Dr. habil. oec. Oļģerts Krastiņš, Latvijas Statistiskas institūta laboratorijas vadītājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Iedzīvotāju subjektīvo labklājības izjūtu lielā mērā veido izvēles iespēja izlietot savu ienākumu pēc personīgajiem ieskatiem. Taču visiem ir jāizdara zināmi maksājumi obligāti, bez kādas izvēles. Protams, vispirms jānomaksā nodokļi. Tas ir tik obligāti, ka algotu darbu strādājošiem tos atvelk pirms algas izmaksas, naudaszīmes nemaz neparādot. Tādēļ mājsaimniecību budžetos nodokļus un citus līdzīgus maksājumus nemaz neuzrāda. Mājsaimniecību ienākumus un izdevumus reģistrē pēc t.s. neto principa, t.i. pēc nodokļu un citu obligāto maksājumu atskaitīšanas.

Un tā — nodokļi ir samaksāti. Vai ar atlikušo naudu varam rīkoties pilnīgi brīvi? Protams, ka ne. Vispirms vēl jāatliek dzīvokļa īrei un komunālajiem maksājumiem. Negribēsim taču, lai iztiesā no dzīvokļa! Tādēļ arī atlikusī nauda būs jādala obligātos maksājumos un pirkumos un tādos, kurus patiešām varam izdarīt pēc savas brīvas izvēles: pirkt vai ne, izmantot pakalpojumu vai ne.

Ja obligāto izdevumu daļa patēriņa izdevumu kopsummā ir maza, rodas subjektīvs iespaids par labklājību, turpretī, ja tā ir liela, — par dzīvi nabadzībā.

Sadalīt patēriņa izdevumus obligātajā un izvēles daļā pagaidām iespējams tikai ekspertīzes ceļā. Tādēļ šeit ir iespējami atšķirīgi viedokļi. Cik zināms, mūsu mēģinājums ir viens no pirmajiem Latvijā.

Obligāto izdevumu grupā vispirms ieskaitījām visus izdevumus, kas saistīti ar mājokli: dzīvokļa īri vai sava namīpašuma uzturēšanas izmaksas, maksu par siltumu, ūdeni, kanalizāciju u.c. Ja mājokli negrib zaudēt, šo izdevumu samaksa ir obligāta. Mājokļa apmaiņa uz mazāku un lētāku ir grūti izdarāma, jo mazo dzīvokļu valstī trūkst. Šī apmaiņa ir dārga, jo jāsedz lieli pārcelšanās izdevumi. Turklāt pārcelšanās uz sliktāku mājokli ģimenei nozīmē kritienveida labklājības pazemināšanos, kas pasliktina ģimenes labsajūtu uz daudz ilgāku laiku, nekā stingra taupība citos izdevumu veidos.

Vēl par obligātiem uzskatām izdevumus veselības aprūpei, jo veseli cilvēki ir pašu ģimeņu un arī visas valsts pirmā prioritāte.

Savukārt brīvas izvēles grupā ieskaitījām visus izdevumus, kas saistīti ar atpūtu un brīvā laika pavadīšanu, izdevumus tabakas un alkoholisko dzērienu iegādei. Pēdējie divi gan ir brīvas izvēles izdevumi tikai filozofiskā nozīmē. Reāli šo narkotiku ietekmē nonākušajiem minētie izdevumi tāpat ir obligāti.

Visas pārējās grupas, pēc mūsu domām, nevar pilnībā pieskaitīt ne pie obligāto, ne izvēles izdevumu grupām, Piemēram, uztura izdevumi pamatos ir obligāti, jo bez pārtikas neviens nevar iztikt. Tomēr labāk un pat tikai nedaudz labāk situēto ģimeņu ēdienkartē parādās kādi augstvērtīgāki un līdz ar to dārgāki produkti, šādi tādi kārumi, kuru iegādi izdara, jau izvēloties. Līdzīgi ir ar transporta izdevumiem. Brauciens uz darbu un atpakaļ ar sabiedrisko transportu ir obligāts, brauciens uz teātri — jau izvēles pasākums, tāpat brauciens ar taksometru vai personīgo auto. Līdzīgi jāvērtē sakaru izdevumi un citas izdevumu grupas.

Šajā pētījumā tos izdevumus, kurus, pēc mūsu ekspertīzes vērtējuma, nevar pilnībā ieskaitīt obligātos vai brīvas izvēles maksājumos, sadalījām starp šīm grupām. Par kritēriju izmantojām minēto grupu izdevumu lielumu labklājības ceturtajā deciļgrupā, grupējot pēc rīcībā esošā ienākuma. Šīs grupas mājsaimniecības, starp kurām daudz pensionāru, dzīvo ļoti trūcīgi, tomēr kaut kā izdzīvo.