"Mūsu tautsaimniecībai pašlaik ir jāgūst iespēja ievilkt elpu"

Turpinājums no 1.lpp.

Ministru prezidents Andris Šķēle:

Un šodien pēc diagrammas, ko rādīja Valsts ieņēmumu dienesta vadītājs, visiem šīs apspriedes locekļiem bija skaidrs, ka spirta cena krīt. Tātad tā ir bijusi lielāka, tā ir vēl pieaugusi jūlija sākumā, bet šobrīd tā ir gājusi uz leju. Tas nozīmē, ka kaut kādi pietiekami lieli apjomi kontrabandas spirta ir parādījušies. Kur, kāpēc, kas ir tie, kas seguši? Nu, tās jau ir tās lietas, tie ir uzvārdi, par kuriem, es domāju, mēs zināsim vēlāk.

— Jā, bet vai šobrīd ir vismaz kaut kāda nojauta, kaut kāda skaidrība, vai jūs tajā sarunā runājāt, vai jūs sapratāt, ka ir aiz kā aizķerties?

A.Šķēle:

— Ir aiz kā aizķerties.

— Jums bija arī atsevišķa saruna ar Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoru, jūs tikko runājāt ar Sončika kungu. Viņš ir minējis, ka viņa rīcībā pat ir konkrēti uzvārdi. Vai bija runa arī par to?

A.Šķēle:

— Mēs pieskārāmies šīm visām lietām, bet mans jautājums bija tāds: lūdzu, līdz galam. Mani neinteresē šobrīd uzvārdi: Kārkliņš, Fjodorovs vai kāds cits — lūdzu, līdz galam! Bez atkāpšanās. Un, ja ir kādas problēmas, lūdzu informēt!

— Sončika kungs izrādīja gatavību turpināt to lietu?

A.Šķēle:

— Nu, tā izskatījās, jo — kur viņam vairs atkāpties. Pats viņš arī saprot, ka atbildība par ienākumiem valsts budžetā tiks prasīta tieši no viņa.

— Mēs jau par to Centrāltirgu īstenībā esam runājuši katru piektdienu. Vienalga kāda klausītāja mums jautā, kāda tad ir tā situācija. Viņa šodien esot gājusi un tik ļoti daudz esot dzirdējusi: "spirtjik" un "vodka".

A.Šķēle:

— Jā, tas ir tieši tas, pie kā mēs pieskārāmies, un arī es jautāju Drošības policijas priekšniekam un Kriminālpolicijas priekšniekam, vai ir izsekotas šīs ķēdītes. Viena lieta ir apturēt šo cilvēku, atņemt viņam to spirta pudeli. Kas no tā mainās? Vai ir izsekota tā ķēdīte, kas viņam piegādā, cik lielā apjomā, kurās dienās, ar kādu mašīnu, kā tas viss ir veikts? Nu, tad sākās drusku, man jāatzīst — kas mani neapmierināja, un es ļoti strikti biju spiests norādīt, atrunāšanās, ka mēs jau neko nevaram, mēs varam sastādīt tikai protokolu. Es saku: nu, tad kas ir jāmaina likumdošanā? Divu nedēļu laikā būs konkrēti piedāvājumi. Nu tad, ja tas negodīgais cilvēks katru dienu tur stāv un tirgojas, tā jākvalificē kā pastāvīga nodarbe ar šo lietu un jārīkojas stingri pēc likuma. Šīs bija tās lietas. Es gribētu kaut kādā veidā varbūt arī atvainoties apspriedes dalībniekiem, es biju varbūt pārāk ass šodien.

— Vai atkal viss nepieklusīs, jo reizēm jau šad tad paceļas arī atkal kontrabanda — tūlīt mēs sāksim, un viss pieklust. Jūs solāt, ka ne?

A.Šķēle:

— Tad, kad ir skaidrība, kad šīs lietas ir tik tālu, ka var jau runāt, tad ir arī jānodrošina publicitāte. Tad, kad jau ir skaidrs, ka lietas atrodas jau fāzē, kur drīkst jau stāstīt, tad tas arī noteikti jādara. Pretējā gadījumā — būs kā vienmēr — ieved sešas spirta cisternas, pārvēršas par ūdeni, un vēl izrādās, ka tas ir bijis kaut kā nejauši.

— Jūs šodien tikāties arī ar Starptautiskā valūtas fonda pārstāvi. Kādas, cik cerīgas izskatījās šīs sarunas?

A.Šķēle:

— Valdība šobrīd ļoti intensīvi un finansu ministrs Krastiņa kungs jo sevišķi, strādā pie budžeta. Nākamajā valdības sēdē būs ministra informācija un nākamsestdien valdība, es ceru, izskatīs valsts budžetu 2000.gadam. Mēs par to runājām ar Starptautisko valūtas fondu. Žēl, ka situācija tāda pati kā 1995.gadā, kad es pārņēmu valdību no Gaiļa kunga, — nebija līgumu, nebija vienošanās ar Starptautisko valūtas fondu. Mums arī šobrīd nav. Paldies Starptautiskā valūtas fonda speciālistiem, kas atsaucās, atbrauca ātrāk, jau tagad, septembra sākumā, šīs sarunas intensīvi turpinās. Es gribu panākt to, ka mēs visīsākajā laikā noslēdzam šīs vienošanās, — tā ir normāla starptautiska prakse. Žēl, ka Latvijas iepriekšējie vadītāji bija uzskatījuši to par nesvarīgu lietu. Mēs panācām izpratni daudzos jautājumos, tai skaitā arī Valūtas fonds diezgan skeptiski novērtēja tās, nu, drusku kaut kādā ziņā šova elementa pilnās aktivitātes, kas notiek kaimiņos, Igaunijā, runājot par uzņēmumu ienākuma nodokļa pilnu atcelšanu un tamlīdzīgi. Bet finansu ministram būs ļoti labi piedāvājumi. Tiešām, tas ir attīstības budžets, ko es domāju, ko finansu ministrs plāno ar saviem priekšlikumiem papildus, un mums vienreiz ir atkal, diemžēl atkal, tā ir otrā reize manā dzīvē — 1995. gads bija tieši tāds pats — beigas. Ir atkal jāizraujas no šīs bezcerības.

— Jā, mēs runājām arī ar Starptautiskā valūtas fonda pārstāvi. Viņš intervijā Latvijas radio un arī aģentūrai LETA teica, ka galvenais, lai šis budžets būtu kā impulss jeb kā signāls Rietumiem, ka Latvija atgriezīsies pie tās finansu politikas, kāda bija 1996. un 1997.gadā.

A.Šķēle:

— Tieši par to arī bija runa. Jāteic, ka tik liels solis uzreiz, lai no milzīgā iztrūkuma, kāds ir šobrīd, nonāktu pie sabalansēta budžeta, izskatās, ka 2000.gadā nebūs iespējams. Bet svarīgākais, ka ne jau par skaitļiem; kas cilvēkus interesē — ne jau tie milzīgie skaitļi, ko mēs rakstām ailēs "Ieņēmumi", "Izdevumi". Viņi gribēs sajust, vai ir tautsaimniecībā sākusies attīstība. Un arī budžetam ir jābūt tādam instrumentam, kas sekmētu tautsaimniecību. Ne tikai rūpējas, kā ieņemt, bet arī tai pašā laikā sekmē.

— Un kā tas notiks?

A.Šķēle:

— Finansu ministrs informēs. Es negribu sasteigt šo lietu, jo sestdien un svētdien mēs ar finansu ministru kopā izskatīsim tos piedāvājumus. Bet man jāsaka, ka es pašlaik skatos ļoti, ļoti cerīgi un atbalstu finansu ministra Krastiņa kunga veikto darbu un iniciatīvas, kas tiks iesniegtas valdībai, — tautsaimniecībai ir jāgūst arī krīzes situācijā iespēja ievilkt elpu.

— Tādā gadījumā gaidīsim finansu ministra uzstāšanos. Es pievēršos klausītāju jautājumiem. Anna Ozoliņa jautā: vai kādam ir tiesības atcelt Ministru kabineta lēmumu, piemēram, par politiski represētajiem, kuriem savulaik bija bezmaksas ārstēšana, — no 1.augusta viņiem vairs tāda netiek piedāvāta.

A.Šķēle:

— Ministru kabineta lēmumus, ja tie ir pretrunā ar likumu, var atcelt gan Satversmes tiesa, gan ierosināt pārskatīt pašas valdības lēmumus uzraugošās institūcijas; tāda ir Ģenerālprokuratūra.

— Par politiski represētajiem. Jūs nezinat, vai viņiem bezmaksas ārstēšana ir saglabājusies, bezmaksas zāles?

A.Šķēle:

— Bezmaksas zāles mums ir ne tikai represētajiem. Ir noteiktas kategorijas cilvēku, kas arī nav represētie, kam ir bezmaksas medikamenti. Es nevaru atbildēt par to, kas tieši attiecināms uz represētajiem, bet ir ļoti plaša kategorija — gan slimību, gan to cilvēku, kuriem ir šī bezmaksas medikamentu palīdzība valsts palīdzības veidā.

— Acīmredzot viņai jāinteresējas…

A.Šķēle:

— Tuvākajā Sociālās nodrošināšanas nodaļā.

— Jautājums: vai un kā valsts garantēs, ka patiešām studiju kredītu varēs saņemt visi, kam tas ir nepieciešams, ja būs maksas studijas?

A.Šķēle:

— Nekad nebūs tāda situācija, ka visi, visi, kas grib, būs spējuši iestāties augstākajā mācību iestādē. Tātad ir runa par tiem, kas kvalificējas, tātad spēj uzrādīt savu atestātu, ja ir bez eksāmeniem, vai arī izturēt eksāmenus.

— Iestājeksāmenus, jā.

A.Šķēle:

— Bet ļoti pareizs jautājums, paldies jautātājai. Valsts paredz pāriet no vienmēr mainīgās katra kārtējā gada budžeta palīdzības, pāriet uz ilgtermiņa galvojumu. Tātad, ja paredz, ka jāmācās ir četri vai pieci gadi, tad uz šo mācību periodu valsts ir izdevusi savu garantiju tai iestādei, tai kredītiestādei, kas izsniedz pēc valsts noteikumiem saskaņotu kredītu. Tam jābūt ir tādam, kas ļauj viņam gan mācīties, gan apmaksāt savas sociālās vajadzības — kopmītni, ēdienu, apģērbu un tā tālāk. Un tikai tad, ja šis jaunais cilvēks iet strādāt valsts darbā, tātad par skolotāju, par mežsargu vai citur, kas ir valsts profesijas, tad valsts ar viņu kārto jautājumu, lai tā bezmaksas izglītība būtu radusies, dzēšot šo kredītu.

— Bet šie kredīti būs dabūjami, par to nav jābaidās?

A.Šķēle:

— Jā, šobrīd jau mēs gandrīz 10 miljonus latu, pie pašreizējās kreditēšanas sistēmas, paredzam. Bet mēs paredzam pāriet uz vēl vērienīgākiem skaitļiem. Un, dodot iespēju novērst to netaisnību, ka šobrīd augstākās izglītības iegūšana ir atkarīga no ģimenes sociālā stāvokļa. Jāatzīst, ka tomēr talantīgi bērni no mazāk nodrošinātām ģimenēm ir spiesti izpalikt šajā procesā, viņi nevar virzīties tālāk.

— Tāds interesants jautājums: kā jūs to vērtējat, vai "Aldara" peļņu nebūtu lietderīgi novirzīt valsts kasē? Tas esot valsts uzņēmums; izrādās, ka Gavrilovs to sadalot viens pats.

A.Šķēle:

— Es neesmu sekojis līdzi tieši šī uzņēmuma peļņas rādītājiem, bet esmu pārliecināts, ka nodoklis tur vienmēr tiek maksāts godīgi, uzņēmuma ienākuma nodoklis. Un neesmu dzirdējis arī nevienu sūdzību, ka kādam darbiniekam algas vai sociālie nodokļi nebūtu apmaksāti. Jautājums varētu būt par to, ka tā ir tiešām tāda prakse, ka ne tikai alus, kas ir virs pieciem procentiem, ir ar mazu akcīzīti, bet arī mazāks. Tā kā varētu būt, ka ir jēga paskatīties, kāda ir Eiropas un tuvāko kaimiņvalstu prakse. Bet tā jau ir cita lieta.

— Tas neskar peļņu.

A.Šķēle:

— Tas neskar peļņu. Kaut kādā ziņā varbūt tomēr arī skar.

— Bet jūs tomēr neatbildat: peļņu nedrīkst ieskaitīt valsts kasē?

A.Šķēle:

— To, ko katrs ir nopelnījis, kas ir palicis pāri pēc nodokļu samaksāšanas, tā ir viņa nauda, un viņš var lietot šo naudu, kā vien vēlas. Mēs esam valstī, kur stimulējam privātu iniciatīvu un katram dodam tiesības ar savu godīgi nopelnīto naudu darīt pilnīgi vienalga, ko viņš vēlas.

— Ir, protams, ļoti daudz jautājumu atkal par Pensiju likumu. Neapšaubāmi, mēs tiem arī pievēršamies. Vispirms man jāsaka, ka ir vairāki ierosinājumi vai nebūtu lietderīgi ieviest tā saucamos pensiju griestus, kaut kādu noteiktu summu. Bija ierosinājums, piemēram, 200 latu, un nemaksāt lielākas. Te, piemēram, viens pensionārs uzskata, ka tas varētu pat būt bijis viens no iemesliem, kāpēc ir sagrauta vispār pensiju sistēma kā tāda.

A.Šķēle:

— Jāsaka, ka daļēji šie priekšlikumi jau ir spēkā. Nu, redzēsim, protams, kā vispār likumdošana virzīsies, kā tas sludinātais populistiskais uzsaukums iet un parakstīties — kā tas beigsies. Bet pašlaik jau ir ierobežoti griesti, ko izmaksā pensionāriem, it sevišķi tiem, kam lielās pensijas, tiem apturēta arī ir indeksācija. Arī tās lielās pensijas netiek indeksētas tāpat kā mazās. Jo viens no uzdevumiem būtu tomēr sekmēt šo nožēlojami mazo pensiju ātrāku pietuvināšanu kaut kādiem akceptējamiem līmeņiem, kaut kādam iztikas minimumam. Vidējā pensija šodien valstī ir 56 lati, un tā atpaliek no skaitļa 70 vai 80 lati, ko jau varētu uzskatīt par pieņemamu, lai cilvēks varētu teikt, ka viņš bez varbūt pārāk lielām problēmām savelk savus izdevumus kopā.

— Bet šos pensijas griestus tā saucamos?

A.Šķēle:

— Netiek paredzēts, ka, ja cilvēks ir godīgi maksājis visus nodokļus, arī sociālo nodokli un viņam alga ir bijusi, pieņemsim, vairāki tūkstoši latu, un viņš ir ilgi strādājis, ka tādēļ viņš varētu nesaņemt pensiju atbilstoši tam, cik viņš ir nomaksājis nodokļus. Jo mūsu virzība ir tāda, ka vajadzētu veidoties tā, ka no algas 50 procenti ir pensijas lielums. Ja cilvēks ir maksājis un, pieņemsim, alga bijusi visu laiku 200 latu, tad vajadzētu viņam, ejot pensijā, būt ne mazāk kā 100 latiem. Tā ir proporcija — apmēram 50 procentus no pastāvīgās, vidējās algas.

— Te viens jautājums mums ir no Cēsīm. Ja referenduma iznākums būs tāds, ka tauta neatbalstīs grozījumus pensiju likumā, vai valdība atkāpsies?

A.Šķēle:

— Es nedomāju, ka šobrīd ir jautājums par valdības atkāpšanos, jo tas jau nebūtu risinājums. Pašlaik valdība dara visu, lai esošajiem pensionāriem maksātu pensijas, tās netiktu samazinātas, netiktu atņemtas, lai mēs tās varētu indeksēt un lai mūsu nodokļu maksātāji, jaunie cilvēki, kas strādā un šobrīd ar saviem nodokļiem uztur pensionārus, lai viņi būtu ieinteresēti patiesi maksāt. Skatīsimies, ko varēsim darīt. Žēl, ja būs tāds risinājums. Kādu laiku varbūt būs problēmas naudas plūsmā, mēs zinām, cik liels ir deficīts un naudas vajadzības. Meklēsim vēl citas papildu iespējas, bet es nedomāju, ka tās būs kaut kādā ziņā mīkstākas. Kāds varbūt iedomājas — atnāks kāds bagāts onkulis un aizlāpīs visu notrallināto naudu sociālajā budžetā. Nu, būtu jau labi, ja kāds būtu sniedzis paskaidrojumus, arī no priekšgājējiem — kā tad tā, kur tad tā naudiņa palika?

— Nu, Krištopana kungs vakar teica, ka tā naudiņas summa vai tas iztrūkums nav nemaz tik traģisks un ka jūs pārspīlējat situāciju, un ka divu gadu laikā tā situācija pati uzlabotos.

A.Šķēle:

— Pēc aprēķiniem mēs plānojam, ka tikai līdz 2003.gadam mēs spēsim sociālo budžetu atgriezt atpakaļ uz pareizām sliedēm. Žēl, ka par šādām lietām var tikai teikt, ka ir politiska atbildība.

— Divi klausītāji jautā: ko darīt pensionāram, kura apgādībā vēl ir bērni, kas studē?

A.Šķēle:

— Pensionāram, kura apgādībā ir bērni, kas studē. Jā, nu redziet, tādēļ vēl vairāk būtu jāstimulē un ātrāk jāpāriet uz vispārējo studiju kreditēšanu. Tas dotu iespēju studējošiem iztikt bez sava vecāka, pensionāra, tik liela atbalsta. Protams, ka šādā brīdī, ja nu tā vēl nav budžeta grupa, tad žēl, ka uz šo cienījamo jau cilvēku gulstas tik liela slodze. Varbūt, ka varēja kaut kā nodalīt laikā — viens brālis vai māsa, tad otrs — pēc kaut kāda laika, nu, es nezinu. Tādēļ aicinu iet ātrāk uz priekšu un veidot modernu augstākās izglītības iegūšanas procesu, kad neatkarīgi no materiālā stāvokļa, no tā, vai tev vecāki ir nabadzīgāki, bagātāki, pensionāri vai strādājošie, jaunais cilvēks pats ir atbildīgs par savām studijām.

— Te viena studente jautā: ja viņa paņem kredītu, kādas ir garantijas, ka viņa tiešām varēs strādāt savā specialitātē un atdot to naudu? Un ja viņa nespēj?

A.Šķēle:

— Nu, tā ir vēl nedaudz papildu atbildība, kas gulsies uz pašu studentu, lai nebūtu tā, ka students vadās no kādiem citiem apsvērumiem, izvēlēdamies specialitāti. Jāteic, ka jautājumi, ko ceram atrisināt arī ar augstākās izglītības sistēmas reformu, dod šo iespēju, kaut kur pēc otrā kursa, studentam vēlreiz precizēt, vai viņš ir gatavs turpināt tieši tajā profilā, vai varbūt viņš grib pievērsties citai profesiju. Un te ir tā lielā atbildība, ko mēs gribam redzēt arī no jaunā cilvēka, — ja tu izšķīries par mācībām augstākajā mācību iestādē, tātad tu ceri strādāt labāku darbu, ja tā var teikt, baltākā kreklā, labāk atalgotu, ar labāku stāvokli sabiedrībā. Nu, tas viss arī uzliek papildu pienākumu tev ļoti atbildīgi izturēties pret mācīšanās procesu.

— Jautā: cik ietaupa ar šiem grozījumiem.

A.Šķēle:

— Kuriem?

— Pensiju grozījumiem.

A.Šķēle:

— Tur nav ietaupījuma kā tāda, jo faktiski ir runa, lai nākamajā gadā nebūtu vēl divreiz lielāks budžeta iztrūkums. Un uz nākamo gadu, ar visiem šiem grozījumiem, mēs paredzam, ka iztrūkums sociālajā budžetā būs virs 40 miljoniem. Jautājums ir par to, ka, lai mums nebūtu varbūt 70 vai 80 miljoni, tātad, lai nebūtu tā, ka nauda jāaizņemas vēl un vēl, lai izmaksātu pensijas, jo sociālais budžets un viss reformu likums bija veidots uz to, lai tas būtu pašpelnošs, pašfinansējošs budžets. Tātad tikai no nopelnītiem nodokļiem, no godīgi samaksātām naudām veidojas un pieaug katru gadu pensijas. Šis tika noārdīts priekšvēlēšanu gadā, 1998.gadā. Tautas partija nevar uzņemties par to atbildību, mēs nebijām tur klāt, un mēs neesam balsojuši par to arī šajā Saeimā. Arī šīs Saeimas laikā mēs, pat būdami opozīcijā, balsojām pret grozījumiem pensiju likumā, kurus iniciēja iepriekš esošā koalīcija, bet mēs tagad jūtam atbildību, mēs esam uzņēmušies atbildību, būdami valdībā, par to, lai situāciju tūlīt un ātri, ja tā var teikt, kaut kādā veidā vērstu par labu.

— Kārkliņa kungs no Ventspils ir strādājošais pensionārs. Viņš saka — ja viņam jāatbrīvo vieta jaunākajiem, tad viņš ir gatavs to darīt, bet ja runa par nodokli, tad viņš jau tāpat maksājot nodokli.

A.Šķēle:

— Es zinu, cik šis jautājums ir sāpīgs tieši strādājošiem pensionāriem, kuriem pensijas ir lielākas par 60 latiem. Vēl jo vairāk tas ir sāpīgs lēmums kopumā, par ko vajadzēja man izšķirties: atbalstīt vai neatbalstīt šo Labklājības ministrijas priekšlikumu, kas tika izteikts, tāpēc, ka es biju tas Ministru prezidents savā laikā, kas atļāva pensionāriem strādāt un saņemt algu un pensiju. Jo līdz tam, tā sauktajos Gaiļa kunga laikos, nebija atļauts pensionāram strādāt un saņemt algu. Es biju tas, kas toreiz atļāva, nodrošināja gan sabalansētu budžetu, gan pastāvīgu ekonomikas pieaugumu. Bet pašlaik, nu, viens no variantiem, varbūt ne pats labākais, bija tomēr daļēji samazināt šīs strādājošo pensionāru iespējas saņemt vienlaicīgi algu un pensiju. No 640 tūkstošiem pensionāru tas skar 17 tūkstošus pensionāru, tā kā vairāk nekā 600 tūkstošus pensionāru šie pensiju likuma grozījumi neskar.

— Vai jūs tomēr pieļaujat variantu, ka to varētu kaut kādā veidā mīkstināt, piemēram, "tēvzemieši" saka, ka varētu mēģināt atcelt šo iepriekšējo indeksāciju, tādejādi ļaujot pensijai noslīdēt zem 60 latiem, lai viņi varētu tomēr strādāt.

A.Šķēle:

— Man ir gandarījums, ka tās partijas, kuras ir noteikti atbildīgas par visu to stāvokli sociālajā budžetā, kas ir bijušas ilgstoši pie varas, — "Latvijas ceļš" un "Tēvzemei un Brīvībai" — nāk vēl arvien palīgā un grib piedāvāt vēl vienu otru vai trešo papildinājumu. Tas ir labi. Sirdsapziņa ierunājās, ir jāstrādā. Valdība izskatīs vēlreiz šīs lietas, ja būs vajadzība vēl kaut ko papildus precizēt.

Es esmu vienmēr bijis pilns apņēmības tiešām darīt tās lietas labāk, lai tas neskar cilvēkus, kas nav pelnījuši būt vainīgi par politiķu kļūdām.

— Paldies! Studijā bija Ministru prezidents Andris Šķēle!

A.Šķēle:

— Paldies!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā