Alūksnes rajona galvenā valsts kultūras inspektore Astrīda Leimane:

Par Atzeles novada kultūras ainavu

Līdz četrdesmitajiem gadiem kultūras dzīve novadā pulsējusi ļoti aktīvi. No XIX gadsimta beigām saglabājušās pirmās liecības par jautājumu un atbilžu vakaru organizēšanu, kā arī par ekonomiska un kultūrizglītojoša rakstura biedrību, organizāciju, komiteju, savienību un nodaļu veidošanos. Tās ne tikai aicināja vienkopus vienādu interešu piekritējus, bet izvērsa arī plašu kultūras dzīvi. Tam apliecinājums ir neskaitāmie dramatiskie kursi, kuru noslēgumā vienmēr bija izrādes, atsevišķu koru veidošana un vienošanās kopdziesmā.

Pāršķirstot "MALIENAS ZIŅU" lappuses, rodas pārliecība, ka šīs interešu kopas ir savstarpēji vienojušās par atpūtas organizēšanu pilsētā un iegūtos naudas līdzekļus centušās izlietot noteiktam mērķim, piemēram, Alūksnes Tautas nama un Rīgas Brīvības pieminekļa celtniecībai.

Iesākumā kā aktīvākās var minēt brīvprātīgo ugunsdzēsēju, Annas lauksaimniecības, skolotāju un pretalkohola biedrības. Katra no tām izvērsa kultūrizglītības darbu. Piemēram, Annas lauksaimniecības biedrība noorganizēja pirmo lauksaimniecības tehnikas izstādi, ugunsdzēsēju biedrība rīkoja balles, izrādes, zaļumu svētkus, loterijas un bazaru, bet 1880.gadā dibinātā Alūksnes dziedāšanas un mūzikas biedrība bieži rīkoja pašu iestudēto lugu izrādes, priekšlasījumus un dziesmu vakarus. Piemēram, 1907.gada 29.aprīlī dziesmu un deklamāciju vakarā "Latviešu dzejas valsts" viesojās tolaik iecienītais dziedātājs un aktieris Jēkabs Duburs. Šīs biedrības priekšgalā bija tirgotājs un namīpašnieks Ernests Zaķītis, fotogrāfs Eduards Zariņš, grāmatu un rakstāmlietu tirgotājs Oto Šķenders un vietējās biedrības teātra aktieris Jānis Līcis.

Biedrībai bija arī savs koris, ap kuru grupējās apkārtējo pagastu

un biedrību kori. 15 gadus (no 1901.) kori vadīja Šļukuma skolas skolotājs Jānis Zībiņš.

Novada koru vadītāji bija Pleskavas skolotāju semināra audzēkņi.

Ja ticēt divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Alūksnē iznākušajam laikrakstam "Malienas Ziņas" (1930.gada 19.jūnija numurs), tad pirmie dziesmu svētki Alūksnē notikuši Rijukalna rijās (tās vēlāk nodegušas) 1913.gadā. Svētkos, kurus organizēja Alūksnes dziedāšanas un mūzikas biedrība, piedalījās 13 kori virsdiriģenta Paula Jozuus vadībā.

Otrs koru veidošanās, atjaunošanās un kora dziedāšanas aktivizēšanās vilnis Malienas novadu skāra pēc kariem un revolūcijām divdesmitajos gados. Kori bieži devās koncertizbraukumos pie tuvākiem un tālākiem kaimiņiem. Savs jauktais koris un vīru dubultkvartets Alūksnē bija vietējiem igauņiem.

VI Vispārējos dziesmu svētkos Rīgā piedalījās četri novada kori. Latviešu jaunatnes savienības Alūksnes organizācijas, pilsētas koris, Apekalna lauksaimniecības biedrības un Gaujienas mūzikas un dziedāšanas biedrības koris.

1928.gada 12.augustā Tempļakalnā jaunatnes organizācija rīkoja svētkus, kurus nosauca par II Malienas dziesmu svētkiem. Piedalījās 10 kori ar vairāk nekā 400 dziedātājiem, virsdiriģents bija Rīgas skolotāju institūta dziedāšanas un mūzikas pasniedzējs Jēkabs Vītoliņš, svētkos 7.Siguldas kājnieku pulka kori vadīja Kristaps Imaks. Dziesmu svētku dalībniekus telegrāfiski sveica Valsts prezidents Gustavs Zemgals, valdības locekļi, Saeimas deputāti.

Nākamos Malienas dziesmu svētkus rīkoja Alūksnes skolotāju biedrība 1930.gada 13.jūlijā. Piedalījās 11 kori. Virsdiriģents atkal bija brīvmākslinieks J.Vītoliņš. Pirms svētkiem bija notikuši četri koru kopmēģinājumi. Programmā — 20 dziesmas.

III Malienas dziesmu svētkus 1932. gada jūlijā rīkoja jaunatnes organizācija, par diriģentu uzaicinot Nacionālās operas direktoru T.Reiteru.

Paši kuplākie bijuši IV Malienas dziesmu svētki 1934.gadā. Tie notika Pils laukumā.

V un pēdējie Malienas pirmskara dziesmu svētki notika 1938.gada 7.augustā T.Reitera vadībā. Dziesmas bija no IX Vispārējo dziesmu svētku (1938.) repertuāra.

Trešais koru aktivitātes vilnis jau saistāms ar laiku pēc Otrā pasaules kara, kad ir mainījušās diriģentu paaudzes, mainījies klausītājs.

Vērtējot šo laiku, jāteic, ka alūksniešu sirdis saistīja gan dziesma, gan teātris.

Ar 1909.gadu tiek iestudētas izrādes, par kurām atsauksmes varēja lasīt tā laika centrālajā presē. Teātri spēlēja Alūksnē, Apekalnā, Zeltiņos, Jaunlaicenē, Lāzberģī, Kolberģī, Gaujienā, Mālupē, Annā, Ilzenē un Apē. Pirmās lugas, kuras iestudēja, bija A.Alunāna "Kas tie tādi, kas dziedāja" un J.Pāvila "Sievas dēļ".

Alūksnieši ne tikai paši spēlēja teātri, bet labprāt uzņēma arī vieskolektīvus, kā, piemēram, Nacionālo operu, Nacionālo teātri, Jelgavas latviešu teātri, Latgales teātri, Ziemeļlatvijas teātri un citus. Titullomās bieži vien piedalījās Lilija Štengele un Tija Banga.

Ar 1920.gadu Alūksnē darbību sāk saviesīgā biedrība, kura ir pirmsākums Alūksnes pilsētas tautas namam. Biedrība izveidoja kori, rīkoja balles, koncertus, izrādes, kā arī uzņēma vieskolektīvus.

Nodibinoties aizsargu organizācijai 1925.gadā, tika izveidots vēl viens koris, džeza kapella, dramatiskie un deju kursi. Savas darbības laikā atpūtas pasākumus tie organizēja tāpat kā pārējās biedrības tanī laikā.

Reizē ar aizsargiem savu darbību uzsāka arī sporta biedrība. Gadu vēlāk dibinājās izglītības un amatnieku biedrības. Izglītības biedrība izveidoja vīru kori, kura diriģents bija Aleksandrs Berkulis, kā arī dramatiskos kursus.

Amatnieki 1929.gadā noorganizēja skaistuma konkursu "Mis Alūksne". Viņiem bija arī savi dramatiskie kursi. Savukārt Zemnieku savienība, varēja lepoties ar vēl vienu vīru kori.

Visaktīvākais kultūras dzīves organizētājs šajā laikposmā bija 7. Siguldas kājnieku pulks, jo gandrīz katrā rotā bija savi dramatiskie kursi. Pulkam bija savs vīru koris, orķestris, džeza kapella, karavīru sekstets, stīgu orķestris, kapella. Izrādēm dejas iestudēja Milda Lasmane. Pulks organizēja izrādes, koncertus, muzikāli dramatiskus vakarus, Malienas preses balli. Vasaras sezonai sākoties, pilsētas centrā sniedza bezmaksas koncertus.

Kad nodibinājās Sieviešu apvienības Alūksnes nodaļa, tad tās dalībnieces par savu galveno uzdevumu uzskatīja palīdzēt maznodrošinātajiem. Organizējot kultūras pasākumus, atlikušos naudas līdzekļus atvēlēja trūkumcietējiem. Nodaļas nopelns bija pirmais, 1928.gada oktobrī izveidotais bērnudārzs Alūksnē.

Laikposmā no 1930. līdz 1936.gadam nodibinājās vēl 6 interešu vienības.

Interesantu un rosīgu darbību veica Jaunatnes savienības Alūksnes organizācija, kura darbojās ne tikai pašdarbības jomā. Bez jau pieminētajiem citu biedrību darbā raksturīgākajiem šī laika atpūtas pasākumiem jaunatnes organizācija rīkoja diriģentu un ērģelnieku sanāksmes un kursus.

Ar 1927.gadu Alūksnē darbojās dažādi kursi. Tā, piemēram, izšūšanas, rokdarbu, aušanas, saimniecības un mājturības, kā arī valodu, dabas zinību, matemātikas un grāmatvedības. Bez iepriekš minētajiem dramatiskajiem, deju, diriģentu, ērģelnieku kursiem tika pasniegtas arī klavierstundas. Interese par automašīnu acīmredzot rosināja arī organizēt to vadīšanas kursus. Neparastākie kursu sarakstā, manuprāt, ir bijuši frizieru un pasīvās gaisa aizsardzības.

Svinamo un svētku dienu sarakstā bijuši valsts svētki, mātes diena, bērna diena, pļaujas un apkūlības svētki, dažnedažādas svinības par godu dažādiem notikumiem.

Atzīmējot mežu dienas, iesaistījušās visas biedrības. Šo dienu ietvaros tika uzposta pilsēta un tās apkārtne.

Līdz Otrā pasaules kara sākumam Alūksnē darbojas 27 interešu apvienības.

Kā visu Eiropu, tā arī, protams, mazo Alūksni satrauca Otrais pasaules karš. Līdz ar to tika gandrīz paralizēta kultūras dzīve.

Atskatoties uz šo laiku, šķiet, ka tad visvairāk izpaudusies latviešu mentalitāte, jo lielākas grūtības, jo lielāka pārliecība "bēdu manu lielu bēdu, es par bēdu nebēdāju". Cauri tik nepieņemamajai ideoloģijai alūksniešu uzdevums bija saglabāt savu kultūru.

Tāpēc arī, spītējot liktenim, Alūksnē mazpamazām darbu atsāka un no jauna veidojās mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi.

1945.gadā Alūksnē darbu sāka bērnu mūzikas skola. Tās pirmais direktors bija Alberts Mucenieks. Ideoloģiskie darbinieki nevarēja samierināties ar to, ka viņš baznīcā spēlēja ērģeles, tāpēc 1951. gadā skolotājs tika arestēts un izsūtīts.

Taču laikmets virzīja novada ļaudis tā, lai likteņa piespēlētā ironija neļautu mūspuses ļaudīm raudāt, bet meklēt ceļus, kā apliecināt sevi un savu novadu.

Pēc Kultūras ministrijas norīkojuma Alūksnē sāka strādāt Rihards Ādamsons. Ar šo personību saistās mūzikas dzīves atdzimšana, jo tiek veidotas jaunas muzikālas vienības:

* Alūksnes kultūras nama pūtēju orķestris;

* Alūksnes 1. vidusskolas pūtēju orķestris;

* Alūksnes Skolotāju nama simfoniskais orķestris;

* vīru koris "Alūksne";

* vokālie kvarteti.

Viņš bija arī iniciators I Latvijas pūtēju orķestru salidojumam.

2000.gada vasarā Alūksnē notika 10. pūtēju orķestru festivāls. R.Ādamsona vadībā kultūras nama pūtēju orķestris ieguva Tautas kolektīva nosaukumu.

Savulaik R.Ādamsona vadībā skanēja alūksniešu spēkiem iestudētā M.Matvejeva operete "Kopā ar tevi", A.Rozenberga balets "Mārīte un viņas draugi", J.Štrausa melodiju vakari.

Pēc Cēsu mūzikas vidusskolas beigšanas Alūksnē sāka strādāt Ināra un Jānis Kravaļi. Līdz ar viņu atnākšanu mūzikas dzīve sazarojās. R.Ādamsons turpināja strādāt ar orķestriem, kā arī domāja par bērnu mūzikas skolas darbības paplašināšanu, bet Ināra un Jānis savu prasmi virzīja uz dziedošajiem kolektīviem: jauktajiem koriem Ilzenē, Jaunannā, skolotāju namā. Abu diriģentu kopdarbā ar kultūras nama jaukto kori "Dzelme" iegūts Tautas kolektīva nosaukums. Viņu vadītajiem vokālajiem ansambļiem mūžs nav bijis īsāks par 20 gadiem. Ināras un Jāņa rosināti, skanējuši J.Karlsona un V.Kaminska autorvakari.

1959.gadā Alūksnē sāk strādāt vēl viena ļoti spilgta personība Uldis Sedlenieks, kurš 1969.gadā ar drāmas ansambli iegūst Tautas kolektīva nosaukumu. Bija laiks, kad teātrinieki ar nepacietību gaidīja vasaru, lai atvaļinājuma laikā varētu doties viesizrādēs. Taču saimnieciskās rūpes mazpamazām sāka nomākt izbraukuma izrādes. Līdz ar to režisoram bija jāsāk domāt, kā nepazaudēt savus domu biedrus. Un tā, kopējiem kolektīva spēkiem, vecā kultūras nama pagrabā tika izbūvēta kamerzāle. Nu teātriniekiem ir savas telpas un režisoram savs darba kabinets. Pirmie viesi teātra zālē bija republikas skates "Kamerizrāde – 91" dalībnieki. Jauno telpu saimnieki savā zālē uzņem vieskolektīvus, organizē literāras pēcpusdienas, bērnu teātra pēcpusdienas, kā arī novada vietējiem literātiem ļauj tikties viņu autorvakaros.

Šovasar ar KKF un Alūksnes pilsētas domes atbalstu notika festivāls "Kamerizrāde – 99 un Rainis", kura iniciators, nu jau jaunā darbības kvalitātē pārtapušais, ATT "Slieksnis".

Ja dziedātāji, orķestranti un teātrinieki sevi spilgti spēj pieteikt kādā no pašizpausmes mirkļiem, savam skatītājam vai klausītājam laika ierobežojumā, tad lietišķās mākslas meistari savu varēšanu apliecina ilgstošā darba procesā, bet savu veikumu vērtējumam atdod ilglaicīgi. Alūksnes lietišķās mākslas studijai Tautas kolektīva nosaukumu palīdzēja iegūt G.Graudule un U.Jansone.

Pēc vēsturiskajām liecībām Alūksnes muzejā, dejotāji darbību sākuši 1946.gadā. Viņu vadītāja bija Erna Šteinberga.

R.Ādamsons, U.Sedlenieks, I.,J.Kravaļi, G.Graudule un U.Jansone ir šī novada spilgtās personības, kuru rosinātas veidojās dažādas cilvēku pašapliecināšanās intereses. Viņu darbība gadu gaitā ir apliecinājusi tautas mākslas nepieciešamību, jo blakus viņiem ir veidojušās jaunas mākslinieciskās pašdarbības vienības, kā arī to vadītāji.

"Dziesmotā revolūcija" mūs, Latvijā dzīvojošos kā savulaik skolu beidzējus, nolika izvēles krustcelēs. Tikai šoreiz neviens neteica: "Nu, ir visas durvis vaļā, atver acis un ausis, novērtē, ko šis laiks tev piedāvā, un mēģini graudus no pelavām šķirt".

Šo laiku atceroties, gribas teikt paldies rajona pašvaldību vadītājiem, jo nevienam toreiz neienāca prātā slēgt kultūras iestādes un šo darbību argumentēt ar finansu trūkumu. Nenoliedzami, ka josta bija jāsavelk stingrāk un ka labā iecere ne vienmēr pilnībā tika realizēta, taču noturējās tie, kas saprata, ka no malas klāt neviens nenāks un nepalīdzēs, ka ir sācies laiks, kurš diktē noteikumus ne tikai izdzīvošanai, bet gan reālai un aktīvai darbībai. Bijušās Kultūras ministrijas pakļautībā esošās iestādes jauno saimniekošanas veidu varbūt tik sāpīgi nepārdzīvoja, jo gan finansējums, gan materiāli tehniskais nodrošinājums vienmēr bija ļoti pieticīgs, salīdzinot ar arodbiedrību un resoru pakļautajām iestādēm. Tāpēc arī galvenokārt pastāvēt beidza pašdarbības kolektīvi, kuri bija bagātu saimnieku aprūpē.

Ne vienmēr tolaik bagāto saimnieku pašdarbības kolektīvos visi piedalījās aiz pārliecības, ka grib sevi apliecināt kādā no žanriem. Tā zināmā mērā bija iespēja ātrāk tikt pie dzīvokļa, bērnu ārpusrindas iekārtot bērnudārzos, ekskursijas ir pilnīgi apmaksātas, kā arī vēl citas priekšrocības. Šiem cilvēkiem pārmaiņu gados grūti bija saprast, kā tad tā, ka no tā visa jāatsakās un arī autobuss par velti vairs nevizina.

Šobrīd Alūksnes rajonā darbojas 22 kultūras/tautas nami, kuros strādā 59 darbinieki, no tiem 4 ar augstāko izglītību, bet 13 ar vidējo speciālo.

Pēc statistikas datiem, pašlaik rajonā darbojas pašvaldību finansēti 74 pašdarbības kolektīvi, kas aptver 1241 dalībnieku. Pagājušajā gadā no pašvaldību budžeta piešķirti 118 862 lati, bet no valsts budžeta — 2509 lati.

Alūksnes novada ļaudis var būt gandarīti par skolotāju kora "Atzele", kamerkora "Sonus", deju kopu "Jukums" un "Metenis", Apes sieviešu vokālā ansambļa, E.Glika Alūksnes valsts ģimnāzijas pūtēju orķestra un Alūksnes TT "Slieksnis" startiem dažādu līmeņu skatēs. Šie ir kolektīvi, kuri savu varēšanu ir parādījuši starptautiskos konkursos un festivālos.

Pirmā bibliotēka novadā ir atvērta 1875. gadā Alsviķos, kuru ierīkoja slavenā kultūras darbinieka Jāņa Grestes tēvs.

No 1896. gada darbojas bibliotēkas Malienā un Annā, no 1909. gada — Ilzenē, bet no 1920. gada — Trapenē.

Uz šodienu Alūksnes rajonā ir atvērtas 24 bibliotēkas, kurās strādā 36 bibliotekāres, no tām 4 ar augstāko, bet 15 ar vidējo speciālo izglītību.

Pagastu pašvaldības bibliotēku fonda komplektācijai ir piešķīrušas 7953 latus, pārējiem izdevumiem — 7451 latu. Uz 1999.gada 1.janvāri rajona bibliotēkās bija 7857 lietotāji.

Rajonā darbojas 5 mūzikas un mākslas skolas Alūksnē, Gaujienā, Jaunannā, Rezakā ar filiālēm Mālupē, Apē un Liepnā, kuras apmeklē 723 audzēkņi.

Ik dienas savu apmeklētāju gaida Alūksnes novadpētniecības un mākslas muzejs, J.Vītola Gaujienas "Anniņas", kā arī Kalncempju pagasta Ates dzirnavas.

Gandrīz ik katrā pagastā ir sava vēstures istaba vai ekspozīcija par nozīmīgiem konkrētās vietas cilvēkiem.

Alūksnes rajonā par tradīciju ir kļuvušas E.Glika piemiņas dienas un garīgās mūzikas festivāls, J.Vītola Mūzikas diena, starptautiskais deju festivāls "Krustami dejami", pļaujas svētki Ates dzirnavās, rajona kultūras darbinieku diena, kā arī svētki dažādiem mākslinieciskās pašdarbības žanriem. No jauna folkloras svētku tradīciju ir aizsācis Jaunlaicenes pagasts.

Savulaik Alūksne ir bijusi saimnieka lomā ne tikai pirmā pūtēju orķestra salidojumam, bet arī teātru un skolotāju koru salidojumam, Mūzikas dienām, novada koru svētkiem, KF Spīdolas prēmijas pasniegšanas ceremonijai.

Savas uzstāšanās nobeigumā es gribētu izteikt pārliecību, ka mums, kas konkrētajās vietās veicam valsts kultūrpolitikas realizāciju, jāiemācās savu darbību virzīt tā, lai redzētu, ka nevajag dalīt kultūras procesus, bet saskatīt tos kopsakarībā, tā mēģinādami pašvaldību finansējumu nesadrumstalot.

Ceru, ka visi kopā iemācīsimies izjust saimnieka lomu savā nozarē, kas stimulētu būt meklētājiem. Ceru, ka bieži vien savu nezināšanu, nemācēšanu un kūtrumu neaizsegsim aiz finansu trūkuma plīvura.

Nenoliedzu, ka ir jau arī tā, ka tas, ko nejūtam un neredzam uzreiz, tā finansiālo atbalstu var pagaidīt. Taču izsaku pārliecību, ka reģionālās reformas pārmaiņās mācēsim runāt ar patiesu lepnumu par savu novadu, tradīcijām un cilvēkiem.

Referāts Latvijas Zinātņu akadēmijas un Alūksnes rajona padomes kopsēdē par pētījumiem "Letonikā" Alūksnē 1999.gada 3.septembrī