Par Francijas Eiropas lietu ministra vizīti Latvijā

Latvijas ārlietu ministrs Māris Riekstiņš un Francijas Eiropas lietu ministrs Žans Pjērs Žuijē preses konferencē 31.martā

Māris Riekstiņš: Man ir liels prieks šodien sveikt Rīgā Francijas Eiropas lietu ministru Žuijē kungu. Šī ir viņa pirmā vizīte Latvijā. Uzskatu, ka tā notiek ļoti nozīmīgā laikā, pirms Francija pārņem prezidentūru Eiropas Savienībā šā gada vasaras vidū. Saprotams, ka līdz ar to mūsu sarunas šodien Ārlietu ministrijā koncentrējās uz vairākām tēmām – gan uz mūsu divpusējo sadarbību, kas man jāvērtē kā izcila un kas pēdējos gados ieguvusi ļoti labu papildinājumu tieši kultūras jomā, kaut vai atcerēsimies divus festivālus gan Francijā, gan Latvijā, ko ļoti pozitīvi uzņēma abu pušu iedzīvotāji.

Tajā pašā laikā mēs arī runājām par Eiropas Savienības jautājumiem, ņemot vērā faktu, ka Francija šā gada vidū pārņems prezidentūru Eiropas Savienībā. Mēs runājām un bijām ļoti gandarīti iepazīties ar Francijas puses redzējumu par tām prioritātēm, ar ko Eiropas Savienībai būtu jānodarbojas tieši šā gada otrajā pusē.

Vienlaikus, kā jau redzējāt augšā, mēs parakstījām divus līgumus. Vienu par sadarbību klasiskās informācijas apmaiņā, kas, manuprāt, ir ļoti būtisks nolīgums. Tajā pašā laikā mēs arī parakstījām, jūs redzējāt, tādu samērā haotisku dokumentu apmaiņu, jo parakstītāji bija veseli pieci. Nolīgums, kas nosaka vai dod iespēju Latvijas ierēdņiem tuvākajos gados (runa šeit ir par 300 Latvijas pārstāvjiem) uzlabot, paplašināt savas franču valodas zināšanas, kas neapšaubāmi ir būtiski, ja runājam par Latvijas pārstāvniecības kapacitāti Eiropas Savienības debatēs.

Tāpat mēs apmainījāmies ar viedokļiem par reģionālās sadarbības jautājumiem. Kā jūs zināt, Latvija ir prezidējošā valsts Baltijas jūras valstu padomē. Mēs jūtam, ka Francijai ir padziļināta interese par sadarbību mūsu reģionā, un tajā pašā laikā mēs neapšaubāmi esam iepazīstināti ar Francijas iniciatīvu veidot Viduseiropas savienību, kas varētu lielu daļu vērības veltīt līdzīgiem jautājumiem, ar kuriem mēs nodarbojamies šeit, Baltijas jūras telpā, piemēram, vides aizsardzība, ekonomiskās sadarbības projekti un jautājumi, kas attiecas uz enerģētiku.

Jebkurā gadījumā man ir liels prieks vēlreiz šeit sveikt Žuljē kungu. Saprotu, ka viņa programma ir ļoti plaša, pēc brīža viņš tiksies ar Valsts prezidentu. Tāpēc tagad es došu vārdu viņam. Un, ja pēc tam būs žurnālistu jautājumi, mēs būsim gatavi uz tiem atbildēt.

Žans Pjērs Žuijē: Dārgais Riekstiņa kungs, es ļoti priecājos būt šeit – ministrijā. Un es teiktu, ka viņa sauklis ir – saskaņa liek pieaugt tiem, kas ir mazi, un tas ļoti labi atbilst mūsu attiecībām. Tas ir tas, ko mēs vēlamies panākt savās attiecībās starp Franciju un Latviju, lai tās izaugtu. Kā teica Riekstiņa kungs, mūsu divpusējās attiecības ir labas, mēs esam nodibinājuši stratēģiskās partnerattiecības starp Franciju un Latviju, lai ciešāk darbotos Eiropas Savienībā. Un tas akcentē Francijas interesi par šo reģionu, kuru pagātnē mēs varbūt pārāk maz esam iepazinuši. Un mēs vēlamies, lai būtu labas partnerattiecības, politiskās attiecības, ekonomiskās, lai mēs sadarbotos drošības un aizsardzības jomā. Esam lepni, ka šīs sadarbības ietvaros varam piedalīties gaisa telpas aizsardzībā Latvijā. Ir sadarbība arī kultūrā un zinātnē, ko iezīmēja kultūras sezona, kas bija liels panākums, tāpat arī Ampēra iniciatīva pētniecības jomā, ko mēs nostiprināsim Eiropas Savienības institūcijās, cita starpā – Komisijā. To darīs mūsu eksperti.

Es minēju, kādas ir Francijas prezidentūras prioritātes. Tās ir vērstas uz vidi, cīņu pret globālo sasilšanu, tās attiecas uz enerģētiku, migrācijas pārvaldību un bēgļu patvēruma meklētājiem – jautājumiem, ar ko saskaramies Eiropā, kā tos pārvaldīt. Tā nav ideoloģiska problēma. Un runa, protams, ir par drošības un aizsardzības politiku. Un šodien, es teiktu, Bukarestes samita priekšvakarā, mums ir nepieciešama papildu pieeja, papildinot to, kas notiek NATO ietvaros. Mēs ļoti labi saprotam, kādas ir Latvijas intereses, bet mums ir vajadzīga arī Eiropas aizsardzības politika, kura papildinātu to, kas ir paredzēts NATO ietvaros, jo mūsu amerikāņu draugi un sabiedrotie nevar darīt visu un būt visur, un tāpēc mums šajā piecsimt miljonu iedzīvotāju telpā ir nepieciešama drošības politika, kas padarītu Eiropu par globālu spēlētāju.

Mēs runājām par reģionālo sadarbību un priecājāmies, ka varam piedalīties Baltijas jūras valstu padomes darbā. Es apliecināju ministra kungam, ka Francija būs pārstāvēta ļoti augstā līmenī – prezidenta, premjerministra līmenī – 3.jūnijā, kad Latvija šīs padomes prezidentūras ietvaros rīkos tikšanos, lai parādītu mūsu mobilizāciju. Es konstatēju, ka projektu prioritātes, kas pastāv šajā padomē, ir identiskas tām, kas pastāv Vidusjūras reģionā. Vēlos, lai vai nu 3.jūnijā, vai iepriekš ārlietu ministrs Bernārs Kušnē, ņemot vērā savas saiknes ar Latviju, varētu apmeklēt valsti, kas viņam ir dārga.

Starp mūsu valstīm jau ir lieliska sadarbība, bet tā mums vēl jāuzlabo ekonomikas un tirdzniecības jomā; protams, ir arī citi jautājumi. Mēs priecājamies, ka Vīķes-Freibergas kundze ir Pārdomu grupas priekšsēdētāja vietniece. Mums tas ir liels gods, un mēs ļoti rēķināmies ar viņas pārdomām, lai redzētu, kādam jābūt Eiropas projektam, lai ņemtu vērā Eiropas pilsoņu vēlmes tuvākajos 20–30 gados. Mēs atsaucamies uz Latvijas vēlmi, ka ir nepieciešama jauna diplomātija un jānostiprina mūsu konsulārie spēki. Mēs pārstāvam Latviju, kā tas notiek jau Erevānā, Armēnijā, un mēs ceram attīstīt šo konsulāro sadarbību arī citās pasaules daļās. Liels paldies.

Jautājums: Vai jūs varētu sīkāk pastāstīt, kā izpaudīsies ierēdņu franču valodas apmācība?

M.Riekstiņš: Latvijai principā šī apmācības programma ir būtiski svarīga tāpēc, lai mūsu cilvēki, kas ir ne tikai diplomāti vai Ārlietu ministrijas pārstāvji, bet arī citu institūciju ierēdņi, kuri strādā ar Eiropas Savienības jautājumiem, lai viņi šīs valodas zināšanas papildinātu. Īpaši jāņem vērā, ka 2015.gadā Latvija būs Eiropas Savienības prezidējošā dalībvalsts. Un jāatgādina, ka darba grupu (ekspertu līmenī) darba valoda bieži vien ir gan angļu, gan franču. Un apzinoties, ka varbūt franču valodai vēsturiski šeit nav bijušas tādas pozīcijas, kādas, piemēram, tās ir bijušas vācu vai krievu valodai, mēs uzskatām, ka, īpaši ekspertu līmenī, šīs zināšanas ir jāpapildina.

Kā tas notiks tehniski? Domāju, ka runa šeit ir par normālu apmācības procesu. Nevaru tagad pateikt, kā institūcijas atlasīs šos ekspertus. Tas vispirms būs katras ministrijas vai katras valsts iestādes, kura vēlēsies šajā projektā piedalīties, pašas pienākums atlasīt tos perspektīvos darbiniekus, kas pārskatāmā periodā ar šiem jautājumiem nodarbosies. Nebūs nekādas Ārlietu ministrijas centralizētas atlases komisijas, kas to darīs.

Gribu akcentēt paša šā projekta būtību – Latvijas ekspertu kvalifikācijas celšana un, ja vēlaties, konkurences celšana. Eiropas Savienībā debates un vispār debates starp diplomātiem ir vārdiskas debates. Bet, ja cilvēkiem trūkst vārdu, nekādas debates nesanāk.

Jautājums: Vai jūs varētu pastāstīt par Lisabonas līguma ratifikācijas gaitu?

M.Riekstiņš: Kā jūs zināt, ratifikācijas process dažādās Eiropas Savienības valstīs iet uz priekšu. Ja nemaldos, šobrīd jau ir sešas valstis, kas beigušas ratifikācijas procesu. Latvijā mēs esam iesnieguši visus dokumentus Saeimā. Es sagaidu, ka 10.aprīlī būs diskusija Saeimas plenārsēdē jeb pirmais lielais lasījums. No tām indikācijām, ko Ārlietu ministrija jūt no sarunām gan Saeimas Ārlietu, gan Eiropas lietu komisijā, no tām konsultācijām, kas mums ir bijušas, varam spriest, ka būs pozitīvs atbalsts no Saeimas deputātiem. Ceru, ka visu ratifikācijas procesu šeit, Rīgā, pabeigsim vēl līdz parlamenta vasaras brīvlaikam.

Jautājums: Riekstiņa kungs, kāds ir jūsu viedoklis par Francijas vēlmi, lai pastāvētu Eiropas aizsardzības pīlārs, kas papildinātu NATO?

M.Riekstiņš: Šīs debates ir gandrīz tik senas, cik es sevi atceros diplomātiskajā dienestā. Par to, kā Eiropas Savienībai veiksmīgāk risināt jautājumus, kas ir īpaši šeit, mūsu kontinentā. Es varu piekrist Žuijē kungam, ka eiropiešiem, mums, būtu jārūpējas par savām spējām risināt konfliktsituācijas tajos gadījumos, kad tas ir iespējams, kad prasītos, lai to darītu mēs, eiropieši. Mēs, protams, apzināmies, ka NATO ietvaros ir ļoti spēcīga ASV komponente, un mēs uzskatām to par neapšaubāmi būtisku komponenti. Bet tajā pašā laikā nebūtu īsti taisnīgi vienmēr griezties pie amerikāņiem, lūdzot viņus nākt palīgā, kad šeit ir jautājumi par Eiropas Savienības konfliktu risināšanu. Domāju, ka eiropiešiem savas spējas ir jāpaaugstina, bet tajā pašā laikā Latvijas pozīcija ir tāda, ka mēs nevēlamies redzēt Eiropas Savienības spējas kā konkurējošas NATO spējām. Domāju, ka tām jābūt vienām otras papildinošām spējām.

Latvija savulaik, kad mēs pieņēmām iekšējo lēmumu par vēlmi pievienoties NATO aliansei, tāpat kā pievienoties ES, gāja uz dalību šajās organizācijās kā spēcīgās organizācijās. Neapšaubāmi, mēs nebūsim gatavi parakstīties uz kaut ko, kas šīs organizācijas vājinātu, bet es šeit neredzu nekādu pretrunu. Mums būtu jārūpējas, īpaši tām valstīm, kas ir gan Eiropas Savienības, gan NATO dalībvalstis, lai dialogs starp šīm organizācijām būtu pēc iespējas veiksmīgāks. Diemžēl starp dažām valstīm, kas ir vienā, bet nav otrā organizācijā, un dažādu vēstures aspektu dēļ pastāv zināmas domstarpības. Kā Latvijai, tā Francijai, kas ir abās šajās organizācijās, būtu jārūpējas, lai starp šīm abām organizācijām dialogs ritētu bez aizķeršanās. Jo galu galā, ja mēs nespējam rast risinājumu, kas tad ir zaudētāji? Zaudētāji ir krīžu reģioni, kas gaida mūsu palīdzību.

Ž.P.Žuijē: Es pilnībā piekrītu tam, ko teica Riekstiņa kungs. Runa ir par papildināmību. Ir trīs elementi, kas jāņem vērā. Pirmais: jāsaprot, ka Baltijas valstīm un citām valstīm pagātnē Eiropas ir pietrūcis. Atbrīvošanās vēlme ne vienmēr varbūt ir saņēmusi nepieciešamo atbalstu no citiem partneriem Eiropā. Otrais elements: šīs valstis iestājās ES ne tikai ekonomisku un tirdzniecisku apsvērumu dēļ, bet arī drošības apsvērumu dēļ. Un trešais elements: šajā papildināmības kontekstā starp NATO un ES aizsardzības politiku mums jādod vēl lielāka drošība valstīm šajā reģionā. Un it īpaši visās jomās ir nepieciešama Eiropas solidaritāte, kas jādemonstrē, tas ir izšķirošais elements.

Reizēm Francijā tas ir ticis nepietiekami novērtēts, piemēram, tad, kad mums nav bijis pietiekamas paplašināšanās pedagoģijas. Tāpēc tas noved pie pārdomām par drošības un aizsardzības politiku. Tagad mums ir globāla papildināmības pieeja, un Francijas prezidentūra centīsies to izdarīt. Mēs nesakām, ka izdarīsim visu, ka visu izdosies panākt, bet jebkurā gadījumā mums ir jācenšas. Ja paši to nedarīsim, tad citi to mūsu vietā neizdarīs.

Baiba Krauze-Krūze, pēc Ārlietu ministrijas ieraksta