Par reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministra 2007. gada 6. jūnija rīkojuma
Nr. 2-02/144 “Par Kolkas pagasta padomes 2003. gada
13. jūnija saistošo noteikumu Nr. 6 “Kolkas pagasta
teritorijas plānojums” apturēšanu daļā”, 2007. gada
6. jūnija rīkojuma Nr. 2-02/145 “Par Kolkas pagasta
padomes 2006. gada 23. oktobra saistošo noteikumu Nr. 11
“Detālplānojums Nr. 01/08/05 Kolkas pagasta Sīkraga ciema
īpašuma Jūrassili teritorijai, kadastra Nr. 8862 001 0061”
apturēšanu”, 2007. gada 6. jūnija rīkojuma Nr. 2-02/146
“Par Kolkas pagasta padomes 2006. gada 23. oktobra saistošo
noteikumu Nr. 13 “Detālplānojums Nr. 02/08/05 Kolkas
pagasta Mazirbes ciema īpašuma Saulrīti teritorijai, kadastra
Nr. 8862 002 0050” apturēšanu” un 2007. gada 6. jūnija
rīkojuma Nr. 2-02/147 “Par Kolkas pagasta padomes 2006. gada
23. oktobra saistošo noteikumu Nr. 12 “Detālplānojums
Nr. 01/08/05 Kolkas pagasta Mazirbes ciema īpašumu Ausmas,
kadastra Nr. 8862 002 0027, un Undīnes, kadastra
Nr. 8862 002 0204” apturēšanu” atbilstību Valsts pārvaldes
iekārtas likuma 10. panta pirmajai daļai un Latvijas Republikas
Satversmes 1. pantam
Latvijas Republikas
Satversmes tiesas spriedums
Latvijas Republikas vārdā
Rīgā 2008. gada
27. martā
lietā Nr. 2007-17-05
Latvijas Republikas Satversmes
tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Kaspars Balodis,
tiesneši Juris Jelāgins un Kristīne Krūma
pēc Kolkas pagasta padomes
pieteikuma,
pamatojoties uz Latvijas
Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma
16. panta 5. punktu, 17. panta pirmās daļas
7. punktu un 28.1 pantu,
rakstveida procesā 2008. gada
26. februārī tiesas sēdē izskatīja lietu
“Par reģionālās
attīstības un pašvaldību lietu ministra 2007. gada
6. jūnija rīkojuma Nr. 2-02/144 “Par Kolkas pagasta
padomes 2003. gada 13. jūnija saistošo noteikumu
Nr. 6 “Kolkas pagasta teritorijas plānojums” apturēšanu
daļā”, 2007. gada 6. jūnija rīkojuma Nr. 2-02/145
“Par Kolkas pagasta padomes 2006. gada 23. oktobra saistošo
noteikumu Nr. 11 “Detālplānojums Nr. 01/08/05 Kolkas
pagasta Sīkraga ciema īpašuma Jūrassili teritorijai, kadastra
Nr. 8862 001 0061” apturēšanu”, 2007. gada 6. jūnija
rīkojuma Nr. 2-02/146 “Par Kolkas pagasta padomes 2006. gada
23. oktobra saistošo noteikumu Nr. 13 “Detālplānojums
Nr. 02/08/05 Kolkas pagasta Mazirbes ciema īpašuma Saulrīti
teritorijai, kadastra Nr. 8862 002 0050” apturēšanu” un
2007. gada 6. jūnija rīkojuma Nr. 2-02/147 “Par Kolkas
pagasta padomes 2006. gada 23. oktobra saistošo noteikumu
Nr. 12 “Detālplānojums Nr. 01/08/05 Kolkas pagasta
Mazirbes ciema īpašumu Ausmas, kadastra Nr. 8862 002 0027,
un Undīnes, kadastra Nr. 8862 002 0204” apturēšanu”
atbilstību Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta pirmajai
daļai un Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam”.
Konstatējošā
daļa
1. Kolkas pagasta padome
2003. gada 13. jūnijā pieņēma saistošos noteikumus Nr. 6
“Kolkas pagasta teritorijas plānojums” (turpmāk – Teritorijas
plānojums).
2006. gada 23. oktobrī Kolkas
pagasta padome pieņēma saistošos noteikumus Nr. 11
“Detālplānojums Kolkas pagasta Sīkraga ciema īpašuma Jūrassili
teritorijai, kadastra Nr. 8862 001 0061”, saistošos
noteikumus Nr. 12 “Detālplānojums Nr. 01/08/05 Kolkas
pagasta Mazirbes ciema īpašumu Ausmas, kadastra Nr. 8862 002
0027, un Undīnes, kadastra Nr. 8862 002 0204, teritorijai”
un saistošos noteikumus Nr. 13 “Detālplānojums Kolkas
pagasta Mazirbes ciema īpašuma Saulrīti teritorijai, kadastra
Nr. 8862 002 0050”.
2. 2007. gada
6. jūnijā reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs
izdeva rīkojumu Nr. 2-02/144 “Par Kolkas pagasta padomes
2003. gada 13. jūnija saistošo noteikumu Nr. 6
“Kolkas pagasta teritorijas plānojums” apturēšanu daļā” (turpmāk
– rīkojums Nr. 2-02/144).
Tajā norādīts, ka Teritorijas
plānojums atzīstams par prettiesisku, jo tajā iezīmētās ciemu
robežas neesot apstiprinātas atbilstoši Aizsargjoslu likuma
67. pantam. Kolkas pagasta pašvaldība neesot vadījusies no
ciema jēdziena, kas bijis noteikts likuma “Par Latvijas
Republikas administratīvo teritoriju izveidošanu un apdzīvoto
vietu statusa noteikšanu” (turpmāk – Likums par administratīvo
teritoriju izveidošanu) 11. panta redakcijā, kas tajā laikā
bija spēkā, proti, Teritorijas plānojumā noteikto ciemu
teritorija vairākkārt pārsniedzot vēsturiskās apbūves apjomus.
Turklāt ciemu teritorijās pretēji Aizsargjoslu likuma 6. panta
pirmajai un otrajai daļai un 36. panta otrajai daļai tiekot
pieļauta jaunu ēku būvniecība 100 metru attālumā no Baltijas
jūras Irbes šauruma krasta dabiskās sauszemes veģetācijas
robežas.
Kā norāda reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrs, Kolkas pagasta pašvaldība piemērojot
Teritorijas plānojuma noteikumus ciemu teritorijai, lai gan ciemu
robežas neesot apstiprinātas atbilstoši Aizsargjoslu likuma
67. pantam. Tādējādi netiekot ievērots Aizsargjoslu likuma
36. panta pirmās daļas 2. punkts, kas noteic, ka ārpus
ciemiem jaunveidojamo zemesgabalu platība nedrīkst būt mazāka par
trim hektāriem, uz kuriem atļauts izvietot viensētu ar
saimniecības ēkām, kā arī mazēkām, kas nav lielākas par 25
kvadrātmetriem. Kolkas pagasta padome sistemātiski pieņemot
lēmumus par zemesgabalu sadalīšanu Baltijas jūras un Rīgas jūras
līča piekrastes aizsargjoslā, veidojot jaunas zemes vienības, kas
ir mazākas par trim hektāriem. Tāpat ciemu teritorijā tiekot
izstrādāti un apstiprināti detālplānojumi, neņemot vērā Slīteres
nacionālā parka administrācijas un Reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrijas atzinumus.
Pamatojoties uz iepriekš minēto,
reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs ar rīkojumu
Nr. 2-02/144 nolēma apturēt Teritorijas plānojuma darbību
attiecībā uz grafiskās daļas kartē “Atļautā un plānotā
teritorijas izmantošana” noteikto Kolkas ciema, Saunaga ciema,
Vaides ciema, Ušu ciema, Sīkraga ciema, Mazirbes ciema, Košraga
ciema un Pitraga ciema teritoriju.
3. 2007. gada
6. jūnijā reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs
izdeva rīkojumu Nr. 2-02/145 “Par Kolkas pagasta padomes
2006. gada 23. oktobra saistošo noteikumu Nr. 11
“Detālplānojums Nr. 01/08/05 Kolkas pagasta Sīkraga ciema īpašuma
Jūrassili teritorijai, kadastra Nr. 8862 001 0061”
apturēšanu” (turpmāk – rīkojums Nr. 2-02/145), rīkojumu
Nr. 2-02/146 “Par Kolkas pagasta padomes 2006. gada
23. oktobra saistošo noteikumu Nr. 13 “Detālplānojums
Nr. 02/08/05 Kolkas pagasta Mazirbes ciema īpašuma Saulrīti
teritorijai, kadastra Nr. 8862 002 0050” apturēšanu” (turpmāk –
rīkojums Nr. 2-02/146) un rīkojumu Nr. 2-02/147 “Par
Kolkas pagasta padomes 2006. gada 23. oktobra saistošo
noteikumu Nr. 12 “Detālplānojums Nr. 01/08/05 Kolkas pagasta
Mazirbes ciema īpašumu Ausmas, kadastra Nr. 8862 002 0027,
un Undīnes, kadastra Nr. 8862 002 0204” apturēšanu” (turpmāk
– rīkojums Nr. 2-02/147). Rīkojumos norādīts, ka
detālplānojumi atzīstami par prettiesiskiem, jo Kolkas pagasta
pašvaldībai neesot apstiprinātas ciemu robežas atbilstoši
Aizsargjoslu likuma 67. pantam un nekustamo īpašumu
sadalīšana zemesgabalos, kas ir mazāki par trim hektāriem, esot
pretrunā ar Aizsargjoslu likuma 36. panta 2. punkta
prasībām.
Rīkojumā Nr. 2-02/145 un rīkojumā
Nr. 2-02/147 papildus norādīts, ka saskaņā ar Slīteres
nacionālā parka administrācijas atzinumu detālplānojumi
neatbilstot Ministru kabineta 2001. gada 13. marta
noteikumu Nr. 116 “Slīteres nacionālā parka individuālie
aizsardzības un izmantošanas noteikumi” 14.2. apakšpunktam,
kurā noteikts, ka ainavu aizsardzības zonā ir aizliegts veikt
būvniecību, kas maina dabas un kultūrvēsturisko ainavu.
4. 2007. gada 17.
septembrī Kolkas pagasta padome pieņēma lēmumu (protokols
Nr. 12, 1. §), ar kuru tika atcelta Teritorijas plānojuma
darbība attiecībā uz grafiskās daļas kartē “Atļautā un plānotā
teritorijas izmantošana” noteikto Baltijas jūras un Rīgas jūras
līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslas teritoriju Kolkas,
Saunaga, Vaides, Ušu, Sīkraga, Mazirbes, Košraga un Pitraga
ciemā.
5. Pieteikuma
iesniedzēja – Kolkas pagasta padome – uzskata, ka rīkojumi
Nr. 2-02/144, Nr. 2-02/145, Nr. 2-02/146 un
Nr. 2-02/147 neatbilstot Valsts pārvaldes iekārtas likuma
10. panta pirmajai daļai un Latvijas Republikas Satversmes
(turpmāk – Satversme) 1. pantam, jo rīkojumos, vērtējot
Teritorijas plānojuma tiesiskumu, nepareizi interpretētas un
piemērotas tiesību normas un tiesību principi.
Valsts pārvaldes iekārtas likuma
10. panta pirmajā daļā esot izvērsts no Satversmes
1. panta izrietošo likumības un tiesiskuma principu
saturs. Visām valsts pārvaldes darbībām, it īpaši
pārvaldes lēmumu pieņemšanai, esot jāatbilst tiesību normām un
tiesību principiem. Pārbaudot pārvaldes lēmuma tiesiskumu,
nepietiekot ar tiesību normu un tiesību principu formālu
piemērošanu. Valsts pārvaldei tie esot jāinterpretē pēc tiesību
normas vārdiskās jēgas, vēsturiskās attīstības, pēc kopējās
tiesību sistēmas, kā arī pēc to jēgas un mērķa.
Rīkojumi Nr. 2-02/144,
Nr. 2-02/145, Nr. 2-02/146 un Nr. 2-02/14
neatbilstot Satversmes 1. pantam un Valsts pārvaldes
iekārtas likuma 10. panta pirmajai daļai, jo šajos rīkojumos
esot nepareizi interpretētas un piemērotas Likuma par
administratīvo teritoriju izveidošanu, Eiropas vietējo pašvaldību
hartas, likuma “Par pašvaldībām”, Aizsargjoslu likuma un citu
normatīvo aktu normas.
Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka
jau 2001. gada 26. novembrī tā pieņēmusi lēmumu par ciemu robežu
apstiprināšanu. 2003. gada 11. februārī, papildinot
Kolkas pagasta padomes nolikumu ar nodaļu “Kolkas pagasta
teritoriālais sadalījums”, ar lēmumu vēlreiz tika apstiprināts
Kolkas pagasta teritoriālais sadalījums un ciemu robežu apraksts.
2003. gada 13. jūnijā apstiprinot Teritorijas
plānojumu, Kolkas pagasta padome tajā iekļāva ciemu robežas, kas
jau bija apstiprinātas ar Kolkas pagasta padomes 2001. gada
26. novembra un 2003. gada 11. februāra lēmumiem.
Visos minētajos lēmumos ciemu robežas esot identiskas.
Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka
saskaņā ar Likuma par administratīvo teritoriju izveidošanu 12.
panta redakciju, kas bija spēkā 2001. gada 3. augustā,
ciemu robežu noteikšana esot bijusi pilnīgā vietējo pašvaldību
kompetencē. Arī likuma “Par pašvaldībām” 21. pantā esot
noteikts, ka tikai vietējās pašvaldības dome (padome) var lemt
par attiecīgās administratīvās teritorijas robežu grozīšanu un
apstiprināt pašvaldības teritoriālo sadalījumu. Ne likumdevējs,
ne Ministru kabinets neesot noteicis kārtību vai metodiku, pēc
kuras pašvaldībām būtu jāvadās, nosakot ciemu robežas. Tāpat
normatīvie akti neesot noteikuši citu speciālu kārtību, kādā
pašvaldībai būtu jāpieņem lēmums par ciema robežu noteikšanu.
Latvija, ratificējot Eiropas
vietējo pašvaldību hartu, esot apņēmusies ievērot tās noteikumus,
tostarp 4. pantu, kas noteic, ka vietējās varas iestādēm
piešķirtās pilnvaras parasti ir pilnīgas un ekskluzīvas. Centrālā
vai cita reģionālā vara nedrīkstot tās apstrīdēt vai ierobežot,
izņemot gadījumu, kad tas paredzēts likumā. Turklāt vietējās
varas iestādes tām deleģēto pilnvaru realizēšanu drīkstot
maksimāli brīvi pielāgot vietējiem apstākļiem. Pašvaldības lēmums
par ciema statusa noteikšanu konkrētai teritorijai esot politisks
lēmums. Līdz Aizsargjoslu likuma 67. panta spēkā stāšanās
dienai robežu noteikšana ciemos esot bijusi ekskluzīvā vietējās
pašvaldības kompetencē.
Pašvaldības rīcības brīvība lēmuma
pieņemšanā esot ierobežota ar Likuma par administratīvo
teritoriju izveidošanu 11. pantā noteikto ciema izveidošanas
priekšnoteikumu izpildi. Sistēmiski tulkojot Likuma par
administratīvo teritoriju izveidošanu 11. pantu kopsakarā ar
tā paša likuma 5. un 7. pantu, esot jāsecina, ka likumdevējs
paredzējis zināmus priekšnoteikumus dažāda veida administratīvo
teritoriju izveidošanai un statusa noteikšanai. Veidojot ciemus,
esot bijis svarīgi konstatēt, vai attiecīgajā teritorijā vispār
pastāv ciema izveidošanas priekšnoteikumi. Tomēr pašvaldībai
neesot bijis jāvērtē tas, vai minētajā likumā noteiktie ciemu
izveidošanas kritēriji ir ievēroti visā ciema teritorijā.
Pieņemot lēmumu par astoņu Kolkas
pagasta ciemu statusu un robežām, Kolkas pagasta padome esot
izvērtējusi, vai katrā atsevišķā teritorijā ir izveidoti
materiālie priekšnoteikumi teritorijas apdzīvošanai, ir
vēsturiski radusies koncentrēta apbūve un pastāvīgi iedzīvotāji.
Esot ņemts vērā arī Kolkas pagasta iedzīvotāju viedoklis par
viņiem piederošo nekustamo īpašumu iekļaušanu ciema teritorijā un
vēstures dati par ciemu pastāvēšanu.
Tādējādi, pretēji rīkojumā
Nr. 2-02/144 norādītajam, Kolkas pagasta pašvaldība, nosakot
ciema statusu un teritorijas plānojumā iezīmējot ciemu robežas,
esot vadījusies no ciema jēdziena, kas bijis noteikts Likuma par
administratīvās teritorijas izveidošanu 11. panta redakcijā,
kas tolaik bija spēkā.
Aizsargjoslu likuma 67. pants esot
stājies spēkā tikai 2003. gada 23. jūlijā, kad Teritorijas
plānojums jau bijis spēkā. Ja teritorijas plānojums stājies spēkā
pirms 2003. gada 23. jūlija, esot jāpiemēro
Aizsargjoslu likuma pārejas noteikumu 2. punkts.
Kolkas pagasta padome
2004. gada 8. martā esot nosūtījusi Vides ministrijai
vēstuli ar lūgumu saskaņot pagasta ciemu robežas. Vides
ministrija atbildējusi, ka tā nevarot saskaņot ciemu robežas, jo
tiekot veidota starpministriju komisija, kuras uzdevums būšot
apstiprināt ciemu robežas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča
piekrastes aizsargjoslā. Taču Pieteikuma iesniedzējai nezināmu
iemeslu dēļ šāda starpministriju komisija neesot izveidota un
ciemu robežas līdz 2004. gada 1. jūlijam neesot
apstiprinātas.
Likums nenosakot, ka spēkā esoša
teritorijas plānojuma piemērošana būtu aizliegta, ja ministrijas
nav apstiprinājušas un saskaņojušas ciemu robežas. Aizsargjoslu
likuma pārejas noteikumu mērķis un uzdevums esot noteikt pagaidu
regulējumu, lai samērotu jau pastāvošo tiesisko regulējumu un
jaunpieņemto tiesisko regulējumu. Aizsargjoslu likumā šim
uzdevumam bijis noteikts konkrēts termiņš, proti, 2004. gada 1.
jūlijs. Pieteikuma iesniedzēja nekādā veidā neesot atbildīga par
ministriju bezdarbību.
Ievērojot pašvaldības ekskluzīvās
tiesības ciemu robežu noteikšanā, apstiprinājuma neesamība
tiesiskas sekas varot izraisīt tikai likumā īpaši noteiktos
gadījumos. Aizsargjoslu likuma 67. pants esot speciāla
tiesību norma, kas iekļauta likumā tikai krasta kāpu aizsardzībai
un neesot izmantojama visu šā likuma normu interpretācijai vai
attiecībā uz visu ciemu teritoriju. Aizsargjoslu likuma normas
nekādā veidā nedodot pamatu uzskatīt, ka pēc tā pārejas noteikumu
2. punktā noteiktā termiņa beigām ar teritorijas plānojumu
noteiktās ciemu teritorijas uzskatāmas par ārpus ciema esošām
teritorijām, ja nav saņemts ministriju apstiprinājums un
saskaņojums. Tas būtu pretrunā ar teritorijas plānošanas mērķiem
un uzdevumiem, kā arī pārkāptu ar likumu noteikto pašvaldības
kompetenci teritorijas plānošanā un administratīvās teritorijas
izveidošanā.
Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka
Ušu ciema robežas pretēji rīkojumā Nr. 2-02/144 norādītajam
esot saskaņotas ar Vides ministriju, turklāt Reģionālās
attīstības un pašvaldību lietu ministrija tās apstiprinājusi.
Ar rīkojumu Nr. 2-02/144
būtībā esot apturēta Teritorijas plānojuma darbība Kolkas pagasta
ciemu teritorijās. Savukārt Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās
daļas 2. punkta regulējums esot piemērojams gadījumos, kad
teritorijas atrodas ārpus ciemiem, turklāt nevis attiecībā uz
jaunveidojamo zemesgabalu platību, bet gan attiecībā uz
jaunveidojamo zemes īpašumu platību. Turklāt ciemos jaunveidojamo
zemes īpašumu platību nosakot ar vietējās pašvaldības
saistošajiem noteikumiem un Kolkas pagasta padome tā arī esot
rīkojusies, pieņemot Teritorijas plānojumu.
Juridiskā pamatojuma neesot
rīkojumā Nr. 2-02/144 norādītajam, ka ciemu teritorijām
tiekot izstrādāti un apstiprināti detālplānojumi, neņemot vērā
Slīteres nacionālā parka administrācijas un Reģionālās attīstības
un pašvaldību lietu ministrijas atzinumus. Iespējamie
detālplānojuma izstrādes kārtības pārkāpumi nekādā veidā
neietekmējot Teritorijas plānojuma tiesiskumu. Turklāt
institūciju sniegtie atzinumi, tāpat kā iedzīvotāju viedokļi un
ieteikumi, neesot obligāti.
Tā kā vietējās pašvaldības lēmumi
par zemesgabalu sadalīšanu esot administratīvi akti un to
pieņemšanas un apstrīdēšanas kārtību nosakot likums, šo lēmumu
tiesiskums vai to pieņemšanas sistemātiskums neietekmējot
teritorijas plānojuma tiesiskumu. Tāpat likums nenosakot papildu
aprobežojumus attiecībā uz jaunveidojamu zemes īpašumu platību,
tātad arī nenosakot to minimālo platību.
Par rīkojumiem Nr. 2-02/145,
Nr. 2-02/146 un Nr. 2-02/147 Kolkas pagasta padome
norāda, ka detālplānojumi esot izstrādāti un apstiprināti uz
spēkā esoša Teritorijas plānojuma pamata. Likums neparedzot, ka
detālplānojuma izstrāde būtu aizliegta, ja ministrijas nav
saskaņojušas un apstiprinājušas ciemu robežas līdz noteiktam
datumam.
Ar rīkojumiem būtībā esot apturēta
detālplānojumu darbība īpašumos, kas atrodas Sīkraga un Mazirbes
ciemā. Savukārt Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās daļas
2. punkta regulējums piemērojams gadījumos, kad teritorijas
atrodas ārpus ciemiem. Apgalvojums, ka Sīkraga un Mazirbes ciemu
teritorija ir teritorija ārpus ciema, esot nepamatots un absurds.
Sīkraga ciems pirmo reizi rakstītos avotos minēts jau 1387. gadā
un neesot uzskatāms par jaunizveidotu. Arī Mazirbes ciems neesot
jaunizveidots, jo tas pirmo reizi rakstītos avotos minēts jau
1387. gadā. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Mazirbe bijusi
“pilnasinīgs ciems ar baznīcu, skolu, aptieku, mežniecību,
vairākiem veikaliem, pastu un telegrāfa kantori, staciju,
ķieģeļnīcu, kokzāģētāvu, frizētavu un maiznīcu”. 1935. gadā
Mazirbe bijusi lielākais jūrmalas ciems ar 438 iedzīvotājiem.
6. Amatpersona, kas
izdevusi apstrīdēto aktu, – reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrs – norāda, ka rīkojumi izdoti nolūkā
aizsargāt sabiedrības tiesības uz dzīvi labvēlīgā vidē un
ierobežot Kolkas pagasta pašvaldības rīcību, kas apdraudot
Baltijas jūras piekrastes saglabāšanu un ilgtspējīgu
attīstību.
Reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrs uzskata, ka tiesvedība šajā lietā esot
izbeidzama, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma
29. panta pirmās daļas 3. punktu. Kolkas pagasta
padomes pieteikums neatbilstot Satversmes tiesas likuma
20. panta piektās daļas 3. punktam, jo esot pārkāptas
Satversmes tiesas likuma 19. panta otrās daļas prasības.
Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs norāda uz
likuma “Par pašvaldībām” 49. panta trešo daļu, kur neesot
noteikts termiņš pieteikuma iesniegšanai Satversmes tiesā. Ja
Kolkas pagasta padome tomēr uzskatījusi, ka reģionālās attīstības
un pašvaldību lietu ministra rīkojums ir nepamatots un ar to ir
aizskartas Kolkas pagasta iedzīvotāju intereses, pieteikumu
Satversmes tiesai vajadzējis iesniegt saprātīgā termiņā, tas ir,
pēc iespējas īsākā laikā. Konstatējot, ka divus mēnešus pēc
2007. gada 22. jūnija lēmuma pieņemšanas Kolkas pagasta
pašvaldība nav iesniegusi pieteikumu Satversmes tiesā, reģionālās
attīstības un pašvaldību lietu ministrs saskaņā ar likuma “Par
pašvaldībām” 49. panta ceturto daļu publicējis laikrakstā
“Latvijas Vēstnesis” paziņojumu par Teritorijas plānojuma spēka
zaudēšanu attiecībā uz Kolkas, Saunaga, Vaides, Ušu, Sīkraga,
Mazirbes, Košraga un Pitraga ciemu teritorijām, kā arī par
saistošo noteikumu Nr. 11, saistošo noteikumu Nr. 12 un
saistošo noteikumu Nr. 13 spēka zaudēšanu.
Kolkas pagasta padome
2005. gada 4. martā esot pieņēmusi lēmumu par vairāku
detālplānojumu atcelšanu vai izstrādes apturēšanu, jo Kolkas
pagastam neesot saskaņotas ciemu robežas Aizsargjoslu likuma
67. panta kārtībā un detālplānojumi esot pretrunā ar
Aizsargjoslu likuma 6. pantu un 36. pantu. Šāda rīcība
liecinot par Kolkas pagasta padomes piekrišanu tam, ka,
izstrādājot detālplānojumus atbilstoši Teritorijas plānojumam,
kurā iezīmētās ciemu robežas nav saskaņotas ar Reģionālās
attīstības un pašvaldību lietu ministriju un Vides ministriju,
tiek pārkāptas Aizsargjoslu likuma prasības. Tomēr pēc tam Kolkas
pagasta padome turpinājusi izstrādāt un apstiprināt
detālplānojumus, kā arī dalīt nekustamos īpašumus, neievērojot
Aizsargjoslu likuma normas un ignorējot Reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrijas, kā arī Slīteres nacionālā parka
administrācijas likumīgās prasības.
Reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrs norāda, ka vietējo pašvaldību
ekskluzīvo kompetenci ciemu robežu noteikšanā ierobežojot
Aizsargjoslu likuma 67. pants. Līdz ar to neesot pārkāptas
Eiropas vietējo pašvaldību hartas 4. panta ceturtās daļas
prasības.
Norādot uz Aizsargjoslu likuma
pārejas noteikumu 2. punktu, reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrs paskaidro, ka Reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrija neesot tiesīga apstiprināt ciemu
robežas bez saskaņošanas ar Vides ministriju, kas esot augstāka
tiešās valsts pārvaldes iestāde vides aizsardzības nozarē.
Savukārt Vides ministrija pirms saskaņojuma sniegšanas pārbaudot,
vai ciemu robežas ir noteiktas, ņemot vērā normatīvo aktu
prasības. Neraugoties uz to, ka Slīteres nacionālā parka
administrācija apstiprinājusi 2001. gadā izstrādātu zemes
ierīcības shēmu, Vides ministrija, kas salīdzinājumā ar Slīteres
nacionālā parka administrāciju ir augstāka iestāde, ciemu robežas
neesot saskaņojusi. Tā piekritusi Reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrijas 2004. gada 16. marta
atzinumā norādītajam, ka Kolkas pagasta padome, nosakot ciemu
robežas, nav vadījusies no Likumā par administratīvo teritoriju
izveidošanu noteiktā ciema jēdziena. Saskaņā ar minētā likuma 11.
pantu ciemu kategorijā nevarot ieskaitīt kuru katru un jo īpaši –
blīvi neapdzīvotu teritoriju. Tādējādi reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrs nepiekrīt pieteikuma iesniedzējas
uzskatam, ka vietējai pašvaldībai esot tiesības piemērot spēkā
esošu teritorijas plānojumu arī tad, ja ciemu robežas nav
apstiprinātas Aizsargjoslu likuma 67. panta kārtībā.
Turklāt teritorijas plānojuma
izstrādi vietējā pašvaldība veicot publisko tiesību jomā.
Vietējai pašvaldībai piešķirtās kompetences apjoms esot skaidri
noteikts likumā, un tā varot darboties tikai likuma ietvaros. Ja
darbība notiek ārpus likumā noteiktās kompetences, tā esot
uzskatāma par prettiesisku. Aizsargjoslu likums neparedzot, ka
vietējā pašvaldība drīkstētu piemērot savu teritorijas plānojumu,
kamēr nav apstiprinātas ciemu robežas Aizsargjoslu likuma
67. pantā noteiktajā kārtībā. Tāpēc šajā gadījumā esot
jāuzskata, ka pašvaldībai nav noteiktas ciemu robežas. Pat ja
Teritorijas plānojums kopumā ir spēkā, teritorijām, kuras
ietilpst likumā noteiktajā kārtībā neapstiprinātās ciemu robežās,
tomēr esot piemērojamas Aizsargjoslu likuma normas.
Kolkas pagasta pašvaldība
teritorijas plānošanas procesā neesot ievērojusi tiesību normas,
kas balstās uz ilgtspējīgas attīstības un interešu saskaņotības
principu, kā arī uz Baltijas jūras piekrastes aizsardzības un
attīstības nostādnēm, ko atzinušas Eiropas valstis.
Visi minētie ciemi atrodoties
Slīteres nacionālā parka teritorijā, tāpēc to attīstībai esot
jāatbilst Slīteres nacionālā parka izveidošanas un aizsardzības
mērķiem, kā arī Eiropas nozīmes aizsargājamās teritorijas
Natura 2000 izveidošanas mērķiem. Ciemu teritorijās esot
iekļautas nepamatoti lielas meža platības, kuru lielākā daļa esot
Latvijā un Eiropas Savienībā aizsargājams biotops – mežainas
jūrmalas kāpas. Minēto teritoriju apbūve esot pretrunā ar
Slīteres nacionālā parka izveidošanas un aizsardzības mērķiem, kā
arī neatbilstot Aizsargjoslu likuma 6. pantam.
Pamatojot nekustamā īpašuma
“Saulrīti” detālplānojuma prettiesiskumu, reģionālās attīstības
un pašvaldību lietu ministrs norāda uz Slīteres nacionālā parka
administrācijas 2007. gada 21. septembra atzinumu, ka
detālplānojums ir pretrunā ar Aizsargjoslu likuma 36. panta
pirmās daļas 2. punktu.
Tā kā Aizsargjoslu likuma
67. pantā noteiktā ciemu robežu saskaņošana attiecoties uz
visiem Aizsargjoslu likuma pantiem, Baltijas jūras un Rīgas jūras
līča piekrastes aizsargjoslā zemesgabalus nevarot dalīt
atbilstoši Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās daļas
2. punktam, ja ciemu robežas nav apstiprinātas saskaņā ar
Aizsargjoslu likuma 67. pantu. Tā kā Kolkas pagasta ciemu
robežas neesot apstiprinātas, detālplānojumā paredzēto
zemesgabalu sadalīšana tādos gabalos, kas ir mazāki par trim
hektāriem, esot pretrunā ar Aizsargjoslu likuma 36. panta
pirmās daļas 2. punktu.
Lai gan normatīvie akti
neparedzot, ka institūciju atzinumi jāņem vērā, Reģionālās
attīstības un pašvaldību lietu ministrijas un Slīteres nacionālā
parka administrācijas atzinumos esot norādīts uz normatīvo aktu
neievērošanu. Līdz ar to Kolkas pagasta padomei neesot tiesību
lemt par to, vai atzinumā norādīto tā ņems vai neņems vērā, jo
normatīvie akti nepieļaujot gadījumus, kad teritorijas plānošanas
procesā varētu neievērot to prasības. Likuma “Par pašvaldībām”
41. panta otrajā daļā esot noteikts, ka pašvaldības lēmumiem
jāatbilst Satversmei, šim likumam un citiem likumiem, kā arī
Ministru kabineta noteikumiem.
Reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrs norāda, ka Vides ministrija ir
saskaņojusi Ušu ciema robežas, kas iezīmētas Kolkas pagasta
teritorijas plānojuma grozījumu redakcijā, nevis Kolkas pagasta
teritorijas plānojumā, kas apstiprināts 2003. gada
13. jūnijā. Līdz ar to plānotās darbības Ušu ciemā varēšot
veikt tikai pēc Kolkas pagasta teritorijas plānojuma grozījumu
spēkā stāšanās.
7. Reģionālās attīstības
un pašvaldību lietu ministrija lietas sagatavošanas gaitā,
atbildot uz Satversmes tiesas uzdotajiem jautājumiem, norāda, ka
normatīvajos aktos neesot paskaidrots jēdzienu “vēsturiski
radusies koncentrēta apbūve” un “pastāvīgie iedzīvotāji” saturs.
Tāpat neesot metodikas vai vadlīniju, uz kuru pamata varētu
noteikt, vai lauku apdzīvotajā vietā ir “vēsturiski radusies
koncentrēta apbūve” un vai šādu apbūvi var iekļaut ciema
teritorijā.
Normatīvajos aktos neesot arī
precīzi noteikta ciema definīcija, bet atbilstoši teritorijas
plānošanas vārdnīcai ciems esot lauku, proti, ārpus pilsētas
esoša, apdzīvota vieta ar vietējā mērogā unikālu nosaukumu un
koncentrētu apbūvi tās centrālajā daļā, kur attālums starp
apbūvētajām teritorijām nepārsniedz 200 metrus. Ciema robežās
esot jāietilpst arī tām mājām, kas atrodas pie objektiem, kuri
sociālekonomiski ir saistīti ar ciema blīvi apbūvēto daļu, bet
atrodas no tās tālāk par 200 metriem, piemēram, skolām,
slimnīcām, pasta nodaļām. Minēto objektu maksimālais attālinājums
no ciema blīvi apbūvētās daļas varot būt līdz 500 metriem.
Pašvaldības padome (dome) ciema teritorijā varot iekļaut arī
viensētas (dzīvojamās ēkas), kas atrodas tuvāk par 200 metriem
cita no citas un no ciema blīvi apbūvētās daļas. Teritorijas
plānošanas vārdnīcā esot sniegts arī kompaktā apdzīvojuma
skaidrojums, proti, – apdzīvotas vietas, ko raksturo ievērojams
apbūves blīvums.
Reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrija uzskata, ka par “vēsturiski radušos
koncentrētu apbūvi” varētu uzskatīt apbūvi, kas izveidojusies
līdz teritorijas plānojuma izstrādes uzsākšanas brīdim. Vietējai
pašvaldībai, uzsākot teritorijas plānojuma izstrādi, esot jāņem
vērā administratīvajā teritorijā faktiski pastāvošā situācija.
Tāpēc pašvaldībai, iekļaujot ciema teritorijā iepriekš
neapbūvētas platības, teritorijas plānojumā esot jāietver šāda
risinājuma pamatojums. Pašvaldības rīcība, ieskaitot ciemu
kategorijā nepamatoti lielas neapbūvētas platības, liecinot nevis
par vēlmi veidot šajās platībās koncentrētu apbūvi, bet gan par
vēlmi atcelt atsevišķiem nekustamajiem īpašumiem Aizsargjoslu
likumā noteiktos ierobežojumus.
Baltijas jūras un Rīgas jūras līča
piekrastes aizsargjoslā esošo vietējo pašvaldību rīcības brīvību
attiecībā uz iepriekš neapbūvētu platību iekļaušanu ciemā
ierobežojot Aizsargjoslu likuma 67. pants. Vides ministrija
pirms ciemu robežu saskaņošanas pārbaudot, vai pašvaldība ir
ievērojusi Aizsargjoslu likuma 6. panta un 36. panta
prasības. Pie tam Kolkas pagasta pašvaldības administratīvajā
teritorijā atrodoties Slīteres nacionālais parks. Līdz ar to,
veidojot ciemus, esot jāievēro ne tikai Aizsargjoslu likuma
normas, bet arī Slīteres nacionālā parka likums un Ministru
kabineta 2001. gada 13. marta noteikumi Nr. 116
“Slīteres nacionālā parka individuālie aizsardzības un
izmantošanas noteikumi”.
8. Vides ministrija
norāda, ka, saskaņojot ciemu robežas, tā ņemot vērā Aizsargjoslu
likuma 5. panta pirmajā daļā noteikto vides un dabas resursu
aizsardzības aizsargjoslu galveno uzdevumu – samazināt vai
novērst antropogēnās negatīvās iedarbības ietekmi, kā arī
Aizsargjoslu likuma 6. pantā izvirzītos mērķus – piekrastes
ainavu aizsargāšanu, piekrastes dabas resursu, arī atpūtai un
tūrismam nepieciešamo resursu, un citu sabiedrībai nozīmīgu
teritoriju saglabāšanu un aizsardzību. Tāpat Vides ministrija
ņemot vērā Aizsargjoslu likuma 6. un 36. pantā noteikto,
piemēram, krasta kāpu aizsargjoslas platumu, būvniecības
aizliegumus un ierobežojumus, kā arī ārpus ciemiem un pilsētām
esošo zemes īpašumu minimālo platību.
Atbilstoši Aizsargjoslu likuma
6. panta otrās daļas 1. punkta “b” apakšpunktam ciemu
teritorijā krasta kāpu aizsargjoslas platums nevarot būt mazāks
par 150 metriem, obligāti iekļaujot īpaši aizsargājamos biotopus.
Ja Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krastā plānotie ciemi
atrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, tad, izvērtējot šo
ciemu robežas, tiekot ņemti vērā īpaši aizsargājamās dabas
teritorijas izveidošanas un aizsardzības mērķi. Tā kā Kolkas
pagastā visi Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krastā plānotie
ciemi atrodoties Slīteres nacionālā parka teritorijā, īpaša
uzmanība esot pievērsta to atbilstībai nacionālā parka
izveidošanas un aizsardzības, kā arī Eiropas nozīmes
aizsargājamās teritorijas Natura 2000 izveidošanas
mērķiem.
Neesot atbalstāma līdz šim
neapbūvētas meža un lauksaimniecības zemes iekļaušana ciemu
robežās, īpaši tajos gadījumos, kad neapbūvētā zeme stiepjas
paralēli jūras krastam, ir pakļauta krasta erozijas procesiem vai
ir bioloģiski nozīmīga teritorija, piemēram, īpaši aizsargājamie
biotopi. Tāpat neesot pieļaujama piekrastes ciemu “izstiepšana”
paralēli jūras krastam, jo tādējādi tiekot palielināta
antropogēnā slodze uz piekrasti. Šāda pieeja sakrītot arī ar
Kurzemes plānošanas reģiona teritorijas plānojuma vadlīnijām.
9. Slīteres nacionālā
parka administrācija savā atzinumā norāda, ka Kolkas pagastam
neesot apstiprinātas ciemu robežas Aizsargjoslu likuma
67. panta noteiktajā kārtībā un tādēļ, izdodot
administratīvos aktus, tiekot piemēroti Aizsargjoslu likuma
36. pantā noteiktie aprobežojumi, kas attiecas uz
teritorijām ārpus pilsētām un ciemiem, kā arī 6. pantā
noteiktais krasta kāpu aizsargjoslas platums, kurš nevarot būt
mazāks par 300 metriem.
Slīteres nacionālā parka
administrācija piekrīt tam, ka zvejnieku ciemi gan Talsu rajona
Kolkas pagastā, gan Ventspils rajona Tārgales pagastā vēsturiski
ir izveidojušies, savstarpēji saplūstot. Tas esot saistīts ar
Ziemeļkurzemes piekrastes dabas īpatnībām un saimnieciskajām
aktivitātēm. Taču nevarot pieļaut tādu situāciju, ka uz ciema
rēķina tiek samazināta krasta kāpu aizsargjosla, sadrumstaloti
īpašumi un tādējādi pieaug būvniecības intensitāte un ar to
saistītā teritorijas pārveide.
Teritorijas vēsturiskās
izmantošanas atjaunošana neesot pretrunā ar Aizsargjoslu likumu
un Slīteres nacionālā parka izveides mērķiem, taču pašvaldības un
zemes īpašnieku līdzšinējās aktivitātes liecinot par pretējo. Par
galveno teritorijas apsaimniekošanas veidu tie uzskatot īpašumu
sadalīšanu un apbūvi. Tādējādi pašvaldības plānotās ciemu robežas
nonākot pretrunā ar Aizsargjoslu likuma 6. pantu, kurā
definēts aizsargjoslas izveides mērķis, un Slīteres nacionālā
parka likuma 8. panta pirmo daļu, kas noteic Slīteres
nacionālā parka ainavu aizsardzības zonas izveidošanas mērķi.
10. Latvijas Universitātes
Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Ģeogrāfijas nodaļas
Cilvēka ģeogrāfijas katedras asistente Laila Kūle norāda, ka
saskaņā ar Likumu par administratīvo teritoriju izveidošanu ciemi
veidojami no viensētām jeb savrupām lauku sētām. Diemžēl
viensētas jēdziens neesot juridiski definēts. Tas novedot pie
plašas šā termina interpretācijas, un atsevišķas viensētas
faktiski pārsniedzot vispārpieņemtos priekšstatus par to, kas ir
viensēta. Tajās Eiropas valstīs, kur demokrātiska un tiesiska
teritorijas plānošana ieviesta agrāk, viensētas definīcija
parasti esot precizēta, piemēram, esot noteikts, ka tajā ietilpst
ne vairāk kā divas dzīvojamās ēkas un konkrēts skaits
saimniecības ēku, kā arī esot paredzētas citas regulējošas
pazīmes.
Latvijas normatīvie akti
nenorādot, ko nozīmē būvju kopums un koncentrēta jeb blīva
apbūve. Tas esot jānosaka teritorijas plānojumos. Arī termins
“vēsturiski radies” esot plaši izmantots, bet nekonkrēts. Dažkārt
tiekot minēts laika posms. Piemēram, 25 gadu periods minēts Rīgas
vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likumā. Tomēr
visbiežāk par vēsturiski radušos tiekot uzskatīta tāda apbūve,
kas radusies, iepriekš ilgākā periodā summējoties būvniecības un
citām cilvēku darbībām. Minētais jēdziens esot saprotams kā esošā
apbūve, proti, ēkas, kur cilvēki dzīvo kādu laiku, un kā
pretstatījums terminam “plānota apbūve”, proti, tāda apbūve (ēkas
un inženierbūves), kura vēl neeksistē, bet būvniecības procesa
rezultātā ir jāizveido.
Lielākā daļa attīstīto Eiropas
valstu tomēr apbūvi definējot precīzāk, proti, nosakot kritērijus
pilsētveida jeb urbānās apbūves vienību robežām, kuras varētu
uzskatīt par atbilstošām Latvijā lietotajam terminam “koncentrēta
apbūve”. Kritērijus Eiropas valstīs nosakot pēc minimālā
iedzīvotāju vai ēku skaita vai pēc attāluma starp ēkām, turklāt
dažkārt tikai starp tām ēkām, kuras ir apkurināmas. Pēc Eiropas
Savienības Statistikas pārvaldes informācijas, šie kritēriji
dažādās Eiropas Savienības dalībvalstīs atšķiroties atkarībā no
iedzīvotāju blīvuma un vēsturiskā apdzīvojuma veida. Iedzīvotāju
minimālais skaits varot būt no 200 līdz 2000. Par kritēriju varot
tikt noteikts nevis iedzīvotāju skaits, bet minimālais ēku
skaits. Piemēram, Īrijā – vismaz 50 ēkas. Nereti par koncentrētas
apbūves kritēriju tiekot uzskatīts minimālais attālums starp
ēkām, kuras var ietvert apdzīvotās vietas robežās. Visbiežāk šis
attālums esot ne vairāk kā 200 metri, bet, piemēram,
Lielbritānijā – tikai 50 metri.
Ja nacionāla līmeņa, plānošanas
reģiona vai rajona pašvaldības teritorijas plānojumi un
normatīvie dokumenti neietverot konkrētus norādījumus vai
teritorijas, kurās jauna apbūve nav pieļaujama, tad pašvaldībām
esot zināma rīcības brīvība ciema robežu noteikšanā.
Latvijā neesot īpašas nacionālā
līmeņa politikas attiecībā uz apdzīvojuma attīstību, tomēr
vietējās pašvaldības varot vadīties pēc nacionālajiem un
starptautiskajiem nozaru un vides aizsardzības politikas
dokumentiem, kas norāda vēlamos apdzīvojuma attīstības virzienus.
Piemēram, esot jāņem vērā Helsinku komisijas rekomendācijas par
apbūves attīstību Baltijas jūras krasta joslā un 1996. gada
Baltijas jūras reģiona kopējās teritorijas plānošanas vadlīnijas
attiecībā uz piekrasti. Tās noteicot, ka jaunas ēkas un būves
jāizvieto tā, lai tās atrastos pēc iespējas tuvāk piekrastē
esošajām apdzīvotajām vietām vai aiz tām un nerastos gar jūras
piekrasti izkliedēta apbūve, un tādejādi varētu saglabāt dabisko
ainavu. Turklāt jaunajai apbūvei nevajadzētu veidot vizuālu
barjeru gar krastu. Priekšroku vajagot dot esošās jeb vēsturiskās
apbūves atjaunošanai, nevis būvniecībai teritorijās, kur iepriekš
apbūves nav bijis. Apbūvēt piekrastes teritorijas, kas atrodas
ārpus jau esošajām apdzīvotajām vietām, esot pieļaujams tikai
tad, ja šī apbūve ir pamatota teritorijas plānojumā vai saistīta
ar funkcionālu nepieciešamību atrasties piekrastē.
Būtiski esot tas, lai ciemu un
pilsētu robežas tiktu noteiktas, balstoties uz sabiedriskās
drošības un labklājības, vides aizsardzības un teritorijas
plānošanas principiem.
11. Rīgas Tehniskās
universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes
Arhitektūras un pilsētbūvniecības katedras vadītājs,
Dr. arch., profesors Jānis Briņķis norāda, ka jēdziens
“koncentrēta apbūve” esot jāsaprot kā “blīva apbūve”. Plānošanā
to mērot ar apbūves blīvuma vai apbūves intensitātes rādītājiem,
kurus nosakot pašvaldība ar saistošajiem noteikumiem katram ar
plānojumu noteiktajam zemes izmantošanas veidam.
Plānošanā par vēsturisku uzskatot
apbūvi, kas ir vecāka par 50 gadiem. Jēdziens “vēsturiski
radusies koncentrēta apbūve” Likuma par administratīvo teritoriju
izveidošanu kontekstā esot lietots kā viens no kritērijiem lauku
apdzīvotās vietas ieskaitīšanai ciemu kategorijā. Tomēr šis
kritērijs neesot uzskatāms par obligātu nosacījumu. Jēdziens
“vēsturiski radusies koncentrēta apbūve” esot uztverams arī kā
specifisks attiecīgās vides kultūrvēsturiskās un arhitektoniski
mākslinieciskās kvalitātes raksturojums, kas atspoguļojot apbūves
telpiskās struktūras kopsakarības – zināmu vizuālu noslēgtību,
viengabalainību, harmoniju, kā arī ansambļa pazīmes.
12. Telpiskās plānošanas
iniciatīvas “Baltijas jūras reģiona valstu par telpisko plānošanu
un attīstību atbildīgo ministru vīzija un stratēģijas attiecībā
uz Baltijas jūru” (Vision and Strategies around the Baltic
Sea, VASAB) sekretariāta vadītāja vietniece Dzintra
Upmace norāda, ka vēsturiski gandrīz katrā Latvijas
pašvaldībā apdzīvojuma struktūra ir veidojusies atšķirīgi. Līdz
ar to arī izpratne par jēdzienu “vēsturiski radusies koncentrēta
apbūve” dažādās Latvijas vietās varētu būt atšķirīga. Teritorijas
plānojumā ciema robeža vienlaikus kalpojot kā robeža starp
atšķirīgu teritorijas plānoto vai atļauto izmantošanu un nosakot
ciema teritorijā blīvu apbūvi ar tai atbilstošu pakalpojumu
klāstu un labiekārtojuma līmeni, proti, ielām, centralizētu ūdens
apgādi un kanalizāciju, atkritumu savākšanu, ielu apgaismojumu,
ietvēm un tamlīdzīgi.
Eiropā veiktie pētījumi liecinot,
ka nav nedz vienotas pilsētu un ciemu definīcijas, nedz arī
vienotas pieejas apdzīvoto vietu robežas noteikšanai un katrai
valstij ir savas kultūrvēsturiskās tradīcijas un īpatnības.
Nevienā no Rietumvalstīs noformulētajām definīcijām apbūves
blīvums visai pilsētai vai ciemam neesot noteikts. Parasti
apbūves blīvums pilsētās vai ciemos tiekot noteikts tieši
teritorijas plānošanas procesā, tādējādi saglabājot vēsturiski
apdzīvotās vietas tēlu un veidojot tās nākotnes telpu. Apbūves
blīvums vienā apdzīvotā vietā varot atšķirties vairākas reizes,
tādējādi veidojot konkrētas vietas savdabīgo identitāti,
regulējot iedzīvotāju dzīvesveidu un atspoguļojot apdzīvotās
vietas ekonomiskās iespējas.
Secinājumu
daļa
13. Satversmes
1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska
republika. No Satversmes 1. panta izriet vairāki tiesiskas valsts
principi, tostarp arī tiesību virsvadības princips, kas valsts
pārvaldē tiek saukts par pārvaldes tiesiskuma jeb pārvaldes
likumības principu. No demokrātiskas republikas jēdziena visām
valsts institūcijām izriet pienākums savā darbībā ievērot
likumību, varas dalīšanu un veikt savstarpēju uzraudzību,
ievērojot publiskās varas pakļautību likumam, t.i., likuma
virsvadību un citus tiesiskas valsts principus. Valsts pārvaldei
demokrātiskā un tiesiskā valstī sabiedrības uzticētās funkcijas
jāpilda godīgi, efektīvi un taisnīgi, tās rīcībai jāatbilst
likumiem [sk. Satversmes tiesas 2000. gada 24. marta
sprieduma lietā Nr. 04-07(99) 3.punktu].
Vispārējais tiesiskuma jeb tiesību
virsvadības princips noteic, ka visa valsts vara ir saistīta ar
tiesībām un tā var rīkoties tikai tiesību normu noteiktajos
ietvaros. Tas attiecas arī uz valsts pārvaldi, kur to var saukt
par pārvaldes tiesiskuma principu (sk.: Levits E. Valsts
pārvaldes iekārtas likuma koncepcija//Latvijas Vēstnesis,
2002. gada 26. jūnijs, Nr. 95). Minētais princips
tiek saukts arī par pārvaldes likumības principu
(sk.: Jarass D., Pieroth B. Grundgesetz für die
Bundesrepublik Deutschland. 8. Auflage. München: Verlag
C.H.Beck, 2008, S.457).
Valsts pārvaldes iekārtas likuma
10. panta pirmā daļa noteic: “Valsts pārvalde ir pakļauta likumam
un tiesībām. Tā darbojas normatīvajos aktos noteiktās kompetences
ietvaros. Valsts pārvalde savas pilnvaras var izmantot tikai
atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim.” Tātad likums
expressis verbis paredz, ka valsts pārvaldei ir jāievēro
pārvaldes tiesiskuma princips. Savukārt pārvaldes tiesiskuma
princips ietver likuma prioritātes un likuma atrunas
principu.
Likuma prioritātes princips
noteic, ka valsts pārvalde ir saistīta ar spēkā esošajām tiesību
normām un ka tās pozitīvais pienākums ir rīkoties atbilstoši tām,
bet negatīvais – atturēties no rīcības, ar kuru šīs tiesību
normas tiktu pārkāptas (sk.: Maurer H. Allgemeines
Verwaltungsrecht. 16. Auflage. München: Verlag C.H.Beck, 2006,
S. 115).
Pienākumu piemērot tiesību normas
atbilstoši to jēgai un mērķim noteic likuma prioritātes princips,
kas ir nostiprināts Valsts pārvaldes iekārtas likuma
10. panta pirmās daļas pirmajā teikumā.
Tātad Satversmes tiesai, vērtējot
apstrīdēto reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra
rīkojumu atbilstību Satversmes 1. pantam un Valsts pārvaldes
iekārtas likuma 10. panta pirmās daļas pirmajam teikumam, ir
jānoskaidro, vai šie rīkojumi atbilst tiesību normām, kas regulē
teritorijas plānošanu.
14. Reģionālās attīstības
un pašvaldību lietu ministrs atbildes rakstā Satversmes tiesai
norāda, ka tiesvedība lietā būtu jāizbeidz, jo Kolkas pagasta
padomes pieteikumi neatbilstot Satversmes tiesas likuma
19. panta otrajai daļai.
Satversmes tiesas likuma 29. panta
pirmās daļas 3. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt
līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja
Satversmes tiesa konstatē, ka lēmums par lietas ierosināšanu
neatbilst šā likuma 20. panta piektās daļas prasībām. Savukārt
Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas
3. punktā kā viens no tiesvedības izbeigšanas pamatiem
minēta pieteikuma neatbilstība Satversmes tiesas likuma
19. panta prasībām.
Satversmes tiesas likuma
19. panta otrā daļa noteic, ka pašvaldības domes (padomes)
pieteikums saskaņā ar šā likuma 17. panta trešo daļu tiek
pieņemts likuma “Par pašvaldībām” 49. pantā noteiktajā
kārtībā. Saskaņā ar likuma “Par pašvaldībām” 49. panta trešo daļu
domei (padomei), ja tā nepieņem lēmumu par saistošo noteikumu vai
cita normatīvā akta vai to atsevišķu punktu atcelšanu, ir
jāiesniedz Satversmes tiesā pieteikums par reģionālās attīstības
un pašvaldību lietu ministra rīkojuma atcelšanu.
Lai gan likuma “Par pašvaldībām”
49. panta trešā daļa nenosaka termiņu, kādā pašvaldībai
jāiesniedz Satversmes tiesā pieteikums par reģionālās attīstības
un pašvaldību lietu ministra rīkojuma atcelšanu, tiesiskās
stabilitātes princips prasa, lai tas tiktu izdarīts saprātīgā
laikā pēc tam, kad reģionālās attīstības un pašvaldību lietu
ministrs izdevis rīkojumu par nelikumīgu domes (padomes) izdotu
saistošo noteikumu vai citu normatīvo aktu vai to atsevišķu
punktu darbību.
Reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrs rīkojumus izdevis 2007. gada
6. jūnijā. Saskaņā ar likuma “Par pašvaldībām” 49. panta
trešo daļu Kolkas pagasta padome 2007. gada 22. jūnijā
ārkārtas sēdē pieņēma lēmumu iesniegt Satversmes tiesā pieteikumu
par reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra rīkojumu
Nr. 2-02/144, Nr. 2-02/145, Nr. 2-02/146 un
Nr. 2-02/147 atcelšanu (sk. lietas materiālu pirmā
sējuma 10. lpp.). Kolkas pagasta padomes pieteikumi
Satversmes tiesā saņemti 2007. gada 27. septembrī.
Tātad Kolkas pagasta padome pieteikumus Satversmes tiesā ir
iesniegusi trīs mēnešus pēc tam, kad tā pieņēma lēmumu par
pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesā.
Kolkas pagasta padome iesniegšanai
Satversmes tiesā sagatavojusi četrus pieteikumus, un tajos visos
ir ietverts detalizēts faktisko apstākļu izklāsts, kā arī sniegts
izvērsts juridiskais pamatojums. Tāpēc Satversmes tiesa uzskata,
ka konkrētajā lietā trīs mēneši bija samērīgs laiks pieteikumu
iesniegšanai Satversmes tiesai.
Tādējādi Kolkas
pagasta padome nav pārkāpusi likuma “Par pašvaldībām”
49. panta noteikumus par pieteikumu iesniegšanu Satversmes
tiesai un tiesvedības izbeigšanai lietā nav pamata.
15. Satversmes tiesai,
vērtējot, vai rīkojums Nr. 2-02/144, ar kuru apturēta
Teritorijas plānojuma darbība attiecībā uz grafiskās daļas kartē
“Atļautā un plānotā teritorijas izmantošana” noteikto Kolkas
ciema, Saunaga ciema, Vaides ciema, Ušu ciema, Sīkraga ciema,
Mazirbes ciema, Košraga ciema un Pitraga ciema teritoriju,
atbilst Satversmes 1. pantam un Valsts pārvaldes iekārtas
likuma 10. panta pirmās daļas pirmajam teikumam,
ir jāsniedz atbilde uz jautājumu, vai reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrs ir piemērojis rīkojuma 2. punktā
un tā apakšpunktos minētās tiesību normas atbilstoši to jēgai un
mērķim.
Lai izvērtētu reģionālās
attīstības un pašvaldību lietu ministra rīkojumu atbilstību
tiesību normām, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai Kolkas pagasta
ciemu robežas ir apstiprinātas Aizsargjoslu likumā noteiktajā
kārtībā un kādas tiesiskās sekas rodas, ja šāds apstiprinājums
nav saņemts. Satversmes tiesai arī ir jānoskaidro, vai pieteikuma
iesniedzēja Teritorijas plānojumā ciemu robežas ir noteikusi
atbilstoši kritērijiem, kas bija jāievēro saskaņā ar tajā laikā
spēkā bijušo Likuma par administratīvo teritoriju izveidošanu 11.
panta redakciju.
16. Rīkojuma
Nr. 2-02/144 2.1. punktā reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrs norāda, ka Teritorijas plānojums
atzīstams par prettiesisku, jo tajā iezīmētās ciemu robežas
neesot apstiprinātas atbilstoši Aizsargjoslu likuma
67. pantam.
Aizsargjoslu likuma 67. pants
noteic, ka ciemu robežas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča
piekrastes aizsargjoslā apstiprina Reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrija pēc saskaņošanas ar Vides ministriju,
pamatojoties uz pašvaldības priekšlikumu vietējās pašvaldības
teritorijas plānojuma projektā. Taču minētā tiesību norma stājās
spēkā tikai 2003. gada 22. jūlijā, proti, jau pēc
Teritorijas plānojuma pieņemšanas. Tāpēc Aizsargjoslu likuma
67. pants nevar tikt piemērots, izvērtējot Teritorijas
plānojumā noteikto ciemu robežu tiesiskumu.
Vietējo pašvaldību teritorijas
plānojumiem, kuri tika pieņemti pirms Aizsargjoslu likuma
67. panta spēkā stāšanās, ir jāpiemēro Aizsargjoslu likuma
pārejas noteikumu 2. punkts, saskaņā ar kuru Reģionālās
attīstības un pašvaldību lietu ministrija pēc saskaņošanas ar
Vides ministriju, pamatojoties uz pašvaldības priekšlikumu
pašvaldības teritorijas plānojumā, līdz 2004. gada
1. jūlijam apstiprina tās ciemu robežas, kuras vietējās
pašvaldības teritorijas plānojumā ir noteiktas līdz šā likuma 67.
panta spēkā stāšanās dienai. Tā kā Teritorijas plānojums tika
apstiprināts 2003. gada 13. jūnijā un tajā bija noteiktas
arī ciemu robežas, tam ir piemērojams Aizsargjoslu likuma pārejas
noteikumu 2. punkts.
Aizsargjoslu likuma 67. pants
paredz ciemu robežu apstiprināšanu, kamēr teritorijas plānojums
vēl ir projekta stadijā, turpretī pārejas noteikumu 2. punkts
attiecas uz teritorijas plānojumiem, kurus pašvaldība jau ir
apstiprinājusi. Tomēr citādi Aizsargjoslu likuma pārejas
noteikumu 2. punktā paredzētā ciemu robežu saskaņošanas un
apstiprināšanas procedūra neatšķiras no šā likuma 67. pantā
noteiktās kārtības. Līdz ar to lietā nav būtiskas nozīmes tam, ka
reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra rīkojuma
Nr. 2-02/144 2.1. punktā ietverta norāde nevis uz
Aizsargjoslu likuma pārejas noteikumu 2. punktu, bet gan uz šā
likuma 67. pantu.
16.1. Baltijas jūras un
Rīgas jūras līča piekraste ir nozīmīga dabas vērtība. Tajā ir
izveidojušies un joprojām pastāv īpatnēji dabas veidojumi un
ainavas, ko var negatīvi ietekmēt cilvēka darbība. Baltijas jūras
piekraste ir būtiska ekosistēmas sastāvdaļa, kuru aizsargā ne
vien nacionālās, bet arī starptautiskās tiesības.
Aizsargjoslu likuma 6. panta pirmā
daļa noteic, ka Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes
aizsargjosla izveidota, lai samazinātu piesārņojuma ietekmi uz
Baltijas jūru, saglabātu meža aizsargfunkcijas, novērstu erozijas
procesa attīstību, aizsargātu piekrastes ainavas, nodrošinātu
piekrastes dabas resursu, arī atpūtai un tūrismam nepieciešamo
resursu, un citu sabiedrībai nozīmīgu teritoriju saglabāšanu un
aizsardzību, līdzsvarotu un ilgstošu izmantošanu.
Latvijas Republikai ir saistoši
starptautiskie nolīgumi par Baltijas jūras piekrastes
aizsardzību. Viens no tiem ir 1974. gada Baltijas jūras
reģiona jūras vides aizsardzības konvencija (turpmāk – Helsinku
konvencija), kurai Latvija pievienojās 1994. gada
3. martā, pieņemot likumu “Par 1974. gada un 1992. gada
Helsinku konvencijām par Baltijas jūras reģiona jūras vides
aizsardzību”. Minētās konvencijas 3. panta pirmā daļa noteic, ka
līgumslēdzējas puses individuāli vai kopīgi veic visus pienācīgos
likumdošanas, administratīvos vai citus vajadzīgos pasākumus, lai
nepieļautu vai likvidētu piesārņojumu, kā arī aizsargātu Baltijas
jūras reģiona jūras vidi un uzlabotu tās stāvokli. Baltijas jūras
reģiona jūras vides aizsardzības komisija, kura saskaņā ar
Helsinku konvencijas 12. panta pirmo daļu nodibināta
konvencijas mērķu sasniegšanai, ir ieteikusi iespēju robežās
nepieļaut pasākumus, kas varētu radīt paliekošas pārmaiņas dabā
un ainavā (sk. HELCOM Recommendation 15/1,
http://www.helcom.fi/Recommendations/en_GB/rec15_1/).
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka
normatīvajos aktos ietvertie valsts pienākumi vides saglabāšanā
jāinterpretē atbilstoši Latvijas Republikai saistošajām
starptautisko tiesību normām (sk. Satversmes tiesas
2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā
Nr. 2007-11-03 12. punktu). Tāpēc Aizsargjoslu
likuma 67. pants un pārejas noteikumu 2. punkts
jāinterpretē tā, lai pēc iespējas pilnīgāk tiktu sasniegti gan
Aizsargjoslu likuma 6. pantā, gan Helsinku konvencijā
noteiktie Baltijas jūras piekrastes aizsardzības mērķi.
Lai sasniegtu iepriekš minētos
aizsargjoslas izveidošanas mērķus, Reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrijai, kā arī Vides ministrijai ir
tiesības un pienākums pārbaudīt Baltijas jūras un Rīgas jūras
līča piekrastes aizsargjoslā esošo ciemu robežu atbilstību
normatīvajiem aktiem vides jomā. Reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrijai kā pārraudzības iestādei ir tiesības
ciemu robežas apstiprināt, bet gadījumos, kad tās neatbilst
normatīvo aktu prasībām, – atteikt apstiprinājumu.
Vērtējot ciemu robežas, kuras
apstiprinātas pirms Aizsargjoslu likuma 67. panta spēkā stāšanās,
Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai, kā arī
Vides ministrijai ir jāpārbauda ciemu robežu atbilstība tiem
normatīvajiem aktiem, kas bija spēkā šo robežu noteikšanas laikā.
Ja kāda no abām ministrijām konstatē ciemu robežu neatbilstību
normatīvajiem aktiem, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu
ministrija neapstiprina vietējās pašvaldības noteiktās ciemu
robežas. Ja Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija
neapstiprina ciemu robežas, tās juridiski nepastāv, jo
prettiesiskas ciemu robežas nevar būt spēkā.
16.2. Nevar piekrist
pieteikuma iesniedzējas viedoklim, ka Aizsargjoslu likuma
67. pants esot speciāla tiesību norma, kas iekļauta likumā
tikai krasta kāpu aizsardzībai, un ka tā neesot sistēmiski
izmantojama un vispārināma visu pārējo Aizsargjoslu likuma normu
interpretācijai vai attiecībā uz visu ciemu teritoriju.
Aizsargjoslu likuma 67. pantā
expressis verbis norādīts, kas Reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrija apstiprina ciemu robežas visā
piekrastes aizsargjoslā. Savukārt no Aizsargjoslu likuma 6. panta
otrās daļas redzams, ka krasta kāpu aizsargjosla ir tikai viena
no trim Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes
aizsargjoslas daļām.
Turklāt pieteikuma iesniedzēja
atsaucas uz likumprojekta “Grozījumi Aizsargjoslu likumā”
anotāciju, kura reizē ar attiecīgo likumprojektu tika iesniegta
Saeimas Prezidijam 2003. gada 20. martā un kurā ir norādīts,
ka ar likumprojektu “Grozījumi Aizsargjoslu likumā” tiek
precizēti aprobežojumi tikai Baltijas jūras un Rīgas jūras līča
piekrastes krasta kāpu aizsargjoslā, nevis visā piekrastes
aizsargjoslā.
Jāņem vērā, ka minētais
likumprojekts, kas tika iesniegts Saeimas Prezidijam, sākotnēji
paredzēja izteikt jaunā redakcijā tikai Aizsargjoslu likuma
36. pantu un 37. panta 5. punkta “b” apakšpunktu
(sk. lietas materiālu trešā sējuma
127.–134. lpp.). Tāpēc arī pievienotajā anotācijā tiek
analizēta tikai šo grozījumu nepieciešamība Aizsargjoslu likumā.
Anotācijā nav vērtēta nepieciešamība Aizsargjoslu likumu
papildināt ar 67. pantu un pārejas noteikumu 2. punktu.
Līdz ar to no likumprojekta anotācijas nav iespējams izdarīt
pieteikuma iesniedzējas minētos secinājumus.
Ciemu robežu noteikšanas kontekstā
nepamatota ir arī pieteikuma iesniedzējas norāde uz Reģionālās
attīstības un pašvaldību lietu ministrijas 2003. gada
30. maija vēstuli Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides
un reģionālās politikas komisijai (sk. lietas materiālu trešā
sējuma 152. lpp.). Vēstulē ministrija norādījusi, ka
neesot saprotamas no Vides ministrijas un Reģionālās attīstības
un pašvaldību lietu ministrijas saņemto saskaņojumu turpmākās
juridiskās sekas. Tomēr Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu
ministrijas vēstulē ietvertā piezīme attiecās nevis uz ciemu
robežām, bet gan uz krasta kāpu aizsargjoslas robežu.
16.3. Pieteikuma
iesniedzēja uzskata, ka par Kolkas pagasta ciemu robežām
Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija nav
pieņēmusi nekāda veida lēmumu.
Aizsargjoslu likums nenoteic
veidu, kādā Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai
ir jāapstiprina to ciemu robežas, kuri atrodas Baltijas jūras un
Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā. Tāpēc Reģionālās
attīstības un pašvaldību lietu ministrijai nav obligāti jāpieņem
formāls lēmums par atteikumu apstiprināt ciemu robežas, bet gan
ir jāpaziņo vietējai pašvaldībai savs viedoklis par ciemu robežu
atbilstību vai neatbilstību normatīvajiem aktiem.
Lietas materiālos ir Reģionālās
attīstības un pašvaldību lietu ministrijas 2004. gada
16. marta vēstule par Kolkas pagasta teritorijas plānojumu,
kura adresēta Kolkas pagasta padomes priekšsēdētājai (sk.
lietas materiālu trešā sējuma 49. lpp.). Šajā vēstulē
Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija sniedz savu
vērtējumu arī par Teritorijas plānojumā noteiktajām ciemu
robežām. Vēstulē konstatēts, ka ar Teritorijas plānojumu tiek
pārkāptas Aizsargjoslu likuma un Teritorijas plānošanas likuma
prasības un ka Kolkas pagasta padome, nosakot ciemu statusu un
Teritorijas plānojumā atainojot ciemu robežas, nav vadījusies no
Likumā par administratīvo teritoriju izveidošanu noteiktā ciema
jēdziena. Tātad šajā vēstulē, kas tika nosūtīta Kolkas pagasta
padomei vēl pirms Aizsargjoslu likuma pārejas noteikumu
2. punktā noteiktā termiņa – 2004. gada 1. jūlija,
Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija ir skaidri
norādījusi, ka Teritorijas plānojumā noteiktās ciemu robežas
neatbilst likuma prasībām.
Līdz ar to ir jāsecina, ka Kolkas
pagasta ciemu robežas, kas noteiktas Teritorijas plānojumā, nav
apstiprinātas Aizsargjoslu likuma pārejas noteikumu
2. punktā noteiktajā kārtībā. Tā kā ciemu robežas juridiski
nepastāv, ir uzskatāms, ka visa teritorija, kas ietilpst
neapstiprinātajās ciemu robežās, atrodas ārpus ciemiem.
Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija ir tiesīga
neapstiprināt prettiesiskas ciemu robežas, taču tai nav tiesību
pašai noteikt ciemu robežas. Šī funkcija saskaņā ar Likuma par
administratīvo teritoriju izveidošanu 12. pantu ir vietējās
pašvaldības kompetencē. Kamēr Kolkas pagasta padome nav noteikusi
normatīvo aktu prasībām atbilstošas ciemu robežas un Reģionālās
attīstības un pašvaldību lietu ministrija nav tās apstiprinājusi,
minētās teritorijas ir uzskatāmas par tādām, kas atrodas ārpus
ciemiem.
Nepamatots ir pieteikuma
iesniedzējas apgalvojums, ka Reģionālās attīstības un pašvaldību
lietu ministrija esot apstiprinājusi Teritorijas plānojumā
noteiktās Ušu ciema robežas. Kā izriet no Vides ministrijas 2007.
gada 18. maija vēstules, kas adresēta Reģionālās attīstības
un pašvaldību lietu ministrijai, kā arī Reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrijas 2007. gada 30. maija vēstules
par ciemu robežu saskaņošanu, kas adresēta Kolkas pagasta padomei
(sk. lietas materiālu pirmā sējuma 165., 166. lpp.),
apstiprinātas un saskaņotas ir tās Ušu ciema robežas, kas
noteiktas Kolkas pagasta teritorijas plānojuma grozījumu
projektā, nevis Teritorijas plānojumā.
16.4. Pieteikuma
iesniedzēja arī norāda, ka Teritorijas plānojumā noteiktās ciemu
robežas sakrīt ar tām ciemu robežām, kuras jau tikušas
apstiprinātas ar Kolkas pagasta padomes 2001. gada
26. novembra un 2003. gada 11. februāra lēmumiem.
Turklāt zemes ierīcības shēmu, uz kuras pamata pieņemti abi
minētie lēmumi, esot akceptējusi Slīteres nacionālā parka
administrācija, kas tolaik bija Vides aizsardzības un reģionālās
attīstības ministrijas pakļautībā esoša valsts civiliestāde.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija neesot
izteikusi iebildumus pret tās pārraudzībā esošās iestādes
darbību, arī akceptējot noteiktās ciemu robežas.
Satversmes tiesai nav jāvērtē,
kāpēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija
toreiz neiebilda pret 2001. gada 26. novembrī
noteiktajām ciemu robežām un nepārskatīja Slīteres nacionālā
parka administrācijas sniegto pozitīvo atzinumu par šīm robežām.
Tas, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija
savulaik nenorādīja uz ciemu robežu neatbilstību tajā laikā spēkā
bijušajiem normatīvajiem aktiem, nenozīmē, ka šobrīd to nebūtu
tiesīga darīt Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu
ministrija. Šāds pilnvarojums Reģionālās attīstības un pašvaldību
lietu ministrijai ir piešķirts gan Aizsargjoslu likuma pārejas
notikumu 2. punktā, gan Teritorijas plānošanas likuma
7.1 pantā, kas piešķir reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministram tiesības apturēt domes (padomes)
izdotos saistošos noteikumus, ar kuriem apstiprināts teritorijas
plānojums vai detālplānojums, vai kādas šo noteikumu daļas
darbību, ja viņš uzskata, ka tie ir nelikumīgi.
Kolkas pagasta
ciemu robežas nav apstiprinātas Aizsargjoslu likumā noteiktajā
kārtībā, tāpēc Teritorijas plānojumā iezīmētās ciemu robežas
juridiski nepastāv un uz šīm teritorijām pilnībā attiecas
aprobežojumi, kas saskaņā ar Aizsargjoslu likumu noteikti
Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslu
teritorijās.
17. Var piekrist pieteikuma
iesniedzējai, ka ne likumdevējs, ne Ministru kabinets nav
noteicis kārtību, kāda pašvaldībai būtu jāievēro, nosakot ciemu
robežas. Arī Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija
2003. gada 30. maija vēstulē par priekšlikumiem
likumprojektam “Grozījumi Aizsargjoslu likumā” Saeimas
Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas
komisijai norāda, ka būtu nepieciešami Ministru kabineta
noteikumi, kas reglamentētu ciemu robežu noteikšanas kārtību
(sk. lietas materiālu trešā sējuma 154. lpp.).
Turklāt Vides ministrija 2004. gada 19. marta vēstulē,
atbildot Kolkas pagasta padomei jautājumā par iespēju saskaņot
ciemu robežas, norāda, ka tā šobrīd ciemu robežas nevar saskaņot,
jo Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, lai
izpildītu Aizsargjoslu likuma 67. panta prasības, veidojot
starpministriju komisiju Baltijas jūras un Rīgas jūras līča
piekrastes aizsargjoslā esošo ciemu robežu apstiprināšanai
(sk. lietas materiālu pirmā sējuma 164. lpp.). Līdz
šim brīdim šāda starpministriju komisija nav izveidota.
Satversmes tiesa uzskata, ka
normatīvajos aktos jāparedz gan precīzāki kritēriji, pēc kuriem
vietējās pašvaldības nosaka ciemu robežas, gan arī kārtība, kādā
ministrijas šīs robežas saskaņo un apstiprina. Tad Baltijas jūras
un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā esošajām vietējām
pašvaldībām būtu vieglāk noteikt normatīvajiem aktiem atbilstošas
ciemu robežas.
18. Rīkojuma Nr. 2-02/144
2.1.1. punktā reģionālās attīstības un pašvaldību lietu
ministrs norāda, ka Kolkas pagasta pašvaldība, nosakot ciema
statusu un Teritorijas plānojumā iezīmējot ciemu robežas, neesot
vadījusies no ciema jēdziena, kas bijis noteikts Likuma par
administratīvo teritoriju izveidošanu 11. panta toreizējā
redakcijā, proti, 2003. gada 13. jūnijā spēkā bijušajā redakcijā.
Tātad, vērtējot rīkojuma
Nr. 2-02/144 2.1.1. punkta atbilstību Satversmes
1. pantam un Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta
pirmās daļas pirmajam teikumam, Satversmes tiesai ir jānoskaidro,
vai reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs rīkojies
savas kompetences ietvaros, pārbaudot Teritorijas plānojuma
atbilstību Likuma par administratīvo teritoriju izveidošanu 11.
panta toreizējai redakcijai, un vai reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministra izdarītais secinājums par to, ka
Teritorijas plānojumā noteiktā ciemu teritorija vairākkārt
pārsniedz vēsturiskās apbūves apjomus, ir pamatots.
18.1. Saskaņā ar likuma
“Par pašvaldībām” 14. panta otrās daļas 1. punktu
pašvaldībām ir pienākums izstrādāt pašvaldības teritorijas
plānojumu un nodrošināt tā administratīvo pārraudzību. Likuma
5. pants noteic, ka pašvaldību darbību šā likuma ietvaros
pārrauga Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu
ministrija.
Ņemot vērā Valsts pārvaldes
iekārtas likuma 7. panta piektajā daļā sniegto pārraudzības
definīciju, autonomo funkciju kontroles jomā Ministru kabineta
noteiktajai institūcijai ir tiesības veikt pašvaldības pieņemto
lēmumu tiesiskuma kontroli (sk. Satversmes tiesas
2004. gada 9. marta sprieduma lietā 2003-16-05 secinājumu
daļas 2. punktu).
No Teritorijas plānošanas likuma
7.1 panta izriet, ka reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrs ir pilnvarots pārbaudīt teritorijas
plānojuma tiesiskumu. Tādējādi reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministram ir tiesības un pienākums pārbaudīt,
vai pašvaldība, pieņemot teritorijas plānojumu, ir pareizi
interpretējusi tiesību normas. Vērtējot Kolkas pagasta
teritorijas plānojumā noteikto ciemu robežu atbilstību normatīvo
aktu prasībām, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu
ministram bija jāpārbauda arī tas, vai šīs robežas ir noteiktas
saskaņā ar Likuma par administratīvo teritoriju izveidošanu 11.
panta redakciju, kas bija spēkā Kolkas pagasta teritorijas
plānojuma apstiprināšanas laikā.
18.2. Likuma “Par
pašvaldībām” 21. panta 6. punkts noteic, ka tikai dome
(padome) var apstiprināt pašvaldības teritoriālo dalījumu un tās
pārvaldes struktūru. Arī Likuma par administratīvo
teritoriju izveidošanu 12. pants noteic, ka apdzīvotās vietas
ciemu kategorijā ieskaita vai izslēdz no tās attiecīgā rajona
(pilsētas) dome, novada dome vai pagasta padome. No abām tiesību
normām izriet, ka viena no pašvaldības autonomajām funkcijām ir
tās administratīvajā teritorijā ietilpstošo ciemu robežu
noteikšana.
Var piekrist pieteikuma
iesniedzējas viedoklim, ka likumdevējs, pieņemot minētās tiesību
normas, ir nodevis ciemu robežu noteikšanu vietējo pašvaldību
kompetencē, taču tas nenozīmē, ka pašvaldībai, nosakot ciemu
robežas, nebūtu jāņem vērā arī citas tiesību normas.
Pirmkārt, iekļaujot ciemu
teritorijā lauku apdzīvotās vietas, kas atrodas Baltijas jūras un
Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā, pieteikuma iesniedzējai
bija jāievēro Aizsargjoslu likuma 6. panta pirmā daļa, kura
tobrīd bija spēkā un noteica šo teritoriju īpašo statusu.
Otrkārt, Kolkas pagasta padomei,
nosakot ciemu robežas Teritorijas plānojumā, vajadzēja vadīties
no tiem kritērijiem, kuri bija noteikti Likuma par administratīvo
teritoriju izveidošanu 11. pantā. Lai gan šobrīd ciemu kategorijā
var ieskaitīt arī tādas lauku apdzīvotās vietas, kurās tiek
plānota koncentrēta apbūve, Teritorijas plānojuma pieņemšanas
brīdī Likuma par administratīvo teritoriju 11. pants
noteica, ka lauku apdzīvoto vietu ciemu kategorijā var ieskaitīt
tikai tad, ja tajā ir vēsturiski radusies koncentrēta apbūve.
Tātad likumdevējs tolaik bija noteicis citus kritērijus lauku
apdzīvoto vietu ieskaitīšanai ciemu kategorijā.
18.3. Satversmes tiesa
nepiekrīt pieteikuma iesniedzējas paustajam viedoklim, ka,
veidojot ciemus, esot bijis svarīgi konstatēt, vai attiecīgajā
teritorijā vispār pastāv ciema izveidošanas priekšnoteikumi, un
ka pašvaldībai neesot bijis jāvērtē tas, vai Likumā par
administratīvo teritoriju izveidošanu noteiktie ciemu
izveidošanas kritēriji ir ievēroti visā ciemu teritorijā.
Likuma par administratīvo
teritoriju izveidošanu 11. pantā ietvertie vārdi “ir vēsturiski
radusies koncentrēta apbūve” skaidri noteic, ka apbūvei bija
jāpastāv Teritorijas plānojuma pieņemšanas brīdī. Saskaņā ar
Teritorijas plānojuma apstiprināšanas laikā spēkā bijušo Likuma
par administratīvo teritoriju izveidošanu 11. panta
redakciju ciemu kategorijā nevarēja ieskaitīt tādas lauku
apdzīvotās vietas, kurās apbūve vēl tiek tikai plānota. Tolaik
spēkā bijušais normatīvais regulējums neparedzēja šādu teritoriju
iekļaušanu ciemos.
Lietā nav strīda par to, ka Kolkas
pagasta padome ciemu robežās ir iekļāvusi arī neapbūvētas
teritorijas. Pieteikuma iesniedzēja pieteikumā norādījusi, ka
visa Kolkas pagasta attīstība nav iedomājama un iespējama bez
infrastruktūras attīstības un jaunas apbūves, kā arī to, ka
Kolkas pagasta padome, nosakot ciemu robežas, ir paredzējusi
teritorijas potenciālai attīstībai (sk. lietas materiālu pirmā
sējuma 8. lpp. un trešā sējuma 201. lpp.). Arī
Teritorijas plānojuma sastāvā pieņemtais kartogrāfiskais
materiāls liecina par to, ka visos astoņos Kolkas pagasta ciemos
ietvertas plašas teritorijas, kurās Teritorijas plānojuma
izstrādes laikā nebija nekāda veida apbūves, bet tā bija tikai
iecerēta (sk. lietas materiālu pirmā sējuma 143., 144. un
147. lpp.).
No iepriekš minētā jāsecina, ka
Kolkas pagasta padome ciemu robežās ir iekļāvusi teritorijas,
kurās Teritorijas plānojuma apstiprināšanas brīdī vispār nebija
apbūves. Tā kā Kolkas pagasta ciemu robežās bija ietvertas arī
neapbūvētas teritorijas, Satversmes tiesai nav jāpārbauda, vai
apbūve ir vēsturiski radusies un vai tā ir koncentrēta.
Reģionālās
attīstības un pašvaldību lietu ministrs bija tiesīgs izvērtēt
ciemu robežu tiesiskumu, un rīkojumā Nr. 2-02/144 pamatoti
ir secināts, ka Teritorijas plānojumā noteikto ciemu teritorija
vairākkārt pārsniedz vēsturiskās apbūves apjomu.
19. Rīkojuma Nr.
2-02/144 2.1.2. punktā ir norādīts, ka ciemu
teritorijās pretēji Aizsargjoslu likuma 6. panta pirmajai un
otrajai daļai un 36. panta otrajai daļai tiek pieļauta jauna
ēku būvniecība 100 metru attālumā no Baltijas jūras Irbes šauruma
krasta dabiskās sauszemes veģetācijas robežas.
Satversmes tiesai nav jāvērtē šā
argumenta pamatotība, jo Kolkas pagasta padome pirms pieteikumu
iesniegšanas Satversmes tiesā ar 2007. gada 17. septembra
lēmumu ir atcēlusi Teritorijas plānojuma darbību attiecībā uz
grafiskās daļas kartē “Atļautā un plānotā teritorijas
izmantošana” noteikto Baltijas jūras un Rīgas jūras līča
piekrastes krasta kāpu aizsargjoslas teritoriju Kolkas ciemā,
Saunaga ciemā, Vaides ciemā, Ušu ciemā, Sīkraga ciemā, Mazirbes
ciemā, Košraga ciemā un Pitraga ciemā, tādējādi novēršot
būvniecības iespējamību ciemu teritorijās 100 metru attālumā no
Baltijas jūras Irbes šauruma krasta dabiskās sauszemes
veģetācijas robežas.
20. Rīkojuma
Nr. 2-02/144 2.2. punktā reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrs norāda, ka Teritorijas plānojums
atzīstams par prettiesisku, jo Kolkas pagasta pašvaldība
piemērojusi tā noteikumus ciemu teritorijai, lai gan ciemu
robežas nav apstiprinātas atbilstoši Aizsargjoslu likuma
67. pantam.
Teritorijas plānošanas likuma
7.1 pants un likuma “Par pašvaldībām” 49. panta
pirmā daļa dod reģionālās attīstības un pašvaldību lietu
ministram tiesības apturēt teritorijas plānojuma darbību tikai
tādā gadījumā, ja viņš uzskata, ka teritorijas plānojums
neatbilst normatīvo aktu prasībām un ir nelikumīgs. Reģionālās
attīstības un pašvaldību lietu ministram nav tiesību apturēt
teritorijas plānojuma darbību gadījumā, kad tas tiek nepareizi
piemērots. Tātad arī rīkojumā par teritorijas plānojuma darbības
apturēšanu reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministram ir
jāpamato, kāpēc teritorijas plānojums neatbilst augstāka
juridiskā spēka normām.
Rīkojuma 2.2.1., 2.2.2. un 2.2.3
punktā minēta konkrēta Kolkas pašvaldības rīcība, kas neatbilstot
normatīvo aktu prasībām. Piemērojot Teritorijas plānojuma
noteikumus ciemu teritorijai, netiekot ievērots Aizsargjoslu
likuma 36. panta pirmās daļas 2. punkts; ciemu
teritorijā tiekot izstrādāti un apstiprināti detālplānojumi,
neņemot vērā Slīteres nacionālā parka administrācijas un
Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas atzinumus,
turklāt Kolkas pagasta padome sistemātiski pieņemot lēmumus par
zemesgabalu sadalīšanu Baltijas jūras un Rīgas jūras līča
piekrastes aizsargjoslā. Rezultātā tiekot veidotas jaunas zemes
vienības, kas ir mazākas par trim hektāriem.
Minētie reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministra argumenti ir saistīti nevis ar
Teritorijas plānojuma neatbilstību normatīvo aktu prasībām, bet
gan ar tā noteikumu piemērošanu. Tas, ka Kolkas pagasta padome
joprojām piemēro Teritorijas plānojumu daļā, kuru reģionālās
attīstības un pašvaldību lietu ministrs uzskata par prettiesisku,
nevar būt arguments, lai apturētu Teritorijas plānojuma darbību
attiecībā uz grafiskās daļas kartē “Atļautā un plānotā
teritorijas izmantošana” noteikto Kolkas ciema, Saunaga ciema,
Vaides ciema, Ušu ciema, Sīkraga ciema, Mazirbes ciema, Košraga
ciema un Pitraga ciema teritoriju.
Arī lietas materiālos esošā
sarakste starp Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu
ministriju un Kolkas pagasta padomi liecina par to, ka, pēc
Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas domām,
pretrunā ar normatīvajiem aktiem ir pieteikuma iesniedzējas
rīcība Teritorijas plānojuma piemērošanā (sk. lietas
materiālu trešā sējuma 21.–23. lpp., 29.–35. lpp. un
49.– 54. lpp.).
Ja reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrs uzskata, ka Kolkas pagasta padome
rīkojas pretēji spēkā esošajām tiesību normām, viņš var izmantot
tiesības, kas viņam piešķirtas likuma “Par pašvaldībām”
XII nodaļā. Ja reģionālās attīstības un pašvaldību lietu
ministrs konstatē, ka padomes priekšsēdētājs nepilda vai pārkāpj
Satversmi, likumus, Ministru kabineta noteikumus, viņš saskaņā ar
likuma “Par pašvaldībām” 93. pantu var sākotnēji atstādināt
padomes priekšsēdētāju no amata. Kā norādīts likuma “Par
pašvaldībām” 94.1 pantā: ja pašvaldības padome vai
citas pašvaldības institūcijas nepilda vai pārkāpj Satversmes,
likumu, Ministru kabineta noteikumus, reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrs var prasīt no padomes priekšsēdētāja
paskaidrojumus. Teritorijas plānošanas likuma 7.1
pants nepiešķir reģionālās attīstības un pašvaldību lietu
ministram tiesības apturēt teritorijas plānojuma darbību tikai
tāpēc, ka vietējā pašvaldība, piemērojot tā noteikumus, rīkojas
neatbilstoši spēkā esošajām tiesību normām.
Rīkojuma
Nr. 2-02/144 2.2. punktā minētie reģionālās attīstības
un pašvaldību lietu ministra argumenti attiecas nevis uz
Teritorijas plānojuma iespējamo prettiesiskumu, bet gan uz
pārkāpumiem tiesību normu piemērošanā un tāpēc nevar tikt
izmantoti, lai apturētu Teritorijas plānojuma darbību attiecībā
uz grafiskās daļas kartē “Atļautā un plānotā teritorijas
izmantošana” noteikto Kolkas ciema, Saunaga ciema, Vaides ciema,
Ušu ciema, Sīkraga ciema, Mazirbes ciema, Košraga ciema un
Pitraga ciema teritoriju.
21. Rīkojumos Nr.
2-02/145, Nr. 2-02/146 un Nr. 2-02/147 ir norādīts, ka
detālplānojumi īpašumiem “Jūrassili”, “Saulrīti”, “Ausmas” un
“Undīnes” ir atzīstami par prettiesiskiem, jo tajos paredzēta
nekustamo īpašumu sadalīšana zemesgabalos, kas ir mazāki par trim
hektāriem. Tas esot pretrunā ar Aizsargjoslu likuma 36. panta
pirmās daļas 2. punkta prasībām.
Sprieduma 16.3. punktā
Satversmes tiesa secināja, ka teritorija atrodas ārpus ciema, ja
ciema robežas nav apstiprinātas Aizsargjoslu likuma pārejas
noteikumu 2. punktā noteiktajā kārtībā. Tātad visi trīs
apturētie detālplānojumi ir izstrādāti nekustamajiem īpašumiem,
kas atrodas teritorijā, kura nav uzskatāma par ciema teritoriju.
Tā kā gan Sīkraga ciems, gan Mazirbes ciems, kuru detālplānojumi
ir apturēti, atrodas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča
piekrastes aizsargjoslā, šīm teritorijām ir piemērojami tie
aprobežojumi, kas noteikti Aizsargjoslu likuma
36. pantā.
Laikā, kad tika apstiprināts
Teritorijas plānojums, Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās
daļas 1. punkts noteica, ka pilsētās un ciemos, kas atrodas
Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā,
jaunveidojamā zemes īpašuma platību nosaka vietējās pašvaldības
saistošajos noteikumos. Taču kopš 2003. gada 22. jūlija
Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās daļas 2. punkts
papildus noteic, ka Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes
aizsargjoslā ārpus pilsētām un ciemiem jaunveidojamā zemes
īpašuma platība nedrīkst būt mazāka par trim hektāriem. Visi trīs
detālplānojumi tika pieņemti 2006. gada 23. oktobrī, kad spēkā
bija Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās daļas
2. punkta jaunā redakcija. Detālplānojums tiek pieņemts kā
vietējās pašvaldības saistošie noteikumi, un tam ir jāatbilst
augstāka juridiskā spēka normām. Tātad visiem trim
detālplānojumiem bija jāatbilst Aizsargjoslu likuma
36. panta pirmās daļas 2. punkta prasībām.
Aizsargjoslu likuma 36. panta
pirmās daļas 2. punkta mērķis ir nepieļaut tādu situāciju,
ka Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes teritorijās, kas
atrodas ārpus ciemiem, tiek sadrumstaloti zemesgabali. Vienlaikus
šīs tiesību normas mērķis ir novērst tādu situāciju, ka piekrastē
tiek veidota vienlaidu apbūve un tādējādi tiek apdraudēta
Aizsargjoslu likuma 6. panta pirmajā daļā noteiktā Baltijas jūras
un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslas izveidošanas mērķa
sasniegšana.
Lai gan Teritorijas plānojuma
pieņemšanas laikā vēl nebija spēkā Aizsargjoslu likuma
36. panta pirmās daļas 2. punkts un pašvaldība
Teritorijas plānojumā varēja noteikt, ka jaunveidojamā zemes
īpašuma platība ir mazāka par trim hektāriem, detālplānojuma
izstrādē Aizsargjoslu likuma 36. panta pirmās daļas
2. punkts bija saistošs.
Tātad Satversmes tiesai ir
jānoskaidro, vai saskaņā ar detālplānojumiem patiešām ir
paredzēts izveidot zemes īpašumus, kuru platība ir mazāka par
trim hektāriem.
21.1. Detālplānojums īpašuma “Jūrassili”
teritorijai.
Īpašums “Jūrassili” atrodas
teritorijā, kuras izmantošanas mērķis saskaņā ar Teritorijas
plānojumu ir mazsaimniecību un ģimenes māju apbūve. Saskaņā ar
Teritorijas plānojuma Apbūves noteikumu 6.3.6. punktu
mazsaimniecību un ģimenes māju teritoriju detālplānojumā atļauts
sadalīt zemesgabalu, ja pēc sadalīšanas izveidotie zemesgabali
(parceles) nav mazāki par 0,36 hektāriem un ja pēc sadalīšanas
izveidoto zemesgabalu platums nav mazāks par 50 metriem
(sk. lietas materiālu pirmā sējuma 41.,
42. lpp.). Identisks skaidrojums ir atrodams arī
detālplānojuma 1.1.3. punktā (sk. lietas materiālu
otrā sējuma 152. lpp.).
Saskaņā ar detālplānojumu īpašuma
“Jūrassili” teritorija ir 2,11 hektāri un to paredzēts sadalīt
četros zemesgabalos attiecīgi 6350, 5040, 5055 un 4655
kvadrātmetru platībā.
21.2. Detālplānojums īpašuma “Saulrīti” teritorijai.
Īpašums “Saulrīti” atrodas
teritorijā, kuras izmantošanas mērķis saskaņā ar Teritorijas
plānojumu ir mazsaimniecību un ģimenes māju apbūve. Saskaņā ar
Teritorijas plānojuma Apbūves noteikumu 6.3.6. punktu
mazsaimniecību un ģimenes māju teritoriju detālplānojumā atļauts
sadalīt zemesgabalu, ja pēc sadalīšanas izveidotie zemesgabali
(parceles) nav mazāki par 0,36 hektāriem un ja pēc sadalīšanas
izveidoto zemesgabalu platums nav mazāks par 50 metriem (sk.
lietas materiālu pirmā sējuma 41., 42. lpp.).
Identisks skaidrojums ir atrodams arī datālplānojuma
1.1.3. punktā (sk. lietas materiālu otrā sējuma 80.
lpp.).
Saskaņā ar detālplānojumu īpašuma
“Saulrīti” teritorija ir 0,73 hektāri un to paredzēts sadalīt
divos zemesgabalos attiecīgi 3635 un 3665 kvadrātmetru platībā
(sk. lietas materiālu otrā sējuma 81. lpp.).
21.3. Detālplānojums īpašumam “Ausmas” un īpašumam
“Undīnes”.
Abi īpašumi atrodas teritorijā,
kuras izmantošanas mērķis saskaņā ar Teritorijas plānojumu ir
mežaines ar mājvietām un mežāres ar mājvietām. Saskaņā ar
Teritorijas plānojuma Apbūves noteikumu 6.6.9. punktu
mežaines ar mājvietām teritoriju detālplānojumā atļauts sadalīt
zamesgabalu, ja pēc sadalīšanas izveidotie zemesgabali (parceles)
nav mazāki par vienu hektāru un ja pēc sadalīšanas izveidoto
zemesgabalu platums nav mazāks par 50 metriem (sk. lietas
materiālu pirmā sējuma 122. lpp.). Arī attiecībā uz
teritorijām, kuru izmantošanas mērķis saskaņā ar Teritorijas
plānojumu ir mežāres ar mājvietām, Apbūves noteikumu
6.5.9. punkts noteic, ka detālplānojumā atļauts sadalīt
zemesgabalu, ja pēc sadalīšanas izveidotie zemesgabali (parceles)
nav mazāki par vienu hektāru un ja pēc sadalīšanas izveidoto
zemesgabalu (parceles) platums nav mazāks par 50 metriem
(sk. lietas materiālu pirmā sējuma 120. lpp.).
Identisks skaidrojums ir atrodams arī detālplānojuma
1.1.3. punktā (sk. lietas materiālu pirmā sējuma
200. lpp.).
Saskaņā ar detālplānojumu īpašumi
“Ausmas” un “Undīnes” ir divas zemes vienības: “Ausmas” – 4,52
hektāru platībā un “Undīnes” – 1,86 hektāru platībā. Ar
detālplānojumu tiek mainītas zemes vienību robežas un īpašums
”Ausmas” tiek sadalīts divās zemes vienībās – attiecīgi 31 200 un
14 050 kvadrātmetru platībā (sk. lietas materiālu pirmā sējuma
201. lpp.).
Tādējādi visi
trīs detālplānojumi neatbilst Aizsargjoslu likuma 36. panta
pirmās daļas 2. punktam un reģionālās attīstības un
pašvaldību lietu ministrs ir rīkojies tiesiski, apturot
detālplānojumu īpašuma “Jūrassili” teritorijai, īpašuma
“Saulrīti” teritorijai un īpašumu “Ausmas” un “Undīnes”
teritorijai.
22. Reģionālās
attīstības un pašvaldību lietu ministrs rīkojumā
Nr. 2-02/145 un rīkojumā Nr. 2-02/147, atsaucoties uz
Slīteres nacionālā parka administrācijas atzinumiem, papildus
norāda, ka detālplānojums īpašumam “Jūrassili”, kā arī
detālplānojums īpašumiem “Ausmas” un “Undīnes” neatbilst Ministru
kabineta 2001. gada 13. marta noteikumu Nr. 116 “Slīteres
nacionālā parka individuālie aizsardzības un izmantošanas
noteikumi” (turpmāk – noteikumi Nr. 116) 14.2. apakšpunktam,
jo ainavu aizsardzības zonā ir aizliegts veikt būvniecību, kas
maina dabas un kultūrvēsturisko ainavu.
Satversmes tiesai ir jānoskaidro,
vai Slīteres nacionālā parka atzinumiem ir saistošs spēks un cik
lielā mērā Kolkas pagasta pašvaldībai tie bija jāņem vērā
detālplānojumos īpašumam “Jūrassili”, kā arī īpašumiem “Ausmas”
un “Undīnes”.
No normatīvajiem aktiem izriet, ka
atzinumiem, kurus teritorijas plānošanas procesā pašvaldībai
sniedz kompetentās institūcijas, nav normatīva spēka, tomēr
pašvaldībai, izstrādājot teritorijas plānojumu, ir jāņem vērā
atzinumos ietvertie secinājumi un ieteikumi. Valsts pārvaldes
mērķus, arī vides aizsardzības mērķus, visefektīvāk iespējams
sasniegt, valsts pārvaldes iestādēm sadarbojoties. Valsts
pārvaldes iekārtas likuma septītā nodaļa paredz sadarbību kā
procesu, kas valsts pārvaldes iestādēm palīdz efektīvāk veikt
savas funkcijas un uzdevumus (sk. Satversmes tiesas 2008.
gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03
27.2. punktu). Arī detālplānojuma izstrādāšanas un
apstiprināšanas gaitā pašvaldībai jāņem vērā kompetento
institūciju sniegtie atzinumi, kuri ir pieprasīti un saņemti.
Konkrētajā lietā ir īpaši jāņem
vērā tas, ka teritorijas, kurām tika izstrādāti un apstiprināti
nu jau apturētie detālplānojumi, atrodas īpaši aizsargājamā dabas
teritorijā – Slīteres nacionālajā parkā.
Lai nodrošinātu dabas ekosistēmu
aizsardzību, ainavu un sugu ģenētiskās un bioloģiskās
daudzveidības saglabāšanu un vienlaikus pieļautu saimniecisko
attīstību, Slīteres nacionālā parka likums parka teritorijai
noteic funkcionālu zonējumu, kurā katrai zonai ir atšķirīgs
tiesiskais režīms. Īpašums “Jūrassili”, kā arī īpašumi “Ausmas”
un “Undīnes” atrodas Slīteres nacionālā parka ainavu aizsardzības
zonā. Saskaņā ar Slīteres nacionālā parka likuma 8. pantu ainavu
aizsardzības zona ir veidota, lai saglabātu piejūras mežu ainavu,
bioloģisko daudzveidību, aizsargātu Ziemeļkurzemei raksturīgo
kultūrvidi, kā arī nodrošinātu atpūtai un tūrismam piemērotas
vides saglabāšanu un dabu saudzējošu saimniekošanas metožu
lietošanu. Savukārt Ministru kabineta 2003. gada 22. jūlija
noteikumu Nr. 415 “Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju
vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi” (turpmāk –
noteikumi Nr. 415) 21. punkts noteic, ka būvniecība aizsargājamo
ainavu apvidū pieļaujama atbilstoši pašvaldības teritorijas
plānojumam un detālplānojumam, ievērojot normatīvajos aktos un
dabas aizsardzības plānā noteikto kārtību un ierobežojumus. No
šīm tiesību normām, kā arī no Noteikumu Nr.116 14.2. apakšpunkta
ir secināms, ka saimnieciskā darbība, tostarp būvniecība,
Slīteres nacionālā parka ainavu aizsardzības zonā pati par sevi
nav aizliegta, tomēr tai jābūt tādai, kas nemaina dabas un
kultūrvēsturisko ainavu. Kā redzams no lietas materiāliem,
pieteikuma iesniedzēja un Slīteres nacionālā parka administrācija
ir pretējos ieskatos par detālplānojumos paredzētās apbūves
ietekmi uz dabas un kultūrvēsturisko ainavu.
Likuma “Par īpaši aizsargājamām
dabas teritorijām” 18. pants noteic, ka īpaši aizsargājamai
teritorijai ir izstrādājams dabas aizsardzības plāns, lai tajā
saskaņotu dabas aizsardzības, dabas resursu izmantošanas un
reģiona ilgtspējīgas attīstības intereses. Turklāt minētā likuma
21. pants paredz, ka pašvaldībai, veicot teritorijas
plānošanu, ir jāievēro īpaši aizsargājamai dabas teritorijai
izstrādātais dabas aizsardzības plāns.
Slīteres nacionālā parka likuma
3.pants noteic, ka parku pārvalda Slīteres nacionālā parka
administrācija. Saskaņā ar Ministru kabineta 2004.gada
28.decembra noteikumu Nr.1056 “Slīteres nacionālā parka
administrācijas nolikums” 2.punktu viena no minētās vides
ministra pakļautībā esošās tiešās pārvaldes iestādes funkcijām ir
valsts dabas aizsardzības politikas īstenošana Slīteres
nacionālajā parkā. Savukārt noteikumu 3.3.punkts paredz, ka
minētās iestādes uzdevums ir izstrādāt un aktualizēt Slīteres
nacionālā parka dabas aizsardzības plānu, kā arī organizēt tā
īstenošanu. Turklāt Noteikumu Nr. 415 5.punkts noteic, ka
aizsargājamā teritorijā aizliegts veikt darbību, ja par vides
aizsardzību atbildīgā institūcija atbilstoši tās kompetencei
pieņēmusi pārvaldes lēmumu, ka darbība ir pretrunā ar
aizsargājamās teritorijas izveidošanas un aizsardzības mērķiem un
uzdevumiem.
Līdz šim Slīteres nacionālā parka
dabas aizsardzības plāns nav ne izstrādāts, ne apstiprināts.
Taču, ņemot vērā normatīvajos aktos noteikto Slīteres nacionālā
parka administrācijas kompetenci, Satversmes tiesa atzīst, ka
līdz brīdim, kad tiks pieņemts un apstiprināts Slīteres nacionālā
parka dabas aizsardzības plāns, pieteikuma iesniedzējai
teritorijas plānošanas procesā ne tikai jāpieprasa un jāizvērtē
Slīteres nacionālā parka administrācijas atzinums, bet arī
detālplānojumos paredzētie risinājumi ir jāsaskaņo ar Slīteres
nacionālā parka administrāciju. Proti, īpaši aizsargājamā dabas
teritorijā ar detālplānojumu noteikt perspektīvu apbūvi var
vienīgi tad, ja no kompetentās vides aizsardzības iestādes ir
saņemts pozitīvs atzinums.
Tādējādi detālplānojums īpašumam
“Jūrassili” un detālplānojums īpašumiem “Ausmas” un “Undīnes” ir
uzskatāmi par prettiesiskiem, jo tajos nav novērsti Slīteres
nacionālā parka administrācijas atzinumos norādītie
pārkāpumi.
Var piekrist pieteikuma
iesniedzējai, ka tiesisko noteiktību un paredzamību teritorijas
plānošanas procesā veicinātu aizsargājamās teritorijas dabas
aizsardzības plāns, kas jāizstrādā Slīteres nacionālā parka
administrācijai. Tomēr Kolkas pagasta padomei, apstiprinot
detālplānojumus, bija saistoši Slīteres nacionālā parka
administrācijas sniegtie atzinumi, kaut arī dabas aizsardzības
plāns nebija izstrādāts.
Reģionālās
attīstības un pašvaldību lietu ministrs ir pamatoti konstatējis,
ka detālplānojumi īpašumam “Jūrassili” un īpašumiem “Ausmas” un
“Undīnes” neatbilst Slīteres nacionālā parka atzinumos
norādītajam Ministru kabineta 2001. gada 13. marta noteikumu Nr.
116 “Slīteres nacionālā parka individuālie aizsardzības un
izmantošanas noteikumi” 14.2. apakšpunktam.
23. Reģionālās attīstības
un pašvaldību lietu ministrs rīkojumu Nr. 2-02/144 ir
izdevis gandrīz četrus gadus pēc tam, kad Kolkas pagasta padome
pieņēmusi pašvaldības saistošos noteikumus par Teritorijas
plānojuma apstiprināšanu.
Satversmes tiesa vērš Saeimas
uzmanību uz to, ka likumos, kas regulē vietējo pašvaldību
teritorijas plānošanas kontroles jautājumus, nav noteikts
termiņš, kādā reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs
var apturēt vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu,
detālplānojumu vai to daļas.
Šāda termiņa neesamība var nonākt
pretrunā ar tiesiskās stabilitātes principu, kas teritorijas
plānošanas jomā ir ļoti nozīmīgs. Privātpersonām ir tiesības
plānot saimniecisko darbību savā nekustamajā īpašumā, rēķinoties
ar teritorijas plānojuma stabilitāti. Tiesiskās stabilitātes
princips kļūst īpaši aktuāls tad, kad vietējās pašvaldības
teritorijas plānojums ir spēkā jau ilgāku laiku un kopš tā spēkā
stāšanās nav notikusi būtiska tiesisko vai faktisko apstākļu
maiņa, kas ļautu apšaubīt teritorijas plānojuma tiesiskumu.
No vienas puses, reģionālās
attīstības un pašvaldību lietu ministram likums ir piešķīris
tiesības apturēt tādu teritorijas plānojumu, kas neatbilst spēkā
esošajiem normatīvajiem aktiem. Tiesiskuma princips prasa, lai
teritorijas plānojuma un detālplānojuma normas atbilstu augstāka
spēka tiesību normām. No otras puses, tikpat nozīmīgas un
aizsargājamas ir to personu tiesības un likumiskās intereses,
kurām teritorijas plānojums piešķir noteiktas tiesības un kuras,
ilgtermiņā plānojot savu saimniecisko darbību, ir tiesīgas
paļauties uz teritorijas plānojuma stabilitāti.
Satversmes tiesa uzskata, ka
likumdevēja uzdevums ir noteikt minēto tiesību taisnīgu
līdzsvaru. Tāpēc Saeimai ir jāapsver iespēja likumā noteikt
termiņu, kādā reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs
var apturēt vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu.
Nolēmumu
daļa
Pamatojoties uz Satversmes tiesas
likuma 30. – 32. pantu, Satversmes tiesa
nosprieda:
atzīt
reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra
2007. gada 6. jūnija rīkojumu Nr. 2-02/144 “Par
Kolkas pagasta padomes 2003. gada 13. jūnija saistošo
noteikumu Nr. 6 “Kolkas pagasta teritorijas plānojums”
apturēšanu daļā”, 2007. gada 6. jūnija rīkojumu
Nr. 2-02/145 “Par Kolkas pagasta padomes 2006. gada 23.
oktobra saistošo noteikumu Nr. 11 “Detālplānojums
Nr. 01/08/05 Kolkas pagasta Sīkraga ciema īpašuma Jūrassili
teritorijai, kadastra Nr. 8862 001 0061” apturēšanu”, 2007.
gada 6. jūnija rīkojumu Nr. 2-02/146 “Par Kolkas
pagasta padomes 2006. gada 23. oktobra saistošo noteikumu
Nr. 13 “Detālplānojums Nr. 02/08/05 Kolkas pagasta
Mazirbes ciema īpašuma Saulrīti teritorijai, kadastra
Nr. 8862 002 0050” apturēšanu” un 2007. gada 6. jūnija
rīkojumu Nr. 2-02/147 “Par Kolkas pagasta padomes 2006. gada
23. oktobra saistošo noteikumu Nr. 12 “Detālplānojums
Nr. 01/08/05 Kolkas pagasta Mazirbes ciema īpašumu Ausmas,
kadastra Nr. 8862 002 0027, un Undīnes, kadastra
Nr. 8862 002 0204” apturēšanu” par atbilstošu Valsts
pārvaldes iekārtas likuma 10. panta pirmās daļas
pirmajam teikumam un Latvijas Republikas Satversmes
1. pantam.
Spriedums ir galīgs un
nepārsūdzams.
Spriedums stājas spēkā tā
publicēšanas dienā.
Tiesas sēdes priekšsēdētājs
K.Balodis