Kad vasaras nogalē iegriežas Mazie Saulgrieži

Daiļamatu meistare, etnogrāfe Ilga Madre:

Augustu sauc par rudzu vai sējas mēnesi. Zemniekam tas ir spraigs darba cēliens: ražas novākšana, jaunās labības sējas aizsākums. Nelielu atpūtu var atļauties mazajos Saulgriežos jeb laika dienās. Mūsu senči 7. augustā svētīja kustoņu dienu; 10. augustā — Labrenča jeb Brenča dienu; 15. augustā — Lielo Māras dienu (dažos novados to svin 25.augustā); 24. augustā — Bērtuļa dienu. Tās ir atvieglota darba dienas, kad godina darba darītāju, veicot tikai nepieciešamos darbus kūtī un sētā.

Augusta pasvēdienu cikla aizsākums 6. un 7. augustā — Kustoņu dienās, kad domājot par jauno ražu, ja ir saulains laiks, tīra un vēdina klētis, pagrabus, kūtis, istabas, atver arī pūra lādes, vēdina apģērbus un auduma baķus. Sētā un dārza malā pļauj arī nezāles, lai sēklas neizkaisītos. Šajās dienās neko nedrīkst no meža sētā nest un no dārza vai kūts — istabā un klētī.

Saule pavirzījusies uz ziemas pusi, tādēļ vakaros un reizēm rītos jāsāk degt uguni. Senākos laikos Uguns dienu atzīmēja nākamā pilnmēness piektā dienā pēc Laidenes. Jaunākā laikā to atzīmē Labrenča dienā — 10.augustā, kaut arī par Ugunsdienām sauktas visas pirmās desmit augusta dienas. Ugunsdedzināšanu istabā vakaros pārtrauca 25.martā.

Labrencis, kā dievība, ir uguns aizstāvis, sargātājs, nēsātājs, var būt arī postītājs, ja uguni negodina. Tādēļ, ievērojot senās lauku dzīves tradīcijas un aizlūguma kultu, dod ziedu — ziedojumu: pirmo riju kuļot, vispirms ugunī iemet sauju graudu.

Ņem, Labrenci, tava tiesa,

Neņem pats ar savu roku.

Ziedojumam kauj āzi, aunu vai retāk aitu, asinis iešļakstot ugunī. Ugunī iemet arī maizes riku.

Labrenčam āzi kāvu

Deviņiem cekuliem;

Labrenc’s man rijiņā

Uguntiņas glaudējiņš.

Zupa ar āža vai aitas gaļu, kāpostu lapām, burkāniem, zirņiem un kartupeļiem ir galvenais rituāla ēdiens, ar ko cienā darba darītājus. Sevišķi iecienīta ir kāpostu lapu zupā vārīta āža gaļa —

Labrencim āzi kāvu,

Pār sētiņu stīvēdams;

Bērtulītis lūrējās

Miežu gubas galiņā.

Labrenča dienas mielasta galdā ir jaunās ražas rudzu maize, kuru pirmo reizi nobaudīja jau Jēkabdienā. Mielasta galda klājumā balta linu galdsega, glazūrā lāsmojoši māla trauki, pļavu un dārza ziedi un jau labības vārpas.

Augšanas procesi dabā pamazām samazinās, iesācies daļējs ražas gatavības laiks. Jau Labrenča dienā sāk novākt sīpolus, lai pēc Labrenča dienas tie "neielīstu atpakaļ zemē", jācērp aitas, sāk plūkt linus, pļauj palikušās nezāles, kapā un nopļauj koku atvases. Pēc Labrenča dienas, kad vairs nav spēkā aizliegums vakaros dedzināt uguni, sākas vakarēšana. Sievas un meitas ķērās pie adīšanas, vērpšanas un šūšanas, vīri — pie auklu vīšanas, pastalu darināšanas, zirgu aizjūga labošanas.

Šajā laikā notiek Labrenča tirgi —

...Jūgsim tēva sirmo zirgu,

Brauksim Labrencī uz tirgu.

Tirgū zemnieks pārdeva jauno tīrumā un kūtī augušo ražu. Bieži vien tieši tirgū saskatījās jaunie ļaudis, notiek derības.

Latviešu zemniekam ir izkopta laika un dabas norišu cikla vērotāja un paredzētāja māka:

— pirmo aukstuma akmeni ūdenī iemet Jēkabs, otro — Labrencis, trešo — Miķelis;

— skaista Labrenča diena, skaists rudens;

— ja Labrenča naktī sala, būs agrs rudens.

Labrencim meitas darina rakstainu linu kreklu un jaunu salmu cepuri.

15. augusts — Lielā Māra (dažviet atzīmē 25.augustā) jeb Dižmāras diena, kas arī Katoļu baznīcā liela svētku diena.

Senajiem latviešiem tā ir Māras jeb mātes godināšanas diena, arī maizes godināšanas diena.

Liela, liela Jāņa diena,

Vēl lielāka Māras diena;

Jāņa diena zāļu diena,

Māras diena maizes diena.

Māra un māte saņem dāvanā jaunu priekšautu Jumja ķeršanai un klēts bagātības sargāšanai. Māras dienā ir tie paši tradicionālie ēdieni, kas Labrenča dienā. Vēl noteikti nāk klāt speciāli sakults svaigs sviests, vārīti jauni kartupeļi, vārīti ar kaņepēm vai speķi kopā grūsti zirņi, t.s., zirņu bumbas, jauno kviešu vai miežu miltu karaša.

Rit, rit, Māriņa,

Sit maizi krāsnī;

Bērniņi raudāja,

Garoziņa saujā.

Māras dienu kā Maizes dienu atzīmē ar svaigas maizes cepšanu un reizēm ar Jumja ķeršanu nopļautā tīrumā.

Šajā laikā notiek arī Māras vai Dižmāras tirgi ar bagātīgu lauku ražu un lopiem, pretī ņemot rūpnīcu izstrādājumus. Tirgū ierodas visa mājas saime un priecājas pat divas dienas.

24. augusts — Bērtuļdiena jeb Āža diena latviešu zemniekam ir rudens sējas brieduma un spēka apliecinājums un arī tirgus diena. Bieži to apvieno ar Dižmāras tirgu. Ja līdz Bērtuļiem puiši bija nolūkojuši meitas, tad Bērtuļdienas tirgū varēja saderēt un reizēm pat kāzas dzert.

Badu, badu Jānītis nāca,

Vēl badāks Pēterīt’s

Jēkaupiņš labs vīriņš,

Tas ar savu maizi nāca.

Bērtulītis vēl labāks,

Tas ar sievas precēšanu.

Māte mani tirgū veda

Annas dienu, Māras dienu;

Pate gāju Bērtulī

Sav’ draudziņu lūkoties.

Turpinās rudzu sējas laiks. Pati Bērtuļdiena gan nav izdevīgākā sējas diena, jo tad labībai aug īsas vārpas. Vislabāk sēt trīs dienas pirms un trīs pēc Bērtuļdienas. Sēju sākot, kā pavasarī, tā rudenī, ievēro zināmu svētības kultu, kas ir zemnieka pašcieņas un spēka apliecinājums, gādība par citiem un sevi — ziedošanas kultu. Pirmo sauju sējot, saka: "Tas pirms visiem putniem, zvēriem"; otro — "priekš ceļa gājējiem"; trešo — "priekš manis paša".

Bērtuļdienā reizē ar zemnieku godina arī zvejnieku un bitenieku. Mielastā liek tikko izņemtu medu un sazvejotās zivis. Bez tam mielastā pasniedz jauna jēra vai auna gaļu, kuru vāra kopā ar svaigu kāpostu lapām, jaunās rudzu ražas maizi, miežu vai kviešu plāceņus, karašas, kartupeļus, sēnes, ogas, ābolus, zirņus.

Zemkopim, zvejniekam, biteniekam dāvina kreklu. Sāk domāt par siltu cimdu un rakstainu zeķu pāri vēsajām rudens dienām! Meitas, domājot par kāzām, pūrā pārcilā lielos lakatus un segas.

Gaidāmā laika paredzēšanai Bērtuļdienā ir maz nosacījumu: varbūt visraksturīgākie ir šādi — "Kāds laiks Bērtulī, tāds visu rudeni", "Ja vasaras vidū rubeņi brēc, tad Bērtulī sākas salnas".

Referāts Rīgas rajona tautas daiļamatniecības svētkos Rīgā 1999.gada 25.augustā