Turpinājums no 1.lpp.

Ārija Iklāva, Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta direktore, — "Latvijas Vēstnesim"

Nereti ir gadījumi, ka kopdzīvē bez juridiskajām formalitātēm notiek kāds nelaimes gadījums, rodas strīdi, citas nebūšanas un tad, lai ko pierādītu, nākas meklēt valsts un tiesas palīdzību, jo ir runa par mantu, uzturlīdzekļiem u.tml. Es gribu oponēt tiem cilvēkiem, īpaši jauniešiem, kas saka: ja tik ir mīlestība, papīri nav svarīgi... Tomēr savā darba pieredzē esmu pārliecinājusies, sarunās ar šiem cilvēkiem izjutusi, ka viņi tik un tā nav droši par savu kopā dzīvošanas mīlestību.

Vēl kāda būtiska iezīme: samazinās laulību vecums. Šobrīd likums paredz, ka laulāt drīkst pilngadību sasniegušus cilvēkus, taču izņēmuma gadījumos, piemēram, sešpadsmitgadīga persona var salaulāties ar vismaz pilngadību sasniegušo. Nevaram salaulāt, ja abi ir nepilngadīgi, kaut vai "mīlestība tek pa acīm...". Pērn tika samazināts laulības vecums 77 gadījumos. Lielākoties, aptuveni 99 procentos, tas saistīts ar jaunietes grūtniecību. Šādos gadījumos, lai reģistrētu laulību, nepieciešama vecāku rakstiska atļauja. Ja vecāki tam nepiekrīt, šo lietu izskata bāriņtiesa, mēģinot noskaidrot, kāpēc vecāki nepiekrīt laulībām. Iespējams, tam nav pamata vai ir citi iemesli. Šajā sakarībā jābrīdina arī cienījama vecuma vīrieši, teiksim, pāri 60 gadiem, kuri vēlas slēgt laulību ar nepilngadīgu meiteni. Jo tad var iedarboties cits likums — tas ir, par nepilngadīgo pavedināšanu. Ir taču izdevīgāk apprecēties, nekā saistīties ar tiesu darbiem. Nesen pie manis uz konsultāciju bija atnācis kāds sirms kungs, ļoti jauniņa meitene, kas teicās ļoti mīlam šo cienījama vecuma vīrieti un vēloties ceļot kopā kā vīrs ar sievu. Dīvaini mazliet.

— Vai jūsu departamentā ir ziņas arī par laulību šķiršanu?

— Kopš 1993.gada, kad atjaunoja Civillikumu, laulību šķiršanas nav vairs mūsu kompetencē. To izskata tiesas, un dzimtsarakstu nodaļām, kur laulība tikusi noslēgta, tiesa paziņo par savu spriedumu. Dzimtsarakstu nodaļa attiecīgi savos reģistros atzīmē, ka konkrētā laulība šķirta.

Man ir ziņas par 1997.gadu — laulību šķīruši 6407 pāri. Nereti cilvēki šķiras nevis pēc gada vai trijiem, bet pēc pieciem, desmit un pat vairākiem kopdzīves gadiem. Tā kā konkrēti pateikt, vai laulību šķir biežāk, nekā precas, nevaru. Domāju, ka tomēr laulībā dodas vairāk.

— Statistika rāda, ka pēdējos gados mirstības līmenis krietni pārsniedzis dzimstību. Ko liecina pusgada bilance?

— Miršanas gadījumu reģistrācija ir mūsu departamenta, mūsu nodaļu pārziņā. Jā, skaitļi ir satriecoši. 1999.gada pirmajā pusgadā reģistrēts 17 441 nāves gadījums, pērn šajā laikposmā — 17 271. Ja atceramies sākumā minēto dzimušo skaitu, viegli aprēķināt, par cik mirušo ir vairāk...

— Bet ir gadījumi, ka līķi atrod pēc ilgāka laika, turklāt reizēm bez personas apliecības, un nereti mirušos apglabā, uzliekot vien numura zīmi.

— Tādos gadījumos, ja līķis nav atpazīts, nāves gadījumu reģistrējam pēc tiesu medicīnas eksperta atzinuma. Ja pēc tam to identificē, atrodas piederīgie, tad konkrēti mirušo personas reģistrā fiksē. Taču ir, protams, gadījumi, ka cilvēku apglabā un tas arī paliek nezināms...

— Par vārda un uzvārda maiņu. Vai tas arī ir jūsu kompetencē?

— Saskaņā ar likumu dzimtsarakstu nodaļām ir jāizskata uzvārda vai vārda maiņa. Nereti cilvēks pēkšņi iedomājas, ka viņam nepatīk savs uzvārds, un vēlas to mainīt. Likumā ir stingri noteikts, kādos gadījumos to atļauts darīt. Parasti aizrit trīs mēneši, kamēr tiek pārbaudīts, vai cilvēks nevēlas ko slēpt, vai uzvārdu grib mainīt ļaunprātīgos nolūkos. Sadarbojamies ar policiju, izmeklēšanas iestādēm.

— Kādi papildu pienākumi jāveic jūsu vadītās iestādes darbiniekiem no šī gada sākuma?

— No 1999.gada 1.janvāra mūsu kompetencē nodota tautību ieraksta maiņa. Pirms tam ar to nodarbojās Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. Tas ir atbildīgs darbs, jo jāpārbauda daudzi dokumenti. Cilvēkam, kurš vēlas mainīt tautības ierakstu, ir jāpierāda, ka, teiksim, viņa vectētiņš bijis vācietis, krievs vai citas tautības. Ja vēlas ierakstu "latvietis", ir jāzina arī latviešu valoda. Daudzi grib atjaunot ierakstu — ebrejs, jo Otrā pasaules kara gados zināmu apstākļu dēļ viņi centās mainīt tautību. Pašlaik kopējo datu vēl nav, tos apkoposim gada beigās.

Ļoti daudz strādājam ar to cilvēku dokumentiem, kas miruši Krievijā un par kuriem nav paziņots. Šajā ziņā cieši sadarbojamies ar Ģenerālprokuratūras Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļu. Represētajiem un mirušajiem Krievijā ir mantinieki Latvijā, un viņi vēlas gan uzzināt par mirušajiem radiniekiem, gan kārtot dokumentus par īpašuma tiesību atgūšanu u.tml.

Sakarā ar gaidāmo teritoriālo reformu man ir zināmas bažas, kā strādās mūsu dzimtsarakstu nodaļas, līdz šim mums nav kopīga informatīvā tīkla. Patlaban Latvijā ir 563 dzimtsarakstu nodaļas. Visi ar mūsu kompetenci saistītie reģistra dokumenti (pilnīgi analogi) glabājas divās vietās simts gadus — nodaļu un mūsu departamenta arhīvos. Līdz šim esam izmantojuši pasta pakalpojumus un personiskos kontaktus, tas ir, ja dzimtsarakstu nodaļu darbinieki vai pašvaldību pārstāvji personīgi nogādā dokumentus mūsu departamentam. Kā būs nākotnē, nav skaidri zināms.

— Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos un sabiedrībā daudz tiek runāts par nesakārtotību, pat nebūšanām sakarā ar bērnu adopciju uz ārvalstīm. Ko jūs gribētu sacīt šajā sakarībā?

— 1992.gadā Izglītības un zinātnes ministrija nodeva Tieslietu ministrijas, konkrēti — Dzimtsarakstu departamenta, ziņā bērnu adopcijas jautājumus. Runāšu tikai par adopciju uz ārzemēm. Tas ir viens no mūsu uzdevumiem. Mēs saņemam attiecīgos dokumentus no ārvalstu potenciālā adoptētāja vai nu personīgi, vai no pilnvarota advokāta, vai pa pastu. Departamenta uzdevums ir pārbaudīt, vai šie dokumenti atbilst Ministru kabineta attiecīgajiem noteikumiem par adopciju un Civillikumam.

Gribu uzsvērt, ka daudzās ārvalstīs, piemēram, ASV, notiek ģimeņu, kuras vēlas adoptēt bērnus, izpēte, to veic valsts iestādes vai atbilstoši pilnvarotas firmas. Mūsu sabiedrībā bieži vien šo ģimenes izpētes jautājumu jauc ar firmām. Ģimenes izpētē tiek ievērotas mūsu Ministru kabineta noteikumu prasības. Nereti cilvēki brīnās, kā par to ārzemnieki uzzina. Taču katrā ārvalsts vēstniecībā Latvijā ir mūsu likumi, MK noteikumi. Bet gadījumā ar šo ažiotāžu ap Francijā šovasar atpūtā esošajiem bērnunama audzēkņiem, kopā sajaukta bērnu atpūta ar adopciju. No tām ģimenēm, kurās šie bērni viesojās, neviena pieteikuma kādu adoptēt mums nav. Atgriežoties pie minētajām privātfirmām, kas ASV veic šo ģimeņu izpēti, jāteic, ka tās darbību šajā jomā garantē valsts un to materiāliem, attiecīgajiem dokumentiem ir juridisks spēks. Bet Latvijā cilvēki šādu firmu darbību uztver kā firmu, kas pelna tikai naudu. Zinu, ka ASV gan valsts iestādes, gan firmas veselu gadu gatavo šo potenciālo adoptētāju, māca, piemēram, kā pārvarēt valodas barjeru, noskaidro, kādi ir apstākļi, — vai atbilst tiem kritērijiem, kādus izvirza attiecīgie noteikumi par adopciju. Protams, firma par šo izpēti ņem naudu. Latvijā adopcija ir par velti.

Gribu piebilst, ka potenciālais adoptētājs var pilnvarot advokātu kārtot juridiskos dokumentus, turklāt to, kam viņš to uzticējis, nedrīkst zināt citi. Saprotams, ka pastāv vienošanās par šo pakalpojumu samaksu. Bet Latvijā daudzi to visu jauc vienā putrā, lūk, ka mūsu valstī par lielu naudu varot adopciju nopirkt... Ja šiem cilvēkiem, kuri tā apgalvo, ir zināmi konkrēti gadījumi, lai ziņo, bet lai neizplata dezinformāciju.

Un turpinot iesūtīto dokumentu ceļu, kas iesniegti par adopciju departamentā, pārbaudām, vai tie atbilst noteikumiem. Ja dokumenti ir juridiski pareizi, ar Ārlietu ministrijas starpniecību paziņojam, ka tā savukārt var informēt šo potenciālo adoptētāju par procesa tālākvirzību, bet dokumenta kopiju nosūtām Labklājības ministrijai, kur ir visu adoptējamo bērnu datu bāze. Kad pienāk kārta, ministrija aicina cilvēku, aprunājas par izvēli.

Taču gribu uzsvērt, ka adopcijas noslēpumu nedrīkst atklāt, tā ir dziļi intīma lieta. Par katru adopcijas gadījumu uz ārvalstīm ir nepieciešams gan tieslietu ministra parakstīts dokuments, gan jāsasauc slēgta tiesas sēde ar obligātu prokurora piedalīšanos. Ja tiesa apstiprinājusi adopciju, adoptētājs dodas uz dzimtsarakstu nodaļu un tiek izdarīti attiecīgi grozījumi bērna dzimšanas apliecībā. Un nobeigumā — Iekšlietu ministrija dod atļauju izbraukšanai no valsts. Šīs procedūras bieži vien ilgst vairākus gadus.

Šobrīd izveidota darba grupa, lai Ministru kabineta noteikumus par adopciju pilnveidotu. Šajā grupā ir pārstāvji no Tieslietu ministrijas, Augstākās tiesas, Labklājības ministrijas, no Cēsu rajona bāriņtiesas, Bērnu tiesību centra, Izglītības un zinātnes ministrijas. Profesionāli, kompetenti cilvēki. Protams, ir arī domstarpības atsevišķos jautājumos, jo visi vēlas minētos noteikumus izveidot pēc iespējas labāk. Sarežģī arī tas, ka nesen, 10.augustā, Ministru kabinets akceptēja Latvijas pievienošanos Eiropas Bērnu tiesību konvencijai par adopciju. Līdz šim mēs vadījāmies pēc ANO Bērnu tiesību aizsardzības likuma. Ceram, ka tuvākajā laikā Saeima ratificēs Eiropas Bērnu konvenciju. Šīs konvencijas 20.pantā ir ļoti būtiska piebilde: jārada apstākļi, lai tiesas sēdē, kur lemj par adopciju, nesatiktos bioloģiskie vecāki ar adoptētājiem. Tas vēl vairāk pastiprina adopcijas noslēpumu.

Tuvākajā nākotnē mūsu valstī būs jādomā arī par pievienošanos Hāgas konvencijai adopcijas jautājumos, lai gan arī pašlaik pārsvarā mūsu likumi, tāpat normatīvie akti par adopciju atbilst šīs starptautiskās konvencijas prasībām.

Rita Belousova,

"LV" nozares redaktore