Ārlietu ministrs: Uzrunājot deputātus Saeimas plenārsēdē un iestājoties par Lisabonas līguma ratifikāciju

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs [Gundars Daudze]! Cienījamās deputātes un godātie deputāti!

Šodien jūsu izskatīšanai tiek nodots ES Reformu jeb Lisabonas līgums. Šis līgums, kuru pagājušā gada decembrī parakstīja visu ES dalībvalstu līderi, pēc būtības ir atbilde tai zināmā mērā stagnējošajai situācijai, kas Eiropā izveidojās pēc tam, kad vairākās valstīs referendumos neveiksmi piedzīvoja Eiropas konstitūcija. Atgādināšu, ka pēc Nicas līguma, kas tika parakstīts 2001.gadā, Eiropas konstitūcijas projekts bija pirmais nozīmīgais mēģinājums risināt problēmas, kas saistītas ar ES funkcionēšanu un tās turpmāko attīstību. Lieki teikt, ka problēmas nav izzudušas līdz ar Eiropas konstitūcijas noraidījumu referendumos vairākās dalībvalstīs.

Eiropas konstitūcijas projektu piemeklēja vissliktākais liktenis, kādu vien politisks dokuments var pieredzēt, proti, konstitūcija kļuva par simbolu, kurā katrs pēc savas patikas vai nepatikas projicēja to, ko gribēja redzēt. Eiropas konstitūcijai tika pierakstīti lieli plusi un lieli mīnusi. Žurnāls “The Economist” šo konstitūciju vēlējās sviest papīrgrozā, bet bijušais Francijas prezidents Žiskārs d’Estēns to cēla debesīs. Lielās kaislības ap Eiropas konstitūcijas projektu, no vienas puses, pievērsa plašas sabiedrības uzmanību ES jautājumiem, kas skar ikvienu no mums, bet, no otras puses, ir jāatzīst, ka pārāk sakāpinātā gaisotne, kurā notika konstitūcijas projekta apspriešana, noveda pie neveiksmes.

Eiropas Savienības līderi ir ņēmuši vērā pieredzi ar konstitūcijas projektu, un tādēļ Lisabonas līgums ir cita veida dokuments gan tehniski, gan politiski. Kā jau dažkārt dzīvē ir vērojams, ne vienmēr problēmas var atrisināt ar skaļiem paziņojumiem, dažkārt daudz efektīvāk nostrādā analītiska pieeja un argumentācija. Tieši to var teikt par Lisabonas līgumu, jo šajā dokumentā ir sniegtas kvalitatīvas un mūsdienīgas – vietām tehniskas un vietām ļoti detalizētas – atbildes uz ievērojamu daļu no svarīgākajiem Eiropas Savienības attīstības jautājumiem.

Pirmais jautājums, uz kuru es šodien gribētu atbildēt, – kāpēc Lisabonas līgums ir nepieciešams?

Eiropas Savienība pastāv jau vairāk nekā piecdesmit gadus, tomēr tās mērķi ir nemainīgi: miers, drošība, labklājība un uz vērtībām balstīta politika. Šo mērķu vārdā ir daudz darīts, lai atceltu ierobežojumus ceļošanai, studēšanai, uzņēmējdarbībai un nodarbinātībai Eiropas Savienības ietvaros.

Pateicoties Šengenas līgumam, arī Latvijas iedzīvotāji ir atbrīvoti no robežkontroles, ceļojot Eiropas Savienības iekšienē.

Ir izveidots vienotais tirgus, kurā nodrošināta brīva un netraucēta konkurence. Iedzīvotājiem tiek piedāvāta lielāka drošība preču un pakalpojumu kvalitātē un patērētāju tiesību aizsardzībā.

Ar kohēzijas un vides politiku palīdzību tiek veicināta atbildība par mazāk pārtikušajiem reģioniem, kā arī vides jautājumiem.

Savukārt Eiropas Savienības paplašināšanās, kaimiņu politikas iniciatīvas un sniegtā attīstības palīdzība ir veicinājusi mieru, stabilitāti un labklājību arī ārpus Eiropas Savienības robežām, piemēram, Rietumbalkānu valstīs, Dienvidkaukāzā, Ukrainā un Moldovā.

Pēdējos gados Eiropas Savienības dalībvalstu skaits ir būtiski pieaudzis. Pirms četriem gadiem dalībvalstu lokam pievienojās desmit Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis, tostarp Latvija. Pērnā gada sākumā par pilntiesīgiem biedriem kļuva Bulgārija un Rumānija.

Šādas pārmaiņas noteica arī nepieciešamību veikt izmaiņas ES institūcijās un lēmumu pieņemšanas procedūrā. No efektīvas lēmumu pieņemšanas ir atkarīga Eiropas Savienības spēja īstenot iedzīvotāju vēlmes. Lai sekmīgi atbildētu uz šodienas izaicinājumiem pasaulē – enerģētisko drošību, starptautisko terorismu, migrāciju, klimata pārmaiņām, nabadzību un dažādiem starpvalstu konfliktiem –, Eiropas Savienībai ir nepieciešama saliedēta ārpolitika.

Eiropas Savienības ideja ir izrādījusies ļoti pievilcīga, tai piemīt ekonomisks un politisks pievilkšanas spēks, kas ir veicinājis to, ka cita valsts pēc citas ir tiekusies un tiecas pēc dalības Eiropas Savienībā. Runājot par mazām valstīm, iesaistīšanās reģionālās un starptautiskās organizācijās sekmē to politiskās ietekmes pieaugumu, dodot iespēju piedalīties kopīgo lēmumu pieņemšanas procesā, ietekmēt šo organizāciju dienaskārtību.

Lisabonas līgums nav solis federālas vai Eiropas superlielvalsts virzienā. Ar Lisabonas līgumu netiek piešķirtas jaunas un būtiskas kompetences ES. Tieši pretēji – parādās jaunas iespējas un tiesības nacionālo valstu parlamentiem.

Apkopojot to visu, Lisabonas līgums atspoguļo tādu dalībvalstu integrācijas pakāpi, lai Eiropas Savienība un tajā skaitā arī Latvija varētu veiksmīgi stāties pretī globalizācijas izaicinājumiem un efektīvi funkcionētu, ņemot vērā pēdējo gadu straujo paplašināšanās procesu.

Ko no Lisabonas līguma iegūs Latvija un Eiropa kopumā?

Latvija ir ieinteresēta spēcīgā Eiropas Savienībā. Ar tādu apziņu mēs savā laikā arī izvirzījām mērķi pievienoties šai savienībai.

1. Domāju, ka Lisabonas līguma darbības rezultātā Eiropas Savienības darbība kļūs efektīvāka.

Lisabonas līgums būtiski vairo Eiropas Savienības efektivitāti, jo pašreizējā tās institūciju struktūra neatbilst nepieciešamajam 27 dalībvalstu sadarbības modelim. Līgums vienkāršos lēmumu pieņemšanu, ieviešot jaunu balsošanas kārtību. Tā veicinās, no vienas puses, demokrātiskāku, bet, no otras puses, vienlīdzīgāku lēmumu pieņemšanu, jo turpmāk valsts ģeogrāfiskajam izmēram vairs nebūs noteicošā loma. Katrai dalībvalstij jaunajā balsošanas sistēmā būs viena balss un papildus tam tiks ņemts vērā Eiropas Savienības pilsoņu skaits. Lai pieņemtu lēmumu, būs nepieciešams vairāk nekā puses dalībvalstu, kas pārstāv vairāk nekā pusi Eiropas pilsoņu, atbalsts.

Taču tas nenozīmē, ka dalībvalstīm nebūs iespēja bloķēt lēmumus jutīgākās politikas jomās. Piemēram, attiecībā uz nodokļu politiku, institucionālajām izmaiņām vai vispārēji kopējās ārējās, drošības un aizsardzības politikas jautājumi tiks pieņemti vienbalsīgi. Šie ir tie jautājumi, kas vienmēr ir bijuši nozīmīgi Latvijai.

Tiks izveidots pastāvīgs ES Padomes priekšsēdētāja amats, tādējādi nodrošinot organizācijas darbības pēctecību. Lai vienkāršotu vadību, ir samazināts komisāru skaits Eiropas Komisijā, vienlaikus nodrošinot visu valstu vienlīdzīgas tiesības ieņemt komisāru vietas rotācijas kārtībā. Tāpat nozīmīgas korekcijas tiek paredzētas Eiropas Savienības ārējā darbībā, optimizējot līdzšinējo sadrumstaloto sistēmu.

2. Lēmumu pieņemšana Eiropā kļūs demokrātiskāka.

Pirmo reizi Eiropas Savienības vēsturē ir nodrošināta tieša pilsoņu iespēja iesaistīties Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas procesā. Lisabonas līgums paredz, ka vismaz viens miljons Eiropas Savienības pilsoņu, vienlaikus pārstāvot nozīmīgu daļu dalībvalstu, var ierosināt tiesību akta projekta izstrādi kādā no Eiropas Savienības darbības jomām.

Īpaši nozīmīga ir līgumā paredzētā nacionālo parlamentu lomas stiprināšana Eiropas lietās. Jebkurš no dalībvalstu parlamentiem varēs labāk sargāt savas valsts nacionālās intereses, jo tiem tiek dota iespēja noraidīt ES tiesību akta projektu jau tā izstrādes sākumposmā.

Līgumā būtiska vieta piešķirta arī cilvēktiesību un brīvību aizsardzībai. Tas paredz juridiski saistošu Savienības Pamattiesību hartu, kurā noteiktas plašas cilvēktiesības un pamatbrīvības. Eiropas Savienības pilsonim būs iespēja un tiesības pieprasīt no Eiropas Savienības un tās institūcijām Pamattiesību hartā noteikto cilvēktiesību ievērošanu.

3. Eiropas Savienība kļūs ārpolitiski vienotāka.

ES drošību, labklājību un ilgtspējīgu attīstību neapšaubāmi ietekmē Eiropas iesaiste reģionos ārpus tās robežām. Šajā ziņā ir nepieciešama saskaņota Eiropas Savienības ārpolitika. Lisabonas līgums paredz Eiropas Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos posteņa izveidi un tam pakļautu Ārējo attiecību dienestu. Vienota ārpolitika ir īpaši svarīga mazajām dalībvalstīm, tostarp Latvijai, jo tām resursu ierobežotības dēļ nav iespējams nodrošināt pārstāvību visos pasaules reģionos.

Tāpat vienota ārpolitika ir izšķiroša – un šeit ir jāpiezīmē, ka tas ir īpaši būtiski no Latvijas viedokļa – tik svarīgā jautājumā kā enerģētiskā drošība. Līgums arī ļaus dalībvalstīm veidot vienotāku pozīciju tādos jautājumos kā, piemēram, migrācija, starptautiskais terorisms un vides aizsardzība.

Dāmas un kungi!

Pēc šā izklāsta varētu rasties priekšstats, ka nekas labāks par Lisabonas līgumu nav celts mūsu acu priekšā jau gadiem. Tā, protams, tikai daļēji ir taisnība, jo Lisabonas līgums varbūt nespēj dot atbildes uz visiem Eiropas Savienības un arī Latvijas pilsoņus interesējošiem jautājumiem. Ir analītiķi, kuri uzskata, ka Eiropas konstitūcija bija liels solis uz priekšu, bet Lisabonas līgums ir tāds kā pussolis, neliels pakāpiens. Vienlaikus nevar noliegt, ka Lisabonas līgums ir pamats vienotākai, spēcīgākai un modernākai Eiropai.

Kā jau iesākumā minēju, kopš Nicas līguma parakstīšanas 2001.gadā Eiropas Savienība savā institucionālajā attīstībā faktiski bija palikusi uz vietas, taču pasaule mainās, un līdz ar to Eiropas Savienības politiskās, ģeogrāfiskās, ekonomiskās robežas. Lisabonas līgums nes vajadzīgas un sen gaidītas pārmaiņas.

Tādēļ es aicinu Saeimu atbalstīt šā līguma ratifikāciju!