"Latvijai vienādi rūp attiecības ar visiem kaimiņiem"

Turpinājums  no 1.lpp.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

— Jā, nu, ko nozīmē vienošanās un kad būs kādi rezultāti, un kādus jūs rezultātus gaidāt?

V.Vīķe-Freiberga:

— Nu, ja viņi mums ir priekšā, tad mums jāskatās, kā mēs arī tiekam turpat. Es domāju, ja viņiem ir kaut kas labāk paveicies, par to varam tikai priecāties un uzstādīt sev par mērķi, ka mēs vēlamies kaut ko paveikt tikpat labi, ja ne labāk. Tā varētu būt tāda draudzīga sacensība mūsu starpā, bet nekādā ziņā ne sāncensība. Mums ir pilnīgi vienādas vērtības un vienādi mērķi, mums ir draudzība mūsu tautu starpā, tas, ko tomēr vajag uzsvērt.

— Jā, pavisam nesen bija 1. septembris, varbūt turpmākās minūtes mēs varam veltīt izglītībai.Valdība ir izvirzījusi mērķi — maksas augstākā izglītība Latvijā, tajā pašā laikā nodrošinot dažās nozarēs studējošajiem valsts garantētos neatmaksājamos kredītus. Vai, jūsuprāt, maksas augstākā izglītība vispār ir pareizs risinājums? Kā un kas varēs noteikt šīs Latvijai tik ļoti nepieciešamās studijas programmas un arī profesijas?

V.Vīķe-Freiberga:

— Maksas izglītība ir daudzās zemēs, piemēram, Kanādā. Tur visa augstākā izglītība ir tikai par maksu, un citur, teiksim, Francijā, tā ir par brīvu. Tātad risinājumi šeit ir ļoti dažādi, turklāt nav atkarīgi no attiecīgās zemes labklājības, bet drīzāk gan — tās vērtībām un prioritātēm, arī vēsturiskiem apstākļiem, kā tas ir radies. Latvijā jau diezgan ilgi augstākā izglītība ir par brīvu. Man šķiet, ka tā ir ļoti vērtīga lieta, ja tā ir un to var atļauties. Patlaban man šķiet, ka situācija ir stipri nesakārtota, jo blakus tiem, kas mācās par brīvu, ir, protams, tie, kas maksā. Un tā starpība starp vieniem un otriem — tur ir bieži tādas lielas neskaidrības, un vispār tā ir tāda mazliet neparasta situācija, manuprāt, ne sevišķi veselīga, ka vieni studē bez maksas, citi ar maksu. Bet to jau arī citās valstīs risina tādā veidā, ka visi maksā, bet dažs dabū stipendiju un viņam tiek atlaista maksa. Tātad turpat jau vien nonāk. Es domāju, ka valstij ir svarīgi, lai katrs jaunietis, kam ir uz to intelektuālās dotības, spētu iegūt augstāko izglītību. Neatkarīgi no tā, kur viņš dzīvo, — kādā lauku nomalē vai galvaspilsētas centrā — un kas ir viņa vecāki, vai vecākiem pašiem ir augstākā izglītība, vai nav. Neatkarīgi no tā, cik ģimenē tiek pelnīts, apdāvinātam jaunietim vajadzētu dot iespēju studēt, jo tas ir ieguldījums visas nācijas nākotnē.

— Jums ir savs viedoklis — kas Latvijai ir visvairāk nepieciešamie cilvēki, es domāju, profesionāli izglītotie?

V.Vīķe-Freiberga:

— Esmu redzējusi dažādus mēģinājumus prognozēt un pareģot, kādas profesijas un kas būs vajadzīgs pēc četriem pieciem, desmit gadiem. Ļoti bieži notikumi, norise pasaulē ir neprognozējama, situācija krasi mainās. Piemēram, kad es biju studente Toronto universitātē, visi prognozēja, ka Kanādā būs milzīga nākotne ģeologiem, teiksim urāna iegūšanā un tamlīdzīgi. Tas izrādījās pilnīgi nepareizi, Izvirzījās tāda jauna nozare kā informātika, par kuru neviens pat nezināja, ka tāda pastāv. Tā ka es domāju — ir svarīgi izglītot, dot pamatizglītību vidusskolās, lai tā būtu ārkārtīgi stingra un stabila, lai viņi būtu labi sagatavoti. Augstākajai izglītībai jāspēj diezgan ātri pielāgoties apstākļiem, un nav iespējams prognozēt ārkārtīgi tālu uz priekšu, kuras profesijas būs nepieciešamas pēc pieciem vai desmit gadiem.

— Tātad valdībai būs grūts uzdevums?

V.Vīķe-Freiberga:

— Tādā veidā prognozēt… Domāju, ka vajag katru gadu pielāgoties apstākļiem.

— Sabiedrības uzmanības degpunktā ir pensiju likums un grozījumi tajā. Jums pieder atziņa, ka atbalstāms ir pensionēšanās vecuma paaugstinājums arī sievietēm. Vai arī tas, ja tā var teikt, ir tas pareizais risinājums Latvijā pašlaik?

V.Vīķe-Freiberga:

— Es domāju, ka uz to būs jāvirzās. Jautājums — cik strauji mēs uz to virzāmies, kādā tempā. Domāju, ka tas ir pilnīgi neizbēgami, ka būs jāsasniedz augstāks pensionēšanās vecums sievietēm, jo tas ir neparasti zems Latvijā salīdzinājumā ar citām zemēm. Ļoti daudzās zemēs vispār ir vienāds pensionēšanās vecums gan sievietēm, gan vīriešiem. Ļoti iespējams, ka ar laiku pie tā būs jānonāk arī Latvijai. Es saprotu, ka tiem, kas visu mūžu dzīvojuši ar domu doties pensijā 55 gadu vecumā, ja viņiem tagad pēkšņi paziņo, ka jums jāstrādā vēl pieci gadi, ka tas viņiem varētu būt smagi. Domāju, pārejas periods ir ļoti svarīgs, kā to izstrādā. Bet ilgtermiņa perspektīvā tas būs jādara, par to man nav nekādu šaubu.

— Vai jūs domājat, ka pensionēšanās vecums varētu būt 65 gadi?

V.Vīķe-Freiberga:

— Man šķiet, ka patlaban ir runa par 62 gadiem, neviens nerunā par 65 gadiem.

— Vai, jūsuprāt, partijas, šajā Saeimā pārstāvētās partijas, ir pietiekami sava elektorāta interešu aizstāves, arī šajā pensiju likuma kontekstā?

V.Vīķe-Freiberga:

— Nu, ziniet, tas tāds jautājums, kas jāatbild elektorātam. Es nedomāju, ka man kā prezidentei nāktos to komentēt. Ir skaidri redzams, ka šajā precīzajā jautājumā ļoti krasi atšķiras triju pozīcijas partiju viedoklis, kas ir diezgan vienots, un triju opozīciju partiju viedoklis. Tomēr gribētos atzinīgi novērtēt faktu, ka vairāki Saeimas deputāti ir minējuši par iespējamu šo pensijas likumu vispār grozīt jau tagad. Un es ļoti labprāt redzētu izmaiņas tajos proponētajos grozījumos attiecībā uz aizliegumu pensionētiem cilvēkiem strādāt. Un es šeit gribētu reaģēt uz vēstuli, kas šodien publicēta "Dienā", kur teātra darbinieki īpaši uzsver to, ka, lūk, nebūs kas spēlē Indrānu tēvu un nebūs kas spēlē Karali Līru, ja neļaus gados vecākiem aktieriem reizē gan turpināt darboties un arī saņemt savu nopelnīto pensiju. Man šķiet, cilvēkam ir tiesības uz pensiju, ko viņš ir nopelnījis, tā viņam pieder. Pie manis ir griezusies medicīnas darbinieki, skolotāji un daudzi citi, kas ir ļoti uzsvēruši un lūguši mani iestāties par viņu tiesībām turpināt strādāt. Es ļoti labi saprotu šo cilvēku viedokli, un man šķiet, ka tiešām būtu vajadzīgas izmaiņas tajos proponētajos grozījumos.

— Bet — runājot par partijām. Jūs tikāties ar partijām tieši šajā pensiju likuma grozījumu kontekstā, ar opozīcijas, ar pozīcijas partijām. Vai jūs redzat to, ka šīm partijām rūp, teiksim, tās viņu saistības pret sabiedrību?

V.Vīķe-Freiberga:

— Nu, katrs, protams, prezentēja savu viedokli tieši tādā veidā, ka viņi pārstāv zināmu viedokli, zināmu argumentācijas līniju. Un ir interesanti, ka katram, izejot no savām argumentu premisēm, tātad izejas punktiem, veidojas vispār sakarīga argumentācija, un tā jau lūk, ir politika un arī demokrātija. Partijas atšķiras ar to, no kādām premisēm tās iziet, no kāda izejas punkta. Un tad tās var tiešām argumentēt ļoti sakarīgi un pārliecinoši, ka, lūk, tie secinājumi ir šādi, bet tie secinājumi iznāk atšķirīgi tāpēc, ka izejas punkts tomēr ir katrai partijai atšķirīgs.

— Jā, domāju, ka demokrātiski būs arī tas, ja es jums uzdošu kādu, ja ne gluži personisku, tad daļēji personisku jautājumu. Interesi aizvien vēl uztur jūsu apkārtne, jūsu darba apkārtne. Un kancelejas vadītājs Mārtiņš Bondars, runājot par jūsu komandas komplektēšanu, ir izteicies, citēju — "par tādām algām, kā es varu piedāvāt, nevar dabūt kvalificētus darbiniekus". Te ir domāts paskaidrojums par jūsu dēla iesaistīšanos kancelejas darbā. Ko tas nozīmē, jūsuprāt, vai algas ir tiešām tik zemas, ka jūs nevarat nokomplektēt komandu?

V.Vīķe-Freiberga:

— Redziet, algu jautājums ir pilnīgi kancelejas vadītāja pārziņā, un es domāju, ka tas tiešām jāprasa viņam. Kas attiecas uz manu dēlu, tad es lasīju avīzē, es jau to nezināju, es izlasīju avīzē, ka viņš saņemšot veselus simt latus.

— 108 latus.

V.Vīķe-Freiberga:

— 108 latus — par savu palīdzību. Man jāsaka tā, ka viņš nu jau trīs mēnešus tikpat kā pilnu laiku strādā brīvprātīgi Valsts prezidenta kancelejas labā, ir sakarā ar to zaudējis ievērojamus ienākumus, jo viņš nevarēja pelnīt tai pašā laikā kā konsultants un kā tulkotājs. Viņš jau ir valstij tātad ziedojis ievērojamus līdzekļus, un arī tas laiks, ko viņš turpinās ziedot kancelejai, katrā ziņā no viņa puses tas būs drīzāk viņa laika ziedojums nekā darbs, kas tiek apmaksāts atbilstoši viņa kvalifikācijām un viņa spējām. To es jums varu pateikt.

— Jā, bet viņam līdzās strādā citi cilvēki, kuri varbūt neziedo sevi un saņem mazu atalgojumu. Tā tas iznāk?

V.Vīķe-Freiberga:

— Nē, un par viņiem tad jautājums ir tāds, cik šie cilvēki ir atbilstoši savai kvalifikācijai, darba stundām, kas no viņiem tiek prasītas, jo nedrīkstam aizmirst, ka bieži kancelejas darbinieki strādā septiņas dienas nedēļā, turklāt ārkārtīgi garas darba stundas. Piemēram, valodas likuma jautājumu mēs skatījām līdz desmitiem vakarā, bija ļoti maz dienu, bija jāstrādā pa sestdienām, svētdienām. Saprotiet, nav tā, ka šie cilvēki strādā no deviņiem līdz pieciem — kā dažā labā citā iestādē, te ir milzīga starpība. Dažs labs no viņiem būtībā mēnesī nostrādā tik daudz stundu, ko cits varbūt divos mēnešos.

— Jā, vēl viens jautājums, kas pēdējā laikā ir preses pirmo lapu virsrakstos, tā ir apsardze, jūsu personiskā apsardze. Kāds ir jūsu viedoklis, cik lielā mērā jūs pati to nosakāt, vai izvēlaties apsardzes skaitu un ekipējumu galu galā, arī automašīnu.

V.Vīķe-Freiberga:

— Apsardzes koncepciju izstrādā Aizsardzības ministrija, tā ir izveidojusies Ulmaņa kunga prezidentūras laikā, to ir veidojuši profesionāļi. Par šo koncepciju un arī praktisko pielietojumu pilnīgi atbild Aizsardzības ministrija, es tajā ziņā paļaujos uz šo cilvēku profesionalitāti un kompetenci. Personīgi kontaktējoties ar apsardzes cilvēkiem, es tikai varu teikt, ka manuprāt, viss darbojas ļoti labi, viņi ir ļoti labi sagatavoti savam amatam, viņi ir ļoti korekti, ļoti pieklājīgi, man ar viņiem ir labi un viegli sastrādāties. Tātad es konstatēju, ka viņi ir profesionāli labi sagatavoti, un man personīgi šķiet, ka viss ir normāli.

Ja runājam par transportu, tad tur ir tā, ka tos parametrus, kādi ir nepieciešami prezidenta transportam, no vienas puses, uzstāda drošības apsvērumi, par kuriem izsakās Valsts prezidenta un Saeimas drošības dienests. Tie izsaka savu viedokli par to, kādas būtu Valsts prezidentam atbilstošas drošības prasības. No otras puses, pastāv arī starptautiski pieņemtas normas par protokolārām prasībām, kādas būtu prezidenta transportam. Es kā indivīds, kā persona, tur esmu, tā sakot, nevainīgs mašīnā sēdētājs, kam īstenībā nav nekādu pretenziju un būtībā — nekāda sakara ar visu to procesu.

— Ir zināms, ka jūs brauksit uz Jaltu, kas notiks tur?

V.Vīķe-Freiberga:

— Nu, vispirms es jau šdien braucu uz Lietuvu. Tātad mēs taisāmies viesoties Lietuvā, tikko bijām Igaunijā. Šorīt žurnālists man jautāja, vai tad Igaunija svarīgāka. Abas divas mūsu kaimiņvalstis mums ir svarīgas, Igaunija — mūsu ziemeļu māsa, Lietuva — mūsu dienvidu māsa. Tātad ar tām mums ir nepieciešams visciešākais kontakts un sadarbība. Pēc tam Jaltā būs Baltijas valstu, teiksim, Baltijas jūras reģiona prezidentu tikšanās. Ahtisāri kungs arī dodas uz Jaltu. Tātad tā, varētu teikt, ir Baltijas jūras prezidentu un NVS valstu, teiksim, Melnās jūras, prezidentu tikšanās. Man šķiet, ka ir svarīgi, lai Latvijas prezidente tur būtu klāt, Latvija tur būtu pārstāvēta, lai atgādinātu, ka mums, protams, vienādi rūp labas attiecības ar visiem mūsu kaimiņiem, vienalga kurā debess pusē viņi būtu.

— Šī būs tāda konsultatīva tikšanās?

V.Vīķe-Freiberga:

— Nu, galvenokārt tas ir domāts viedokļu saskaņošanai un kontaktu dibināšanai.

— Paldies! Lai jums veicas gan Lietuvā, gan arī pēc tam dienvidos. Paldies, ka atnācāt šodien uz studiju, domāju, ka tiksimies, kā parasti, pēc divām nedēļām.

V.Vīķe-Freiberga:

— Uz redzēšanos!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā