījumā Rīgas apgabaltiesas 1998. gada 26. novembra lēmumā par iesniedzēja un viņa līdzapsūdzēto tālāku paturēšanu apcietinājumā nebija iekļauta nekāda motivācija. Attiecībā uz iesniedzēja lūgumiem par atbrīvošanu, kas tika noraidīti, arī šie noraidījumi nebija motivēti.

109. Tādējādi, ņemot vērā lietas apstākļus kopumā un pušu argumentus, Tiesa nesaredz iemeslus, kas varētu attaisnot drošības līdzekļa – apcietinājuma – piemērošanu tik ilgā laika posmā. Līdz ar to ir noticis Konvencijas 5. panta 3. punkta pārkāpums.

III. Par iespējamo Konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpumu

110. Iesniedzējs apgalvo, ka pret viņu ierosinātā tiesas procesa kopējais ilgums ir pārmērīgs, pārkāpjot Konvencijas 6. panta 1. punktu, kura attiecīgās daļas nosaka šādi:

“Ikvienam ir tiesības, nosakot (..) jebkuras viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā, uz (..) lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos (..) tiesā.”

A. Par valdības iebildumu

111. Valdība izvirza tādu pašu iebildumu pret šīs sūdzības pieņemšanu izskatīšanai kā saistībā ar Konvencijas 5. panta 1. punktu un 5. panta 3. punktu, atsaucoties uz iekšējo tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu (skat. iepriekš 80.–81. punktu). Iesniedzējs apstrīd šo iebildumu.

112. Arī šajā gadījumā Tiesa var vienīgi atsaukties uz saviem iepriekš sniegtajiem secinājumiem saistībā ar 5. panta 1. punktu (skat. iepriekš 83.–85. punktu). Šis iebildums tādējādi arī ir noraidāms.

D. Par sūdzības būtību

1. Laiks, kas ņemams vērā

113. Tiesa atgādina, ka krimināllietās “saprātīga laika termiņš” sākas ar brīdi, kad persona iegūst “apsūdzētā” statusu; tas var būt datums pirms lietas nodošanas tiesā, proti, kad persona tiek aizturēta, vai brīdis, kad tai tiek izvirzīta apsūdzība vai tiek uzsākta pirmstiesas izmeklēšana. “Apsūdzība” Konvencijas 6. panta 1. punkta izpratnē var tikt definēta kā “oficiāla paziņošana, kuru veic kompetenta valsts iestāde, apgalvojot, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu”. Dažkārt tā var attiekties uz citāda veida pasākumiem, kuri norāda uz šādu apgalvojumu un kas tāpat “būtiski ietekmē aizdomās turētā stāvokli” (skat., piemēram, 2006. gada 9. februāra spriedumu lietā Freimanis un Līdums/Latvija, Nr. 73443/01 un Nr. 74860/01, 106. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

114. Turklāt Tiesa atzīst, ka tās kompetencē ir izskatīt sūdzību par tiesas procesa ilgumu, tikai sākot no 1997. gada 27. jūnija, datumam, kad Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju. Tomēr tā var un tai ir jāņem vērā stāvoklis, kādā atradās tiesvedības process šajā minētajā datumā (skat. iepriekš minēto lietu Lavents, 86. punkts).

115. Runājot par iesniedzēju, Tiesa uzskata, ka attiecībā uz viņu strīdīgais process bija sācies 1996. gada 11. septembrī, dienā, kad viņš tika aizturēts un pasludināts par aizdomās turamo attiecīgajos noziedzīgajos nodarījumos. Neviens neapstrīd to, ka šis process beidzās 2003. gada 6. augustā, kad Augstākās tiesas Senāts ar galīgu lēmumu noraidīja iesniedzēja kasācijas sūdzību. Tādējādi process, uz ko ir attiecināms Konvencijas 6. panta 1. punkts, ildzis sešus gadus, desmit mēnešus un divdesmit piecas dienas, kas attiecīgi ilga sešus gadus, vienu mēnesi un desmit dienas pēc Konvencijas stāšanās spēkā attiecībā uz Latviju.

2. Tiesvedības ilguma saprātīgums

116. Tiesa uzreiz atgādina, ka tiesvedības “saprātīgs” ilgums tiek izvērtēts, ņemot vērā lietas apstākļus un kritērijus, kas iedibināti tās judikatūrā, it īpaši lietas sarežģītību, iesniedzēja un kompetento iestāžu rīcību (skat. iepriekš lietu Lavents, 87. punkts un tajā minētā judikatūra). 

a) Pušu argumenti

117. Valdība noliedz, ka šajā lietā ir noticis 6. panta 1. punkta pārkāpums. Attiecībā uz laiku no 1998. gada 7. septembra līdz 2001. gada 25. septembrim tā atsaucas uz saviem argumentiem, kurus tā izklāstīja saistībā ar Konvencijas 5. panta 3. punktu (skat. iepriekš 95.–98. punktu). Kas attiecas uz periodu pēc 2001. gada 25. septembra, proti, apelācijas un kasācijas procesu, valdība uzskata, ka visi iespējamie kavējumi ir notikuši sakarā ar iesniedzēja un viņa līdzapsūdzēto rīcību, nevis valsts iestāžu rīcību.

118. Tā, piemēram, no 2001. gada 12. oktobra līdz 2002. gada 1. martam apsūdzētie, kas bija notiesāti pirmajā instancē, iepazinās ar tiesas sēžu protokoliem (iesniedzējs to pabeidza 2002. gada 14. februārī). Tāpat 2002. gada 18. februārī iesniedzējs lūdza tiesnesim pievienot viņa apsvērumus protokolam. Tā kā viņš nebija apmierināts ar sava lūguma noraidījumu, viņš iesniedza sūdzību Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā; šis process ilga līdz 2002. gada 19. jūnijam, kad tiesnesis beidzot bija spiests apmierināt iesniedzēja lūgumu. Pirms ikviena lēmuma pieņemšanas šādā īpašā procesā katrai no attiecīgajām tiesām bija nepieciešams aptuveni mēnesis, lai iepazītos ar lietu. Turklāt 2002. gada vasarā par lietu atbildīgais tiesnesis bija paņēmis ikgadējo atvaļinājumu, uz kuru viņam bija tiesības.

119. Iesniedzējs atkārto savus argumentus, ko viņš bija minējis saistībā ar Konvencijas 5. panta 3. punktu (skat. iepriekš 99.–101. punktu).

b) Tiesas vērtējums

120. Tiesa vispirms atzīmē, ka iesniedzējs kritizē to, ka nav bijis ievērots četrpadsmit dienu termiņš, kas noteikts KPK 223. pantā. Šajā sakarā tā atgādina, ka iekšējos tiesību aktos noteikto termiņu neievērošana pati par sevi nav Konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpums (skat., piemēram, 1992. gada 27. februāra spriedumu lietā G./Itālija, sērija A, Nr. 228–F, 68. lpp., 17. punkts, un 1991. gada 30. oktobra spriedumu lietā Wiesinger/Austrija, sērija A, Nr. 213, 22. lpp., 60. punkts). To, vai ir noticis “saprātīga laika” pārkāpums, katrā konkrētā gadījumā Tiesa nosaka, galvenokārt balstoties uz kritērijiem, kas izriet no pašas Tiesas judikatūras.

121. Tiesa uzskata, ka izvērtējamās krimināllietas sarežģītība nav apstrīdama. Pirmkārt, apsūdzība tika izvirzīta nevis par vienu noziedzīgu nodarījumu, bet gan par divpadsmit laupīšanas epizodēm, kas izdarītas dažādās Latvijas vietās, kā arī par bandītismu. Otrkārt, apsūdzība kopumā bija izvirzīta pret sešpadsmit personām, un tādējādi varas iestādēm bija jāidentificē katras personas konkrētais nodarījums. Turklāt Tiesa izprot praktiskas procesuāla un tehniska rakstura problēmas, kas var jebkurā brīdī rasties šāda procesa ietvaros, kas ierosināts pret daudziem apsūdzētajiem. Treškārt, Tiesa atzīmē tiesas materiālu lielo apjomu, kas no sākotnēji piecpadsmit sējumiem beigās pieauga līdz pat divdesmit sējumiem. Tiesa pieļauj, ka visu izmeklēšanas materiālu analīze prokuratūrā un vēlāk tiesās bija prasījusi daudz laika.

122. Attiecībā uz iesniedzēja rīcību Tiesa nekonstatē, ka viņš būtu izdarījis kādas procesu kavējošas darbības. Tā kā valdība atsaucas uz procesuāla rakstura lūgumiem, ko iesnieguši iesniedzējs un viņa līdzapsūdzētie, Tiesa atgādina, ka aizstāvības tiesību likumīgu izmantošanu, ja vien tā nav ļaunprātīga, nevar pārmest ieinteresētai personai kā pamatojumu procesa ilgstošam kavējumam (skat. iepriekš minēto lietu Lavents, 101. punkts). Tādējādi iesniedzējam nevar pārmest, ka viņš 2000. gada martā lūdza atļauju atkārtoti iepazīties ar lietas materiāliem, jo bija pagājuši divi gadi, kopš viņš tos bija lasījis pēdējo reizi. Attiecībā uz 2002. gada 18. februārī iesniedzēja iesniegto lūgumu pievienot savus apsvērumus tiesas sēdes protokolam, Tiesa uzskata par nepietiekami pārliecinošu valdības apgalvojumu, ka šis procesuālais jautājums ir bijis tik sarežģīts, ka tas prasījis četrus mēnešus ilgu izskatīšanas laiku, lai pieņemtu par to galīgo lēmumu.

123. Jautājumā par kompetento valsts iestāžu rīcību un it īpaši par tiesu darbību, kas iztiesāja šo lietu, Tiesa vispirms atgādina, ka Konvencijas 6. panta 1. punkts uzliek pienākumu Līgumslēdzējām valstīm organizēt savu tiesu sistēmu darbību tādā veidā, lai varētu izpildīt šīs normas prasības. Citiem vārdiem runājot, tiesu administratīvās darbības traucējumi, to pārslogotība, tiesnešu atvaļinājumi, lietu sadalīšana tiesnešiem, viņu zināšanu līmenis atsevišķās tiesību jomās utt. ir atkarīgs vienīgi no atbildētājvalsts, un šie motīvi nekādā ziņā nevar tikt izvirzīti, lai pamatotu krimināllietas tiesvedības kavējumus (skat. iepriekš minētās lietas Lavents, 103. punkts, un Freimanis un Līdums, 125. punkts).

124. Lai novērtētu Latvijas iestāžu darbību šajā lietā, Tiesa uzskata, ka strīdīgais process ir sadalāms trijos atšķirīgos periodos: vispirms pirmstiesas izmeklēšanas stadija, tad laika periods starp lietas nodošanu tiesai un pirmo tiesas sēdi, kas izskatīja lietu pēc būtības, un, visbeidzot, iztiesāšanas process kā tāds.

125. Attiecībā uz pirmo periodu pirms 1998. gada 7. septembra Tiesa nesaskata jelkāda veida pārmērīgu procesa kavējumu. Protams, apsūdzēto iepazīšanās ar lietas materiāliem ilga no 1997. gada 20. jūnija līdz 1998. gada 6. augustam, tas ir, vairāk nekā gadu; tomēr Tiesa izprot, ka gadījumā, kad lietā figurē piecpadsmit apsūdzētie, ir ārkārtīgi grūti, pat neiespējami, paātrināt viņu iepazīstināšanu ar lietas materiāliem tā, lai nekaitētu aizstāvības tiesību efektīvai izmantošanai.

126. Runājot par otro periodu no 1998. gada 7. septembra līdz 2000. gada 8. maijam, Tiesa konstatē, ka apsūdzētie tika “nodoti tiesai” 1998. gada 26. novembrī, ka mazliet vēlāk atbildīgā par lietas izskatīšanu pēc būtības tiesa pievienoja lietai vēl viena – sešpadsmitā – līdzapsūdzētā materiālus un ka apsūdzētie, kas to vēlējās, atkārtoti iepazinās ar lietas materiāliem līdz 1999. gada 29. aprīlim. Tomēr pirmā tiesas sēde, kurā lieta tika izskatīta pēc būtības, notika tikai 2000. gada 8. maijā, tātad aptuveni pēc gada. Šajā gadījumā runa ir par dīkstāves periodu, kura laikā netika veiktas nekādas izmeklēšanas darbības.

127. Atbilstoši valdības apgalvojumiem, absolūto sešu mēnešu ilgo dīkstāvi laikā no 1999. gada 29. aprīļa līdz 25. oktobrim radīja vairāki neparedzēti notikumi, proti: divas disciplinārlietas, ko ierosināja pret tiesnesi, kas bija atbildīgs par šo lietu, šī tiesneša atcelšana no amata ar parlamenta lēmumu, viņa pašnāvība un lietas nodošana citam tiesnesim. Valdība uzsver, ka šie fakti nebija atkarīgi no tās gribas un ka tādējādi tos nevar tai pārmest.

128. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Lavents tā atzina, ka daži procesu kavējoši fakti var būt neatkarīgi no apsūdzētā gribas, un tajā pašā laikā tos nevar inkriminēt arī atbildētājvaldībai; šāds tipisks nepārvaramas varas piemērs ir ieinteresētās personas slimība (loc.cit., 100. punkts). Tomēr šis gadījums ir atšķirīgs, jo runa ir par tiesneša rīcību, pildot savus darba pienākumus. Tiesa vienmēr ir atzinusi, ka visās lietās, ko tā izskata, vērā ņemama ir tikai valsts starptautiskā atbildība. Ratificējot Konvenciju, valsts uzņemas objektīvu atbildību tās priekšā par visu savu iestāžu un tām padoto subjektu rīcību; tādējādi valstij ir pienākums tiem likt pildīt savu gribu un tā nevar aizbildināties ar savu nespēju panākt savas gribas ievērošanu (skat., piemēram, 1978. gada 18. janvāra spriedumu lietā Īrija/Apvienotā Karaliste, A sērija, Nr. 25, 64. lpp., 159. punkts). Šis princips ir pilnībā piemērojams tiesu iestādēm (skat. 1997. gada 20. marta spriedumu lietā Loukanov/Bulgārija, Recueil 1997–II, 543. lpp., 40. punkts, un, mutatis mutandis, Kalachnikov/Krievija, Nr. 47095/99, 120. punkts, CEDH 2002–VI).

129. Jautājumā par trešo periodu, kas turpinājās pēc 2000. gada 8. maija, Tiesa, pirmkārt, konstatē, ka, sākot no šī datuma un līdz 2001. gada 16. augustam, Rīgas apgabaltiesas sēdes bija notikušas sešdesmit divas dienas. Kopumā ņemot, šādu darba tempu var atzīt par pietiekamu (skat., mutatis mutandis, iepriekš minēto lietu Lavents, 102. punkts). Tomēr Tiesa arī atzīmē, ka šajā tiesā sēdes daudzkārt ir bijušas atliktas. Tiesa nesaskata nepieciešamību detalizēti analizēt konkrētos iemeslus, kas bija pamatā, katru reizi atliekot sēdi. Daži no šiem gadījumiem patiesi varētu tikt attaisnoti ar nepārvaramas varas apsvērumiem. Savukārt Tiesai ir grūti saskatīt atlikšanas objektīvu nepieciešamību dažos citos gadījumos, vismaz attiecībā uz ilgajiem starplaikiem starp tiesu sēdēm. Tā 2000. gada 8. maijā apgabaltiesa noturēja savu pirmo sēdi, kurā lieta bija jāizskata pēc būtības, taču tā tūlīt pat tika atlikta uz 2000. gada 28. augustu tāpēc, ka nebija ieradušies divi apsūdzētie un vairāki advokāti, kā arī tāpēc, ka daži apsūdzētie nebija nozīmējuši savus aizstāvjus (skat. iepriekš 25. punktu). Pieņemot, ka šādi apstākļi varēja attaisnot sēdes atlikšanu uz vēlāku laiku, Tiesai grūti izprast, kāpēc tā bija jāatliek uz vairāk nekā trīs mēnešiem. Turklāt Tiesa atzīmē, ka noteiktajā datumā sēde atkal tika atlikta uz vairāk nekā mēnesi, un tādējādi lietas izskatīšana sākās tikai 2000. gada oktobrī (skat. iepriekš 31.–32. punktu).

130. Ņemot vērā visu iepriekš minēto un izprotot lietas sarežģītību, Tiesa uzskata, ka tiesu iestādes tomēr nav izrādījušas pietiekamu rūpību, nodrošinot procesa atbilstošu virzību. No tā izriet, ka pārmērīgā ilguma dēļ izvērtējamā tiesvedība pārkāpa Konvencijas 6. panta 1. punktu.

IV. PAR IESPĒJAMO KONVENCIJAS 8. PANTA PĀRKĀPUMU ATTIECĪBĀ UZ TIESĪBĀM UZ ĢIMENES DZĪVES NEAIZSKARAMĪBU

131. Iesniedzējs sūdzas par gandrīz pilnīgu aizliegumu tikties ar ģimeni sava pirmstiesas apcietinājuma laikā, proti, līdz 2001. gada 25. septembrim. Viņš atsaucas uz Konvencijas 8. pantu, kas lasāms šādi:

“1. Ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un sarakstes neaizskaramību.

2. Publiskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību, vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.”

A. Pušu argumenti

132. Atbilstoši valdības teiktajam, iesniedzējs pats ir iesniedzis tikai vienu lūgumu, lai saņemtu atļauju satikties, 1999. gada septembrī vai oktobrī; tādējādi viņš nevar pārmest valsts iestādēm paša neizdarību savu tiesību izmantošanā.

133. Iesniedzējs atgādina, ka faktu norises laikā tikai notiesātajiem ieslodzītajiem bija likumā noteiktas tiesības satikties ar ģimeni (KPK 321. pants). Attiecībā uz ieslodzītajiem, kuriem piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums, šis jautājums faktiski bija atstāts tās iestādes ziņā, kuras lietvedībā attiecīgajā brīdī atradās lieta. Iesniedzējs uzsver, ka viņa ģimenes locekļi vairākas reizes bija lūguši atļauju satikties, bet visi viņu lūgumi tika noraidīti. Šajā sakarā viņš iesniedz divu vēstuļu kopijas, ko rakstījuši viņa vecāki un brālis (iepriekš 47. punkts) un uz kurām ir tiesneša zīmogs ar rokrakstā rakstītu piebildi par noraidījumu. Turklāt iesniedzējs apgalvo, ka viņa ģimene bija iesniegusi arī citus lūgumus, taču tie tikuši noraidīti mutvārdos. Iesniedzējs uzsver, ka pēc savas notiesāšanas 2001. gada septembrī viņš beidzot ir varējis izmantot savas tiesības tikties ar ģimeni, un viņa ģimenes locekļi ir aktīvi izmantojuši šīs tiesības; viņš uzskata, ka tas pierāda, ka viņa tuvinieki vienmēr ir vēlējušies apmeklēt viņu. 

B. Tiesas vērtējums

134. Tiesa atgādina, ka, lai gan jebkurš likumīgs apcietinājums pēc savas dabas rada ierobežojumus personas privātai un ģimenes dzīvei, tomēr, nodrošinot ģimenes dzīves neaizskaramību, ir būtiski, lai ieslodzījuma iestāžu administrācija un citas kompetentas iestādes palīdzētu ieslodzītajai personai uzturēt kontaktus ar tuvākajiem radiniekiem (skat. lietu Messina/Itālija (Nr. 2), Nr. 25498/94, 61. punkts, CEDH 2000–X). Šajā lietā valdība uzskata, ka iesniedzējs pats nav izrādījis pietiekamu aktivitāti, izmantojot apmeklējuma tiesības. Šajā sakarā Tiesa uzskata, ka tai ir jāizvairās no jebkura pārmērīga formālisma, it īpaši ja runa ir par ieslodzīto personu, kuras rīcības spējas pēc definīcijas ir ierobežotas. Tiesa konstatē, ka divas reizes, 1999. gada decembrī un 2000. gada maijā, iesniedzēja ģimenes locekļi bija lūguši atļauju viņu apmeklēt un ka atbildīgais par lietu tiesnesis bija noraidījis šos lūgumus, nekādi to nemotivējot. Tiesa uzskata, ka tas ir pietiekams pamats, lai secinātu, ka iesniedzējs ir cietis no iejaukšanās savu tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību izmantošanā, ko garantē Konvencijas 8. panta 1. punkts. Šāda iejaukšanās nepārkāpj Konvenciju, ja tā ir “paredzēta likumā”, ja tās mērķis ir leģitīms saskaņā ar 8. panta 2. punktu un ja tā var tikt interpretēta kā pasākums, kas “nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā” (skat. iepriekš minēto lietu Messina, 62.– 63. punkts).

135. Kā jau Tiesa bija atzinusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Lavents, tai ir vislielākās šaubas par to, vai tāda ministrijas pavēle kā pavēle Nr. 113 Latvijas tiesību sistēmā atbilda “likuma” jēdzienam Konvencijas 8. panta 2. punkta izpratnē (loc.cit., 140. punkts). Tomēr Tiesa neuzskata par vajadzīgu atsevišķi pētīt šo jautājumu. Tiesa konstatē, ka 1999. gada decembrī, kad iesniedzēja māte iesniedza savu pirmo lūgumu atļaut apmeklēt viņu, iesniedzējs jau bija pavadījis cietumā vairāk nekā trīs gadus. Tiesa uzskata, ka tikai ārkārtēji apstākļi varēja attaisnot absolūtu ģimenes apmeklējumu aizliegumu pēc tik ilga izolētības perioda; taču, noraidot divus iepriekš minētos lūgumus, kompetentais tiesnesis nekādi nepamatoja šo noraidījumu. Tiesa arī nesaredz nevienu faktisku apstākli, kas varētu attaisnot apmeklējumu aizliegumu; līdz ar to tā nav pārliecināta, ka šāda tik stingra pasākuma piemērošana bija patiesi nepieciešama, lai sasniegtu tos leģitīmos mērķus, kas tam būtu jāsasniedz (loc.cit.,141.–142. punkts). Tādējādi strīdīgā iejaukšanās nebija “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā” tādā veidā, kā to prasa Konvencijas 8. panta 2. punkts.

136. Līdz ar to šajā sakarā ir noticis Konvencijas 8. panta pārkāpums.

V. PAR IESPĒJAMO KONVENCIJAS 8. PANTA PĀRKĀPUMU ATTIECĪBĀ UZ KORESPONDENCES NEAIZSKARAMĪBU UN IESPĒJAMO KONVENCIJAS 34. PANTA PĀRKĀPUMU

137. Iesniedzējs sūdzas, ka tika atvērta un pārbaudīta vēstule, ko viņam bija sūtījusi Tiesa, un uzskata šo faktu par nepamatotu iejaukšanos viņa tiesībās uz korespondences neaizskaramību un šķērsli, kas kavējis efektīvi izmantot viņa tiesības iesniegt Tiesā sūdzību. Viņš tāpat sūdzas, ka bijis sodīts par to, ka rakstījis Tiesai un ka cietuma administrācija atteikusies izsniegt viņam dokumentu kopijas, ko viņš uzskatīja par būtiskiem, lai pievienotu iesniegumam. Šajā sakarā iesniedzējs atsaucas uz 8. pantu (iepriekš 131. punkts) un Konvencijas 34. panta otro teikumu, kas noteic:

“Tiesa var saņemt sūdzību no jebkuras fiziskas personas, nevalstiskas organizācijas vai fizisko personu grupas, kas apgalvo, ka kāda no Augstajām Līgumslēdzējām Pusēm ir pārkāpusi viņu tiesības, kas noteiktas Konvencijā vai tās protokolos. Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas nekādā veidā nekavēt šo tiesību efektīvu izmantošanu.”

A. Par valdības iebildumu

1. Pušu argumenti

138. Valdība uzskata, ka iesniedzējs nav izsmēlis viņa rīcībā esošās tiesību aizsardzības iespējas, kā to prasa Konvencijas 35. panta 1. punkts. Šajā sakarā tā atgādina, ka Matīsa cietums, tāpat kā visas citas ieslodzījuma vietas Latvijā, atrodas Ieslodzījuma vietu pārvaldes pakļautībā, kura savukārt ir pakļauta Tieslietu ministrijai. Taču nekas šajā lietā neliecina par to, ka iesniedzējs būtu pārsūdzējis sankcijas, kas viņam tika piemērotas, un vēstuļu atvēršanu, iesniedzot sūdzību pakļautības kārtībā Ieslodzījuma vietu pārvaldei. Turklāt gadījumā, ja Ieslodzījuma vietu pārvalde būtu noraidījusi viņa sūdzību, viņš varētu iesniegt otru sūdzību Ieslodzījuma vietu ģenerālinspektoram, kas darbojas Tieslietu ministrijas ietvaros; taču viņš to nav darījis. Valdība uzsver, ka tiesības iesniegt šādu sūdzību skaidri izriet no Noteikumu Nr. 154 par administratīvo aktu procesu 74. panta (skat. iepriekš 75. punktu). Gadījumā, ja iesniedzēju neapmierinātu ģenerālinspektora sniegtā atbilde, viņš varētu vērsties attiecīgajā pirmās instances tiesā, iesniedzot administratīvu sūdzību saskaņā ar bijušā, bet vēl spēkā esošā Civilprocesa kodeksa 239.1. pantu un turpmākajiem pantiem (skat. iepriekš 78. punktu).

139. Tāpat valdība norāda, ka iesniedzējs būtu varējis iesniegt sūdzību attiecīgajam prokuroram saskaņā ar attiecīgajām Prokuratūras likuma normām (skat. iepriekš 77. punktu). Prokuroram bija piešķirtas pietiekamas pilnvaras, lai sniegtu tiesību aizsardzību jebkuram iespējamam iesniedzēja tiesību pārkāpumam; turklāt iesniedzējs nekad nebija apgalvojis, ka viņam bijusi traucēta sazināšanās ar prokuratūru.

140. Jautājumā par lietas izskatīšanu atbildīgā tiesneša rīcību valdība atsaucas uz Augstākās tiesas 2004. gada 9. marta spriedumu kādā administratīvajā lietā, no kura izriet, ka “tiesu varas iestāžu amatpersonu, kas pilda izpildvaras funkcijas, rīcība” ir uzskatāma par “izpildvaras aktu” un kā tāda tā ir pakļauta tiesas kontrolei. Arī šajā gadījumā iesniedzējs varētu izmantot iespēju, kas paredzēta bijušā un tobrīd spēkā esošā Civilprocesa kodeksa 239–1. un turpmākajos pantos. Taču iesniedzējs šo iespēju nebija izmantojis.

141. Iesniedzējs apgalvo, ka 2000. gada maijā viņš bija mēģinājis nosūtīt Tiesai savu pirmo vēstuli ar Rīgas apgabaltiesas atbildīgā par lietu tiesneša starpniecību. Šis tiesnesis atteicās to nosūtīt uz Strasbūru un atgrieza vēstuli Matīsa cietuma administrācijai. Cietuma administrācijas pārstāvji par to informēja iesniedzēju, taču atteicās viņam viņa vēstuli atdot; tā tika pievienota iesniedzēja personas lietai. Tāpat tika izdarīts arī ar 2000. gada 20. septembra Tiesas kancelejas vēstuli iesniedzējam. Iesniedzējs apgalvo, ka vispirms šo vēstuli bija saņēmusi administrācija, pēc tam atvērusi un pārsūtījusi to par lietu atbildīgajam tiesnesim, kurš to atsūtījis atpakaļ uz cietumu. Šādos apstākļos iesniedzējam nebija nevienas efektīvas iespējas apstrīdēt valsts iestāžu rīcību.

2. Tiesas vērtējums

142. Tiesa atgādina, ka iekšējo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanas noteikums, ko paredz Konvencijas 35. panta 1. punkts, uzliek iesniedzējam pienākumu vispirms izmantot parastā ceļā pieejamās un pietiekamās tiesību aizsardzības iespējas iekšējās tiesībās, lai panāktu sūdzībā izvirzīto tiesību pārkāpumu novēršanu. Šādām iespējām ir jāpastāv ar pietiekamu noteiktības pakāpi gan praksē, gan arī teorētiski, citādi tām nebūs nepieciešamās efektivitātes un pieejamības. Konvencijas 35. panta 1. punkts arī nosaka, ka ir jāiesniedz kompetentai iekšējai instancei vismaz izskatīšanai pēc būtības un valsts likumos paredzētajā kārtībā sūdzības, kuras pēc tam paredzēts iesniegt Tiesā, tomēr tas nenosaka, ka ir jāizmanto iespējas, kas nav nedz adekvātas, nedz efektīvas (daudzu citu piemēru starpā skat. lietu Tanrikulu/Turcija [Lielā palāta], Nr. 23763/94, 76. punkts, CEDH 1999–IV).

143. Tiesa arī atgādina, ka tai ir jāpiemēro iekšējo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanas noteikums, ņemot vērā kontekstu: cilvēktiesību aizsardzības mehānismu, ko Līgumslēdzējas Puses ir vienojušās iedibināt. Tiesa ir atzinusi, ka 35. panta 1. punkts ir jāpiemēro ar zināmu elastīgumu un bez pārmērīga formālisma. Turklāt tā ir atzinusi, ka šis noteikums nav piemērojams automātiski un tas nav absolūts; lai kontrolētu tā ievērošanu, ir jāņem vērā lietas apstākļi. Tas nozīmē, ka Tiesai reāli ir jāņem vērā ne tikai valsts līgumslēdzējas tiesību sistēmā teorētiski paredzētie tiesību aizsardzības līdzekļi, bet arī konteksts, kādā tie ir iekļauti, kā arī iesniedzēja personīgais stāvoklis. Turpinājumā ir jāizzina, vai, ņemot vērā visus lietas apstākļus, iesniedzējs patiesi ir darījis visu, ko no viņa saprātīgā veidā varētu sagaidīt, lai izsmeltu iekšējo tiesiskās aizsardzības līdzekļu iespējas (ibidem, 82. punkts).

144. Visbeidzot, Tiesa atgādina, ka 35. panta 1. punkts paredz pierādījumu nastas sadali. Valdībai, kas apgalvo, ka iekšējās iespējas nav tikušas izsmeltas, ir jāpārliecina Tiesa, ka faktu norises laikā bija gan praktiski, gan teorētiski efektīvs un pieejams tiesību aizsardzības līdzeklis, tas ir, ka šis līdzeklis bija pieejams un tas varēja aizsargāt pret sūdzībā izvirzītajām sūdzībām, un ka tas piedāvāja saprātīgas izredzes uz labvēlīgu atrisinājumu. Kad tas ir pierādīts, tad iesniedzējam savukārt ir jāpierāda, ka valdības pieminētā aizsardzības iespēja patiesi ir bijusi izmantota vai kaut kādu iemeslu dēļ tā nav bijusi nedz adekvāta, nedz efektīva, ņemot vērā lietas apstākļus, vai arī īpašu apstākļu dēļ tā nevarēja būt izmantota (skat., piemēram, 1996. gada 16. decembra spriedumu lietā Akdivar u.c./Turcija, Recueil 1996–IV, 1211. lpp., 68. punkts).

145. Šajā lietā Tiesa konstatē, ka Latvijas tiesību aktos, kas bija piemērojami faktu norises laikā, paradoksālā veidā trūka skaidrības attiecībā uz precīzu pirmstiesas apcietinājumā esošo personu tiesību definīciju. Tā gandrīz visas Sodu izpildes kodeksa normas attiecas tikai uz jau sodītām ieslodzītām personām; runājot par personām, kam apcietinājums bija piemērots kā drošības līdzeklis, vienīgās normas, kas tiešā veidā uz tām bija attiecināmas, bija iekšlietu ministra pavēle Nr. 113 un, sākot no 2001. gada 9. maija, – tieslietu ministra pavēle Nr. 63. Tomēr neviena no šīm pavēlēm tieši un saprotamā veidā nenoteica procesuālo kārtību, kas ieslodzītajam bija jāievēro gadījumā, ja viņš uzskatīja, ka ir pārkāptas viņa tiesības.

146. Tomēr, neraugoties uz šādu trūkumu, dažas likumu un noteikumu normas vispārīgi norādīja uz iestādēm, kas bija kompetentas uzraudzīt pirmstiesas apcietinājumā turēšanas kārtību. Vispirms, runājot par Ieslodzījuma vietu pārvaldi, varētu pieņemt, ka, tā kā Sodu izpildes kodeksa 12. panta normas bija attiecināmas uz “ieslodzījuma vietām” vispār, tās tai piešķīra tiesības izskatīt pirmstiesas apcietinājumā esošo ieslodzīto sūdzības; nolikums Nr. 409 it kā apstiprina šādu interpretāciju (iepriekš 74. un 76. punkts). Tas pats ir sakāms arī attiecībā uz prokuratūru, jo Prokuratūras likuma 16. panta pirmās daļas 2. punkts pilnvaro prokuroru iejaukties gadījumā, ja “ieslodzīto (..) tiesības ir bijušas pārkāptas” (iepriekš 77. punkts). Tajā pašā laikā neviens normatīvs dokuments nenoteica nosacījumus, termiņus un konkrēto kārtību, kāda jāievēro, vēršoties šajās iestādēs.

147. Vispirms jautājumā par Tiesas nosūtītās vēstules pārbaudi Tiesa konstatē, ka šāda pārbaude tieši bija atļauta saskaņā ar tobrīd spēkā esošās pavēles Nr. 113 55. pantu (iepriekš 67. punkts). Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka vēršanās administratīvajās iestādēs var tikt uzskatīta kā efektīva tiesību aizsardzības iespēja attiecībā uz ieslodzījuma vietu reglamentējošo noteikumu piemērošanu vai izpildi; tomēr šajā lietā tā bija pati piemērojamā norma, kas bija problemātiska Konvencijas izpratnē. Šādos apstākļos Tiesa uzskata, ka šajā konkrētajā gadījumā nav pierādīts, ka jebkādas iesniedzēja sūdzības iesniegšana administratīvajās iestādēs varēja novērst vai nodrošināt tiesisku aizsardzību sūdzībā minētajiem pārkāpumiem (attiecībā uz līdzīgu gadījumu skat. lēmumu lietā Slavgorodski/Igaunija, Nr. 37043/97, CEDH 1999–II).

148. Attiecībā uz sodu, kas bija uzlikts iesniedzējam par to, ka viņš bija nosūtījis vēstuli Tiesai noteikumos neatļautā veidā, Tiesa konstatē, ka iesniedzējs sūdzējās par šo sankciju prokuratūrā un Tieslietu ministrijas Ieslodzījuma vietu ģenerālinspektoram. No lietas materiāliem izriet, ka prokuratūra nav reaģējusi uz šo sūdzību, savukārt ģenerālinspektors to izskatīja un noraidīja. Pastāvot šādiem apstākļiem, Tiesa uzskata, ka iesniedzējam nevarētu pārmest to, ka viņš nebija izmēģinājis tāda paša līmeņa trešo sūdzības iesniegšanas iespēju, vēršoties pie Ieslodzījuma vietu pārvaldes, kas arī atrodas tās pašas ministrijas pakļautībā.

149. Ņemot vērā, ka iesniedzējs sūdzas par Ieslodzījuma vietu pārvaldes atteikumu izsniegt viņam dažu lēmumu, kas tikuši pieņemti viņa lietā, kopijas, Tiesa atzīmē, ka šī iestāde pati tika definēta kā iestāde, kurā var iesniegt sūdzību, un ka neviena tiesību norma pietiekami precīzi neparedzēja šīs iestādes pieņemto lēmumu un rīkojumu pārsūdzēšanas iespējas un kārtību.

150. Visbeidzot, attiecībā uz iespēju vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesās saskaņā ar bijušā Civilprocesa kodeksa 239.1. pantu un turpmākajiem pantiem valdība nav minējusi nevienu piemēru, ka kāds ieslodzītais, kas būtu atradies līdzīgā situācijā, pēc šādas iespējas izmantošanas būtu panācis savu tiesību aizsardzību par pret viņu pieļautajiem pārkāpumiem. Tātad šādas iespējas nav bijušas iedibinātas ar nepieciešamo noteiktības pakāpi (skat. iepriekš minēto lēmumu lietā Slavgorodski). Tiesa uzskata, ka tāds pats secinājums var tikt izdarīts attiecībā uz atbildīgā par lietas izskatīšanu tiesneša
atteikumu pārsūtīt iesniedzēja vēstuli Tiesai, jo Latvijas tiesībās nebija normu, kas paredzētu šādu tiesneša lēmumu apstrīdēšanas iespēju. Kas attiecas uz Augstākās tiesas 2004. gada 9. martā pasludināto spriedumu kādā administratīvajā lietā, kas paplašināja jēdzienu “izpildvaras akts”, tad tas bija taisīts ilgu laiku pēc izskatāmo faktu norises un šajā gadījumā nevar tikt piesaukts.

151. Ņemot vērā visu iepriekš minēto un to, ka iesniedzējs sūdzas par Tiesas sūtītās vēstules atvēršanu un par šķēršļiem, kas minēti Konvencijas 34. panta otrajā teikumā, Tiesa uzskata, ka viņa sūdzības nevar tikt noraidītas iekšējo tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanas dēļ. Tādējādi valdības iebildums nevar tikt pieņemts. 

A. Par sūdzību būtību

1. Pušu argumenti

152. Atbilstoši valdības teiktajam, nekas lietas materiālos neļauj secināt, ka iestādēm būtu bijis nolūks likt šķēršļus iesniedzēja tiesībām iesniegt sūdzību Strasbūrā, kā arī pakļaut iesniedzēju jelkādam spiedienam ar mērķi radīt šķēršļus viņa saziņai ar Tiesu.

153. Pamatojot savu apgalvojumu, valdība iesniedz vēstules kopiju, ko 2002. gada 29. maijā Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks bija adresējis valdības pārstāvei sakarā ar Tiesā izskatīšanā esošo iesniegumu. Šīs vēstules uz lietu attiecināmās daļas noteica:

“(..) 1° 2000. gada maijā neviens iesniegums, ko būtu rakstījis E. Kornakovs, nav bijis nosūtīts Eiropas Cilvēktiesību tiesai ar cietuma administrācijas starpniecību.

2° Matīsa cietuma administrācijai nav bijis iebildumu pret to, ka E. Kornakovs sūta sūdzības un iesniegumus. (..)

3° Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 20. septembra vēstule tika darīta zināma E. Kornakovam Matīsa cietuma administrācijas pārstāvju klātbūtnē. Viņš neiebilda, ka šī vēstule tika pievienota viņa person[as] lietai. Pēc E. Kornakova lūguma visi viņa sarakstes materiāli tika [viņam] nodoti.

4° Ar 2000. gada 30. oktobra Matīsa cietuma direktora lēmumu, kas viņam tika paziņots 2000. gada 2. novembrī, E. Kornakovam tika uzlikts disciplinārsods par to, ka viņš bija pārkāpis noteikumus, kādiem pakļauta vēstules nosūtīšana. Šīs sankcijas pamatā bija sarakstes noteikumu pārkāpums un nevis iesnieguma sūtīšana Tiesai.”

154. Saistībā ar šo pēdējo punktu valdība nenoliedz, ka iesniedzējs bija sodīts par to, ka viņš bija nosūtījis vēstuli Tiesai, tomēr tā paskaidro, ka pavēles Nr. 113 54. pants pieļāva ieslodzīto, kam apcietinājums piemērots kā drošības līdzeklis, saraksti tikai ar cietuma administrācijas starpniecību. Tādējādi iesniedzējs netika sodīts par vēstules sūtīšanu kā tādu, bet drīzāk par to, ka viņš to bija darījis ar trešās personas, kas atradās brīvībā, starpniecību.

155. Valdība tāpat atzīst, ka sākotnēji ir notikusi ieslodzīto, kam piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums, korespondences kontrole un cenzūra un ka tas noticis, pamatojoties uz to pašu pavēli Nr. 113. Tomēr šie pasākumi tika veikti attiecībā uz visiem ieslodzītajiem bez izņēmuma vai diskriminācijas; līdz ar to iesniedzējs nevarētu sūdzēties par šo pasākumu kā tādu, kas ir bijis vērsts tieši pret viņu personīgi. Katrā ziņā jaunā 2001. gada 9. maija pavēle īpaši aizliedz ieslodzīto sarakstes ar “starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām” pārbaudi.

156. Iesniedzējs uzsver, ka viņa saziņai ar Tiesu patiesi ir bijuši likti šķēršļi. Atbilstoši viņa teiktajam, ieslodzītā jebkura veida sodīšana par to, ka viņš ir sazinājies ar Tiesu, kaut arī neatļautā veidā, pati par sevi ir uzskatāma kā iebiedēšanas akts un kā tāds ir jāuzskata par šķērsli, ko aizliedz Konvencijas 34. pants.

2. Tiesas vērtējums

157. Iesniedzēja sūdzības pamatā ir četri fakti, ko viņš uzskata par Konvencijas 8. un 34. panta pārkāpumiem: iestāžu atteikums nosūtīt viņa pirmo vēstuli Tiesai, Tiesas sūtītās vēstules atvēršana un pārbaude, soda uzlikšana par to, ka viņš bija sūtījis vēstuli Tiesai, un, visbeidzot, atteikums izsniegt viņam dažu lēmumu kopijas, lai tās varētu nosūtīt uz Strasbūru. Tiesa uzskata, ka būtu pareizi izskatīt sūdzību par korespondences pārbaudi 8. panta ietvaros un pārējos sūdzības punktus Konvencijas 34. panta otrā teikuma kontekstā. 

a) Konvencijas 8. pants

158. Attiecībā uz to, ka iesniedzējs sūdzas, ka Matīsa cietuma administrācija bija atvērusi un pārbaudījusi Tiesas kancelejas sūtīto 2000. gada 20. septembra vēstuli, Tiesai nav nekādu šaubu par to, ka šis fakts uzskatāms kā iejaukšanās iesniedzēja tiesībās uz korespondences neaizskaramību 8. panta 1. punkta izpratnē (skat. lietu Demirtepe/Francija, Nr. 34821/97, 25. punkts, CEDH 1999–IX). Šāda iejaukšanās pārkāpj norādīto normu, ja vien “tā nav paredzēta ar likumu”, ja tai ir leģitīms mērķis vai mērķi minētā panta 2. punkta nozīmē un ja tā ir “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”, lai šos mērķus sasniegtu (skat., citu starpā, 1998. gada 23. septembra spriedumu lietā Petra/Rumānija, Recueil 1998–VII, 2853. lpp., 36. punkts).

159. Valdība atzīst, ka Tiesas sūtītās vēstules atvēršana notikusi saskaņā ar pavēli Nr. 113. Kā jau Tiesa iepriekš minēja, tai ir šaubas, vai šis dokuments pēc savas būtības var tikt pielīdzināts “likumam” Konvencijas 8. panta 2. punkta izpratnē (iepriekš 135. punkts). Tomēr Tiesa uzskata, ka šī jautājuma atsevišķa izskatīšana nav nepieciešama. Tā konstatē, ka apstrīdamais pasākums ir izpildīts, pamatojoties uz minētās pavēles 55. pantu; šajā pantā ietvertā norma tikai ļoti vispārējā veidā pilnvaro administrāciju “pārbaudīt” vēstules, kas sūtītas ieslodzītajiem, tomēr neprecizējot šādas pārbaudes ilgumu, iemeslus, kas varētu attaisnot pārbaudi vai citus būtiskus nosacījumus. Tādējādi šķiet, ka šāda veida sarakstes pārbaude ir automātiska sankcija, kas tiek piemērota bez nosacījumiem, nav atkarīga no tiesu varas lēmuma un to nav iespējams apstrīdēt. Tādējādi Tiesa uzskata, ka piemērotā norma pietiekami skaidri nenoteica iestāžu rīcības brīvības robežas un tās izmantošanu šajā jomā un ka iesniedzējam bija liegta tiesību aizsardzības iespēja minimālā pakāpē, kā to prasa tiesību dominējošais raksturs demokrātiskā sabiedrībā (skat. iepriekš minēto lietu Petra, 2854. lpp., 38.–39. punkts).

160. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Tiesa secina, ka iejaukšanās iesniedzēja tiesībās uz korespondences neaizskaramību nebija “paredzēta ar likumu” Konvencijas 8. panta 2. punkta izpratnē. Šis secinājums atbrīvo no nepieciešamības pārbaudīt minētās normas pārējo prasību ievērošanu.

161. Nobeigumā Tiesa atzīmē, ka 2001. gada 9. maijā tieslietu ministrs atcēla pavēli Nr. 113, aizstājot to ar jaunu instrukciju, kas aizliedza iepazīties ar vēstulēm, ko sūtījušas “starptautiskās cilvēktiesību organizācijas”. Tomēr Tiesa uzskata, ka šis grozījums nekādi neiespaido iesniedzēja stāvokli, kuram bija piemērotas iepriekš spēkā esošās pavēles normas – lai gan arī tikai vienu reizi – un ka viņš tādējādi ir izvērtējamā pārkāpumā “cietušais”.

162. Tādējādi ir noticis Konvencijas 8. panta pārkāpums attiecībā uz iesniedzēja tiesībām uz korespondences neaizskaramību. 

b) Konvencijas 34. pants

163. Tiesa atgādina: lai personu tiesību aizsardzības līdzekļu mehānisms, kas nostiprināts Konvencijas 34. pantā, būtu efektīvs, ir augstākā mērā svarīgi, lai iesniedzēji – gan reģistrētie, gan potenciālie – varētu brīvi sazināties ar Tiesu, lai iestādes neizdarītu uz viņiem nekāda veida spiedienu ar mērķi panākt, ka viņi atsauc vai maina savas sūdzības (skat., piemēram, lietu Salman/Turcija [Lielā palāta], Nr. 21986/93, 130. punkts, CEDH 2000–VII).

164. Ar vārdu “izdarīt spiedienu” jāsaprot ne tikai iesniedzēja tieša piespiešana un klaji iebiedēšanas akti pret viņu, viņa ģimeni vai viņa likumiskiem pārstāvjiem, bet arī netieša rīcība vai netieši ļaunprātīgi kontakti ar mērķi atrunāt ieinteresēto personu izmantot aizstāvības līdzekļus, ko piedāvā Konvencija, vai pārliecināt viņu to nedarīt. Lai noteiktu, vai šāda veida rīcība ir nepieņemama 34. panta izpratnē, ir jāņem vērā lietas īpašie apstākļi. Šajā ziņā jārēķinās ar to, ka sūdzības iesniedzējs ir psiholoģiski neaizsargāts un pastāv risks, ka varas iestādes var to iespaidot (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Petra, 2854–2855. lpp., 43. punkts, un lietā Tanrikulu, 130. punkts). It īpaši ir jāpieņem, ka, tā kā ieslodzītajam, kas uzturas slēgtā telpā, ir maz kontaktu ar saviem tuviniekiem vai ar ārpasauli un viņš pastāvīgi ir pakļauts cietuma administrācijai, ir noteikti lielāka ievainojamības pakāpe (skat. 2003. gada 3. jūnija spriedumu lietā Cotlet/Rumānija, Nr. 38565/97, 71. punkts, un 2004. gada 30. novembra spriedumu lietā Klyakhin/Krievija, Nr. 46082/99, 122. punkts).

i. Par atteikumu nosūtīt iesniedzēja pirmo vēstuli Tiesai

165. Atbilstoši iesniedzēja teiktajam, viņš nodeva savu pirmo 2000. gada maijā Tiesai adresēto vēstuli Matīsa cietuma administrācijai. Tā vietā, lai to nosūtītu uz Strasbūru, administrācija vēstuli nodeva par lietas iztiesāšanu atbildīgajam tiesnesim, kurš to atsūtīja atpakaļ uz cietumu; visbeidzot, šī vēstule tika pievienota iesniedzēja personas lietai un nekad nesasniedza adresātu. Tiesa konstatē, ka šo apgalvojumu apstiprina Rīgas apgabaltiesas tiesneša 2000. gada 12. jūnija vēstule (iepriekš 49. punkts). Tā kā valdība nav iesniegusi nevienu pārliecinošu paskaidrojumu šajā sakarā, ir jāpieņem šis iesniedzēja apgalvojuma patiesums.

166. Tiesa uzskata, ka šāda rīcība, lai gan arī vienreizēja, ir uzskatāma par tipisku tiesību izmantošanas kavējuma piemēru, ko aizliedz Konvencijas 34. panta otrais teikums (skat. 2004. gada 7. oktobra spriedumu lietā Polechtchouk/Krievija, Nr. 60776/00, 27.–28. punkts). Tiesa uzskata, ka šajā gadījumā šis kavējums ir bijis jo vairāk nepieņemams tāpēc, ka tas attiecās uz pirmo ieinteresētās personas sazināšanos ar Tiesu, kam principā būtu bijis jānosaka, vai tiek ievērots Konvencijas 35. panta 1. punktā noteiktais sešu mēnešu termiņš (skat., piemēram, 2000. gada 11. jūlija lēmumu lietā Gaillard/Francija, Nr. 47337/99).

167. Paņemot un nenosūtot iesniedzēja vēstuli Tiesai, Latvijas iestādes ir pārkāpušas Konvencijas 34. pantu.

ii. Par iesniedzējam uzlikto sodu saistībā ar vēstules nosūtīšanu Tiesai

168. Abas puses apstiprina, ka ar 2000. gada 30. oktobra lēmumu Matīsa cietuma priekšnieks piemēroja iesniedzējam sodu par to, ka viņš bija nosūtījis Tiesai vēstuli nevis ar ieslodzījuma vietas starpniecību, bet gan ar trešās personas starpniecību. Šajā sakarā Tiesa uzskata, ka jebkurš sods, kas tiek piemērots ieinteresētajai personai par to, ka tā ir sazinājusies ar Tiesu iesnieguma sakarā, it īpaši, ja runa ir par ieslodzīto personu, ir uzskatāms kā “spiediens”, kas ir aizliegts ar Konvencijas 34. pantu (skat., mutatis mutandis, iepriekš minēto lietu Petra, 2855. lpp., 44. punkts). Tiesa uzskata, ka tas, ka runa ir tikai par vienkāršu sodu, neko nemaina, jo šāds sods bija pietiekami iedarbīgs, lai to varētu izskatīt šīs normas ietvaros.

169. Tiesa atzīst, ka ieslodzījuma vietu administrācijai ir leģitīma interese kontrolēt ieslodzīto nosūtītās vēstules; it īpaši tām ir interese nodrošināt, lai šīs vēstules vispirms izietu caur viņu rokām, nevis caur trešo personu rokām. Tas nozīmē, ka šajā jomā ir jāizstrādā precīzi noteikumi un ka attiecībā uz ieslodzītajiem, kas šos noteikumus pārkāpj, ir jāparedz sankcijas. Tomēr jautājumā par vēstuļu nosūtīšanu Tiesai ir citādi. Šajā lietā Tiesa konstatē, ka pirmā iesniedzēja vēstule, kas bija nonākusi līdz Tiesai, bija izsūtīta ar pasta zīmogu 2000. gada 8. septembrī un ka Tiesas kanceleja atbildēja uz to ar 2000. gada 20. septembra vēstuli, ka nākošā iesniedzēja vēstule Tiesai tika nosūtīta ar pasta zīmogu 2001. gada 6. aprīlī. Pastāvot šādiem apstākļiem, Tiesa secina, ka iesniedzējs ticis sodīts par 2000. gada 8. septembra vēstules nosūtīšanu; tā nupat konstatēja, ka iepriekšējā tai adresētā iesniedzēja vēstule bija aizturēta un nekad nav nonākusi līdz Strasbūrai.

170. Tādējādi, piemērojot sodu iesniedzējam par to, ka viņš bija sazinājies ar Tiesu, Latvijas iestādes nav izpildījušas savus pienākumus, ko tām uzliek Konvencijas 34. panta otrais teikums.

iii. Par atteikumu izsniegt iesniedzējam dažu dokumentu kopijas

171. Tiesa vispirms atgādina, ka iepriekš minētajā lietā Cotlet tā ir izskatījusi Rumānijas ieslodzījuma vietu administrācijas atteikumu izsniegt iesniedzējam aploksnes, pastmarkas un papīru, lai varētu uzrakstīt Tiesai vēstuli Konvencijas 8. panta kontekstā saistībā ar tiesībām uz korespondences neaizskaramību (loc.cit., 65. punkts). Tomēr šajā lietā iesniedzējs neapstrīd, ka viņam nav bijusi iespēja sazināties ar Tiesu; viņš tikai sūdzas par Ieslodzījuma vietu pārvaldes atteikumu izsniegt viņam dažu dokumentu kopijas, kuras viņš vēlējās pievienot savai vēstulei. Tā kā korespondences iespējas kā tādas nav apstrīdētas no iesniedzēja puses, tad tiesa uzskata par atbilstošu izskatīt šo sūdzību Konvencijas 34. panta otrā teikuma kontekstā.

172. No Konvencijas iestāžu pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai arī neviena no tās normām neuzliek pienākumu valstij apmaksāt visu ieslodzīto sūtīto korespondenci, tomēr problēma var rasties gadījumā, ja ieslodzītās personas sazināšanās ar Tiesu tiek kavēta finansiālo līdzekļu trūkuma dēļ (skat. iepriekš minēto lietu Cotlet, 61. punkts). Tiesa arī atgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 47. panta 1. punkta h) apakšpunktu jebkuram iesniegumam, kas iesniegts, pamatojoties uz Konvencijas 34. pantu, ir jāpievieno “visas iesniegumam būtisko dokumentu un it īpaši tiesas nolēmumu vai citu nolēmumu kopijas”. Tādējādi iesnieguma izskatīšanu Tiesā varētu nopietni traucēt tas, ja ieslodzītais iesniedzējs naudas līdzekļu trūkuma dēļ nav spējīgs iesniegt iepriekš minētās kopijas.

173. Šajā lietā no iesniedzēja paskaidrojumiem, kurus valdība nav noliegusi, izriet, ka 2001. gada septembrī viņš bija lūdzis Ieslodzījuma vietu pārvaldei izsniegt viņam “dažu lēmumu” kopijas. Tomēr iesniedzējs pat pēc tam iesniegtajos apsvērumos neprecizē, tieši kādu lēmumu kopijas un kādā veidā šo dokumentu kopijas būtu nepieciešamas Tiesai, lai pieņemtu lēmumu par iesnieguma pieņemšanu izskatīšanai. Turklāt iesniedzējs nekad nav apgalvojis, ka viņam būtu bijusi liegta pieeja strīdīgajiem dokumentiem, lai viņš pats varētu tos nokopēt; iesniedzējs arī nav paziņojis, ka viņš pats nebūtu spējīgs ar saviem līdzekļiem apmaksāt šo kopiju izgatavošanu. Pastāvot šādiem apstākļiem, Tiesa neuzskata, ka Ieslodzījuma vietu pārvaldes atteikums izgatavot šīs kopijas un tās tam izsniegt par valsts līdzekļiem, sasniedz to minimālo smaguma slieksni, lai tas varētu tikt novērtēts kā “šķērslis” Konvencijas 34. panta otrā teikuma izpratnē.

174. Tādējādi šajā jautājumā Latvijas iestādes nav pārkāpušas 34. pantu.

VI. PAR KONVENCIJAS 41. PANTA PIEMĒROŠANU

175. Saskaņā ar Konvencijas 41. panta noteikumiem:

“Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas puses iekšējie tiesību akti paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku atlīdzināšanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu kompensāciju”.

A. Morālais kaitējums

176. Iesniedzējs lūdz 40 000 eiro (EUR) kā atlīdzību par viņa ciesto morālo kaitējumu vairākkārtēju viņa tiesību pārkāpumu rezultātā.

177. Valdība uzskata, ka pārkāpuma atzīšana pati par sevi būtu adekvāta atlīdzība par jebkura veida iesniedzējam nodarīto morālo kaitējumu. Šajā sakarā tā uzskata, ka jebkuras ciešanas, ko iesniedzējs bija cietis, bija radušās viņa paša rīcības rezultātā, it īpaši ņemot vērā viņam inkriminēto nodarījumu smagumu, par kuriem viņš ticis notiesāts. Ja tomēr Tiesa nolemj iesniedzējam piešķirt kādu atlīdzību, tās summai nevajadzētu būt lielākai, nekā tā bija piespriedusi līdzīgās lietās, proti, lietās, kas bija ierosinātas it īpaši pret Lietuvu.

178. Tiesa nevarētu apstrīdēt morālo kaitējumu, ko iesniedzējs cietis vairākkārtēju Konvencijā garantētu viņa tiesību pārkāpumu rezultātā. No vienas puses, pretēji valdības apgalvojumam, tā uzskata, ka vienkārša pārkāpuma atzīšana nav pietiekama, lai atlīdzinātu šo kaitējumu. No otras puses, ir jākonstatē, ka iesniedzēja prasītā summa ir mazliet pārmērīga. Tādējādi, lemjot par atlīdzību saskaņā ar Konvencijas 41. pantā noteikto taisnīguma principu un ņemot vērā visus lietas apstākļus, Tiesa nolemj piešķirt iesniedzējam kā atlīdzību par morālo kaitējumu EUR 10 000, kam pieskaitāma jebkura summa, kas varētu būt maksājama kā nodoklis. 

B. Tiesāšanās izdevumi

179. Iesniedzējs nav lūdzis atlīdzināt izmaksas, kas saistītas ar lietas sagatavošanu un iesniegšanu Tiesā. Līdz ar to Tiesa uzskata, ka viņam nav jāpiešķir jelkāda summa kā atlīdzība par tiesāšanās izdevumiem.

C. Kavējuma procenti

180. Tiesa uzskata par piemērotu nokavējuma procentu likmi pamatot ar Eiropas Centrālās bankas rezerves kreditēšanas mehānisma likmi, tai pieskaitot trīs procentus.

AR ŠĀDU PAMATOJUMU TIESA VIENPRĀTĪGI

1. noraida valdības iebildumus;

2. nolemj, ka ir noticis Konvencijas 5. panta 1. punkta pārkāpums;

3. nolemj, ka ir noticis Konvencijas 5. panta 3. punkta pārkāpums;

4. nolemj, ka ir noticis Konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpums;

5. nolemj, ka ir noticis Konvencijas 8. panta pārkāpums attiecībā uz tiesībām uz ģimenes dzīves neaizskaramību;

6. nolemj, ka ir noticis Konvencijas 8. panta pārkāpums attiecībā uz korespondences neaizskaramību;

7. nolemj, ka valdība atbildētāja nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek

Konvencijas 34. pants, aizturot pirmo vēstuli, ko iesniedzējs bija nosūtījis Tiesai;

8. nolemj, ka valdība atbildētāja nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Konvencijas 34. pants, piemērojot iesniedzējam disciplinārsodu par to, ka viņš bija nosūtījis Tiesai vēstuli;

9. nolemj, ka valdība atbildētāja ir izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek

Konvencijas 34. pants, atsakot iesniedzējam izsniegt dažu lietas materiālu kopijas;

10. nolemj, ka:

a) atbildētājai valstij trīs mēnešu laikā no dienas, kad spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44. panta 2. punktu, iesniedzējam jāsamaksā EUR 10 000 (desmit tūkstoši eiro) kā atlīdzība par morālo kaitējumu, šo summu konvertējot Latvijas latos pēc maiņas kursa maksājuma veikšanas dienā un šai summai pieskaitot jebkuru summu, kas varētu būt maksājama kā nodoklis;

b) par laika posmu no minētā termiņa līdz maksājuma veikšanas dienai minētajai summai piemēro vienkāršo procentu likmi, kas vienāda ar attiecīgajā laikā spēkā esošo Eiropas Centrālās bankas rezerves kreditēšanas mehānisma likmi, tai pieskaitot trīs procentus;

11. noraida prasījumu par taisnīgu atlīdzību pārējā daļā.

Taisīts franču valodā, pēc tam rakstveidā paziņots 2006. gada 15. jūnijā atbilstoši Tiesas Reglamenta 77. panta 2. un 3. punktam.

 

Soren NIELSEN Christos ROZAKIS

Sekretārs Priekšsēdētājs

1 Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju obligāta. Spriedums stājies spēkā 2006.gada 15.septembrī.

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmā departamenta spriedums Lietā “Moisejevs pret Latviju”1

(Iesniegums Nr. 64846/01) Strasbūrā 2006. gada 15.jūnijā

 

Neoficiāls tulkojums

Šis spriedums kļūs galīgs saskaņā ar
Konvencijas 44. panta 2. punktu.
Tas var tikt pakļauts formas izmaiņām.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (pirmais departaments) palātas sēdē šādā sastāvā:

C.L.Rozakis, priekšsēdētājs, F.Tulkens, N.Vajic, A.Kovler, D.Spielmann, S.E.Jebens, tiesneši, J.Briede, ad hoc tiesnese, un S.Nielsen, departamenta sekretārs,

Pēc apspriešanās palātā 2006. gada 23. maijā šajā datumā pasludina šo spriedumu.

TIESVEDĪBA

1. Lietas pamatā ir iesniegums (Nr. 64846/01), kas iesniegts pret Latvijas Republiku un ar kuru šīs valsts pastāvīgais iedzīvotājs, “nepilsonis” Oļegs Moisejevs (turpmāk tekstā – “iesniedzējs”) vērsās Tiesā 2000. gada 13. novembrī saskaņā ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “Konvencija”) 34. pantu.

2. Latvijas valdību (turpmāk tekstā – “valdība”) Tiesā pārstāv tās pārstāve I. Reine.

3. Iesniedzējs sūdzējās par necilvēcisku un pazemojošu izturēšanos pret viņu, ko aizliedz Konvencijas 3. pants. Iesniedzējs sūdzējās arī par to, ka daļēji viņa turēšana apcietinājumā nav atbildusi Konvencijas 5. panta 1. punkta pamatprasībām. Tāpat saistībā ar Konvencijas 5. panta 3. punktu un 6. panta 1. punktu viņš sūdzējās par viņa turēšanas apcietinājumā un pret viņu ierosinātā kriminālprocesa ilgumu. Atsaucoties uz Konvencijas 8. un 13. pantu, iesniedzējs sūdzējās par ilgstošu aizliegumu viņa ģimenei apmeklēt viņu laikā, kad viņš atradās apcietinājumā, un par to, ka Latvijas tiesību aktos nebija paredzētas efektīvas tiesību aizsardzības iespējas, lai varētu atrisināt šo jautājumu. Visbeidzot, iesniedzējs kritizēja dažas Ieslodzījuma vietu pārvaldes darbības kā tādas, kas kavēja viņa tiesības iesniegt sūdzību Tiesā efektīvu izmantošanu, kā arī to, ka valsts tiesību akti neparedzēja nekādas tiesību aizsardzības iespējas pret šādiem cietuma iestāžu liktajiem šķēršļiem.

4. Iesniegums tika nodots Tiesas pirmajam departamentam (Reglamenta 52. panta 1. punkts). Tā ietvaros par lietas izskatīšanu atbildīgā palāta (Konvencijas 27. panta 1. punkts) tika izveidota saskaņā ar Reglamenta 26. panta 1. punktu.

5. Ņemot vērā, ka no Latvijas ievēlētā tiesneša vieta tobrīd bija brīva, ar 2004. gada 15. septembra vēstuli valdība nozīmēja J. Briedi kā ad hoc tiesnesi šajā lietā (Konvencijas 27. panta 2. punkts un Reglamenta 29. panta 1. punkts).

6. Ar 2004. gada 21. oktobra lēmumu palāta pasludināja iesniegumu par daļēji pieņemamu izskatīšanai.

7. 2004. gada 1. novembrī Tiesa pārveidoja savus departamentus (Reglamenta 25. panta 1. punkts). Šis iesniegums tika atstāts šādā kārtībā pārveidotajam pirmajam departamentam (52. panta 1. punkts).

8. Valdība iesniedza papildu rakstveida apsvērumus par lietas būtību (Reglamenta 59. panta 1. punkts).

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

9. Iesniedzējs ir bijušais bijušās PSRS pilsonis, Latvijas “pastāvīgais iedzīvotājs, nepilsonis”, kas dzimis 1959. gadā. Viņš dzīvo Mārupē (Latvija), šobrīd ieslodzīts cietumā. 

A. Pret iesniedzēju ierosinātais kriminālprocess

1. Krimināllietas uzsākšana un izmeklēšana

10. 1996. gada jūlijā policija uzsāka pirmstiesas izmeklēšanu par laupīšanu, kas izdarīta, pielietojot vardarbību.

Ar 1996. gada 7. novembra lēmumu, kas tika pieņemts šajā lietā, Rīgas Centra rajona pirmās instances tiesa piemēroja iesniedzējam, kurš tobrīd atradās brīvībā, drošības līdzekli – apcietinājumu. 1996. gada 4. decembrī iesniedzējs tika faktiski aizturēts un atzīts par aizdomās turēto šajā noziedzīgajā nodarījumā. Nākamajā dienā, 1996. gada 5. decembrī, prokuratūra viņam uzrādīja apsūdzību par laupīšanu pastiprinošos apstākļos; tā rezultātā viņam kā drošības līdzekli piemēroja apcietinājumu, pamatojoties uz iepriekš minēto 7. novembra lēmumu. Iesniedzējs tika ievietots Matīsa cietumā Rīgā, kur viņš atrodas līdz šim brīdim.

11. 1997. gada 7. janvārī Centra rajona tiesa pagarināja iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli – apcietinājumu – līdz 1997. gada 20. martam, pamatojoties uz sekojošo:

“[Tiesnesis] konstatē sekojošo:

Krimināllietas izskatīšanas termiņš ir pagarināts. Šajā krimināllietā nepieciešams veikt konfrontāciju [starp lieciniekiem], pievienot citas krimināllietas sakarā ar citiem noziedzīgiem nodarījumiem, uzrādīt [apsūdzētajiem] galīgās apsūdzības, izpildīt Kriminālprocesa kodeksa 202. un 203. pantā noteiktās prasības, sagatavot galīgo apsūdzības rakstu.”

12. Ar diviem, attiecīgi – 1997. gada 11. marta un 7. maija – lēmumiem, tā pati tiesa pagarināja iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli – apcietinājumu uz diviem jauniem periodiem, kopumā līdz 1997. gada 20. jūlijam. Šo divu lēmumu pamatojums bija gandrīz identisks 7. janvāra lēmumā iekļautajai motivācijai; pirmais lēmums norādīja uz nepieciešamību “veikt vairākas operatīvās izmeklēšanas un izmeklēšanas darbības”, savukārt otrais lēmums atsaucās uz “galīgās apsūdzības uzrādīšanu kopumā septiņpadsmit personām”.

13. Pa to laiku, 1997. gada februārī, Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētā prokuratūra uzsāka otru izmeklēšanu sakarā ar noziedzīga grupējuma darbību, ko it kā vadījis viens no iesniedzēja līdzapsūdzētajiem. 1997. gada 13. jūnijā prokuratūra sagatavoja galīgo apsūdzības rakstu, pārkvalificējot iesniedzējam inkriminēto noziedzīgo nodarījumu un apsūdzot viņu bandītismā.

14. 1997. gada 20. jūnijā prokuratūra paziņoja par pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu un uzdeva nodot izmeklēšanas materiālus – piecpadsmit sējumus – aizstāvībai, tas ir, iesniedzējam, četrpadsmit citām šajā pašā lietā apsūdzētajām personām un viņu advokātiem. Ar šo brīdi iesniedzēja un viņa līdzapsūdzēto atrašanās apcietinājumā termiņa tecējums tika “apturēts” atbilstoši Latvijas Kriminālprocesa kodeksa (turpmāk tekstā – “KPK”) 77. panta piektajai daļai.

15. Iesniedzējs un viņa aizstāvis saņēma izmeklēšanas materiālus 1997. gada 9. septembrī; viņi ar tiem iepazinās līdz 1998. gada 18. martam, vienlaicīgi ar gandrīz visiem pārējiem līdzapsūdzētajiem un to aizstāvjiem. Šajā pēdējā minētajā datumā iesniedzējs atzīmēja protokolā, ka viņš ir pabeidzis iepazīšanos ar lietas materiāliem.

16. 1998. gada 4. jūnijā izbeidzās iesniedzējam piemērotais maksimālais apcietinājuma laiks – viens gads un seši mēneši, kas atbilstoši KPK 77. panta otrajai daļai nedrīkstēja tikt pārsniegts pirmstiesas izmeklēšanas stadijā. Tomēr, tā kā viņa atbrīvošana tika “apturēta” saskaņā ar tā paša panta piekto daļu, iesniedzējs netika atbrīvots.

17. 1998. gada 6. augustā pēdējais no līdz­apsūdzētajiem pabeidza iepazīšanos ar izmeklēšanas materiāliem. Ar nākamajā dienā, 1998. gada 7. augustā, nosūtītu vēstuli attiecīgais prokurors informēja par to iesniedzēju, atgādinot, ka veiktā turēšanas apcietinājumā termiņa “apturēšana” ir atcelta. Atbilstoši prokurora teiktajam, tā kā tika atsākta šī termiņa parastā atskaite, uzskatāms, ka šis termiņš beigsies 1998. gada 7. septembrī.

2. Lietas nodošana tiesai

18. 1998. gada 4. septembrī prokuratūra sagatavoja galīgo apsūdzības rakstu pret iesniedzēju. 7. septembrī lieta tika nodota tiesai, kas šajā lietā bija Rīgas apgabaltiesa.

19. 1998. gada 16. septembrī iesniedzējs nosūtīja ģenerālprokuroram sūdzību par dažādām nelikumībām, kuras notikušas viņa aizturēšanas laikā, tajā pašā laikā viņš tajā nepieminēja jautājumu par viņa turēšanas apcietinājumā ilgumu un nelūdza grozīt viņam piemēroto drošības līdzekli.

20. 1998. gada 26. novembrī apgabaltiesā notika rīcības sēde, kuru vadīja A.L., par lietu atbildīgais tiesnesis. Tiesa uzskatīja izmeklēšanas sniegtos pierādījumus par pietiekamiem un nolēma nodot apsūdzēto tiesai. Tiesas sēdes laikā iesniedzējs neiesniedza nevienu lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma, tomēr saskaņā ar KPK 223. pantu tiesa pēc savas iniciatīvas izvērtēja jautājumu par iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli un nolēma paturēt viņu apcietinājumā, nekādi to nepamatojot. Citiem apsūdzētajiem piemērotie drošības līdzekļi arī palika iepriekšējie. Turklāt apgabaltiesa noteica pirmo tiesas sēdi lietas izskatīšanai pēc būtības uz 2000. gada 3. janvāri.

3. Process pirmās instances tiesā

21. 1998. gada 17. decembrī prokuratūra nosūtīja Rīgas apgabaltiesai papildu materiālus, kas tika iekļauti piecos sējumos un kuri attiecās uz jaunu apsūdzēto, I.O.. Ar 1999. gada 5. februāra lēmumu tiesa nolēma pievienot šos jaunos materiālus krimināllietai, kas bija ierosināta pret iesniedzēju. Ar 1999. gada 24. februāra vēstuli tiesnesis A.L. informēja visus apsūdzētos par viņu tiesībām iepazīties ar pievienotajiem materiāliem. Iesniedzējs atteicās to darīt; savukārt seši no viņa līdzapsūdzētajiem vēlējās izmantot šīs tiesības un viņi to darīja līdz 1999. gada 29. aprīlim.

22. Ar 1999. gada 2. septembra lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz Tiesnešu disciplinārās kolēģijas lēmumu, Latvijas parlaments atcēla tiesnesi A. L. no amata sakarā ar īpaši smagiem tiesnešu profesionālo pienākumu pārkāpumiem. Dažas dienas vēlāk tiesnesis A.L. izdarīja pašnāvību savā bijušajā darba vietā. 1999. gada 25. oktobrī iesniedzēja lieta tika nodota citam tiesnesim, kurš nekavējoties informēja iesniedzēju un viņa līdzapsūdzētos par to, ka viņa lietas izskatīšana ir atlikta sine die. Pēc tā iesniedzējs nosūtīja šim tiesnesim lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma, kas tika noraidīts.

23. 1999. un 2000. gada laikā iesniedzējs bija rakstījis vairākas vēstules Augstākās tiesas priekšsēdētājam, ģenerālprokuroram, tieslietu ministram un Valsts cilvēktiesību birojam, lūdzot paātrināt viņa lietas izskatīšanu. 2000. gada 13. janvāra vēstulē Valsts cilvēktiesību biroja vadītājs atzina, ka iesniedzēja atrašanās apcietinājumā ilgums un pret viņu ierosinātā kriminālprocesa ilgums bija pārmērīgi, pārkāpjot viņa pamattiesības. Tāpat arī vēstulēs, kuru izsūtīšanas datums nav precizēts, pārējās iepriekš minētās iestādes atzina apstrīdēto termiņu pārmērību, tajā pašā laikā informējot iesniedzēju par to, ka tās nebija kompetentas iejaukties.

24. 2000. gada 23. martā tiesnesis, kā arī Tieslietu ministrijas kompetentais dienests informēja aizstāvības advokātus par to, ka lieta ir nozīmēta izskatīšanai uz 2000. gada 8. maiju.

25. Ar 2000. gada 20. marta vēstuli iesniedzējs lūdza par lietu atbildīgajam tiesnesim atļaut viņam vēlreiz iepazīties ar lietas materiāliem. Šajā sakarā viņš atgādināja, ka bija pagājuši divi gadi kopš brīža, kad viņš tos bija skatījis pēdējo reizi, un ka šis fakts kaitēja viņa aizstāvības tiesībām. 2000. gada 30. martā iesniedzējam tika atļauts atkārtoti iepazīties ar lietas materiāliem.

26. 2000. gada 8. maijā apgabaltiesa noturēja pirmo tiesas sēdi par lietas būtību. Tā izskatīja divu iesniedzēja līdzapsūdzēto lūgumus par atbrīvošanu no apcietinājuma un noraidīja tos. Tomēr tiesa konstatēja, ka divi apsūdzētie un astoņi aizstāvji nebija ieradušies, kā arī to, ka daži no apsūdzētajiem vēl nebija nozīmējuši savus aizstāvjus. Tādējādi, pusēm piekrītot, tiesa nolēma atlikt tiesas sēdi līdz 2000. gada 28. augustam.

27. 2000. gada 11. maijā iesniedzējs lūdza ģenerālprokuroru izvērtēt viņa atrašanās apcietinājumā likumību. 2000. gada 25. maijā viņa lūgums tika nosūtīts Rīgas apgabaltiesai, kas to pievienoja lietas materiāliem. Ar 2000. gada 12. jūnija vēstuli kompetentais tiesnesis atbildēja iesniedzējam, ka “Rīgas apgabaltiesa nenodarbojos[ās] ar vēstuļu un sūdzību pārsūtīšanu citām juridiskām personām”. Pēc vēstuļu apmaiņas, 2000. gada 6. septembrī tiesnesis beidzot atbildēja iesniedzējam, ka viņš varot iesniegt lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma tiesas sēdē, kurā izskatīs lietu pēc būtības.

28. 2000. gada 21. augustā tiesnesis, kura lietvedībā atradās lieta, nosūtīja iesniedzējam, kā arī citiem viņa līdzapsūdzētajiem šādu vēstuli:

“Informējam jūs vēlreiz, ka Rīgas apgabaltiesā izskatīšanā esošās lietas tiek izskatītas [to reģistrēšanas] kārtībā; ņemot vērā tiesnešu noslogotību, nav iespējams organizēt lietu izskatīšanu atbilstoši KPK 241. pantam no tiesnešu gribas neatkarīgu apstākļu dēļ.

Daru jums zināmu, ka krimināllieta [..] tiks izskatīta, sākot ar 2000. gada septembra beigām. [..]”

29. Tomēr mazliet vēlāk lieta tika iekļauta 2000. gada 3. oktobra tiesas sēdes dienas kārtībā. Šajā dienā tiesa faktiski uzsāka lietas izskatīšanu. Atbilstoši iesniedzēja teiktajam tiesas sēdes sākumā viņš mēģināja iesniegt tiesā lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma, taču veltīgi.

30. Nākamā tiesas sēde notika 2000. gada 10. oktobrī; šīs sēdes laikā iesniedzējs lūdza tiesu viņu atbrīvot. Tiesa noraidīja viņa lūgumu “kā nepamatotu”.

31. Pēc valdības sniegtās informācijas, ko iesniedzējs nav apstrīdējis, lietas izskatīšana Rīgas apgabaltiesā ilga līdz 2001. gada 16. augustam. Šajā laikā tiesa noturēja sešdesmit divas sēdes (ieskaitot sēdes 3. un 10. oktobrī). Sēdes tika atliktas vienpadsmit reizes:

a) no 2000. gada 11. līdz 16. oktobrim sakarā ar to, ka nebija ieradies viens no apsūdzētajiem, kuru izmeklēšanas cietuma, kur tas atradās, administrācija bija ievietojusi karantīnas režīmā;

b) no 2000. gada 30. oktobra līdz 6. novembrim nolūkā izpildīt tiesas 30. oktobra lēmumu, kas uzlika policijai pienākumu atvest piespiedu kārtā trīspadsmit lieciniekus vai cietušos, kuri atsacījās ierasties;

c) no 2000. gada 11. līdz 16. novembrim iepriekš minētā iemesla dēļ;

d) no 2000. gada 19. līdz 27. decembrim sakarā ar viena aizstāvja saslimšanu;

e) no 2001. gada 4. līdz 9. janvārim pēc viena no līdzapsūdzētajiem tieša lūguma;

f) no 2001. gada 30. janvāra līdz 5. februārim sakarā ar viena aizstāvja saslimšanu;

g) no 2001. gada 12. līdz 15. februārim sakarā ar to, ka nebija ieradies viens no aizstāvjiem;

h) no 2001. gada 22. februāra līdz 13. martam sakarā ar viena aizstāvja saslimšanu;

i) no 2001. gada 11. līdz 22. aprīlim sakarā ar viena apsūdzētā ievietošanu slimnīcā;

j) 2001. gada 24. aprīļa līdz 25. jūnijam nolūkā veikt ekspertīzi pēc viena no līdzapsūdzēto lūguma;

k) no 2001. gada 13. jūlija līdz 15. augustam sakarā ar viena aizstāvja saslimšanu (atbilstoši valdības teiktajam) vai bez iemesla (atbilstoši iesniedzēja teiktajam).

Izņemot šīs reizes, kad tiesas sēdes tika atliktas, tās notika regulāri.

32. Visi iesniedzēja tiesā iesniegtie lūgumi par atbrīvošanu šajā periodā bija noraidīti bez pamatojuma.

33. Iesniedzējs apgalvo, ka laikā, kad cietuma konvojs viņu pārveda uz apgabaltiesas telpām, lai viņš varētu piedalīties savas krimināllietas izskatīšanā, nebija nodrošināti nekādi praktiski apstākļi, lai viņu pienācīgi ēdinātu, kamēr viņš uzturējās tiesas telpās. Tādējādi viņš, atstājot cietumu agri no rīta un atgriežoties tur tikai vakarā, nevarēja paēst pusdienas visās tajās dienās, kad notika tiesas sēdes. Turklāt dažreiz viņu pārveda uz cietumu pēc ierastā vakariņu laika; šādā gadījumā viņam bija jāsamierinās ar vienkāršu maizes bulciņu.

34. 2000. gada 31. oktobrī iesniedzējs par to sūdzējās tieslietu ministram. Savā sūdzībā viņš atzina, ka “ikviens, kuru pārveda uz tiesas telpām, saņēma šādu ēdienu: vienu maizes šķēli, vienu sīpolu un vienu ceptas zivs gabalu vai kotleti”; tomēr, atbilstoši iesniedzēja teiktajam, tas acīmredzami nebija pietiekami, lai apmierinātu viņa vajadzības. 2000. gada 9. novembrī viņš iesniedza līdzīgu sūdzību Ieslodzījuma vietu pārvaldei, kas ar 2000. gada 4. decembra vēstuli sūdzību noraidīja. Atbilstoši šajā vēstulē ierakstītajam iesniedzējs regulāri saņēma brokastis un vakariņas; dienas laikā viņš varēja saņemt “sauso pārtiku”; turklāt sēdes apgabaltiesā nenotika katru dienu. Tomēr iesniedzējs paskaidro, ka neilgi pēc tam Ieslodzījuma vietu priekšnieks pats personīgi bija ticies ar viņu un apsolījis viņam uzlabot ēdiena kvalitāti un it īpaši ieslodzītajiem izsniedzamās pārtikas daudzumu laikā, kad viņi tiek vesti uz tiesu. Iesniedzējs arī atzīst, ka šīs tikšanās rezultātā ieslodzītie, kas atradās tādā pašā stāvoklī kā viņš, sāka saņemt vairāk ēdiena.

35. 2001. gada 16. augustā apgabaltiesa paziņoja par tiesas debašu pabeigšanu un devās apspriesties, un taisīt spriedumu. 2001. gada 24. un 25. septembrī tiesa pasludināja spriedumu mutiski atklātā tiesas sēdē. Iesniedzēju atzina par vainīgu bandītismā un sodīja ar brīvības atņemšanas sodu uz trīspadsmit gadiem. Arī visi piecpadsmit iesniedzēja līdzapsūdzētie tika atzīti par vainīgiem un notiesāti ar smagiem brīvības atņemšanas sodiem.

4. Apelācijas un kasācijas tiesvedība

36. 2001. gada 12. oktobrī iesniedzējs un viņa līdzapsūdzētie uzsāka iepazīties ar visu Rīgas apgabaltiesā notikušo tiesas sēžu protokoliem; visi šie protokoli kopā sastādīja 666 lpp. Iesniedzējs ar tiem iepazinās līdz 2002. gada 14. februārim; pēdējais no līdzapsūdzētajiem to pabeidza darīt 2002. gada 1. martā.

37. 2001. gada 22. oktobrī iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā. No piecpadsmit pārējiem līdzapsūdzētajiem desmit izdarīja to pašu. 2001. gada 18. decembrī apelācijas sūdzības tika nosūtītas Krimināllietu tiesu palātai.

38. 2002. gada 10. februārī iesniedzējs saņēma sprieduma tulkojumu krievu valodā, kas ir viņa dzimtā valoda.

39. 2002. gada 18. februārī iesniedzējs un viens no viņa līdzapsūdzētajiem iesniedza savus apsvērumus par Rīgas apgabaltiesas tiesas sēžu protokoliem. Ar 2002. gada 4. marta lēmumu tiesnesis, kas bija izskatījis lietu pirmajā instancē, atteicās pievienot šos apsvērumus lietas materiāliem sakarā ar to novēlotu iesniegšanu. 2002. gada 8. aprīlī iesniedzējs apstrīdēja šo atteikumu, iesniedzot blakus sūdzību. 2002. gada 28. maijā Krimināllietu tiesu palāta atcēla 4. marta lēmumu un nosūtīja jautājumu vēlreizējai izskatīšanai apgabaltiesā. Ar 2002. gada 19. jūnija vēstuli apgabaltiesa paziņoja iesniedzējam, ka viņa apsvērumi beidzot ir pievienoti lietas materiāliem.

40. Tajā pašā dienā, 2002. gada 19. jūnijā, apgabaltiesa nosūtīja apelācijas sūdzības Krimināllietu tiesu palātai un visu iesniegto sūdzību kopijas visiem līdzapsūdzētajiem šajā lietā.

41. Ar 2002. gada 16. septembra lēmumu apelācijas tiesas tiesnesis, kura lietvedībā atradās lieta, nolika apelācijas sūdzību izskatīšanu uz 2002. gada 22. oktobri. 2002. gada 19. septembrī Krimināllietu tiesu palātas kanceleja nosūtīja šī lēmuma kopiju prokuratūrai un apsūdzētajiem, bet nenosūtīja to apsūdzēto advokātiem. 2002. gada 22. oktobrī Krimināllietu tiesu palātas sēde tika atlikta sine die sakarā ar to, ka nebija ieradušies vairāku apelācijas sūdzību iesniedzēju advokāti. Tomēr ar 2002. gada 11. novembra vēstuli Krimināllietu tiesu palātas sekretārs informēja iesniedzēju par to, ka viņa un viņa līdzapsūdzēto apelācijas sūdzības ir paredzēts skatīt 2003. gada 13. janvārī.

42. Krimināllietu tiesu palāta izskatīja iesniedzēja apelācijas sūdzību no 2003. gada 13. līdz 17. janvārim. Ar 2003. gada 17. janvāra spriedumu Krimināllietu tiesu palāta pārkvalificēja iesniedzēja apsūdzību un samazināja viņam piemēroto brīvības atņemšanas sodu uz divpadsmit gadiem. Sprieduma motīvu daļā bija iekļauta šāda rindkopa:

“Ņemot vērā, ka apsūdzētais O. Moisejevs ilgi atrodas apcietinājumā; ka viņa tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā tika pārkāptas, jo bija pagājuši vairāki gadi kopš viņa aizturēšanas un notiesāšanas pirmajā instancē; [..] Krimināllietu tiesu palāta atzīst, ka, nosakot kopumā sodu par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, ir iespējams piemērot O. Moisejevam principu, saskaņā ar kuru vieglākais sods tiek iekļauts smagākajā.”

43. 2003. gada 23. maijā iesniedzējs saņēma sprieduma tulkojumu krievu valodā. 2003. gada 2. jūnijā viņš griezās ar kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā. Ar 2003. gada 6. augusta galīgu lēmumu Senāts atzina sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai. 

B. Ģimenes locekļu apmeklējumi

44. Savas atrašanās apcietinājumā laikā neprecizētos datumos iesniedzējs bija lūdzis tiesnesim, kura lietvedībā atradās lietas izskatīšana pēc būtības, atļaut viņa tuviniekiem apmeklēt viņu cietumā. No lietas materiāliem izriet, ka tiesnesis A.L. bija atļāvis iesniedzēja sirdsdraudzenei I.V. satikties ar viņu cietumā 1998. gada 24. decembrī, 1999. gada 12. martā, 3. maijā un 26. jūlijā, un katru reizi vienas stundas garumā. Iesniedzējs apgalvo, ka viņš bija vairākkārt iesniedzis līdzīga satura lūgumus, taču tie visi tikuši noraidīti.

45. 2001. gada novembrī pēc savas notiesāšanas pirmajā instancē iesniedzējs vēlreiz lūdza atļauju satikties ar savu sirdsdraudzeni. Ar 2001. gada 9. novembra vēstuli Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs neapmierināja viņa lūgumu.

46. Atbilstoši iesniedzēja teiktajam 2002. gada septembrī viņa vecāki lūdza apelācijas tiesas tiesnesim, kura lietvedībā atradās lieta, atļaut satikties ar iesniedzēju cietumā. Tiesnesis šo lūgumu noraidīja mutvārdos, nepieņemot nekādu rakstveida lēmumu. Iesniedzējs nekavējoties griezās pie tā paša tiesneša ar identisku lūgumu. 2002. gada 23. septembrī viņam tika atbildēts, ka tikai personas, kuras vēlējās apmeklēt ieslodzīto, bet ne pats ieslodzītais, varēja lūgt apmeklējuma atļauju. 

C. Iespējamie šķēršļi iesniedzēja saziņai ar Tiesu

47. Atbilstoši iesniedzēja teiktajam 2000. gada maijā viņš lūdza Matīsa cietuma administrācijai nosūtīt Tiesas kancelejai savu pirmo vēstuli, kurā īsumā bija izklāstīts viņa sūdzību saturs saistībā ar Konvencijas vairākiem pantiem. Tā kā cietuma administrācija atteicās to darīt, viņš nosūtīja šo vēstuli par lietu atbildīgajam apgabaltiesas tiesnesim. 2000. gada jūnijā tiesnesis arī atteicās to pieņemt un nosūtīja vēstuli atpakaļ cietuma administrācijai, kura to paņēma un pievienoja iesniedzēja personas lietai.

48. 2000. gada 10. decembrī iesniedzējs lūdza Matīsa cietuma priekšniekam izsniegt viņam dažu viņa lietā esošu dokumentu kopijas, kuras viņš uzskatīja par būtiskām nosūtīšanai Tiesai sava iesnieguma atbalstam. Priekšnieks atbildēja iesniedzējam, ka Ieslodzījuma vietu pārvaldei nebija pienākums taisīt un izsniegt kopijas ieslodzītajiem, taču viņam bija tiesības saņemt iesniedzēja lietā esošos oriģinālus.

II. ATBILSTOŠĀS VALSTS TIESĪBU NORMAS UN PRAKSE

A. Satversme un Satversmes tiesas prakse

49. Latvijas Satversmes 92. pants noteic:

“Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību.”

50. Savā 2001. gada 5. decembra spriedumā lietā Nr. 2001-07-0103 saistībā ar īpašu likumu par zaudējumu atlīdzināšanu, kas radušies nelikumīgas vai nepamatotas tiesas, prokuratūras vai policijas rīcības dēļ, Satversmes tiesa sniedza šādu skaidrojumu:

“ 1° [..] Kā jebkura cilvēktiesību norma, arī Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertā tiesību norma ir piemērojama tieši un nepastarpināti. Bez tam šī norma neparedz, ka tās konkretizēšanai nepieciešams īpašs likums. Šāda likuma neesamība ir saistāma ar Satversmes 92. panta trešā teikuma tiešas piemērošanas iespēju un nevar būt iemesls atteikumam pieņemt tiesā indivīda prasību par atlīdzinājuma piedziņu.

To, ka konkretizējoša likuma neesamība indivīda tiesību aizskāruma gadījumā nav šķērslis prasības pieņemšanai un apmierināšanai tiesā, apliecina vispārējās jurisdikcijas tiesu prakse. Tā, piemēram, 1996. gadā Rīgas apgabaltiesa, vēl pirms likuma “Par zaudējumu atlīdzināšanu” pieņemšanas, piedzenot no valsts kompensāciju attaisnotas personas labā, atzina, ka valsts atbildību pret indivīdu nevar ietekmēt speciāla likuma neesamība, kurš noteiktu kārtību kompensācijas izmaksāšanai nelikumīgi notiesātai personai.[..].

Ja iesniedzējs uzskata, ka viņa tiesības ir nepamatoti aizskartas, viņš, atsaucoties tieši uz Satversmes 92. panta trešo teikumu, ir tiesīgs griezties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasību par atbilstīga atlīdzinājuma piedziņu. Tiesas pienākums ir izvērtēt apcietinājuma pamatotību un ilgumu katrā individuālā gadījumā un, konstatējot nepamatotu personas tiesību aizskārumu, spriedumā noteikt atlīdzības apmēru. Īpaša likuma neesamība neaizskar un neierobežo iesniedzēja konstitucionālās tiesības uz tiesību aizsardzību. [..]”

B. Normatīvās tiesību normas

51. Bijušais Kriminālprocesa kodekss (KPK), kas mantots no padomju laikiem un kas ticis vairākas reizes grozīts, bija piemērojams šajā iesniegumā izklāstītajiem faktiem. KPK palika spēkā līdz 2005. gada 1. oktobrim, kad tas tika aizstāts ar jauno Kriminālprocesa likumu.

52. KPK normu lielākā daļa, kā arī citi šai lietai svarīgie likumi ir atspoguļoti 2002. gada 28. novembra spriedumā lietā Lavents/Latvija (Nr. 58442/00, 38.–56. punkts). Citas šai lietai nozīmīgas tiesību normas ir izklāstītas tālāk.

1. Tiesību normas, kas attiecas uz kriminālprocesa norisi

a) Pirmstiesas apcietinājuma termiņi

53. Faktu norises laikā KPK 77. panta otrā daļa noteica:

“Pirmstiesas izmeklēšanas laikā apcietinājums nedrīkst būt ilgāks par diviem mēnešiem. Ja nav iespējams pabeigt pirmstiesas izmeklēšanu, kā arī apsūdzētā un viņa aizstāvja iepazīstināšanu ar krimināllietas materiāliem un prokuroram nav pamata grozīt drošības līdzekli, tiesnesis šo termiņu drīkst pagarināt līdz vienam gadam un sešiem mēnešiem, bet ne ilgāk kā uz diviem mēnešiem katru reizi, uz prokurora iesnieguma un uzrādīto lietas materiālu pamata, ja nepieciešams – pieaicinot apcietināto, viņa aizstāvi, bet likumā noteiktajos gadījumos – arī likumisko pārstāvi. Termiņa turpmāka pagarināšana nav pieļaujama; pēc tā izbeigšanās apcietinātā persona nekavējoties jāatbrīvo.”

54. Šī paša panta piektā daļa noteica:

“Pēc izmeklēšanas pabeigšanas, pirms beidzies likumā noteiktais maksimālais apcietinājuma termiņš, krimināllietas materiāli nekavējoši uzrādāmi apsūdzētajam un viņa aizstāvim, lai viņi varētu ar tiem iepazīties. Šādā gadījumā laiku, kas izlietots visu apsūdzēto un viņu aizstāvju iepazīstināšanai ar krimināllietas materiāliem, neieskaita tā apcietinājuma termiņā, kas piemērots kā drošības līdzeklis.[..]”

Praksē prokuratūra un tiesas interpretēja šīs normas otro teikumu kā tādu, kas atļāva apsūdzētā turēšanu apcietinājumā visu to laiku, kamēr viņš pats un, iespējams, viņa līdzapsūdzētie iepazinās ar lietas materiāliem, pat ja bija izbeidzies pēdējais tiesneša noteiktais turēšanas apcietinājumā termiņš.

55. 2004. gada novembrī Latgales apgabaltiesa, kurai bija radušās šaubas par 77. panta piektās daļas otrā teikuma atbilstību Satversmei (lieta Nr. 2004-23-01), vērsās Satversmes tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Ar 2005. gada 20. janvāra likumu, kas stājās spēkā 2005. gada 1. februārī, Parlaments atcēla šo teikumu. Tādējādi ar 2005. gada 15. februāra lēmumu Satversmes tiesa svītroja minēto lietu no izskatāmo lietu saraksta priekšmeta trūkuma dēļ.

56. KPK 83. pants bija lasāms šādi:

“Drošības līdzekli atceļ, ja tas ir nelikumīgi piemērots vai turpmāk vairs nav nepieciešams, vai groza, aizstājot ar stingrāku vai vieglāku, ja to prasa lietas apstākļi.

Drošības līdzekli atceļ vai groza ar tā izziņas izdarītāja, prokurora vai tiesneša (tiesas) lēmumu, kura lietvedībā atrodas krimināllieta, bet izziņas izdarītāja vai prokurora nelikumīgi piemēroto drošības līdzekli var atcelt arī amatā augstāks prokurors.

Pirmstiesas izmeklēšanā tiesneša (tiesas) piemēroto drošības līdzekli (apcietinājums, mājas arests) atceļ vai groza tikai ar prokurora motivētu lēmumu, bet šā kodeksa 222.1 pantā noteiktajos gadījumos – atceļ arī tiesa.”

b) Pušu iepazīstināšana ar izmeklēšanas materiāliem

57. Atbilstoši KPK 202. pantam, kad sākotnējā izmeklēšana ir pabeigta, prokuratūrai par to ir jāinformē cietušais un civilprasītāji, kā arī to pārstāvji, atgādinot par viņu tiesībām iepazīties ar lietas materiāliem. Tādējādi, ja viņi to vēlas, viņiem ir jānodrošina pieeja izmeklēšanas materiāliem un viņi var iesniegt prokuroram procesuāla rakstura lūgumus un prasības.

58. KPK 203. pants paredzēja:

“Kad prokurors atzinis savāktos pierādījumus par pietiekamiem apsūdzības raksta sastādīšanai, tad pēc šā kodeksa 202. panta prasību izpildīšanas viņam jāpaziņo apsūdzētajam, ka izmeklēšana viņa lietā pabeigta un ka viņam kā personīgi, tā arī ar aizstāvja palīdzību ir tiesība iepazīties ar visiem lietas materiāliem un pieteikt lūgumus par pirms­tiesas izmeklēšanas papildināšanu. Pēc tam apsūdzētajam tiek uzrādīti visi lietas materiāli sašūtā un numurētā veidā, lai viņš ar tiem iepazītos. Ja pirmstiesas izmeklēšanas laikā ir izdarīti kino uzņēmumi, video vai skaņu ieraksti, tos demonstrē vai atskaņo apsūdzētajam un viņa aizstāvim.

Ja lietā pie kriminālatbildības saukti vairāki apsūdzētie, katram no viņiem jāuzrāda visi pirmstiesas izmeklēšanas materiāli.

[..]

Nedrīkst ierobežot laiku, kas nepieciešams, lai apsūdzētais un viņa aizstāvis iepazītos ar visiem lietas materiāliem. Tomēr, ja apsūdzētais un viņa aizstāvis nepārprotami novilcina iepazīšanos ar lietas materiāliem, tad prokurors ir tiesīgs ar motivētu lēmumu noteikt termiņu, kādā jāiepazīstas ar lietas materiāliem.”

2. Tiesību normas, kas nosaka pirmstiesas apcietinājumā turēto personu statusu

a) Vispārējie noteikumi

59. Sodu izpildes kodekss, kas mantots no padomju laikiem un kas ticis daudzreiz grozīts, nosaka ieslodzīto notiesāto personu statusu un to uzturēšanās kārtību ieslodzījuma vietās. Savukārt, lai gan vairākas šī kodeksa normas satur sporādiskas atsauces uz pirmstiesas apcietinājumā turamām personām, kopumā ņemot, šis kodekss tām nav piemērojams.

60. Laikā, kad norisinājās fakti, ko izklāsta iesniedzējs, tikai viens normatīvs dokuments noteica pirmstiesas apcietinājuma noteikumus – 1994. gada 30. aprīļa iekšlietu ministra pavēle Nr. 113 “Par aizdomās turēto, apcietināto un notiesāto personu uzturēšanās kārtību Iekšlietu ministrijas izmeklēšanas cietumos”. Ar 2001. gada 9. maija pavēli Nr. 63 tieslietu ministrs to aizstāja ar jauniem pagaidu ieslodzījuma kārtības noteikumiem.

61. Ar 2001. gada 19. decembra spriedumu Satversmes tiesa, kurā bija vērsušās divas privātpersonas saistībā ar dažiem iepriekš minētās pavēles Nr. 63 noteikumiem, atzina, ka Latvijas Satversme ir jāinterpretē kā tāda, kas aizliedz jebkādu iejaukšanos indivīda tiesībās, ja vien tā notiek saskaņā ar Satversmi, likumu vai Ministru kabineta pieņemtajiem noteikumiem. Jelkāds personu tiesību ierobežojums, tai skaitā arī apcietināto personu tiesību ierobežojums, ja tam pamatā ir tikai ministrijas pavēle, tādējādi ir jāuzskata par antikonstitucionālu.

62. 2003. gada 29. aprīlī Ministru kabinets pieņēma Noteikumus Nr. 211 par uzturēšanās kārtību izmeklēšanas cietumos. Tie stājās spēkā 2003. gada 1. maijā pavēles Nr. 63 vietā. 

b) Ieslodzīto sarakste

63. Atbilstoši pavēles Nr. 113 55. pantam izmeklēšanas cietuma administrācijai vai par krimināllietas izmeklēšanu atbildīgajai iestādei bija tiesības “pārbaudīt” vēstules, kas bija adresētas ieslodzītajiem, tomēr trīs dienu laikā pēc vēstules “pārbaudes” tā bija jānodod adresātam. Vēstulēm, ko nosūtīja ieslodzītie un kas bija adresētas “pārvaldes iestādēm, nevalstiskajām organizācijām un amatpersonām”, cietuma administrācija varēja pēc saviem ieskatiem noteikt, vai to saturs bija piekritīgs adresāta kompetencei. Ja tā uzskatīja, ka tas nebija adresāta kompetencē, tā varēja šos sūtījumus nenosūtīt adresātam, katrā ziņā informējot ieslodzīto sūtītāju un norādot tiem atbilstošo piekritīgo iestādi (61. pants). Tomēr šis noteikums nebija attiecināms uz vēstulēm, kas adresētas prokuratūrai: šīs vēstules bija jānosūta slēgtā aploksnē un divdesmit četru stundu laikā.

64. Saskaņā ar pavēles Nr. 63 21. pantu ieslodzīto sarakste ar “starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām”, prokuratūru, tiesām, valsts iestādēm, citu valstu diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām nebija pakļaujama cenzūrai. Aploksni ar vēstuli, ko nosūtījis šāds sūtītājs, varēja atvērt cietuma administrācijas pārstāvis adresāta klātbūtnē, un viņam nebija tiesību iepazīties ar vēstules saturu. Savukārt jebkura cita veida sarakste tika lasīta un pārbaudīta.

65. Saskaņā ar pavēles Nr. 113 62. pantu pēc pirmstiesas ieslodzījumā esošo personu pieprasījuma administrācijai bija viņiem jādod rakstāmpiederumi un papīrs, lai viņi varētu rakstīt “vēstules, sūdzības un iesniegumus”. Savukārt ieslodzītajam pašam bija jāsedz pasta izdevumi, izņemot izmaksas par kasācijas sūdzības nosūtīšanu.

66. Pavēles Nr. 63 22. pants paredzēja, ka ieslodzītais pats sedz savas sarakstes pasta izdevumus. 23. pants noteica izņēmumus šim noteikumam: apelācijas sūdzības, kasācijas sūdzības un iesniegumi, kas uzrakstīti atbilstoši Kriminālprocesa kodeksa normām, kā arī sūdzības, kas adresētas prokuroram, – šādi sūtījumi tika nosūtīti par ieslodzījuma iestādes līdzekļiem. 

c) Ģimenes locekļu apmeklējumi

67. KPK 321. pants paredzēja:

“Tiesas priekšsēdētājam vai tiesnesim pēc notiesātā tuvu radinieku lūguma jādod viņiem iespēja satikties ar notiesāto, kurš atrodas apcietinājumā.”

68. Pavēles Nr. 113 32. pants noteica, ka:

“Apcietinātajām personām var piešķirt īslaicīgas tikšanās ar radiniekiem vai citām personām tikai ar amatpersonas vai iestādes, kuras lietvedībā atrodas krimināllieta, rakstisku atļauju, kas obligāti apstiprināta ar iestādes, kurā atrodas apcietinātais, ģerboņa zīmogu, ja apcietinātā persona nav ļaunprātīgs režīma pārkāpējs. Šādas satikšanās atļautas ne biežāk kā vienu reizi mēnesī uz laiku līdz vienai stundai. Šīs atļaujas jāsaskaņo ar izmeklēšanas cietuma administrāciju.

Rakstiskajā atļaujā jābūt uzrādītam, kam un ar kādu personu atļauta satikšanās. Satikšanās ar apcietināto personu pieļaujama ne vairāk kā diviem cilvēkiem vienlaicīgi. Izmeklēšanas iestādes vai tiesas atļauja derīga tikai vienai satikšanās reizei.”

Jaunās instrukcijas 25. pants, ko apstiprināja ar pavēli Nr. 63, saglabāja šos ierobežojumus. 

d) Ieslodzītajiem pieejamās tiesību aizsardzības iespējas

i. Tiesību aizsardzības iespējas administrācijā

69. Sodu izpildes kodeksa 11. pants noteic

“Brīvības atņemšanas iestādes Latvijas Republikā izveido un likvidē Tieslietu ministrija.

[..]

Tieslietu ministrijas pilnvaroti darbinieki regulāri veic pārbaudes vai revīzijas brīvības atņemšanas iestādēs.

Pārbaužu kārtību, kā arī šā panta trešajā daļā minēto darbinieku pilnvaras, tiesības un pienākumus nosaka tieslietu ministrs.

[..]”

70. 1997. gada 9. decembra Ieslodzījuma vietu pārvaldes nolikums Nr. 409 bija spēkā līdz 2003. gada 1. janvārim. Saskaņā ar šī nolikuma 10. pantu pārvaldes priekšniekam bija tiesības “atcelt pretlikumīgu lēmumu vai rīkojumu, ko izdevis kāds no Pārvaldes pakļautībā esošo struktūrvienību darbiniekiem” (10. punkts). Turklāt viņam bija “jāizskata sūdzības, rakstiski iesniegumi un ierosinājumi, atbildot uz tiem likumā paredzētajā kārtībā” (12. punkts).

71. 1995. gada 13. jūnija Noteikumu Nr. 154 “Administratīvo aktu procesa noteikumi” (spēkā līdz 2004. gada 1. februārim) 74. pants piešķīra personām vispārīgu tiesību apstrīdēt administratīvu aktu, iesniedzot sūdzību nākamajā augstākajā instancē.

ii. Tiesību aizsardzības iespējas prokuratūrā

72. Saskaņā ar Sodu izpildes kodeksa 12. pantu:

“Latvijas Republikas ģenerālprokurors un viņam pakļautie prokurori nodrošina uzraudzību pār brīvības atņemšanas sodu izpildi un Latvijas Republikas likumu precīzu un vienveidīgu ievērošanu brīvības atņemšanas vietās, lai labotu notiesātos un novērstu jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu.”

73. 1994. gada 19. maija Prokuratūras likuma panti, kas attiecas uz lietu, noteic:

15. panta 1. punkts

“Prokurors likumā noteiktajā kārtībā uzrauga tiesas piespriesto brīvības atņemšanas sodu izpildi [..]”.

6. panta 3. un 4. punkts

“[..] 3. Prokurora rīcība pārsūdzama šajā likumā un procesuālajos likumos noteiktajos gadījumos un kārtībā. Sūdzības jautājumos, kas ir tikai prokuratūras kompetencē, iesniedzamas vienu pakāpi augstākas prokuratūras iestādes virsprokuroram, bet par Ģenerālprokuratūras prokurora rīcību – ģenerālprokuroram. Šo amatpersonu pieņemtie lēmumi ir galīgi.

4. Amatā augstāks prokurors ir tiesīgs pieņemt savā lietvedībā jebkuru lietu, [kas atrodas prokurora kompetencē], bet nav tiesīgs uzdot prokuroram veikt darbības pret viņa pārliecību. [..]”

16. panta 1. un 2. punkts

“1. Prokurors, saņēmis informāciju par likuma pārkāpumu, likumā noteiktajā kārtībā izdara pārbaudi, ja:

[..]

2) ir pārkāptas [..] ieslodzīto personu tiesības [..].

2. Prokuroram ir pienākums veikt nepieciešamos pasākumus personu un valsts tiesību un likumīgo interešu aizsardzībai, ja:

1) ģenerālprokurors vai virsprokurori atzīst šādas pārbaudes nepieciešamību; [..]”

17. pants

“1. Prokuroram, likumā noteiktajā kārtībā, veicot iesnieguma pārbaudi, ir tiesības:

1) pieprasīt un saņemt no valsts pārvaldes institūcijām [..] normatīvus aktus, dokumentus un citu informāciju [..], kā arī netraucēti ieiet šo institūciju telpās;

2) uzdot uzņēmumu, iestāžu [..] vadītājiem un citām amatpersonām veikt pārbaudes, revīzijas un ekspertīzes, iesniegt atzinumus, ka arī sniegt speciālistu palīdzību [..];

3) uzaicināt personu un saņemt no tās paskaidrojumus par likuma pārkāpumu [..]

2. Prokuroram, konstatējot likuma pārkāpumu, atbilstoši tā raksturam ir pienākums:

1) brīdināt par likuma pārkāpuma nepieļaujamību;

2) iesniegt protestu vai iesniegumu par nepieciešamību novērst likuma pārkāpumu;

3) iesniegt prasības pieteikumu tiesā;

4) ierosināt krimināllietu;

5) ierosināt izskatīt jautājumu par saukšanu pie administratīvās vai disciplinārās atbildības.”

iii. Tiesību aizsardzības iespējas tiesā

74. Bijušā Latvijas Civilprocesa kodeksa, kas bija spēkā līdz 2004. gada 1. februārim, attiecīgie panti noteica:

239-1. pants

“Fiziskajai un juridiskajai personai ir tiesības griezties tiesā ar sūdzību, ja tā uzskata, ka ar valsts pārvaldes vai pašvaldības institūciju vai amatpersonu rīcību (lēmumu) aizskartas tās tiesības.

Par valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju un amatpersonu rīcību (lēmumu), ko var pārsūdzēt tiesā, uzskatāma koleģiāla vai individuāla rīcība (lēmums), kuras rezultātā:

1) fiziskajai vai juridiskajai personai nelikumīgi liegtas iespējas pilnīgi vai daļēji realizēt tiesības, ko tai piešķir likums vai cits normatīvs akts;

2) fiziskajai vai juridiskajai personai uzlikts kāds pienākums vai no tās piedzīta nauda bezstrīda kārtībā.

Šajā nodaļā paredzētajā kārtībā nevar pārsūdzēt tiesā valsts pārvaldes vai pašvaldības institūciju vai amatpersonu rīcību, ja Latvijas Republikas tiesību akti paredz citādu tās pārsūdzēšanas kārtību, kā arī valsts pārvaldes vai pašvaldību institūciju izdotos aktus, kuriem ir normatīvs raksturs.”

239-2. pants

“Sūdzību var iesniegt tiesā pēc tam, kad sūdzība par valsts pārvaldes vai pašvaldības institūcijas [..] rīcību (lēmumu) iesniegta pakļautības kārtībā augstākai institūcijai vai amatpersonai, ja likumā nav noteikta cita kārtība.

Sūdzību var iesniegt tiesā fiziskā persona, kuras tiesības pārkāptas [..].

Sūdzību iesniedz tā rajona (pilsētas) pirmās instances tiesā, kur atrodas valsts pārvaldes vai pašvaldības institūcija [..], kuru rīcība (lēmums) tiek pārsūdzēta.”

JURIDISKAIS ASPEKTS

I. PAR IESPĒJAMO KONVENCIJAS 3. PANTA PĀRKĀPUMU

75. Iesniedzējs sūdzas par to, ka Latvijas varas iestādes nav nodrošinājušas viņam uzturu, proti, pusdienas un dažreiz arī vakariņas lietas izskatīšanas laikā Rīgas apgabaltiesā. Viņš uzskata, ka šāda izturēšanās ir aizliegta ar Konvencijas 3. pantu, kas noteic:

“Nevienu nedrīkst spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt.”

A. Pušu argumenti

76. Valdība paskaidro, ka atbilstoši iekšlietu ministra 1998. gada 17. aprīļa pavēlei par ieslodzīto ēdināšanu, ja ieslodzītais, kuram piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums, tiek pārvests uz citu iestādi, viņam ir izsniedzama “sausā pārtika”. Tieši tā arī notika iesniedzēja gadījumā; turklāt savā 2000. gada 31. oktobra sūdzībā tieslietu ministram iesniedzējs pats apstiprināja, ka viņš regulāri bija saņēmis zināmu daudzumu ēdiena laikā, kad viņš atradās tiesas telpās (iepriekš 34. punkts). Vēl jo vairāk, viņš saņēma brokastis no rīta pirms vešanas uz tiesu un vakariņas vakarā pēc tam, kad atgriezās cietumā. Turklāt tiesu sēdes nenotika katru dienu. Tādējādi valdība uzskata, ka apiešanās, par kuru sūdzas iesniedzējs, acīmredzami nav sasniegusi to smaguma pakāpi, ko prasa Tiesas pastāvīgā judikatūra, lai šādu apiešanos skatītu Konvencijas 3. panta ietvaros.

77. Atbilstoši iesniedzēja teiktajam vienmēr tajās dienās, kad notika tiesas sēdes, viņam bija pastiprināta intelektuālā un emocionālā piepūle, kas loģiski prasīja pastiprinātu uzturu. Tomēr pārtikas daudzums, ko viņam izsniedza, bija visai neliels. Turklāt iesniedzējs apstrīd valdības apgalvojumu, ka viņš vienmēr esot ēdis vakariņas pēc atgriešanās cietumā. Šajā sakarā iesniedzējs uzsver, ka dažreiz viņš tika atvests atpakaļ uz cietumu pēc ierastā vakariņu laika un ka šādā gadījumā viņam bija jāsamierinās ar vienkāršu maizes bulciņu. Pastāvot šādiem apstākļiem, apiešanās, ko kritizē iesniedzējs, sasniedz un pat pārsniedz to minimālo smaguma slieksni, lai to skatītu 3. panta kontekstā. 

B. Tiesas vērtējums

78. Tiesa atgādina Tiesas praksē iedibinātos pamatprincipus, interpretējot Konvencijas 3. pantu (skat. 2004. gada 2. decembra spriedumu lietā Farbtuhs/Latvija, Nr. 4672/02, 49.–54. punkts un tajā minēto judikatūru). Tiesa it īpaši uzskata, ka valsts iestāžu pienākums ir nodrošināt ieslodzītās personas veselības stāvokli un vispārējo labsajūtu, kas paredz, cita starpā, pienākumu to pienācīgi ēdināt (skat., mutatis mutandis, spriedumu lietā Ilascu u.c./Moldova un Krievija [Lielā palāta], Nr. 48787/99, 451. punkts, CEDH 2004-VII).

79. Šajā gadījumā valdība nav apstrīdējusi iesniedzēja apgalvojumu par to, ka tiesas sēžu laikā iesniedzējs nesaņēma normālas pusdienas un ka viņš bija spiests apmierināties ar maizes šķēli, sīpolu un vienu ceptas zivs gabalu vai kotleti. Tiesas vērtējumā šāda maltīte ir acīmredzami nepietiekama, lai nodrošinātu cilvēka organisma pilnvērtīgu funkcionēšanu, it īpaši ņemot vērā to, ka iesniedzēja piedalīšanās tiesas sēdēs radīja tam paaugstinātu psihisku spriedzi. Tiesa īpaši atzīmē, ka pēc iesniedzēja iesniegtās sūdzības viņš un citi apsūdzētie sāka saņemt vairāk pārtikas uzturēšanās laikā Rīgas apgabaltiesas telpās (skat. iepriekš 34. punktu); tātad iestādes bija izpratušas, ka izsniegtais ēdiena daudzums nav bijis pietiekams.

80. Turklāt Tiesa atzīmē, ka valdība nav atspēkojusi iesniedzēja apgalvojumu par to, ka vairākas reizes vakaros pēc atgriešanās cietumā pilnu vakariņu vietā viņš bija saņēmis tikai vienu maizes bulciņu (skat. iepriekš 33. punktu). Pastāvot šādiem apstākļiem, Tiesa secina, ka vismaz līdz 2000. gada beigām iesniedzējs regulāri cieta badu dienās, kad norisinājās tiesas sēdes. Ņemot vērā visus lietas būtiskos apstākļus, tā uzskata, ka ciešanas, ko tādējādi cietis iesniedzējs, ir pietiekami smagas, lai sasniegtu minimālo smaguma pakāpi, ko nosaka Konvencijas 3. pants, un kas var tikt interpretētas kā “pazemojoša apiešanās” šī panta izpratnē.

81. Līdz ar to Tiesa atzīst, ka šajā lietā ir noticis 3. panta pārkāpums.

II. PAR IESPĒJAMO KONVENCIJAS 5. PANTA 1. PUNKTA PĀRKĀPUMU

82. Iesniedzējs vispārīgi sūdzas par viņam piemērotā drošības līdzekļa – apcietinājuma – nelikumību un nepamatotību. Savā 2004. gada 21. oktobra lēmumā par iesnieguma pieņemamību Tiesa nolēma izskatīt šo sūdzību Konvencijas 5. panta 1. punkta kontekstā, kas noteic:

“Ikvienam ir tiesības uz personisko brīvību un drošību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot sekojošos gadījumos un saskaņā ar likumā noteikto kārtību:

[..]

c) ja persona tiek tiesiski aizturēta vai apcietināta ar nolūku nodot viņu kompetentām tiesību aizsardzības iestādēm, balstoties uz pamatotām aizdomām, ka šī persona ir izdarījusi sodāmu nodarījumu, vai ja ir pamatots iemesls uzskatīt par nepieciešamu aizkavēt viņu izdarīt likumpārkāpumu vai nepieļaut viņa bēgšanu pēc likumpārkāpuma izdarīšanas;

[..].”

A. Par valdības iebildumu

1. Pušu argumenti

83. Valdība iebilst pret sūdzības pieņemšanu izskatīšanai sakarā ar to, ka iesniedzējs nav izsmēlis valstī esošās tiesību aizsardzības iespējas Konvencijas 35. panta 1. punkta izpratnē. Šajā sakarā tā atsaucas uz Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra spriedumu, kas atzīst Latvijas Satversmes 92. panta trešā teikuma tiešo iedarbību (skat. iepriekš 49.–50. punktu). Atbilstoši valdības teiktajam, ņemot vērā iepriekš minēto spriedumu, šī konstitucionālā norma pati par sevi piedāvā pieejamu un adekvātu tiesību aizsardzības iespēju, kas varētu aizsargāt viņa tiesības iespējamā pārkāpuma gadījumā, par ko sūdzas iesniedzējs. Tā kā Satversmes tiesas spriedumi ir saistoši visām valsts iestādēm, iesniedzējs varēja pēc 2001. gada 5. decembra vērsties tiesā ar prasību par zaudējumu atlīdzību saistībā ar viņa turēšanu apcietinājumā, ja viņš to uzskatīja par nelikumīgu.

84. Turklāt valdība atgādina, ka kopš 2001. gada 1. jūlija Latvijas Satversmes tiesas kompetencē ir izskatīt privātpersonu individuālos prasījumus, kas apstrīd likumu vai noteikumu konstitucionālo raksturu (skat. lēmumu lietā Grišankova un Grišankovs/Latvija, Nr. 36117/02, CEDH 2003-II). Turklāt, tieši pateicoties Satversmes tiesā iesniegtajam prasījumam, Parlaments beidzot pieņēma lēmumu atcelt KPK 77. panta piektās daļas otro teikumu (skat. iepriekš 55. punktu). Tādējādi konstitucionālās sūdzības iesniegšana Satversmes tiesā ir tiesību aizsardzības iespēja, kas būtu jāizmanto saskaņā ar Konvencijas 35. panta 1. punktu, un iesniedzējs to nav izmantojis.

85. Iesniedzējs šo punktu nekomentē.

2. Tiesas vērtējums

86. Tiesa vispirms atgādina, ka saskaņā ar tās Reglamenta 55. pantu, ja atbildētāja puse paredz izvirzīt iebildumu par nepieņemamību, tai tas jādara, iesniedzot rakstveida vai mutvārdu apsvērumus par sūdzības pieņemšanu izskatīšanai; pretējā gadījumā iestājas termiņa notecējums. Līdz ar to valdībai bija iespējas izvirzīt šos argumentus stadijā, kad tika lemts par sūdzības pieņemšanu izskatīšanai, kas netika izdarīts. Nesaredzot īpašus iemeslus tam, ka šādi apsvērumi nav bijuši iesniegti, Tiesa uzskata, ka valdības vēršanās Tiesā šobrīd ir novēlota (skat., mutatis mutandis, lietu Hartman/Čehijas Republika, spriedums Nr. 53341/99, 53.–54. punkts, CEDH 2003-VIII, un lietu Prodan/Moldova, Nr. 49806/99, 36. punkts, CEDH 2004-III).

87. Tiesa turklāt atzīmē, ka iebildums, kas balstīts uz iekšējo tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu, tika rūpīgi izskatīts un noraidīts ar 2004. gada 21. oktobra lēmumu par šīs sūdzības pieņemamību. Saskaņā ar šo lēmumu “valdība nav pārliecinājusi Tiesu par to, ka Latvijas tiesību sistēmā pastāv tāda efektīva tiesību aizsardzības iespēja Konvencijas 35. panta 1. punkta izpratnē, kuru iesniedzējs būtu varējis izsmelt, lai saņemtu tiesību aizsardzību attiecīgajai sūdzībai”. Šajā ziņā Tiesa var tikai vēlreiz apstiprināt, ka jautājumā par apcietinājuma likumīgumu prasība par atlīdzību, ko iesniedz a posteriori pret valsti, nav uzskatāma par tiesību aizsardzības iespēju, kas būtu izsmeļama, jo tiesības uz to, lai tiesa izvērtē atrašanās apcietinājumā likumīgumu, un tiesības saņemt atlīdzību par atrašanos apcietinājumā ir divas pavisam dažādas tiesības. Vienīgā sūdzības iespēja, attiecībā uz kuru valdība varētu norādīt kā uz tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu, būtu iesniedzējam pieejama sūdzību iesniegšanas iespēja, kuras rezultātā viņu varētu atbrīvot viņa turēšanas apcietinājumā laikā. Tomēr valdība nav minējusi šādu iespēju Latvijas tiesībās, kas pastāvētu faktu norises laikā. Tādējādi Tiesa nesaredz nekādu iemeslu mainīt savu iepriekšējo lēmumu (skat. lietu Wloch/Polija, Nr. 27785/95, 89.–93. punkts, CEDH 2000-XI).

88. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jānoraida valdības iebildums.

B. Par sūdzības būtību

89. Nedz valdība, nedz iesniedzējs neizvirza nevienu konkrētu argumentu par šīs sūdzības būtību.

90. Vispirms jautājumā par laika posmu, kas ņemams vērā 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, Tiesa atgādina, ka šis laika posms parasti sākas ar personas aizturēšanas brīdi un beidzas dienā, kad tiek pieņemts lēmums par personai izvirzītās apsūdzības pamatotību, pat ja šāds lēmums tiek veikts pirmās instances tiesā (skat. lietu Kudla/Polija [Lielā palāta], Nr. 30210/96, 104. punkts, CEDH 2000-XI, un iepriekš minēto lietu Lavents/Latvija, 66. punkts). Tiesa arī konstatē, ka daļa no iesniedzēja apcietinājuma laika attiecas uz periodu pirms 1997. gada 27. jūnija, datuma, kad Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju. Tiesa tādējādi atzīst, ka tā nevar spriest par minētā apcietinājuma likumīgumu laikā pirms šī datuma. Tādējādi periods, ko Tiesa šajā kontekstā ir kompetenta izskatīt, ilga no 1997. gada 27. jūnija līdz 2001. gada 25. septembrim, datumam, kad iesniedzējam tika pasludināts notiesājošs spriedums pirmajā tiesu instancē.

91. Runājot par Konvencijas 5. panta 1. punktā ietverto normu ievērošanu šajā lietā, Tiesa atzīmē, ka KPK 77. panta otrā daļa noteica maksimālo pirmstiesas apcietinājuma laiku līdz vienam gadam un sešiem mēnešiem, uzliekot pienākumu iestādēm atbrīvot jebkuru personu, kuras apcietinājuma laiks sasniedzis šo robežu. Šī norma bija pietiekami skaidri un nepārprotami formulēta; ja tā būtu piemērota tieši šādā lasījumā, tad iesniedzējs būtu bijis jāatbrīvo 1998. gada 4. jūnijā. Tomēr tas šajā gadījumā tā nenotika. Turpinājumā ar 1998. gada 26. novembra rīkojumu Rīgas apgabaltiesa savā rīcības sēdē nolēma paturēt iesniedzēju apcietinājumā. Tādējādi laika posmā starp šiem diviem datumiem, tas ir, piecus mēnešus un divdesmit divas dienas, iesniedzējs palika cietumā bez jebkāda tiesas lēmuma, kas to būtu atļāvis.

92. Šajā gadījumā iesniedzējs tika paturēts apcietinājumā, pamatojoties uz KPK 77. panta piektās daļas otro teikumu, kas nosaka, ka “laiku, kas izlietots visu apsūdzēto un viņu aizstāvju iepazīstināšanai ar krimināllietas materiāliem, neieskaita tā apcietinājuma termiņā, kas piemērots kā drošības līdzeklis”. Tomēr Tiesa uzskata, ka šis formulējums ir pietiekami neprecīzs, lai radītu šaubas par konkrētām sekām, ko tas varētu izraisīt, un ka tas var tikt interpretēts vairākos veidos (skat., mutatis mutandis, lietu Ječius/Lietuva, Nr. 34578/97, 57.–59. punkts, CEDH 2000-IX). Katrā ziņā no šīs normas skaidri neizriet tas, ka apsūdzētais ir jāpatur apcietinājumā, un vēl mazāk tas, ka to var darīt bez jebkādas tiesas atļaujas. Šī norma tādējādi bija pretrunā ar Konvencijas 5. panta 1. punkta prasībām par “likumīgumu”.

93. Turklāt izrādās, ka automātiska iesniedzēja turēšanas apcietinājumā pagarināšana izrietēja no vispārpieņemtās Latvijas iestāžu prakses, kurai nebija nekādas precīzas un konkrētas tiesiskas bāzes un kas tādā veidā mēģināja aizpildīt KPK nepilnības. Lietā, kurā tika izskatīta līdzīga problēma, Tiesa jau bija lēmusi, ka šāda prakse bija pretrunā ar tiesiskās drošības un aizsardzības pret patvaļu principiem, kas ir gan Konvencijas, gan arī tiesiskas valsts pamatprincipi (skat. lietu Baranowski/Polija, Nr. 28358/95, 54.–57. punkts, CEDH 2000-III).

94. Tiesa atgādina, ka vairākās lietās pret Lietuvu tā bija konstatējusi Konvencijas 5. panta 1. punkta pārkāpumu sakarā ar līdzīgas Lietuvas likumdošanas normas piemērošanu (papildus iepriekš minētajam spriedumam lietā Ječius/Lietuva skat. 2000. gada 10. oktobra spriedumu lietā Grauslys/Lietuva, Nr. 36743/97, 39.–41. punkts, spriedumu lietā, Butkevičius/Lietuva, Nr. 48297/99, 36.–39. punkts, CEDH 2002-II, un 2002. gada 21. marta spriedumu lietā Stašaitis/Lietuva, Nr. 47679/99, 58.–61. punkts). Tiesa nesaskata nekādu iemeslu spriest citādi arī šajā lietā.

95. Visbeidzot Tiesa atzīmē, ka ar 2005. gada 20. janvāra likumu, kas stājās spēkā tā paša gada 1. februārī, KPK 77. panta piektās daļas otrais teikums tika atcelts. Tomēr tā uzskata, ka šis likuma grozījums nekādi neiespaido iesniedzēja stāvokli, kurš pilnībā ir cietis no minētās normas izraisītajām sekām un kurš tādējādi ir uzskatāms par apgalvotajā pārkāpumā “cietušo”.

96. Tādējādi šajā gadījumā tika pārkāpts Konvencijas 5. panta 1. punkts.

III. PAR IESPĒJAMO KONVENCIJAS 5. PANTA 3. PUNKTA PĀRKĀPUMU

97. Iesniedzējs kritizē viņa turēšanas apcietinājumā ilgumu, ko viņš uzskata par pārmērīgu. Šajā sakarā viņš atsaucas uz Konvencijas 5. panta 3. punktu, kas noteic:

“Jebkura persona, kas aizturēta vai apcietināta saskaņā ar šī panta 1.c. punktu [..] ir tiesājama saprātīgās laika robežās vai iztiesāšanas laikā atbrīvojama. Atbrīvošana var būt nosacīta, piemērojot līdzekļus, kas nodrošina personas ierašanos tiesā.”

A. Par valdības iebildumu

98. Valdība izvirza tādu pašu iebildumu, ko tā izvirzīja saistībā ar Konvencijas 5. panta 1. punktu (skat. iepriekš 83.–84. punktu). Turklāt tā atgādina, ka ar savu 2003. gada 17. janvāra spriedumu Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta ir ņēmusi vērā iesniedzēja turēšanas apcietinājumā pārmērīgo ilgumu un ir samazinājusi viņa kopējo soda laiku ieslodzījumā no trīspadsmit līdz divpadsmit gadiem (skat. iepriekš 42. punktu). Ar to Krimināllietu tiesu palāta ir apmierinājusi šo sūdzību.

99. Iesniedzējs šo punktu nekomentē.

100. Tiesa var vienīgi atsaukties uz saviem iepriekš minētajiem secinājumiem, kas izdarīti saistībā ar 5. panta 1. punktu (skat. iepriekš 86.–87. punktu). Pat pieņemot, ka valdības iebildums par šo sūdzību nebūtu novēlots, tās paskaidrojumi nepārliecina Tiesu par to, ka Latvijas tiesību sistēmā eksistē pieejama un efektīva tiesību aizsardzības iespēja, kas iesniedzējam būtu bijusi jāizsmeļ, pirms viņš griežas Tiesā.

101. Tā kā valdība atsaucas uz Krimināllietu tiesu palātas 2003. gada 17. janvāra spriedumu, Tiesa atgādina, ka principā, ja aizturētais sūdzas par sava apcietinājuma vai par pret viņu vērstā kriminālprocesa pārmērīgu ilgumu, tad viņa attaisnošana vai soda samazināšana šī pārmērīgā ilguma dēļ neiespaido to, ka viņš ir cietis no savu tiesību pārkāpumiem Konvencijas 34. panta izpratnē. Tomēr šis vispārīgais noteikums pieļauj izņēmumus, proti, ja valsts iestādes pietiekami skaidri ir atzinušas saprātīga laika prasības pārkāpumu un ir sniegušas cietušajam atlīdzību, tiešā un samērīgā veidā samazinot piespriesto sodu (skat. 2006. gada 9. februāra spriedumu lietā Freimanis un Līdums/Latvija, Nr. 73443/01 un Nr. 74860/01, 68. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā lietā Tiesa konstatē, ka ar iepriekš minēto spriedumu Krimināllietu tiesu palāta atzina drošības līdzekļa – apcietinājuma, kā arī tiesas procesa pret iesniedzēju pārmērīgo ilgumu un samazināja brīvības atņemšanas sodu no trīspadsmit uz divpadsmit gadiem. Tomēr Tiesa uzskata, ka šāda samazināšana nevar tikt uzskatīta kā “samērīgs samazinājums”; katrā ziņā tas nav pietiekams, lai atlīdzinātu kaitējumu, kas nodarīts iesniedzējam ar pārkāpumiem, par kuriem viņš sūdzas.

102. Tādējādi valdības iebildums nevar tikt pieņemts. 

B. Par sūdzības būtību

1. Pušu argumenti

a) Valdība

103. Ņemot vērā Tiesas pastāvīgo judikatūru šajā jautājumā, valdība uzskata, ka iesniedzēja turēšanas apcietinājumā ilgums nebija pārsniedzis “saprātīguma” robežas Konvencijas 5. panta 3. punkta izpratnē. Savas nostājas atbalstam valdība sadala kopējo apcietinājuma laiku divos periodos: pirmais – no 1997. gada 27. jūnija līdz 1998. gada 26. novembrim (datums, kad lieta tika pieņemta tiesā izskatīšanai pēc būtības), otrais – no šī datuma līdz iesniedzēja notiesāšanai.

104. Saistībā ar pirmo periodu valdība atgādina, ka izskatāmā krimināllieta bija ļoti sarežģīta. Runa bija par īpaši smagiem noziegumiem: bandītismu un kopumā divpadsmit laupīšanas epizodēm, kas izdarītas dažādās Latvijas vietās. Turklāt lietā bija piecpadsmit apsūdzētie un lietas materiāli bija apkopoti sākotnēji piecpadsmit, vēlāk divdesmit sējumos. Tam bija nozīmīgas sekas: pirmkārt, uz ilgumu, tiesnesim sagatavojot lietu iztiesāšanai, jo tiesnesim bija jāpārbauda, vai savāktie pierādījumi bija pietiekami lietas iztiesāšanas pēc būtības uzsākšanai, un, otrkārt, attiecībā uz laiku, ko apsūdzētie un viņu aizstāvji veltīja, lai iepazītos ar lietas materiāliem; kopējais laiks, ko aizstāvība veltīja, lai iepazītos ar lietas materiāliem, ilga no 1997. gada 20. jūnija līdz 1998. gada 6. augustam. Pēc šī pēdējā minētā datuma daži apsūdzētie un viņu aizstāvji, – bet nedz iesniedzējs, nedz arī viņa advokāts, – griezās prokuratūrā, iesniedzot dažāda veida procesuālos lūgumus, kuru izskatīšana arī prasīja zināmu laiku. Katrā ziņā valsts iestādes šādos apstākļos bija izrādījušas visu nepieciešamo rūpību, un par visiem kavējumiem procesā ir vainojams vai nu iesniedzējs, vai viņa līdz­apsūdzētie.

105. Attiecībā uz otro periodu, kura laikā notika lietas iztiesāšana pēc būtības pirmās instances tiesā, kas ilga divus gadus un desmit mēnešus, valdība arī šajā ziņā pauž pārliecību, ka Konvencijas 5. panta 3. punkts nav bijis pārkāpts. Valdība, pirmkārt, atgādina, ka kopš 1999. gada februāra piecpadsmit lietā apsūdzētajiem tika pievienots vēl viens apsūdzētais un līdz ar to kopējais lietas materiālu apjoms sasniedza divdesmit sējumus.

106. Turpinājumā valdība iztirzā visus gadījumus, kad Rīgas apgabaltiesa atlika lietas izskatīšanu, lai pierādītu, ka visos šajos gadījumos ir vainojama vai nu aizstāvības rīcība vai izmeklēšanas prasības un atbilstošā lietas izskatīšanas norise tiesā, vai arī nepārvaramas varas gadījumi. It īpaši, sakarā ar sešu mēnešu ilgo bezdarbības periodu no 1999. gada 29. aprīļa līdz 25. oktobrim valdība informē Tiesu, ka tam par iemeslu bija tiesneša A.L. atcelšana no amata un pašnāvība (skat. iepriekš 22. punktu). Valsts iestādes nevarēja paredzēt šādu notikumu attīstību; tādējādi tas bija nepārvaramas varas gadījums. Valdība atzīst, ka apgabaltiesai bija vajadzīgs pusotrs mēnesis, lai nozīmētu lietas izskatīšanu citam tiesnesim, kam turklāt bija nepieciešams zināms laiks, lai iepazītos ar lietas materiāliem. Tomēr šie kavējumi ir uzskatāmi par saprātīgiem, jo lietas izskatīšanas īpaša steidzamība, uz kuru ieslodzītam apsūdzētajam ir tiesības, tomēr nedrīkst kavēt tiesnešu centienus veikt rūpīgi savus pienākumus.

107. Visbeidzot valdība uzsver, ka iesniedzējs ir izvirzījis jautājumu par viņa atrašanās apcietinājumā likumību tikai 2000. gada 10. oktobra tiesas sēdē, un tādējādi šis ir papildu pierādījums tam, ka galvenokārt viņš pats ir vainojams sava apcietinājuma ilgumā. 

b) Iesniedzējs

108. Iesniedzējs atgādina, ka, tā kā viņš vēl nebija notiesāts, viņam bija tiesības uz nevainīguma prezumpciju; tas nozīmē, pirmkārt, ka viņu kā nenotiesātu nevarēja turēt cietumā tik ilgu laiku un, otrkārt, apsvērumi, kas pamatoti ar viņa “personību”, nevarēja būt pamatā viņam nelabvēlīgu pasākumu piemērošanā.

109. Atzīstot, ka šajā gadījumā runa bija par sarežģītu krimināllietu, iesniedzējs apstrīd to, ka valsts iestādes patiešām bija izrādījušas pietiekamu rūpību šīs lietas izskatīšanā. Tāpat kā valdība iesniedzējs sadala savu apcietinājuma kopējo laiku atsevišķos periodos, lai pierādītu, ka procesuālie kavējumi lietas virzībā katrā no šiem periodiem bija neattaisnoti. It īpaši attiecībā uz laiku, kuru viņš pavadīja, iepazīstoties ar lietas materiāliem pēc pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas, viņš uzsver, ka viņš nevar būt atbildīgs par nevienu kavējumu šajā sakarā; prokuratūra vienlaikus nodeva vienu un to pašu lietas materiālu eksemplāru vairākiem līdzapsūdzētajiem, kas nozīmē, ka iesniedzējam tie bija pieejami tikai dažas stundas dienā. Tādējādi ļoti ilgais laiks, ko aizstāvība veltīja, lai iepazītos ar lietas materiāliem, ir attiecināms tikai uz valsts iestāžu rīcību. Iesniedzējs turpretim tikai izmantojis savas likumīgās tiesības, kas garantētas ar likumu.

110. Attiecībā uz to, ka valdība pārmet iesniedzējam, ka viņš nav izrādījis pietiekamu aktivitāti, iesniedzot lūgumus par atbrīvošanu no apcietinājuma, iesniedzējs atspēko šo pārmetumu, apgalvojot, ka kompetento iestāžu, it īpaši prokuratūras, rīcība, viņu atturēja to darīt. Faktiski visi lūgumi par atbrīvošanu, ko bija iesnieguši viņa līdzapsūdzētie, bija noraidīti bez pamatojuma, un lietas pirmstiesas izmeklēšanas laikā prokuratūra viņu bija nopratinājusi tikai vienu reizi. Katrā ziņā, ņemot vērā to, kā praksē tika piemērotas attiecīgās KPK tiesību normas, nebija reāli sagaidīt, ka amatā augstāks prokurors nolems atbrīvot iesniedzēju, kas bija apsūdzēts smagu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā. Iesniedzējs turklāt vēlējās, lai viņa lieta tiktu iespējami ātrākā laikā nosūtīta tiesnesim, kas to skatītu pēc būtības; bet jebkurš lūgums par atbrīvošanu nozīmētu papildu procesuālu kavējumu.

111. Turklāt, atbildot uz valdības minēto lietas sarežģītību, iesniedzējs uzskata, ka šis arguments var būt būtisks attiecībā uz pret viņu ierosinātā kriminālprocesa ilgumu, bet ne uz viņam piemērotā drošības līdzekļa – apcietinājuma – laiku. Apcietinājuma kā drošības līdzekļa maksimālais termiņš ir viens gads un seši mēneši neatkarīgi no tā, vai lietas izmeklēšana ir vai nav pabeigta.

2. Tiesas vērtējums

112. Tiesa atsaucas uz pamatprincipiem, kas izriet no tās judikatūras un nosaka saprātīgu apcietinājuma ilgumu Konvencijas 5. panta 3. punkta izpratnē (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Lavents/Latvija, 70.–71. punkts un tajā minētā judikatūra).

113. Runājot par izvērtējamo laika posmu sakarā ar Konvencijas 5. panta 3. punktu, Tiesa atgādina, ka tas ir tāds pats kā saistībā ar 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu; šis laika posms tātad ir ildzis no 1996. gada 4. decembra, datuma, kad iesniedzējs tika aizturēts, līdz 2001. gada 25. septembrim, datumam, kad viņš tika notiesāts pirmās instances tiesā. Tiesa atzīst, ka tās kompetencē ir izskatīt sūdzību par apcietinājumā turēšanas ilgumu, sākot tikai ar 1997. gada 27. jūniju, datuma, kad stājās spēkā Konvencija attiecībā uz Latviju; tomēr, lai varētu novērtēt šī perioda saprātīgu ilgumu, tā var un tai ir jāņem vērā jau pagājušais apcietinājuma laiks līdz attiecīgajam datumam (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Lavents/Latvija, 65. punkts). Tādējādi ir jākonstatē, ka iesniedzējs bija apcietinājumā četrus gadus un desmit mēnešus, kas attiecīgi ilga četrus gadus, divus mēnešus un divdesmit astoņas dienas pēc tam, kad Konvencija bija stājusies spēka attiecībā uz atbildētājvalsti. Tiesa uzskata, ka šis periods pats par sevi ir pietiekami ilgs, lai tā izskatīšana 5. panta 3. punkta ietvaros būtu problemātiska (skat., piemēram un mutatis mutandis, iepriekš minēto spriedumu lietā Lavents/Latvija, 66. punkts, kā arī 2005. gada 15. februāra spriedumu lietā Sulaoja/Igaunija, Nr. 55939/00, 52. punkts, un 2005. gada 7. aprīļa spriedumu lietā Rokhlina/Krievija, Nr. 54071/00, 60. punkts).

114. Šajā lietā Tiesa konstatē, ka iesniedzējs bija apsūdzēts smagā noziedzīgā nodarījumā, proti, vairākos bandītisma aktos. Tā atzīst šī noziedzīgā nodarījuma smagumu, kas kopā ar aizdomām par to, ka iesniedzējs būtu varējis to izdarīt, sākotnēji bija pietiekams attaisnojums viņa turēšanai apcietinājumā. Tomēr, laikam ritot, šie argumenti neizbēgami kļuva mazāk būtiski. Ņemot vērā iesniedzēja ļoti ilgo turēšanu ieslodzījumā, tikai ārkārtēji iemesli varēja attaisnot šāda drošības līdzekļa piemērošanas ilgumu Konvencijas 5. panta 3. punkta izpratnē (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Lavents/Latvija, 73. punkts).

115. Tiesa nenoliedz izvērtējamās krimināllietas sarežģītību. Pirmkārt, tā atzīmē, ka šī lieta attiecās uz vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem ar vardarbības pielietošanu, ka kompetentās iestādes bija veikušas daudz izmeklēšanas darbības un ka lietas apjoms, kas sākotnēji sastāvēja no piecpadsmit sējumiem, pievienojot lietai jaunu līdzapsūdzēto, beigās bija sasniedzis divdesmit sējumus. Otrkārt, Tiesa konstatē, ka apsūdzība kopumā tika izvirzīta sešpadsmit personām un ka katrai no tām bija jādod iespēja izmantot savas procesuālās tiesības; šādos apstākļos daži kavējumi var būt neizbēgami. Tomēr, kad Tiesa lemj saistībā ar Konvencijas 5. panta 3. punktu, tai nav jānovērtē kriminālprocesa ilgums kā tāds, jo tas tiek analizēts 6. panta 1. punkta ietvaros; toties Tiesai ir jānosaka, vai iesniedzēja ilgstoša turēšana apcietinājumā bija attaisnota.

116. Tiesa atzīmē, ka lietas pirmstiesas izmeklēšana prokuratūrā bija pabeigta 1997. gada 20. jūnijā un ka izmeklēšanas materiāli tika nodoti piecpadsmit apsūdzētajiem un to aizstāvjiem, lai viņi varētu iepazīties ar tiem. Tomēr iesniedzējs un viņa advokāts šos materiālus saņēma tikai 1997. gada 9. septembrī, tātad divus mēnešus un divdesmit dienas vēlāk. 1998. gada 18. martā viņi pabeidza iepazīties ar lietas materiāliem. Ir taisnība, ka daži no iesniedzēja līdzapsūdzētajiem un viņu aizstāvji joprojām turpināja iepazīšanos ar lietu; katrā ziņā attiecībā uz iesniedzēja stāvokli nekas nemainījās līdz 1998. gada 4. septembrim, datumam, kad tika paziņots galīgās apsūdzības raksts. Tādējādi šis otrais gaidīšanas periods ilga piecus mēnešus un septiņpadsmit dienas.

117. Ar 1998. gada 26. novembra rīkojumu iesniedzējs tika “nodots tiesai” saskaņā ar Latvijas tiesībām. Tālākā procesa gaitā notika vairāki svarīgi notikumi: jauna līdzapsūdzētā, I.O., apsūdzēšana, lietas materiāliem tiek pievienoti vēl pieci jauni sējumi; tad atbildīgā par lietas iztiesāšanu tiesneša atcelšana no amata un viņa pašnāvība, un lietas nodošana citam tiesnesim. Tomēr Tiesa uzskata, ka neviens no šiem faktiem un darbībām nebija saistīts ar lietas izmeklēšanu un neskāra tieši iesniedzēja procesuālo stāvokli. Tādējādi var secināt, ka neviena darbība, kas tiešā veidā būtu skārusi iesniedzēju, nebija uzsākta līdz 2000. gada 30. martam, datumam, kurā viņam atkārtoti ļāva iepazīties ar lietas materiāliem. Šis vēlreizējais gaidīšanas periods tādējādi ilga vienu gadu, četrus mēnešus un četras dienas. Tiesa turklāt uzskata, ka iesniedzējam nevarētu pārmest, ka viņš bija lūdzis vēl vienu reizi iepazīties ar lietas materiāliem, jo bija pagājuši divi gadi, kopš viņš tos bija lasījis pēdējo reizi.

118. Tiesa konstatē, ka jautājumā par procesa norisi visi šie ilgie gaidīšanas un dīkstāves periodi bija “tukšs laiks”, kad nenotika neviena izmeklēšanas darbība. Tiesa uzskata, ka tikai ārkārtēji apstākļi varēja attaisnot iesniedzēja turēšanu apcietinājumā visu šo laiku, un Tiesa nav konstatējusi šajā lietā šādus ārkārtējus apstākļus. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka Konvencijas 5. panta 3. punkta prasību ievērošana tiek novērtēta, ņemot vērā motīvus, kas ir minēti tiesas lēmumos par apcietinājuma piemērošanu vai pagarināšanu (skat. 1997. gada 17. marta spriedumu lietā Muller/Francija, Recueil 1997-II, 388. lpp., 35. punkts, un, mutatis mutandis, iepriekš minēto spriedumu lietā Rokhlina/Krievija, 65. punkts). Tomēr šajā gadījumā Rīgas apgabaltiesas 1998. gada 26. novembra lēmumā par iesniedzēja un viņa līdzapsūdzēto tālāku paturēšanu apcietinājumā nebija iekļauta nekāda motivācija. Arī vēlāk noraidītie iesniedzēja lūgumi par atbrīvošanu nebija motivēti.

119. Tādējādi, ņemot vērā visus lietas apstākļus un pušu argumentus, Tiesa nesaredz iemeslus, kas varētu attaisnot apcietinājuma piemērošanu tik ilgā laika posmā. Tādējādi ir noticis Konvencijas 5. panta 3. punkta pārkāpums.

IV. PAR IESPĒJAMO KONVENCIJAS 6. PANTA 1. PUNKTA PĀRKĀPUMU

120. Iesniedzējs apgalvo, ka pret viņu ierosinātā tiesas procesa kopējais ilgums pārkāpa Konvencijas 6. panta 1. punktu, kura attiecīgās daļas noteic šādi:

“Ikvienam ir tiesības, nosakot [..] jebkuras viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā, uz [..] lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos [..] tiesā.”

A. Par valdības iebildumu

121. Valdība izvirza tādu pašu iebildumu pret šīs sūdzības pieņemšanu izskatīšanai kā saistībā ar Konvencijas 5. panta 1. punktu un 5. panta 3. punktu, atsaucoties uz iekšējo tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu (skat. iepriekš 83.–84. punktu un 98. punktu). Iesniedzējs šo iebildumu nekomentē.

122. Arī šajā gadījumā Tiesa var vienīgi atsaukties uz saviem iepriekš izdarītajiem secinājumiem saistībā ar 5. panta 1. punktu un 5. panta 3. punktu (skat. iepriekš 86.–87. punktu un 100.–101. punktu). Šis iebildums tādējādi arī ir jānoraida. 

B. Par sūdzības būtību

1. Laiks, kas ņemams vērā

123. Tiesa atgādina, ka krimināllietā “saprātīga laika termiņš” sākas ar brīdi, kad persona iegūst “apsūdzētā” statusu; tas var būt datums pirms lietas nodošanas tiesā, respektīvi, kad persona tiek aizturēta, vai brīdis, kad tai tiek izvirzīta apsūdzība vai tiek uzsākta pirmstiesas izmeklēšana. “Apsūdzība” 6. panta 1. punkta izpratnē var tikt definēta kā “oficiāla paziņošana, kuru veic kompetenta valsts iestāde, apgalvojot, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu”. Dažkārt tā var attiekties uz citāda veida pasākumiem, kuri norāda uz šādu apgalvojumu un kas tāpat “būtiski ietekmē aizdomās turētā stāvokli” (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Freimanis un Līdums/Latvija, 106. punkts, un tajā minētā judikatūra).

124. Tiesa turklāt atzīst, ka tās kompetencē ir izskatīt sūdzību par tiesas procesa ilgumu, tikai sākot ar 1997. gada 27. jūniju, kad Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju. Tomēr tā var un tai ir jāņem vērā stāvoklis, kādā atradās tiesvedības process šajā minētajā datumā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Lavents/Latvija, 86. punkts).

125. Runājot par iesniedzēju, Tiesa uzskata, ka attiecībā uz viņu strīdīgais process bija sācies 1996. gada 4. decembrī, kad viņš tika aizturēts un pasludināts par aizdomās turamo attiecīgajos noziedzīgos nodarījumos. Neviens neapstrīd to, ka šis process beidzās 2003. gada 6. augustā, kad Augstākās tiesas Senāts ar galīgo lēmumu noraidīja iesniedzēja kasācijas kārtībā iesniegto sūdzību. Tādējādi strīdīgais process, uz ko ir attiecināms Konvencijas 6. panta 1. punkts, ilga sešus gadus, astoņus mēnešus un divas dienas, no kuriem sešus gadus, vienu mēnesi un desmit dienas pēc Konvencijas stāšanās spēkā attiecībā uz Latviju.

2. Tiesvedības saprātīgais ilgums

126. Tiesa vispirms atgādina, ka kriminālprocesa “saprātīgs” ilgums tiek novērtēts, ņemot vērā lietas apstākļus un kritērijus, kas nodibināti tās judikatūrā, it īpaši lietas sarežģītību, iesniedzēja un kompetento iestāžu rīcību (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Lavents/Latvija, 87. punkts un tajā minētā judikatūra). 

a) Pušu argumenti

127. Valdība noliedz, ka šajā lietā ir noticis 6. panta 1. punkta pārkāpums. Attiecībā uz laiku no 1998. gada 7. septembra līdz 2001. gada 25. septembrim tā atsaucas uz saviem argumentiem, kurus tā izklāstīja saistībā ar Konvencijas 5. panta 3. punktu (skat. iepriekš 103.–107. punktu). Kas attiecas uz periodu pēc 2001. gada 25. septembra, proti, apelācijas un kasācijas procesu, valdība uzskata, ka visi iespējamie kavējumi ir notikuši sakarā ar iesniedzēja un viņa līdzapsūdzēto rīcību, nevis valsts iestāžu rīcību.

128. Tā, piemēram, no 2001. gada 12. oktobra līdz 2002. gada 1. martam apsūdzētie, kas bija notiesāti pirmajā instancē, iepazinās ar tiesas sēžu protokoliem (iesniedzējs to pabeidza 2002. gada 14. februārī). Tāpat 2002. gada 18. februārī iesniedzējs lūdza tiesnesim pievienot viņa apsvērumus protokolam; tā kā viņš nebija apmierināts ar sava lūguma noraidīšanu, viņš iesniedza sūdzību Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā; šis process ilga līdz 2002. gada 19. jūnijam, kad tiesnesis beidzot bija spiests izpildīt iesniedzēja lūgumu. Pirms ikviena lēmuma pieņemšanas šādā īpašā procesā katrai no attiecīgajām tiesām bija nepieciešams aptuveni mēnesis, lai iepazītos ar lietu. Turklāt 2002. gada vasarā par lietu atbildīgais tiesnesis bija paņēmis ikgadējo atvaļinājumu, uz kuru viņam bija tiesības.

129. Iesniedzējs vispirms apgalvo, ka Latvijas iestādes nav ievērojušas KPK normas attiecībā uz lietu izskatīšanas termiņiem. Viņš uzskata, ka, lai kādi būtu valdības minētie iemesli dažiem procesa kavējumiem, tie neatbrīvo to no pienākuma ievērot likumā noteiktos termiņus.

130. Iesniedzējs it īpaši norāda, ka pēc viņa notiesāšanas pirmajā instancē viens nozīmīgs kavējums radās sakarā ar veidu, kādā Rīgas apgabaltiesa organizēja to, lai aizstāvība iepazītos ar tiesas sēžu protokoliem. Iesniedzējs un viņa līdzapsūdzētie bija aizvesti uz apgabaltiesas telpām, lai iepazītos ar lietas materiāliem; tomēr šo atvešanu uz tiesu biežums bija pilnībā atkarīgs no attiecīgā tiesneša gribas, un tās nebija visai regulāras.

131. Attiecībā uz to, ka valdība atsaucas uz procedūru, kuras pamatā bija iesniedzēja apsvērumu pievienošana lietas materiāliem, iesniedzējs atbild, ka viņš šajā gadījumā izmantoja savas likumīgās procesuālās tiesības, kuru izmantošanu viņam nevar pārmest. Turklāt pat šīs procedūras ietvaros tiesu pieļautie kavējumi bija acīmredzami pārmērīgi; iesniedzējs atzīst, ka viņš neticēja, ka tik vienkārša jautājuma kā aizstāvībai uzlikto termiņu ievērošana savu apsvērumu iesniegšanā prasīs vienu mēnesi katrā instancē. Visbeidzot iesniedzējs uzskata, ka valdība nav attaisnojama, atsaucoties uz tādu tiesnešu atvaļinājumiem, kuri bija atbildīgi par lietas izskatīšanu, kā apstākli, kas attaisno procesa kavēšanos. Kopumā ņemot, attiecīgās lietas izskatīšanas termiņš nebija saprātīgs un bija pārkāpts Konvencijas 6. panta 1. punkts. 

b) Tiesas vērtējums

132. Tiesa vispirms atzīmē, ka iesniedzējs apstrīd, ka nav bijis ievērots četrpadsmit dienu termiņš, kas noteikts KPK 223. pantā. Šajā sakarā tā atgādina, ka iekšējās tiesībās noteikto termiņu neievērošana pati par sevi nav Konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpums (skat., piemēram, 1992. gada 27. februāra spriedumu lietā G./Itālija, A sērija, Nr. 228-F, 68. lpp., 17. punkts, un 1991. gada 30. oktobra spriedumu lietā Wiesinger/Austrija, A sērija, Nr. 213, 22. lpp., 60. punkts). To, vai ir noticis “saprātīga laika” pārkāpums katrā konkrētā gadījumā, Tiesa nosaka, galvenokārt balstoties uz kritērijiem, kas izriet no pašas Tiesas judikatūras.

133. Tiesa uzskata, ka izskatāmās krimināllietas sarežģītība nav apstrīdama. Pirmkārt, apsūdzība tika izvirzīta nevis par vienu noziedzīgu nodarījumu, bet gan par divpadsmit laupīšanas epizodēm, kas izdarītas dažādās Latvijas vietās, kā arī par bandītisma aktiem. Otrkārt, apsūdzība kopumā bija izvirzīta pret sešpadsmit personām, un tādējādi iestādēm bija jāidentificē katras personas nodarījums. Turklāt Tiesa izprot procesuāla un tehniska rakstura praktiskas problēmas, kas var jebkurā brīdī rasties šāda procesa ietvaros, kas ierosināts pret lielu skaitu apsūdzēto. Treškārt, Tiesa atzīmē lietas materiālu lielo apjomu, kas no sākotnēji piecpadsmit sējumiem beigās pieauga līdz pat divdesmit sējumiem. Tiesa pieļauj, ka visu izmeklēšanas materiālu analīze prokuratūrā un vēlāk tiesās bija prasījusi daudz laika.

134. Attiecībā uz iesniedzēja rīcību Tiesa nekonstatē, ka viņš būtu izdarījis kādas procesu kavējošas darbības. Tiktāl, ciktāl valdība atsaucas uz procesuāla rakstura lūgumiem, ko iesnieguši iesniedzējs vai viņa līdzapsūdzētie, Tiesa atgādina, ka aizstāvības tiesību likumīgu izmantošanu, ja vien tā ir labas gribas izpausme, nevar pretstatīt ieinteresētai personai kā pamatojumu procesa ilgstošam kavējumam (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Lavents/Latvija, 101. punkts). Tādējādi iesniedzējam nevar pārmest to, ka viņš 2000. gada martā lūdza atļauju atkārtoti iepazīties ar lietas materiāliem, jo bija pagājuši divi gadi, kopš viņš tos bija lasījis pēdējo reizi. Attiecībā uz 2002. gada 18. februārī iesniedzēja un viena no viņa līdzapsūdzētajiem iesniegto lūgumu pievienot savus paskaidrojumus tiesas sēdes protokolam, Tiesa uzskata par nepietiekami pārliecinošu valdības apgalvojumu, ka šis procesuālais jautājums ir bijis tik sarežģīts, ka tas prasījis četrus mēnešus, lai par to pieņemtu galīgo lēmumu.

135. Jautājumā par kompetento valsts iestāžu rīcību un it īpaši par tiesu darbību, kas iztiesāja šo lietu, Tiesa vispirms atgādina, ka Konvencijas 6. panta 1. punkts uzliek pienākumu Līgumslēdzējām valstīm pašām organizēt savu tiesu sistēmu darbību tādā veidā, lai varētu apmierināt šīs normas prasības. Citiem vārdiem, tiesu administratīvās darbības traucējumi, to pārslogotība, tiesnešu atvaļinājumi, lietu sadalīšana viņu starpā, viņu zināšanu līmenis atsevišķās tiesību nozarēs utt. ir atkarīgs vienīgi no atbildētājvalsts, un šie motīvi nevar tikt izvirzīti, lai pamatotu krimināllietas tiesvedības kavējumus (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Lavents/Latvija, 103. punkts, un lietā Freimanis un Līdums/Latvija, 125. punkts).

136. Lai novērtētu Latvijas kompetento iestāžu darbību šajā lietā, Tiesa uzskata, ka strīdīgais process ir sadalāms trijos atšķirīgos periodos: vispirms pirmstiesas izmeklēšanas stadija, tad laika periods starp lietas nodošanu tiesai un pirmo tiesas sēdi, kas izskatīja lietu pēc būtības, un, visbeidzot, iztiesāšanas process kā tāds.

137. Attiecībā uz pirmo periodu pirms 1998. gada 7. septembra Tiesa nesaskata jelkāda veida pārmērīgu procesa kavējumu. Protams, ka apsūdzēto iepazīšanās ar lietas materiāliem ilga no 1997. gada 20. jūnija līdz 1998. gada 6. augustam, tas ir, vairāk nekā gadu; tomēr Tiesa izprot, ka gadījumā, kad lietā figurē piecpadsmit apsūdzēto, ir ārkārtīgi grūti, pat neiespējami, paātrināt to iepazīstināšanu ar lietas materiāliem tā, lai nekaitētu aizstāvības tiesību efektīvai izmantošanai.

138. Runājot par otro periodu no 1998. gada 7. septembra līdz 2000. gada 8. maijam, Tiesa konstatē, ka apsūdzētie tika “nodoti tiesai” 1998. gada 26. novembrī, ka mazliet vēlāk tiesa, kuras lietvedībā atradās lietas izskatīšana pēc būtības, pievienoja lietai vēl viena, sešpadsmitā līdzapsūdzētā, materiālus un ka apsūdzētie, kas to vēlējās, atkārtoti iepazinās ar lietas materiāliem līdz 1999. gada 29. aprīlim. Tomēr pirmā tiesas sēde, kur lieta lika izskatīta pēc būtības, notika tikai 2000. gada 8. maijā, tātad aptuveni pēc gada; šajā gadījumā faktiski runa ir par dīkstāves periodu, kurā netika veiktas nekādas izmeklēšanas darbības.

139. Valdība uzskata, ka absolūto un sešu mēnešu ilgo dīkstāves periodu no 1999. gada 29. aprīļa līdz 25. oktobrim radīja vairāki neparedzēti notikumi, proti: divas disciplinārlietas, ko ierosināja pret tiesnesi, kura lietvedībā atradās lieta, šī tiesneša atcelšana no amata ar parlamenta lēmumu, viņa pašnāvība un lietas nodošana citam tiesnesim. Valdība uzsver, ka šie fakti nebija atkarīgi no tās gribas un ka tādējādi tos nevar tai pārmest.

140. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Lavents/Latvija tā bija atzinusi, ka daži procesu kavējoši fakti varēja būt neatkarīgi no apsūdzētā gribas, un tajā pašā laikā tie nevar tikt inkriminēti arī atbildētājvaldībai; šāds nepārvaramas varas raksturīgs piemērs ir ieinteresētās personas slimība (loc.cit., 100. punkts). Tomēr šis gadījums ir atšķirīgs, jo runa ir par tiesneša rīcību, pildot savus darba pienākumus. Tiesa vienmēr ir atzinusi, ka visās lietās, ko tā izskata, vērā ņemama ir tikai valsts starptautiskā atbildība. Ratificējot Konvenciju, valsts saskaņā ar to uzņemas objektīvu atbildību par visu savu iestāžu un tām padoto subjektu rīcību; tādējādi valstij ir pienākums tām likt pildīt savu gribu un tā nevar aizbildināties ar savu nespēju panākt tās ievērošanu (skat., piemēram, 1978. gada 18. janvāra spriedumu lietā Īrija/Apvienotā Karaliste, A sērija, Nr. 25, 64. lpp., 159. punkts). Šis princips ir pilnībā piemērojams tiesu iestādēm (skat. 1997. gada 20. marta spriedumu lietā Loukanov/Bulgārija, Recueil 1997-II, 543. lpp., 40. punkts, un, mutatis mutandis, lietu Kalachnikov/Krievija, Nr. 47095/99, 120. punkts, CEDH 2002-VI).

141. Jautājumā par trešo periodu, kas sekoja pēc 2000. gada 8. maija, Tiesa vispirms konstatē, ka, sākot no šī datuma un līdz 2001. gada 16. augustam, Rīgas apgabaltiesas sēdes bija notikušas sešdesmit divas dienas. Kopumā ņemot, šādu darba tempu var atzīt par pietiekamu (skat., mutatis mutandis, iepriekš minēto spriedumu lietā Lavents/Latvija, 102. punkts). Tomēr Tiesa atzīmē, ka šajā tiesā sēdes daudzkārt ir bijušas atliktas. Tiesa nesaskata nepieciešamību detalizēti analizēt konkrētos iemeslus, kas bija pamatā, katru reizi atliekot sēdi. Daži no šiem gadījumiem patiesi varētu tikt attaisnoti ar nepārvaramu varu, taču Tiesai ir grūti saskatīt atlikšanas objektīvu nepieciešamību dažos citos gadījumos, vismaz attiecībā uz ilgajiem starplaikiem starp tiesu sēdēm. 2000. gada 8. maijā apgabaltiesa noturēja savu pirmo sēdi, kurā lieta bija jāizskata pēc būtības, taču tā tūlīt pat tika atlikta līdz 2000. gada 28. augustam, jo nebija ieradušies divi apsūdzētie un vairāki advokāti, kā arī tāpēc, ka daži apsūdzētie nebija nozīmējuši savus aizstāvjus (skat. iepriekš 26. punktu). Pieņemot, ka šādi apstākļi varēja attaisnot sēdes atlikšanu uz vēlāku laiku, Tiesai grūti izprast, kāpēc bija jāatliek sēde uz laiku, ilgāku par trīs mēnešiem. Turklāt Tiesa atzīmē, ka noteiktajā datumā sēde atkal tika atlikta uz vairāk nekā mēnesi, un tādējādi lietas izskatīšana sākās tikai 2000. gada oktobrī (skat. iepriekš 29. punktu).

142. Ņemot vērā visu iepriekš minēto un izprotot lietas sarežģītību, Tiesa uzskata, ka tiesu iestādes tomēr nav izrādījušas pietiekamu rūpību, nodrošinot procesa atbilstošu norisi. No tā izriet, ka pārmērīgā ilguma dēļ minētā procesa ietvaros ir pārkāpts Konvencijas 6. panta 1. punkts.

V. PAR IESPĒJAMO KONVENCIJAS 8. PANTA PĀRKĀPUMU ATTIECĪBĀ UZ TIESĪBĀM UZ ĢIMENES DZĪVES NEAIZSKARAMĪBU, SKATOT TO ATSEVIŠĶI UN KOPĀ AR KONVENCIJAS 13. PANTU

143. Iesniedzējs sūdzas par gandrīz pilnīgu aizliegumu tikties ar ģimeni sava pirmstiesas apcietinājuma laikā; viņš atsau­cas uz Konvencijas 8. pantu, kas noteic:

“1. Ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un sarakstes neaizskaramību.

2. Publiskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību, vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.”

144. Iesniedzējs turklāt uzskata, ka valsts tiesību akti viņam nepiedāvāja nevienu tiesību aizsardzības iespēju, kas ļautu norādīt uz viņa tiesībām satikties ar savu ģimeni. Viņš uzskata, ka tas pārkāpj Konvencijas 13. pantu, kas noteic:

“Ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas [..] Konvencijā, ir pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu aizsardzību no valsts institūciju puses, neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot publiskos dienesta pienākumus.”

A. Pušu argumenti

145. Valdība uzsver faktu, ka iesniedzēja lietas materiālos nav atrodams neviens dokuments, kas norādītu, ka viņš patiesi būtu lūdzis kādu tikšanos ar ģimeni, izņemot četrus iepriekš minētos gadījumus; tomēr viņam uz to bija tiesības saskaņā ar Pavēles Nr. 113 32. pantu (skat. iepriekš 68. punktu).

146. Attiecībā uz atteikumu iesniedzēja sirdsdraudzenei I.V. apmeklēt viņu valdība uzskata, ka, ņemot vērā Tiesas pastāvīgo judikatūru, iesniedzējs nav pierādījis, ka viņam ar savu draudzeni bija nodibināta “ģimenes dzīve”; tikai fakts vien, ka viņš to tā nosaucis savās vēstulēs valsts tiesām un savā iesniegumā Tiesai, nav pietiekams, lai pierādītu pāra attiecību stabilitāti un patiesumu. Tādējādi Konvencijas 8. pants nav piemērojams iesniedzēja attiecībām ar šo sievieti un attiecīgā sūdzība ir noraidāma kā nesavienojama ratione materiae ar Konvencijas normām. Attiecībā uz 13. pantu sūdzība nav pamatota šī paša iemesla dēļ.

147. Turklāt jautājumā par Konvencijas 13. pantu valdība atsaucas uz 2004. gada 9. marta Augstākās tiesas spriedumu kādā administratīvā lietā, no kura izriet, ka “tiesu varas pārstāvju, kas pilda izpildvaras funkcijas, rīcība” ir atzīstama par “izpildvaras rīcību”, un kā tāda tā ir pakļauta tiesas kontrolei. Arī šajā gadījumā iesniedzējs būtu varējis izmantot tobrīd spēkā esošajā bijušajā Civilprocesa kodeksa 239.-1. un turpmākajos pantos paredzēto procesu, jo šis process būtu bijis pietiekams, lai atbilstu 13. panta prasībām.

148. Iesniedzējs uzskata, ka “nav normāli” tas, ka piecarpus gadu laikā viņam ir bijušas piešķirtas tikai četras pagarinātas satikšanās ar ģimeni, kas katra ilga vienu stundu. Attiecībā uz savas sirdsdraudzenes statusu 8. panta izpratnē iesniedzējs uzsver, ka valdība tikai vispārīgi ir apstrīdējusi viņa ģimenisko saišu esamību ar šo sievieti tā vietā, lai pārbaudītu, vai patiesi viņu attiecībām varētu piemērot šīs normas prasības. Iesniedzējs no savas puses apgalvo, ka pirms aresta viņš un viņa draudzene dzīvoja kopā kā vīrs un sieva un tiem bija kopīga saimniecība. Turklāt viņš vērš Tiesas uzmanību uz valdības argumentos pastāvošu pretrunu: tā pati atzīst, ka tiesnesis A.L. bija atļāvis iesniedzēja draudzenei to apmeklēt četras reizes; tas nozīmē, ka viņš bija atzinis “ģimenes saišu” pastāvēšanu viņu starpā.

149. Iesniedzējs paskaidro, ka praksē atļauju izsniegšana ģimenes apmeklējumiem notiek šādi: ieslodzītā ģimenes locekļi iesniedz rakstveida lūgumu par lietu atbildīgajam tiesnesim, kas uzliek savu parakstu uz šī paša lūguma; savukārt gadījumā, kad viņš atsaka, netiek pieņemts nekāds lēmums. Iesniedzējs uzsver, ka viņa ģimene bija vairākas reizes lūgusi satikšanos, bet visi tās lūgumi tika noraidīti mutvārdos. Šajā sakarā iesniedzējs apsūdz valdību par to, ka tā nav veikusi izmeklēšanu, lai noteiktu, vai un cik reižu iesniedzēja ģimene vai viņš pats bija lūdzis atļauju satikties. Kas attiecas uz 2001. gada 9. novembra lūgumu satikties, pēc tā noraidīšanas viņam bija “pilnīgi skaidrs”, ka gadījumā, ja viņš tūlīt vai mazliet vēlāk iesniegtu otru lūgumu, tas arī tiktu noraidīts.

150. Iesniedzējs neizvirza atsevišķus argumentus saistībā ar Konvencijas 13. pantu. 

B. Tiesas vērtējums

1. Konvencijas 8. pants, skatot to atsevišķi

151. Tiesa vispirms atgādina, ka, lai gan jebkurš likumīgs apcietinājums pēc savas dabas rada ierobežojumus personas privātai un ģimenes dzīvei, tomēr, nodrošinot tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību, ir būtiski, lai ieslodzījuma iestāžu administrācija un citas kompetentas iestādes palīdzētu ieslodzītajai personai uzturēt kontaktu ar tuvākajiem radiniekiem (skat. lietu Messina/Itālija (Nr. 2), Nr. 25498/94, 61. punkts, CEDH 2000-X).

152. Šajā lietā valdība, pirmkārt, uzsver, ka Konvencijas 8. pants nav piemērojams iesniedzēja attiecībām ar savu sirdsdraudzeni. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka “ģimenes dzīves” jēdziens Konvencijas 8. panta izpratnē neaptver tikai ģimeni, kas nodibināta apprecoties, bet var iekļaut arī citas de facto attiecības. Tomēr, lai noteiktu, vai konkrētās attiecības ir uzskatāmas par “ģimenes dzīvi”, jāņem vērā vairāki fakti, kā, piemēram, tas, vai pāris dzīvo kopā un cik ilgi, vai viņiem ir kopēji bērni, kas ir iegūti vai nu dabiskā veidā vai citādāk, utt. (skat. 1997. gada 22. aprīļa spriedumu lietā X, Y un Z/Apvienotā Karaliste, Recueil 1997-II, 629.–630. lpp., 36. punkts). Tomēr Tiesa atzīst, ka dažreiz var būt sarežģīti piemērot visus šos kritērijus attiecībā uz konkrētu ieslodzīto, it īpaši ja viņš jau ir pavadījis cietumā vairākus gadus. Šajā gadījumā Tiesa nevar precīzi zināt, cik ciešas attiecības vienoja iesniedzēju ar I.V.; toties tā konstatē, ka četras reizes tiesnesis A.L. bija devis atļauju šai personai apmeklēt iesniedzēju. Tā kā kompetents valsts tiesnesis bija uzskatījis, ka viņu attiecības bija pietiekami ciešas un nopietnas, lai atļautu ģimenes apmeklējumus, Tiesa nesaredz nekādu citu iemeslu spriest citādi. Noslēgumā Tiesa uzskata, ka iesniedzēja un I.V. attiecībām ir piemērojama Konvencijas 8. panta aizsardzība.

153. Otrkārt, valdība pārmet iesniedzējam, ka viņš pats nav izrādījis pietiekamu aktivitāti, izmantojot apmeklējuma tiesības. Šajā sakarā Tiesa uzskata, ka tai ir jāizvairās no jebkura pārmērīga formālisma, it īpaši ja runa ir par ieslodzīto personu, kuras rīcības spējas pēc definīcijas ir ierobežotas. Šajā lietā valdība apstrīd iesniedzēja apgalvojumu par to, ka viņš bija lūdzis atļaut ģimenes apmeklējumus, izņemot četrus minētos gadījumus. Tomēr, pat pieņemot, ka valdības apgalvojums ir patiess, no lietas materiāliem skaidri izriet, ka 2001. gada novembrī Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs noraidīja iesniedzēja lūgumu satikties ar savu sirdsdraudzeni cietumā un ka 2002. gada septembrī tāds pats noraidījums tika saņemts sakarā ar vecāku apmeklējumu. Turklāt 2002. gada 23. septembrī kompetentais tiesnesis iesniedzējam paskaidroja, ka viņam pašam nebija tiesību lūgt apmeklējuma atļauju. Tiesa uzskata, ka tas ir pietiekami, lai secinātu, ka iesniedzējs ir cietis no iejaukšanās savu tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību izmantošanā, ko nodrošina Konvencijas 8. panta 1. punkts.

154. Šāda iejaukšanās nepārkāpj Konvenciju, ja vien tā ir “paredzēta likumā”, ja tai ir vismaz viens leģitīms mērķis saskaņā ar 8. panta 2. punktu un ja tā ir “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā” (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Messina, 62.– 63. punkts).

155. Kā jau Tiesa to bija atzinusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Lavents, tai ir vislielākās šaubas par to, vai tāda ministrijas pavēle kā pavēle Nr. 113 Latvijas tiesību sistēmā atbilda “likuma” jēdzienam Konvencijas 8. panta otrā punkta izpratnē (loc.cit., 140. punkts). Tomēr Tiesa neuzskata par nepieciešamu atsevišķi pētīt šo jautājumu. Tiesa konstatē, ka vairāk nekā divi gadi bija pagājuši kopš I.V. pēdējā apmeklējuma, kas bija atļauts 1999. gada jūlijā, un 2001. gada novembrī, kad iesniedzējs saņēma apgabaltiesas priekšsēdētāja noraidījumu savam lūgumam. Iesniedzēja vecāku apmeklējuma lūgums bija noraidīts pēc tam, kad iesniedzējs bija pavadījis ieslodzījumā gandrīz sešus gadus, netiekoties ar viņiem. Tiesa uzskata, ka tikai ārkārtēji apstākļi varēja attaisnot absolūtu ģimenes apmeklējumu aizliegumu pēc tik ilga izolētības perioda; tomēr, noraidot abus minētos lūgumus, kompetentais tiesnesis nesniedza nekādu pamatojumu šim noraidījumam. Tiesa no savas puses arī nesaredz nevienu faktisku apstākli, kas varētu attaisnot apmeklējumu aizliegumu; līdz ar to tā nav pārliecināta, ka šāda tik stingra pasākuma piemērošana bija patiesi nepieciešama, lai sasniegtu tos leģitīmos mērķus, kurus tai būtu jāsasniedz (loc.cit., 141.–142. punkts). Tādējādi strīdīgā iejaukšanās nebija “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā” tādā veidā, kā to prasa Konvencijas 8. panta 2. punkts.

156. Līdz ar to ir noticis Konvencijas 8. panta pārkāpums.

2. Konvencijas 13. pants, skatot to kopā ar Konvencijas 8. pantu

157. Tiesa atgādina, ka Konvencijas 13. pants nodrošina, lai valsts tiesību sistēmā būtu iekļauta tiesību aizsardzības iespēja, kas ļautu izmantot Konvencijā minētās tiesības un brīvības iekšējā likumdošanā paredzētajā kārtībā. Šī norma tātad pieprasa, lai šim tiesību aizsardzības līdzeklim būtu adekvāta iekšēja instance, kas būtu kompetenta izskatīt sūdzības, kuru saturs pamatots ar Konvencijas normām, un piedāvāt atbilstošu tiesisko aizsardzību, pat ja līgumslēdzējām valstīm ir dota zināma rīcības brīvība, izpildot šīs normas prasības (skat., piemēram, iepriekš minēto lietu Kudla, 157. punkts). Pienākumu apjoms, kas jāveic valstij, izpildot 13. panta prasības, ir atkarīgs no sūdzības rakstura, ko iesniedzējs pamato ar Konvencijā ietvertajām normām. Tomēr tiesību aizsardzības iespējai, ko pieprasa 13. pants, vienmēr ir jābūt “efektīvai” gan praksē, gan teorētiski (skat. lietu Ilhan/Turcija [Lielā palāta], Nr. 22277/93, 97. punkts, CEDH 2000-VII), it īpaši tādā ziņā, ka šīs iespējas izmantošanu nevarētu neattaisnoti traucēt atbildētājvalsts iestāžu rīcība vai bezdarbība (skat., cita starpā, 1996. gada 18. decembra spriedumu lietā Aksoy/Turcija, Recueil 1996-VI, 2286. lpp., 97. punkts).

158. “Tiesību aizsardzības iespējas” “efektivitāte” 13. panta izpratnē nav atkarīga no pārliecības par iesniedzējam labvēlīgu risinājumu. Tāpat “iestādei”, ko min šī norma, nav jābūt tiesai, taču tādā gadījumā, ja tas tā nav, tās kompetence un garantijas, ko tā sniedz, tiek ņemtas vērā, izvērtējot tiesību aizsardzības iespējas efektivitāti, ko tā nodrošina. Turklāt valsts tiesību sistēma var piedāvāt vairākas tiesību aizsardzības iespējas, kas, kopumā ņemot, nodrošina 13. panta prasību izpildi, pat ja atsevišķi neviens no tiem pilnībā šai normai neatbilst (skat. 1996. gada 15. novembra spriedumu lietā Chahal/Apvienotā Karaliste, Recueil 1996-V, 1869.–1870. lpp.,145. punkts).

159. Visbeidzot Tiesa atgādina, ka starp Konvencijas 13. pantu un 35. panta 1. punktu pastāv cieša sakarība. Iekšējo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanas noteikums 35. panta 1. punkta izpratnē balstās uz pieņēmumu, ka iekšējie tiesību akti piedāvā efektīvas aizsardzības iespējas, ko savukārt paredz 13. pants (skat. lēmumu lietā Mifsud/Francija, [Lielā palāta], Nr. 57220/00, CEDH 2002-VIII). Citiem vārdiem runājot, tiesību aizsardzības iespēju “efektivitātes” jēdziens ir būtībā viens un tas pats abās šajās normās.

160. Tiesai atliek vien noskaidrot, vai Latvijas tiesībās iesniedzējam bija pieejami līdzekļi, lai sūdzētos par strīdīgajiem ģimenes apmeklējumu noraidījumiem, un vai šie līdzekļi bija “efektīvi” tādā ziņā, ka tie varēja aizkavēt vai apturēt apgalvoto pārkāpumu, vai varēja sniegt ieinteresētajai personai atbilstošu atlīdzību par jebkuru jau notikušu pārkāpumu (skat. 2005. gada 18. oktobra spriedumu lietā Schemkamper/Francija, Nr. 75833/01, 42. punkts).

161. Tiesa atgādina, ka savā 2004. gada 21. oktobra lēmumā par pieņemšanu izskatīšanai tā jau bija noraidījusi valdības iebildumu, kas bija pamatots ar to, ka iesniedzējs saistībā ar šo sūdzību nebija izsmēlis visas iekšējās tiesību aizsardzības iespējas. Šajā gadījumā Tiesa konstatē, ka neviena Latvijas tiesību norma, kas būtu bijusi piemērojama tajā laikā, neparedzēja iespēju iesniegt sūdzību pret lēmumu, ko bija pieņēmis kompetentais tiesnesis un kas noraidīja apmeklējuma lūgumu, neatkarīgi no tā, vai to būtu iesniedzis iesniedzējs pats vai viņa ģimene. Attiecībā uz Augstākās tiesas 2004. gada 9. marta spriedumu, kas paplašināja jēdzienu “izpildvaras akts” un pakļāva tiesas kontrolei pakļautības kārtībā dažus tiesnešu pieņemtos lēmumus, Tiesa konstatē, ka šis spriedums bija pasludināts ilgu laiku pēc strīdīgo notikumu norises. Līdz ar to valdības minētā iespēja aizstāvēt savas tiesības acīmredzami neatbilda pieejamības nosacījumam, lai tā būtu “efektīva” Konvencijas 13. panta izpratnē.

162. Tādējādi Tiesa secina, ka šajā gadījumā ir noticis 13. panta pārkāpums, jo iekšējo tiesību sistēmā nav bijusi tiesību aizsardzības iespēja, kas ļautu iesniedzējam apstrīdēt strīdīgos ģimenes apmeklējumu noraidījumus.

VI. PAR IESPĒJAMO KONVENCIJAS 34. PANTA PĀRKĀPUMU, SKATOT TO ATSEVIŠĶI UN KOPĀ AR KONVENCIJAS 13. PANTU

163. Iesniedzējs sūdzas par to, ka 2000. gada maijā tika izņemta viņa vēstule, ko viņš bija adresējis Tiesai, un par cietuma administrācijas atteikumu viņam izsniegt dažu tādu dokumentu kopijas, kurus viņš uzskatīja par būtiskiem, lai pievienotu savam iesniegumam. Viņš uzskata, ka tas, ka Latvijas tiesībās nav tiesību aizsardzības iespēju, lai apstrīdētu šādus lēmumus, pārkāpj Konvencijas 13. pantu (skat. iepriekš 144. punktu). Tiesa savā 2004. gada 21. oktobra lēmumā par pieņemšanu izskatīšanai nolēma izvērtēt šīs sūdzības būtību saistībā arī ar Konvencijas 34. panta otro teikumu, kas noteic:

“Tiesa var saņemt sūdzību no jebkuras fiziskas personas, nevalstiskas organizācijas vai fizisko personu grupas, kas apgalvo, ka kāda no Augstajām Līgumslēdzējām Pusēm ir pārkāpusi viņu tiesības, kas noteiktas Konvencijā vai tās protokolos. Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas nekādā veidā nekavēt šo tiesību efektīvu izmantošanu.”

A. Par valdības iebildumu

1. Pušu argumenti

164. Valdība uzskata, ka iesniedzējs nav izsmēlis viņa rīcībā esošās tiesību aizsardzības iespējas, kā to prasa Konvencijas 35. panta 1. punkts. Šajā sakarā tā atgādina, ka Matīsa cietums, tāpat kā visas citas ieslodzījuma vietas Latvijā, atrodas Ieslodzījuma vietu pārvaldes pakļautībā, kura savukārt ir pakļauta Tieslietu ministrijai. Taču nekas šajā lietā neliecina par to, ka iesniedzējs pārsūdzēja apstrīdamos lēmumus, iesniedzot sūdzību Ieslodzījuma vietu pārvaldei. Turklāt, ja Ieslodzījuma vietu pārvalde būtu noraidījusi viņa sūdzību, viņš varētu iesniegt otru sūdzību Ieslodzījuma vietu ģenerālinspektoram, instancei, kas darbojās Tieslietu ministrijas ietvaros un tika izveidota 2000. gada augustā. Valdība uzsver, ka tiesības iesniegt šādu sūdzību skaidri izriet no Noteikumu Nr. 154 par administratīvo aktu procesu 74. panta (iepriekš 71. punkts). Ja iesniedzēju neapmierinātu ģenerālinspektora sniegtā atbilde, viņš varētu vērsties attiecīgajā pirmās instances tiesā, iesniedzot administratīvu sūdzību saskaņā ar bijušā, bet vēl spēkā esošā Civilprocesa kodeksa 239.1. pantu un turpmākajiem pantiem (skat. iepriekš 74. punktu).

165. Tāpat valdība norāda, ka iesniedzējs būtu varējis iesniegt sūdzību attiecīgajam prokuroram saskaņā ar attiecīgajiem Prokuratūras likuma pantiem (skat. iepriekš 73. punktu). Prokuroram bija piešķirta pietiekama vara, lai sniegtu tiesisku aizsardzību jebkuram iespējamam iesniedzēja tiesību pārkāpumam; turklāt iesniedzējs nekad nebija apgalvojis, ka viņam ir traucēta sazināšanās ar prokuratūru.

166. Jautājumā par lietas izskatīšanu atbildīgā tiesneša rīcību valdība atkal atsaucas uz Augstākās tiesas 2004. gada 9. marta spriedumu, no kura izriet, ka “tiesu varai piederošo amatpersonu, kas pilda izpildvaras funkcijas, rīcība” ir pakļauta tiesas kontrolei. Taču iesniedzējs nebija izmantojis šo iespēju.

2. Tiesas vērtējums

167. Tiesa atgādina, ka iekšējo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanas noteikums, ko paredz Konvencijas 35. panta 1. punkts, noteic, ka iesniedzējam ir pienākums vispirms izmantot parastā ceļā pieejamos un pietiekamos tiesību aizsardzības līdzekļus valsts tiesībās, lai panāktu atlīdzību par sūdzībā izvirzītajiem pārkāpumiem. Šādiem līdzekļiem ir jāpastāv ar pietiekamu drošības pakāpi gan praksē, gan teorētiski, citādi tiem nebūs nepieciešamās efektivitātes un pieejamības. Konvencijas 35. panta 1. punkts arī nosaka, ka kompetentai valsts iestādei vismaz izskatīšanai pēc būtības ir jāiesniedz sūdzības, kuras pēc tam paredzēts iesniegt Tiesā, tomēr tas nenosaka, ka ir jāizmanto līdzekļi, kas nav nedz adekvāti, nedz efektīvi (skat., cita starpā, Tanrikulu/Turcija [Lielā palāta], Nr. 23763/94, 76. punkts, CEDH 1999-IV).

168. Tiesa arī atgādina, ka tai ir jāpiemēro iekšējo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanas noteikums, ņemot vērā kontekstu: cilvēktiesību aizsardzības mehānismu, ko Līgumslēdzējas Puses ir vienojušās iedibināt. Tiesa tādējādi ir atzinusi, ka 35. panta 1. punkts ir jāpiemēro ar zināmu elastīgumu un bez pārmērīga formālisma. Turklāt tā ir atzinusi, ka šis noteikums nav piemērojams automātiski un tam nav absolūta rakstura; lai kontrolētu tā ievērošanu, nepieciešams ņemt vērā lietas apstākļus. Tas tostarp nozīmē, ka Tiesai patiesībā ir jāņem vērā ne tikai līgumslēdzējas valsts tiesību sistēmā teorētiski paredzētie aizsardzības līdzekļi, bet arī konteksts, kādā tie darbojas, un iesniedzēja personīgais stāvoklis; tālāk ir jānoskaidro, vai, ņemot vērā visus lietas apstākļus, iesniedzējs patiesi ir darījis visu, ko no viņa saprātīgā veidā varēja sagaidīt, lai izsmeltu iekšējo aizsardzības līdzekļu iespējas (ibidem, 82. punkts).

169. Visbeidzot Tiesa atgādina, ka 35. panta 1. punkts paredz pierādījumu nastas sadali. Valdībai, kas apgalvo, ka iekšējās tiesību aizsardzības iespējas nav tikušas izsmeltas, ir jāpārliecina Tiesa, ka faktu norises laikā pastāvēja gan praktiski, gan teorētiski efektīvs un pieejams tiesību aizsardzības līdzeklis, tas ir, ka šis līdzeklis bija pieejams un tas varēja apmierināt sūdzību, un ka tas piedāvāja saprātīgas izredzes uz labvēlīgu atrisinājumu. Kad tas ir pierādīts, iesniedzējam ir jāpierāda, vai valdības minētais aizsardzības līdzeklis patiesi ir bijis izmantots, vai kaut kādu iemeslu dēļ tas nav bijis nedz adekvāts, nedz efektīvs, ņemot vērā lietas apstākļus, vai arī īpašu apstākļu dēļ tas nevarēja tikt izmantots (skat., piemēram, 1996. gada 16. decembra spriedumu lietā Akdivar u.c./Turcija, Recueil 1996-IV, 1211. lpp., 68. punkts).

170. Šajā gadījumā Tiesa konstatē, ka Latvijas tiesību aktos, kas bija piemērojami faktu norises laikā, paradoksālā veidā trūka skaidrības attiecībā uz precīzu apcietinājumā esošo personu tiesību apjomu. It īpaši, gandrīz visas Sodu izpildes kodeksa normas attiecās tikai uz jau notiesātām apcietinātām personām; runājot par personām, kam apcietinājums bija piemērots kā drošības līdzeklis, vienīgās normas, kas tiešā veidā uz tām bija attiecināmas, bija iekšlietu ministra pavēle Nr. 113 un, sākot no 2001. gada 9. maija, tieslietu ministra pavēle Nr. 63. Tomēr neviena no šīm pavēlēm tieši un saprotamā veidā nenoteica kārtību, kas ieslodzītajam bija jāievēro gadījumā, ja tas uzskatīja, ka viņa tiesības ir pārkāptas.

171. Neapšaubāmi, neskatoties uz šādu trūkumu, daži likumi un noteikumi ļoti vispārīgi norādīja vairākas iestādes, kuras bija kompetentas uzraudzīt pirmstiesas apcietinājumā turēšanas kārtību. Vispirms, runājot par Ieslodzījuma vietu pārvaldi, varētu pieņemt, ka, tā kā Sodu izpildes kodeksa 12. pants bija attiecināms uz “ieslodzījuma vietām” vispār, tās tai piešķīra tiesības izskatīt pirmstiesas apcietinājumā esošo ieslodzīto sūdzības; Nolikums Nr. 409 it kā apstiprina šādu interpretāciju (skat. iepriekš 70. un 72. punktu). Tas pats ir sakāms arī attiecībā uz prokuratūru, jo Prokuratūras likuma 16. panta 1. punkta 2. apakšpunkts pilnvaro prokuroru iejaukties gadījumā, ja “ieslodzīto [..] tiesības ir bijušas pārkāptas”. Vēl joprojām neviens normatīvs dokuments nenoteica nosacījumus, termiņus un konkrēto kārtību, kāda jāievēro, vēršoties šajās iestādēs.

172. Tiktāl, ciktāl iesniedzējs sūdzas par Ieslodzījuma vietu pārvaldes atteikumu izsniegt viņam dažu lēmumu, kas tikuši pieņemti viņa lietā, kopijas, Tiesa norāda, ka šī iestāde pati pēc definīcijas ir “tiesību aizsardzības iestāde” un ka neviens noteikums pietiekami precīzi neparedzēja šīs iestādes pieņemto lēmumu un rīkojumu pārsūdzēšanas iespējas un kārtību.

173. Visbeidzot attiecībā uz iespēju vērsties vispārējās tiesās, iesniedzot sūdzību saskaņā ar bijušā Civilprocesa kodeksa 239.1. pantu un turpmākajiem pantiem, valdība nav minējusi nevienu piemēru, kad kāds ieslodzītais, kas būtu atradies līdzīgā situācijā, pēc šādas iespējas izmantošanas būtu panācis savu tiesību aizsardzību par pret viņu izdarītajiem pārkāpumiem. Tātad šādas tiesību aizsardzības iespējas esamība nav bijusi pierādīta pietiekami pārliecinoši (skat. lēmumu lietā Slavgorodski/Igaunija, Nr. 37043/97, CEDH 1999-II). Tiesa uzskata, ka tāds pats secinājums ir izdarāms attiecībā uz tiesneša, kura lietvedībā atradās lieta, atteikumu pārsūtīt iesniedzēja vēstuli Tiesai, jo Latvijas tiesībās nebija nevienas normas, kas paredzētu šādu tiesneša lēmumu apstrīdēšanas iespēju. Kas attiecas uz Augstākās tiesas 2004. gada 9. marta spriedumu kādā administratīvajā lietā, kurā tika paplašināts jēdziens “izpildvaras akts”, šis spriedums bija pasludināts ilgu laiku pēc izskatāmo faktu norises un šajā gadījumā uz to nevar atsaukties.

174. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Tiesa uzskata, ka – tiktāl, ciktāl iesniedzējs sūdzas par Konvencijas 34. panta otrajā teikumā minētajiem šķēršļiem – viņa sūdzības nevar tikt noraidītas iekšējo tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanas dēļ. Tādējādi valdības iebildums nevar tikt atbalstīts. 

B. Par sūdzību būtību

1. Pušu argumenti

175. Valdība uzskata, ka šajā lietā nekas nepierāda, ka 2000. gada maijā iesniedzējs tiešām bija mēģinājis nosūtīt vēstuli uz Strasbūru. Sava argumenta atbalstam valdība iesniedz vēstules kopiju, kuru 2002. gada 10. jūnijā Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks ir nosūtījis valdības pārstāvei sakarā ar šo Tiesā izskatīšanā esošo iesniegumu. Šajā vēstulē bija noteikts:

“[..] 1. Saskaņā ar [2001. gada 9. maija pavēli Nr. 63], “ir aizliegts ierobežot ieslodzīto personu, kam piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums – saziņas iespējas ar starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām”

Ieslodzījuma vietu pārvaldes rīcībā nav ziņu, kas norādītu, ka Matīsa cietuma administrācija būtu kaut kādā veidā kavējusi O.Moisejeva saraksti ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu (turpmāk tekstā – ECT).

2. O.Moisejeva personiskajā lietā nav sūdzību sakarā ar it kā notikušajiem ierobežojumiem viņa sarakstei ar ECT [..]. Saskaņā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes norādījumiem cietumu administrācija nepievieno ieslodzīto personiskajām lietām vēstules, ko tiem sūta starptautiskas iestādes [..], bet tās nodod ieslodzītajiem. [..]”

176. Katrā ziņā faktu norises laikā visa pirmstiesas apcietinājumā esošo ieslodzīto personu korespondence bija pakļauta kontrolei no cietuma administrācijas puses. Šis pasākums saskaņā ar pavēli Nr. 113 tika piemērots visiem ieslodzītajiem bez jebkādas atšķirības vai diskriminācijas; līdz ar to iesniedzējs nevarētu sūdzēties par to, ka šī procedūra būtu vērsta tieši pret viņu personīgi. Turklāt 2001. gada 9. maijā jauna pavēle īpaši aizliedza pārbaudīt ieslodzīto saraksti ar “starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām”.

177. Runājot par Konvencijas 13. pantu, skatot to kopā ar 34. panta otro teikumu, valdība atsaucas uz saviem iepriekš minētajiem apsvērumiem, apgalvojot, ka iesniedzēja rīcībā bija vairākas efektīvas savu tiesību aizsardzības iespējas, kuras viņš nebija izmantojis (skat. iepriekš 164.–166. punktu). Īpaši attiecībā uz it kā administrācijas atteikumu izsniegt iesniedzējam dažu savas lietas materiālu kopijas, viņš šajā gadījumā būtu varējis griezties ar sūdzību pie ieslodzījuma vietu ģenerālinspektora, kura lēmums būtu bijis pārsūdzams tiesās.

178. Iesniedzējs atgādina, ka saskaņā ar pavēli, kas bija spēkā līdz 2001. gada 13. maijam, visa ieslodzīto sūtītā korespondence bija jānodod cietuma administrācijai atvērtā aploksnē. Tā 2000. gada maijā iesniedzējs rakstīja vēstuli Tiesai un nodeva to Matīsa cietuma personālam; viņš tai pievienoja otru vēstuli, kas bija adresēta cietuma priekšniekam ar lūgumu nosūtīt viņa vēstuli uz Strasbūru. Abas šīs divas vēstules viņam tika atgrieztas; tās nekad nav bijušas nosūtītas Tiesai. Tad iesniedzējs mēģināja nosūtīt šo vēstuli ar atbildīgā par viņa lietas izskatīšanu tiesneša palīdzību, taču veltīgi.

2. Tiesas vērtējums

a) Konvencijas 34. pants, skatot to atsevišķi

179. Tiesa atgādina, ka, lai personu tiesību aizsardzības līdzekļu mehānisms, kas nostiprināts Konvencijas 34. pantā, būtu efektīvs, ir augstākā mērā svarīgi, lai iesniedzēji, gan esošie, gan potenciālie, varētu brīvi sazināties ar Tiesu, lai varas iestādes neizdarītu uz viņiem nekāda veida spiedienu ar mērķi panākt, ka viņi atsauc vai maina savas sūdzības (skat., piemēram, Salman/Turcija [Lielā palāta], Nr. 21986/93, 130. punkts, CEDH 2000-VII).

180. Ar vārdu “izdarīt spiedienu” ir jāsaprot ne tikai iesniedzēja tieša piespiešana un klaja iebiedēšanas rīcība pret viņu, viņa ģimeni vai viņa likumiskajiem pārstāvjiem, bet arī netieša rīcība vai netieši ļaunprātīgi kontakti ar mērķi atrunāt ieinteresēto personu izmantot aizstāvības līdzekļus, ko piedāvā Konvencija, vai pārliecināt viņu to nedarīt. Lai noteiktu, vai šāda veida akti ir nepieņemami 34. panta izpratnē, ir jāņem vērā īpašie lietas apstākļi. Šajā ziņā ir jārēķinās ar to, ka sūdzības iesniedzējs ir psiholoģiski neaizsargāts un pastāv risks, ka varas iestādes var to iespaidot (skat., piemēram, iepriekš minētos spriedumus lietā Petra, 2854.–2855. lpp., 43. punkts, un lietā Tanrikulu, 130. punkts). It īpaši ir jāpieņem, ka ieslodzītai personai, kura uzturas slēgtā telpā, ir maz kontaktu ar saviem tuviniekiem vai ar ārpasauli un tā pastāvīgi pakļauta cietuma administrācijai, ir noteikti lielāka ievainojamības pakāpe (skat. 2003. gada 3. jūnija spriedumu lietā Cotleţ/Rumānija, Nr. 38565/97, 71. punkts, un 2004. gada 30. novembra spriedumu lietā Klyakhin/Krievija, Nr. 46082/99, 122. punkts).

i. Par atteikumu nosūtīt pirmo iesniedzēja vēstuli Tiesai

181. No iesniedzēja teiktā izriet, ka viņš nodeva savu pirmo vēstuli, kas bija adresēta Tiesai, 2000. gada maijā Matīsa cietuma administrācijai, lūdzot cietuma priekšnieku nosūtīt šo vēstuli uz Strasbūru. Pēc priekšnieka atteikuma viņš mēģināja šo vēstuli nosūtīt ar tiesneša starpniecību, kura lietvedībā atradās viņa lieta, tomēr arī viņš atteica izpildīt viņa lūgumu; tādējādi vēstule nekad nenonāca pie sava adresāta. Tiesa uzskata, ka Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka 2002. gada 10. jūnija vēstule nav pietiekams arguments, lai atspēkotu iesniedzēja apgalvojumus; šī pēdējā vēstule atsaucas uz 2001. gada 9. maija pavēli Nr. 63, taču šī iesniedzēja sūdzība ir attiecināma uz agrāku laika posmu. Tiesa uzskata, ka šo apgalvojumu ticamību pastiprina fakts, ka tajā pašā laikā, 2000. gada maijā, iesniedzēja līdzapsūdzētā Eduarda Kornakova mēģinājums arī nosūtīt Tiesai adresētu vēstuli, domājams, arī cietis līdzīgu neveiksmi (skat. 2004. gada 21. oktobra lēmumu lietā Kornakovs/Latvija, Nr. 61005/00). Tādējādi, ņemot vērā, ka valdība nav varējusi pārliecinoši atspēkot iesniedzēja apgalvojumus, ir jāatzīst to patiesums.

182. Tiesa uzskata, ka tas, ka administrācija ir aizturējusi tai adresētu ieslodzītā vēstuli un nav to nosūtījusi uz Strasbūru, ir uzskatāms par tipisku tiesību izmantošanas kavējuma piemēru, ko aizliedz Konvencijas 34. panta otrais teikums (skat. 2004. gada 7. oktobra spriedumu lietā Polechtchouk/Krievija, Nr. 60776/00, 27.–28. punkts). Tiesa uzskata, ka šajā gadījumā šis kavējums ir bijis jo vairāk nepieņemams tāpēc, ka tas skāra pirmo ieinteresētās personas sazināšanos ar Tiesu, kam principā būtu bijis jānosaka, vai tiek ievērots Konvencijas 35. panta 1. punktā noteiktais sešu mēnešu termiņš (skat., piemēram, 2000. gada 11. jūlija lēmumu lietā Gaillard/Francija, Nr. 47337/99).

183. Atsakoties nosūtīt iesniedzēja vēstuli Tiesai, Latvijas iestādes ir pārkāpušas Konvencijas 34. pantu.

ii. Par atteikumu izsniegt apsūdzētajam dažu dokumentu kopijas

184. Tiesa vispirms atgādina, ka iepriekš minētajā lietā Cotleţ tā Konvencijas 8. panta kontekstā saistībā ar tiesībām uz korespondences neaizskaramību ir izskatījusi Rumānijas ieslodzījuma vietu administrācijas atteikumu izsniegt iesniedzējam aploksnes, pastmarkas un papīru, lai varētu uzrakstīt Tiesai vēstuli (loc.cit., 65. punkts). Tomēr šajā lietā iesniedzējs neapstrīd neiespējamību sazināties ar Tiesu; viņš tikai sūdzas par Ieslodzījuma vietu pārvaldes atteikumu izsniegt viņam dažu dokumentu kopijas, kuras viņš vēlējās pievienot savai vēstulei. Tā kā iesniedzējs neapstrīd sazināšanās iespēju kā tādu, Tiesa uzskata par atbilstošu izskatīt šo sūdzību saistībā ar Konvencijas 34. panta otro teikumu.

185. No Konvencijas iestāžu pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja neviena no tās normām neuzliek pienākumu valstij apmaksāt visu ieslodzīto sūtīto korespondenci, tomēr problēma var rasties gadījumā, ja ieslodzītās personas sazināšanās ar Tiesu tiek kavēta finansiālo līdzekļu trūkuma dēļ (skat. iepriekš minēto lietu Cotleţ, 61. punkts). Tiesa tāpat atgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 47. panta 1. punkta h) apakšpunktu jebkuram iesniegumam, kas iesniegts, pamatojoties uz Konvencijas 34. pantu, ir jāpievieno “visi iesnieguma saturam būtisku dokumentu un īpaši tiesas lēmumu vai citu lēmumu, kas attiecas uz iesnieguma saturu, kopijas”. Iesnieguma izskatīšanu Tiesā varētu nopietni traucēt tas, ja ieslodzītais iesniedzējs naudas līdzekļu trūkuma dēļ nav spējīgs iesniegt iepriekš minētās kopijas.

186. Šajā lietā no iesniedzēja paskaidrojumiem, kurus valdība nav noliegusi, izriet, ka 2000. gada decembrī viņš bija lūdzis Ieslodzījuma vietu pārvaldei izsniegt viņam “dažu lēmumu” kopijas. Tomēr iesniedzējs neprecizē, tieši kādu lēmumu kopijas un kādā veidā šo dokumentu kopijas būtu nepieciešamas Tiesai, lai pieņemtu lēmumu par iesnieguma pieņemšanu izskatīšanai. Turklāt iesniedzējs nekad nav apgalvojis, ka viņam būtu bijusi liegta pieeja strīdīgajiem dokumentiem, lai viņš pats varētu tos nokopēt; iesniedzējs arī nav paziņojis, ka viņš pats nebūtu spējīgs ar saviem līdzekļiem apmaksāt šo kopiju izgatavošanu. Pastāvot šādiem apstākļiem, Tiesa neuzskata, ka Ieslodzījuma vietu pārvaldes atteikums izgatavot šīs kopijas un tās viņam izsniegt par valsts līdzekļiem sasniedz to minimālo smaguma slieksni, lai tas varētu tikt atzīts par “šķērsli” Konvencijas 34. panta otrā teikuma izpratnē.

187. Tādējādi šajā jautājumā Latvijas iestādes nav pārkāpušas 34. pantu. 

b) Konvencijas 13. pants, lasot to kopā ar 34. pantu

188. Tiesa uzskata, ka secinājumi, kurus tā ir izdarījusi, izskatot iespējamo 34. panta otrā teikuma pārkāpumu, atbrīvo to no nepieciešamības papildus izskatīt šo jautājumu saistībā ar Konvencijas 13. pantu.

VII. PAR KONVENCIJAS 41. PANTA PIEMĒROŠANU

189. Saskaņā ar Konvencijas 41. panta noteikumiem:

“Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas puses iekšējie tiesību akti paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku atlīdzināšanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu kompensāciju.”

190. Tiesa konstatē, ka, neskatoties uz vairākkārtējiem Tiesas kancelejas atgādinājumiem, iesniedzējs nav iesniedzis lūgumu par taisnīgu kompensāciju paredzētajā termiņā. Līdz ar to Tiesa uzskata, ka viņam šajā sakarā nav jāpiešķir jelkāda summa.

ŅEMOT VĒRĀ MINĒTOS ARGUMENTUS, TIESA VIENPRĀTĪGI

1. noraida valdības iebildumus;

2. nolemj, ka ir noticis Konvencijas 3. panta pārkāpums;

3. nolemj, ka ir noticis Konvencijas 5. panta 1. punkta pārkāpums;

4. nolemj, ka ir noticis Konvencijas 5. panta 3. punkta pārkāpums;

5. nolemj, ka ir noticis Konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpums;

6. nolemj, ka ir noticis Konvencijas 8. panta pārkāpums saistībā ar tiesībām uz ģimenes dzīves neaizskaramību;

7. nolemj, ka ir noticis Konvencijas 13. panta, skatot to kopā ar 8. pantu, pārkāpums;

8. nolemj, ka valdība atbildētāja, aizturot iesniedzēja pirmo Tiesai adresēto vēstuli, nav izpildījusi savus pienākumus, ko tai uzliek Konvencijas 34. pants;

9. nolemj, ka valdība atbildētāja, noraidot iesniedzēja lūgumu izsniegt viņam dažu lietas materiālu kopijas, ir izpildījusi savus pienākumus, ko tai uzliek Konvencijas 34. pants;

10. nolemj, ka Tiesai nav jāizskata iesniedzēja sūdzība saistībā ar Konvencijas 13. pantu, skatot to kopā ar Konvencijas 34. panta otro teikumu.

Taisīts franču valodā, pēc tam rakstveidā paziņots 2006. gada 15. jūnijā atbilstoši Reglamenta 77. panta 2. un 3. punktam.

Søren Nielsen Christos Rozakis

Sekretārs Priekšsēdētājs

1 Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju obligāta. Spriedums stājies spēkā 2006. gada 23.oktobrī.

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešās palātas lēmums Lietā “Anita Putniņa pret Latviju”1

(Iesniegums Nr. 20936/04,

kuru iesniegusi Anita Putniņa pret Latviju)

 

Neoficiāls tulkojums

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā palāta) 2006.gada 16.novembra palātas sēdē šādā sastāvā:

B.M.Zupančič, priekšsēdētājs, J.Hedigan, C.Bîrsan, V.Zagrebelsky, A.Gyulumyan, David Thór Björgvinsson, I.Ziemele, tiesneši, un V.Berger, palātas sekretārs,

Ņemot vērā iepriekšminēto iesniegumu, kas iesniegts 2004. gada 5. maijā,

Ņemot vērā lēmumu piemērot Konvencijas 29. panta 3. punktu un izskatīt jautājumu par lietas pieņemamību izskatīšanai un tās būtības vienlaikus,

Ņemot vērā mierizlīgumu apstiprinošās oficiālās deklarācijas,

Pēc apspriešanās pieņem šādu lēmumu: 

FAKTI

Iesniedzēja ir Latvijas pilsone, dzimusi 1976. gadā un dzīvo Ogrē, Latvijā. Tiesā viņu pārstāv J.Kvjatkovska, Rīgā praktizējoša advokāte. Latvijas valdību Tiesā pārstāv tās pārstāve I.Reine.

Lietas fakti, kurus puses iesniegušas, var tikt apkopoti sekojoši:

1994. gada jūlijā iesniedzēja, Ogres arodskolas audzēkne, kas bija nosūtīta praksē uz privātu kafejnīcu konditorijas izstrādājumu cepšanai, nelaimes gadījuma darba vietā rezultātā zaudēja četrus pirkstus un daļu no labās rokas plaukstas. Saskaņā ar kompetentas iestādes veikto novērtējumu viņa guva nepārejošu darbaspējas zudumu vismaz par 45 procentiem.

1994. gada 27. oktobrī tika ierosināta krimināllieta nelaimes gadījuma izmeklēšanai; pēc izmeklēšanas pabeigšanas iesniedzēja tika atzīta par cietušo minētajā lietā. Taču viņa neiesniedza civilprasību par zaudējumu atlīdzināšanu kriminālprocesa ietvaros. Tā vietā 1994. gada 11. novembrī viņa iesniedza atsevišķu civilprasību Ogres rajona tiesā pret sabiedrību ar ierobežotu atbildību, kam piederēja kafejnīca.

1995. gada 29. jūnijā Ogres rajona tiesa informēja iesniedzēju, ka pēc viņas lūguma lieta tika nodota iztiesāšanai Rīgas rajona tiesai. Savukārt Rīgas rajona tiesa apturēja civillietas izskatīšanu, gaidot krimināllietas iztiesāšanas iznākumu.

1995. gada 31. augustā prokuratūra noraidīja apsūdzību un izbeidza krimināllietu nozieguma sastāva trūkuma dēļ. 1995. gada 22. septembrī iesniedzēja griezās ar sūdzību Ģenerālprokuratūrā. 1995. gada 11. oktobrī viņa tika informēta, ka apstrīdētais lēmums bija atcelts, un lieta tika nosūtīta pirmstiesas izmeklēšanas turpināšanai. Uzņēmuma direktorei un kafejnīcas vadītājai beidzot tika izvirzīta apsūdzība par darba drošības noteikumu neievērošanu darba vietā.

Savā 1997. gada 30. oktobra spriedumā Ogres rajona tiesa atzina vadītāju vainīgu iepriekšminētajā nodarījumā, taču no soda tika atbrīvota. No otras puses, uzņēmuma vadītāja tika attaisnota. Pēc iesniedzējas apelācijas sūdzības 1999. gada 19. oktobrī Rīgas apgabaltiesa šo spriedumu atcēla un nodeva lietu atpakaļ Ogres rajona tiesai.

2000. gada 14. septembrī Ogres rajona tiesa atzina abas apsūdzētās par vainīgām pret viņām izvirzītajā apsūdzībā un piesprieda katrai no viņām naudas sodu. Gan direktore, gan vadītāja pārsūdzēja spriedumu Rīgas apgabaltiesā. 2003. gada 8. septembrī apgabaltiesa atcēla spriedumu procesuālu nepilnību dēļ un atkārtoti nosūtīja lietu atpakaļ pirmās instances tiesai.

Savā jaunajā 2004. gada 24. februāra spriedumā Ogres rajona tiesa atzina abas apsūdzētās par vainīgām pret viņām izvirzītajā apsūdzībā un piesprieda katrai no tām naudas sodu. Uzņēmuma direktore spriedumu pārsūdzēja. 2004. gada 10. martā rajona tiesa pieņēma lēmumu par apelācijas sūdzības atstāšanu bez izskatīšanas sakarā ar likumā noteiktā pārsūdzības termiņa neievērošanu. 2004. gada 13. martā direktore šo procesuālo lēmumu pārsūdzēja.

2005. gada 5. maija tiesas sēdē prokurore atteicās no apsūdzības uzturēšanas, kas bija izvirzīta pret kafejnīcas direktori. Ar tajā pašā dienā pasludinātu spriedumu Rīgas apgabaltiesa pēdējo attaisnoja.

Iesniedzēja iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā. Tiesai nav zināms, vai tā jau ir tikusi izskatīta.

SŪDZĪBAS

Atsaucoties uz Konvencijas 6. panta 1. punktu, iesniedzēja sūdzas par nesamērīgi ilgu tiesvedību krimināllietā, kas tika ierosināta, lai izmeklētu nelaimes gadījumu darba vietā, kas tādējādi kavēja viņas civilprasības izskatīšanu.

Atsaucoties uz Konvencijas 13. pantu, iesniedzēja arī sūdzas par efektīvu nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu trūkumu, lai realizētu savas tiesības uz savlaicīgu lietas izskatīšanu.

JURIDISKAIS ASPEKTS

2005. gada 18. maijā palātas, kurai lieta tika nodota izskatīšanai, priekšsēdētājs nolēma nosūtīt iesniegumu atbildētājai valdībai.

Savā vēstulē, kas datēta ar 2005. gada 7. septembri, valdība informēja Tiesu, ka tā nolēmusi piedāvāt iesniedzējai mierizlīgumu. 2005. gada 25. oktobrī valdība iesniedza Tiesai mierizlīguma kopiju, kuru iepriekšējā dienā bija parakstījusi valdības pārstāve un iesniedzējas pārstāve. Saskaņā ar šo vienošanos valdība apņēmās samaksāt iesniedzējai 7 000 latu (LVL), lai segtu viņai nodarītos materiālos zaudējumus un morālo kaitējumu. Savukārt iesniedzēja apņēmās, ja šis nosacījums tiks izpildīts, atsaukt savu Tiesā iesniegto iesniegumu. Valdības vēstules kopija tika nosūtīta iesniedzējai, kas par to neizteica nekādus komentārus.

Ievērojot starp pusēm panāktās vienošanās nosacījumus, Tiesa ir gandarīta, ka vienošanās ir balstīta uz Konvencijā un tās Protokolos noteikto cilvēktiesību ievērošanu un nesaskata nekādus sabiedriski nozīmīgus faktorus, kas būtu par iemeslu iesnieguma izskatīšanas turpināšanai. Tādējādi Konvencijas 29. panta 3. punkts nav vairs lietā piemērojams, un tā svītrojama no Tiesā izskatāmo lietu saraksta.

Ņemot vērā šos motīvus, Tiesa vienbalsīgi nolemj

svītrot iesniegumu no sava lietu saraksta.

Vincent BERGER Boštjan M. ZUPANČIČ

Sekretārs Priekšsēdētājs

1 Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta.

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešā departamenta spriedums Lietā “Miholapa pret Latviju”1

(Iesniegums Nr. 61655/00) Strasbūrā 2007.gada 31.maijā

 

Neoficiāls tulkojums

Šis spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44. panta 2. punktu. Tas var tikt pakļauts formas izmaiņām.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (trešais departaments) palātas sēdē šādā sastāvā:

B.M.Zupancic, priekšsēdētājs, C.Birsan, E.Fura-Sandstrom, V.Gyulumyan, E.Myjer, David Thór Björgvinsson, I.Ziemele, tiesneši, un S.Quesada, departamenta sekretārs,

Pēc apspriešanās palātā 2007. gada 3. maijā šajā datumā pasludina šādu spriedumu:

TIESVEDĪBA

1. Lietas pamatā ir iesniegums (Nr. 61655/00), kas iesniegts pret Latvijas Republiku un ar kuru bijusī bijušās PSRS pilsone, Latvijas “pastāvīgā iedzīvotāja, nepilsone” Raisa Miholapa (“iesniedzēja”) vērsās Tiesā 2000. gada 15. jūnijā saskaņā ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (“Konvencija”) 34. pantu.

2. Iesniedzēju Tiesā pārstāv profesors Bils Bourings [Bill Bowring] no European Human Rights Advocacy Centre (Londona, Lielbritānija). Valdību Tiesā pārstāv tās pārstāve Inga Reine.

3. Iesniedzēja apgalvoja, ka ir bijušas pārkāptas viņas tiesības uz taisnīgu tiesas procesu, jo viņa nav bijusi pienācīgi uzaicināta uz tiesu pirmajā instancē. Iesniedzēja atsaucās uz Konvencijas 6. panta 1. punktu.

4. Ar daļēju 2002. gada 6. jūnija lēmumu palāta nolēma paziņot Valdībai iesniedzējas sūdzību sakarā ar Konvencijas 6. panta 1. punktu, noraidot pārējās sūdzības. Ar 2006. gada 4. maijā pieņemto lēmumu palāta atzina šo sūdzību par pieņemamu lietas izskatīšanai pēc būtības.

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

5. Līdz 1997. gadam iesniedzējai piederēja dzīvoklis ēkā, kas atrodas Rīgā, P. Lejiņa ielā 16. 1997. gada maijā šis dzīvoklis tika pārdots publiskā izsolē, izpildot spēkā stājušos tiesas spriedumu, kas piesprieda iesniedzējai samaksāt komunālo pakalpojumu parādu. Šo dzīvokli iegādājās S.B. Ar 1997. gada 3. jūnija spriedumu, kas tika apstiprināts apelācijas instancē 1997. gada 4. decembrī, Rīgas Zemgales priekšpilsētas pirmās instances tiesa šo pirkumu apstiprināja. Tajā pašā dienā S.B. tika iereģistrēta kā šī dzīvokļa īpašniece Valsts zemes dienestā. Neskatoties uz to, ka viņa bija zaudējusi īpašuma tiesības, iesniedzēja turpināja dzīvot strīdīgajā dzīvoklī.

6. 1998. gada 11. martā S.B. griezās Zemgales priekšpilsētas tiesā ar pirmo prasību par iesniedzējas piespiedu izlikšanu no dzīvokļa. Tiesa ar 1998. gada 29. aprīļa galīgu spriedumu šo prasību apmierināja. Izpildot šo tiesas spriedumu, 1998. gada 21. augustā tiesu izpildītājs izlika iesniedzēju no dzīvokļa. Iesniedzēja pārcēlās uz citu dzīvojamo platību Zaļenieku ielā 40 (Rīgā), kur viņa dzīvo līdz šim brīdim.

7. 1998. gada 24. augustā S.B. cēla otru civilprasību pret iesniedzēju Zemgales priekšpilsētas tiesā, prasot atlīdzināt viņai nodarītos zaudējumus, kas radušies sakarā ar to, ka atbildētāja bija nelikumīgi dzīvojusi šajā dzīvoklī laika posmā no 1997. gada 3. jūnija līdz 1998. gada 21. augustam. Attiecīgā rajona pašvaldības komunālo pakalpojumu uzņēmums pievienojās šai prasībai, pieprasot atmaksāt sniegto komunālo pakalpojumu parādu (elektrība, ūdens utt.), ko iesniedzēja nebija samaksājusi. Lieta nekavējoties tika nodota tiesneses Z. lietvedībā.

8. Šī otrā procesa ietvaros tiesas kanceleja vairākkārt mēģināja uzaicināt uz tiesu iesniedzēju pēc adreses P. Lejiņa ielā 16, jo šādu adresi bija norādījusi galvenā prasītāja, S.B. Tomēr kanceleja saņēma atpakaļ sūtītās tiesas pavēstes ar norādi, ka adresāts vairs nedzīvojot šajā adresē. Divreiz, 1998. gada 8. oktobrī un 5. novembrī, tiesa atlika tiesas sēdi tāpēc, ka iesniedzēja nebija ieradusies.

9. Pa to laiku, 1998. gada 29. decembrī, iesniedzēja vērsās Zemgales priekšpilsētas tiesā ar vēstuli sakarā ar tiesāšanās izdevumu maksājumu pirmajā lietā, kas bija uzsākta 1998. gada martā par viņas izlikšanu. Tiesnese Z. 1999. gada 5. janvārī viņai nosūtīja atbildi un šoreiz vēstule bija nosūtīta uz pareizo adresi Zaļenieku ielā 40.

10. 1999. gada 7. janvārī tiesa publicēja aicinājumu otrā procesa ietvaros Latvijas oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”, paziņojot, ka tiesas sēde bija nolikta uz 1999. gada 14. janvāri. Iesniedzēja uz šo tiesas sēdi norādītajā datumā neieradās.

11. Tiesas sēdes sākumā tiesa viena tiesneša sastāvā, proti, tiesneses Z. sastāvā, konstatēja, ka S.B. un komunālo pakalpojumu uzņēmuma pārstāvis arī nebija ieradušies, bet ka viņi bija brīdinājuši tiesu par savu neierašanos. Attiecībā uz iesniedzēju tiesnese Z. paziņoja, ka viņa vairs nedzīvoja P. Lejiņa ielā 16, ka viņas jaunā adrese nebija zināma un ka viņa nebija atsaukusies uz “Latvijas Vēstnesī” publicēto aicinājumu ierasties tiesā. Tādējādi tiesnese secināja, ka iesniedzēja nebija atrodama, un nolēma izskatīt prasību bez pušu klātbūtnes.

12. Ar spriedumu, kas tika taisīts tajā pašā dienā, 1999. gada 14. janvārī, tiesa apmierināja S.B. un komunālo pakalpojumu uzņēmuma prasību, piespriežot iesniedzējai samaksāt prasītājiem summas, ko tie prasīja. Tā kā šis spriedums nebija pārsūdzēts apelācijas kārtībā, tā izpilde stājās spēkā 1999. gada 4. februārī. 1999. gada 8. februārī tiesnese Z. izsniedza S.B. tiesas izpildrakstu.

13. Atbilstīgi iesniedzējas teiktajam, par otro tiesas procesu pret viņu un tā ietvaros taisīto spriedumu viņa uzzinājusi tikai 1999. gada 20. februārī. 1999. gada 8. martā viņa iesniedza apelācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā, iesniedzot savus apsvērumus pirmās instances tiesas kancelejā. Kā vienīgo argumentu iesniedzēja minēja to, ka viņa nav tikusi izsaukta uz tiesu pienācīgā veidā, tādējādi pārkāpjot viņas procesuālās pamattiesības; viņa jo īpaši apstrīdēja tiesas paziņojumu, saskaņā ar kuru viņas pašreizējā dzīvesvieta nebija zināma. Savu argumentu atbalstam viņa iesniedza tiesneses Z. parakstītās 1999. gada 5. janvāra vēstules kopiju, kuru tiesnese bija nosūtījusi uz viņas jauno adresi; tādējādi viņa uzskatīja, ka tiesai nebija pamata apgalvot, ka tā nezināja viņas jauno dzīvesvietu. Tāpat iesniedzēja sūdzējās par to, ka, tā kā viņa nebija saņēmusi pretējās puses prasības pieteikumu un viņa nevarēja iepazīties ar tajā minētajiem motīviem, viņa nevarēja uzrakstīt attiecīgi motivētu apelācijas sūdzību par lietas būtību. Tādējādi viņa prasīja atcelt pasludināto spriedumu un nosūtīt lietu pirmās instances tiesai lietas atkārtotai izskatīšanai pēc būtības.

14. Neskatoties uz to, ka bija nokavēts termiņš, ar 1999. gada 1. aprīlī pieņemto lēmumu tiesnese Z. atļāva iesniedzējai iesniegt apelācijas sūdzību un atbrīvoja viņu no tiesāšanās izdevumu samaksas.

15. Ar 1999. gada 29. novembra spriedumu Rīgas apgabaltiesa noraidīja iesniedzējas apelācijas sūdzību. Tā konstatēja, ka iesniedzēju nav bijis iespējams atrast pēc viņas dzīvesvietas P. Lejiņa ielā 16, ka viņa nebija atsaukusies uz laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” publicēto aicinājumu ierasties tiesā un ka pirmās instances tiesas lēmums izskatīt lietu bez viņas klātbūtnes tādējādi bija pieņemts saskaņā ar likumu.

16. Iesniedzēja pārsūdzēja šo spriedumu kasācijas kārtībā Augstākās tiesas Senātā, atkārtojot tās pašas sūdzības, ko viņa bija izvirzījusi apelācijas instances tiesā. Ar 2000. gada 15. februāra lēmumu Senāts atzina kasācijas sūdzību par nepieņemamu nepietiekama juridiska pamatojuma dēļ, tajā pašā laikā secinot, ka apstrīdētā sprieduma motīvi ir pamatoti.

UZ LIETU ATTIECINĀMĀS VALSTS TIESĪBU NORMAS

A. Bijušais Civilprocesa kodekss

17. Uz lietu attiecināmās Latvijas Civilprocesa kodeksa normas, kas bija spēkā līdz 1999. gada 28. februārim un tātad bija piemērojamas šīs lietas pirmās instances tiesvedībā, noteica:

106. pants

“Lietas dalībniekus aicina uz tiesu ar pavēsti, norādot tajā tiesas sēdes (..) laiku un vietu (..)

Pavēstes lietas dalībniekiem nosūta tā, lai viņi varētu savlaicīgi ierasties tiesā un sagatavoties procesam.

Pavēsti piegādā aicināmai vai izsaucamai personai pēc adreses, kādu norādījusi viena no pusēm vai cits lietas dalībnieks. Ja fiziskā persona nav atrodama pēc tiesā norādītās adreses, tiesas pavēsti var nosūtīt uz šīs personas darba vietu.”

107. panta otrā daļa

“Kopā ar pavēsti atbildētājam tiesnesis nosūta prasības pieteikuma un tam pievienoto dokumentu kopijas. Kopā ar pavēsti prasītājam tiesnesis nosūta atbildētāja rakstveida paskaidrojumus, ja šādus paskaidrojumus tiesa ir saņēmusi.”

108. pants

“Pavēsti nosūta pa pastu vai to piegādā tiesu izpildītājs. Izsniedzot adresātam pavēsti, tās paraksta daļā un pavēstes otrajā eksemplārā, kas tiek nodots atpakaļ tiesā, atzīmē saņemšanas laiku.

Ar tiesneša piekrišanu lietas dalībnieks var saņemt pavēsti nodošanai citai lietā iesaistītajai personai. Persona, kas saņēmusi pavēsti tālākai nodošanai, iesniedz tiesā pavēstes otro eksemplāru ar adresāta parakstu, kas apstiprina tās saņemšanu.”

109. pants

“Pavēsti aicināmajai vai izsaucamajai personai izsniedz personīgi pret parakstu; pavēstes paraksta daļu nodod atpakaļ tiesai. (..)

Bez tam pusēm pavēsti var paziņot ar telegrammu, kuras saņemšanu adresāts apstiprina ar savu parakstu, vai nosūtot fakso­grammu.

Ja pavēstes piegādātājs nesastop adresātu tā dzīvesvietā, viņš izsniedz pavēsti kādam no šīs personas pieaugušajiem ģimenes locekļiem. Ja pavēstes piegādātājs nesastop adresātu tā darbavietā, viņš atstāj pavēsti darbavietas administrācijai – nodošanai adresātam. (..)

Ja aicināmā vai izsaucamā persona dzīvesvietā nav sastopama vai tās atrašanās vieta nav zināma, pavēstes piegādātājs par to izdara atzīmi pavēstes paraksta daļā. Šajā pavēstes daļā piegādātājs norāda arī vietu, uz kurieni aizbraucis adresāts, un laiku, kad gaidāma viņa atgriešanās, ja to ir noskaidrojis; pretējā gadījumā norāda, ka adresāta atrašanās vieta nav zināma.

Piegādātās pavēstes izsniegšanas datumu un laiku atzīmē uz izsniedzamās pavēstes tās paraksta daļā, ko nodod atpakaļ tiesai.”

111. pants

“Lietas dalībnieki paziņo tiesai par savas adreses maiņu lietas tiesvedības laikā. Ja tāda paziņojuma nav, pavēsti nosūta pēc pēdējās tiesai zināmās adreses, un šajā gadījumā uzskatāms, ka lietas dalībniekam ir paziņots par lietas izskatīšanas laiku un vietu, pat ja adresāts pēc šīs adreses vairs nedzīvo.

Lietas dalībniekam, ja viņš nepaziņo tiesai par savas adreses maiņu tiesvedības laikā, tiesa var uzlikt naudas sodu līdz 50 latiem.”

112. pants

“Ja atbildētāja atrašanās vieta nav zināma, tiesa var uzsākt lietas izskatīšanu aizmuguriski pēc tam, kad tā saņēmusi pavēsti ar attiecīgo atzīmi, un pēc tam, kad tā ir publicēta “Latvijas Vēstnesī’, aicinot atbildētāju ierasties tiesā norādītajā datumā un laikā un brīdinot, ka pretējā gadījumā lieta var tikt izskatīta bez atbildētāja klātbūtnes”.

113. pants

“Ja atbildētāja atrašanās vieta nav zināma un ja lietā ir celta prasība par uzturlīdzekļu piedziņu vai atlīdzības piedziņu personai par kaitējumu, kā rezultātā radies sakropļojums vai cita veida miesas bojājums vai iestājusies upura nāve, tiesnesis uzdod atbildētāja meklēšanu policijai.

Ņemot vērā lietas apstākļus, tiesa (tiesnesis) var uzdot policijai atbildētāja meklēšanu arī citās lietās.”

B. Jaunais Civilprocesa likums

18. Jaunais Civilprocesa likums stājās spēkā, sākot ar 1999. gada 1. martu, un tātad bija piemērojams šīs lietas apelācijas un kasācijas tiesvedībā; šī likuma uz lietu attiecināmās normas noteic:

427. panta 1. punkts

“(1) Apelācijas instances tiesa neatkarīgi no apelācijas sūdzības motīviem ar lēmumu atceļ pirmās instances tiesas spriedumu un nosūta lietu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā, ja apelācijas instances tiesa konstatē, ka:

(..)

2) [pirmās instances] tiesa lietu izskatījusi, pārkāpjot procesuālo tiesību normas, kas nosaka pienākumu paziņot lietas dalībniekiem par tiesas sēdes laiku un vietu;

(..)”

450. panta 3. punkts

“Kasācijas kārtībā var pārsūdzēt apelācijas instances tiesas spriedumu, ja [apelācijas] tiesa pārkāpusi materiālo vai procesuālo tiesību normas (..)”.

452. panta 2. un 3. punkts

“(2) Procesuālo tiesību normas pārkāpums var būt pamats sprieduma pārsūdzēšanai kasācijas kārtībā, ja šis pārkāpums novedis vai varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas.

(3) Par procesuālo tiesību normas pārkāpumu, kas varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas, katrā ziņā uzskatāms tas, ka:

(..)

2) tiesa [kas taisījusi spriedumu] lietu izskatījusi, pārkāpjot procesuālo tiesību normas, kas nosaka pienākumu paziņot procesa dalībniekiem par tiesas sēdes laiku un vietu;

(..) “

474. pants

(redakcijā, kas bija spēkā līdz 2002. gada 31. oktobrim)

“[Kasācijas] tiesa, izskatījusi lietu, var taisīt vienu no šādiem spriedumiem:

1) atstāt [pasludināto] spriedumu negrozītu, bet sūdzību noraidīt;

2) atcelt visu [pasludināto] spriedumu vai kādā tā daļā un nodot lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā;

(..)”

JURIDISKAIS ASPEKTS

I. PAR KONVENCIJAS 6. PANTA 1. PUNKTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

19. Atsaucoties uz Konvencijas 6. panta 1. punktu, iesniedzēja apgalvo, ka ir bijušas pārkāptas viņas tiesības uz taisnīgu tiesas procesu, jo viņa nav bijusi pienācīgi informēta par pret viņu vērsto tiesas procesu Zemgales priekšpilsētas tiesā. 6. panta 1. punkts tiktāl, ciktāl tas attiecināms uz šo lietu, noteic:

“Ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu pamatotību, (..) uz taisnīgu (..) lietas izskatīšanu (..) tiesā (..)”

A. Pušu argumenti

20. Valdība uzreiz paziņo, ka situācijā, kuru kritizē iesniedzēja, lielā mērā vainojama viņas pašas nolaidība. Proti, bijušā Civilprocesa kodeksa 111. pants, kas bija piemērojams šīs lietas tiesvedībā pirmajā instancē, uzlika pusēm pienākumu paziņot tiesai par savas adreses maiņu; taču iesniedzēja to nebija darījusi. Protams, viņas jaunā adrese figurēja viņas 1998. gada 29. decembra vēstulē, kuru saņēma un uz kuru atbildēja tiesnese Z. Tomēr šī vēstule bija attiecināma nevis uz otro, bet gan uz pirmo no abiem strīdīgajiem tiesas procesiem; turklāt šādu vēstuli nevarēja pielīdzināt oficiālam paziņojumam, ko paredz iepriekš minētais 111. pants. Valdība uzskata, ka tas būtu pārāk daudz prasīts, lai civillietu tiesnesis pārbaudītu to pušu adreses, kas bija piedalījušās strīdos, kurus viņš bija izskatījis pagātnē; šāds pienākums būtu pārāk smaga nasta tiesnešiem un traucētu viņiem pildīt savu tiešo uzdevumu.

21. Katrā ziņā, atbilstīgi valdības uzskatiem, Zemgales priekšpilsētas tiesa bija darījusi visu, ko saprātīgi varēja sagaidīt no tās, lai izsauktu iesniedzēju uz tiesu. Saskaņā ar bijušā Civilprocesa kodeksa 106. pantu aicināšana uz tiesu notiek “pēc adreses, kuru norādījusi kāda no lietā pārstāvētajām pusēm vai kāds cits procesa dalībnieks”; S. B. – galvenā prasītāja šajā lietā – bija norādījusi P. Lejiņa ielu 16. Tālāk saskaņā ar tā paša kodeksa 112. pantu tiesa publicēja tiesas paziņojumu “Latvijas Vēstnesī”. Protams, tiesnese, kuras lietvedībā atradās lieta, varēja vēl uzdot policijai atbildētājas meklēšanu. Tomēr šāds pasākums bija obligāti jāveic tikai dažu kategoriju lietās, kas izsmeļoši uzskaitītas bijušajā kodeksā; tā kā šī lieta nebija viena no tādām, tiesnese Z., izmantojot savu rīcības brīvību, bija izvēlējusies to nedarīt. Šajā sakarā valdība atzīmē, ka lietas izskatīšanu nevarēja atlikt bezgalīgi, jo tas varēja nodarīt kaitējumu prasītājām un, iespējams, novest pie 6. panta 1. punkta pārkāpuma attiecībā uz to tiesībām. Visbeidzot, valdība atgādina, ka tas, ka iesniedzēja nebija klāt tiesas sēdē pirmajā instancē, nekādi nekavēja viņu pārsūdzēt lēmumu apelācijas kārtībā.

22. Iesniedzēja uzsver, ka, tā kā viņa nebija izsaukta uz tiesu pienācīgā veidā, viņa nekad nebija saņēmusi pretējās puses iesniegtās prasības pieteikuma kopiju, kas savukārt viņai traucēja uzrakstīt apelācijas sūdzības paskaidrojumus par lietas būtību. Attiecībā uz tiesnesi Z. iesniedzēja uzsver, ka viņa ļoti labi zinājusi viņas jauno adresi, jo 1999. gada 5. janvārī, tātad deviņas dienas pirms strīdīgās tiesas sēdes, šī tiesnese bija viņai nosūtījusi vēstuli. Turklāt iesniedzēja atgādina, ka turpmāk visas apelācijas un kasācijas instanču tiesu pavēstes bija nosūtītas uz pareizo adresi, neizsaucot viņu uz tiesu, izmantojot publikāciju “Latvijas Vēstnesī”. Saistībā ar šo laikrakstu iesniedzēja atgādina, ka tā lasītāju loks ir ierobežots, ka to galvenokārt lasa juristi, nevis plašāka sabiedrība, un ka tādējādi ir ārkārtīgi grūti vidusmēra iedzīvotājam uzzināt kaut ko ar šī laikraksta starpniecību.

B. Tiesas vērtējums

23. Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas praksi Konvencijas 6. panta 1. punkts nosaka “tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā”, tostarp tiesības piekļūt tiesai, proti, vērsties tiesā civillietas izskatīšanas jautājumā, ir tikai viens no šo tiesību aspektiem. Tādējādi uz šīm tiesībām var atsaukties ikviens, kurš, uzskatot, ka viņa civiltiesību īstenošana ir nelikumīgi ierobežota, sūdzas par to, ka viņam nav iespējas vērsties ar attiecīgu sūdzību tiesā saskaņā ar 6. panta 1. punkta prasībām (skat. Cañete de Goñi pret Spāniju, Nr. 55782/00, 34. punkts, CEDH 2002-VIII, un tajā minēto judikatūru). Plašāka jēdziena “taisnīga lietas izskatīšana tiesā” izpratnē saskaņā ar šo pantu ir iekļauts pušu vienlīdzīgas sacīkstes princips, kas prasa, lai pusēm tiktu nodrošinātas “vienlīdzīgas iespējas”: katrai pusei ir jādod saprātīga iespēja īstenot savu aizstāvību tādos apstākļos, kas vienu no tām neno­stāda acīmredzami neizdevīgākos apstākļos nekā pretējo vai pretējās puses (skat., piemēram, Gorraiz Lizzaraga un citi pret Spāniju, Nr. 62543/00, 56. punkts, CEDH 2004-III). Tā kā šie principi ir attiecināmi uz Līgumslēdzēju valstu procesuālajām tiesībām vispār, tie piemērojami arī šajā īpašajā jomā, proti, paziņojot par tiesas darbībām un uzrādot tiesas aktus pusēm.

24. Šai sakarā Tiesa atgādina, ka valsts varas iestāžu un vispirms tiesu pienākums ir interpretēt un piemērot procesuālos noteikumus. Tām ir jānodrošina tiesas pienācīga darbība, it īpaši ievērojot tiesiskās drošības principu. Attiecīgajām personām tādējādi ir jābūt pārliecinātām, ka šie noteikumi tiks piemēroti (skat. iepriekš minēto lietu Cañete de Goñi pret Spāniju, 36. punkts). Savukārt pārmērīgs formālisms to piemērošanā var nonākt pretrunā ar Konvencijas 6. panta 1. punktu, ja šīs normas prasības tiek piemērotas kādai pusei par sliktu (skat., mutatis mutandis, Sovtransavto Holding pret Ukrainu, Nr. 48553/99, 81. punkts, CEDH 2002-VII).

25. Šajā gadījumā Tiesa konstatē, ka pret iesniedzēju viena un tā pati fiziskā persona vienā un tajā pašā tiesā ir cēlusi divas civilprasības: pirmo par iesniedzējas izlikšanu no strīdīgā dzīvokļa; otru – par zaudējumu atlīdzību. Pirmā procesa rezultātā iesniedzēja tika izlikta no dzīvojamās platības un pārcēlās dzīvot citur; tikai pēc viņas aiziešanas prasītāja cēla pret viņu otro prasību. Šī otrā procesa ietvaros attiecīgās tiesas kanceleja velti mēģināja iz­saukt iesniedzēju uz tiesu pēc viņas bijušās adreses. Tiesa tad izmantoja Civilprocesa kodeksā paredzēto iespēju un publicēja paziņojumu “Latvijas Vēstnesī”. Tā kā iesniedzēja neieradās norādītajā datumā, tiesa noturēja sēdi bez viņas klātbūtnes un piesprieda viņai samaksāt zināmu naudas summu.

26. No lietas faktiem izriet, ka otrā tiesvedība tika uzsākta vairākas dienas pēc tam, kad bija izpildīts pirmā procesa ietvaros pieņemtais tiesas spriedums (skat. iepriekš 6.–7. punktu). Šī sprieduma izpildes brīdī nekas neliecināja par to, ka tiks celta vēl viena prasība un uzsākts vēl viens process pret iesniedzēju. Tādējādi iesniedzējai nevar pārmest to, ka viņa nebija griezusies tiesā sakarā ar procesu, par kuru viņai nebija zināms.

27. Protams, kā to apgalvo valdība, tiesai var izrādīties visai grūti “atcerēties to pušu adreses, kuru strīdus tā bija izskatījusi pagātnē”. Tomēr šajā lietā šis arguments nav būtisks, jo starp iesniedzējas paziņojumu par savu jauno adresi un viņas izsauk­šanu uz tiesu pagāja tikai dažas dienas (skat. iepriekš 9.–10. punktu). Šai sakarā Tiesa atgādina, ka Līgumslēdzējām valstīm ir pienākums pašām organizēt savu tiesu sistēmu darbību tādā veidā, lai varētu izpildīt Konvencijas prasības; citiem vārdiem, tiesu administratīvās darbības traucējumi, to noslogotība, lietu sadalīšana starp tiesnešiem utt. ir atkarīgi vienīgi no atbildētājvalsts un šie motīvi nevar tikt izvirzīti, lai pamatotu Konvencijas 6. panta 1. punktā garantēto tiesību pārkāpumu (skat., mutatis mutandis, 2002. gada 28. novembra spriedumu lietā Lavents pret Latviju, Nr. 58442/00, 103. punkts).

28. Valdība uzsver, ka, piemērojot bijušā Civilprocesa kodeksa 106. pantu, iesniedzēja tika izsaukta uz tiesu pēc adreses, ko bija norādījusi prasītāja S.B. Tiesa atzīst, ka šajā ziņā liela daļa atbildības jāuzņemas prasītājai, kam bija jāizrāda lielāka rūpība, noskaidrojot tās personas, kuru viņa gribēja izsaukt uz tiesu, atrašanās vietu. Tomēr, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, proti, tā kā iesniedzēja bija izlikta no strīdīgā dzīvokļa, izpildot tās pašas tiesas spriedumu, šai tiesai bija jāapzinās, ka viņa vairs nevarēja dzīvot tajā pašā adresē. Tiesas attieksme, turpinot sūtīt pavēstes uz adresi, kas acīmredzami nebija pareiza, ir uzskatāma par pārmērīga formālisma piemēru, kas ir pretrunā Konvencijas 6. panta 1. punkta tekstam un garam (skat., mutatis mutandis, 1998. gada 28. oktobra spriedumu lietā Perez de Rada Cavanilles pret Spāniju, Recueil des arrêts et décisions 1998-VIII, 3256.–3257. lpp. 49. punkts).

29. Jautājumā par aicinājuma publikāciju oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” Tiesa uzskata, ka tas ir ārkārtas līdzeklis, kas būtu piemērojams papildus – tad, kad visi pārējie aicināšanas pasākumi nebūtu sekmīgi. Šajā lietā tiesai bija pietiekami daudz informācijas, lai iesniedzēju izsauktu pēc tās adreses, kur viņa dzīvoja.

30. Protams, ir iespējams, ka iesniedzējas aicināšanas pēc nepareizas adreses pamatā ir vienkārši tiesas darbinieku nolaidība, aizmirstot pārbaudīt adreses. Tiesa pieņem, ka šādas kļūdas var notikt jebkurā brīdī un jebkurā tiesā. Šādos apstākļos augstāko instanču tiesām ir jālabo procesuālo tiesību pārkāpumi, nosakot pilnīgu lietas atkārtotu izskatīšanu. Tomēr šajā gadījumā apelācijas un kasācijas tiesas to nebija darījušas. It īpaši, nav strīda par to, ka Rīgas apgabaltiesa arī bija lēmusi par lietas būtību. Tomēr iesniedzējas apelācijas sūdzība aprobežojās tikai ar viņas procesuālo tiesību pārkāpumu un tai bija tikai viens mērķis – nosūtīt lietu atpakaļ pirmās instances tiesai pilnīgai lietas atkārtotai izskatīšanai pēc būtības; līdz ar to šis fakts šajā lietā neizpilda Konvencijas 6. panta 1. punkta prasības.

31. Kopumā Tiesa secina, ka Zemgales priekšpilsētas tiesa nav izrādījusi pietiekamu rūpību un nav darījusi visu, ko saprātīgi varētu no tās sagaidīt, lai izsauktu iesniedzēju uz tiesu (skat., a contrario, Sevillano Gonzales pret Spāniju (lēm.), Nr. 41776/98, 1999. gada 2. februārī, un Saura Bustamante pret Spāniju (lēm.) Nr. 43555/98, 2000. gada 29. augustā). Tādējādi ir noticis Konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpums.

II. PAR KONVENCIJAS 41. PANTA PIEMĒROŠANU

32. Saskaņā ar Konvencijas 41. panta noteikumiem:

“Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas puses iekšējie tiesību akti paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku atlīdzināšanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu kompensāciju”.

33. Iesniedzēja nav iesniegusi lūgumu par taisnīgu kompensāciju. Līdz ar to Tiesa uzskata, ka nav pamata viņai piešķirt jelkādu summu kā taisnīgu kompensāciju.

ŅEMOT VĒRĀ MINĒTOS ARGUMENTUS, TIESA

ar piecām balsīm pret divām nolemj, ka ir noticis Konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpums.

Taisīts franču valodā, pēc tam rakstveidā paziņots 2007. gada 31. maijā atbilstoši Reglamenta 77. panta 2. un 3. punktam.

Santiago QUESADA Boštjan M. ZUPANCIC

Sekretārs Priekšsēdētājs

Šim spriedumam saskaņā ar Konvencijas 45. panta 2. punktu un Reglamenta 74. panta 2. punktu ir pievienots kopējā atšķirīgā tiesnešu Fura-Sandström un David Thór Björgvinsson viedokļa izklāsts.

 

B.M.Z.

S.Q.

 

KOPĒJAIS ATŠĶIRĪGAIS TIESNEŠU FURA-SANDSTRÖM UN DAVID THÓR BJÖRGVINSSON VIEDOKLIS

Atzīstot ārkārtīgi lielo nozīmi, kāda ir pušu pienācīgai aicināšanai uz civillietu tiesu saskaņā ar Konvencijas 6. panta 1. punkta prasībām, mēs balsojām pret šīs normas pārkāpumu šajā lietā šādu iemeslu dēļ.

1. Šīs lietas fakti ir diezgan neparasti. Divas prasības pret iesniedzēju (pirmkārt, prasība par izlikšanu no dzīvokļa un, otrkārt, prasība atlīdzināt zaudējumus un samaksāt komunālo pakalpojumu parādu) bija cēlis viens un tas pats prasītājs, un lietas tika nodotas izskatīšanai vienai un tai pašai tiesnesei Z.

2. Otrajā lietā, kas mūs šajā gadījumā interesē, tiesas kanceleja nosūtīja pavēstes pēc adreses, ko bija norādījusi galvenā prasītāja, S.B.. Taču, tā kā iesniedzēja jau bija izlikta no dzīvokļa, pavēstes atgriezās kancelejā ar norādi, ka attiecīgā persona pēc norādītās adreses vairs nedzīvoja.

3. Izsaukums tika nosūtīts vairākas reizes pēc oficiāli piereģistrētās iesniedzējas adreses, taču nevarēja tikt nodots viņai. Pēc tam, kad iesniedzējas neierašanās dēļ bija atliktas divas tiesas sēdes, tiesa publicēja aicinājumu oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” saskaņā ar tolaik spēkā esošajiem tiesību aktiem (sprieduma 8. punkts).

4. Pēc mūsu domām, vairākums iet pārāk tālu, sakot, ka tiesai bija pietiekami daudz informācijas, lai izsauktu iesniedzēju pēc adreses, kur viņa dzīvoja, neizmantojot ārkārtas līdzekli – publikāciju (sprieduma 29. punkts). Tā kā no lietas materiāliem nav redzams, kad tieši tiesnese Z. nolēma publicēt aicinājumu oficiālajā laikrakstā, mēs nevaram secināt, ka tiesa tai brīdī jau bija informēta par iesniedzējas jauno adresi. Katrā ziņā mēs uzskatām, ka tiesa, izmantojot savu rīcības brīvību, nav pārkāpusi Konvencijas 6. panta prasības. Iekšējo tiesību normu, kas regulē procesuālos jautājumus, tostarp arī aicināšanu uz tiesu, mērķis ir nodrošināt pareizu tiesu darbību un aizsargāt pušu intereses, tas ir, tiesības, kas ir nostiprinātas Konvencijas 6. pantā.

5. Paziņojumā minētā tiesas sēde notika 1999. gada 7. janvārī bez iesniedzējas klātbūtnes. Tiesas lēmums, saskaņā ar kuru iesniedzējai bija jāsamaksā prasītās summas, tika pasludināts tajā pašā dienā.

6. Pēc tam, kad 1999. gada 20. februārī iesniedzēja bija uzzinājusi par otro pret viņu vērsto prasību, viņa iesniedza apelācijas sūdzību sakarā ar to, ka viņa nebija pienācīgi izsaukta uz tiesu. Iesniedzēja uzskatīja, ka viņas adrese tiesai bija zināma. Viņa pieprasīja, lai lieta tiktu nosūtīta izskatīšanai apelācijas instancē, kas arī ar tās pašas tiesneses Z. atļauju tika izdarīts, neskatoties uz nokavētajiem termiņiem.

7. Rīgas apgabaltiesa, izskatot lietu pēc būtības, noraidīja iesniedzējas apelācijas sūdzību, un Augstākā tiesa atzina kasācijas sūdzību par nepieņemamu juridiskā pamatojuma trūkuma dēļ.

8. Tāpat kā valdība (sprieduma 20. punkts) arī mēs uzskatām, ka būtu pārāk daudz prasīts, lai civillietu tiesa pārbaudītu to pušu adreses, kas bija iesaistītas tās agrāk izskatītajos strīdos; šāds pienākums varētu traucēt tiesas pareizai darbībai pat tādā gadījumā kā šajā lietā, kur laika intervāls starp to brīdi, kad persona paziņoja savu jauno adresi, un datumu, kad viņai tika adresēts izsaukums ierasties uz tiesu, bija tikai dažas dienas (27. punkts). Šāda prasība mums liekas grūti īstenojama praksē. Tas fakts, ka iesniedzēja bija izlikta no strīdīgā dzīvokļa, izpildot tās pašas tiesas pasludināto spriedumu (sprieduma 28. punkts), nav noteicošs. Mēs nezinām nedz tiesas apmēru, nedz arī tiesnesei Z. nozīmēto lietu skaitu.

9. Mēs kategoriski nepiekrītam 28. punktā paustajam vairākuma viedoklim, saskaņā ar kuru “Tiesas attieksme [..] ir uzskatāma par pārmērīga formālisma piemēru, kas ir pretrunā Konvencijas 6. panta 1. punkta tekstam un garam”. Minētajā lietā (Perez de Rada Cavanilles pret Spāniju) apstākļi bija pavisam atšķirīgi: šajā lietā tika kavētas iesniedzēja tiesības iesniegt apelācijas sūdzību, šauri piemērojot procesuālos noteikumus, kas viņam piespieda pārvietoties. Šī lieta nepārprotami atšķiras no izskatāmās lietas, kurā apelācijas sūdzība tika pieņemta un apelācijas tiesa izskatīja lietu pēc būtības.

10. Vienlīdzīgas sacīkstes princips ir viens no plašākas jēdziena “taisnīgs tiesas process” izpratnes elementiem Konvencijas 6. panta 1. punkta nozīmē, un tas prasa, lai pusēm tiktu nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas (skat. starp citiem sprieduma 23. punktā minēto spriedumu lietā Gorraiz Lizzaraga un citi pret Spāniju). Taču ir svarīgi atgādināt, ka civillietās zināma atbildība par vienlīdzīgas sacīkstes principa īstenošanu taisnīgai procesa norisei gulstas uz pusēm. Tā nav tikai tiesas atbildība.

11. Runājot par tiesas procesu civillietās, galvenā loma tiesvedības ierosināšanā un vešanā pieder pašām iesaistītajām pusēm. “Procesu nosaka pušu griba”. Tādējādi tiesneša iejaukšanās nevarētu būt dominējoša un procesuāli tā iejaukšanās notiek tikai, lai nodrošinātu, ka puses tiek likumīgi izsauktas uz tiesu saskaņā ar civilprocesa kodeksā noteikto kārtību, ievērojot katras puses tiesības. Uzdot tiesnesim un tātad tiesas kancelejai cita veida procesuālos pienākumus, tostarp tādus, kādi minēti spriedumā, mums liekas nesavienojami ar tiesneša misiju šāda veida strīdos un turklāt, ņemot vērā milzīgo lietu skaitu, ko izskata valsts tiesas, arī visai grūti īstenojami praksē.

12. Piemērojot šo principu, valsts iestādēm ir jāatstāj zināma rīcības brīvība, taču tā, lai tās to neizmantotu ļaunprātīgi, piemēram, izrādot pārāk lielu formālismu. Piekrītot šim apgalvojumam, mēs uzskatām, pretēji vairākumam, ka procesuālie noteikumi ir jāpiemēro ar zināmu formālismu, citādi varētu tikt apdraudēta tiesiskā drošība.

13. Tiesneses Z. pieņemtie lēmumi sakarā ar maksājuma piedziņas paziņošanu bija saskaņā ar valsts tiesībām un tika veikti viņa kompetences ietvaros. Subsidiaritātes princips mums aizliedz izteikt savu novērtējumu par šiem lēmumiem. Ja kopā ar vairākumu tiek uzskatīts, ka šie lēmumi ir kļūdaini, pat ja tie tika pieņemti saskaņā ar valsts tiesībām, tad būtu arī jāprecizē, kur attiecīgais likums ir nepilnīgs.

14. Pat ja iesniedzēja savā apelācijas sūdzībā būtu minējusi tikai argumentu par savām procesuālajām tiesībām un ja tādējādi viņa nebūtu izvirzījusi nevienu argumentu par lietas būtību, mums nav redzams, kā tas varētu iespaidot strīda iznākumu. Rīgas apgabaltiesa tostarp izskatīja lietu pēc būtības iesniedzējas klātbūtnē.

Tādējādi rodas jautājums par to, vai iesniedzēja joprojām var sevi uzskatīt par cietušo sūdzībā minētajā pārkāpumā. Mums šai sakarā rodas vislielākās šaubas.

15. Pat pieņemot, ka iesniedzēja varētu tikt uzskatīta par pārkāpumā cietušo, mēs konstatējam, ka, ja 14. protokols būtu spēkā, sūdzība varētu tikt noraidīta, piemērojot jauno Konvencijas 35. pantu, jo, mūsuprāt, iesniedzējai nav nodarīts pārāk nopietns kaitējums tādēļ, ka viņai, pēc viņas vārdiem, nav bijusi nodrošināta iespēja piekļūt tiesai.

16. Lieta nebija sarežģīta un arī nebija pārāk svarīga iesniedzējai. Pareiza tiesas darba nodrošināšanai valsts tiesām jānodrošina, lai resursi, kas ir to rīcībā, tiktu izmantoti iespējami efektīvāk visu interesēs. Mēs uzskatām, ka šajā lietā valsts tiesas nav pārkāpušas savu pilnvaru robežas. Tieši pretēji, pēc mūsu domām, šīs lietas tiesvedība, kopumā ņemot, bija taisnīga un sabalansēta. Tieši tāpēc mēs balsojām par to, ka 6. panta pārkāpums netiek konstatēts.

 

1 Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta. Spriedums stājies spēkā 2007. gada 31. augustā.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!