Pret svešām varām

Atmiņas par okupāciju laikiem. 1940 – 1945.

Pirmpublikācija

Arturs Neparts

I. Pirmais boļševiku okupācijas laiks

Līdz kara sākumam

Pēc kara sākuma

II. Vācu okupācijas laiks

Līdz 1941.gada oktobrim

Jelgavas skolotāju institūtā

Pēc institūta beigšanas

III. Vācu apcietinājums

A. Reimersa ielā

B. Centrālcietumā

C. Salaspils koncentrācijas nometnē

D. Vācijā

Zaksenhauzenā

Neiengammē

Vēdelē

Mepenā — Verzenā

Atkal Neiengammē

Atbrīvošana

Bukstehūdē

Autors: 1942.gada pavasarī, ap Jelgavas Skolotāju institūta beigšanas laiku — un astoņdesmito gadu vidū, pirms pensionēšanās

III. Vācu apcietinājums

Turpinājums. Sākums "LV"Nr.246/247, 4.08.1999.;

"LV" Nr.251/252, 10.08.1999.; "LV" Nr.253/254, 11.08.1999.;

"LV" Nr.255, 11.08.1999.; "LV" Nr.256/257, 13.08.1999.;

"LV" Nr.259/263, 18.08.1999.; "LV" Nr.268/269, 24.08.1999.;

"LV" Nr.270/273, 25.08.1999.; "LV" Nr.274, 26.08.1999;

"LV" Nr.279/280, 31.08.1999; "LV" Nr.281/284, 1.09.1999;

"LV" Nr.285, 2.09.1999.

D. — Vācijā

"Lielais Bērziņš", kā mēs viņu sākām saukt, mums arī pastāstīja, ka cementa bunkurs Zaksenhauzenas nometnē, kura tuvumā mums bija atkārtota uzturēšanās, esot cietums, kurā ieslodzīts arī Latvijas valdības sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš. Kaut ko vairāk teikt viņš atturējās, un mēs to arī sapratām.

Laiks karantīnā ritēja ļoti gausi, mēs ļoti salām, par izsalkumu nemaz nerunājot. Dažs sāka kļūt letarģisks — deguns tecēja, no acīm spiedās asaras, bet pats cilvēks ar gandrīz vai neapzinīgu skatu skatījās kaut kur tālē un kaut kā kustējās, bet sev nepievērsa nekādu uzmanību. Tie, kas labāk saglabājās, centās ar šiem "aizmirstīgiem" kaut ko runāt un citādi izraisīt viņu domāšanu un darbošanos. Liekas, tas drusku arī palīdzēja. Pats esmu auksta klimata radījums, bet arī man bija par vēsu. Protams, negatīvi iespaidoja arī tas, ka sākām novājēt.

Cik atceros, Heinkeļa uzņēmumā karantīnā nebijām gluži divas nedēļas, kad mūs pārcēla atpakaļ uz Zaksenhauzeni. Tur, liekas, nonācām agrā priekšpusdienā, un tūlīt mūs novirzīja uz "Kleiderkammer". Tā, cik atceros, atradās tūlīt pa labi, kad nāca iekšā pa nometnes vārtiem. Pašas noliktavas bija divu stāvu barakās. Kamēr stāvējām un gaidījām, vērojām, ka pa kreisi no mums, bet tajā pašā pusē, kur bija "Kleiderkammer", ir tāds kā gara U veida laukums, kam gar trim pusēm visapkārt bija barakas un ļoti daudz durvju. Skatoties no mums, laukuma kreisā malā šo durvju priekšā bija it kā stabi, pie tiem, kā mums likās, ķēdes. Protams, mums radās jautājums — kas šajā vietā atrodas? Uzzinājām, ka aiz šīm durvīm atrodoties tie, kas apvainoti atentātā pret Hitleru. Ārpusē ap minētiem stabiem viņi, ķēdēs saslēgti, izmantojot savu pastagu svaigā gaisā. Vai šī atbilde nāca no kāda, kas apstākļus zināja, vai arī tā bija tikai apcietināto izdoma, to mums nekad neizdevās noskaidrot.

Pie "Kleiderkammer" mūs ietērpa ļoti biezās, strīpainās un siltās cietumnieku drēbēs. Kas mums bija kājās, vairs īsti neatceros — koka tupeles vai arī kas labāks. Tad pat iedeva arī glīti iesaiņotu ceļamaizes paciņu, nostādīja atkal ierindā, un tūlīt maršējām uz staciju, kur mūs salādēja preču vagonos, bet vagonu durvis atstāja vaļā. Bija skaista un saulaina rudens diena, kad vilciens sāka kustēties. Uz kurieni, to mums neviens nekad neteica.

Vilciens negāja sevišķi ātri, un brauciena laikā daudzi no mums sēdēja vagona durvīs ar kājām pār vagona grīdas malu, kas citos apstākļos būtu licies neiedomājami. Pēc pāris stundām vilciens kādā līkumā apstājās — laikam bijām uz kādām apbrauktuves sliedēm. Apkārt varēja redzēt nelīdzenu smilšu zemi ar nedaudziem kokiem, krūmiem un garu zāli. Mums atļāva izkāpt, lai nokārtotu dabīgās vajadzības un ēstu savu ceļamaizi. Bijām izlaidušies uz smilšainās zemes kur kurais un prātojām, uz kurieni gan tagad braucam. Saule spīdēja spoži, bija rudenīgi silts. Apcietinātie jau vienmēr cerēja, ka jaunā vietā būs labāk, bet tas gandrīz nekad nepiepildījās. Arī šajā reizē nezinājām, ka šī ir mūsu pēdējā bezbēdīgā diena. Nākotnē gaidīja smags darbs, izsalkums, sals, lietus un slimības. Ar rožainām cerībām pēc apmēram pusstundas ceļu turpinājām, un pēc pāris stundām pēc uzrakstiem redzējām, ka esam atvesti uz Neiengammes koncentrācijas nometni.

Mūs atkal saņēma SS vīri, kas izturējās diezgan rupji. Pirmā nodarbība bija pārģērbšanās, kad labās un siltās cietumnieku formas drēbes mums atņēma. To vietā saņēmām ko līdzīgu apakšveļai, ar krāsainiem ielāpiem apšūtas virsbikses un svārkus un ar krāsainiem ielāpiem apšūtu kaut ko līdzīgu pusmētelim, kā arī galvassegu, kājautus un apavus — pēdējos, kā nu kuram laimējās. Man ar apaviem laimējās. Arī Ilmāram ar visu bija laimējies. Tajā pašā laikā ieguvām savu apcietinātā numuru, kas bija uzdrukāts vai uzspiests uz baltas lentītes un piešujams kreisā pusē uz krūtīm. Neiengammē man šis numurs bija 55435, Zaksenhauzenā — 105891.

Kā nakti pārlaidām, vairs īsti neatceros. Varbūt kādā tukšā barakā uz grīdas. Nekādu sauso devu mums nedeva, jo šai dienai mēs esot to jau saņēmuši Zaksenhauzenā un nākamai dienai mēs to saņemšot jaunā galapunktā. Nākamā rītā jau paagri tūlīt pēc rīta pārbaudes mūs salādēja vecākos pasažieru vagonos, un mēs atkal devāmies ceļā. No uzrakstiem redzējām, ka braucam cauri Hamburgai uz Dānijas pusi. Brauciens bija ļoti lēns, bieži apstājāmies, jo sliežu ceļi bija sapostīti. Spriežot no redzētā, likās, ka Hamburga ir tikai drupu kaudze. Un tad nelielu gabalu aiz Hamburgas un tās priekšpilsētām pēkšņi nobraucām uz kādām blakussliedēm, mums lika izkāpt. Ka īsti sauca vietu, kur izkāpām, vai nu nezinājām, vai arī tikai es esmu to aizmirsis. Tālāk it naski bija jāsoļo, līdz nonācām tādā kā izbijušā nometnē ar mazām un diezgan nolaistām barakām. Barakās bija divstāvu nāriņas. Katrs saņēmām arī pa segai, par kurām mums stingri noteica, lai taupot un sargājot, jo par tām atkal būs jānorēķinās. Pievakarē saņēmām arī sauso devu un ko siltu — nesaldinātu graudu kafiju vai kādu viru — es vairs neatceros. Laikam jau vietas nosaukumu uzzinājām arī toreiz, bet es pa šiem gadiem esmu to aizmirsis. Šodien zinu, ka vieta nevarēja būt nekas cits kā tikai Vēdele.

Nākamā rītā, sadalīti kolonnās pa 100 vīriem katrā, devāmies pa vārtiem ārā, kur mums katram iedeva lāpstu. Izejot pa vārtiem, atkal notika skaitīšana. Vieta, kur mūs aizveda, likās kā lauksaimnieku zeme, bet mājas, kuras redzējām pa lielāku gabalu, izskatījās vairāk pēc privātām dzīvojamām ēkām. No norādījumiem un paskaidrojumiem sapratām, ka mums ir jārok lieli un dziļi grāvji. Paši nācām pie slēdziena, ka šie grāvji droši vien domāti aizsardzībai pret tankiem. Zeme, kas mums bija jārok, likās laba un auglīga.

Norādījumiem, kur un kā jārok, bija norīkoti atsevišķi zinātāji ar mēriem. Nepārtraukti darba vietu apstaigāja grupa SS virsnieku, starp kuriem bija arī kāds apcietinātais gaišā smilšu krāsas rudens mētelī ar lenti uz rokas, uz kuras bija rakstīts "KAPO". Šim "kapo" uz vienas acs bija melns segums un galvā, ja nemaldos, melna berete. Apcietinātie zināja teikt, ka viņš esot polis. "Kapo", cik sapratām, bija augstākie pārraugi un amatvīri no apcietināto vidus.

Kaut vienmēr bijām izsalkuši, tomēr pašos vēl bija arī drusku spēka un zināma pienākuma apziņa, lai arī bijām apcietinātie ienaidnieka zemē. Pusdienas laikā, ap pulksten 12.00, kādi privātie, cik varējām saprast, no vietējās administrācijas, atveda vairākas tvertnes ar viru, kas mums likās ļoti garšīga un deva siltumu kaulos. Tā pēc šīm "pusdienām" arī darbs neapsīka, un, kā likās, vācieši ar mūsu darbu bija ļoti apmierināti. Vakarā nometnē saņēmām sauso devu un kādu viru vai arī nesaldinātu graudu kafiju un kādu sausu kartupeli. Raugoties savu biedru sejās, nebija šaubu, ka mēs kļūstam vājāki un bālāki, bet prāts kaut kā arī teica: ja tā turpināsies, tad mums ir cerība izdzīvot.

Tā gāja diena pēc dienas, ik nākamā likās kļūstam tumšāka un īsāka. Biežāk dienas apmācās un lija lietus, no tā mums darbā nekāda patvēruma nebija. Pārnākot barakā, vakara lielāko daļu aizņēma rūpes par sava apģērba, apavu un sevis izžāvēšanu, kam vienīgais palīgs bija neliela dzelzs krāsniņa mūsu guļamtelpā. Tomēr kaut kā vēl visi turējāmies.

1944. gada novembra beigās vai decembra pašā sākumā mūs atkal salādēja pasažieru vagonos, lai vestu uz kaut kurieni. Mūsu vagons bija tieši pie virtuves. Ilmārs, izmantojot laiku, kamēr vilciens vēl stāvēja, metās uz virtuvi un no tās atnesa pilnu cepuri ar novārītiem, bet arī mitriem, smilšainiem kartupeļiem un to daļām. Tos viņš piedāvāja arī man, bet es atteicos. Teicu, ka man ir bailes tādus ēst, un ieteicu arī viņam tos neēst, bet mest projām, jo mūsu māgas ir kļuvušas ļoti jutīgas. Tomēr Ilmārs mani neklausīja un, kaut nedaudzus, kartupeļus tomēr apēda. Bet, kad starp zobiem sāka čirkstēt smiltis, viņš visu pārējo no atnestā izmeta pa logu.

Mūsu brauciens cauri sabumbotajai Vācijai dienvidrietumu virzienā bija lēns un vienmuļš. Kad bijām nonākuši uz kādām blakussliedēm pie stacijas "Meppen", mums lika izkāpt. Bija jau pavēla pēcpusdiena, kad sākām iet no stacijas ziemeļu virzienā. Pēc vairāku stundu gājiena nonācām vietā, kur bija varbūt nedaudz vairāk par duci nelielu baraku, dzeloņdrāšu žoga apņemtas. Visu gājiena laiku līņāja sīks, bet nepārtraukts lietus, un šķita, ka visa apkārtne ir mitruma pilna.

Nometnē priekšā jau bija diezgan daudz apcietināto. Gaidot, līdz mums norādīs, kur apmesties, novērojām, ka tieši blakus bija kara gūstekņu nometne. Zinātāji, spriežot pēc galvassegām un formas tērpiem, teica, ka tur novietotie esot beļģi. Kad mums norādīja baraku, kur apmesties, redzējām, ka būtībā tā bija tikai viena liela telpa, kurai gareniski pa vidu gāja celiņš. Celiņa abās pusēs cementa grīda bija noklāta ar pabiezu salmu kārtu. Tur divās rindās katrā pusē celiņam bija paredzētas mūsu apmešanās un guļas vietas. Barakas katrā galā bija metāla krāsniņa, kā arī ieejas priekštelpa ar mazgātavu vienā pusē un ateju otrā. Izejot no gājiena uz barakām, saņēmām dienas sauso devu — četras šķēles maizes un ap 3/4 litra viras. Mēs bijām nonākuši Meppenā–Verzenā vai, noteiktāk, Verzenas koncentrācijas nometnē.

Izbraucot no Neiengammes uz Vēdeli, mēs katrs saņēmām katliņu un karoti. Tie visi jau bija agrāk lietoti un ļoti dažādi pēc lieluma un pēc stiprības. Katliņš, liekas, bija mūsu svarīgākais īpašums, un, jo lielāks un stiprāks, jo labāk. Nekad nevarēja zināt, kad un kur būs iespēja ko iegūt, un ar lielāku katliņu vienmēr bija cerība iegūt vairāk. Katliņš starp ēdienu reizēm bija arī tikpat kā rokassoma, kur novietot kādu citu mantu, lai tā nebūtu jānes rokā vai kabatā. Un katliņš derēja arī kā aizstāvēšanās ierocis, ar ko varēja pamatīgi zvetēt katram, kas mēģināja tev kaut kā pāri darīt. Tāpat arī karote tika pamatīgi apstrādāta, lai tā varētu kalpot vēl vismaz par nazi, dažreiz arī par nelielu dunci vai kādu citu rīku. Katliņu un karoti apcietinātais ļoti glabāja un sargāja. Karotes vieta parasti bija kaut kur iekšpusē pie krūtīm, bet arī tā, lai tai varētu ātri tikt klāt.

Jau pirmo devu saņemot, redzējām, ka virtuvē saimnieko krievi, kas neko labu nesolīja.

Barakā pēc vietu ieņemšanas katrs dabūjām arī vienu segu, par kuras glabāšanu mūs atkal stingri nobrīdināja. Pēc paēšanas un krāsniņas iekurināšanas šķita, ka barakas gaiss kļūst mājīgāks. Šī mums bija bijusi gara diena. Pārgājiens no stacijas līdz nometnei bija kādus 10 km garš, un visu laiku bija līņājis sīks lietus. Jutāmies ļoti noguruši un tāpat ar visām mitrajām drēbēm nokritām salmos, pārsedzāmies ar iegūto segu un aizmigām gandrīz vai uzreiz. Domāt par to, ko nesīs rītdiena, nebija ne spēka, ne vēlēšanās.

Rītā mūs modināja agri, kad ārā vēl bija melna nakts. Un tā tas diemžēl bija katru nākamo rītu. Arī dienas kārtība palika tāda pati kā pirmajā dienā ar ļoti retiem izņēmumiem. Virsdrēbes pa nakti bija puslīdz izžuvušas. Pēc īsas sakārtošanās varēja dabūt siltu, nesaldinātu graudu kafiju. Tad arī tūlīt nāca pavēle atstāt baraku un stāties darba kolonnās pa 100 vīriem katrā. Kolonnu vadītāji jau bija izraudzīti, un tie tagad mēģināja savā pārraudzībā dabūt spēcīgākos augumus. Vēlāk kolonnas varēja mainīt tikai ar to vadītāju ziņu.

Jau iepriekšējā vakarā salmu guļā bijām nometušies kopā ar Ņikitinu un vēl kādu spēcīga auguma vīru, ar kuru kopā turējās Ņikitins. Diemžēl šī vīra vārdu, kas bija diezgan garš, esmu aizmirsis. Arī nākamā rītā mēs ar Ilmāru un Ņikitins ar savu kompanjonu turējāmies kopā un nolēmām iet kolonnā, kuru vadīja Baguns–Bērziņš. Par viņu no citiem latviešiem dzirdējām tikai labu. Tā arī iznāca, ka Baguna–Bērziņa kolonnā viss simts bija tikai latvieši, un ne visiem, kas vēlējās, bija iespēja šajā kolonnā tikt, jo skaits bija pilns. Šajā kolonnā bija arī mans skolas biedrs gadu jaunākā klasē Arvīds Salmiņš ar savu augumā spēcīgo vecāko brāli Jāni Salmiņu. Par pēdējā esamību savā kolonnā, liekas, Baguns–Bērziņš bija varen priecīgs.

Kad apcietinātie bija sadalīti kolonnās, sākās pārbaude un skaitīšana. Šajā laikā neviens savu vietu nedrīkstēja atstāt. Skaitīšana dažreiz turpinājās diezgan ilgi, līdz visi skaitļi saskanēja. Kad gājām no nometnes ārā uz darbu, mūs atkal skaitīja. Un, kad atgriezāmies no darba nometnē, tad, nākot pa vārtiem iekšā, mūs atkal skaitīja. Gandrīz vai katru rītu, kad laukā gaidījām iziešanu uz darbu, lija stiprāks vai sīkāks lietus. Tāds nu bija klimats šajā apvidū, šajā gadalaikā. Šķita, ka visa pasaule ir tikai viens ūdens.

Kādu pusjūdzi no nometnes atradās pavisam maza mēroga šaursliežu dzelzceļš, pa to katru rītu braucām uz darbu un vakarā atkal atpakaļ. Vagonetes būtībā bija lielāki truļi, t.i., vaļējas platformas uz nelieliem, liekas, čuguna, riteņiem, kurām apkārt bija kaut kas reliņiem līdzīgs. Ar katru platformu brauca apmēram 30 apcietinātie. Brauciens līdz mūsu darba vietai ilga kādu pusstundu.

Būtībā mūsu darbs bija tāds pats kā Vēdelē — jārok aizsarggrāvji pret tankiem, kā arī stratēģiskās vietās "ligzdas" smagākiem aizsardzības ieročiem. Tikai zeme še bija pavisam cita — tīra un gandrīz vai plūstoša smilts. Rakt jau nebija tik grūti, bet izraktais savu formu paturēja tikai īsu laiku, līdz smilts no augstākām vietām bija atkal sabirusi zemākās vietās. Darbs bija atkal jāsāk gandrīz no jauna, ik pa kādām trim nedēļām. Kur tam bija prāts, kas šo darbu šajā apvidū bija izdomājis?

Lāpstas saņēmām un nodevām mūsu bānīša darba vietas galapunktā. Pulksteņa mums nevienam nebija un dienas stundu noteicām pēc notiekošā. Par darba dienas beigu tuvošanos liecināja tas, ka zināmās vietās parādījās jau zināmie SS vīri. Var puslīdz droši teikt, ka pēc tam vairs nekāda strādāšana nenotika un visi tikai gaidīja brīdi, kad varēs doties uz bānīša galapiestātni.

Ieejot pa nometnes vārtiem, mūs pamatīgi saskaitīja, jo vakarā vairs nekāda skaitīšana nenotika līdz nākamam rītam, vienīgi ja kaut kādus skaitļus nepavisam nevarēja saskaņot. No vārtiem tūlīt gājām garām pārtikas izdalīšanas vietai, kur katru reizi saņēmām ap 3/4 litra viru un četras šķēles maizes. Laimīgas nedēļā bija tās dienas, kad saņēmām arī kādu piciņu margarīna vai ievārījuma, kādu šķēlīti desas, kādu cukurgraudu vai arī kādu sausu novārītu kartupeli. Bija reizes, kad saņēmām arī pāris cigaretes, bet tas, liekas, varēja būt tikai reizi mēnesī. Pēc tam laukā bija kaut kas tirgum līdzīgs, kur pārdevēji piedāvāja savas mantas un pircēji meklēja savas. Galvenie maiņas objekti bija uzturvielas, cigaretes un dažādas kvalitātes tabaka. Tikai pēc tam, kad šīs lietas bija nodarītas, katrs gāja uz savu baraku.

Barakā, savā guļas vietā, katrs vispirms apēda savu viru, kamēr tā vēl bija silta. Pēc tam kārta bija maizei un citam, ja kaut kas cits vēl bija. Diezgan daudzi savu maizi pie krāsniņas centās apkaltēt. To sevišķi darīja tie, kam sāka parādīties dizentērijas pazīmes, kā arī tie, kas ar to domāja no dizentērijas pasargāties. Es maizes ēšanu parasti atstāju uz laiku, kad to varētu darīt bez steigas. Reiz kaut kur biju lasījis, ka barība un sevišķi maize esot mutē jāsakošļā vismaz sešdesmit reizes, lai organisms to varētu izmantot visā pilnībā. It bieži tas nesanāca, bet, ja bija iespējams, es to darīju.

Vakara nākamā rūpe parasti bija par apģērbu un apaviem. Sevišķi par pēdējiem, jo reti kad vakarā barakā pārnācām ar sausām kājām — auti bija jāizžāvē un apavi jāpielabo. Bez uztura apģērbs un apavi bija nākamie, kuru stāvoklis noteica, kādas būs mūsu turpmākās dienas un kā tās izturēsim.

Mūsu barakas vecākais bija gara un slaida auguma norvēģu jauneklis, viņa izturēšanās bija stingra, noteikta, bet arī taisnīga. Ar norvēģi nekādu joku nebija. Ap viņu nometušies bija arī vairāki kolonnu vadītāji, starp tiem arī Baguns–Bērziņš. Nāca laiks, kad barakas vecākais prasīja mieru un klusumu. Tad arī klusumam un mieram barakā bija jābūt. Sākās mūsu nakts atpūta, tās nekad nebija diezgan, un no tās tik ļoti atkarīga bija mūsu izdzīvošana.

Kamēr atrados Verzenas nometnē, galvenais un nelabvēlīgākais mūsu izdzīvošanai bija laika apstākļi: viss bija nepārtraukta mitruma piesātināts no lietus, slapjdraņķa un arī slapja sniega. Retu dienu bija pietiekami zema temperatūra, lai sniegs nekļūtu par ūdeni. Krāsniņas barakās kurināja tikai tad, kad telpā sanāca apcietinātie. Kamēr bijām darbā, segas un salmu kārta, uz kuras mums bija jāguļ, bija piesūkusies ar mitrumu, jo ilgu dienas daļu logi stāvēja vaļā. Vakarā pagāja labs laiks, līdz mēs ar savu un krāsniņas siltumu padarījām salmus un arī segas kaut cik sausas. Miegs tomēr nāca vienmēr, vai salmi bija sausi vai mitri. Lai kāda baraka, tā tomēr mums nometnē bija tā labākā vieta.

Kā jau minēju, mūsu izdzīvošanā apģērbs un apavi bija kritiski svarīgi, bet iespējas tos uzturēt labā kārtībā vai apmainīt — ļoti mazas. Bija jau vieta, kur vakaros pēc darba varēja iet un mēģināt kādu apģērba gabalu vai apavu atvietot. Bet ļaužu tur bija tik daudz un darba darītāji tik naidīgi, ka bija mazas cerības ko iegūt. Tā arī, neņemot vērā brīdinājumus, apcietinātie pirka un pārdeva segas, izmantoja tās par apģērbu, aptinot ap ķermeni, saplēšot segas mazākos gabalos, izmantoja šos gabalus par kāju autiem. Reizēm nometnē notika diezgan pamatīga pārbaude. Tie, kas segas bija pazaudējuši vai nēsāja ap ķermeni, saņēma sodu — ārpuskārtas darbu nometnē un zaudēja daļu no uztura. Bet pāris no tiem, kam atrada no segām darinātus autus ap kājām, pat pakāra.

Dažas dienas pēc mūsu ierašanās Verzenas nometnē Ilmārs Krastiņš sāka nejusties labi. Pazīmes rādīja, ka arī viņam draud dizentērija. Kaltēta maize un atturēšanās no šķidruma lietošanas neko nelīdzēja. Lai iegūtu vairāk maizes, viņš savu viru iemainīja pret to. Bet arī tas neko nelīdzēja, ar katru dienu viņam palikšana kolonnā kļuva grūtāka un grūtāka. Beidzot kādu vakaru pavadīju viņu uz ambulanci, jo likās, ka viņam strauji cēlās temperatūra. Ambulancē cilvēku bija kā jūra. Pagāja ilgs laiks, līdz nokļuvām pie personas, kas lietu varēja izšķirt. Vispirms viņš aptaustīja Ilmāra pieri, paskatījās acīs, lika savam palīgam izmērīt Ilmāra temperatūru. Liekas, tā bija augsta, un Ilmāru paturēja ambulancē. Oficiāli vakaros viņu apmeklēt nebija atļauts, bet, ja labi pamēģināja, tad piekļūt varēja. Visi viņi tur gulēja armijas saliekamās gultiņās, daži pat uz grīdas, bez jebkādas veļas, tikai ar vairākām segām.

Jau tad, kad Ilmārs vēl bija kolonnā, katru dienu viens no mums trijiem deva viņam šķēli maizes. Tas nebija daudz, bet šķita, ka mēs vairāk nevaram, bīstami neapdraudot sevi. To centāmies darīt arī tad, kad Ilmārs jau bija ambulancē. Šad un tad man izdevās iemainīt šķēli maizes pret savu viru. Man bija tāds prāvāks katliņš. Kad krievs savu kausu viras manā katliņā bija izlējis, es nekad neņēmu katliņu nost, kamēr man nelikta to darīt. Bieži krievs paskatījās manā katliņā, un viņam laikam izskatījās, ka tur necik nav, jo relatīvi katliņš bija paliels. Tādās reizēs viņš pielēja kādu puskausiņu vēl klāt. Ar to man lieka šķēle maizes bija atkal rokā.

Nekādas īstas ārstēšanas jau ambulancē nebija. Tiem, kam bija dizentērija, deva kādu šķidrumu, kura nosaukumu vairs neatceros, bet vismaz Ilmāram tas neko nelīdzēja. Tomēr viņš vismaz bija sausumā un siltumā un varēja izgulēties. Tādos apstākļos Ilmāram labāk nekļuva, bet uz ļauno pusi arī negāja. Tos, kam nepalika labāk, bija paredzēts pārvest atpakaļ uz slimnīcu Neiengammes koncentrācijas nometnē. Pēc neilga laika tas arī notika.

Atceros pēdējo rītu, kad, kā parasts, ārā vēl bija melna nakts un līņāja sīks lietus, pārvedamie jau vairākas stundas pirms aizvešanas laika bija segās satīti un gulēja zemē noliktās nestuvēs. Tiesa, "iepakoti" viņi bija labi, bet kāpēc viņus tik ilgi vajadzēja turēt laukā un lietū? Kad piegāju pie Ilmāra, viņš smaidīja, un likās, ka viņam ir arī cerīgs garastāvoklis. Arī mums, palicējiem, likās, ka ar Ilmāru ir noticis labākais, kas varēja notikt. Viņš tika no šīs elles projām. Diemžēl dzīves realitāte bija cita. Bet par to vēlāk.

Tā nu palikām trīs, kas turējāmies ciešāk un ikdienas darbā varējām būt kopā ar citiem tautiešiem Baguna–Bērziņa latviešu kolonnā. Kaut agrāk nekad nebijām tikušies, es Ņikitinu pazinu tūlīt pēc izskata. Vēl pirms nedaudz gadiem it bieži biju apmeklējis sporta sacīkstes — galvenokārt futbola un vieglatlētikas. No tām arī atcerējos, ka šis ir tas pats Ņikitins, kas toreiz bija Latvijas meistars 400m skrējienā. Viņš runāja ļoti labu un pareizu latviešu valodu kaut ar nelielu akcentu. Pieņēmu, ka viņš bija krievu izcelsmes, bet tajā pašā laikā bija arī beidzis Latvijas kara skolu un bija Latvijas armijas leitnants. Par ko viņš bija apcietināts, nezinu. Cik atceros, viņa specīga auguma kompanjons arī bija Latvijas armijas instruktors. Mēs ļoti labi sapratāmies.

Par Baguna–Bērziņa latviešu kolonnu zināja kā SS vīri, tā arī apcietinātie. Kaut nekādi nepārcentāmies, tomēr pavisam dīkā arī nestāvējām. Un tā bija radies iespaids, ka mūsu kolonnai speciāla darba uzraudzība nav vajadzīga. Līdz ar to mūs it bieži norīkoja darbā, kas bija prom no citiem, arī no visādu pārraugu acīm, un kur SS uzraudzības nemaz nebija. Arvien biežāk par sargiem sāka parādīties vācu kara jūrnieki, kas bija goda vīri, un viņiem šis darbs sevišķi nepatika. No viņiem SS vīri nekādu labprātīgu sadarbību sagaidīt nevarēja un arī negaidīja. Tādos apstākļos nevarētu teikt, ka darbs bija tas, kas mūs padarīja vājus. To darīja neciešamie meteoroloģiskie apstākļi, no tiem mēs nekādi nebijām aizsargāti, un nepilnīgais uzturs.

Latviešu kolonnas dvēsele bija tās vadītājs Baguns–Bērziņš. Par viņu runāja, ka esot baltvācu izcelsmes. Vācieši viņu uzskatījuši par vācieti un gribējuši, lai viņš pāriet vācu karaspēka vienībā. Baguns–Bērziņš no tā esot atteicies un vēlējies palikt pie latviešiem. Piedevām viņš neesot izrādījis nekādas simpātijas pret nacistiem. Tā arī esot nonācis koncentrācijas nometnē. Viņš, protams, runāja ļoti labu vācu valodu, bija lietišķs un taisnīgs, un, liekas, arī priekšniecība viņu respektēja. Savu kolonnu un savas kolonnas locekļus viņš ļoti aizstāvēja, kur vien tas bija būtiski svarīgi, kaut citādi viņš savu balsi netaupīja, kā jau tas pie vāciešiem bija sagaidāms, bet rupjības arī nekad nekultivēja. Viņš kolonnu vadīja tā, lai vilks būtu paēdis un kaza būtu dzīva. Letiņi to saprata un bija gatavi par savu vadītāju stāvēt un krist. Šis fenomens bija kas neparasts aiz koncentrācijas nometņu dzeloņdrātīm. Kolonnā populārākais un tāds, liekas, arī pie Baguna–Bērziņa bija lielais Salmiņu Jānis. Nesaukts viņš vienmēr bija klāt, kur tikai kaut kas grūtāks darāms. Viņš patiesi bija labs mūsu zemes kopēju reprezentants.

Turpinājums — seko