Piektdien, 3.septembrī, savu astoņdesmito gadskārtu atzīmēja mūsu valsts galvenā grāmatu krātuve — Latvijas Nacionālā bibliotēka

Svinībās, kas notika LNB Bērnu literatūras centrā, piedalījās mūsu valsts augstākās amatpersonas — Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, kultūras ministre Kārina Pētersone, deputāti, diplomātiskā korpusa pārstāvji, zinātnieki. Kuplā skaitā bija pulcējušies arī LNB darbinieki ar direktoru Andri Vilku priekšgalā. Sveicot klātesošos šajā nozīmīgajā jubilejā, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga teica:

— Es priecājos būt klāt šai tik nozīmīgajā svētku dienā, kad Latvijas Nacionālā bibliotēka svin tikpat nozīmīgu vecumu kā nacionālā Latvijas valsts. Un tik tiešām — mūsu Nacionālā bibliotēka ciešām saitēm ir saistīta ar mūsu neatkarības atgūšanu, ar mūsu valstiskās esamības nostiprināšanos. Latvijas Nacionālā bibliotēka ir tā vieta pasaulē, kurā ir jābūt apvienotai visai tai informācijai, kas jebkad un jebkur ir par Latviju publicēta un radusies absolūti visās tās formās, jo nevienu citu pasaulē nekur un nekad tik ļoti nevarēs interesēt Latvijas kā zemes un latviešu kā tautas būtība, esamība, izcelsme, likteņi, viņu gaitas cauri gadu simtiem, viss, kas saistīts ar šo zemi un tās iedzīvotājiem. Šī ir tā vieta pasaulē, kur visam tam ir jābūt apkopotam un pieejamam. Un šis būtu tas centrs, no kurienes tad uz visu pasauli varētu izstarot informācijas tīkls, kas apvienotu un savienotu visus tos krājumus, kas ir, piemēram, ASV Kongresa bibliotēkā, Ņujorkas Publiskajā bibliotēkā, Parīzes Nacionālajā bibliotēkā un daudzās citās vietās pasaulē, kur arī ir ievērojama informācija par Latviju. Taču šeit vajadzētu būt tam lielajam tīklam, pašam centram. Tas prasa līdzekļus, tas prasa apņēmību un arī politisko gribu — parādīt, ka šāda informācija par Latviju un par latviešiem ir pieejama šeit un caur šejieni arī visur citur. Bibliotēka, protams, nav tikai pagātnes liecību apkopojums, bibliotēka ir arī dzīvas informācijas apstrādes vieta, kur katram Latvijas pilsonim vajadzētu būt pieejamai tai informācijai, ko viņš kā privātpersona ne vienmēr spēj atļauties iegādāties par saviem privātiem līdzekļiem. Bibliotēkai tātad ir ārkārtīgi nozīmīga demokrātijas nostiprināšanas loma, tā ir svarīga un centrāla jebkurā modernā sabiedrībā, jo mēs esam ienākuši informātikas laikmetā, un ļoti daudz informācijas vairs nav tikai rakstītā vārda, drukātā vārda formā pieejama uz papīra, bet jau tiek pārnesta elektroniskā veidā. Taču līdz tai dienai, kad katram lauku iedzīvotājam katrā lauku sētā būs personīgais kompjūters, mums ir vajadzīga sava centrālā Nacionālā bibliotēka, kas kalpo kā informācijas centrs un kas var nosūtīt vajadzīgo informāciju jebkurai lauku skolai, jebkuram pagasta namam. Visbeidzot vēlētos atgādināt, ka Nacionālā bibliotēka ir arī tautas pašapziņas, pašapliecināšanās pazīme. Cik skaistas, cik pieejamas publikai, cik tiešām lietojamas ir Nacionālās bibliotēkas telpas, — par to spriež katrs, kas tām iziet cauri. Un ja kādā zemē ir acīm redzami nelabvēlīgi apstākļi, ja ir redzams, ka cilvēkam nav iespējams piekļūt pie tās informācijas, kas viņam ir vajadzīga, tad, protams, tas nenāk par labu valsts vispārējam tēlam. Gribētu izteikt cerību, ka, ieejot nākamajā gadu simtenī, Latvijas Nacionālā bibliotēka iegūs sev arī to veidolu, ko tai arhitekts Gunārs Birkerts jau sen ir paredzējis. Es aicinātu visus, kam šeit ir sava teikšana un sava atbildība, lūdzu, domāsim par to, lai mēs nākamā gadu simteņa sākumā pasaulei parādītu tādu nacionālo informācijas centru, ar kuru mēs varam lepoties pasaules priekšā. Visiem bibliotēkas darbiniekiem paldies par viņu pašaizliedzīgo darbu tajos apstākļos, kādos viņiem līdz šim ir bijis jāstrādā, un novēlu, lai nākotnē jums klātos daudz labāk.

Arī kultūras ministre Kārina Pētersone izteica atzinību bibliotēkas darbiniekiem par viņu izcilo veikumu lielā garīgo vērtību potenciāla saglabāšanā un vairošanā:

— Grāmatas un bibliotēka latviešiem vienmēr ir turēta lielā godā, un ne jau velti neilgi pēc mūsu valsts dibināšanas tika dibināta arī mūsu valstī lielākā nacionālā grāmatu krātuve — Nacionālā bibliotēka. Bez bibliotēkas acīmredzot nav iedomājama cilvēka attīstība un visas sabiedrības attīstība. Faktiski bibliotēka ir veids, kas piedāvā ļoti personisku izziņas ceļu, jo — vai mēs izvēlamies ceļot laikā un telpā, gremdējoties kādā vecā foliantā, vai mēs ejam modernās informātikas tīklu meklējumu ceļu — tas maršruts, ko katrs izziņas meklētājs sev atrod, ir ļoti individuāls. Es domāju, ka tā lielā un atvērtā, un demokrātiskā bagātība, ko piedāvā Nacionālā bibliotēka, dod ļoti plašas un ļoti personiskas pašapziņas iespējas. Nacionālajai bibliotēkai ir liela nozīme arī tādēļ, ka varbūt šobrīd vēl šauro materiālo iespēju dēļ cilvēkiem arī kultūras ziņā joprojām daudzas durvis ir palikušas slēgtas. Tāpēc ir jo svarīgāk apzināties, ka mums jāpaver Nacionālās bibliotēkas durvis vēl plašāk un jāsaslēdz Nacionālās bibliotēkas krājumi kopā arī ar visu publisko bibliotēku tīklu. Ir brīnišķīgi, ka šodien lasītgribētāju skaits bibliotēkā ir trīsreiz lielāks, nekā bibliotēka savās telpās spēj uzņemt. Un tas faktiski liecina ne tikai par to, cik ļoti cilvēkiem ir vajadzīga informācija, bet arī par jūsu, godātie bibliotēkas darbinieki, profesionalitāti, par jūsu kvalifikāciju un par spēju šajos ļoti sarežģītajos apstākļos piedāvāt cilvēkiem tieši to, kas viņiem ir vajadzīgs. Astoņdesmit gadu cilvēkam — tas ir laiks, kad viņš raugās pasaulē ļoti pieredzējušu skatu, nedara vairs karstgalvīgas lietas un arī neatkārto jaunības dienu kļūdas. Es domāju, ka bibliotēkai tas vēl nebūt nav nekāds vecums. Bet vai nav tā, ka Nacionālā bibliotēka kļuvusi mūsu ģimenē par bērnu, kas izaudzis no vecajām drēbēm, un ģimenei ir jāšūdina jaunas. Ģimenei gan ir knapi un spiedīgi laiki, bet, manuprāt, mēs visi apzināmies, ka šīs jaunās drēbes ir vajadzīgas, arī valdība to apzinās, un tāpēc es gribētu jums šajā brīdī, par spīti šķēršļiem un ikdienas grūtībām, vēlēt sajust prieku par to vajadzīgo darbu, ko jūs darāt sabiedrības labā, vēlēt jums pēc iespējas drīz tikt pie jaunām, skaistām drānām.

Tāds bija arī pārējo runātāju vēlējums — jau pašā nākamā gadsimta sākumā pāriet uz jaunām telpām bibliotēkas jaunajā ēkā. Kā zināms, Nacionālās bibliotēkas ēkas celtniecību sāka plānot drīz pēc tās nodibināšanas 1919.gada 29.augustā. Taču dažādu iemeslu dēļ šī ideja nav īstenojusies, un mūsu nacionālā garīgo bagātību krātuve joprojām gaida lielo notikumu, izvietota vairākās grāmatu glabāšanai pielāgotās ēkās.

LNB ne velti dēvē par Latvijas galveno grāmatu krātuvi. Tā ne tikai glabā vienu no mūsu valsts lielākajiem latviešu literatūras krājumiem, tā ir arī lielākā universālā zinātniskā bibliotēka valstī, kurā ir 4,9 miljoni iespieddarbu un citu dokumentu 60 valodās (pēc 1999. gada 1.janvāra datiem). Unikāls ir Letonikas fonds, kura 57 tūkstošos sējumu dažādās valodās atrodamas ziņas par Latviju un latviešiem, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, kurā ir seni un reti rokraksti, iespieddarbi un fotodokumenti. LNB krājumos ir arī nozīmīgas nošu un mūzikas literatūras, periodikas un kartogrāfisko izdevumu kolekcijas.

Mūsu Nacionālās bibliotēkas galvenais uzdevums ir veidot nacionālo fondu, nodrošināt tā pieejamību plašiem iedzīvotāju slāņiem un saglabāt to nākamajām paaudzēm. Tādēļ kopš 1988.gada tiek veikts darbs pie LNB jaunās ēkas projekta, kura autors ir ASV dzīvojošais latviešu arhitekts Gunārs Birkerts.

Viens no sveicējiem — Nacionālās bibliotēkas celtniecības atbalsta fonda valdes priekšsēdētājs Arvils Ašeradens uzdāvināja bibliotēkas direktoram Andrim Vilkam lāpstu kā simbolisku pamudinājumu ātrāk sākt LNB jaunās ēkas būvdarbus, izteikdams cerību, ka ar tās palīdzību tiks ielikts pirmais akmens jaunās celtnes pamatos.

Gita Kronberga,

"LV" nozares redaktore