Uldis Miglavs, Priekuļu selekcijas stacijas direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Pašlaik eksporta praktiski nav. Alojas cietes rūpnīca "Aloja Starkelsen" pārstrādā tikai kādu 20 000 tonnu, un tas jau ir daudz, ņemot vērā viņiem vajadzīgās šķirnes, piedāvāto cenu un apsīkušo kartupeļu cietes noieta tirgu. Arī mēs, selekcijas stacija, pārdodam Alojai apmēram 100 tonnas ‘Braslas’ šķirnes kartupeļu, jo mēs tos stādām arī, lai ievērotu augseku, un visu mūsu šķirnes sēklas kartupeļu apjomu zemnieki neizpērk. ‘Braslai’ ir augsts cietes saturs, un cietes ražošanai tie der.

— Ja pareizi atminos, Alojas rūpnīca ieveda kādus īpašas šķirnes kartupeļus, ko apkārtējiem zemniekiem stādīt rūpnīcas vajadzībām...

— To var dažādi tulkot. Jāatceras, ka "Aloja Starkelsen" nav Latvijas uzņēmums, bet gan Zviedrijas un Latvijas kopuzņēmums. "Starkelsen" Zviedrijā ir zemnieku kooperatīvās sabiedrības īpašums, un uzņēmuma vadībai jānodrošina saviem zemniekiem peļņa, noiets un ražošana. Tādēļ arī tika radīts mīts par to, ka Latvijā nav iespējams izaudzēt cietei nepieciešamo šķirņu kartupeļus. Rezultātā sēklas materiālu audzēja zviedru zemnieki, to veda šeit, un mēs maksājām par to labu naudiņu. Tiesa, cietes ražošanai nepieciešamas "cietīgas" kartupeļu šķirnes, bet mūsu ‘Brasla’, ‘Zīle’ arī vecais ‘Olev’ un citas daudz neatšķiras cietes satura ziņā. Turklāt mūsu šķirnes ir piemērotākas Latvijas apstākļiem, izturīgākas pret slimībām.

Nesen rīkotajās Kartupeļu dienās mēs uzskatāmi demonstrējām šķirņu atšķirības. Vienā taciņas malā bija pret lakstu puvi miglotas, otrā — nemiglotas gan ievestās, gan mūsu selekcionētās šķirnes. Mūsu šķirnēm, arī nemiglotām, laksti bija zaļi un augoši, turpretim ievestajām laksti bija brūni vai to nebija nemaz. Arī ievestās miglotās bija jutīgākas, kaut šovasar lakstu puve attīstījās vēlāk nekā citos gados. Tātad — kaut arī mūsu šķirnes ir piemērotākas, reklāma ir labāka ievestajām, un cilvēki tās arī vairāk prasa.

— Ap Aloju visi kartupeļu audzētāji "strādā" cietes rūpnīcas vajadzībām?

— Te, manuprāt, izveidojusies nenormāla situācija — ne tikai Alojā, bet arī Ādažos "LatFood" apkaimē. Piemēram, Zviedrijā kartupeļus uz pārstrādes rūpnīcu tālāk par 60 kilometriem neved. Neatmaksājas — transports ir dārgs. Būtībā tas pats ir arī Latvijā, jo pārstrādes uzņēmumos par kartupeļiem maksā 1,9—2,1 santīmu par kilogramu, neskaitot dažu procentu piemaksu. Tā nav liela cena. Vai atmaksājas vest 100 kilometru un vairāk?

— Bet — ja nav kur rūpnieciskos daudzumos pārdot, vai labāk ļaut sapūt?

— Protams, tad ved. Un mūsu zemnieki tā arī dara, tie, kas neveic aprēķinus un neslēdz pavasarī līgumus, kuriem galvenais — nodot. Nevis rentabli pārdot. Ir problēma arī ar kartupeļu glabāšanu — trūkst pagrabu, un šis "prieks" arī nemaksā lēti.

Vēl viena lieta. Agrāk no kartupeļiem ražoja spirtu — Latvijā bija daudz spirta rūpnīcu. Šobrīd spirtu ražo no graudiem, arī no ievestajiem kviešiem. Rūpnīcai tā ir parocīgāk, bet — valstij? Ja mēs nespējam sevi apgādāt ar nepieciešamo daudzumu lopbarības graudu?... Rudzu arī šogad tikko pietiks. Vai tad spirtu nevarēja ražot no kartupeļiem, ko saražojam pietiekami? Jo ne jau visu spirtu ražo tikai medicīnas un pārtikas vajadzībām, ir arī tehniskie spirti, un tos no kartupeļiem lieliski var gatavot. Vienai tonnai spirta nepieciešamas apmēram 3 tonnas graudu vai 9 tonnas kartupeļu. Taču no hektāra kartupeļu var saražot vairāk spirta, nekā no hektāra graudu. Tiesa, nepieciešama cita tehnoloģija, bet — agrāk visas spirta rūpnīcas pārstrādāja arī kartupeļus. Jā, kartupeļi ir jāsaglabā, un tam vajag zināšanas un līdzekļus. Bet, ņemot valstiskā līmenī, spirta ražošana no kartupeļiem būtu izdevīga un atkal atjaunojama.

— Cik daudz saimniecību Latvijā ar kartupeļu audzēšanu nodarbojas rūpnieciskos apjomos?

— To nav tik vienkārši pateikt. Domāju, ka šobrīd diezgan daudz, — tā lieta sāk attīstīties. Zemnieki saprot, ka jānodarbojas ar vienu lietu un nopietni, nevis ar daudzām pa druskai, jo katrai lietai vajag savu specifisku tehniku un tehnoloģiju.

Starp kartupeļu audzētājiem dažviet sāk veidoties neformālā kooperācija. Piemēram, Cēsu apkaimē, kaimiņi, lai nodrošinātu pareizu kultūru maiņu (jo kartupeļus vienā vietā drīkst audzēt ik pēc 4 gadiem), savstarpēji "maina" laukus. Kartupelis ir labs priekšaugs, piemēram, labībai, un kaimiņi veiksmīgi kooperējas.

— Vai Latvijā ir kāds raksturīgs kartupeļu audzētāju novads? Piemēram, Zemgale ir labības klēts.

— Es to negribētu tik strikti apgalvot. Aiz Iecavas, kas arī ir Zemgale, ir labi un lieli kartupeļu audzētāji. Arī pie Jelgavas un uz Baldones pusi, tāpat Rīgas un Tukuma rajonā, vēl Mārupē.

Ja runājam par raksturīgākajām kartupeļu audzēšanas vietām, tad viens šāds centrs jau šobrīd varētu būt ap Aloju, jo "Aloja Starkelsen" tiešām ražo augstas kvalitātes cieti. Kartupeļu audzētāju centra izveidošanās šeit ir likumsakarīga, jo uzņēmums ir pamatojums nodarboties ar audzēšanu rūpnieciskos apjomos. Otrs centrs veidojas ap "LatFood" Ādažos. Te jāaudzē īpašas šķirnes, jo katram pārstrādes produktam nepieciešams kartupelis ar specifiskām īpašībām. "Frī" ražošanai nepieciešami kartupeļi ar vienām, čipsiem — atkal ar citām īpašībām. Piemēram, čipsu ražošanai audzētajos kartupeļos nedrīkst būt liels cukura saturs, lai čipsi neapdegtu. Un nepieciešamas arī īpašas glabātavas, kurās temperatūra nav zemāka par 6 grādiem, ja ir zemāka temperatūra, bumbuļos palielinās cukura daudzums.

Vēl Latvijā nav izveidojies rajons, kurā audzētu tādu specifisku lietu kā galda kartupeļi. Arī šo kartupeļu audzēšanai perspektīvā vajadzētu rasties centriem, kuros nodarbojas tieši ar galda kartupeļu audzēšanu. Līdztekus jāizveido produkcijas tiešās piegādes sistēma apdzīvotajām vietām, jāsarūpē mūsdienīgs iesaiņojums katrai kartupeļu šķirnei. Dažviet jau sāk veidoties šādas sistēmas pirmie iedīgļi, un tas ir labi. Būtiski būtu atcerēties par šķirņu nejaukšanu kopā vienā "maisiņā", jo viena šķirne ir labāka vārīšanai otrajiem ēdieniem, cita — cepšanai, vēl cita — zupām. To mūsu saimnieces jau atskārtušas, un cilvēku vēlmes ir ļoti dažādas. Piemēram, joprojām pieprasīta ir ‘Madara’, arī ‘Adretta’, tāpat ‘Laimdota’. Ļoti miltaini ir ‘Agrie dzeltenie’ un ‘Brasla’.

Turklāt katrai kartupeļu šķirnei ir savs patēriņa laiks. Arī to mēs neievērojam un vērtējam agrās kartupeļu šķirnes pēc to pēdējā vākuma, pielīdzinot vidēji vēlām šķirnēm. Tas ir pilnīgi nepareizi — agrie kartupeļi jau līdz jūlija vidum būtu jāapēd, jo pēc agrajām šķirnēm nāk vidēji agrās, vidēji vēlās, vēlās utt. Un ir šķirnes, kuras labāk saglabājamas ziemā un kuras — sliktāk. Tas būtu jāpiedāvā patērētājiem.

— Vai Priekuļu selekcijas stacijā top kādas jaunas šķirnes?

— Tās top nepārtraukti. Šogad gan mēs nevienu jaunu kartupeļu šķirni nenodosim, bet nākamgad — noteikti. Tas būs hibrīds — ar sarkanu mizu, glītiem gludiem bumbuļiem. Jo, lai cik dīvaini būtu, pašlaik pieprasīti ir sarkanās krāsas kartupeļi. Tāda pašlaik ir mode, un patērētāja vēlmes mums ir jārespektē.

Vēl viena interesanta lieta. Visu laiku mūsu selekcionāriem teica: radiet šķirnes ar apaļiem bumbuļiem! Tādi "patika" stādāmām mašīnām, kurām garenie nederēja. Mēs arī strādājām, lai izveidotu "apaļas" šķirnes, bet vienas šķirnes izveidošanai vajag 10—15 gadus. Šobrīd situācija ir pretēja — klienti prasa garenu bumbuļu kartupeļus. It kā sīkums, bet diezgan būtisks. Un — darbs selekcionāriem.

Pašlaik audzēt ieteikto šķirņu sarakstā ir iekļautas vairāk nekā divdesmit. Puse ir vietējās, otra puse — ievestās un mūsu apstākļiem pielāgotās. Arī tās ir labas, bet prasa daudz labāku un rūpīgāku kopšanu. Ja to nevar nodrošināt, tad labāk gan audzēt vietējās, Latvijā selekcionētās šķirnes.

— Vai Latvijā tiek audzēti ģenētiski pārveidotie jeb ģenētiski modificētie (ĢM) kartupeļi?

— Tā ir tāda smaga lieta. Pasaulē šādas šķirnes ir, es precīzi nepateikšu, kurš uzņēmums tās izveidojis. Nesen bijām Dānijā, uzņēmuma "Trifolium" selekcijas centrā, kura laboratorijā arī nodarbojas ar kartupeļu pētniecību un augu ģenētisko modifikāciju. ĢM ir stipri sarežģīta lieta, un šajā strīdīgajā jautājumā savs vārds sakāms ģenētiķiem un biologiem.

Ģenētiski modificētas pārtikas jautājumu esmu ierosinājis skatīt šķirņu padomē, un Latvijas zinātniekiem valdības līmenī vajadzētu izlemt, ko darīt ar ģenētiski modificētām šķirnēm, ne tikai ar kartupeļiem. Daļā pasaules valstu lieto ĢM pārtiku, citās ne, bet Latvija savu nostāju vēl nav formulējusi. Kaut gan Latvijā ĢM produktus patērē. Bet — kādas var būt sekas, šādus produktus lietojot pārtikā, tas jālemj zinātniekiem. Te pats galvenais, kā tas ietekmē cilvēka organismu.

Pašlaik tās kartupeļu šķirnes, kuras ir mūsu izveidotajā ieteikto šķirņu sarakstā, var audzēt un lietot, nebaidoties no ģenētiski modificētu organismu klātbūtnes.

— Bet Latvijā kartupeļus ieved. No kurienes?

— Juridiski un oficiāli nedrīkst ievest nevienu šķirni, kura nav iekļauta audzēt ieteikto šķirņu sarakstā. Jo visas šķirnes tiek pārbaudītas, turklāt ir jābūt zināmai to izcelsmei un ceļam līdz Latvijai. Taču par tiem kartupeļiem, ko ieved nelegāli, man nav informācijas. Te nu mēs nonākam līdz sarunai par kartupeļu importu vispār. Un tā ir sāpīga problēma mūsu audzētājiem, un ne tikai audzētājiem.

Pasaulē ir princips, ka ierobežojums ievešanai drīkst būt gadījumos, ja ir pamatotas aizdomas par slimību izplatību. Šī sistēma elastīgi un efektīvi darbojas pasaulē. Pirms dažiem gadiem daugavpilieši mēģināja realizēt kartupeļu pulvera ražošanas projektu. Izejmateriāls Latvijā ir pietiekams, un jau bija gatavas aplēses rūpnīcas projektam. Lai atrastu labākās izmantojamās kartupeļu šķirnes, paraugi bija jāved uz laboratoriju Nīderlandē. Bet Nīderlande savas valsts teritorijā aizliedza ievest jebkādu paraugu, pat 2—3 kartupeļus laboratoriskai izpētei no Baltijas. Kādēļ? Lai saudzētu savus kartupeļu stādījumus no iespējamās infekcijas. Tas pats ir arī Dānijā — atļauts ievest tikai un vienīgi meristēmas, bet ne kartupeļu bumbuļus.

Taču Latvijā ved iekšā visu, ko tikai var, jo tas nav aizliegts. Rezultātā mums ir nākušas klāt divas jaunas kartupeļu slimības. Viena no tām, bakteriālā gredzenpuve, konstatēta sēklas kartupeļos, ko ieveda no Baltkrievijas. Rezultātā sekoja aizliegums ievest sēklas kartupeļus no Baltkrievijas, un uz šā pamata varēja noteikt vispārēja izliegumu kartupeļu ievešanai Latvijā arī no Polijas — šāda pat gredzenpuve ir konstatēta vismaz sešos paraugos, kurus ieveda no Polijas caur Lietuvu. Nesaprotu, kāda ir aizbildināšanās, bet aizliegums ievest, ko pieļauj arī stingrās ES direktīvas, nav noteikts. Kādēļ? Tā, manuprāt, ir neizdarība vai vienkārši nevēlēšanās, iespējams, kādas komerciālas intereses...

Vēl bija viens gadījums, kad Latvijā vēlējās ievest kartupeļus kā humāno palīdzību no Itālijas. Rezultātā to aizliedza. No Itālijas vispār nedrīkstētu ievest neko, kas saistīts ar stādāmo materiālu un zemi. Visgrūtāk ir apkarot ar zemi saistītos patogēnus, bet Itālijā dažos apgabalos vairs neaudzē cukurbietes, jo ir izplatīta biešu rezomānija. Tā ir vīrusslimība, ko pārnēsā augsnē dzīvojoša sēnīte, kuras apkarošana ir ļoti, ļoti problemātiska. Ja būtu ievesti itāļu kartupeļi, šī slimība izplatītos Latvijā? Tas būtu smagi.

Vācijā ir izplatīta cita vīrusslimība — miežu mozaīka, ko arī viegli "iegūt", bet grūti apkarot. Ja tā nokļūtu mūsu laukos, tad miežu raža samazinātos par 50 procentiem. Tā kā jābūt ļoti uzmanīgiem, jāskatās un jāsaudzē sava zeme un tās kopēji.

— Cik Latvijā patērē no izaudzētā, cik ieved, cik — izved?

— Kaut kādos niecīgos daudzumos eksportē uz NVS valstīm. Juridiski un legāli ieved sēklas materiālu "LatFood", "Aloja Starkelsen" un vēl daži lielražotāji sēklas vajadzībām — tikai sertificētos bāzes kartupeļus.

Par galda kartupeļiem diemžēl precīzu datu nav. Pagājušajā ziemā oficiāli ieveda pavisam nedaudz, kādas 50—60 tonnas mēnesī. Patiesībā to bija vairāk, jo Centrāltirgū ik pārdienas parādījās ap 20 tonnām, tātad — nelegālā ceļā. To konstatēja mūsu pašu kartupeļu audzētāji.

Domāju, ka valstī no Lietuvas un caur Lietuvu ieplūst diezgan daudz kartupeļu, kādas 200 tonnas mēnesī. Un tas nav maz.

— Kāda ir perspektīva, ja Latvijā tiešām izaudzēs jūsu minētās 40 tonnas kartupeļu no hektāra? Kas notiks ar kartupeļu audzētājiem?

— Uz šādu ražību jātiecas. Domāju, ka perspektīvā kartupeļu audzētāju skaits Latvijā samazināsies. Diemžēl. Varētu palielināties pārstrādes jaudas Latvijā. Kādreiz bija doma "LatFood" ražot "frī" kartupeļus lielos apjomos, ko ziemā piegādāt Krievijas ziemeļu rajoniem. Tas nebūtu slikti. Noteikti vajadzētu attīstīt kartupeļu eksportu uz NVS valstīm — gan galda, gan sēklas kartupeļus. Protams, ja tas iespējams, jo tur tirgū jau labi iejutušies rietumu audzētāji. Ar savu reklāmu, apjomiem, skaisto produkciju un noturīgo tās subsidēšanu — gan tiešo kompensāciju, gan eksporta subsīdiju veidā, kas pieplusē ražotājam kādus 40 procentus no pašizmaksas. Nav mazsvarīga arī politiskā gaisotne Latvijas un NVS valstu attiecībās, tā pašlaik nav īpaši spoža.

Taču nopietniem audzētājiem perspektīva ir laba. Ja sezonā audzētājs saražos 30—40 tonnas kartupeļu no hektāra, pārtikai varētu izlietot ap 80 procentu. Pēc gadiem pieciem kartupeļu platības, manuprāt, būs tikai 40 000 hektāru, kuros saimniekos tiešām profesionāli kartupeļu audzētāji.

Rūta Bierande,

"LV" ekonomikas redaktore