"Ieguldiet tirdzniecībā ar Latviju — tagad"

"Dagens Industri"

— 2000.02.19.

"Pastāv labi priekšnosacījumi Latvijā iedibināt ienesīgu tirdzniecību, un ir mazliet bēdīgi, ka mēs neredzam lielāku zviedru klātbūtni", teica konsultantu firmas "Euroventures" biznesa juriste Kristīne Čakste.

Kristīne Čakste ir dzimusi Zviedrijā, un viņas vecāki ir latvieši. Tiklīdz radās iespēja braukt uz Latviju, viņa ir strādājusi ar Latvijas jautājumiem. Viņa ir Latvijas lietās specializējusies biznesa juriste un palīdz zviedru uzņēmumiem, kas vēlas ienākt Latvijas tirgū.

Latvijā ir spēcīga norvēģu un arī vācu klātbūtne. Zviedri ir nogaidījuši. Krievu mafija ir varas faktors, tomēr Kristīne Čakste uzskata, ka pietiekama piesardzība, kā arī labas attiecības ar valsts iestādēm un politisko varu spēj aizsargāt.

"Valsts ir maza, un interese par ārvalstu ieguldītājiem ir liela, tādēļ lielajiem uzņēmumiem ir relatīvi viegli tikt pie runāšanas ar personām valdības līmenī."

Grūtības ir citur:

"Atcerieties, ka latviešiem ir bijusi daudz grūtāka dzīve nekā zviedriem. Viņi ir uz savas ādas izjutuši trūkumu un nebrīvi, tādēļ domā savādāk nekā parasti zviedri", saka Kristīne Čakste, kas dažreiz ir piedalījusies sarunās, kurās ir radies iespaids, ka puses ir vienojušās. Tomēr pēc tam, kad viņa ir "parakusi dziļāk", ir atklājies, ka zviedri un latvieši līgumu izpratuši pavisam atšķirīgi.

"Neesiet naivi", viņa aicina.

Privatizācija ir gandrīz pabeigta. Tā ir bijusi demokrātijas skola visos līmeņos.

Tagad Latvijas uzņēmumi tiek vadīti efektīvāk, bet, joprojām, cīnās ar Austrumeiropā labi pazīstamo parādību - pārmērīgi lielu personālu, mazām algām, nolietotu tehnisko aprīkojumu un vides problēmām.

Ārzemēm piederošie uzņēmumi labi izglītotus jauniešus piesaista ar lielākām algām un labākiem darba apstākļiem. Kristīne Čakste saskata skaidru ekonomikas šķelšanos:

"Ir moderni veikali, eleganti restorāni un viesnīcas, bet arī lētas ēstuves un veikali neizremontētās telpās."

Lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa vēl joprojām saņem ārkārtīgi mazus ienākumus un tiek cauri, dzīvojot lēti ar ļoti mazām prasībām, lēti iepērkoties vietējos tirgos un apstrādājot zemes gabaliņus.

Daudzām latviešu ģimenēm ir pieejama iekopta zeme. Ģimeņu saliedētība ir spēcīga - pat jauni un labi izglītoti ļaudis nedēļas nogalēs stāda un ievāc ražu, palīdzot gados vecajiem radiniekiem.

Urbanizācijas process tomēr ir straujš. Dzīve laukos tiek uzskatīta par garlaicīgu.

Rīgā dzīvo miljons cilvēku. Ventspilī, Liepājā un Daugavpilī pieaug dinamika.

Ārvalstu uzņēmumi veicina urbanizāciju. Tie izvirza prasības pēc modernas infrastruktūras un darboties spējīgām institūcijām. Tie gūst labumu no tā, ka Latvija ir mazu algu zeme, taču tajā pašā laikā tie maksā vairāk nekā vietējie uzņēmumi, jo ražīgums ir lielāks.

"Latvijas pielāgošanās Eiropas Savienībai palielinās izmaksas visās sfērās. Mazo cenu valsts Latvija varbūt būs vēl kādus desmit gadus, ja attīstība būs tāda, kā vajag", Kristīne Čakste teica.

Latvijas jaunieši iespējas saskata savā zemē. Viņi labprāt iegūst izglītību ārzemēs, bet pēc tam atgriežas mājās. Tautsaimniecībai un pārvaldei ir nepieciešamas viņu zināšanas. Viņu algas ir milzīgas salīdzinājumā ar to, ko pelna viņu vecāki.

"Pēc dažiem gadiem Latvija sasniegs normālu Rietumvalstu līmeni, un tad Latvijas tirgū iekļūt būs dārgāk un grūtāk. Zviedru tirdzniecības uzņēmumiem jāizmanto izdevība, kamēr vēl ir iespējas un interese", Kristīne Čakste teica.

 

"Svensk Handel" maijā Rīgā rīkos kongresu

Importētāji un dalībuzņēmumi, kas vēlas ienākt Latvijā vai meklēt sadarbību ar šo valsti, maijā pulcēsies Svensk Handel pirmajā kongresā. Trīs intensīva darba piesātinātās dienās būs sanāksmes un semināri.

"Rīgu kā kongresa vietu mēs esam izvēlējušies tādēļ, lai uzsvērtu "Svensk Handel" starptautisko darbību un lai parādītu darījumu iespējas Baltijas valstīs", teica pasākuma organizators "Svensk Handel" pārstāvis Bjorns Ēdsta.

Viņš paskaidroja, ka kongress būšot arī kā saikne ar kopīgo Zviedrijas un Latvijas vēsturi. Latvija gandrīz 100 gadu atradās Zviedrijas sastāvā, un tad Rīga bija Zviedrijas lielākā un bagātākā pilsēta.

Latvijā strādājošie zviedri kongresā stāstīs par savu pieredzi. Latvijas uzņēmēji savukārt iepazīstinās ar savu skatījumu uz Zviedrijas tirgu un kā ir strādāt kopā ar zviedriem. Kongresā būs paredzēts laiks, lai varētu tikties zviedru un latviešu uzņēmumi. Cerams, ka tie izmantos šo iespēju, lai noslēgtu darījumu kontaktus.

"Vladimirs Putins saniknots uz Latviju"

"Aftonbladet"

— 2000.02.18.

Irkutska.

Krievijas prezidenta vietas izpildītājs Vladimirs Putins piektdien asos vārdos nosodīja Latviju par tur it kā notiekošo veco pretnacistisko partizānu vajāšanu.

Putins īpaši uzsvēra gadījumu ar 77 gadus veco Vasiliju Kononovu, kam nupat tika piespriests sešu gadu cietumsods par to, ka par sadarbību ar nacistiem viņš esot pavēlējis nogalināt deviņus civiliedzīvotājus. Tas notika 1944. gadā, kad Latviju bija okupējusi nacistiskā Vācija.

Vēstulē Latvijas prezidentei Vairai Vīķei—Freibergai, ko Kremlis darīja zināmu piektdien, Putins pieprasa, lai Vīķe—Freiberga par jaunu izvērtē šo "cietsirdīgo un netaisnīgo spriedumu" pret "vecu un smagi slimu vīru".

Vīķes—Freibergas preses sekretāre Aiva Rozenberga atbildēja — prezidente uzskata, ka kara noziedznieki ir jāsoda, vienalga, kurā pusē viņi ir karojuši.

Cita pazīme, kas liecina par saspīlējumu starp šīm abām valstīm, ir tāda, ka Krievijas bijušais prezidents Boriss Jeļcins piektdien atraidīja Latvijas piedāvājumu piešķirt viņam Triju Zvaigžņu ordeni. Šis apbalvojums tiek piešķirts personām, kuras ir atbalstījušas Latvijas cīņu par neatkarību.

"Latvija tiek apsūdzēta

antinacistisko cīnītāju vajāšanā"

"The Guardian"

— 2000.02.19.

Krievijas prezidenta vietas izpildītājs Vladimirs Putins izteicis nosodījumu par bijušā pretošanās cīņu dalībnieka ieslodzīšanu cietumā, kurš tiek apsūdzēts kara noziegumos, cīnoties pret nacistiem un vietējiem kolaboracionistiem 1944.gadā.

77 gadus vecais Vasilijs Kononovs ir pirmais antinacistiskais cīnītājs, kas ir atzīts par vainīgu kara noziegumos valstī, kura nav spējusi sodīt kolaboracionistus un fašistiskos kaujiniekus par to lomu tūkstošiem ebreju noslepkavošanā šajā Baltijas republikā Otrā pasaules kara laikā.

Pirms trim nedēļām kara laika propadomiskais partizāns Kononovs tika ieslodzīts uz sešiem gadiem par 9 cilvēku noslepkavošanu Austrumlatvijas Mazo Batu ciemā 1944.gadā. Tas ir saniknojis Krieviju.

Savas vizītes laikā Sibīrijā Putins paziņojis: "Latvijas represīvais aparāts arvien vairāk vēršas pret antifašistiskās pretošanās kustības cīnītājiem. Tas var izvērsties par masveida pretfašistisko cīnītāju vajāšanu."

Kononovs ir noraidījis savu saistību ar 9 latviešu nogalināšanu. Šīs slepkavības esot bijusi atmaksa par 12 antifašistisko partizānu un Kononova kolēģu nogalināšanu cīņu laikā šajā ciemā.

Holokausta vēsturnieki latviešus uzlūko par vislabprātīgākajiem nacistu līdzdalībniekiem kara laikā, savukārt pašreizējās Latvijas varas iestādes tiek kritizētas par nespēju sodīt kara noziedzniekus, kuri palīdzēja vāciešiem.

1939.gada Staļina un Hitlera noslēgtā Molotova un Rībentropa pakta ietvaros krievi 1940.gadā okupēja trīs Baltijas valstis – Latviju, Igauniju un Lietuvu. Taču pēc gada nacistiskie iekarotāji viņus padzina.

Daudzi baltiešu nacionālisti, kuri bija pret krieviem naidīgi noskaņoti, kopīgi ar vāciešiem cīnījās, lai padzītu krievus, un līdzdarbojās holokaustā.

Konrāds Kalējs, bijušais latviešu militārists, kas tiek turēts aizdomās par līdzdalību 30.000 cilvēku masveida nogalināšanā Latvijā, pagājušajā mēnesī no Lielbritānijas devās uz Austrāliju, kad Lielbritānijas iekšlietu ministrs Džeks Strovs bija paziņojis, ka viņš nevar tikt sodīts. Tomēr lika Kalējam aizbraukt.

Nacistu vajātāji, galvenokārt Jeruzalemes Simona Vīzentāla centrs, ir apsūdzējuši Latviju par pārāk lielu iecietību pret gados vecajiem pronacistiskajiem noziedzniekiem, savukārt Maskava ir žēlojusies, ka Latvijas kara noziegumu izmeklēšanā galveno vērību pievēršot antifašistiskajiem partizāniem.

Kamēr Latvijā un kaimiņos esošajā Igaunijā pēdējos gados tiek organizēti nacistisko SS veterānu gājieni, gados vecie partizāni sūdzas, ka viņu apvienības esot aizliegtas.

Sakarā ar Kononovam piespriesto sodu Krievijas Ārlietu ministrija ir paziņojusi: "Ir sodīts cilvēks par cīņu pret fašismu, kas pasaulē ir kas nepieredzēts. Šī tiesa rada bīstamu precedentu, kas varētu stimulēt grēkāžu meklējumus."

Latvijā ir tikuši sodīti vairāki citi pretnacistiskie cīnītāji. Tiek apgalvots, ka viens no aizdomās turētajiem esot izdarījis pašnāvību. Vienlaikus Latvija apgalvo, ka tās rīcībā neesot pietiekamu pierādījumu Kalēja saukšanai pie atbildības.

Divas dienas Latvijā pulcējās Lielbritānijas, ASV, Kanādas, Izraēlas un Austrālijas prokurori, lai apspriestu Kalēja lietu. Simona Vīzentāla centrs un Krievijas Ārlietu ministrija ir izteikušas protestu pret savu neuzaicināšanu uz šo sanāksmi.

Jans Treinors

"Dieva taisnīgums"

"Die Welt"

— 2000.02.17.

Tas ir labi, ka Latvijas prezidente tic Dievam.

Taču tad viņai vajadzētu baidīties no šķīstīšanas uguns. Uz dubultmorāli tur augšā raugās ne labprāt. Taču Vaira Vīķe - Freiberga pašreiz bez kādām iebildēm šo dubultmorāli atzīst. Prezidente saka, ka viņa tic "atdzimšanai" un "Dieva taisnīgumam" un tāpēc neesot dusmīga par to, ka latviešu kara noziedznieki uz zemes tiek cauri sveikā. Vācu okupācijas laikā Latvijā tika nogalināti 30 000 ebreju un čigānu, un daudzi no viņiem — latviešu rokām. Citādi Valsts prezidente domā par gadījumiem, kad upuri ir latvieši. Attiecībā uz krieviem, acīmredzot "Dieva taisnīgums" neeksistē. Zīmīgi ir tas, ka tā domā Valsts prezidente.

"Latvija aizstāv

savus nacistu vajāšanas rādītājus"

"The Sydney Morning Herald"

— 2000.02.17.

Latvijas prezidente stāsta, kādēļ viņai ir divējāda attieksme pret nacistu noziedznieku vajāšanu.

Īsi pirms starptautiskas prokuroru konferences Rīgā, kuras mērķis ir pierādījumu vākšana pret aizdomās turēto nacistu kara noziedznieku Konrādu Kalēju, Latvijas prezidente riskē kļūt politiski nekorekta, atzīstot zināmu ambivalenci savā attieksmē pret vecu un slimu cilvēku vajāšanu un tiesāšanu.

Kā Austrumeiropas pirmā valsts galva sieviete, Vaira Vīķe–Freiberga ir atsvaidzinoši vaļsirdīga. Iespējams, tas tāpēc, ka viņa nav politiķe; viņa ir psiholoģijas profesore, plaši pazīstama zinātniece. Viņa arī pārvalda daudzas valodas, un viņai piemīt, kā pagājušajā gadā pēc viņas ievēlēšanas novēroja krievu ziņu aģentūra TASS , "neatkarīgs raksturs".

Viņa apgalvo, ka tic reinkarnācijai un karmai un ka reāla tiesa nav kas tāds, ko var veikt ar cilvēka roku. "Tieši tādēļ personīgi es neesmu tik ļoti satraukta vai nobēdājusies par to, ka kāds no viņiem varētu izbēgt," teica prezidente, runājot par kara noziedzniekiem. "Es ticu dievišķajai tiesai, nevis obligāti atmaksai, bet tiesai… Tas ir filozofisks uzskats, kurš dod zināmu mieru. Tas atbrīvo no bažām un ciešanām, kas rodas, sakot: "Ak Dievs, visas šīs drausmīgās lietas paliek cilvēku nesodītas." Var teikt, ka mans uzskats ir ilūzija, taču tas ir veids, kā saglabāt skaidru saprātu nepārprotami netaisnīgā pasaulē."

61 gadu vecās prezidentes attieksme ir pretrunā ar Simona Vīzentāla centra nacistu mednieku "aci pret aci" pieeju. Centra pārstāvji ir vērsuši asu kritiku pret Latviju par tās acīmredzamo nevēlēšanos izmeklēt kara noziegumus, un tie arī izraisījuši pēdējo skandālu, kad īsi pirms Ziemassvētkiem tie informēja britu varas iestādes par faktu, ka 86 gadus vecais Kalējs dzīvo Lesteršīrā veco ļaužu pansionātā.

Aizdomas par viņa kara laika aktivitātēm Latvijas bēdīgi slavenās Arāja komandas sastāvā ir pastāvējušas kopš viņa deportācijas no Savienotajām Valstīm un Kanādas 90. gadu vidū. Kalējs — Austrālijas pilsonis kopš 1957. gada — tagad slēpjas Melburnā.

Vīzentāla centrs ir vērsies ar uzbrukumiem arī pret Latvijas kaimiņvalsti Lietuvu par to, ka tā ir pārtraukusi tiesas procesu pret bijušo Viļņas drošības policijas direktoru Aleksandru Lileiķi 92 gadus vecā apsūdzētā sliktā veselības stāvokļa dēļ.

"Es uzskatu, ka taisnīguma ziņā vecums nav nekāds aizbildinājums pret šādu noziegumu tiesāšanu," sacīja Vīķe—Freiberga. "Tie bija organizēti noziegumi pret atsevišķām grupām, un tajos ir kaut kas īpaši briesmīgs, un es domāju, ka šajā ziņā sods noziedzniekiem kalpo kā brīdinājums nākotnes paaudzēm."

"Taču es personīgi neesmu pārliecināta, ka šo veco cilvēku tiesāšana un sodīšana dos ko vairāk, nekā jau ir devusi to pastrādāto noziegumu nosodīšana, ko mēs, protams, esam darījuši jau daudz reižu."

Konferencē Rīgā starptautiskie prokurori, tajā skaitā arī Austrālijas, Savienoto Valstu, Kanādas, Izraēlas un Lielbritānijas pārstāvji, tiksies ar saviem Latvijas kolēģiem. Sarunu noslēgumā tie plāno nākt klajā ar paziņojumu. Konferences mērķis ir noskaidrot, vai to rīcībā ir pietiekami daudz pierādījumu, lai tiesātu Kalēju.

Iepriekšējās izmeklēšanas ir devušas pārsvarā vienīgi netiešas detaļas par Kalēja gaitām kara laikā, lai arī prokuroru grupas rīcībā būs septiņu potenciālu liecinieku saraksts, ko iesniedzis Vīzentāla centrs. Visi septiņi padomju laikā ir bijuši notiesāti par kara noziegumu izdarīšanu.

Vīķe–Freiberga, kura septiņu gadu vecumā kopā ar vecākiem devusies prom no Latvijas, tādējādi izvairoties no brutālās pēckara okupācijas, izsaka cerību, ka tikšanās beidzot pilnīgi noslēgs Kalēja lietu.

Viņa atzīst, ka Latvija ir piespiesta sākt šo pēdējo izmeklēšanu un ka latviešus ir "dziļi aizskārusi" starptautiskā kritika par to, ka tās veiktā nacistu noziedznieku izmeklēšana varētu būt bijusi enerģiskāka.

"Bet cik enerģiski ir enerģiski?" jautāja prezidente. "Un kas ir jāizdara, lai apliecinātu savu labo gribu? Mēs esam izdarījuši visu, kas ir bijis mūsu spēkos. Mūsu valsts prokurora pieprasījumi ir izsūtīti visām valstīm, un iegūtie pierādījumi nebija īpaši lieli…"

"Tagad mēs vienkārši sakām: ja jau mēs esam tik nekompetenti un tik nemākulīgi apsūdzību izvirzīšanā, tad nāciet un parādiet, kā to būtu jādara. Mēs esam gatavi mācīties. Ja mēs neesam pamanījuši kādus pierādījumus, tad nāciet un parādiet mums tos.’"

Šis bija brīdis, kad skaidri bija manāma Vīķes–Freibergas bezcerība šajā jautājumā.

Viņa arī noraidoši izturas pret nosodījumu par neseno tiesas spriedumu padomju kara noziedzniekam, ko izteikusi Krievija, apgalvojot, ka tas norāda uz Latvijas varasiestāžu selektīvo atmiņu. Tā vietā viņa norādīja uz faktu, ka pēc kara beigām padomju varas iestādes notiesāja un nošāva 1500 latviešu, kuri bija apsūdzēti sadarbībā ar nacistiem.

Kara noziegumi neatradās Vīķes–Freibergas plānu pirmajās rindās, kad viņa pirms diviem gadiem atteicās no Kanādas pilsonības un atgriezās dzimtenē, lai — kā viņa to skaidro — "atgūtu" savu vēsturisko mantojumu.

Šis viņas ceļš, kas aizsākās Latvijas kultūras institūta vadītājas postenī, beidzās ar gandrīz sirreālistisku viņas katapultēšanu prezidentūrā. Viņa kļuva par vēlēšanu kompromisa kandidatūru bez jebkādas politiskas piesaistes.

Viņas četru gadu amata termiņa laikā Latvija maijā atzīmēs savu desmito neatkarības gadadienu.

Saimons Manns

"Sekss, meli un bada streiks Latvijā"

"Aftenposten"

— 2000.02.19.

Latvieši ir šoka stāvoklī par pedofilijas lietu augstākajā līmenī.

Latvijas tieslietu ministrs, bijušais ārlietu ministrs Valdis Birkavs ir pieteicis bada streiku līdz laikam, kad atkal tiks atjaunota tiesiska valsts. Ceturtdien no parlamenta tribīnes viņš tika apvainots par saistību lielā pedofilijas lietā. Opozīcijas pārstāvis Jānis Ādamsons šokēja arī ar aizdomām, kuras vērstas pret premjerministru Andri Šķēli un Ieņēmuma dienesta vadītāju Andreju Sončiku.

Tā ir neticami korumpēta, ciniska politiska spēle, kurā neviens nezina, kas ir patiesība un kas meli. Ādamsons gan bija piesardzīgs, sakot, ka šie trīs "varētu" būt iejaukti pedofilijas skandālā, kurā it kā esot iesaistīti 600 vārdi.

Pēc ceturtdienas drāmas Rīgā vakar tika sākta izmeklēšana pret Ādamsonu, ko ierosinājis tieslietu ministrs Birkavs. Ja izrādīsies, ka šiem nopietnajiem apvainojumiem nav pamata, Ādamsonam var tikt piespriests viens gads cietumsoda un liels naudas sods. Lai tiesa varētu sākt iespējamā apmelojuma izmeklēšanu, ir jāatsauc Ādamsona deputāta imunitāte.

Pagājušajā gadā Ādamsons izveidoja parlamentāro izmeklēšanas komisiju pēc tam, kad tika atklāta liela bērnu seksuālās izmantošanas lieta. Tajā tika it kā iejauktas augstas amatpersonas. Kopš tā laika ir bijušas baumas par to, kuras personas lietā ir iesaistītas. Vairāki seksuāli izmantoti puiši ir minējuši, pēc Ādamsona apgalvojuma, šo trīs personu vārdus, kuras tika nosauktas parlamentā.

Tomēr vēlāk citi izmeklēšanas komisijas locekļi ir izteikušies, ka nav redzējuši liecības, ka šie trīs ir iesaistīti bērnu seksa lietā. Arī ģenerālprokurora rīcībā nav attiecīgo liecību.

Rīgā cilvēki sev jautā, kas šī ir par spēli. Desmit gadu pēc atbrīvošanās no Padomju Savienības, gatavojoties iestāties ES, politiskā vide, liekas, ir pilnīgi nenobriedusi.

Jānis Ādamsons savu izglītību ieguvis Kijevas Jūras akadēmijā, desmit gadu viņš ir dienējis padomju flotē. Viņam ir bijusi slepena saistība ar VDK. Kopš Latvija kļuva neatkarīga, kādu laiku Ādamsons bija robežapsardzes priekšnieks. Deviņdesmito gadu vidū Ādamsons Andra Šķēles valdībā bija iekšlietu ministrs. Bet Ādamsonu atlaida no ministra posteņa. Tagad daudzi sev jautā, vai šie neprecīzie, nekonkrētie, bet ļoti nopietnie apgalvojumi, ir atmaksa par nodarīto.

Pers Nordrums

"Seksa skandālā nav pierādījumu"

"Upsala Nya Tidning"

— 2000.02.18.

Pret pašu zākātāju vērsti asi uzbrukumi.

Prostituēti zēni ir apgalvojuši, ka Latvijas premjerministrs Andris Šķēle ir iesaistīts pedofilu skandālā, tā ceturtdien Rīgā teica parlamenta deputāts Jānis Ādamsons. Pierādījumu viņam tomēr nebija, un komentētāji tur aizdomās pašu Ādamsonu.

Uz Ādamsonu tiek izdarīts diezgan liels politisks spiediens, turklāt ir zināms, ka viņš nespēj atšķirt noziegumu no seksuālām novirzēm, teica kāds lietpratējs.

"Savos ļaunākajos murgos es nespēju iedomāties, ka homoseksuālistu brālībai ir tik liela ietekme valdībā. Šīs brālības pārstāvji ieņem svarīgākos amatus", Ādamsons teica žurnālistiem, neprecizējot, ko viņš ar to domā.

Prokurore Biruta Ulpe sacīja, ka ģenerālprokuroram neesot pierādījumu, kas atbalstītu Ādamsona apgalvojumus.

Latvijas policija pagājušajā vasarā iznīcināja bērnu pornogrāfijas tīklu. Saistībā ar to masu mediji atklāja, ka daļa bērnu un jauniešu, kas bija piespiesti nodarboties ar prostitūciju, bija apgalvojuši, ka viņiem esot bijuši dzimumsakari ar valdības ierēdņiem.

Latvijas prokurors sākumā noliedza visas apsūdzības, taču pēc tam bija spiests izmeklēt šo lietu, kad kļuva zināms, ka aizdomās turamie ir izdarījuši spiedienu uz lieciniekiem.

Bijušajam ģenerālprokuroram Jānim Skrastiņam 3. janvārī nācās aiziet no sava amata, jo parlamenta deputāti uzskatīja, ka viņš slikti vadījis izmeklēšanu.

Ādamsons vada komisiju, kas parlamenta uzdevumā izmeklē šo skandālu. Viņš ceturtdien teica, ka tajā ir iesaistīts Šķēle, tieslietu ministrs Valdis Birkavs un Valsts ieņēmumu dienesta vadītājs Andrejs Sončiks.

Komisijas loceklis Dzintars Rasnačs norādīja, ka prostituētie pusaudži esot teikuši, ka Šķēle, Birkavs un Sončiks bijuši gan "izmantotāji, gan suteneri".

Parlamentā valdīja diezgan liela skepse.

Opozīcijas partijas Tēvzemei un Brīvībai priekšsēdis Juris Dobelis teica, ka šīs apsūdzības "ir tikai vārdi, nevis fakti" un "ir saistāmas ar Krievijas pretizlūkošanas dienestu".

Ādamsons riskē zaudēt savu deputāta vietu, jo agrāk ir dienējis padomju VDK spēkos pie robežas. Latvijas likums aizliedz bijušajiem VDK darbiniekiem ieņemt politiskus amatus.

Šķēle atteicās komentēt apsūdzības, bet tieslietu ministrs Birkavs teica, ka ir nevainīgs un paziņoja, ka badosies tik ilgi, kamēr Ādamsons darīs zināmus atklātībai visus "pierādījumu materiālus".

"Skandāls ir klāt, bet pierādījumu vēl nav"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.02.19.

Latvijas politiķi, starp viņiem arī premjers Šķēle, varētu būt iesaistīti pedofilijas afērā.

Tikai dažas dienas pēc iestāšanās sarunu sākšanas ar Eiropas Savienību Latviju satricināja skandāls, kas - kā saka prezidente Vaira Vīķe-Freiberga - draud aptraipīt valsts tēlu: parlamentā izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs ministru prezidentu Andri Šķēli un tieslietu ministru Valdi Birkavu apvainoja par to, ka viņi ir iesaistīti pedofilijas skandālā. Šī "republikai ir melna diena", teica prezidente Vaira Vīķe - Freiberga. Apvainotie uzbrukumu noraidīja kā apmelošanas kampaņu. Birkavs, kas agrāk bija ārlietu ministrs, sāka bada streiku.

Sociāldemokrāts un parlamenta komisijas priekšsēdētājs Jānis Ādamsons apgalvo, ka viņam ir pierādījumi, bet līdz šim viņš tos nav iesniedzis. Pie paziņojuma par pierādījumiem viņš palika arī tad, kad prezidente Vīķe - Freiberga viņu uzaicināja sniegt paskaidrojumus. Bijušais tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs apstiprināja, ka liecinieki, starp viņiem arī kādreizējie seksuāli izmantotie bērni, kā uz "izmantotājiem un suteneriem" ir norādījuši uz Šķēli, Birkavu un Sončiku.

Komisiju, kas sastāv no 12 locekļiem, izveidoja pēc tam, kad pagājušā gada rudenī televīzijā parādījās informācija par bērnu prostitūcijas "tīklu, kas sniedzas pat līdz valdības aprindām". Policijas izmeklēšana tomēr nekādus rezultātus nedeva.

Valsts prokuratūra arī pašreiz vēl nav apstiprinājusi Ādamsona izteikto apsūdzību. Šķēle apvainojumu nosauca par "ļaunprātīgu" un "valstij kaitējošu", bet Birkavs par "pilnīgi nepamatotu". Abi iesniedza sūdzību pret Ādamsonu par apmelošanu. Prezidente Vīķe - Freiberga uzrunā televīzijā teica, ka apvainotajiem būšot grūti pildīt amata pienākumus tik ilgi, kamēr viņi tikšot šādi apsūdzēti. Tomēr politiskā opozīcija pagaidām nesaskata nekādu iemeslu rīcībai.

Neviens neuzdrošinās pateikt, vai apvainojums ir pamatots, vai arī tā ir tikai daļa no nesaudzīgās apmētāšanās ar dubļiem, kas jau gadiem raksturo Latvijas politisko arēnu. Rīga ir ieguvusi sliktu slavu kā jaunais bērnu prostitūcijas centrs. Apgalvojums, ka ir iejaukti arī vadošie politiķi, sniedzas tālāk par līdzšinējiem apvainojumiem korupcijā, iesaistīšanos tumšos darījumos un saistību ar mafiju.

Labējais spārns ierastajā manierē pārmetumus uzskata par "krievu provokāciju" un norāda uz sakritību laikā ar sarunu sākšanu ar ES.

Pats Ādamsons tiek pieskaitīts pie apstrīdētajiem politiķiem. Kā iekšlietu ministrs viņš iestājās par stingru kursu pret organizēto noziedzību un korupciju un savu toreizējo partiju atstāja protestējot pret to, ka tā izšķīrās par sadarbību ar Šķēli. Ādamsons, kas pats tiek denuncēts kā VDK darbinieks, veltīgi mēģināja ar pārmetumiem korupcijā gāzt lauksaimniecības industrijā vareno Šķēli. Tagad viņš viņam pārmet it kā saistību ar pedofīlijas skandālu.

Haness Gamilšegs

"Bērnu pornogrāfijas skandāls

ap Latvijas politiķiem"

"Stuttgarter Zeitung"

— 2000.02.19.

Rīga (AP). Latvijas parlamenta izmeklēšanas komisija pirmo reizi trīs vadošos valsts politiķus saista ar bērnu pornogrāfijas afēru, kas jau mēnešiem nodarbina šīs Baltijas valsts sabiedrību.

Komisijas priekšsēdētājs Jānis Ādamsons ceturtdien Rīgā deputātiem apstiprināja, ka izmeklēšanā ir atklājušies arī ministru prezidenta Andra Šķēles, tieslietu ministra Valda Birkava un finansu iestādes vadītāja Andreja Sončika vārdi. Taču ģenerālprokuratūra apstrīd to, ka pret šiem politiķiem eksistētu konkrēti pierādījumi.

Turpretī Ādamsons saka, ka daži no 40 līdz šim uzklausītajiem lieciniekiem neatkarīgi cits no cita ir norādījuši uz šo trīs politiķu saistību ar skandālu. Visi trīs apsūdzētie spēcīgi apstrīd to, ka viņiem būtu kaut kāds sakars ar šo afēru. Televīzijā tuvāk neidentificēti jaunieši atzinās, ka ir tikuši piespiesti piedalīties seksuālās darbībās un turklāt apsūdzēja divus vārdā nenosauktus ministrus.

"Valsts tēls ir aptraipīts"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.02.21.

Augsta ranga Latvijas politiķi varētu būt saistīti ar bērnu prostitūcijas skandālu.

Šai nedēļai bija jākļūst par lielu mazajai Latvijai. Pagājušajā otrdienā sākās iestāšanās sarunas ar ES, ceturtdien tika atcelta strīdīgā Waffen-SS piemiņas diena, arī konference par iespējamo kara noziedznieku Konrādu Kalēju Rietumos tika labi novērtēta. Tomēr bija vēl kāda cita ziņa, kāds diezgan drūms pārmetums, un tas smagi varētu skart Baltijas valsti. Augsta ranga Latvijas politiķi varētu būt saistīti ar bērnu prostitūcijas skandālu: ministru prezidents Andris Šķēle, tieslietu ministrs Valdis Birkavs un Valsts ieņēmumu dienesta vadītājs Andrejs Sončiks.

Smagajos apvainojumus pedofilijas lietā izvirzījis Parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītājs, sociāldemokrātu opozīcijas politiķis Jānis Ādamsons. Reakcija no valsts augstākā amata nāca nekavējoties. "Mūsu valsts tēls vislielākā mērā ir aptraipīts," teica valsts prezidente Vīķe-Freiberga.

Pēc tam, kad pagājušajā gadā kādas video firmas vadītājs par aizdomām, ka viņš ir saistīts ar bērnu pornogrāfiju, tika arestēts, komisijā savas liecības izteica daži liecinieki. Tur esot minēti arī Šķēles, Birkava un Sončika uzvārdi. Tomēr nav skaidrs, kādā veidā valdības politiķi skandālā ir iesaistīti - vai kā kādas organizācijas līdzdalībnieki, kā līdzzinātāji vai arī viņi paši ir izmantojuši bērnus. Latvijas prokuratūra līdz šim apgalvo, ka par apvainoto saistību konkrētu pierādījumu neesot.

Pats par sevi saprotams, ka to tā uzskata arī apvainotie. Tieslietu ministrs Birkavs pat sācis bada streiku, "līdz tiks noskaidrota patiesība." Bet premjers Šķēle skaidroja, ka austrumu kaimiņš mēģinot destabilizēt Baltijas valsti. Ar to viņš domāja Krieviju, kurai jānoraugās kā Baltijas valstis sekmīgi pielāgojas Rietumiem. Līdz šim Šķēli, kas ir precējies un kam ir divas meitas, daudzina par nelokāmu cīnītāju pret korupciju Latvijā. Viņš šai lietai nekad nav piegājis klīrīgi, pat savu priekšgājēju Krištopānu viņš nosaucis par uzpērkamu. Tagad Šķēlem jācīnās par sevi, vēl vairāk kā jebkad.

"Smagi apvainojumi Šķēlem satricina Latviju"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.02.21.

Ministru prezidents apvainots saistībā ar pedofilijas skandālu. Pārmetumi bez pierādījumiem.

Latviju satricinājis pedofilijas skandāls. Parlamentā (Saeimā) par saistību ar bērnu prostitūciju apvainoti ministru prezidents Šķēle, tieslietu ministrs Birkavs un Valsts ieņēmumu dienesta direktors Sončiks. Visi trīs pārmetumus noraidījuši kā apmelojumus. Birkavs vairākus gadus valstī ieņēmis ārlietu ministra amatu, pieteicis bada streiku. Šķēle izteicies par "rupju provokāciju" pret valsti. Valsts prezidente Vīķe-Freiberga apsūdzības nosaukusi par "Latvijas melno dienu". Tomēr pēc apspriedes ar vidus, labējo un koalīcijas partijām prezidente teica, ka viņa nesaskatot pamatu valdības krīzei vai pat Parlamenta atlaišanai. Turpretim opozīcijā esošie sociāldemokrāti valdību aicinājuši atkāpties. Sociāldemokrātu partijas priekšsēdētājs Bojārs Rīgā teica: "Es negribu, ka pār mani valda zilais".

Pārmetumus izteicis parlamentārās izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs, kuram jānoskaidro valdības locekļu saistību ar bērnu prostitūcijas darījumiem.

Komisiju izveidoja pagājuša gada rudenī pēc tam, kad skaļi tika izteiktas atbilstošas aizdomas. Televīzijā toreiz tika citēti bērnu izteikumi, kuri apgalvoja, ka darījumos ar bērnu prostitūciju ir iesaistīti politiķi. Kā kļuva zināms, tad valsts prokuratūra jau vairākus mēnešus bija meklējusi noziedznieku tīkla inspiratorus. Līdz gada beigām tika aizturētas vairākas personas, tomēr nekas nekļuva zināms par valdības saistību ar šiem darījumiem.

Izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs Ādamsons Parlamenta debašu laikā izvirzīja pārmetumus Šķēlem, Birkavam un Sončikam, neiesniedzot nekādus pierādījumus, kā arī nepasakot, ka šādus pierādījumus iesniedzis atbildīgajam ģenerālprokuroram. Gluži pretēji, Ādamsons jau agrāk izmeklēšanas iestādes apvainojis korupcijā. Sociāldemokrāts pats tiek uzskatīts par apstrīdamu figūru, kuram pašam jāatvaira pārmetumi, ka padomju okupācijas laikā Latvijā ir bijis VDK darbinieks.

Ādamsons viena Šķēles priekšgājēja laikā ieņēma iekšlietu ministra posteni un pēc tam, kad Šķēles partija piedalījās valdības koalīcijā, viņš pārgāja uz sociāldemokrātu partiju. Šķēlem viņš vairākkārtīgi pārmetis korumpētību un uzpērkamību.

Šķēle atklātu izskaidrošanos jau pagājušajā rudenī kritizēja kā politisku apmētāšanos ar dubļiem. Pēc ziņojumiem par ministru saistību ar bērnu prostitūciju valdības vadītājs teica, ka prokuratūras izsekošana cietusi lielus zaudējumus, jo liecinieku izteikumu publiskošana novedot pie tā, ka aizdomās turamie varējuši nokļūt drošībā. Toreiz Šķēle teica, ka skandālā esot iesaistītas aptuveni 600 personas. Tomēr prokuratūra līdz šim nav varējusi pierādīt valdības saistību ar šo lietu. Arī pēc Ādamsona izvirzītajām apsūdzībām prokuratūra Rīgā paziņoja, ka neesot nekādu pierādījumu, kas varētu pierādīt šādu saistību ar pedofilijas skandālu.

Parlamenta komisijas dalībnieki Ādamsonam pārmeta, ka viņš rīkojies bez komisijas piekrišanas. Politiskās nesaskaņas draudēja traucēt skandāla izmeklēšanu un netiklo darbību apjoma noslēpšanu. Tomēr Ādamsons paziņoja, ka šīs nedēļas sākumā izvirzītās apsūdzības viņš apliecinās ar iesniegtajiem pierādījumiem.

"Maskava pieprasa no Latvijas taisnību"

"Ņezavisimaja gazeta’’

— 2000.02.19.

Taču Latvijā aizņemti nevis ar veterānu likteni, bet ar "pedofilijas lietu".

KF prezidenta vietas izpildītājam Vladimiram Putinam rada "nemieru un rūpes" tas, ka palielinās represīvas attieksmes gadījumi pret pretošanās kustības biedriem. Vakar viņš nosūtīja Latvijas prezidentam vēstuli ar lūgumu ietekmēt taisnīgu likteņa lēmumu Otrā pasaules kara veterānam 76 gadus vecajam Vasilijam Kononovam, ko nesen notiesāja Rīgas tiesā. Savukārt Latvijai pašlaik, iespējams, nav laika veterāniem. Valstī ir izvērsies "pedofilijas skandāls", kas pārvērties valdības krīzē.

Tā saucamo "pedofilijas lietu" Latvijas prokuratūra ierosinājusi pēc publikāciju sērijas Latvijas presē pagājušā gada rudenī. Kā noskaidrots, republikā darbojies plašs bērnu tirdzniecības tīkls, kas ne tikai nodrošinājis "tūristu seksu", bet arī piegādājis "dzīvo preci" citām valstīm. Pēc drīzumā Saeimas izveidotās "pedofilijas" komisijas priekšsēdētāja Jāņa Ādamsona vārdiem, šīs sistēmas pavedieni ved "kā uz Krieviju, tā uz Somiju, Zviedriju, Norvēģiju, Slovākiju, Vāciju, Holandi un pat ASV".

Izmeklēšanas gaitā arestēti jau pieci cilvēki, tai skaitā aģentūras "Misis Latvija" vadītājs Ainārs Eisaks. Taču, pēc komisijas locekļu domām, republikas Ģenerālprokuratūra speciāli kavē izmeklēšanu, jo tās gaitā parādās fakti par augsti stāvošu ierēdņu un politiķu dalību "pedofilijas lietā".

"Principā mēs esam atšķetinājuši šo kamolu", "NG" paziņoja Jānis Ādamsons, "bet, tā kā mūsu komisijai nav juridiska statusa, neviena liecība – bet nopratinās vairāk nekā 40 cilvēki – nevar būt izmantota, lai apvainotu vienu vai otru amatpersonu". Pēc mūsu domām, šajā lietā var būt iesaistītas augstākās mūsu valsts amatpersonas, tai skaitā valdības locekļi un dažu valsts iestāžu vadītāji.

Pieminētais statuss principā netraucēja komisijas priekšsēdētājam ceturtdienas Saeimas sēdē apvainot sakaros ar "pedofilijas lietu" bijušo ārlietu ministru, tagadējo Latvijas tieslietu ministru Valdi Birkavu, valsts premjerministru Andri Šķēli un valsts ieņēmumu dienesta vadītāju Andreju Sončiku. Par to Andris Šķēle nosauca Ādamsonu par "nelieti", Sončiks paziņoja, ka aizstāvēs savu godu tiesā, bet Birkavs pieteica bada streiku. Visbeidzot bada streiku pieteikušais tieslietu ministrs – tas ir nonsens, taču tāda ir šodienas Latvijas politiskās dzīves realitāte. Un novērotāji sakarā ar valdošās elites skandālu izvirza tikai vienu notiekošā versiju.

Analītiķi pieņem, ka lietas būtība ir mēģinājums "gāzt" premjeru Šķēli, kārtējā valsts īpašuma atlieku dalīšanas posmā. Latvijā, kur likās, ka sadalīts ir viss, briest trīs saldu kumosu privatizācija – "Latvijas gāze", Kuģniecība un uzņēmums "Latvenergo". Pēc tradīcijas, līdzīgi pasākumi vislabāk notiek uz skandālu un svešu trokšņu fona. Kā privātā sarunā pasvītroja kāds deputāts, "ja reiz valstī ir skandāls, tad kaut ko grib nozagt". Tiesa, pats Ādamsons sarunā ar "NG" korespondentu kategoriski noliedza jebkādu viņa atmaskojumu saikni ar kāda finansu grupējuma komerciālajām interesēm.

Jāpiebilst, ka arī valdība no "viltus manevriem". Valdošajā koalīcijā ietilpstošā Tautas partija, ko vada premjers Andris Šķēle, piemēram, negaidīti izvirzīja ideju par VDK kartotēkas publikāciju, kas glabājas totalitārisma seku dokumentācijas birojā. Līdz šodienai biroja rīcībā ir kartītes par 4300 aģentiem, taču šo dokumentu patiesumu praktiski pierādīt nav iespējams, jo LPSR VDK pamatarhīvs izvests uz Maskavu.

Starp citu, arī "pedofilijas komisijas" priekšsēdētājam Jānim Ādamsonam, bijušajam PSRS jūras spēku virsniekam (viņi, kā zināms, bija Valsts drošības komitejas pakļautībā), ne pirmo reizi cenšas atņemt deputāta mandātu, pamatojoties uz to, ka viņš bijis "specdienestu štata darbinieks". Otrā ranga rezerves kapteinis, ko Klusā okeāna flotē sauca par "kapteini Haizivi", šajā sakarā ir uzvarējis trīs lietās dažādu instanču tiesās un ir gatavs cīnīties arī šoreiz. "Dienests flotē mani ir norūdījis", saka deputāts, "un tik vienkārši mani nevar salauzt. Mani var tikai likvidēt."

Tajā pašā dienā, kad Ādamsons Saeimas sēdē darīja zināmus augstu stāvošu amatpersonu uzvārdus, kas saistīti ar "pedofilijas lietu", blakus savai mājai Rīgā ar četriem beisbola nūjas sitieniem tika nogalināta Ilona Skadiņa, viena no Latvijas Privatizācijas aģentūras tās pašas struktūras sektora vadītājām, kas nodarbojas ar augstāk minēto valsts īpašumu privatizāciju.

Skandālā bija spiesta iejaukties Latvijas prezidente Vaira – Vīķe Freiberga. Viņa paziņoja, ka premjeram un tieslietu ministram ir jāatkāpjas.

Andrejs Riskins

"Ministrs sācis bada streiku"

"Svenska Dagbladet"

— 2000.02.19.

Latvija. Latvijas tieslietu ministrs un bijušais ilggadējais ārlietu ministrs Valdis Birkavs ir sācis bada streiku. Kopš ceturtdienas viņš vairs neko neēd, gaidot, kamēr viņa vārds tiks nomazgāts tīrs.

"Mans gods ir svarīgāks par manu dzīvību", Birkavs deklarē. Šādu ministram unikālu politisku soli viņu spiedušas spert nekonkrētās un nopietnās apsūdzības, ko pret viņu vērsis parlamenta deputāts Jānis Ādamsons. Ādamsons visas Saeimas priekšā teica, ka gan Birkavs, gan premjerministrs Andris Šķēle var būt iesaistīts pedofīlijas skandālā, ko izmeklē Ādamsons. Jaunu prostituētu zēnu grupa esot minējusi viņu vārdus. Šie apgalvojumi nav apstiprināti ar pierādījumiem, un Andris Šķēle šos apgalvojumus sauc par "provokāciju pret valsti". Latvijas ģenerālprokurors piektdien nolēma sākt šīs lietas izmeklēšanu. Birkavs ir apsūdzējis Ādamsonu par noziedzīgu neslavas celšanu.

Elizabete Krona

"Lielā prinča mazie noslēpumi"

"Subbota"

— 2000.02.11.

Princis Čisambo Tati Rigobers dzīvo Latvijā. Precējies, dabiski, ar latvieti. Viņiem ir divi bērni.

Princis Čisambo ir lielā valdnieka Maliongo tiešs pēctecis. Maliongo 18.gadsimta beigās Kongo dienvidos apvienoja kareivīgās bavili un baijambe ciltis. Princis Čisambo ir bagāts. Viņš pats izvēlas nodarbi atbilstoši valdnieka stāvoklim. Piebildīsim, ka princis kā īsts džentlmenis nav izmantojis ģimenes kapitālu, bet ir to pavairojis šeit, Latvijā. Viņš pārvalda septiņas vietējās firmas, taču neļauj biznesam ņemt virsroku pār sevi. Līdzko tas notiek, princis met visas lietas pie malas un ceļo. Atliek piebilst, ka Čisambo Tati Rigobers Kongo Republikā ir vienīgais aviācijas zinātņu doktors. Taču viņš atšķirībā no sausajiem akadēmiskajiem prātiem atklāti bauda dzīvi, dodams priekšroku visam, ko var nopirkt par naudu.

— Jūs brīvi runājat krieviski...

— Varu arī latviski, ja nepieciešams. Taču krievu valoda man ir tuvāka. Tā man ir trešā dzimtā valoda pēc bantu un franču valodas. Savulaik esmu beidzis jūsu Aviācijas institūtu, pēc tam mācījos aspirantūrā... 35 gadu vecumā krievu valodā aizstāvēju doktora disertāciju. Gribēju angliski, taču VDK aģenti mani brīdināja, ka tāda rīcība var izprovocēt diplomātisku skandālu. Kongo Republika tad skaitījās sociālisma nometnē. Es nestrīdējos.

— Kongo valdnieku ģimene — cik tas ir nopietni?

— Visaugstākajā mērā. Taču, ja iezīmētu ietekmes sfēras, tad vēsturiski mūsu ģimene valdījusi pār piekrasti. Tagad šī province ir pašos Kongo dienvidos un ir visbagātākā — Kvilu. 1880.gadā franču jūras virsnieks de Braza kaimiņu valdniekam Makoko uzspieda paverdzinošu līgumu un ziemeļaustrumos no mūsu zemēm nodibināja nocietinājumu. No tā izauga Brazavila — apvienotās Kongo galvaspilsēta. Līdz 1961.gadam mūsu ģimene pārvaldīja valsts dienvidus ar autonomijas tiesībām, lai gan formāli valsts ietilpa franču Sadraudzībā. Kad pieņēma pirmo neatkarīgo Konstitūciju (pavisam to bija sešas) un izsludināja prezidenta pārvaldi, mūsu ietekme vienalga saglabājās.

Čisambo ģimene draudzējas ar visiem prezidentiem — no pirmā līdz pēdējam. Pašreizējais valsts galva ir precējies ar manu tanti, premjerministra posteni ieņem brālēns. Mātes brālis ir Kvilu mērs. Cits tēvocis — aviācijas ministrs un prezidenta padomnieks, bet tēva brālis — naftas ministrs. Nav nekāds brīnums, ka mans brālis Nestors ir valsts naftas rūpniecības ģenerāldirektors. Mūsu ģimene ieņem daudzus svarīgus posteņus.

— Kādēļ tad jūs izvēlējāties Latviju?

— Nu, pirmkārt, esmu precējies ar latvieti. Viņa mācās konservatorijas vokālajā nodaļā. Mums ar Karīnu ir divi bērni: septiņgadīgais Edijs un trīs gadus vecā Litisija. Taču galvenais — šeit es esmu absolūti neatkarīgs, bet dzimtenē būtu pilnīgi pakļauts prezidentam un vecākajiem radiniekiem. Mēs atgriezīsimies Kongo, līdzko karaliskā ģimene atjaunos vairākas dinastijas privilēģijas. Pēc gadiem pieciem.

— Vai Čisambo ģimenei ir kāds plāns?

— Tieši tā. Detaļas mēs turam noslēpumā. Vienīgais, ko varu sacīt, — mūsu valdnieku statusa atjaunošana nebūs pretrunā ar valsts konstitūciju.

— Cik sievu ir atļauts Kongo?

— Tas ir atkarīgs no stāvokļa sabiedrībā. Man — sešas, bet tikai ar pirmās sievas piekrišanu. Karīna neiebilstu, vēl jo vairāk tādēļ, ka varu uzturēt kaut divdesmit sievu un simts bērnu. Bet man pašam ar vienu sievu ir vairāk nekā pietiekami.

— Kas jūs piespieda pamest zinātni un nodarboties ar biznesu? Vai nauda?

— Nē. Līdzekļu vienmēr bijis pietiekami. Pat students būdams, varēju atļauties visu, ko vēlos. Mēs ar draugiem ņēmām taksometru uz diennakti un vizinājāmies pa restorāniem. Taču ātri vien es sapratu, ka uzdzīvot pa tēva naudu nav valdnieka cienīgi, un sāku nopietni nodarboties ar zinātnisko karjeru. Mani virzīja ģimenes godkāre. Gribējās kļūt par labāko zinātnieku Kongo Republikā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka arī PSRS zinātniskais grāds garantēja augstu stāvokli sabiedrībā.

Taču situācija izmanījās. 90.gadu sākumā par panākumu mēru kļuva nauda. Daudz lielākā mērā, nekā tas ir pieņemts Eiropā. Es nolēmu pierādīt sev un radiniekiem, ka pats esmu spējīgs nopelnīt sev maizi.

1991.gadā atgriezos Latvijā un nodibināju savu pirmo uzņēmumu "Sahāra". Kādu gadu tirgojos ar kokosu un palmu eļļu. Pēc tam nopirku licenci krāsaino metālu eksportam un atvēru otru firmu. Pēc tam trešo, naftas. Un tā tas aizgāja. Es pierādīju, ka esmu valdnieks ne tikai pēc izcelšanās, bet arī pēc būtības. Visu, ko gribu, panāku pats.

— Kur jūs ieguldāt naudu?

— Latvijas nekustamajā īpašumā. Tas ir ļoti perspektīvi. Un vēl palīdzu jūsu nabagiem. Valdošas ģimenes loceklim jāizrāda augstsirdība.

— Bet kam tērējat?

— Visam, ko vēlos. Mīlu greznību — tā ir ģimenes iezīme. Taču ne kliedzošu, bet to, ko pārdod Bondstrītā un Piektajā avēnijā. "Brāļu Bruksu" uzvalkus, "Kristi" cepures, "Balli" apavus — tas viss ir ne tikai pamatīgs un ērts pats par sevi, bet veido arī augstāku pašcieņas pakāpi, bez kuras nav iedomājams džentlmenis. Sacīšu vēl vairāk. Nopietnas lietas pašas par sevi diktē labas manieres. Asinīs esmu mantojis karstu afrikāņa temperamentu. Taču vajag man apģērbties, kad kļūstu vēss un nesatraucams kā britu lendlords. Es pats domāju pirkt nelielu pili Skotijā, ha–ha.

— Kā jūs vērtējat savu stāvokli Latvijas sabiedrībā?

— Vai lasījāt pasaku par princi Florizelu? Viņš tika pieņemts Londonas labākajos namos. Taču saglabāja distanci. Viņa pils bija eksotiskas valsts daļa — palmas, papagaiļi, balti mundieri. Tā arī es. Manā kabatas portfelī ir ap desmit V.I.P. — labāko Rīgas klubu kartīšu, kaut gan es tās gandrīz nemaz neesmu izmantojis. Tad jau labākas ir slēgtas diplomātiskas pieņemšanas, mana sieva tās dievina. Pēdējā gadā jūsu politiskā elite un lielie ierēdņi meklē kontaktus ar mani. Kaut gan ne tik sen mani gandrīz vai deportēja no Latvijas.

— Uz kāda pamata!? Vai tad jūs pārkāpāt likumu?

— Nē, viņi. 1995.gadā man nozaga pasi ar uzturēšanās atļauju. Sīki PID ierēdnīši negribēja iedziļināties problēmā. Acīmredzot cerēja uz lielu kukuli, uzoduši, ka esmu princis! Tā kā manas tiesības un brīvības bija pārkāptas, es iesūdzēju tiesā jūsu departamentu. Lieta ilga trīsarpus gadus, aizgāja līdz Augstākajai tiesai. Beigu beigās es vinnēju procesu! Pirmoreiz jūsu valsts vēsturē, starp citu! Es vienmēr vinnēju. Tādēļ visi grib ar mani draudzēties.

Aleksandrs Gavartins

"Lietuva pieņem likumu par kara noziedzniekiem"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.02.16.

Lietuvas parlaments ir devis likumīgu iespēju nepieciešamības gadījumā pret kara noziegumos aizdomās turētajiem tiesas procesu sarīkot arī pie viņu slimības gultas.

Šī kārtība atļauj apsūdzētajiem piedalīties notiekošajā tiesas procesā arī ar videokarmeras starpniecību. Šī Baltijas valsts iepriekšējos gados tika starptautiski kritizēta par to, ka nepiedalīšanās dēļ pastāvīgi tika atlikti tiesas procesi par piedalīšanos Lietuvas ebreju iznīcināšanā Otrā pasaules kara laikā. Kā nosacījums tika minēts tas, ka apsūdzētais ir pārāk slims vai pārāk vecs. 90% no 20.000 Lietuvā 1939. gadā dzīvojošajiem ebrejiem nogalināja vācu nacionālsociālisti un viņu palīgi.

Starp citu, Latvijas prezidente Vaira–Vīķe Freiberga aizstāv savas valsts atturību nacistisko noziedznieku vajāšanā. Kā uz iemeslu viņa norādīja uz "Dieva tiesu". Prezidente Austrālijas laikrakstam "Sydney Morning Herald" teica, ka viņa ticot atdzimšanai un tāpēc neesot dusmīga, ja kara noziedznieki tiek cauri sveikā bez tiesas.

"Vecie nacisti nekur nespruks"

"Dagens Nyheter"

— 2000.02.18.

Lietuva. Slimos varēs saukt pie tiesas.

92 gadus veco Aleksandru Lileiķi, kas tiek turēts aizdomās par žīdu slepkavošanu Otrajā pasaules karā, atkal varēs saukt pie tiesas. Tas tādēļ, ka parlaments ir nolēmis atļaut tiesas procesus arī pret smagi slimām personām, kas tiek turētas aizdomās par genocīdu un kara noziegumiem, pat ja šie cilvēki nespēj ierasties tiesā.

Lileiķis, kas vācu okupācijas laikā bija Lietuvas nacistiskās drošības policijas priekšnieks, apgalvo, ka ir nevainīgs. Toties prokurori uzskata, ka viņš kā policijas priekšnieks neskaitāmus ebrejus ir nodevis nacistu rokās.

Sāktā prāva tika pārtraukta septembrī, kad Lileiķa ārsts paziņoja, ka viņš esot pārāk slims, lai varētu piedalīties.

Tomēr tagad procesu būs iespējams atjaunot. Jaunajā likumā ir teikts, ka apsūdzētajam ir jārada iespēja sekot tiesas procesam ar televīzijas palīdzību. Likums dod iespēju sākt tiesas procesus arī pret citiem vecajiem nacistiskajiem un staļiniskajiem noziedzniekiem, kas nav tiesāti veselības stāvokļa dēļ. Lietuva ir saņēmusi kritiku par to, ka nerunā par vairākām savas vēstures sastāvdaļām — it īpaši šajā valstī dzīvojošo 200 000 ebreju likteni Otrajā pasaules karā. Vairāk nekā 90% no viņiem tika nogalināti.

Zviedrijā janvārī notikušajā konferencē par holokaustu Lietuvas pārstāvjiem tika uzdots šis jautājums.

"Stokholmā es guvu pārliecību, ka mums par savu vēsturi ir jārunā daudz atklātāk", tā šajās dienās sarunā ar Dagens Nyheter teica Lietuvas premjerministrs Andrs Kubiļus.

"Problēma ir tā, kā to uztvers sabiedrība, jo tajā ir plaši izplatīts viedoklis, ka "žīdi bija boļševiki", tas ir, kolektīvi atbildīgi par staļinisko teroru. Es mazliet kaunos, kad ārzemēs atklāti runā par holokaustu, kamēr pie mums valda pilnīgs klusums."

Kubiļus uzskata, ka viens no iemesliem ir zināšanu trūkums, kas ir saistīts ar to, ka padomju laika skola viltoja vēsturi.

"Es pats tikai 1990. gadā uzzināju, ka Viļņā ir bijis ebreju geto", Kubiļus norādīja.

Mihaēls Viniarskis

"Sakustēšanās Lietuvas holokausta procesos"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.02.18.

Tiesas procesu ietekmējošu tehnisku traucējumu novēršana.

Procesi pret iespējamajiem Lietuvas kara noziedzniekiem, kuru lēnā gaita Viļņai radījusi starptautisku kritiku, nākotnē varētu noritēt ātrāk. Lietuvas parlaments atcēlis noteikumu, ka notiesātajam procesa laikā jāatrodas tiesas zālē, tādējādi tika novērsts galvenais traucēklis.

Lietuvas parlaments (Seims) otrdien, izdodot likumu, noteica, ka tiesas procesi var notikt arī tad, ja apsūdzētais veselības stāvokļa dēļ nevar atrasties tiesas zālē. Deputāti tādējādi novērsa galveno kavēkli procesu turpināšanai pret vairākiem iespējamajiem Otrā pasaules kara noziedzniekiem.

Pazīstamākais gadījums attiecas uz šodien 93 gadus veco Aleksandru Lileiķi, kas toreiz bija Lietuvas slepenpolicijas Saugumus vadošais virsnieks. Tas sadarbojās ar vācu nacistisko okupācijas varu, un Lileiķis tiek apsūdzēts, ka viņš vairākus dučus ebreju tieši un, iespējams, simtiem citu netieši nodevis vācu komandām, kas veica ebreju nošaušanu. Līdzās Lileiķim arī viens no viņa vietniekiem Kazis Gimzausks ir apsūdzēts; nesen arī pret citiem ir sākta izmeklēšana.

Pret Lileiķi tiesas process velkas jau divus gadus, nenonākot pie vienprātības. Jo līdz šim process palika "gaisā karājamies" tāpēc, ka ar vairākām kaitēm sirgstošo Lileiķi ārstu komisijas atzinušas par rīcībnespējīgu; vienīgo reizi 1998.gada novembrī viņš parādījās tiesā, bet pēc īsa laika sirds problēmu dēļ atkal bija jāievieto slimnīcā. Ārzemēs, proti, Izraēlā un ASV, ārstu slēdziens tika apšaubīts un Lietuvu apvainoja politiskās gribas trūkumā veikt tiesas procesus, kuri Baltijas valstīm varētu mest nepatīkamu gaismu uz pašu drūmāko vēstures laiku. ASV Lileiķa skandālu novēro tāpēc, ka bijušais Lietuvas policijas komandants pēc kara ilgu laiku dzīvojis Bostonas tuvumā. Kad kļuva zināma viņa pagātne, viņam tika atņemta Amerikas pase. Lileiķis 1996.gadā atstāja ASV, vēl pirms viņu ASV paspēja izdot. Pēc jaunā likuma pieņemšanas tagad pamatotos gadījumos ir iespējams veikt tiesas procesu, kurā apsūdzētais ar videosistēmas starpniecību var piedalīties no slimības gultas. Likuma parakstīšanai no prezidenta Adamkus puses saskaņā ar Viļņas komentētājiem nekam nevajadzētu stāties ceļā. Līdz ar to turpmākam satraukumam starp Lietuvu un ASV nebūs nekāda pamata. Amerikas tieslietu ministrijas īpašais starpnieks pagājušajā gadā apgalvojis, ka Vašingtonas rīcībā esot pierādījumi, ka Lileiķis slimības simulējot un, pēc ārstu viedokļa, esot rīcībspējīgs.

Lietuvai tika pārmests, ka tā traucējot neatkarīgas, vairāku valstu ārstu komisijas izveidi. Kā pirmdien teica kāds Lietuvas apelācijas tiesas tiesnesis, tomēr Amerikas Tieslietu ministrija par spīti atbilstošajām prasībām iespējamos pierādījumus nav nodevusi Lietuvas tiesas rīcībā; ar pamatojumu, ka tādējādi būtu jāatklāj informācijas avoti un tādējādi Lietuvai izmeklēšanas gaitā ātrāk nekā pieļaujams parādītu konfidenciālu informāciju. Tiesnesis piebilda, ka ASV gan neesot nosaukušas nevienu neatbilstoši aplūkotas informācijas piemēru.

"Kross brīdina par drazu kultūru"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.02.19.

"Mūsu sabiedrībā iespiežas visas pasaules atkritumu kultūra", saka viens no Igaunijas ievērojamākajiem mūsdienu rakstniekiem Jāns Kross, kam šodien aprit 80 gadu.

Kross, kas tiek uzskatīts par nemitīgu Nobela balvas kandidātu, norāda, ka tagad igauņu literatūrā ienākušas jaunas tēmas. Viņš pats raksta prozas darbus par 20. gadsimta Igauniju.

"Mums ir problēmas. Nevaram taču domāt, ka mūsu sabiedrība īsā laikā pārvērtīsies par ideālu sabiedrību. Mums jāiestājas Eiropas Savienībā", viņš uzsver intervijā Hufvudstadsbladet kultūras nodaļai. Kultūras lappusē recenzēts arī viņa pēdējais 1998. gadā iznākušais romāns Paigallend (somiski pārtulkots 1999. gadā un to sauc Paikallaanlento ) un divu citu dažādu paaudžu igauņu rakstnieču darbi: prozaiķes Maimu Bergas jaunākais romāns Ära (somiski Pois ) un jaunās dzejnieces, 1974. gadā dzimušās Elo Vīdingas dzejas antoloģija Paljastuksia. Nihil interit 2000, kas somiski ir iznākusi Katjas Meriluoto atdzejojumā.

"Igaunijai ir nepieciešama ES"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.02.19.

Jāns Kross jau sen kandidē uz Nobela prēmiju un ir pazīstams galvenokārt ar saviem vēsturiskajiem romāniem par cara laiku, kuros viņš bieži vien alegoriski ir aprakstījis Krievijas lielvaras un baltvāciešu īstenoto Igaunijas apspiešanu, pirms savas 80. dzimšanas dienas konstatē, ka tagad Igaunijā raksta par tādām lietām, ko padomju laikā pat nedrīkstēja pieminēt.

Pats Jāns Kross to ir izdarījis savā deviņdesmitajos gados tapušajā pēdējā romānā, kurā dokumentēta nesenā vēsture, viņa paša piedzīvotais, sākot no deportācijas uz Sibīriju, Komi, Krasnojarsku no 1946. līdz 1954. gadam.

Kross savu literāta karjeru sāka kā dzejnieks 50. gadu beigās. Līdztekus saviem lielu ievērību ieguvušajiem romāniem par vēsturi viņš ir rakstījis arī esejas — noveles, kas dažādos veidos ar iekšējiem konfliktiem nomāktas galvenās personas starpniecību izgaismo morāles jautājumus.

"Daudz kas no tā, ko es rakstu tagad, skar manu pagātni, un arī tas padomju laikā nebūtu bijis iespējams. Toreiz man nācās rakstīt gandrīz vienīgi vēsturiskus romānus."

Patlaban Jāns Kross lēni raksta jaunu prozas darbu par 90. gadu Igauniju.

"Mūsdienu Igaunijā arī ir daudz problēmu, tādēļ varam teikt, ka mūsu sabiedrība nekādā ziņā nav attīstījusies par ideālu sabiedrību. Tomēr uz to arī nevarējām cerēt. Vajadzēs paiet zināmam laikam, iekams infrastruktūra sāks darboties. Var arī teikt, ka demokrātija darbojas, taču nenobriedušā veidā."

"Zināms nihilisms ir vērojams ekonomisko aprindu attieksmē pret kultūru un literatūru, kas tomēr turpina dzīvot un izdzīvot. Plurālisms, runājot par mums šobrīd pieejamo kultūras apmaiņu, nozīmē, ka mūsu sabiedrība infiltrē visas pasaules atkritumu kultūru."

Jāns Kross atzīmē, ka attiecības ar Krievijas kultūras dzīvi ir vairāk vai mazāk pārtrauktas. Patlaban ne labprāt lasa pat krievu klasiķus Tolstoju, Čehovu un Dostojevski, jo padomju laikā tā bija obligāti lasāmā literatūra. Krievu valoda turklāt ir kļuvusi par svešvalodu starp daudzām citām.

Jāns Kross uzskata, ka Igaunijai obligāti ir jāiestājas Eiropas Savienībā.

"Mums ļoti svarīgi un gluži dabīgi ir atrasties Eiropā, lai gan arī pie mums ir dzirdamas balsis pret iestāšanos Eiropas Savienībā, jo mēs nupat esam izkļuvuši no citas savienības."

Elizabete Nordgrēna

"Valsts monopols uz populismu"

"Izvestija"

— 2000.02.08.

Austrijas Brīvības partijas līderi Jergu Haideru Rietumos nav pieņemts dēvēt par "nacistu".

Par spīti antifašistiskajam protestu vilnim, kas vēlās pāri visai Eiropai, oficiālajā frazeoloģijā viņš tiek saukts par "populistu". Un tā arī ir savā ziņā taisnība, jo par Haideru vēlētāji balsoja nevis kā par Hitlera pielūdzēju, bet gan kā par konservatīvu populistu.

Vēlētāji balsoja par neiecietību pret imigrantiem, pret Eiropas analogiem "kaukāziešu izcelsmes personām" — turkiem, arābiem, beigu beigās — arī krieviem. Balsoja par austriešu identitāti, par Tiroles tautas tērpiem, slēgtām robežām, Alpu izolacionismu. Balsoja pret vienotu Eiropu un tuvojošos globalizāciju ar amerikāņu akcentu. Balsoja gan jaunie dusmīgie cilvēki (tādi, kuri pie mums balso par Žirinovski), gan arī respektabli birģeri, kuri nevēlas ne ar vienu dalīties savā labklājībā, gan arī vecīši, kas iestājas par konservatīvām nacionālām vērtībām.

Bet kurš gan uzdrošināsies teikt, ka tādas pašas tendences neeksistē gandrīz visās Eiropas valstīs, ieskaitot arī Eiropas "aziopisko" daļu — Krieviju? Kurš gan neuzķersies uz konservatīvās un nacionālistiskās ēsmas? Francija, Šveice, Norvēģija, Itālija? Neviena valsts nav bezgrēcīga …

Skopā asara, kuru notrauš patiess austrietis (krievs), ieraugot sev tik tuvo ēdelveisu (bērziņu). Nepatika pret ārzemniekiem ( "Nolādētie turki!", "Nolādētie čurkas!", "Nolādētie …!" — ir jāpasvītro tikai vajadzīgais). Bažas, ka mūsu mājās iemitināsies "svešzemnieki" — kā gan te lai neatceras maskaviešu bailes no iespējamās čečenu bēgļu parādīšanās galvaspilsētā! Gatavība pieņemt no valsts jebkādas sociālās dāvanas un ticēt ikvienam, kurš sola vairāk. Nepatika pret Ameriku un "iejaukšanos iekšējās lietās".

Un tagad pajautāsim paši sev: ar ko gan mēs, krievzemieši, atšķiramies no tiem 27 procentiem austriešu, kas ar prieku balsoja par Haideru — jauno, enerģisko, piedodiet — pat seksuālo līderi? Par cilvēku, kurš tautai stāsta to, ko tauta vēlas dzirdēt?

Mums arī patīk populisms un konservatīvas vērtības. Protams, pēc septiņdesmit komunisma gadiem, sešiem paātrinātās "perestroikas" un gandrīz deviņiem reformu gadiem nav viegli saprast, kādas īsti ir šīs vērtības. Turklāt gan mums, gan arī austriešiem patīk kārtība. Mūsu izpratnē tā zināmā mērā asociējas ar specdienestu visvarenību, "izskatīgu un spēcīgu" militāristu pārpilnību, kā arī ar dažiem atpazīstamiem valodas signāliem. No Vladimira Putina priekšvēlēšanu kampaņas krievzemieši gūst gan pirmo, gan otro, gan arī trešo. Tika izteikts vārds "diktatūra". Tam ir pievienots arī vārds "likums". Kopā iznāk "likuma diktatūra". Tā ir pareizā runu rakstītāju atbilde uz apvainojumiem prezidenta amata izpildītājam par diktatoriskām ambīcijām, kā arī pareizais signāls visām elektorāta grupām. Vieni pozitīvi reaģēs uz vārdu "diktatūra". Citi — uz vārdu "likums".

Putins patīk visiem, arī liberāļiem, kuri ir gatavi nosvērties uz krievu tipa konservatīvisma pusi. Ir pat atrasts piemērots formulējums Putina ideoloģijai un politikai — tas ir "nacionālliberālisms". Vai tas būtu nesavienojamā savienojums? Tāds pats kā "populistiskais liberālisms"? Tomēr tā arī ir noticis: Putins ir pārņēmis daudzus Zjuganova un Primakova lozungus, ir sācis vārdu spēles viņu laukuma pusē, tajā pašā laikā īstenodams liberālu ekonomisko politiku. Nevis reformas — tās priekšvēlēšanu kampaņā nav iespējams realizēt, bet tieši politiku.

Taču tā arī ir visa problēma. Tiklīdz no nacionālliberālisma pazūd otrā sastāvdaļa, paliek vienīgi nacionālisms un populisms. Tāpēc arī situācija šķiet tik nestabila un trausla. Tāpēc arī atskan jautājums, kas ar savu banalitāti jau izraisa zobu sāpes: "Kas ir Putins?"

Skaļi un saprotami izrunādams vārdus "diktatūra", "likums", "" ļurbāšanās", Putins iedarbojas uz vecākās paaudzes signālsistēmu, kas joprojām ir pati aktīvākā elektorāta daļa. Bet elektorāts, tāpat kā arī visa mūsu iedzīvotāju struktūra, kā zināms, noveco. Trūcīgā un novecojošā valstī akcenti uz sociālo nodrošinājumu un pensiju izmaksām ir dabiski. Un tieši šeit Putinam ir lielas priekšrocības: atšķirībā no citiem prezidenta amata kandidātiem, viņam ir reālas iespējas dot un izpildīt solījumus. Maigs antirietumnieciskums, samtaina militarizācija, neuzkrītoša valsts drošības dienestu ietekmes palielināšana ietilpst mūsu vietējo konservatīvo vērtību standarta sarakstā. Uz to komunistiem nav nekā, ko atbildēt. Visas varas sviras, visi realizācijas mehānismi ir Putina rokās. Primakovs bija pirmais, kurš saprata, ka viņam ir atņemta ideoloģija, un atteicās piedalīties vēlēšanās. Zjuganovs vēl uz kaut ko cer. Labējie vai nu ies balsot par Putinu, vai arī jau kuro reizi atdos savas balsis par Javļinski.

Visiem ir savs populisms, taču prezidenta amata izpildītājs ir noteicis, ka populisms ir valsts monopols. Pagaidām visi ir apmierināti. Tie, kuri šaubās par Putinu, apšauba paši savas šaubas. Balsošanas mašīna jau ir iedarbināta.

Andrejs Koļesņikovs

"Vajadzētu skatīties patiesībai acīs"

"Le Monde"

— 2000.02.15.

Vai kaut kas ir ticis aizmirsts un tiek atkārtots? Ne uz brīdi netiek piemirsts šis otrais Čečenijas karš, taču kādēļ tiek aizmirsta pēdējo sešu vai septiņu gadu mācība?

Rietumi, un it īpaši eiropieši, ir gatavi piekrist Krievijas ārlietu ministram Igoram Ivanovam. Ko lai saka par Madlēnu Olbraitu, kura viņam nesen skaidroja, ka viņa valsts attieksme pret Čečeniju varot izraisīt Krievijas "izolāciju" no starptautiskās kopienas?

Pašlaik krievu algotņi un jauniesauktie siro pa Groznijas drupām, īstenojot tā saucamās "tīrīšanas" operācijas.

Un tomēr visa starptautiskā uzmanība un dusmas tiek vērstas pret Austriju un kādu samērā simpātisku personu, bet kura ar saviem izteikumiem ir izraisījusi zināmas bažas par potenciāliem draudiem.

Tomēr Groznijā un Maskavā lieta ir daudz reālāka, tie ir tūkstošiem nogalināto, klaja cilvēktiesību un starptautisko likumu pārkāpšana, regulāra palīdzības liegšana bēgļiem un upuriem.

Tiek apgalvots, ka Krievija neesot ES dalībvalsts. Slobodana Miloševiča Dienvidslāvija arī tāda nav bijusi. Taču Krievija ir citu Eiropas institūciju dalībniece, kas ir parakstījusi visdažādākās konvencijas, turklāt tā ir atzīta Rietumu lielvaru partnere visdažādākajos oficiālajos vai neoficiālajos grupējumos.

Atliek vienīgais un mūžīgais arguments: Krievija ir milzīga valsts, tā ir kodollielvara, turklāt vīlusies un nestabila tā ir ārkārtīgi bīstama.

Vai, nedaudz piepūlot atmiņu, nebūtu iespējams atminēties Rietumu attieksmi pret Krievijas politiku kopš komunisma sabrukuma?

Piešķirtie kredīti ir bijuši nepamatoti, pieverot acis ietekmīgās "oligarhijas" korupcijas priekšā, kamēr miljoniem iedzīvotāju nesaņēma ne algu, ne sociālo aizsardzību.

Pārsteidzoša iecietība tika demonstrēta arī 1993.gada oktobrī, kas bija izšķirošs brīdis jaunās Krievijas vēsturē: konflikta laikā atbildība lielā mērā bija dalīta, izpildvarai patvaļīgi izvēloties spēka pielietojumu. Vēlāk uzvarētāji Maskavā organizēja uzbrukumus ārzemniekiem, it īpaši kaukāziešiem, izmantojot savu dominējošo pozīciju masu informācijas līdzekļos, vienlaikus ar vēlēšanām izdarot "labojumus" konstitūcijā un nostiprinot īpašu prezidenta varu. Šādas šausminošas vienošanās mērķis bija iegūt Rietumu atbalstu. Šausminošais (vai, precīzāk sakot, pērkamais) "nacionālists" Vladimirs Žirinovskis Domē ir kļuvis par izdevīgu instrumentu komunistu rokās.

Pirmais Čečenijas karš, kas sākās ar milzīgu pacilātību, prasīja milzīgus upurus un zaudējumus un noveda pie nožēlojamas sakāves. Šķiet, Krievija cenšas atkārtot savu kļūdu. Otrs Čečenijas karš izraisa daudz lielāku satraukumu: tas norāda, ka tas bija apzināti aprēķināts, lai sagatavotu Jeļcina atkāpšanos un nodrošinātu viņam un viņa tuvākajiem stabilas nevainīguma garantijas.

Nevajadzētu aizmirst "kara" patieso raksturu: tā ir plaša likvidācijas operācija, kuru īsteno jauniesauktie, karavīri un ģenerāļi, kuri nekavējas bombardēt ciemus, pārdot nogalinātos vai aizturētos un slepkavo civiliedzīvotājus, kā arī liek pazust žurnālistiem, kuri dara savu darbu.

Nevajadzētu ignorēt cilvēktiesību pārkāpumus, kā arī kara laikā dotos solījumus "noslaucīt teroristus no zemes virsas", kā arī Krievijas aukstasinīgos skaidrojumus, ka neesot nekādu civiliedzīvotāju upuru, jo tā esot vienīgi "Rietumu propaganda".

VDK ir uzkrītoša Vladimira Putina vizītkarte, jo visa pasaule uzskata, ka lielākā daļa Krievijas reformatoru ir bijuši čekisti (šajā ziņā izcils paraugs bija Jurijs Andropovs, kurš vadīja Ungārijas sacelšanās apspiešanu).

Patiesi, šāds cilvēks atrodas pašlaik pie varas Krievijā, kas šodien ir tāda, kāda nu tā ir.

Vajadzētu izbeigt spriest par Krieviju, izmantojot baiļu, apbrīnas un nicinājuma sajaukumu, kas ir tradicionāli iespaidojis Rietumu politiku attieksmē pret šo valsti. Saskaņā ar to tiek apgalvots, ka krieviem esot tiesības uz vēl vienu iespēju un Rietumu pienākums esot viņiem palīdzēt. Saprātīgi būtu censties neaizvainot ne viņus, ne arī pašiem sevi.

Jans Krauze

"NATO un Krievija vienojas"

"International Herald Tribune"

— 2000.02.17.

NATO un Krievija trešdien vienojās ievērojami paplašināt savus kontaktus, kas notika 11 mēnešus pēc tam, kad Krievija bija iesaldējusi attiecības, protestējot pret NATO vadīto Dienvidslāvijas bombardēšanu.

Par šādu pārsteidzošu vienošanos tika paziņots pēc 45 minūšu Krievijas prezidenta vietas izpildītāja Vladimira Putina tikšanās ar NATO ģenerālsekretāru Džordžu Robertsonu.

Pēc tikšanās lords Robertsons paziņoja: "Es domāju, ka mēs tuvojamies attiecību atsaldēšanai."

Jūlijā Krievija atjaunoja daļu kontaktu ar NATO, tomēr turpināja ierobežot sadarbību, demonstrējot savu neapmierinātību ar NATO pirmo uzbrukumu suverēnai valstij savas 50 gadu pastāvēšanas laikā.

Savā paziņojumā NATO un Krievija sacīja, ka to mērķis esot sadarboties, lai kļūtu par Eiropas drošības stūrakmeņiem. Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs sacīja: "Notikumi Dienvidslāvijā ievērojami grāva Krievijas un NATO savstarpējo uzticēšanos. Šo uzticēšanos ir nepieciešams atjaunot."

Analītiķi šo vienošanos skaidroja galvenokārt kā Putina politisko žestu Rietumu līderiem, kurus satrauc Krievijas brutālais karš pret Čečenijas republiku.

Tas ir noticis tikai divas dienas pēc tam, kad ASV prezidents Bils Klintons sacīja, ka Putins ir cilvēks, ar kuru Savienotās Valstis "var sadarboties." Maskavas Kārnegi fonda analītiķis Dmitrijs Treņins sacīja: "Putins Rietumiem apgalvo, ka vēlas tiem tuvināties un radīt labvēlīgu vidi".

Politiskie komentētāji ir prognozējuši, ka Krievijas sabiedrība varētu labvēlīgi uzņemt normālu attiecību atjaunošanu ar NATO alianses dalībvalstīm.

Šārona Lafranjēra

"NATO — palīgs Krievijai grūtībās"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.02.16.

Tam, kurš grib aprakstīt attiecības starp NATO un Krieviju, rokās jāņem aukstā kara laika vārdnīca. Tur var atrast arī nesenajai attīstībai atbilstošu apzīmējumu – piemēram, pie burta A vārdu "atkusnis". Pēc vairāku mēnešu ilgas svārstīšanās šurp un turp abas puses vienojās par NATO ģenerālsekretāra Džordža Robertsona vizīti Maskavā. Tātad kopš kara Kosovā iesaldēto attiecību temperatūra atkal paaugstinās.

Krievija iesaldēja attiecības ar Rietumu aliansi, lai protestētu pret tās iejaukšanos Dienvidslāvijā. Toreiz Robertsona šodienas namatēvs ārlietu ministrs Igors Ivanovs NATO pārmeta "agresiju un tautas slepkavošanu". Tas, ka viņš tagad augstsirdīgi sagaida šīs it kā agresīvās slepkavu bandas bosu, ir izveicīgs gājiens. Atkusnis attiecībās parādās Krievijai visizdevīgākajā, bet NATO visneizdevīgākajā laikā. Krievija, izdarot kara noziegumu, ir nolīdzinājusi ar zemi pilsētu pašas teritorijā. Visu pasauli apceļojuši sagrautās Groznijas fotoattēli. Tagad Maskava grib pēc iespējas ātrāk izdzēst fatālo iespaidu. Tāpēc Putina galmā labprāt redz ārvalstu apmeklētājus – arī NATO ģenerālsekretāru. Turklāt nekādas nozīmes nav tam, vai un cik asi viņš nosoda karu Čečenijā. Ja Robertsons būtu patiesi sašutis, tad viņš paliktu mājās. Taču viņš un arī neviens cits Rietumos nevēlas pret Krieviju lietot Austrijas modeli. Čečenijas lietās labprātāk tiek atvērta vecā, labi pazīstamā vārdnīca un pie burta "N" atrasts vārds "neiejaukšanās".

"Patiesā Putina meklējumos"

"Die Welt"

— 2000.02.16.

Pirmā NATO ģenerālsekretāra Dordža Robertsona un Vladimira Putina tikšanās Maskavā bija vēsa un profesionāla.

Krievijas attiecības ar Atlantijas aliansi, kas ir centrāli organizētas NATO un Krievijas padomē, kopš kara Kosovā "atdusas", un tās nevar atdzīvināt Čečenijas kara dēļ. Taču abi notikumi pakāpeniski izvirzās priekšplānā. 26. martā, pēc apmēram sešām nedēļām, tiks ievēlēts Krievijas jaunais prezidents un neviens nešaubās, ka viņu sauks Putins. Tāpēc alianse un pārējā pasaule ir ieinteresētas pareizi novērtēt jau pašreiz Kremlī valdošo kungu un pārbaudīt izredzes uz ciešamām attiecībām ar Krieviju.

Te palīgā nāk pragmatisms, kas kopš zināma laika, par spīti sašutumam par krievu rīcību Groznijā no vienas puses un nacionālistiskajiem un antirietuminieciskajiem toņiem no otras puses, — jūtams abās pusēs. NATO Kaukāza karam adresētā kritika ir atturīgāka nekā pirmā Krievijas mēģinājumā atkarot Čečeniju no 1994. lūdz 1996.gadam. Nav jūtamas simpātijas pret islamistu partizānu leģionu un ģenerāli Mashadovu. Jau pagājušā gada martā Briselē zināja, ka Maskava gatavojas jaunam karagājienam. Tomēr trūkst skaidrības, kas ir pagājušā gada septembrī Maskavā un Volgodonskā izdarīto atentātu (ar 300 nogalinātajiem) iniciators. Turpretī skaidrs, ka šis karš iekšpolitiski ir izdevīgs Kremļa partijai. Taču šoreiz tikai retu reizi tiek runāts par "Kaukāza tautu brīvības cīņām".

Savukārt Krievija Kosovas afērā jutās piespiesta pie sienas, ļaunprātīgi izmantota kā mākleris un militāri pakļauta satriecošajai Rietumu ieroču tehnoloģijas demonstrēšanai. Noskaņojumu nespēja uzlabot arī Prištinas huzāru luga. Rietumu alianse atkal ieguva ienaidnieces tēlu, un psiholoģiski jau arī nekas cits nebija gaidāms. Atbildīgie krievi lika noprast, ka viņi nav nemaz tik tuvredzīgi, lai "ignorētu" NATO lomu Eiropā. Jau padomju laikā materiāli, strukturāli un izglītības ziņā grūtībās nonākušās armijas modernizēšana jau ir izlemta lieta un tiek virzīta uz priekšu ar militārā budžeta palielināšanu par 50%, apmēram līdz septiņiem vai astoņiem miljardiem dolāru gadā. Jaunā drošības koncepcija prioritāti piešķir atomieročiem. Tas deva impulsu amerikāņu un krievu diskusijām par atbruņošanos. Šajā kontekstā nebūs vienkārši panākt Maskavas piekāpšanos jautājumā par modifikācijām ABM līgumā par nacionālajām pretraķešu aizsardzības sistēmām, ko Vašingtona vēlas "ļaunprātīgo" valstu dēļ. Pret ASV aizsardzības ministra Koena nesenajiem paziņojumiem Minehenes Drošības konferencē spēcīgi iebilda viņa krievu kolēģis Ivanovs.

Britam Robertsonam pārskatāmā tematika nekādus pārsteigumus nesagādā: daudz kas ir sakrājies, tagad atkal sākas sarunas. Pašlaik svarīgāk ir, kas Rietumiem stāsies pretī pēc Borisa Jeļcina: vēss patvaldnieks — to pieļauj Krievijas konstitūcija — "autoritāras policejiskas valsts" kungs, kā liek nojaust liberālais opozīcijas politiķis Grigorijs Javlinskis, vai arī tirgus ekonomikas un modernizācijas kursa piekritējs, kā jauno Adlatus politicis vērtē bijušais Pēterburgas mērs? Aina ir neskaidra, un tas pēc Putina 17 gadu operatīvās darbības VDK un vēlāk slepenā dienesta hierarhijas vadībā arī nav nekāds brīnums.

Putins aukstā kara laikā bija frontes virsnieks. Viņš astoņdesmito gadu otrajā pusē bija apmeties Drēzdenē, Anglikāņu ielā 4 ar skatu uz Elbu un pilsētas Stasi centrāli. Viņš vāca informāciju par Rietumu (militāro) tehnoloģiju un NATO. Tas šodien varētu atvieglot lietišķās sarunas. Viņš sevi uzskata par patriotu, vēlas spēcīgu Krieviju un spēcīgu valsti. Šādi tikumi runā par prognozējamību (ticamību) rakstura ziņā — taču tik ilgi, kamēr tie nedeģenerēsies līdz tolerances trūkumam un agresivitātei.

Herberts Kremps

 

"Katrs Putinā saskata to, ko grib redzēt"

"Die Presse"

— 2000.02.15.

"Die Presse" par Krievijas kandidāta uz prezidenta amatu Vladimira Putina panākumu recepti sarunājās ar Maskavas sabiedriskās domas pētniecības institūta vadītāju Juriju Levadu.

Die Presse:

Kā Krievijā funkcionē sabiedriskās domas aptaujas?

Jurijs Levada

: Principā tāpat kā Rietumos. Mūsu institūts ar 120 darbiniekiem un 2000 palīgiem pieder pie lielākajiem sabiedriskās domas aptaujas institūtiem. Ņemot vērā valsts lielumu, kā arī dārgos un sliktos telefona sakarus, nav iespējams intervēt arī pilsoņus ārpus Maskavas. Tāpēc mēs cilvēkus aptaujājam "face to face". Mums ir apmēram 30 reģionālo centru visos galvenajos Krievijas reģionos. Ar to starpniecību mēs palīgiem pa internetu izsūtam aptaujas lapas. Mēs parasti aptaujājam 1600 līdz 2000 pilsoņu pilsētās, ciematos, Tālajos Austrumos, visur. Kā parādīja pēdējās vēlēšanas, mūsu aptauju rezultāti ir samērā precīzi. Tomēr Vladimiru Žirinovski mēs novērtējām pārāk zemu un "Jabloko" pārāk augstu. Vēlēšanas bijušās Padomju Savienības valstīs rāda, ka vēlētāji ir samērā svārstīgi. Partijām un politiskajiem vadītājiem nav stabila elektorāta. Vēlētāju izturēšanās ir grūti aprēķināma, tāpat kā jaunā vēlēšanu bloka "Vienotība" straujais popularitātes kāpums valsts Domes vēlēšanās.

Presse

: Kas izmanto jūsu informāciju?

Levada

: Mūsu pasūtītāji bieži vien negrib, ka arī citi uzzinātu aptauju rezultātus. Mēs esam valsts institūcija, bet no valsts naudu nesaņemam, tikai pāris atvieglojumu. Apmēram puse pasūtījumu nāk no ārzemēm, no ASV un Vācijas. Viltojumu gadījumi ir ļoti reti

Presse

: Vai Krievijas vēlētājus ietekmē iegūto rezultātu publicēšana?

Levada

: Tā ir vispārēja sabiedriskās domas pētījumu problēma, kas eksistē arī ASV un Vācijā. Kad cilvēki sajūt noteiktu sabiedriskās domas klimatu, viņiem bieži ir vēlēšanās pievienoties vairākumam. Tomēr pie mums stāvokli paredzēt ir grūti, jo nav stabilu partiju. Pie mums cilvēki katru reizi balso par daudz jaunām partijām, bet pie jums cilvēki paaudzēm balso par vienu un to pašu partiju. Mūsu partijām bieži vien ir īss pastāvēšanas laiks. Protams, ka cilvēkus ietekmē stāstītais par tendencēm elektorātos. Taču tas var atstāt dažādu ietekmi: vieni pielāgojas prognozei, citi to tikai ņem vērā, bet vēl citi tai vispār nepievērš nekādu uzmanību. Visvairāk aptauju rezultātus, izdarot izvēli, ņem vērā labāk izglītotie cilvēki. Krievijā ir cilvēki, kuri grib aizliegt aptauju rezultātu publicēšanu. Taču tad jau var aizliegt arī TV pārraides un laikrakstus.

Presse

: Vai jau tagad ir skaidri zināms, ka prezidenta vēlēšanās martā uzvarēs Vladimirs Putins?

Levada

: Mūsu liktenis jau ir izlemts. Vladimirs Putins ir varonis. Principā tagad pat vairs nav svarīgi, kas par viņu balsos. Ja nebūs katastrofālu notikumu, kaut kas tāds, kas varētu skart Putina un valsts likteni, viņš tiks ievēlēts. Tagad, kad no sacensības ir izstājies arī Primakovs, Putinam īstu sāncenšu vairs nav. Saskaņā ar aptaujām vēlēšanu gadījumā Vladimirs Putins saņemtu 60% balsu, bet Zjuganovs 14%.

Presse

: Un kā to vērtējat jūs?

Levada

: Kā valsts pilsonim man tas nepatīk, bet kā pētniekam man ir interesanti. Ir jāizpēta, kāpēc viens noteikts cilvēks pēkšņi visiem patīk, un, proti, vēl tāds, kurš kā politiķis gandrīz neko nav paveicis.

Presse

: Vai nevar būt tā, ka Putins tik populārs ir kļuvis tāpēc, ka viņa priekšgājējs atstāja nožēlojamu iespaidu?

Levada

: Putina priekšrocība ir tā, ka viņš ir spējīgs, izveicīgs, jauns, kalsns, enerģisks un izlēmīgs. Jeļcins bija vecs un slims, pats lēmumus nepieņēma un nebija arī neko daudz paveicis. Visi gaidīja, kad viņš atkāpsies no amata.

Presse

: Vai balss Putina labā reizē ir arī atteikšanās no Rietumu stila demokrātijas?

Levada

: Ilgākā perspektīvā tā tas arī varētu būt. Taču cilvēki to vēl nesaprot. Par Putinu Krievijā balsos gan labējie, gan kreisie. Ar savu programmu prezidents vēl nav iepazīstinājis. Līdz šim viņš ir pazīstams tikai no kara Čečenijā. Neviens nezina, kādu politiku un ekonomiku viņš vēlas. Labējie domā, ka viņš piekops labēju politiku, bet kreisie cer uz pretējo. Cilvēki, kuri orientējas uz Rietumiem, domā, ka Putinam ir labas attiecības ar Rietumiem. Cilvēki, kuri ar Rietumiem grib ieturēt distanci, cer, ka viņš Rietumiem parādīs, cik stiprs viņš ir. Katrs Putinā saskata to, ko vēlas redzēt. Taču to, ka popularitāte var atkal strauji samazināties, pierāda Primakova gadījums. Cilvēkiem viņš ātri iepatikās. Arī Primakovam nebija programmas. Katrs viņā saskatīja to, ko vēlējās.

Presse

: Kādas šodien ir Krievijas attiecības ar Rietumiem?

Levada

: Pašreiz ir vērojamas dažas ne visai patīkamas tendences. Pasliktinās ne tikai ārpolitiskās attiecības ar Eiropu un ASV. Krievija arī vairs neorientējas uz Rietumu attīstības ceļu. Situācija ir militarizēta, pašreiz eksistē cenzūra un paklausīgs parlaments. Mūs gaida grūts periods.

Presse

: Vai var runāt par pilnīgu demokrātijas sakāvi Krievijā?

Levada

: Demokrātija ir piedzīvojusi smagu sakāvi. Demokrāti bija vāji un viņi uzticējās Jeļcinam. Tā bija kļūda. Demokrāti Krievijā vēl nav iemācījušies stāvēt uz savām kājām. Demokrātiskie spēki izrādījās pārāk vāji un nebija pietiekami neatkarīgi. Demokrāti nemēģināja nodibināt savu partiju.

Presse

: Vai tādai partiju sistēmai kā Rietumos Krievijā vispār ir kaut kādas izredzes?

Levada

: Politiskā sistēma Rietumos nepiedzima vienā dienā. Pēc demokrātiskajām revolūcijām Francijā, Anglijā un Vācijā pagāja vēl 100 gadi līdz izveidojās partiju sistēma un tika garantētas cilvēktiesības. Arī mums ir vēl daudz jādara. Es vēl nesaskatu tādu partiju sistēmu kā Eiropā. Iespējams, ka arī pie mums kādreiz būs tāda pat divpartiju sistēma kā pie amerikāņiem.

Ulrihs Heidens

"Čečenijā bez pārmaiņām"

"The Economist"

— 2000.02.19./25.

Krievija atdalīties gribošajā republikā iegūst tikai teritoriālu pārsvaru, bet neko citu.

Spriežot pēc oficiālajiem paziņojumiem, Krievijas karš Čečenijā nav nekas cits kā vien nepārtrauktu triumfējošu uzvaru virtene. "Bandformējumi" nekārtībā atkāpjas, un viņu kalnu nocietinājumus nepārtraukti bombardē Krievijas aviācija. Bēgšanas ceļi no valsts ir pilnībā noslēgti. Drīzumā ir gaidāms izšķirošais trieciens. Pilnīga uzvara ir neizbēgama.

Protams, ka krievu spēki ir iekarojuši lielu teritorijas daļu šajā mēnesī, kamēr čečeni ir cietuši līdz šim pašus lielākos zaudējumus. Čečenu rokās pilnībā ir atlikuši vairs tikai daži kalnu ciemati. Kad februāra sākumā lielākā daļa nemiernieku atstāja Čečenijas galvaspilsētu Grozniju, krievu spēki ir turpinājuši ofensīvu Kaukāza kalnu dienvidu nogāzēs.

Taču patiesā aina ir daudz sarežģītāka. Lai gan čečenu spēki cieta lielus zaudējumus, atkāpjoties no Groznijas mēneša sākumā, Krievijai nav izdevies iegūt skaidru uzvaru, kura tai būtu tik ļoti nepieciešama, un, pēc Krievijas aprēķiniem, kādi 8 tūkstoši nemiernieku vēl joprojām ir brīvībā. Daudzi no viņiem ir ievainoti, taču pārējo morālais līmenis ir ārkārtīgi augsts. Lielākā daļa no nemierniekiem ir paguvusi pārgrupēties kalnos, kur Krievijas apsolītais galīgais trieciens ir atlikts, un divas galvenās kalnu aizas vēl joprojām atrodas čečenu rokās. Turklāt uzbrukums Krievijas militārajam vilcienam pagājušajā nedēļā ir parādījis, ka čečenu cīnītāji joprojām spēj viegli pārvietoties ienaidnieka kontrolētajā teritorijā.

Krievijas prezidenta amata izpildītājs Vladimirs Putins tagad apgalvo, ka būtu neprātīgi noteikt kādu konkrētu datumu kara izbeigšanai, ar to apliecinādams, ka krievu ģenerāļu solījumi par ātru uzvaru var būt tukši. Vienlaikus ar nemiernieku cietokšņu bombardēšanas intensifikāciju Krievija ir sākusi konfiscēt privātos vieglos un smagos automobiļus un ir slēgusi galveno bēgļu maršrutu uz kaimiņos esošo Ingušiju.

Vissatraucošākās ziņas no Čečenijas šodien pienāk par kara noziegumiem. Cilvēktiesību grupas, minot aculiecinieku stāstīto, apgalvo, ka Krievijas karaspēks ir noslepkavojis dučiem civiliedzīvotāju Groznijā, izvēršot laupīšanas operācijas. Apstākļi Černokozovas "filtrācijas" nometnē, kas atrodas uz ziemeļrietumiem no Groznijas, ir šausmīgi, saskaņā ar tur atbrīvoto un viņu radinieku liecībām. Līdzīga aina attēlota uz mājām nosūtītā vēstulē, ko rakstījis kāds sirdsapziņas nomocīts nometnes apsargs. Nometnē ievietoti vairāki simti čečenu, ieskaitot pusaudžus. Aizturēšanai par iemeslu var būt tas, ka aizturētajam nav klāt Krievijas iekšējās pases, kas Čečenijā nav izdota kopš 1996.gada. Ir informācija, ka izvarošanas, piekaušana un spīdzināšana nometnē esot parastas lietas. Nometnē ieslodzītos ir iespējams atbrīvot par 2 tūkstošiem dolāru vai šādas vērtības ekvivalentu aitās.

Savukārt Krievija rāda fotogrāfijas, kurās redzams, kā čečenu nemiernieki spīdzina un slepkavo krievu karavīrus. Krievija arī sola, ka ārzemju novērotājiem atļaušot apmeklēt Černokozovu šī mēneša nogalē. Kremļa runasvīrs Sergejs Jastržembskis apgalvo, ka ziņas par krievu vardarbību esot "separātistu propaganda".

Krievijas centieni kliedēt bažas par "atbrīvoto" Čečenijas daļu, šķiet, ir veidoti pēc mazliet pārstrādātas padomju propagandas mācību grāmatas. Kādai ārzemju žurnālistu grupai parādīta skola, kas ir pilnībā apgādāta ar datoriem, taču skolā joprojām nav elektrības. Citai grupai rādīta priecīgi dejojoša čečenu tautas deju grupa. Tiem reportieriem, kuri mēģina komentēt kara norisi neatkarīgi, draud arests vai pat kas ļaunāks. Joprojām vēl nav nekādu ziņu par kara korespondentu Andreju Babicki, kas ir pazudis pēc divu nedēļu aizturēšanas militārajā nometnē. Putins, kas sākotnēji solīja pievērst personīgu uzmanību šai lietai, tagad apgalvo, ka viņš esot izdarījis visu iespējamo, likdams "drošības dienestiem nodrošināt žurnālista dzīvību un labklājību".

Rodas iespaids, ka Krievijas vadībai nav nekādas nepieciešamības mainīt savu nostāju. Karš sabiedrībā vēl joprojām ir populārs. Šo uzskatu pastiprina krievu amatpersonu atkārtotie publiskie brīdinājumi, ka čečenu vadība plānojot teroristu uzbrukumus. Šie izteikumi pamato sākotnējo kara attaisnojumu: sprādzienus Maskavā un citās pilsētās, kas prasīja apmēram 300 cilvēku dzīvības. Vēl joprojām nav sniegti pārliecinoši pierādījumi par čečenu saistību ar šiem terora aktiem.

Arī spiediens no ārzemēm neko nemainīs. Apvienoto Nāciju komisāre Mērija Robinsone šonedēļ paziņoja, ka Krievijas "neprecīzo bumbošanu" Čečenijā nedrīkst sajaukt ar "pamata cilvēktiesību neievērošanu". Tomēr ārvalstu valdību reakcija vēl joprojām ir klusināta.

"Varoņi ir slikti administratori"

"Financial Times"

— 2000.02.15.

Leona Ārona monumentālā Krievijas prezidenta biogrāfija atklāj tikai pusi stāsta.

Kremļa pētnieki, analizējot Borisa Jeļcina sasniegumus, dalās trīs lielās grupās.

Pirmie attēlo pirmo Krievijas prezidentu — kā viņam patīk tikt dēvētam — kā revolucionāru, kurš iznīcināja padomju impēriju, atbrīvoja tās gūstā nonākušās valstis, iznīcināja plānveida ekonomiku un iedibināja savā tumšajā valstī līdz šim nepieredzētu iecietības ēru.

Otrie apgalvo, ka Jeļcins nebija nekas daudz vairāk, kā vien nežēlīgs oportūnists, kurš bija gatavs izmantot visus viņa rīcībā esošos līdzekļus, lai iegūtu un noturētu varu. Tā rīkojoties, viņš sabojāja demokrātijas un tirgus attīstību un nomelnoja pašu reformas jēdzienu.

Trešie uzskata, ka mēs kļūdāmies, pievēršot tik lielu uzmanību tikai Jeļcinam pašam. Patiesais 90. gadu stāsts bija par to, kā vecā komunistu partijas nomenklatūra nolaupīja Jeļcina "revolūciju" un atjaunoja sevi, nostiprinot savu ekonomisko un politisko varu šajā procesā.

Nav nekādu šaubu par to, kur šajās debatēs atrodas Leons Ārons. Viņa monumentālā biogrāfija ir labi izpētīta, daiļrunīga un gandrīz vai evanģēliska aizstāvība Sibīrijas cīkstonim. Ārona uzskatā, Jeļcins bija demokrātijas draugs — ja arī ne demokrāts — kurš transformēja Krieviju un tās attiecības ar pasauli, pie kam gandrīz pilnībā tikai uz labo pusi.

Savas valdīšanas laikā Jeļcins izveda no bijušajām Varšavas pakta valstīm 800 000 karavīru un samazināja armijas daļu budžetā no 30 līdz mazāk nekā 3%. Viņš atcēla pārvietošanās ierobežojumus, ļaujot miljoniem krievu pirmo reizi doties aiz robežām, kā arī izveidoja politiski vistolerantāko režīmu visā Krievijas vēsturē. Viņš palīdzēja radīt apstākļus, kuros varēja izveidoties 60 000 privātu labdarības organizāciju.

"Tradicionālās Krievijas valsts iezīmes — autoritārisms, imperiālisms, militārisms un ksenofobija — ne tuvu vēl nav izzudušas. Taču Jeļcina perediškas (elpas atvilkšanas) laikā pret to atjaunošanos ir uzcelti vairāk un lielāki aizsprosti, nekā jebkurā citā Krievijas vēstures periodā," secina Ārons.

Vissaistošākais ir portrets, kurā Ārons ataino Jeļcina karjeras sākumu partijas bosa postenī Sverdlovskā, kur viņš pirmo reizi parādīja savu politisko prasmi un izturību. Saskaņā ar Ārona rakstīto, Jeļcins tajā laikā esot noturējis visiem atvērtas debates ar strādniekiem — krietni pirms Mihails Gorbačovs nāca klajā ar savu glasnostj konceptu.

Ārons atzīst, ka Jeļcina politiskais stils atspoguļo viņa sportošanas instinktus. "Jeļcins nekad nezaudēja savu interesi par volejbolu, spēli, kura tik ļoti atspoguļo viņa iecienītāko darbības veidu: rūpīgu sagatavošanos, iziešanu uz zibenīgu kulmināciju, maksimālu piepūli uz īsu, bet intensīvu laika brīdi — un, lai arī ne vienmēr ir garantēta uzvara, tomēr pagaidu risinājums ir. Atvieglojums. Rezultāts ."

Šāda pieeja Jeļcinam labi noderēja, vēršoties pret komunistu apvērsumu 1991. gada augustā. Taču prasme, kura izrādījās tik noderīga politiskas karadarbības apstākļos, nebija piemērota politiskam mieram. Šajā ziņā Jeļcins atbilda vēsturiskajam likumam: varoņi vienmēr izrādās slikti administratori.

Jeļcina arvien īsākais uzmanības koncentrēšanas periods, viņa nesakarīgie darba ieradumi, un viņa pārliecība, ka politika nav nekas daudz vairāk, kā tikai Kremļa intrigas, padarīja viņu par nepiemērotu figūru ar kolosāliem ekonomiskiem izaicinājumiem saskārušās trauslas demokrātijas vadībai. Iebrukums Čečenijā 1994. gada beigās labākajā gadījumā bija kļūda, bet sliktākajā — drausmīgs noziegums, kurš iesēja naida sēklas, kas tiek pļautas pašreizējā konfliktā.

Pārāk bieži Jeļcins izniekoja iespējas virzīt uz priekšu nozīmīgas reformas. Vēl sliktāk, viņš traucēja darboties jaunajai politiķu paaudzei, kuri nopietnāk izturējās pret pārmaiņu īstenošanu. Agrāko nomenklatūras privilēģiju sodību nomainīja kliedzoša korupcija viņa paša līdzgaitnieku lokā Kremlī.

Āronam rūpīgi uzskaitot Jeļcina prezidentūras notikumus, lasītājs nevar izvairīties no iespaida, ka aizkulisēs norisinās kāda krietni lielāka drāma. Būtībā Jeļcins spēlēja pirmo vijoli, kamēr bijušie Krievijas komunistu bosi atjaunoja savas pozīcijas, pārvēršoties par kapitālistiem un privatizējot gan īpašumus, gan varu. Kā vienā brīdī atzīst pats Ārons: "Kad komunisma mūzika apklusa, tie [nomenklatūra] saglabāja savus krēslus."

Uzsverot pozitīvo un mēģinot mazināt negatīvā nozīmi, Ārons sniedz visai neobjektīvu Jeļcina valdīšanas laika attēlu. Šī biogrāfija nesniedz pārāk lielu palīdzību mēģinājumiem izprast, kādēļ, saskaņā ar pēdējām sabiedriskās domas aptaujām, 67% krievu uzskata, ka Jeļcina ēra Krievijai nodarīja vairāk ļaunuma, nekā labuma.

Krievijas pirmais prezidents neapšaubāmi ir vēsturiska figūra, pateicoties saviem nopelniem Padomju Savienības likvidēšanā ar apbrīnojami mazu asinsizliešanu. Taču šim milzīgajam iznīcināšanas darbam nesekoja neviens jelkāds apmēros pielīdzināms celtniecības darbs.

Džons Tornhils

"Uz "lingvistiskā kara" robežas"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.02.16.

Ukraina Krievijas pretenzijas uzskata par nepamatotām.

Šajās dienās Krievijas Federācijas pilnvarotais cilvēktiesību jautājumos Oļegs Mironovs paziņoja: "Valodas diskriminācijas apmēri ir ar bezprecedenta un masveidīgu raksturu, un tieši aizskar vairāk nekā puses Ukrainas iedzīvotāju intereses, kuri par savu dzimto valodu uzskata krievu valodu". Atgādināsim, ka Ukrainas valdības dekrēta "Par papildus pasākumiem ukraiņu valodas kā valsts valodas funkcionēšanas paplašināšanai" projekts, kas ir ticis saskaņots ar Ukrainas prezidenta Valodas politikas jautājumu padomi, ir izsaucis plašu rezonansi Maskavā. Dokuments paredz pasākumus, lai "nepieļautu ukraiņu valodas režīma pārkāpumus izpildvaras orgānu aparāta un vietējo pašpārvalžu ikdienas darbā", ievērojamu krievu valodas lietošanas samazināšanu kultūras jomā, sabiedriskajā dzīvē un masu informācijas līdzekļos. Pagājušajā nedēļā KF Ārlietu ministrija izplatīja paziņojumu, kurā tika pausts satraukums par līdzīgu pasākumu ieviešanu, kas jau tagad ir izraisījuši negatīvas sekas — Ļvovā 60 procentiem cilvēku, kuri vēlas izglītību iegūt krievu valodā, tāda iespēja ir liegta, bet Kijevā nav palicis gandrīz vai neviens krievvalodīgo bērnudārzs.

Tostarp Ukrainas vadība pauž pārliecību, ka "derusifikācija" nevarētu izraisīt negatīvas sekas. Vakar Ukrainas vēstnieks Nikolajs Biloblockis Maskavā noturēja preses konferenci, kuras laikā viņš nosauca KF Ārlietu ministrijas pretenzijas par nepamatotām. Pirmdien Smoļenskas laukumā viņš iesniedza Ukrainas Ārlietu ministrijas atbildi, kurā krievu diplomātu apgalvojumi tiek vērtēti kā "tendenciozi uzbrukumi". Kijevai pat ir zināmi diplomātiskā konflikta vaininieki — tie ir "politiskie spēki, kas izrāda pretestību konstruktīvai ukraiņu un krievu attiecību attīstībai". Nespējot apgāzt faktus par krievvalodīgo iedzīvotāju tiesību ierobežošanu, vēstnieks apgalvoja, ka Ukrainā neeksistē krievu valodas diskriminācija. "Atsevišķos pārspīlējumus" Biloblocka kungs ierosināja uzskatīt tikai par "atsevišķiem faktiem" un, lai galīgi pārliecinātu žurnālistus par Kijevas politikas nevainojamību šajā ziņā, paziņoja, ka tieši Krievija, un nevis Ukraina pārkāpj Lielā līguma attiecīgos pantus.

Fjodors Oļegovs

 

"Jauns posms Karabahas noregulēšanā"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.02.17.

Prezidents apsola pavērt "noslēpumainības plīvuru".

Tuvākajā laikā Armēnijas prezidents Roberts Kočarjans gatavojās uzstāties ar speciālu paziņojumu, kurā būs dažu sīkumu izskaidrojums par viņa tiešo tikšanos ar Azerbaidžānas vadītāju Haidaru Alijevu, sakarā ar Karabahas problēmu noregulēšanu. Kā jau zināms, Minskas EDSO grupas starpnieku veiktos mieraspēku centienus pēdējā laikā ar regulārām konsultācijām papildina divu karojošu valstu vadītāji. Pēc dažiem datiem spriežot, šīs tikšanās nav veltīgas. Amerikas valsts deputāts visādā ziņā uzskata, ka "dialogs ir izgājis ārpus Minskas grupas līdzdalībnieku priekšlikumu rāmjiem" un ka puses "cenšas atrast daudz drosmīgāku un novatoriskāku risinājumu" iesīkstējušajai problēmai.

Tajā pašā laikā pārrunu konfidencialitāte tradicionāli rada bažas armēņu sabiedrībā un nereti kalpo par iemeslu dažādām iekšpolitiskām kolīzijām. Atgādināsim, ka vēl 1997. gada rudenī prezidents Levons Ter–Petrosjans nāca klajā ar paziņojumu "ŅG", no kura varēja saprast, kādus tieši noregulēšanas parametrus starpnieki piedāvā konfliktējošajām valstīm. Būtībā runa bija par Karabahas bezprecedenta augstas pakāpes autonomiju, saglabājot Azerbaidžānas teritorijas de jure teritorijas nedalāmību. Lai arī Ter–Petrosjans apgalvoja, ka gala lēmums jāpieņem tikai pēc starptautiskas panākto vienošanos apspriešanas un to apstiprināšanas referendumā Azerbaidžānā, Armēnijā un Karabahas Tautas Republikā, izrādījās, ka sabiedrība absolūti nav psiholoģiski gatava šādai jautājuma nostādnei. No prezidenta pat novērsās daudzi viņa kādreizējie cīņubiedri. Levona Ter–Petrosjana nostāja tika novērtēta kā "graujoša" un "nacionālo interešu pārkāpšana". Vēlāk, 1998. gada februārī, pirmais Armēnijas prezidents bija spiests atkāpties no sava amata, paziņojot, ka pie varas nāk "kara partija".

Taču laiks parādīja šī vērtējuma neprecizitāti. Karabahas problemātika bija tikai iegansts, taču pretošanās iemesls bija saasinājusies cīņa par varu. Ievēlētais prezidents Roberts Kočarjans ne tikai neiesaldēja, bet gluži otrādi aktivizēja mierīga, politiska jautājuma risinājuma meklēšanu. Erevāna un Stepanokerta atbalstīja EDSO Minskas grupas līdzdalībnieku modernizētos priekšlikumus par Azerbaidžānas un Karabahas tā sauktās "kopīgās valsts" izveidošanai. Un tikai tāpēc, ka oficiālais Baku nepiekrita šim plānam, noregulēšanas process netika izkustināts no nāves punkta jau pagājušajā gadā.

Tomēr cerība, ka izeja no krīzes tiks atrasta jau tuvākajā nākotnē, eksistē. Turklāt, pēc Roberta Kočarjana vārdiem, pie vienošanās ir jānonāk visām konfliktā iesaistītajām pusēm, arī Karabahas Tautas Republikai. Pēc visa tā, kompromisa variants, "kurā ņemtas vērā un aizsargātas mūsu nacionālās interese, tiks atdots apspriešanai plašākā sabiedrībā". Pēc tam nepieciešams izvirzīt vienošanās projektu uz vispārējo referendumu. Valsts vadītājs arī atzīmēja, ka tikai atrisinot Karabahas problēmu, Baku un Erevāna var cerēt uz "nopietnām ārzemju investīcijām".

Acīm redzams ir tas, ka Armēnijas pieeja praktiski nav mainījusies. Erevānai nemainīgs liekas ne tikai saturs, bet pat iespējamā politiskā risinājuma aprobācija. Saprotams, ka viss tas dos valsts vadītāja oponentiem iemeslu apvainot viņu tieši tajā pašā, par ko pirms diviem gadiem tika apvainots arī Ter–Petrosjans. Taču pašlaik sabiedrības nostāja ir mainījusies. Turklāt uz politiskās skatuves vairs nav bijušā aizsardzības ministra Vazgena Sarkesjana, kas gāja bojā pagājušā gada oktobrī parlamentā. Ir zināms, ka tieši Vazgens Sarkasjans demonstrēja vislielāko nesaprašanos ar Levonu Ter–Petrosjanu. Tāpat ļoti svarīgi, ka šodien Erevāna var rēķināties ar Stepanokertas lojālo attieksmi. Un, ja Karabaha piekritīs vienam vai otram noregulēšanas variantam, tad Kočarjana politiskajiem pretiniekiem Armēnijā praktiski nebūs pamata prezidenta kritizēšanai. Tas būtiski paplašina Armēnijas diplomātijas manevru iespējas un vienlaikus palielina prezidenta varas "aplamības resursus". Jautājums ir tikai par to, cik lielā mērā noregulēšana Karabahā atbilst patiesiem Krievijas centieniem. Līdz ko Krievija sapratīs, ka šajā posmā tas var kaitēt Maskavas interesēm Dienvidkaukāzā, Kremlim vienmēr radīsies dažādas iespējas bremzēt Minskas grupas darbību vai sarežģīt Armēnijas iekšpolitisko situāciju. Šādu notikumu attīstību izslēgt nevar: Krievijā vēl joprojām ir pietiekami autoritatīvi spēki, kas uzskata, ka stabils miers Aizkaukāzā palīdzēs iesakņoties Rietumu reģionā un minimizēs Maskavas iespējas saglabāt un nostiprināt savas ģeostratēģiskās pozīcijas.

Ahmeds Hanbabjans

"Zaļā gaisma pieaugumam"

"Financial Times"

— 2000.02.14.

ES reformas varētu palīdzēt vienot līdzdalību un pārvarēt pagātnes sadalījumu.

Eiropa atrodas uz vēsturisku pārmaiņu sliekšņa. Šodien, sākot starpvaldību konferenci, lai vienotos par paplašināšanās īstenošanai nepieciešamajām reformām, Eiropas Savienība pieliks punktu Eiropas aukstā kara sadalījumam un nostiprinās stabilitāti, brīvos tirgus un demokrātiju visā kontinentā.

Piecdesmit gadu uz divu katastrofālu konfliktu fona ES ir palīdzējusi veidot miera un ekonomisko panākumu klimatu.

Daudzus gadus savienība to darījusi Aukstā kara apstākļos. Tagad mēs pārvaram pagātni un sadalījumu, kas tik ilgi kropļojis mūsu kontinentu.

ES jau ir palīdzējusi padarīt kontinentu par drošāku vietu un samierināt kara atsvešinātās valstis. 70. un 80. gados tā darbojās kā balsts jaunajām demokrātijām Grieķijā, Spānijā un Portugālē. Tā ir tuvinājusi Londonu un Dublinu, kā arī nostiprinājusi Ziemeļīrijas miera procesu. Paplašināšanās uz Austrumiem to turpinās. Tas dos labumu ES, un tā ir vienīgā pareizā atbilde uz Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu centieniem reformēt savas politiskās un ekonomiskās sistēmas.

Paplašināšanās arī dos milzīgas ekonomiskas iespējas gan Lielbritānijai, gan Čehijai. Čehija saņems netraucētu pieeju saviem galvenajiem tirgiem. Savukārt Lielbritānijai līdzdalības sniegtās ekonomiskās priekšrocības var tikai palielināties, kad ES palielināsies līdz pat 500 miljoniem cilvēku.

Mēs esam pārliecināti, ka paplašināšanās ir visas Eiropas interesēs. Mēs ceram, ka to sapratīs arī jaunā Austrijas valdība. Mēs stingri ticam atvērtai un uz ārieni vērstai ES, kurā nav vietas neiecietībai un ksenofobijai.

Kandidējošās valstis veic reformas, lai izpildītu līdzdalības nosacījumus. Tajā pašā laikā starpvaldību konference apspriedīs detalizētas ar paplašināšanos saistītas institucionālās reformas, kā, piemēram, balsojuma tiesības un komisāru skaits. Lai paplašināta ES varētu darboties efektīvi, tās institūcijām ir jāmainās. Zināmās jomās būs jāievieš vairākuma balsojums, būs jāracionalizē Komisija, kā arī balsošanas sistēma Ministru Padomē.

Taču Eiropas dienaskārtība ir plašāka. Eiropas Savienība, līdzīgi Čehijai un citām kandidātvalstīm, atbild uz globalizācijas izaicinājumu un jautājumu, kā apvienot ekonomisko dinamismu ar sociālu taisnīgumu.

Viduseiropas un Austrumeiropas valstis savu nākotni saskata kā dabiski ES partneri. 1998.gada pavasarī sāka uzņemšanas sarunas ar pirmo sešu kandidātvalstu grupu — Čehiju, Kipru, Igauniju, Ungāriju, Poliju un Slovēniju. 1999. gada decembrī Helsinku Eiropas Padome iekļāva kandidātvalstu skaitā arī Turciju un nolēma 2000.gada februārī sākt uzņemšanas sarunas ar vēl sešām kandidātvalstīm — Bulgāriju, Latviju, Lietuvu, Maltu, Rumāniju un Slovākiju.

Helsinku galotņu apspriede uzskaita visus priekšnoteikumus, kas nepieciešami, lai paplašināšanās process saglabātu savu impulsu. Mēs arī ticam, ka tas dod cerību tiem, kuru dzīves ir skārusi Balkānu traģēdija. Demokrātijas un labklājības lokam paplašinoties, Eiropas Savienībai tuvināsies un līdz ar to stabilizēsies arī citas valstis un reģioni.

Savienībai paplašinoties, tā kļūs dažādāka. Kopīgi noteikumi un spēcīga Komisija to izpildes uzraudzībai palīdzēs nodrošināt, lai vienotais tirgus būtu un paliktu vienlīdzīgs spēles laukums, kura priekšrocības ir pieejamas visiem.

Taču vienotais tirgus nav grāvis dažādu ES daļu nacionālās vai reģionālās identitātes. Tieši pretēji — ceļojot pa Eiropu, mēs varam redzēt tās daudzveidību, kā arī vietējo kultūru saglabāšanu un veicināšanu.

Paplašināšanās nostiprinās šo dažādību. Tāpat sadarbība cīņā pret noziedzību, vides aizsardzībā, kopīgo imigrācijas un patvēruma sniegšanas problēmu risināšanā, kā arī Eiropas aizsardzības nostiprināšanā paplašinātā ES būs efektīvāka.

Čehijai un Lielbritānijai paplašināšanās sniegtās priekšrocības jau ir redzamas. Mūsu pilsoņi tiekas un strādā kopā tik lielos apmēros, kādi nebūtu iedomājami vēl pirms dažiem gadiem. Čehu un britu karavīri strādā plecu pie pleca Kosovā un Bosnijā. Čehu un britu eksperti strādā kopā vides aizsardzības, sociālo pakalpojumu un organizētās noziedzības jautājumos, lai palīdzētu Čehijai tās sagatavošanās darbos uz iestāšanos ES. Mēs sadarbojāmies imigrācijas un patvēruma sniegšanas problēmu risināšanā. Mūsu tirdzniecība.

Šomēnes sāksies kampaņa Opportunity Czech Republic , kuras mērķis ir uzturēt tirdzniecības un investīciju palielināšanos. Britu firmas atrodas starp vadošajiem investoriem Čehijā: tās ir gan lielās kompānijas, kā Tesco, Bass un National Power , gan arī mazākie uzņēmumi. Tas ir nākotnes modelis.

Paplašināta ES arvien vairāk kļūs par labo spēku pasaulē. Paplašināšanās ir vēsturisks izaicinājums. Taču tā ir arī vēsturiska iespēja ne tikai Lielbritānijai un Čehijai, bet arī visai Eiropai kopumā.

Tonijs Blērs,

Lielbritānijas premjerministrs

Milošs Zemans,

Čehijas premjerministrs

"Sacensības Eiropas Savienībā"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.02.15.

Savienība grūta uzdevuma priekšā.

Ducis ir nokomplektēts. Pēc svinīgās ārlietu ministru atklāšanas ceremonijas otrdien ES sāks sarunas ar nākamajām sešām valstīm. ES komisārs Ferhoigens, kas koordinē sarunu procesu, mēģina to paātrināt. Līdz gada beigām Latvijai, Lietuvai, Slovākijai, Rumānijai, Bulgārijai un Maltai jābūt tikpat tālu kā pirmajai sešinieka grupai, ar kuru sarunas sāktas 1998.gadā. Tomēr arī Igaunijai, Polijai, Ungārijai, Čehijas Republikai, Slovēnijai un Kiprai vēl priekšā grūtākais ES ceļa posms, un iespējams, ka vienu vai otru no sākotnējās vadošās grupas apsteigs kāda sekotāja.

Sacensība ES satur 31 sarunu nodaļu, kas ietver kopēju Savienības normu un līgumu apkopojumu. Šis "kopējais īpašums" būtībā apspriežams: neko vairāk par pārejas noteikumiem un ierobežotiem izņēmumiem kandidāti nevar sagaidīt.

Ar pirmo grupu ES pa šo laiku pagaidām vienojusies par salīdzinoši vienkāršiem tēmu blokiem, kā zinātniskā pētniecība, izglītība, vidējā līmeņa politika. Visas delikātās tēmas, kā darba ņēmēju pārvietošanās brīvība, lauksaimniecība un apkārtējās vides politika, vēl nav apspriestas. Līdz šim 15 vecie dalībnieki nav vienojušies, kādai jābūt viņu nostājai sarunās. Par to tikai nākamajās nedēļās gaidāmi Komisijas ierosinājumi.

Par vienu no grūtākajiem punktiem varētu izvērsties kandidātu prasība pēc lauksaimniecības tiešajām piemaksām. Šie maksājumi pašreiz ir aptuveni viena trešdaļa no kopējā ES budžeta, un pilnīga jaunu dalībnieku iesaistīšana dārgajā sistēmā varētu izjaukt līdz 2006.gadam noteikto ES finansu ietvaru. Tikpat delikātas ir vācu un austriešu prasības pēc pārejas termiņu pagarināšanas darbaņēmēju pārvietošanās brīvībai un uzņēmumu izvietošanas brīvībai no iespējamām dalībvalstīm. Daudzos robežreģionos uztraucas, ka asāka konkurence un daudzi darbu meklētāji no Viduseiropas un Austrumeiropas vēl vairāk palielinātu bezdarbu.

Jau organizatoriski vien Savienība atrodas grūta uzdevuma priekšā. Aptuveni divsimt sarunu grupu nākamajos mēnešos sāks iestāšanās sarunas ar kandidātiem; 700 Eiropas Komisijas ierēdņu ir tieši iesaistīti šajās sarunās. Par atpalikušajiem Ferhoigens līdz marta vidum grib pieņemt lēmumu, kad un kādas tēmas tiks apskatītas. Aizvien izteiktākas kļūst pirmās kandidātu grupas prasības, lai pēc iespējas ātrāk tiktu noteikti iestāšanās termiņi. Savā pagājušā gada beigās iesniegtajā dokumentā visas sešas valstis pastāvēja uz to, lai tās jau 2003.gada 1.janvārī varētu ietilpt ES. "Tāpēc 2000.gadā tiks izlemts, kad un kurš varēs iestāties", teica Ferhoigens.

Diferenciācija — tā ir Komisijas pamatnostādne: katra valsts jāvērtē pēc tās individuālajiem sasniegumiem un nopelniem; tas arī būs noteicošais, kurš un kad sasniegs mērķi. Skaidrs ir arī tas, ka nenotiks 12 atsevišķas iestāšanās, bet gan pa grupām. Viss pārējais nav iedomājams ne tikai tāpēc, ka katra iestāšanās pieprasa ES līguma izmaiņas ar milzīgu ratifikācijas procesu nacionālo parlamentu vadībās, bet atsevišķās dalībvalstīs papildus arī tautas nobalsošanu. Jau atsevišķu kandidātvalstu savstarpējie politiskie un ekonomiskie sakari, kā, piemēram, trīs Baltijas valstu brīvās tirdzniecības zona un muitas savienība starp Čehijas Republiku un Slovākiju, norāda, ka nav vajadzīgi īpaši risinājumi, kas Eiropā radītu jaunas robežas.

Aiz tiem, kuri cenšas panākt pirmo grupu un kuri tagad iegūst iespēju, jau gaida nākamie kandidāti. Savienība ar 27 dalībniekiem un pusmiljardu cilvēku, kuri otrdien apstiprinās ārlietu ministrus, no Turcijas un dažu Viduseiropas un Austrumeiropas valstu viedokļa tiek uzskatīts par starpposmu. Pēc Tudžmana ēras beigām un pēc centristu politiķa Mesiča uzvaras galvenokārt Horvātija var lolot pamatotas cerības tikt kandidātu lokā. Ferhoigens Horvātijai pēc valsts prezidenta Tudžmana nāves apliecināja, ka tā ir "četrpadsmitais kandidāts". Nedēļas nogalē Portugāles ES Padomes ministru prezidents Gutjerress Horvātijas ministru prezidentam Račanam deva cerības, ka radīs Horvātijai izredzes dalībai ES. Turcijas ārlietu ministrs Cems uzskata, ka viņa valsts, kurai ES piešķīra tikai kandidāta statusu, nevis tiesības sākt sarunas, ekonomiskā ziņā jau tagad esot labāk bruņota nekā dažs labs kandidāts, kurš otrdien drīkstēs sēdēt pie Padomes galda.

To neslēpj arī Komisija. Vismaz Bulgārija un Rumānija vēl nespēj izpildīt ekonomiskos priekšnosacījumus uzņemšanai ES, tomēr ir izpildīti politiskie priekšnoteikumi. Turcijai gan nevajadzētu bažīties, ka tā zaudēs iespēju pievienoties. Dažas nedēļas pēc sarunu sākuma ar sešinieka grupu Komisija sāks darbu Savienības tiesību un Turcijas likumdošanas pielāgošanā, bet rudenī ES divpadsmit "pilnvērtīgajiem" kandidātiem, tāpat arī Turcijai, jāiesniedz detalizēta iestāšanās stratēģija.

Helmuts Binders

"ES dod izredzes uz iestāšanos"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.02.16.

Brisele tagad runās ar vēl sešiem kandidātiem.

Pēc tam, kad Eiropas Savienība otrdien sāka sarunas ar vēl sešām kandidātvalstīm, sarunas tagad tiks vestas ar 12 valstīm vienlaikus. Jaunās potenciālo Savienības dalībvalstu lokā ir: Latvija, Lietuva, Slovākija, Rumānija, Bulgārija un Malta.

Par ES paplašināšanu atbildīgais komisārs Ginters Ferhoigens gan paziņoja, ka sarunas būs "straujas", tomēr ir jāšaubās, vai šīs valstis pārējām sešām spēs pievienoties pietiekami ātri, lai iestāšanās netiktu izstiepta garumā. Ar pirmo grupu, kurā ir Igaunija, Polija, Ungārija, Čehijas Republika, Slovēnija un Kipra, sarunas notiek jau divus gadus. Tagad sāksies nogurdinošais politisko, tiesisko, ekonomisko un sociālo noteikumu pielāgošanas ES standartiem process, jo par dalībvalsti var kļūt tikai tā valsts, kas izpilda šos noteikumus. Šie standarti nav apspriežami. Lai palīdzētu valstīm, līdz ar sarunu par uzņemšanu sākšanu vienlaikus tiek sniegta arī pārstrukturēšanai nepieciešamā finansiālā palīdzība. Rumānijas gadījumā, kā saka Ferhoigens, šī summa sasniegs 600 miljonus eiro gadā.

Sešu valstu ārlietu ministri Briselē iepazīstināja ar savu valstu godkārīgajiem plāniem. Malta par ES dalībvalsti grib kļūt 2003. gadā, Bulgārija 2006. gadā, Slovākija - 2004. gadā un Rumānija 2007. gadā. ES atsakās nosaukt konkrētus uzņemšanas termiņus, jo katra valsts tiks novērtēta atsevišķi. Arī pirmās grupas valstīm, jo arī ar tām vēl nav apspriestas problemātiskāko tēmu jomas, tādas kā lauksaimniecība un kapitāla plūsma.

Vispār pirms jaunu dalībvalstu uzņemšanas ES ir veiksmīgi jāpabeidz Starpvaldību konference, kas sākās pirmdien. Tās uzdevums ir ar Savienības pārstrukturēšanas reformu palīdzību to padarīt spējīgu uzņemt tik daudz jaunu valstu. Taču netiek plānots, ka pirms 2003. gada varētu šo konferenci pabeigt un tās rezultātus ratificēt nacionālajos parlamentos.

Martins Vinters

 

"Kandidātvalstu dubultošanās sarežģī sarunas"

"Les Echos"

— 2000.02.16.

Briselē tika ievērojami paātrināta vēstures gaita: turpmāk uz pievienošanos ES pretendēs 12 valstis, ne tikai tās sešas, kas sarunas sāka 1998.gada martā.

Kā decembrī Helsinkos vienojās ES valstu un valdību vadītāji, šo valstu ārlietu ministri ir oficiāli sākuši iestāšanās sarunas ar Bulgāriju, Latviju, Lietuvu, Rumāniju, Slovākiju un Maltu.

Taču, tā kā uz starta līnijas ir nostājušās 12 valstis, Porugāles ārlietu ministrs Žaime Gama un Eiropas paplašināšanās lietu komisārs Ginters Ferhoigens neslēpj, ka sarunu gaita un līdz ar to arī uzņemšanas laiks dažādām valstīm varētu atšķirties. Tas ir atkarīgs no valstu sagatavotības un arī to spējas piemērot ES likumus un noteikumus.

Eiropas nometnē netiek runāts par konkrētiem datumiem, tomēr Helsinku sanāksmes laikā tika norādīts, ka pirmās kandidātes ES varētu uzņemt, sākot ar 2003.gadu.

Tas ir saistīts ar attīstības straujumu. Dažas otrās grupas kandidātvalstis — Slovākija un Latvija — ir paziņojušas, ka esot apņēmušās panākt pirmās. Slovākijas ārlietu ministrs Eduards Kukans ir apliecinājis, ka viņa valsts esot apņēmusies ES iestāties 2004.gada 1.janvārī "vienlaikus ar Čehijas Republiku un Ungāriju." Viņa Latvijas kolēģis Indulis Bērziņš piebilda: "Mēs būsim gatavi 2003.gadā."

Pārējo valstu ministri atzīst, ka viņu valstu izredzes nav tik lielas. Lietuviešu ministrs Aļģirds Saudargs ir aprēķinājis, ka viņa valsts sarunas varētu beigt 2004.gada sākumā. Bulgārijas ārlietu ministre Nadežda Mihailova savas valsts izredzes saista ar 2006.gadu, savukārt Rumānijas ārlietu ministrs Petre Romans runā par savas valsts iespējamo uzņemšanu 2007.gada 1.janvārī, labi apzinoties, ka viņa valstij vēl būs jāpārvar daudz šķēršļu.

Sarunas ar sešām jaunajām dalībvalstīm nesāksies ātrāk par 28.martu. Uz to laiku Komisijai būs jāsagatavo sarunu sfēru saraksts.

Vienlaikus Komisija solījusi portugāļu prezidentūras laikā sākt sarunas visā 31 tēmu lokā ar pirmās grupas kandidātvalstīm. Šīs valstis, ar kurām jau kopš diviem gadiem notiek iestāšanās sarunas, baidās, ka kandidātvalstu skaita dubultošana un Starpvaldību konferencē apspriežamo jautājumu loka paplašināšana varētu kavēt to uzņemšanu. Polijas ārlietu ministrs Broņislavs Geremeks ir aicinājis portugāļu prezidentūru aprobežoties ar trim galvenajiem Amsterdamas līguma punktiem.

Privātās sarunās lielākā daļa Eiropas sarunu dalībnieku atzīst, ka pirmo valstu uzņemšana ES nevarētu notikt ātrāk par 2004.gadu, un visdrīzāk tas varētu notikt, sākot ar 2005.gadu. ES uzdevums ir pārskatīt paplašināšanās finansējumu. Komisija katru gadu līdz pat 2006.gadam ir paredzējusi piešķirt 2 līdz 3 miljardu eiro pirmsiestāšanās palīdzību 10 Austrumeiropas kandidātēm. Tomēr tā saprot, ka šis finansējums var izrādīties nepietiekams un ka noteiktām kopējās politikas jomām ir jāparedz papildu fondi, piemēram, kopējai lauksaimniecības politikai.

Žaks Dokērs

"Paplašināšanās ir saistīta ar nopietnu risku"

"L’Humanite"

— 2000.02.16.

Potenciālā Austrumeiropas valstu iestāšanās ES rada kopienai nopietnas neatrisināmas budžeta problēmas, kā arī palielina pret iedzīvotājiem vērsto sociālo spiedienu.

Oficiālā sarunu sākšana ar sešām jaunām kandidātvalstīm lielā mērā noritēja samērā vienaldzīgā atmosfērā.

Paplašināšanās process saskarsies ar trim nopietniem šķēršļiem, kas attiecas kā uz pirmo, tā arī otro valstu grupu. Šīm valstīm patiesībā turpmāk tiks dotas tādas pašas izredzes kā pirmajām kandidātēm.

Viena no galvenajām problēmām parādās ekonomikas jomā. Atsevišķās valstīs produktivitāte ir trīsreiz zemāka nekā lielākajās ES dalībvalstīs, un tām ir jāpiemēro sava ekonomiskā politika Māstrihtas noteiktajiem kanoniem un monetārās un budžeta stabilitātes paktam. Tādām valstīm kā, piemēram, Rumānijai būs nepieciešami vairāki gadi, lai kontrolētu budžeta izdevumus un saglabātu inflāciju 2% apjomā gadā. Nav grūti iztēloties sociālo spiedienu, kas būs jāpiedzīvo ekonomikām un politiskajām struktūrām, kas jau tā ir nestabilas. Pastāv nopietni "haiderisma" draudi. Eiropas Centrālajai bankai būs milzīga ietekme uz sarunām, kas attiecas uz ES kandidātvalstu monetāro politiku. Banka, kas eiro stabilitātes vārdā nežēlo valsts un sociālos izdevumus, riskē sagraut Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu ekonomiku.

Arī no ES dalībvalstu puses pastāv nopietni draudi. Vispirmām kārtām jārunā par lauksaimniecības jautājumu, kam pašlaik tiek izlietoti vairāk nekā 50% no kopienas budžeta. To pašu var teikt par Polijas un citu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu lauku atbrīvošanu no tūkstošiem zemnieku, kam būtu nepieciešams divkāršot Eiropas budžetu, lai nodrošinātu nepieciešamo palīdzību. Un tas viss ir jāpanāk apstākļos, kad budžeta princips pieļauj 0.7% kopienas budžeta griestus. Un visbeidzot, strukturālo fondu problēma, kas arī ir ierobežoti. Strukturālie fondi sastāda 30% no ES budžeta un izraisa neatrisināmas problēmas ieguldījumu sadalē starp Eiropas dienvidu reģioniem un jaunajām dalībvalstīm.

Cita joma, kas rada problēmas, ir personu brīva pārvietošanās ES ietvaros. Vai jaunās dalībvalstis tiks iekļautas Šengenas zonā? Vai algu un sociālās aizsardzības jautājums neizraisīs kaut ko līdzīgu Savienoto Valstu "strādnieku karavānām"? Pati kopienas arhitektūra ir saistīta ar tieslietu, policijas, imigrācijas politikas un citiem jautājumiem.

Vēl viena nopietna problēma: kopējā ārējā un aizsardzības politika. Lielākā daļa kandidātvalstu pēc amerikāņu spiediena ir izteikušas atbalstu NATO, cerot, ka to milzīgos izdevumus saistībā ar uzņemšanu segs ES. Kādi pielīdzināt kopienas aizsardzību valstīm, kuru pamatstratēģija, komandu sistēma un bruņojums vispirmām kārtām ir pielīdzināts Savienotajām Valstīm? Viens no galvenajiem jautājumiem attiecas uz kritērijiem.

Bažas par paplašināšanos, kādas demonstrē Austrija, kā arī daudz citu ES dalībvalstu, arī izraisa pamatotus jautājumus.

Okba Lamrani

"Nekādas ES, kas sastāvētu no klubiem"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.02.18.

Šķiet, ka kontinenta ģeogrāfiskā apvienošanās tiks panākta uz politiskās sadalīšanās rēķina.

Eiropas celtnieki strādā. Tie paplašina pamatu, mūrus paaugstina un izsit pārrāvumus. Gada laikā ES Starpvaldību konference grib uzskicēt plānu, aprēķināt politisko līdzsvaru un izsniegt celtniecības atļauju pārbūvei, lai Eiropas mājā varētu uzņemt desmit bijušā Austrumu bloka valstu un divas no Vidusjūras reģiona. Taču tas, kas parādās uz rasēšanas dēļa, vairāk līdzinās kopējai mājai, kas sastāv no sociālo un luksusa dzīvokļu sajaukuma. Kā šķiet, kontinenta ģeogrāfiskā apvienošana notiks uz ES politiskās sadalīšanās rēķina. Tā kā pašreizējā ES paplašināšanas un padziļināšanas koncepcija ir izrādījusies nerealizējama, tad ES ir jāpārvērš no gabaliņiem sastāvošā mozaīkā ar dažādām politiskās attīstības stadijām. Taču tas ES nevis nostiprinās, bet pavājinās, un tas notiks pasaulē, kurai ir nepieciešama ne tikai ekonomiski, bet galvenokārt arī politiski spēcīga Eiropa.

Tagad atriebjas tas, ko ES valdības pirms desmit gadiem uzdrošinājās, aukstajam karam beidzoties: tās domāja, ka vienlaikus spēs realizēt divas pretrunīgas koncepcijas — ģeogrāfisko paplašināšanos pat līdz bijušās Padomju Savienības robežām (Baltijas gadījumā - pat aiz tām) un politisko padziļināšanu ar kopēju ārpolitiku, iekšpolitiku un tieslietu politiku. Padziļināšana un paplašināšana nav savienojamas, jo politiskās sadarbības intensificēšanas priekšnoteikums ir integrācijas kultūra. Pašreizējās ES dalībvalstis pēc ilgākiem centieniem to vairāk vai mazāk panāca, katrā gadījumā pietiekamā mērā. Savstarpējā uzticēšanās un gatavība atteikties no lielas suverenitātes daļas pieauga lēnām. ES kandidātvalstīm jau pietiekami grūti būtu tikt galā ar pašreizējās ES politiskajiem un ekonomiskajiem izaicinājumiem. Tāpēc būtu naivi gaidīt, ka tām pietiks spēka arī ceļā uz jaunu integrācijas krastu.

Tā kā ES turpmāko progresu nedrīkst padarīt atkarīgu no lēnākās dalībvalsts, prātā ienāca fleksibilitātes ideja, ko skaidro arī ar jēdzienu "Eiropas kodols" un "atšķirīgu ātrumu Eiropa". Principā tā ir viscaur laba ideja. Ja kāda valstu grupa spēj un arī grib kādā jomā integrēties straujāk nekā pārējās, tad tās to arī drīkst. Arī pašreiz jau eksistē divi piemēri: Šengenas līgums par personu kontroles atcelšanu uz dalībvalstu robežām un eiro zona. Taču pie fleksibilitātes šūpuļa stāv avangarda koncepcija: pāris valstu soļo pa priekšu, bet pārējām tām drīz vien ir jāseko.

Šodienas 15 dalībvalstu Eiropā tas vēl var funkcionēt. Visi cits citu pazīst, un pārsvarā gadījumu ir tikai daži atpalicēji. Taču paplašinātajā Savienībā fleksibilitāte var kļūt par slazdu. Tai būtu jākalpo kā pamudinājumam, bet tiem, kuri nevēlēsies integrēties, tā var noderēt kā atruna, jo viņu skaits 28 dalībvalstu grupā ievērojami pieaugs un viņi jutīsies kā pietiekami spēcīgs domubiedru loks. Tad saujiņai, kas nepacietīgi vēlēsies doties uz priekšu, tiks teikts: tas ir labi un jūs to drīkstat darīt, taču mēs šajā spēlē nepiedalīsimies. Tādējādi avangards zaudēs savu provokatīvo spēku.

Protams, ka pašreizējais integrācijas līmenis ES nav zems un jaunajām dalībvalstīm tas ir pilnībā jāpārņem. Tātad noslīdēšana zem status quo nav iespējama. Taču tur, kur runa būs par jauniem projektiem, bez kuriem Savienība negūs to politisko svaru, kas tai ir tik nepieciešams globālo uzdevumu veikšanai, draudēs haoss. Sliktākajā gadījumā mēs iegūsim daudzas mini ES: vienu kopējai ārpolitikai, vienu kopējai drošības politikai, vienu iekšpolitiskajai un vienu juridiskajai sadarbībai.

Neņemot vērā, ka pārējā pasaule var zaudēt pārskatu par to, kurš ko pašreiz ES dara, Savienība virzīsies uz nevadāmības pusi. Radīsies paralēlas politiskās pārvaldes struktūras, bet galotņu sanāksmes pārvērtīsies par klubu tikšanos, un pilsoņi apmulsumā jautās, kur viņi patiesībā ir nokļuvuši.

Tā kā paplašināšanas vilcienu apturēt vai vismaz novirzīt uz citām sliedēm vairs nav iespējams, tad jo svarīgāk ir fleksibilitāti izveidot tā, lai tā nekļūst Eiropā par ķīli. Tāpēc katrai virzībai uz priekšu ar līgumu ir jānosaka intervāls, kādā pārējiem ir jāpievienojas tiem, kuri ir spēruši pirmo soli. Citādi nav iespējams. Stipri palielinātajā ES valstis uz priekšu var virzīties tikai ar atšķirīgiem ātrumiem. Taču tām noteikti ir jākustas uz priekšu un, proti, vienā un tajā pašā virzienā.

Martins Vinters

"Kā ar nākotnes Eiropas valstu suverenitāti?"

"International Herald Tribune"

— 2000.02.18.

Reakcija uz Austrijas valdošo koalīciju, kurā ir ietverta galēji labējā Brīvības partija, ir pievērsusi uzmanību jautājumam par valstu suverenitāti ES. Līdz šim šāds jautājums tika apiets sakarā ar tā izraisītajām nopietnajām problēmām.

Valstis, kas ieviesa pret Austriju sankcijas bez oficiālām ES konsultācijām vai juridiska pamatojuma, šokē sabiedrisko domu Dānijā un dažās citās mazākajās dalībvalstīs, kas to uzlūko kā pārsteidzīgu iejaukšanos dalībvalsts iekšējās lietās.

Mazajām valstīm ir pamats uztrauktties. Tām ir jāsaskaras ar nākotni paplašinātā ES, kurā to ietekme neapšaubāmi samazināsies. Pirmdien Briselē sākāš Starpvaldību konference, lai turpmākajos mēnešos izlemtu, kā ES būtu jāpiemērojas, lai uzņemtu 13 jaunas kandidātvalstis. Pašlaik ir panākta vienošanās, ka nākotnē ir jābūt vairākuma balsojuma sistēmai vismaz izšķirošākajos jautājumos; pretējā gadījumā ES piedzīvos paralīzi. Tas nozīmē visu dalībvalstu ierobežotu ietekmi. Tiek vispārēji atzīts, ka jaunās un augošās ES kodols būs esošās dalībvalstis. Šādā ES attīstītākās valstis integrācijā un varas centralizācijā virzīsies priekšgalā, atstājot pārējām iespēju tām sekot, cik labi vien iespējams.

"Regates" metafora, ko pieņēma pagājušajā gadā, lai raksturotu to, kā kandidātes individuāli uzņems, izturot kvalifikācijas pārbaudi, ļaus izskaidrot arī pašas ES attīstību. Mēs jau to saskatām kopējās valūtas jautājumā, ko ir pieņēmušas 11 no ES 15 dalībvalstīm, kā arī iedīglī esošajā Eiropas aizsardzības "identitātē". Lielbritānija plāno būt par militārās Eiropas sastāvdaļu, savukārt Īrija, Zviedrija un Austrija varētu palikt ārpus tās, balstoties uz savu vēsturisko neitralitāti.

Ļoti nopietns ir suverenitātes jautājums. Cik lielā mērā dalībvalstij ir jāatsakās no savas suverenitātes? Kāda ir ES ietekme? Kāds ir tās leģitimitātes pamats? Vai atdotu suverenitāti ir iespējams atkal atgūt? Vai vēsturiski izveidojusies valsts patiesi atsakās no savas suverenitātes par labu valstu asamblejai bez jebkādas savas demokrātiskās leģitimitātes? Te rodas jautājums, kādas Eiropai ir tiesības pamācīt Austriju, kādas partijas drīkst atrasties tās koalīcijas valdībā.

Līdzdalība ES šodien oficiāli saista valsti ar demokrātiskas pārvaldes un cilvēktiesību principiem. Šo principu "nopietna un pastāvīga pārkāpšana" var izraisīt attiecību pārtraukšanu. Tas nekādā ziņā nenozīmē, ka austriešiem tiek aizliegts balsot par partiju, kuras programma aicina ierobežot imigrāciju. Ir neskaitāmas Eiropas valdošās partijas, kas vēlas ierobežot imigrāciju. Tas ir viens no vispretrunīgākajiem jautājumiem Eiropā. Kaut vai Spānija, kur pagājušajā nedēļā eksplodēja neierasti vardarbīgi un rasistiski pretimigrācijas protesti.

Brīvības partijas panākumu pamatā bija arī tās pretestība pret tālāko ES integrāciju. Tieši to šodien pieprasa Lielbritānijas Konservatīvā partija.

"Suverenitāte" ir kļuvusi par plašu politisko strāvojumu mūsdienu Francijā, kur valsts suverenitātes aizsardzība pret ES centralizēto "federālistu" variantu ir bijis iemesls jaunas politiskās partijas izveidei, kas pretendē pārstāvēt gollistu mantojumu. Līdzīgs strāvojums ir jūtams arī franču kreiso vidū, kurus vada pašreizējās sociālistu vadītās valdības iekšlietu ministrs. ES Skandināvijas dalībvalstis iebilst pret lielāku integrāciju.

ES 14 dalībvalstis patiesībā Austrijai paziņojušas, ka kāda provinciāla austriešu demagoga dēļ, kurš tām atgādina Hitlera japiju, viņa partijai būtu jāliedz iekļūšana valdībā. Taču, kā ir uzsvēris austriešu komentētājs Pauls Lendveiss, Sociāldemokrātiskā partija, kas lielāko daļu vadīja Austrijas valdību pēdējos 50 gados, ir pamudinājusi Brīvības partijas ietekmes pieaugumu ar nolūku sašķelt opozīcijas labējos. Jergs Haiders ir kļuvis par šādu manevru galveno ieguvēju.

Pārējai pasaulei vēl arvien trūkst skaidras izpratnes, kādam jābūt "Eiropas" patiesajam mērķim, taču eiropiešiem nav izdevies skaidri noteikt, ko viņi īsti ir radījuši un ko viņi domā darīt ar ES. Agrāk šķita daudz labāk, ja viņi pārāk cieši neuzmanīja, kurp ved viņu rīcība. ES, kāda tā ir šodien, atgādina pragmatisku improvizāciju triumfu tādu ambīciju intelektuālajos ietvaros, kas paredz vienotību un jauna Eiropas kara nepieļaušanu. Tai ir spīdoši izdevies virzīties vienotības virzienā, konkrēti nenosakot, ko tas īsti nozīmē vai kas tā vēlas būt. Tas derēja 6 dalībvalstīm, tad 12 un visbeidzot arī 15. Tomēr tas diezin vai varētu derēt Eiropai ar 28 vai vairāk dalībvalstīm.

Viljams Pfaffs

"Austrijas izolācija apdraud Eiropas integrāciju"

"International Herald Tribune"

— 2000.02.19.

Teksta autors Fridberts Pfligers ir Bundestāga kristīgo demokrātu pārstāvis un Eiropas lietu komitejas vadītājs.

Četrpadsmit ES dalībvalstu lēmums uz nenoteiktu laiku pārtraukt divpusējos kontaktus ar Austriju sakarā ar Jerga Haidera labēji populistiskās partijas iekļaušanu jaunajā valdībā ir muļķīgs. Tas apdraud Eiropas integrācijas procesu daudz lielākā mērā, nekā to spētu Haiders.

ES visiem spēkiem tiecas uz dialogu ar fundamentālistu Irānu. Eiropas valstu vadītāji steidzas vizītēs uz komunistisko Ķīnu. Eiropas Komisijas prezidents Romano Prodi uzaicināja Lībijas diktatoru Moamaru Gadafi ierasties Briselē. ES ir nolēmusi pat piešķirt Turcijai ar tās ilgstošo cilvēktiesību pārkāpumu vēsturi kandidātvalsts statusu.

Taču Austrija, kas gadu desmitus ir bijusi cienījama demokrātija un ES dalībvalsts, tagad tiek pakļauta izolācijai un diskriminācijai. Vai šis lēmums, kura pieņemšanā nozīmīga loma ir bijusi Vācijas kancleram Gerhardam Šrēderam, varēja būt vēl nesaprātīgāks?

Šogad Expo—2000 notiek Vācijas pilsētā Hannoverē. Fidels Kastro ir tikko paziņojis par savu ierašanos. Kubas līdera priekšā tiks izritināts sarkanais paklājs, bet Austrijas prezidents Tomass Klestils netiks iekļauts viesu sarakstā.

Taču praksē 14 ES dalībvalstīm nebūs iespējams pildīt savu lēmumu par Austrijas izolāciju. Protesti, kas izpaužas kā novēlota ierašanās uz sanāksmēm, kurās piedalās austriešu pārstāvji, vai operas balles boikots Vīnē, nav nekas vairāk par tukšiem žestiem. Tie Haideram nenodara nekā ļauna, tomēr tas ir aizvainojums Austrijai. Nākamais solis varētu būt Arnolda Švarcenegera filmu demonstrēšanas aizliegšana.

Vai Haiders nav "vilks aitas ādā"? Vai mums nav jāizskauž jebkādas labējā ekstrēmisma izpausmes jau iedīglī? Protams, vajadzētu uzmanīgi sekot Austrijā notiekošajam. Taču Haidera salīdzināšana ar Hitleru pēdējo tikai banalizē.

Jaunais Austrijas kanclers Volfgangs Šīsels iespaidīgi apliecināja savas partijas politiku koalīcijas sarunās. Viņa valdības programma ir demokrātiska un proeiropeiska. Kādēļ gan eiropieši nevarētu turēt jauno valdību pie vārda un censties nostiprināt Šīsela pozīciju tā vietā, lai veiktu pasākumus ar mērķi izolēt Austriju?

Četrpadsmit ES valdību spertie soļi vienīgi veicinās Haidera popularitāti. Dažās dienās viņš kļuva par Eiropas masu informācijas līdzekļu zvaigzni. ES rīcība patiesībā ir radījusi briesmas, kuras tā centās novērst: jauno labējo populistu kustību visā Eiropā.

Francija lamā Austriju, bet Austrija – Franciju. Austrijā beļģiem un vāciešiem iesaka nepamācīt citus morāles jautājumos, ņemot vērā viņu pašu valstu skandālus.

Tādēļ ES pārspīlētā reakcija rada draudus Eiropas integrācijai. Tas it īpaši ir tiesa attieksmē pret Starpvaldību konferenci par institucionālajām reformām. Šai konferencei, kas ir būtiska ES nākotnei, ir jāpieņem lēmumi par paplašinātu kvalificētā vairākuma balsojumu. Vai pašreizējos apstākļos austrieši to atbalstīs? Tam, ka starpvaldību konference var izgāzties, draudus vairāk rada nevis Haiders, bet gan Austrijas izolācija no ES. ES ir jāatkāpjas no savas pozīcijas un jo ātrāk, jo labāk.

"Eiropa ir kļūdījusies"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.02.11.

Raksta autors Klauss Kinkels (FDP) laikā no 1992. gada līdz 1998. gadam bija Vācijas ārlietu ministrs.

Austrijas labējais populists Jergs Haiders, līdz ar viņa ABP piedalīšanos valdības koalīcijā ATP, ir izbiedējis visu Eiropu. Daudziem pilsoņiem, kā arī daudziem vadošajiem politiķiem Austrijas partnervalstīs ir bail. Viņiem nav bail no Austrijas, jo mazā Alpu republika ir stabila demokrātija un tā ir ātri un veiksmīgi iekļāvusies ES, bet viņiem ir bail no Haidera un galvenokārt no labējās populistiskās tendences pašu valstīs. Taču bailes ir un paliek slikts padomdevējs. Ir jāvēršas pret Jerga Haidera vairāk nekā apšaubāmajiem, bieži nepārdomātajiem izteikumiem, pret viņa piekopto demagoģiju un sliktajiem lozungiem. "Novērst cēloņus", tāda ir svarīgākā mācība, ko Eiropa ir guvusi no savas briesmīgās pagātnes. Eiropai ir jāuzmanās, lai nekļūtu populāri un tiktu atmaskoti tādi labēji populistiski tautu maldinātāji kā Jergs Haiders, kuri cilvēkiem uz viņu nopietnajām problēmām vienkāršoti un maldinoši kā atbildi nepiedāvā šķietami "vieglu ceļu". Taču nedrīkst bailēs griezt Haideram ceļu, baidīties no politiskajām diskusijām ar viņu un norobežoties no visas tautas. Tas atstās pretēju ietekmi. Tad Austrija jutīsies nolādēta un kļūs spītīga, bet Austrijas partnervalstīs Haiders tiks pilnīgi nevajadzīgi padarīts par masu mediju zvaigzni.

ES dalībvalstu mēģinājums ar boikota draudiem aizkavēt koalīcijas izveidošanu bija pārsteidzīgs un kļūdains. Volfgangs Šisels un viņa ATP par spīti šaubām ārzemēs piekrita izveidot koalīciju ar ABP, jo nebija citas izvēles. ASP nebija gatava turpināt koalīciju ar ATP, un jaunas vēlēšanas netraucētu Haideram kļūt pat vēl spēcīgākam. Tagad koalīcija Austrijā ir izveidota un neviens nezina, kā Eiropai ir jārīkojas turpmāk, jo par skaļo Haidera histēriju ne domāja un arī tagad nedomā.

Tomēr viena izeja ir: Šisels ir panācis, ka Haiders paraksta koalīcijas līgumu, kurā nav atrodami nekādi labēji radikāli izteicieni un populistiski lozungi, bet kas vairāk atgādina priekšzīmīgu labēji konservatīvas valdības programmu. Vīne tagad ir jāvērtē pēc šī koalīcijas līguma. Pārsteidzīga nosodīšana nekā nedos, tā ir netaisnīga un neatbilstoša iejaukšanās partnervalsts iekšējās lietās. Austrijai ir jāpiekrīt tam, ka Eiropas sabiedrība to uzmanīgi novēros. Haideram ir jāsavaldās un jāpierāda, ka viņš vēlas ne tikai ievērot starptautiskās tiesības un Eiropas līgumus, bet arī vēl kaut ko papildus ienest tajā, kas vairāk nekā visi līgumi veido Eiropas kodolu: Eiropas vērtību sabiedrībā. Taču tik ilgi, kamēr Haiders un viņa ABP šajā ziņā nebūs nogrēkojušies, partneriem nepieklājas Austrijas vēlētājus izsludināt ārpus likuma, sevi pacelt līdz "virsnacionālajam" līmenim un spēcīgi iejaukties dalībvalsts iekšējās lietās.

Eiropieši savā laikā nebaidījās no Itālijas neofašistu vai Francijas komunistu piedalīšanās valdībā. Vai tagad tas, ka Austrijai tiek uzspiesta kauna zīme, nenorāda, ka pret mazākajiem ES partneriem izturēšanās ir citādāka nekā pret lielākajiem? Tas liecina par suverenitātes trūkumu, par īpašu Eiropas integrācijas izpratni, ko cilvēki dalībvalstīs neatbalsta, un par pārāk lielām šaubām par pašu demokrātiju stabilitāti. Un, ja šajās dienās mums par kaut ko ir jābaidās, tad tā nav vis politiskā attīstība Austrijā, bet pašpaļāvības trūkums Eiropas demokrātijās.

ES valdības ir kļūdījušās. Šrēders un Fišers čakli piedalījās pātagas vicināšanā. Tagad viņiem ir jāatzīst kļūda un kopā ar partneriem ES un Austrijas kaimiņiem jāmeklē izeja no strupceļa – mierīgi un apdomīgi, modri, taču bez bailēm!

"Tā ir Austrija, kas aizvaino Eiropu"

"Le Monde"

— 2000.02.12.

Austrijas krīze izraisa divas dažādas problēmas. Pirmās problēmas risināšana ir relatīvi vienkārša: tā liek Austrijas partneriem izstrādāt savu noteiktu pozīciju, kā arī noteikt pielietojamos līdzekļus. Otra problēma ir daudz sarežģītāka un attiecas uz visiem: tā ir šī fenomena izskaidrošana.

Austrija jūtas ārkārtīgi aizvainota, jo "ārzemnieki" to nekavējoši, nepārbaudot apsūdz, uzbrūkot šai nelielajai valstij, iejaucoties tās iekšējās lietās, un apsūdz nedemokrātiskumā, lai gan vēlētāji ir izteikuši savu gribu balsošanā. Citi tiek apsūdzēti arī valsts nomelnošanā tā vietā, lai nomierinātu sacelto vētru. Šāda veida reakcija norāda uz atteikšanos meklēt vainu sevī un norobežošanos no problēmas.

Eiropas valdības vēlas pateikt, ka tās gatavojas ievērot to, ko oficiālā Austrija gatavojas aizmirst: atšķirību starp pieņemamo un nepieņemamo. Tā nav iejaukšanās suverēnas valsts iekšējās lietās. Gluži pretēji, tieši jaunā Austrijas valdība iejaucas savu partneru lietās, cenšoties izraisīt ar tiem konfliktus, uzspiežot tām virkni nepieņemamu cilvēku.

Vai tiek apšaubīta austriešu uzticība demokrātijai? Izmantojamie līdzekļi ir tik nopietni tādēļ, ka ES valstis ir ļoti cieši saistīti savstarpējie partneri, un ir acīm redzami, ka tādēļ tiek izvirzītas arī prasības pret vienu no tiem.

Vai austrieši aizstāv savu neatkarību? Bet neatkarība nenozīmē pilnīgu rīcības brīvību starptautiskā mērogā un iedibināto līgumu procedūru ietvaros. Tādēļ ir pilnīgi normāli, ja pārējās valstis, un it īpaši tuvākās, nopietni uzņemas atbildību un necenšas aizmirst ierobežojošu aspektu: iespēju tikt pakļautiem pārējo valstu vērtējumam.

Pat to, ka Austrijai patīk izjust visas pasaules pret sevi vērsto patiku. Tā nespēj pieņemt pret sevi vērstos pārmetumus. Ir pilnīgi iespējams, ka daži nespēj sasaistīt izmantojamos līdzekļus ar patiesajiem iemesliem.

Tomēr tas nav saistīts ar slēptu motivāciju problēmu: šī valdība objektīvu iemeslu dēļ a priori ir nepieņemama, ja nopietni izturas pret pēckara Eiropas pamatvērtībām. Tā nav psiholoģiska problēma; pretpasākumu ieviešana ir morāli pamatota, tāpat kā to atbalstītie mērķi. Turklāt tas ir saistīts ar lietām, kas nav ne apspriežamas, ne kompensējamas. Alpu kauns nespēs nomazgāt pasaules šausmas. Patiesībā Austrijas reakcija izraisīs ilgstošu apjukumu un liks pievērst uzmanību faktoriem, kas izraisīja Jerga Haidera popularitātes pieaugumu.

Kopš atbrīvošanas valstis ar dažādu koalīciju un valdību maiņām ir dalījušās sociāldemokrātos un konservatīvajos. Sistēmas panākumi attaisno to pastāvēšanu. Politiskā nespēja vienoties tiek nomainīta ar plašām diskusijām sabiedrības labā. Lēmumi tiek pieņemti konstitucionālos ietvaros starp sociālajiem partneriem, starp partijām.

Šādai sistēmai ir bijušas divas objektīvas priekšrocības: saglabāt valstu vienotību okupācijas un dzelzs priekškara veidošanās laikā, kā arī nodrošināt uzplaukumu sociālo konfliktu trūkuma apstākļos. Ilgākā laika posmā tas ir vairojis to cilvēku naidīgumu, kuri nav spējuši gūt no tā labumu, kā arī to cilvēku bažas, kuri ir baidījušies zaudēt savas brīvprātīgās kalpošanas augļus. Šāds dīvains sajaukums arī veidoja Haidera vēlētāju kopumu. Vecākās partijas jau ilgāku laiku ir apzinājušās šādas briesmas. Tomēr tās nekad nespēja salīdzināt valsti ar savu privātīpašumu. Austriešu politiskā sistēma ir izslēgusi Republikas pamatu vērtības; pašlaik tā par savu uzplaukumu maksā paradoksālu cenu.

Tā ir kļūda apgalvot, ka Austrija beidzot ir atradusi savu identitāti.

Krīzes, kas veidojās pēc Valdheima afēras, neizmainīja pamatstruktūru, kas veicināja arvien radikālākas sistēmas attīstību.

Saskaroties ar ārzemnieku neatzīšanu, Austrija vairākkārtīgi ir pieprasījusi, lai šādas būtu tās pamatvērtības. Vai politiskās partijas nav spējīgas beidzot atteikties no valsts pretenzijām, lai izstrādātu republikānisku koncepciju? Šādu jautājumu uzdod ikviens Eiropas pilsonis, saskaroties ar Haidera fenomena rašanos.

Oto Pfersmans

"Izolācijas vietā integrāciju"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.02.04.

Raksta autors Jozefs Janings ir Minhenes universitātes praktiskās politikas pētniecības centra direktors.

Kā Eiropas Savienībai vajadzētu reaģēt uz zili melno koalīciju Vīnē

14 ES dalībvalstu valdību paziņojums un Komisijas viedoklis ir brīdinājums Austrijas politiķiem.

Taču ir jāšaubās, vai draudi izolēt diplomātiski ir pareizais signāls. Līdz šim šis instruments tika izmantots vienīgi pret nedemokrātiskām valstīm; piemēram, koordinētā vēstnieku atsaukšana no Irānas vai reakcija uz prezidenta Lukašenko izturēšanos pret Eiropas misijām Baltkrievijā. Pārāk sasteigta un līdz ar to drīzāk neproduktīva šķiet Savienības līguma 6. un 7. panta lietošana. Tos ir paredzēts piemērot pret tām dalībvalstīm, kas pārkāpj brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību aizsardzības un tiesiskas valsts pamatprincipus. Austrijā līdz šim tas nav konstatēts.

Taču diez vai ir jāšaubās arī par to, ka tādu ES institūciju viedoklis kā Padome, Komisija vai Parlaments par norisēm kādā Savienības dalībvalstī ir leģitīms. ES nav klubs un nav arī savienība vispārējās labklājības celšanai, bet ekonomiska un politiska savienība, kuras saliedētība un rīcībspējas ir lielā mērā atkarīgas no tās dalībvalstu kvalitātes. Iekšējā tirgū līdz ar nacionālo protekcionismu jau sen ir attīstījusies arī politiskā komponente: kopēja valūta, tieslietu un iekšlietu politika, kā arī ārējā, drošības un aizsardzības politika.

Kopumā ES veido solidaritātes un likteņa savienību, kurā diez vai ir iespējama vienaldzība pret elementāro attīstību tās rindās. Haidera reakcija, aizliegt "ārzemju" iejaukšanos vienlaikus atspoguļo arī samērā lielas sabiedrības daļas uzskatus. Šīsela reakcija pierāda, ka viņam ir vēlēšanās ar šādu izturēšanos taisīt politiku, nevis turēties pie viņam pazīstamās Eiropas realitātes. ES Austrijas stratēģija ir jāveido, pamatojoties uz abiem šiem atzinumiem. Pamatelementam vajadzētu būt tādam, kas palīdzētu pārvarēt mentālo plaisu, kura Austriju attālina no Eiropas; ES un tās dalībvalstis nav nekādas ārzemes; katram austrietim ir tiesības uz brīvu apmešanos visā ES teritorijā, viņš var brīvi pārvietoties, viņam ir iespēja izvēlēties, kur mācīties un kurā ES saulainākajā valstī kā pensionāram apmesties un tur piedalīties vietējās vēlēšanās, kandidēt uz mēra amatu.

Ir intensīvāk jādebatē par integrācijas "par" un "pret", par dalībvalstu perspektīvām un izredzēm, kā arī par izmaksām neintegrēšanās gadījumā – jaunas debates par Eiropu Starpvaldību konferences gadā nāktu par labu ne tikai Austrijai vien. Reakcijas stratēģijas centrā ir jāatrodas konsekventākai integrācijas lietošanai. Austrijas piemērs rāda, ka jau šodien, ne tikai līdz ar paplašināšanu, integrācijas grožu palaišana vaļīgāk atstāj kontrproduktīvu ietekmi.

Konsekventākas integrācijas stratēģijā ir jāizmanto trīs sviras. Pirmkārt , nekavējoši jārealizē Amsterdamas līgumā paredzētā iekšpolitika. Kopēja ES patvērumu piešķiršanas, ieceļošanas un bēgļu politika tādus labējos politiķus kā Haiders noved konfliktā ar Eiropas tiesībām. Otrkārt , šā gada Starpvaldību konferencē konsekventi jāturpina attīstīt ES valdības sistēma. Savienības līgumā pēc iespējas plašāk ir jāiekļauj ES pamattiesību harta, kas pašreiz tiek izstrādāta, un, cik vien iespējams, jāpaplašina jomas, kurās lēmumi tiek pieņemti ar balsu vairākumu un jāuzdrošinās lēmumu pieņemšanā ieviest "superkvalificēto" balsu vairākumu (konsenss mīnus viens vai divi), piemēram, attiecībā uz jaunu dalībvalstu uzņemšanu. Treškārt , galu galā viens no šādas stratēģijas elementiem varētu būt arī aicinājums visām ES dalībvalstīm īstenot Savienības līgumu garu. Saistībā ar Rietumeiropas Savienības (RES) un ES apvienošanu tas nozīmētu, ka Īrijai, Somijai, Zviedrijai un Austrijai ir jāatsakās no neitralitātes. Katrs šāds lēmums būtu arī gatavības pārbaudījums Austrijai. Moto ir šāds: integrācija izolācijas vietā.

"ASV diskutē par "Haidera epizodi""

"Die Presse"

— 2000.02.18.

Mazā Austrija un lielā Ķīna: ASV Pārstāvju palātas Ārpolitikas komisijā asi diskutē par izturēšanos pret Vīni.

Vašingtona. "Haidera epizode neaprobežojas tikai ar Austriju vien. Neofašisti un neonacisti visā reģionā ir priecīgi par to, ka viņu ekstrēmistiskā un ksenofobā lielā rasistiskā partija tagad ir kļuvusi par Austrijas valdības daļu." ASV Demokrātiskās partijas deputāts un dedzīgs diskutētājs par Haidera jautājumu Toms Lentoss ( Lantos ) trešdien Kongresā runāja skaidru valodu. Pārstāvju palātas Starptautisko attiecību komisijā, kur tika runāts par Klintona budžeta projektu ārpolitikai, ārlietu ministre Madlēna Olbraita atkārtoti norādīja uz stāvokli Austrijā. Pēc Lentosa teiktā, Austrija vienmēr sevi ir attēlojusi kā "Hitlera upuri" un pretēji vāciešiem nav pielikusi nekādas pūles pagātnes pārvarēšanai. "Ir svarīgi konstatēt, ka ne visi, kuri balsoja par Haideru, ir neonacisti," teica Lentoss, "taču tie cilvēki, kuri ir neonacisti, par Haideru balsoja tāpat kā tie, kas ir pret demokrātisku un apvienotu Eiropu."

Kā ASV izturēties pret šo delikāto un sarežģīto tēmu, pret situāciju, kāda pašreiz ir Austrijā? Olbraita gan atzina, ka Lentosam dažos punktos ir taisnība, tomēr norādīja uz "pozitīvo preambulu Austrijas valdības paziņojumā". Austrijas kanclers Volfgangs Šīsels esot Vašingtonai paziņojis, ka valdība ir jāvērtē pēc tās darbiem.

Olbraita teica, ka viņa par ekstrēmi labējo partiju nostiprināšanās problēmu regulāri diskutējot arī ar pārējiem Eiropas valstu ārlietu ministriem: jūnijā konferencē Polijā par demokrātijas būtību un demokrātisku sabiedrību tikšot īpaši runāts par Austrijas gadījumu. Vienlaicīgi finansu ministra vietnieks un holokausta jautājumos kompetentais Stjuarts Aizenštats uztur ciešus kontaktus ar Vīni saistībā ar kompensāciju jautājumu.

Olbraitas izteikumi vēlreiz parādīja, ka administrācija, mēģina pret Austriju izturēties nosvērti. Arī prezidents Klintons nesen kādā intervijā runāja par "delikātu līdzsvara aktu": nevar akceptēt Haidera "ekscesīvo retoriku", taču vienlaikus ir jāatzīst, ka ABP ir ievēlēta demokrātiskā ceļā un ASV "nedarīs un neteiks neko tādu, kas to varētu nostiprināt vēl vairāk".

Protams, ka šādai līnijai piekrīt ne jau visi. Lentoss pagājušajā nedēļā iesniedza rezolūcijas projektu, kurā ir izteikta prasība minimalizēt attiecības ar Austriju, un ASV iedzīvotāji ir aicināti boikotēt Austriju. Komisijas preikšsēdētājs Benjamins Džilmens (Gilman) tomēr pagaidām nevēlējās šo rezolūciju atbalstīt un aicināja uz mērenāku izturēšanos. Kas vieniem šķiet īsti vietā, citiem ir par daudz. Republikāņu deputāts Rorabehers kritizēja to, ka Vašingtona "ir pārāk asi reaģējusi pret mazo Austriju" tikai tāpēc, ka tur brīvās vēlēšanās ir guvusi panākumus konservatīvā partija, kas ir pret nelegālo ieceļošanu. Turpretī pret komunistisko Ķīnu ASV izturoties kā pret stratēģisku tirdzniecības partneri.

Eva Male

 

"Lehs Valensa vēlas atgriezties"

"Izvestija"

— 2000.02.17.

Bijušais Polijas prezidents Lehs Valensa ir paziņojis par savu vēlēšanos atgriezties pie varas.

Kā ziņo aģentūra France Press , Valensa ir izvirzījis savu kandidatūru valsts premjerministra amatam. Bijušais leģendārās arodbiedrības Solidarnosc līderis, kas pēc komunisma sabrukuma kļuva par pirmo Polijas valsts prezidentu, no lielās politikas aizgāja 1995.gadā, zaudējis prezidenta vēlēšanās bijušajam komunistam Aleksandram Kvašņevskim. Tagad, kad pie varas valstī ir labējā valdība (un kreiss prezidents), Valensa ir nolēmis, ka atkal ir pienācis viņa laiks. Vienam no valdošās koalīcijas līderiem Marianam Kžakļevskim viņš ir piedāvājis sava veida darījumu. Kžakļevskim būtu jāatbalsta Valensas kandidatūra premjerministra amatam, bet bijušais Gdaņskas elektriķis izdarīšot pretpakalpojumu, aicinādams balsot par Kžakļevski gada nogalē paredzētajās prezidenta vēlēšanās. Labējo vadība pagaidām vēl nekā nav komentējusi negaidīto priekšlikumu. Ir zināms vienīgi tas, ka svētdien ir jānotiek Valensas un Kžakļevska personīgai sarunai. Saskaņā ar pēdējām sabiedriskās domas aptaujām pagaidām izteikts favorīts sacensībā par prezidenta amatu ir pašreizējais prezidents Aleksandrs Kvašņevskis.

"Citādi domājošais Erki Tuomioja"

"Helsingin Sanomat’’

— 2000.02.11.

Nākamais ārlietu ministrs (amatā stāsies 25.02.) 53 gadus vecais Erki Sakari Tuomioja, gadu desmitus ir ticis dēvēts par mūžīgo disidentu. Apzīmējumam tagad varētu likt vārdu "bijušais", jo ārlietu ministra amatā viņš pārstāvēs Somijas oficiālo viedokli.

Būs interesanti redzēt, kad Somijas ārlietu līniju veidos ārlietu ministrs Erki Tuomioja, Republikas prezidente Tarja Halonena un ministru prezidents Pāvo Liponens. Visi labprāt turas pie saviem viedokļiem.

Nevar iedomāties, ka E.Tuomioja 1970.gados, pretojoties EEC līgumam, pat sapņos būtu redzējis, ka viņš vienā lietainā dienā sēdēs Briselē ES ārlietu ministru sanāksmēs. E.Tuomioja līdz šai dienai ir šaubīgi attiecies pret ES integrēšanu, cita starpā, arī pret monetāro savienību EMU.

Citāda domāšana laikam nederēs arī ES konferencēs. Tajās par lietām jau būtu jālemj vienprātīgi.

Valsts zinību doktors, ekonomists E.Tuomioja sociāldemokrātu rindās ārlietu ministra postenim bija gaidīta izvēle gan viņa izglītības, gan interešu loka, gan valodu zināšanu dēļ. Viņš ir nesalīdzināmi asprātīgs, viegli sakaitina lēnprātīgos un savas kaitināšanas pat nemēģina paslēpt.

E.Tuomioja ir ārlietu ministrs jau otrajā paaudzē. Tēvs Sakari Tuomioja bija ārlietu ministrs 1951.-1952.gados.

E.Tuomioja ir precējies, bērnu viņam nav.

Juha Akanens

 

"Ar lielāku stingrību pret ārzemniekiem"

"Die Presse"

— 2000.02.16.

Dānijas premjers Pols Nīrups Rasmusens priekšrakstus, kas valstī regulē bēgļu un ieceļotāju pieplūdumu, ir nosaucis par "stingrāko ārvalstnieku likumu Eiropā".

Taču stingrais likums vēl nav pietiekami stingrs. Sociāldemokrātiskā valdība uz histēriskajām debatēm par ārzemniekiem, kuras vēl vairāk uzkurina labējie populisti, reaģē ar vēl stingrāku likumu. Pēdējais atradums ir minimālais laulību noslēgšanas vecums: tam, kurš savu partneri vēlas uz Dāniju atvest no ārzemēm, ir jābūt 25 gadus vecam vai arī jāpierāda, ka viņš laulājas pēc brīvas gribas. Likumīgās tiesības uz ģimenes apvienošanu ir atceltas. Tagad, ja ieceļotājs grib apprecēt kādu no vecās dzimtenes, viņš ir atkarīgs no Ārvalstnieku iestādes apsvērumiem, kuras atļauja viņam ir jāsaņem. Dānijas ārzemnieku politikā jau ilgu laiku rāda sliktu piemēru. Dānija bija pirmā valsts, kas noraidītajiem patvēruma meklētājiem ierobežoja iespēju iesniegt sūdzības. Vispirms Dānija ieviesa strīdīgo "pirmās drošās patvēruma valsts" noteikumu, saskaņā ar kuru patvērums tiek liegts tiem, kuri ceļā līdz Dānijai jau ir šķērsojuši kādu valsti, kur viņi būtu varējuši lūgt patvērumu. Jau tikai lidmašīnas nosēšanās, piemēram, Frankfurtes lidostā, pa ceļam uz Kopenhāgenu vien ir pietiekams iemesls, lai patvēruma meklētājs tiktu nosūtīts uz Vāciju. Lai aizkavētu tiešo bēgļu iekļūšanu valstī, Dānija ir noteikusi soda naudu aviosabiedrībām, kas, lai neriskētu ar soda naudu, šaubu gadījumā ceļotājus labprātāk noraida nekā ņem līdzi.

Tagad pat ir atskanējuši aicinājumi "spontānajiem bēgļiem" vispār liegt tiesības uz patvērumu. Valsts liberālais tēls mudina arī pārējos eiropiešus rīkoties tāpat: ja to dara dāņi, tad arī mēs to varam. Pagājušajā gadā valdība mēģināja bēgļus un ieceļotājus ietekmēt arī finansiāli. Pārkāpjot starptautiskās konvencijas, kas prasa pret bēgļiem un vietējiem izturēties vienādi, jaunatnācējiem piešķirtā nauda "iesākumam" tika ieplānota daudz mazāka nekā dāņiem paredzētā sociālā palīdzība. Pēc spēcīgas kritikas valsts iekšienē un ārzemēs valdība šo noteikumu atcēla. Dānija jau kopš septiņdesmitajiem gadiem cenšas apturēt ārzemnieku pieplūdumu valstī. Taču ārzemnieku skaits joprojām pieaug un iemesls tam ir kādreizējo viesstrādnieku ģimeņu apvienošana. Taču arī tā tiek spēcīgi ierobežota. Noteikums par ģimeņu apvienošanu attiecas tikai uz vecākiem, kam ir vairāk nekā 60 gadu un bērniem, kuriem vēl nav 18 gadu. Par viņu uzturēšanu atbildība ir jāuzņemas Dānijā dzīvojošajiem ģimenes locekļiem.

Dānijā debates par ārzemniekiem ir izvērtušās asākas nekā jebkurā citā Eiropas valstī. "Dānijas Tautas partija" ir pieteikusi cīņu "svešiniekiem" un galvenokārt "musulmaņiem", kuri draud pārpludināt viņu "veco labo Dāniju". Sabiedriskās domas aptaujās šī partija ar 18% atrodas trešajā vietā. Sociāldemokrāti nezina, kā stāties pretī šim izaicinājumam. Arī ministru prezidents Rasmusens izmanto līdzīgu retoriku: Jaungada uzrunā viņš apgalvoja, ka dāņi savā valstī nedrīkst justies kā svešinieki.

Haness Gamilšegs

"Čērčila tumšie darbi"

"The Globe and Mail"

— 2000.02.16.

Vai Vinstons Čērčils bija kara noziedznieks? Tā vismaz domā Jergs Haiders.

Austriešu labējā spārna līderis reiz nosauca Čērčilu par "vienu no 20. gadsimta lielākajiem noziedzniekiem". Acīmredzot, savus uzskatus viņš nav mainījis.

Jautāts par šiem izteikumiem pēc viņa partijas pievienošanās Austrijas valdībai, Haiders atbildēja, ka Čērčils esot atbildīgs par neskaitāmiem "ļauniem darbiem", tai skaitā sabiedroto īstenoto skaistās vācu pilsētas Drēzdenes bombardēšanu 1945.gadā.

Diezin vai ir vērts reaģēt uz šāda veida izteikumiem. Haiders ir cilvēks, kura izteikumi par Hitleru un nacismu ir apkaunojuši viņa valsti. Čērčils bija dižākā 20. gadsimta personība; cilvēks, kurš vadīja pasauli cīņā pret nacisma ļaunumu. Haidera komentāri attiecībā uz Čērčilu ir neslēpts mēģinājums minimizēt nacistu noziegumus. Šādu triku bieži vien ir izmantojuši Hitlera pielūdzēji, holokausta noliedzēji un citi līdzīgie.

Un tomēr apsūdzības jautājumā par Drēzdenes bombardēšanu nevar gluži vienkārši ignorēt. Britu un amerikāņu iznīcinātāji deva Drēzdenei triecienu 1945.gada 13.–14.februāra naktī. Pilsēta bija pilna vācu bēgļu, divkāršojot tās iedzīvotāju skaitu. Sabiedrotie nometa 650 000 degbumbas, izraisot ugunsgrēku, kas aptvēra 20 kvadrātkilometrus šajā senajā pilsētā un nogalināja 135 000 vīriešu, sieviešu un bērnu. Pēc tam vācu armija savāca milzīgas līķu kaudzes un izveidoja milzīgus sārtus to sadedzināšanai, izmantojot malku un degvielu. Vēl pēc divām nedēļām šie sārti nebija apdzisuši.

Drēzdene nebija nejaušība. Jau 1940.gada jūlijā Čērčils nolēma, ka masveida bombardēšana bija nepieciešama kā pamatots ierocis cīņā pret Hitleru. Britu apņēmība pieauga pēc Londonas triecienuzbrukuma. 1942.gadā, kad kļuva skaidrs, ka atsevišķas bombardēšanas ir neefektīvas, briti pārgāja uz "teritoriālo bombardēšanu", kuru laikā simtiem iznīcinātāju apbēra Vācijas pilsētas ar degbumbām. Galvenais mērķis bija iznīcināt ne tikai rūpnīcas un dzelzceļus, kā arī citus "militāros objektus", bet arī civiliedzīvotājus. Tālaika Lielbritānijas kabineta pavēlē ir teikts, ka "jūsu operāciju galvenajam mērķim vajadzētu būt pievērstam ienaidnieka civiliedzīvotājiem un it īpaši rūpnīcu strādniekiem. Uzbrukumu mērķim ir jābūt dzīvojamiem rajoniem un nevis ostām vai lidmašīnu rūpnīcām". Bombardēšanas kampaņu laikā gāja bojā aptuveni 600 000 vācu civiliedzīvotāju.

Vai tas ir kara noziegums? Ja balstās uz likumu, tad neapšaubāmi. Kara likumu pamatprincips ir tāds, ka karavīri ir jānošķir no civiliedzīvotājiem. Ženēvas konvencijas nosoda ne tikai apzinātus uzbrukumus civiliedzīvotājiem, bet arī jebkurus "kaujas līdzekļus, kas nevar tikt izmantoti specifiskiem militāriem mērķiem". Šajā kategorijā neapšaubāmi ietilpst 650 000 degbumbu nomešana uz pilsētu, kas bija pilna neaizsargātiem civiliedzīvotājiem.

Vai attaisnojams kara noziegums? Tas ir pavisam cits jautājums. Bombardēšanas aizstāvji apgalvo, ka tas ļāva saīsināt karu un galu galā glāba daudz dzīvību; šis pats arguments tika izmantots, lai attaisnotu atombumbu nomešanu Japānā.

Lai cik arī brutāla šī bombardēšana bija, to nevar salīdzināt ar Hitlera īstenoto masveida civiliedzīvotāju iznīcināšanu. Tie ir morāli atšķirīgi jautājumi.

Tomēr nav šaubu, ka Drēzdene un citi līdzīgi uzbrukumi uzved mūs uz slidena ceļa. Pirms Otrā pasaules kara pasaule aviācijas triecienu izmantošanu pret nevainīgiem civiliedzīvotājiem uzskatīja par barbarisku. Taču ap 1945.gadu pilsētu bombardēšana bija pārvērtusies par vienīgi jaunu kara taktiku, kas ir solis kara evolūcijas virzienā.

Šī attieksme vēl arvien nav mainījusies. Pagājušā gada Kosovas kara laikā NATO nometa neskaitāmas bumbas uz Dienvidslāvijas pilsētām. Tomēr tur nekādā ziņā nenorisinājās nekādas masveida bombardēšanas un NATO patiesi centās pēc iespējas ierobežot civiliedzīvotāju upuru skaitu. Un tomēr nesenajā cilvēktiesību ziņojumā ir teikts, ka vismaz 500 civiliedzīvotāju tika nogalināti. NATO bumbas trāpīja slimnīcai; pūlim uz tilta; tās trāpīja televīzijas centram, kas bija pilns ar žurnālistiem; bēgļu kolonnai.

Vai tie ir kara noziegumi? Tas ir atkarīgs no tā, kā jūs izprotat likumu. Morāla problēma? Neapšaubāmi. Apdzīvotu pilsētu bombardēšana nav leģitīma kara taktika un tai nekad nevajadzētu kļūt par vispārpieņemtu normu. Kamēr mēs to sapratīsim, Drēzdenes ēna smagi gulsies pār mums visiem.

Markus Džī

"Vada Štoibers"

"Die Welt"

— 2000.02.18.

Tagad, pēc 16 Helmūta Kola gadiem un 16 Volfganga Šoibles mēnešiem, KDS 16 dienās ir jāpārkārtojas pilnīgi no jauna.

Tas ir vēlākais termiņš, kad ir jāievēl jaunā frakcijas vadība. Tikai 16 stundās tika panākta vienošanās par Frīdrihu Mercu kā jauno frakcijas vadītāju. Tas ir neierasti un runā par īpašu spīdošā finansu eksperta starojuma spēku. Taču vienlaikus tas runā arī par posta lielumu.

Partijas vadībai ir jāapsver vismaz 16 varianti. Par favorītiem priekšsēdētāja amatam tiek uzskatīti Angela Merkele un Bernards Fogels. Tā ir nepatīkama izvēle starp prātu un sirdi, starp attīstību un nomierināšanos, starp drošumu un integrācijas spēku.

Partija atrodas fatālā situācijā. Tai ir nepieciešamas atklātas debates par vadlīnijām, un tomēr partija tās nevar atļauties. Tās primārais mērķis ir iekšējā vienotība starp federālo zemju grupām un paaudzēm, starp nacionāli konservatīvajiem, sociāli kristīgajiem un liberālās ekonomikas piekritējiem. KDS pirmo reizi daudzu gadu laikā mācās iepazīst iekšējo nestabilitāti. Precīzā iekšējās varas izlīdzināšanas mehānika ir jārada no jauna. Un, proti, ātri.

Un tomēr tai ir vietējais priekšsēdētājs: Edmunds Štoibers. Bavārijas ministru prezidentam uz laiku un īstenojot vadību no attāluma ir jāaizpilda iekšējais vakuums. Viņam ir nepieciešamais tēls un skaidra programma, kā tautas partiju izvest cauri jaunā iesākuma ķezām. Un viņam arī ir neparastā iespēja KDS vadību veidot tā, kā patīk viņam pašam. Štoibers pašreiz ir KDS/KSS krīzes menedžeris — no viņa panākumiem šajā situācijā būs atkarīgs arī viņa kandidatūras uz kanclera amatu liktenis.

Volframs Vaimers

"Mantinieks un modernizētājs"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.02.17.

Plūdmaiņa KDS: politiskās cīņas bēgumam pēc frakcijas pamatbāzes vēlmes jābūt pagājušam, tagad ir pienācis milzīgu plūdu laiks.

Šai vēlmei pakļauts Šoible. No apgaismotāja bija izveidojusies partijas vainas apziņas personifikācija; partijas un savā aizsardzībā viņš aizvien biežāk saņēma novērtējumu "nepietiekoša". Tas, ka pēc Vācijas Bundestāga prezidenta otrdienas sprieduma paziņojuma vairs aizsardzības vadībā nenostājās Šoible, bet gan to nodeva Merkeles kundzei, viņu padarīja nespēcīgu, tāpat kā vilcināšanās pēc tam izvirzīt viņa kandidatūru priekšlaicīgām frakcijas priekšsēdētāja vēlēšanām. Galvenokārt jauni deputāti atklāti parāda, ka ir spēcīgi maiņai: frakcija vēlas ofensīvu.

Šoibles kā divkārša priekšsēdētāja īsais amatā atrašanās laiks ir taktikas rezultāts, kurai varbūt varētu sekot pārējie, protams, tikai ne viņš kā Kola troņprincis. Izņemot ziedojumu skandālu, tā bija ilūzija, lai ticētu, ka tieši viņš, Šoible, izbeigs Kola ieviesto tradīciju KDS un tomēr bez īpašiem lūzumiem varēs saturēt kopā partiju. Šoible KDS drīz būs jau 40 gadu, un viņam vajadzēja piedzīvot nelaimi Bruta lomā, un pat tad, ja viņš spēlētu līdz galam, tad viņš beigu beigās tāpat piedzīvotu neveiksmi kā vēsturiskais Bruts. Ticības apvienība — un partiju par tādu var uzskatīt — pagājušo ēru nevar izdzēst no savas vēstures tā, lai no tās nebūtu skārta līdz kaulu smadzenēm. Jaunu sākumu varētu izdarīt vienīgi jaunie no malas, — bet mantinieki nu gan nav pienācēji no malas.

Šeit pieskaitāms vēl partiju ziedojumu skandāls. Tas Šoibli pakļāva vairākkārtējam spiedienam, viņa centienus lauzt tradicionālo līniju un realizēt kā sabiedrisku spēli. Šoible tai nenodevās pilnībā, un tādējādi tika nokavēta publicistiskā un juridiskā partiju aizstāvība; ka beigās abas puses bija vīlušās: gan Kola piekritēji, gan modernizētāji. Tas, ka viņš savu cieņu zaudējis pirmo acīs, kļuva skaidrs no tā laika, kad tika paziņots prezidenta lēmums par goda priekšsēdētāja amatu; tas, ka viņš Kola pretiniekiem vairs nebija svarīgs, kļuva skaidrs otrdien: viņa ģenerālsekretāre Merkele neaicināja izvirzīt Šoibles kandidatūru atkārtoti. Līdzās lielajam konfliktam pakārtotu lomu spēlēja Šoibles personīgais strīds ar savu bijušo tiešo līdzstrādnieci Baumeistari, un tas viss kalpoja uzmanības piesaistīšanai.

Šoibles mantojums sastāv no divām daļām: no finansu skandāla drupām un no KDS modernizācijas pusdārgakmeņiem globalizācijas ēnā. Tā ir sakritība, ka līdzās vēlēšanu cīņā partijas lielie Rīe un Ritgers, kā arī ģenerālsekretāre Merkele uztvērusi abus kompleksus. Pirmkārt, viņa organizē — vēlu, tomēr — juridisku mēnešiem bezpalīdzīgās partijas aizsardzību, otrkārt, viņa nesen Hamburgā pasludināja trīs "jaunās KDS" nākotnes tēmas; "jaunu sociālo tirgus ekonomiku", subsidiaritātes apstiprinājumu un C atdzīvināšanu programmatikā, kā arī savas partijas politikā. Līdz ar to iedzīts mietiņš, pie kura viņi var turēties, lai netiktu aizrauti līdz gadījumā, ja krīt Šoible. Viņai par labu nāk tas, ka viņu neizvēlējās Šoible, bet gan toreiz piesaistījusi partijas priekšsēdētāja ievērību un to pierādījusi ar savu tiekšanos pēc varas, Merkele tagad ir gatava diviem risinājumiem: vispirms palikt par ģenerālsekretāri vai arī tiekties uz partijas vadītājas amatu, ja būs skaidrs tas, vai partijas vadītājam vienlaicīgi nebūs jāvada arī frakcija.

Kurš Bundestāgā kā nākamais ieņems Šoibles amatu, to sagaida plašs uzdevumu klāsts: viņam jāievieš miers federālo zemju partiju nodaļu tīklojumā, kuras pieaugošā mērā izturējās neatkarīgi un ar saviem nekoordinētajiem pārmetumiem acīm redzamu padarīja un paātrināja Šoibles varas sabrukumu. Turklāt par jaunu jāieskicē attiecības ar KDS. Šai grupai netrūkst lojalitātes, lai arī frakcijas vadītāja nostāja bieži mulsinājusi.

Turklāt jaunajam jāspēj ar kreiso roku tikt galā frakcijas iekšienē, bet ar labo brīvi jāvada opozīcija. Tas, ka sarkani zaļās koalīcijas partijas (arī FDP) finansiāli var iegūst labumu no KDS sakāves, ir iespējams, pateicoties partiju likumam. To, ka viņi arī no ikdienas politikas nepelnīti brīvi tiek prom, KDS ilgāk vairs nevar paciest. Turklāt Bundestāga frakcija kļūst jo svarīgāka, jo vairāk KDS nozīme Bundesrātā, pateicoties Hesenes nenoteiktībai, tiek apdraudēta. Kas būs padomā Šrēdera valdības savienībai, tiklīdz KDS ceļā vairs nekas nestāvēs, to iespējams izlasīt 1998.gada rudenī noslēgtajā koalīcijas līgumā.

KDS tomēr nesastāv vienīgi no frakcijas. To, ka Šoible partiju nav vedis ar stingru roku, dažos savas normālajā priekšēdētāja vadības laika mēnešos, pārklāja Merkeles kundze ar savu klātbūtni. Viņas eksperimenti ar "jaunu KDS" partijas vienotību tomēr nav paaugstinājuši; tos rietumu federālo zemju apvienības vēro ar skepsi. KDS nevajagot veidot par jaunu no austrumu puses. Tomēr pie tuvākā laika uzdevumiem netiek pieskaitīts jauns priekšsēdētājs, bet gan finansu skandāla noskaidrošana un sekas. Divu gadu garumā izmeklēšanas komisijai pēc VSP un zaļo vēlmes jāveic izmeklēšana; tik ilgi, kamēr tiks izdarīts spiediens uz partiju, no kura frakcijai jāatturas. Reti kad dalījums starp frakcijas vadību un partijas vadību opozīcijas laikā ir bijis tik saturīgs kā tagad.

"Sešas Balkānu valstis apstiprina savu kooperāciju"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.02.14.

Hartas parakstīšana Bukarestē.

Rumānijas, Bulgārijas, Albānijas, Maķedonijas, Grieķijas un Turcijas ministru prezidenti sestdien Bukarestē parakstīja "Hartu par labām kaimiņattiecībām, stabilitāti, drošību un sadarbību Dienvidaustrumeiropā". Deklarāciju jau pagājušā gada decembrī formulēja ārlietu ministri, bet tās apstiprināšana notika tikai tagad Dienvidaustrumeiropas kooperācijas procesa dalībnieku (SEECP) galotņu tikšanās laikā. Šī pēc Bulgārijas iniciatīvas 1996.gadā izveidotā institūcija pēc sākotnējiem noteikumiem ietver arī Dienvidslāviju, tomēr tā arī šoreiz nepiedalījās Bukarestē organizētajā trešajā SEECP sēdē. Rumānijas valsts vadītājs Konstantinesku savā atklāšanas runā nožēloja, ka prezidenta Miloševiča režīms padarījis par neiespējamu ielūgt uz tikšanos Dienvidslāviju, tomēr uzsvēra, ka Dienvidaustrumeiropa paliekot atkarīga no serbu tautas pienesuma. Bukarestes apspriedes laikā konsolidācijas un solidaritātes jautājumi Balkānos tika aplūkoti no diviem aspektiem, proti, no drošības un demokrātijas perspektīvas, kā arī no sadarbības viedokļa attiecībā uz ekonomisko un sociālo reģiona nostiprināšanu. Parakstītā harta, pēc dalībnieku domām, pirmkārt, vērtējama kā SEECP sešu valstu forums, un tā jāizveido par starptautisku organizāciju sarunu partneri. Īpaši šajā sakarībā domāts par Balkānu stabilitātes paktu, kura ietvaros SEECP dalībnieki, kā atzīts komentāros, vēl nav spējuši realizēt savus nodomus. Tas jāsaprot tādējādi, ka Dienvidslāvijas kaimiņi, kuri NATO pagājušajā vasarā realizēto militāro operāciju dēļ vēl līdz šodienai cieš ievērojamus zaudējumus — šeit minama kuģu satiksmes pārtraukšana Donavā, nav par to saņēmuši kompensāciju. Bukarestē kā viesis piedalījās arī Stabilitātes pakta ES koordinators Bodo Hombahs.

"Lielās cerības"

"The Times"

— 2000.02.21.

Irānas vēlēšanas dod iespēju reformatoriem parādīt savu drosmi.

Irānas reformatoriem virzoties uz uzvaru parlamenta vēlēšanās, beidzot ir pārtraukts politiskais strupceļš cīņā ar teokrātiem. Lai arī galīgie rezultāti būs zināmi tikai rīt, vēlētāji ir parādījuši, ka tie noraida islama stingrās līnijas piekritēju 21 gadu ilgušo monopolu likumdošanā, dodot prezidenta Hatamī atbalstītājiem trīs ceturtdaļas vietu (pēc līdz šim saskaitītajām balsīm). Hatamī priekšā atveras ceļš uz politisko, ekonomisko un reliģisko liberalizāciju, uz kuru viņš ir aicinājis kopš ievēlēšanas prezidenta amatā 1997. gadā. Tā kā rezultāts tiek pasludināts par Irānas demokrātijas triumfu, paliek viens jautājums: cik tālu Hatamī iedrošināsies iet šo ceļu?

Līdz šim viņa cīņu varēja pielīdzināt ar tāda cilvēka cīņu, kas vēlas panākt kontroli savā mājā. Lai arī viņš ir prezidents, Irānas augstākais līderis ir konservatīvais klerikālis Ali Hamenei, kas vada bruņotos spēkus, tiesas, kā arī valsts radio un TV. Stingrās līnijas piekritēji, kuri līdz šim kontrolēja parlamentu, ir arī izmantojuši valsts terora aparātu, lai apspiestu neapmierinātību; slēgtas vairākas avīzes, to redaktori apcietināti, liberāļi neskaidros apstākļos nogalināti.

Tādēļ Hatamī reformu centienu nevienmērīgajos rezultātos ir vainoti stingrās līnijas piekritēji. Piektdienas balsojums bija prasība pēc mazākas konservatīvo iejaukšanās. Taču, lai arī konservatīvo prese atzīst, ka reformatoriem tagad ir ieguvuši skaidru mandātu, vēl joprojām nav skaidrs, vai pie varas esošie konservatīvie dos tiem pilnu rīcības brīvību. Parlamenta lēmumus joprojām apstiprina Sargu padome, kuras sastāvā ir 12 klerikāļi un juristi; pēdējais vārds pieder Hamenei.

Turklāt arī Hatamī varbūt nemaz nav tik radikāls reformators, par kādu Rietumi to vēlētos uzskatīt. Lai arī viņš nepārprotami grib mainīt Irānas kā fundamentālistiskas valsts tēlu un pārtraukt tās starptautisko izolāciju, līdzīgi gandrīz ikvienam citam politiķim Irānā viņš vēlas strādāt islama sistēmas ietvaros.

Tā kā viņa politikas mērķis līdz šim pārsvarā ir bijis pārņemt kontroli valstī no saviem oponentiem, viņam vēl tikai ir jāpierāda, ka viņš zinās, ko darīt ar šīm institūcijām, ja viņa konservatīvie sāncenši piekāpsies. Šīs vēlēšanas nav diez ko noskaidrojušas reformatoru programmas detaļas: piemēram, ko darīt ar ekonomiku, kurā ir 20% inflācija un augsts bezdarba līmenis.

Tāpat nav skaidrs, vai liberāļu alianse, uz kuras atbalstu Hatamī paļausies parlamentā, spēs noturēties kopā. To veido pieci grupējumi ar diezgan plašu uzskatu loku no centriskiem politiķiem līdz pat radikāli noskaņotiem universitāšu studentiem, kuri vēlas dramatiskas pārmaiņas.

Tālāk ir gaidāms vēl vairāk iekšēju juku. Tomēr, ja Hatamī spēs saglabāt kontroli pār reformas atbalstošajiem spēkiem un virzīt Irānu uz dziļāku demokrātiju, šīs vēlēšanas ar tajās gūto apliecinājumu, ka Irāna patiesi vēlas atgriezties starptautiskajā valstu saimē, potenciāli ir iemesls svinēšanai ne tikai pašā Irānā, bet arī Rietumos.

"Ja vēlies saņemt nodokļus, apbruņojies"

"Izvestija"

— 2000.02.15.

Ķīnā nodokļu nemaksātājus pārmācīs, lietojot spēka metodes.

Ķīnā tiks izveidota bruņota nodokļu policija. Tās uzdevumos ietilps pilnīgās nodokļu savākšanas nodrošināšana un cīņa pret korupciju. Valdība gatavojas izveidot arī speciālas nodokļu tiesas un nodokļu prokuratūru.

Pēdējos septiņos gados bojā gājuši vairāk nekā divdesmit nodokļu savācēju, bet vairāki simti nodokļu inspektoru ir ieguvuši ievainojumus. Izvairīšanos no nodokļu maksāšanas stimulē vētraini augošā korupcija, kas atņem valdībai līdzekļus, kuri tik ļoti nepieciešami neefektīvo valsts uzņēmumu sāpīgajai reformēšanai.

Tikpat asi nodokļu problēma izpaužas lauku rajonos, kur dzīvo trīs ceturtdaļas Ķīnas iedzīvotāju. Taču tur tā izpaužas savādāk. Pirms vairākiem gadiem valdība vietējām varas iestādēm pieprasīja: neviens zemnieks nedrīkst nodokļos maksāt vairāk nekā 5 procentus no saviem ienākumiem. Kaut arī zemnieku dzīves līmeņis ir audzis, tas vēl joprojām ir trīs reizes zemāks nekā pilsētu iedzīvotājiem. Šī sociālā problēma draud ar lielām nepatikšanām. Taču ierēdņi rēķinās tikai ar savām problēmām. Viņi visai izveicīgi iekasē visādas nodevas: ēku celtniecībai, ceļu un ūdensvadu remontam, skolu atbalstam, vietējās rūpniecības un komercijas veicināšanai, administratīvo izdevumu segšanai, ieskaitot policijas vienību uzturēšanu.

Šī ekspluatācija, ko vēl vairāk pastiprina vietējo amatvīru nevaldāmā korupcija, cilvēkos rada aizvainojumu un saniknojumu. Kādā Šanduņas provinces sādžā 500 saniknotu zemnieku pieprasīja tiesas procesa pārtraukšanu pret četriem ciema komitejas locekļiem, kuri bija organizējuši masu protesta akcijas pret nelikumīgo nodevu iekasēšanu. Jāpiebilst, ka Ķīnas 900 tūkstoši ciematos vecākos un ciema komitejas ievēlē konkursa kārtībā ar aizklātu balsojumu. Tiesas process tika pārtraukts. Taču ne vienmēr zemnieku protesti beidzas ar tādu panākumu.

Agrāk pret nelikumīgajiem maksājumiem valsts cīnījās masveida kampaņās, kurām bija kā administratīvs, tā arī audzinošs efekts. Piemēram, tika pārbaudīta nodevu iekasēšanas likumība, uz vairākiem rajoniem tika nosūtīti kontrolieri, mēģināja ieviest kārtību brīvprātīgo ziedojumu iemaksu sistēmā, izstrādāja grāmatvedības dokumentācijas audita nacionālo sistēmu. Tagad valdība ir nolēmusi šo kutelīgo jautājumu risināt, stingri ievērojot likumu noteikumus.

Nevajag aizmirst, ka senajā Ķīnas sabiedrībā neeksistēja jurisprudence, kas kalpotu indivīda interesēm, un šī iemesla dēļ nekāda neatkarīga tiesa nevarēja palīdzēt cilvēkam. Tādēļ arī izdzīvošanai bija nepieciešams izmantot visas iespējamās izvairīšanās iespējas. Tagad šo vēsturisko mantojumu valsts mēģina likvidēt ar citām metodēm.

Jurijs Savenkovs

"NATO nenodarbosies ar Piedņestras konfliktu"

"Ņezavisimaja gazeta’’

— 2000.02.17.

Tā Kišiņevā paziņoja alianses ģenerālsekretārs Robertsons.

NATO ģenerālsekretārs lords Džordžs Robertsons ar viesošanos Moldāvijā, noslēdza savu vizīti pa DA Eiropu.

Informācija par to, ka kaimiņvalsts Rumānija var tikt iekļauta Šengenas telpā, veicināja rindu rašanos Moldovas Republikā pie šīs valsts vēstniecības, lai varētu iegūt šīs valsts pilsonību.

Rumānijas pilsoņu skaita palielināšanu uz Moldovas rēķina Moldovas Republikas Komunistiskās partijas līderis Vladimirs Voroņins nosauca par rupjāko starptautisko tiesību normu pārkāpumu ar tālejošām negatīvām politiskām sekām. Viņš atzīmēja, ka Rumānijas iestāšanās ES ir tālas nākotnes lieta, jo diez vai Eiropa riskēs atvērt durvis 22 miljoniem izsalkušu Rumānijas pilsoņu. Pēc Voroņina vārdiem, pašreizējā ažiotāža Moldovā veidojas mākslīgā ceļā — "noteiktiem politiskajiem spēkiem Prutas abās pusēs, neatsakoties no ierūsējušās idejas par vareno Rumāniju".

NATO ģenerālsekretārs Kišiņevā runāja par kopējās drošības nostiprināšanu. Ar šādu mērķi, kā tika skaidrots ar viņa parakstu vietējā presē publicētajā, alianse "vīrišķīgi pieņēma izaicinājumu atrisināt nežēlīgos konfliktus Balkānos … un uzvarēja". Un, tā kā drošības pamatelementi ir partnerattiecības un sadarbība, tad NATO taisās padziļināt partneriem Moldovu, lai "attīstītu jaunas idejas konfliktu risināšanā un lai uzturētu ilgtermiņa stabilitāti DA Eiropā kopumā". Alianse arī ir ieplānojusi turpināt paplašināšanos, kas "prasa uzticamu atvērto durvju" politiku un sadarbības līdzekļus valstīm, kas tiecas uz iestāšanos NATO. Darbības plāns sagatavošanai iestāties NATO ir uz to vērsts". Un, tā kā nav iespējams izveidot jaunu Eiropas drošības arhitektūru bez Krievijas līdzdalības, Džordžs Robertsons izteicās par tās attiecību ievirzīšanu vecajās sliedēs.

Kas attiecas uz konflikta noregulēšanu Piedņestrā, tad alianse šajā gadījumā netaisās pieņemt izaicinājumu. Kā jau Džordžs Robertsons paziņoja Kišiņevā, ka galvenā loma Piedņestras konflikta noregulēšanā ir EDSO. Šādai "pieticībai" attiecībās ar organizāciju, ko alianse ir "atbīdījusi" otrajā plānā Kosovas notikumu laikā, ir tikai viens izskaidrojums — šis reģions nav stratēģiski svarīgāko NATO interešu sarakstā. Turklāt alianse negribēja traucēt EDSO, kuras ietvaros izdevās panākt piekāpšanos no Maskavas puses, kas apņēmās izvest savu militāro kontingentu no Moldovas Republikas Stambulas sanāksmes laikā.

Diplomātisko savaldību izrādīja arī oficiālā Kišiņeva. Agrāk tās pārstāvji tikšanās laikā ar bijušo NATO ģenerālsekretāru Havjeru Solanu vienmēr atzīmēja, ka Moldova, no 1994. g. darbojoties programmas "Partnerattiecības mieram" ietvaros, netaisās iestāties aliansē kā neitrāla valsts, bet tagad šis moments netiek akcentēts.

Sakarā ar opozīcijas apvainojumu, ka Moldovas valdības izgāzusi Moldovas Republikas integrāciju Eiropā, prezidents Pēteris Lučinskis atbildēja, ka šis virziens ir stratēģiski svarīgs Moldovas ārpolitikai. Un paziņoja, ka Eiropas integrācijas ideja var kļūt Moldovas Republikas nacionālu ideju.

Nataļja Prihodko

"Blēra plāni Eiropai"

"The Economist"

— 2000.02.19./25.

Šīs nedēļas intervijā žurnālam "The Economist" Lielbritānijas premjerministrs skaidroja savu uzskatu par to, ka Eiropa virzās viņa iecerētajā virzienā.

Ir skaidri redzams, ka Toniju Blēru kaitina tas, kā Lielbritānijā norit debates par Eiropu. Viņš žēlojas, ka proeiropeiski noskaņotie žurnālisti ir pārāk kūtri pret presē izvērsto eiroskeptiķu trokšņaino propagandu. Viņš saka, ka konservatīvo opozīcija vēloties par jaunu apspriest un mainīt Lielbritānijas iestāšanās noteikumus Eiropas Savienībā un ka tas varētu novest Lielbritāniju vai nu "līdz nacionālam pazemojumam, vai arī aiziešanai no Eiropas". Viņš bažījas par to, ka britu prese ignorē ekonomiskās reformas Eiropā un ka ikviens strīds starp Lielbritāniju un tās Eiropas partneriem tiek attēlots visdrūmākajās krāsās. "Mums jāattālinās no idejas, ka Eiropa ir kaut kas tāds, kas tiek mums uzspiests un par ko mums nav nekādas teikšanas ," apgalvo premjerministrs.

Blērs uzskata, ka Lisabonas Eiropas Savienības galotņu konference nākamajā mēnesī ir iespēja atspoguļot un virzīt uz priekšu ekonomiskās reformas Eiropā. Tā ir iespēja, virzīties prom no "stingras iejaukšanās un regulēšanas", tā vietā uzsverot jaunos uzdevumus — "darba vietas, konkurētspēju, ekonomiskās pārmaiņas un dinamismu."

Lielbritānija ir izvirzījusi veselu rindu ideju, ko tā vēlas atbalstīt Lisabonā, no kurām lielākā daļa ir saistīta ar jauno elektronisko ekonomiku. Pirmais mērķis ir "likvidēt visas atlikušās barjeras elektroniskajai tirdzniecībai Eiropas Savienībā līdz 2002.gadam." Ir jāpanāk ātrāka pieeja internetam, ir jāintegrē kapitāla tirgus, visā Eiropā ir jāsludina "mācīšanās visā mūža garumā" — blēriešu mantra pašu mājās. Ir jāmodernizē sociālās aizsardzības sistēmas. Blērs saka, ka galvenā lieta esot koncentrēšanās uz jaunradāmajām darba vietām un nevis uz pašreiz eksistējošo darba vietu saglabāšanu.

Taču Blērs skaidri apzinās, ka pārāk lielu britu moralizēšanu Eiropā varētu uztvert visai negatīvi. Viņš neatlaidīgi cenšas iestāties par to, ka "mums nav jalasa lekcijas" un jāatzīst, ka "eksistē daudzas lietas, ko mēs varām mācīties no Eiropas". Kā vienu piemēru premjers min savu lēmumu piešķirt neatkarību Anglijas Bankai, kas daļēji ir bijusi balstīta uz izpratni, ka kontinentālā Eiropa ir "izrādījusies krietni vien labāka makroekonomiskās pārvaldes jomā nekā mēs paši."

Blērs arī īpaši vēlas norādīt, ka ekonomiskās reformas Francijā un Vācijā jau tiek īstenotas. Tomēr viņš ir pārliecināts, ka Lielbritānija ir izvirzījusies vadībā darba tirgus un sociālās nodrošināšanas reformu ziņā Eiropā un nešaubīgi uzskata, ka Eiropai ir daudz jāmācas no Savienotajām Valstīm.: "Mēs nevaram neņemt vērā to, kas notiek ASV ekonomikā pēdējos astoņos gados un teikt, ka mūs tas neinteresē; tas gluži vienkārši nebūtu saprātīgi.".

Viņš lepojas, ka viņam ir izdevies savest kopā vienā istabā franču sociālistus un amerikāņu demokrātus, lai viņi pārliecinātos, ka "pretējai pusei nav astes un divu ragu un ka tā patiešām mēģina risināt tāda paša rakstura problēmas." Runājot par domu, ka eiropieši varētu būt mazāk gatavi pieņemt sociālo nesakārtotību kā maksu par ekonomisko dinamismu nekā amerikāņi, Blērs uzskata, ka tā nav tiesa: "Ja cilvēki saprot, ,ka pārmaiņas ir nepieciešamas, viņiem tās sāk iepatikties."

Viena no pārmaiņām, ko britu iedzīvotāji pašlaik vēl nav gatavi pieņemt, ir atteikšanās no sterliņu mārciņas par labu kopējai Eiropas valūtai eiro. Blērs ir ārkārtīgi piesardzīgs, iestājoties par eiro. Viņš saka, ka principiāli viņš vēloties pievienoties eiro, taču apgalvo, ka kopīgā valūta esot jāvērtē no tā viedokļa, kādu labumu tā varēšot dot britu saimniecībai. Blēra valdība esot izstrādājusi piecus ekonomiskos testus, un viņš pie tiem palikšot. Viņš ir pārliecināts, ka, īstajam laikam pienākot, valdība spēs pārliecināt iedzīvotājus.

Lai kā arī necenstos, nav iespējams premjerministru pārliecināt par pretējo. Jautājot viņam, vai viņš uzskata par iespējamu Lielbritānijas iestāšanos eiro zonā tuvākajos desmit gados, viņš par atbildi atsmej: "Nav neviena jautājuma par eiro, kas man nebūtu uzdots jau iepriekš." Man nav nekādu komentāru. Ko jūs varētu teikt par ekonomiskajiem testiem, un vai mēs tagad esam tuvāk to izpildei nekā tad, kad tie pirms diviem gadiem tika izstrādāti? Man nav nekādu komentāru.

Vai nevēlēšanās aktīvi iestāties par eiro ir likusi tādam proeiropeiskajam sabiedrotajam kā lords Dženkinss kritizēt premjerministru Blēru? Eiropas atbalstītāji uzskata, ka premjers ļaujot eiroskeptiķiem izvērsties. Šonedēļ konservatīvie sāka kampaņu "Glābsim mārciņu." Taču premjerministra stratēģija šķiet tāda, ka viņš izvirza sevi par saprāta balsi starp proeiropiešiem, kuri vēlas iestāties Eirosavienībā, "neņemot vērā ekonomiskos apstākļus", un antieiropiešiem, kuri vēlas palikt ārpusē, lai kas arī nenotiktu.

Atšķirībā no eiroskeptiķiem premjeram nav baiļu par Eiropas supervalsts izveidošanās rēgu. Viņš uzskata, ka neviena valsts Eiropā nevēlas, lai tās armiju kontrolētu no Briseles vai arī tur tiktu noteikti nodokļu apmēri. Runājot par Romas līgumā iekļauto neveiklo frāzi par "aizvien ciešāku savienību", Blērs pārāk nesatraucas. Viņa izpratnē šī frāze vienkārši nozīmē, ka "mēs meklējam aizvien ciešākas sadarbības veidus, jo tieši tā notiek pasaulē, virzoties uz kopīgo tirgu un vienotu valūtu visā Eiropā." Ciešāka aizsardzības un ārpolitikas sadarbība ir nepieciešama, jo visas valstis ir ieinteresētas sadarbībā. Te nav nekādu problēmu.

Šādu nostāju Blērs ieturēs visu ar Eiropas problēmām piesātināto gadu. Ja Lisabonā viņš saskatīs iespēju izvirzīt viņa sirdij tuvos jautājumus, tad viņš arī tos turpinās izvirzīt gada beigās ieplānotajā Eiropas Savienības sanāksmē Nicā. Nicas galotņu konferencē Eiropas līgumus atkal pārskatīs, lai Savienību sagatavotu jaunu dalībvalstu uzņemšanai no Austrumeiropas.

Lielbritānija pilnībā atbalsta paplašināšanos un ir gatava atteikties no viena komisāra posteņa Briselē, lai iegūtu lielāku savas balss svaru Eiropas Ministru padomē. Tomēr Komisija dienas kārtībā ir izvirzījusi arī "kvalificētu vairākuma balsojumu" jautājumā par nodokļiem. Tā kā vēlēšanas Lielbritānijā notiks sešus mēnešus pēc Nicas galotņu konferences, Blēram nekādā gadījumā nav nepieciešami laikrakstu virsraksti, kas kliedz, kā "Eiropa" sagrābj noteikšanu pār nodokļu jautājumiem. Blēram ir jācer, ka viņa uzskats par to, ka Eiropā vēlēšanās par nodokļu harmonizāciju ir visai ierobežota, izrādīsies patiess.

No alfas līdz omegai

Igaunijas presē

— 2000.02.19.—21.

Bada streiku pieteikušais

Latvijas ministrs ir slimnīcā

"... Tieslietu ministrs izsludināja bada streiku pēc tam, kad Ādamsons apsūdzēja viņu no parlamenta tribīnes, ka viņš ir viens no trim augstiem ierēdņiem, kas ir saistīts ar pedofīliju. Birkavs savu rīcību izskaidro ar to, ka gods viņam ir dārgāks par dzīvību. Sava vārda saistīšanu ar pedofīliju viņš uzskata par politisku provokāciju.

Latvijas prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Latvijas televīzijas pārraidē "4.studija" izteica nožēlu, ka tik smaga apsūdzība ir izteikta valdības vadītājam un tieslietu ministram. Viņa uzaicināja nopietni pārbaudīt šos apgalvojumus. ...

 

Ebreju nogalinātājs uz svaru kausiem

Septiņu valstu prokurori Rīgā apsprieda Konrāda Kalēja lietu.

... Latvijas, Austrālijas, ASV, Vācijas, Lielbritānijas, Kanādas un Izraēlas prokuroru tikšanās laikā neparādījās neviens jauns pierādījums pret Konrādu Kalēju, kas tiek nosaukts par nacistisku slepkavu. Rīgā vienojās par tuvāko trīs mēnešu darbības plānu, pēc tam acīm redzot tiks rīkota nākamā konference.

... Austrālija 1998.gadā ir paziņojusi, ka apsūdzības izteikšanai pret Kalēju nav pietiekami daudz pierādījumu. Pagājušajā gadā pēc Simona Vīzentāla centra pieprasījuma no Anglijas izsūtītais 86 gadus vecais Kalējs pašlaik uzturas Austrālijā. Arī pēc Anglijas varas orgānu apgalvojuma toreiz nav bijis pietiekamu pierādījumu, lai latviešu pensionāram izteiktu apsūdzību.

 

"Jeļcins atteicies

no Latvijas augstākā apbalvojuma"

... Atsaucoties uz Jelcina padomnieku Vladimiru Ševčenko, Krievijas prezidenta preses dienests paziņojis, ka bijušais valsts galva atteikšanos saista ar Latvijas valsts varas politiku attiecībā uz mazākumtautībām. ... Pēc Jeļcina vārdiem, Latvijā attīstās kara veterānu vajāšanas kampaņa, lai gan tieši viņi iznesuši uz saviem pleciem galveno smagumu cīņā pret fašismu.

"Vladimirs Putins kritizē Latvijas valdību"

Vakar, kad Krievijas prezidenta pienākumus pildošais V.Putins bija savā pirmajā vēlēšanu kampaņas braucienā Sibīrijā, viņš vienlaikus uzstājās ar kritiku Latvijas virzienā, lūdzot kaimiņvalsti atbrīvot sarkano partizānu Vasiliju Kononovu. Vēstulē Latvijas prezidentei Putins saka, ka tas ir pirmais gadījums pasaules praksē, kad "cilvēks tiek sodīts par cīņu pret fašismu". Turklāt, pēc Putina vārdiem Kononovs pelna atbrīvošanu arī pēc humāniem apsvērumiem, jo ir vecs un slims. Krievijas prezidenta pienākumu pildītājs piedāvā Latvijai, ka var izmitināt Kononovu un viņa ģimeni Krievijā."

 

"Salīdzinājumi ar Staļinu"

Putins ir salīdzināts arī ar Staļinu. Savā memuāru grāmatā "Blakus Staļinam" vēstures pagriezienu laikā četrus gadus "tautu tēvam" par tulku strādājušais Valentīns Berežkovs raksta, kā viņa saimnieks kara beigās uzkarinājis jaunu, skolām domātu Krievijas karti un priecājies: ir piepildījies sapnis dabūt atpakaļ gandrīz visas cara laika Krievijas zemes. "Pribaltika, šī mūžsenā Krievijas zeme, atkal ir mūsu," Berežkovs pēc atmiņas citē Staļina priecīgo izsaucienu. Atšķirīgi no visiem citiem prezidenta kandidātiem Putinam vairākkārt ir nācies apliecināt, ka viņš nekļūs par diktatoru. Ka viņš atzīst tikai vienu — likuma diktatūru. Taču Krievijā jau no Staļina tiesiskā terora laika pastāv ļoti būtisks izteiciens; "statja naidotsja" (paragrāfu vienmēr atradīs).

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu "LV" nozares redaktors Gints Moors