Kad tauta ir starp Būt vai Nebūt. Būt — sevī un ar savu valodu

Turpinājums

no 1.lpp.

Dr.philol. Dzintra Hirša, Valsts valodas centra vadītāja, — "Latvijas Vēstnesim"

Valodniecībā ir paveikts daudz — sarakstītas grāmatas (par interpunkciju, par kuru prof. J.Rozenbergs atgādina, ka šai grāmatai šogad ir trīsdesmitā gadskārta un būtu vēlams to izdot vēlreiz; par latiešu rakstības attīstību), strādāts tādās zinātnes jomās kā sintakse, stilistika, gramatika, literārās valodas vēsture, grafētika, ortogrāfija, terminoloģija, veicināta valodniecības attīstība, izaudzināta jaunu filologu paaudze, izcīnīts Valodu likums. Tad kādēļ gan tāds jautājums, kaut arī retorisks? Varbūt tas uzdots ne tikai sev, bet arī sabiedrībai?

Trešā atmoda atnāca ar neatkarību, brīvību, demokrātiju, nacionālo atdzimšanu. Šīm vērtībām 10 gadu laikā būtu bijis jānostiprinās gan valsts materiālajā, gan garīgajā dzīvē. Tātad arī latviešu valodas vērtību uzturēšanā, latviešu valodas lietošanas nostiprināšanā, latviešu valodas zinātniskās pētniecības nodrošināšanā, latviešu valodas tiesību nostiprināšanā, latviešu valodas kvalitātes uzturēšanā. Taču… Vērtējot valodas situāciju šodien, domāju, ka jubilārei sakrājies daudz rūgtuma. Viņas darba augļi arvien biežāk tiek noniecināti — latviešu valodas ortogrāfija daudzreiz netiek respektēta, par interpunkciju pat nav vērts runāt (šie mazie, sīkie punktiņi tikai traucē žurnālistu domu brīvu plūdumu), valodas stilu sajaukums ir modes lieta, latviešu vārdus aizstāt ar angļu vārdiem — tas ir "super", mēģinājumi gramatisko sistēmu aizstāt ar cilvēktiesību tiesisko sistēmu esot demokrātijas izpausme, latviešu valodas arhaiskās īpatnības esot traucēklis valodas internacionalizācijai utt.

Jaunais Valsts valodas likums, kas bija iecerēts kā turpinājums esošajam, A.Blinkenas vadībā pieņemtajam Valodu likumam, resp., kā tāds, kam bija jānostiprina Valodu likuma normas un jāsper vēl solis uz priekšu latviešu valodas lietošanas nostiprināšanā, vienā daļā sabiedrības tiek uzskatīts par nedemokrātisku un cilvēku tiesības nerespektējošu. Latvieši desmit gadus pēc Valodas likuma pieņemšanas baidās jaunajā likumā nostiprināt pat tās normas, kas bija ietvertas padomju laika likumā. Četrus gadus mūsu demokrātiskā, brīvā, neatkarīgā valsts nespēj pieņemt Valsts valodas likumu, skaidri un gaiši pasakot Latvijas un starptautiskajai sabiedrībai, ka vienīgā valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda un likums nosaka tās lietošanu visās Latvijas ekonomiskās un sabiedriskās dzīves jomās ar nelieliem izņēmumiem. Šādu politisko spēku nostājas dēļ, kā arī starptautisko institūciju iejaukšanās rezultātā Latvijas valodas politika pārdzīvo visnopietnāko politisko krīzi kopš esošā likuma pieņemšanas brīža 1989. gadā.

Valodu likuma desmitais gads ir pārvērties par latviešu valodas kā valsts valodas pārbaudījumu gadu. Svētkus par godu likumam un valodai valodnieki šogad nepiedzīvoja tieši tādēļ, ka tas bija sīvs valodas tiesību aizstāvēšanas laiks, kurā aktīvu dalību ņēma arī A.Blinkena. Šīs situācijas mudināta, viņa sarūpēja grāmatu "Uz Latvijas valsts valodas atjaunotni. Savā zemē — savu valodu. Latvijas iedzīvotāju 1988. gadā rakstītās vēstules, pieprasot latviešu valodai valsts valodas statusu", atgādinot mums mūsu drosmi, mūsu vēlmi tai tālajā 1988. gadā. Tā ir otrā šādu vēstuļu grāmata, kas iznākusi Latvijā pēc Valodu likuma pieņemšanas. A.Blinkenas komentāri grāmatai ieskicē tā laika valodas situāciju, ar vēstuļu palīdzību atdzīvinot to. Taču mana vēlme būtu bijusi, lai šajos komentāros mazliet plašāk būtu atspoguļota valodu likuma tapšana, īpaši Augstākās padomes Prezidija Valodas komisijas darbs, ko vadīja A.Blinkena. Daļēji tas ir izdarīts rakstā "Savu valodu savā tēvu zemē" ("Latvijas Vēstnesis", 05.05.1999.), taču cīņa par savu valodu ir visas neatkarības cīņas sastāvdaļa un nevajadzētu atdot aizmirstībai to, kas ir svarīgs mūsu vēsturei un tās izpratnei, nevar to uzticēt arī tikai avīžu rakstiem. Bet šī grāmata, tāpat kā iepriekšējā, Valsts valodas centra izdotā "Ceļš uz valsts valodu", domājams, izpildīs savu uzdevumu — atgādināt, ka tie esam mēs paši, kas 1988. gadā savā tēvu zemē Latvijā prasījām tiesības lasīt, rakstīt un runāt savā mātes valodā. Un šodien, kad mēs atkal esam Mūžības priekšā, starp Būt un Nebūt, starp Tagad un Nekad, lai šīs vēstules dod spēku pagurušajiem, nomaldījušamies, svārstīgajiem, bet visvairāk — visiem neatkarības ceļa gājējiem. Tautas nobalsojums (354 000 balsu par valodu) ir bijis. Mums tas ir jāpilda.

Bet Aina Blinkena — bijusī Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas priekšsēdētāja (1976–1998), Ministru padomes Latviešu valodas komisijas priekšsēdētāja (1988–1990), ZA Latviešu valodas institūta Zinātniskās padomes priekšsēdētāja (1992–1997), Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta locekle (1994–1998), Valsts valodas centra Vietvārdu komisijas locekle, "Eiropas valodu atlanta" Baltu valodu departamenta prezidente, emeritētā zinātniece, nevar savā atskatā uzdoto jautājumu attiecināt uz sevi, pat retoriski ne. Jo Latvijas sabiedrībā cīņa par latviešu valodas vērtībām vienmēr bijusi, ir un būs, un paredzu, ka nākamajos gados tā var saasināties. Jo, ja PSRS nāca ne tikai ar rusifikācijas politiku, bet tā pārstāvēja vienlaikus arī mūsu apspiedēju politiku, tad Eiropas jaunās institūcijas, piedāvājot nostiprināt rusifikācijas sekas Latvijā, pārstāv it kā mūsu labvēļu, brīvās un demokrātiskās Eiropas politiku. Šīs danajiešu veltes valodai ir daudz bīstamākas. Tāpēc A.Blinkenai, neraugoties uz jau noieto ilgo darba dzīves ceļu, vēl ir un būs daudz darāmā — cīņā pret pseidodemokrātiju valodā, cīņā pret visatļautību valodā, cīņā par valodu. Jo viņa pati atgādina J.Kauliņa pagājušajā gadsimtā teiktos pravietiskos vārdus: "Kas tautai mēli sien, tas pēc tautas dzīvības tīko."