Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības galvenā inspektore Silvija Ludviga:

Par Alūksnes novada kultūrvēsturisko mantojumu

Referāts Latvijas Zinātņu akadēmijas un Alūksnes rajona padomes kopsēdē par pētījumiem "Letonikā" Alūksnē 1999.gada 3.septembrī

Latviešu tautas veidošanās laika posmā no 6. līdz 16.gadsimtam norisa ļoti sarežģītos vēsturiskos apstākļos. Pleskavas kņazistes karaspēka iebrukumi, 12.gs. beigās un 13.gs. vācu krustnešu agresija un nemitīgi kari, kuri īpaši skāra latgaļu apdzīvoto Tālavu un tās sastāvdaļu — Atzeles zemi... Kopš 1180.gada šīs zemes atradās Novgorodas atkarībā. Atzele ir vecais Gaujienas nosaukums. Dokumentos tas bija saglabājies vēl mūsu gadsimta sākumā, taču tiek pieļauta doma, ka Atzeles centrs varēja būt Alūksne ar lielo pilskalnu ezera pussalā (tagadējo Tempļa kalnu) un apmetni pie tās (tagad Alūksnes apmetni), no kurām ne pārāk lielā attālumā uz visām debesspusēm atrodas vēl pieci lieli pilskalni — Popju, Nametkalna, Siseņu (Gerasimu), Celinsku un Spīdzenieku. Šī teritorija robežojās ar igauņu un krievu apdzīvotajiem novadiem, tāpēc līdz pat mūsdienām Alūksnes rajonā ir jūtama etniskā un kultūru mijiedarbība. Vēl sešdesmitajos gados Ilzenes pagastā un Virešu pagasta Līvēs varēja dzirdēt igauņu valodu, bet 19.gs. vidū igauņu tautības iedzīvotāji, arī lībieši, bija sastopami vairākās muižās. Liels igauņu pieplūdums no Dienvidigaunijas vietām bija 19. gadsimta beigās, kad pārcēlās ģimenes. Vēl šodien Virešu pagastā dziļi mežos teiksmainā Gaujas krastā ir saglabājies Līves ciems ar savu, tikai šīm sētām raksturīgo arhitektūru un kultūrvidi. Dažas no šīm ēkām ir pārvestas uz Brīvdabas muzeju.

Novadā vairāk vai mazāk ir saglabājušies vācu, zviedru, poļu un krievu kultūru elementi bijušo vācu baronu muižu apbūvē, Gaujienas un Alūksnes cietokšņos (vācu un zviedru fortifikāciju meistari), muižu parku izveidē, baznīcu celtniecībā, kā arī daudzos mākslas priekšmetos un interjerā.

Mūsu novadnieks Pauls Kampe Zviedrijā publicējis zinātnisku darbu par amatniecību Latvijā. Autors min māksliniekus, būvmeistarus, kalējus, namdarus, mērniekus un dārzniekus, kas darbojušies Alūksnes novadā, īpaši muižās no 1634. līdz 1874.gadam. Te sastopam zviedru, vācu, poļu, čehu, protams, arī latviešu cilmes uzvārdus. Liecības par dažādu tautību pārstāvju klātbūtni sniedz arī Pilssalas izrakumos atrastās 14.—17.gadsimta monētas, ieroču detaļas un citi priekšmeti. Ar vēlāku datējumu ir literatūras izdevumi, gleznas, dažādi mākslas darbi un interjeru apdares detaļas, kas liecina arī par itāļu un franču ietekmi.

Alūksnes rajonā atrodas 97 valsts aizsardzībā ņemti arheoloģiskie objekti. No tiem: 11 pilskalni (visiem valsts nozīmes statuss), 3 senču apmetnes — Cepurītes sala un Vārņu ezera mītne (valsts nozīmes arheoloģijas objekti), 8 kulta vietas (divām valsts nozīmes statuss), 2 viduslaiku pilis (abas valsts nozīmes objekti) — Gaujienas un Alūksnes, kā arī 71 senkaps, no tiem 39 valsts nozīmes statuss. Jāteic, ka arheoloģisko objektu sadalījums pēc nozīmes ir relatīvs, jo daudzi senkapi un kulta vietas nav pētīti. Par iemeslu tam ir bijis vai nu attālums no galvaspilsētas, vai arī materiālo līdzekļu trūkums.

Kultūras pieminekļu sarakstā Alūksnes rajonā ir 195 arhitektūras pieminekļi, no tiem 50 ir valsts nozīmes statuss. Ņemtas aizsardzībā 12 muižu apbūves, 2 pusmuižu apbūves un 1 mācītājmuiža. Piecas apbūves ir valsts nozīmes aizsargājamie objekti: Alūksnes, Gaujienas, Ziemeru, Zvārtavas mācītājmuiža.

Kā pilsētbūvniecības paraugs valsts aizsardzībā ir Alūksnes vēsturiskais centrs. Tas aptver samērā lielu teritoriju, kurā ietilpst vairāki ievērojami arheoloģijas un arhitektūras objekti, piemēram, Jaunās un Vecās pils apbūve, Alūksnes evaņģēliski luteriskā baznīca, Bībeles muzejs, Alūksnes parks ar dažādām mazajām arhitektūras formām, ezera daļa ar Pilssalu un Tempļa kalnu.

No mākslas objektiem aizsardzībā ņemtas tikai valsts nozīmes mākslas vērtības, pavisam 37 priekšmeti, no kuriem kā redzamākos var minēt Ernsta Glika "Bībeles" tulkojuma pirmizdevumu (1689.gads), izcilā itāļu tēlnieka Kanovas parka vāzi (18.gs. beigas), 11 gleznas, dažādus sudraba piederumus, 3 altārus, 3 kanceles, 3 zvanus, 2 ērģeles.

Bez arheoloģijas, arhitektūras un mākslas kultūras pieminekļiem, kas ietverti Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības sarakstos, vēl ir vēstures grupas objekti, kuri pagaidām nav tajos iekļauti. Šīs grupas objekti tiek apzināti un izvērtēti.

Viena no izcilākajām 17.gs. personībām, kas dzīvoja un strādāja Alūksnes novadā, bija vācu mācītājs Ernsts Gliks (1652—17065). Viņš deva lielu ieguldījumu latviešu tautas izglītošanā. Viņa vadībā Alūksnē latviešu zemnieku bērniem tika atvērta pirmā skola (1686), kas apmācīja un sagatavoja jaunos skolotājus visam Vidzemes novadam. E. Glika lielākais devums Latvijas kultūrvēsturē ir "Bībeles" tulkojums no latīņu valodas un ivrita latviešu valodā: Vecā derība 1685.gadā un Jaunā derība 1689.gadā. Par piemiņu šiem abiem notikumiem viņš pie mācītājmuižas iestādīja divus ozolus, kas aug vēl šodien.

Alūksnes novadā dzīvojuši un strādājuši daudzi citi tautā pazīstami cilvēki. Gaujienā atrodas Jāzepa Vītola vasaras māja — muzejs "Anniņas". Trapenes pagastā dzimis un Gaujienas vidusskolā mācījies dzejnieks Ojārs Vācietis. Apē dzīvojusi dzejniece Elīna Zālīte, rakstnieks Linards Laicens un folkloras vācējs Dāvids Ozoliņš. Alsviķu pagastā dzīvoja izcilais soļotājs Ādolfs Liepaskalns (tagad tur uzstādīts piemiņas akmens, kapavieta ir Apekalna kapsētā). Alūksnes novadā šūpulis kārts gleznotājam Leo Koklem, Fridriham Meritam (abi Jaunalūksnes pag.), Jānim Selgam (Alsviķu pag.), skolotājam un muzeju dibinātājam Jānim Grestem (Alsviķu pag.), ģeodēzistam — profesoram Jānim Biķim (Mālupes pag.) un Alvilam Buholcam (Jaunalūksnes pag.), igauņu matemātikas profesoram Jānim Sarvam (Malienas pag.), mūsdienu literātēm Mārai Svīrei, Lijai Brīdakai un Vitai Vīksnai, dzejniecei Skaidrītei Kaldupei (Annas pag.) un Kornēlijai Apšukrūmai (Virešu pag.).

Kā atsevišķu kategoriju vēstures objektu grupā var izdalīt kapus. Pēc sadalījuma tie ir baronu kapi, Latvijas neatkarības cīņās kritušo karavīru kapi, Lāčplēša ordeņa kavalieru kapi, Otrajā pasaules karā kritušo vācu un sarkanās armijas karavīru kapi un civilās kapsētas. Vecie kapi samērā labi saglabājušies Apekalna, Gaujienas, Zeltiņu kapos, Alūksnē kapsētā šo teritoriju septiņdesmitajos gados laicīgā vara nopostīja, novāca krustus un pieminekļus, kuri ne mazums bija unikāli sava laika mākslas darbi, kā arī tā laika svarīgi liecinieki. Pie tam uzraksti uz šiem pieminekļiem un krustiem liecināja par tā laika Alūksnes novada vēsturi un cilvēkiem, kas te dzīvojuši. Daļu čuguna un metālkaluma krustu vēl var atrast kapu teritorijā, bet šobrīd šīs vēstures liecības iet zudībā. Nav nevienas oficiālas institūcijas, kam būtu jārūpējas par šo vērtību saglabāšanu. Dažādu laiku kapu teritoriju uzraudzība un sakopšana pagaidām ir pašvaldību pārziņā.

Alūksnes rajonā atrodas vairāki tehnikas pieminekļi. Pēc ilgām un grūtām cīņām augstākajos līmeņos pagājušā gada nogalē aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā beidzot tika iekļauta Alūksnes–Gulbenes šaursliežu dzelzceļa līnija ar stacijām, inženiertehniskajām būvēm un ritošo sastāvu. Bet tas vēl nedod garantiju, ka šis dzelzceļš netiks slēgts. Kā zināms, jebkurš neapsaimniekots un neizmantots objekts ir nolemts iznīcībai. Ja šo posmu slēgs, mēs pēc gadiem varēsim labākajā gadījumā apskatīt kādā angārā ritošo sastāvu. Inženierbūves, staciju ēkas un citas būves aizies bojā. Tā mēs iznīcināsim vienīgo "mazbānīti" (kā to dēvē alūksnieši un gulbenieši) Baltijā. No tehniskām un vēsturiskām būvēm var minēt bijušā Rīgas – Pleskavas lielceļa posmu (Ošu ielā 100 m posmā bruģis), arkveida mūra tiltu pāri Vizlas upei Vidagā, slēgumu uz Gaujas pie Sikšņiem (koku pludināšanas vajadzībām), Grūbes HES uz Vaidavas, Mālupes ūdensdzirnavas un Otes dzirnavas, kas varbūt nav guvuši pienācīgu novērtējumu.

Arheoloģiskie izrakumi Alūksnes rajonā ir veikti ļoti maz. Arheologa Māra Atgāža vadībā izrakumi ir izdarīti Asaru un Ķesteru senkapos, Repju senkapus pētījis Francis Zagorskis. Vēl pētīti tika savulaik arī Bundzēnu un Spieķu senkapi. Jaunlaiviņu kapulauku ir rakņājis Jānis Greste (senkapi atrodas blakus viņa dzimtajām mājām), vākdams senlietas muzejiem. Izrakumi nav izdarīti nevienā no 11 Alūksnes rajonā esošajiem pilskalniem, izņemot zondāžu Tempļa kalnā, kur konstatēts 1 m biezs kultūrslānis. Tas ir ļoti maz, lai spriestu par novada kultūrvēsturisko attīstību. Toties ir notikuši nopietni senkapu un pilskalnu teritoriju postījumi. Daļa senkapu nopostīta nezināšanas, vienaldzības vai vienkārši cilvēku muļķības dēļ, daļa šo postījumu veikti apzināti un notiek joprojām, vairāk savtīgu iemeslu dēļ. Gandrīz visi šie objekti ir apauguši ar mežu. Pašlaik notiek intensīva mežu izstrāde. Kaut gan likumdošana paredz jebkuru saimniecisko darbību šajos objektos saskaņot ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju, jāsaka, ka ne vienmēr tas tiek ievērots. Tā 1998.gadā notika patvaļīga meža izciršana Siseņu pilskalna rietumu daļā. Izveidoja kailcirti, vēlāk vētrā atkailinātā meža daļa pārvērtās vējlauzā. Lai sakoptu šo objektu, lietoja smago tehniku, līdz ar to bojājot pilskalna kultūrslāni.

Izpētīta daļa no kultūrslāņa Alūksnes pilsdrupās, daļēji konservētas mūra sienas. Būtu nepieciešama pilsdrupu augšdaļas konservācija. Nekādi pētījumi nav veikti Gaujienas pilsdrupās.

No arhitektūras pieminekļiem vispilnīgāk agrākajos gados tika pētīta Zvārtavas pils, Gaujienas pils, Ziemeru pils, Alūksnes pils un Alūksnes pils parks. Pateicoties Kultūrkapitāla fonda piešķirtajiem līdzekļiem, šovasar notiek arhitektoniskās un mākslinieciskās izpētes darbi vairākos nozīmīgos kultūras pieminekļos. Augusta sākumā Alūksnes Jaunajā pilī darbus veica arhitektoniskās un mākslinieciskās izpētes grupa "AIG". Epizodiski visā šīs vasaras laikā notiek izpētes darbi Alūksnes parka Aleksandra paviljonā, kur strādā Rīgas amatu skolas audzēkņi restaurācijas vecmeistares Aīdas Podziņas vadībā. Steidzīgi glābšanas darbi nepieciešami valsts nozīmes arhitektūras piemineklim Alūksnes luteriskajai baznīcai, kas būvēta 1781.—1788.gadā pēc izcilā arhitekta Hāberlanda projekta. Būves austrumu galā vērojama nopietna pamatu sēšanās, tā rezultātā gala sienās parādījušās plašas plaisas un pēdējo piecu gadu laikā altāra daļa (arī valsts nozīmes mākslas piemineklis) nosēdusies pat par 24 centimetriem. Šovasar tika izpētīts pamatu stāvoklis. Nepieciešams nopietns remonts ērģelēm (valsts nozīmes mākslas objekts). Kultūras mantojuma dienas šogad notiks 11. un 12.septembrī, kurās tiks reprezentētas 100 skaistākās Latvijas baznīcas. Šajā sarakstā no Alūksnes rajona ietvertas 3 celtnes — Alūksnes un Apekalna evaņģēliski luteriskā baznīca, Alūksnes pareizticīgo baznīca. Kultūras mantojuma dienu ietvaros Alūksnes evaņģēliski luteriskajā baznīcā tiek rīkots labdarības koncerts, kurā saziedotos līdzekļus izlietos Alūksnes baznīcas ērģeļu remontam. Pagājušā gada spēcīgās lietavās radās izskalojumi paviljona — rotondas pamatos, objekts ir nonācis avārijas stāvoklī. Par kultūrkapitāla fonda līdzekļiem tika veikta šī objekta izpēte. Tālākā kārtā jāveic šīs celtnes marķēšana un demontāža, lai varētu nostiprināt pamatus. Blakus skaisti sakoptajai bankas ēkai (valsts nozīmes arhitektūras piemineklis) atrodas Bībeles muzeja namiņš (arī valsts nozīmes arhitektūras piemineklis). Tas bija gaužām noplucis. Radās doma sarīkot labdarības pasākumu, lai piesaistītu līdzekļus šīs ēkas sakopšanai. Daļēji tas izdevās, pietrūkstošo remontdarbu summu segs Alūksnes pilsētas dome. Šobrīd notiek ēkas fasādes restaurācija. Jau divus gadus rit darbi Alūksnes pils parkā — notiek veco mazvērtīgo koku un krūmu novākšana, dīķu celiņu un soliņu atjaunošana, kā arī mazo arhitektūras formu restaurācija un to apkārtnes sakopšana. Apzināti nepieskaršos Alūksnes Jaunās pils problēmām, ar nepacietību gaidām izpētes firmas "AIG" arhitektonisko un māksliniecisko slēdzienu. Tas ir valsts kultūras piemineklis, kas ir nonācis, neteikšu, ka avārijas stāvoklī, bet, ja nekas netiks turpmāk darīts, šis laiks nav tālu. Alūksnes rajonā šāds precedents jau ir — Lāzberģa pils, kura tekošā jumta dēļ nu ir sagruvusi.

Alūksnes rajona pašvaldību teritorijās situācija kultūras pieminekļu aizsardzībā un saglabāšanā ir dažāda. Starp pašvaldībām, kas šīs problēmas izprot un velta tām pienācīgu uzmanību, jāmin Gaujienas, Jaunlaicenes, Kalncempju, pēdējā laikā arī Annas, Alsviķu, Apes, Zeltiņu pagasts.

Īpaši šajā darbībā gribētos atzīmēt Kalncempju pagasta Otes dzirnavu muzeja vadītāju Viktoru Ķirpu un viņa čaklos palīgus. Saņemot niecīgo pagasta atbalstu, viņi, neskaitot darbā pavadītās stundas, gadu no gada spēj sakārtot šo pietiekami plašo muzeja teritoriju un piesaista tūkstošus tūristu no daudzām pasaules valstīm. Mēs lūdzām pārskatīt šī objekta statusu, jo tas ir vietējās nozīmes kultūras piemineklis, un iekļaut to sarakstā kā vienotu objektu valsts nozīmes kultūras pieminekļa statusā. Tomēr tas nav izdarīts. No jauna atdzimst Zvārtavas pils un parks Gaujienas pagastā, kur saimnieko Mākslinieku savienība. Arī tai ir problēmas naudas līdzekļu piesaistē, bet te var just neatlaidību un mērķtiecību. Katrs lats tiek ieguldīts kultūras vērtību saglabāšanā.

Sakārtota kultūrvide var būt pamats jauna biznesa attīstībai Alūksnes rajonā. Tas ir kultūras tūrisms. Bēdīgā stāvoklī nonāk daudzi kultūras pieminekļi, kuri tiek atdoti privātīpašumā. Kā uzskatāms piemērs jāmin Ilzenes muiža, kur pēdējos gados ir mainījušies trīs privātīpašnieki un katrs no tiem bijis tikai ņēmējs. Te izlauzts parkets, noņemti koka paneļi, izzagts interesanti veidotais kamīns. Iet bojā 18.gadsimta sākuma (pārbūvēta 20.gs. sākumā) klasicisma stila ēkas. Rajonā ir vēl vairāki kultūrvēsturiski objekti, kuru īpašnieki pašlaik nespēj pienācīgi rūpēties par tiem. Valsts ar likumu ir ņēmusi aizsardzībā šos objektus, bet visu atbildību par to uzturēšanu un saglabāšanu ir novēlusi uz to īpašnieku vai pārvaldītāju pleciem.

Latvijas nacionālajā ziņojumā "Kultūrpolitika Latvijā", kas 1998.gada 7.aprīlī tika apspriests un akceptēts Eiropas Padomes Kultūras komitejas sēdē, saistībā ar kultūras mantojuma saglabāšanu, ir minētas šādas rekomendācijas:

— ir jārada speciāla valsts programma (ietverot tajā kreditēšanu uz atvieglotiem noteikumiem) apdraudēto arhitektūras pieminekļu restaurēšanai;

— kur tas iespējams, kultūras mantojuma vietas ir jāizmanto aktīvi un dinamiski, piemēram, apvienojot šo mantojumu ar izpildītājmākslām, var sekmēt peļņu nesoša kultūrtūrisma attīstību.

Arī Ministru kabineta 1998.gada 27.novembra deklarācijā Kultūras mantojuma aizsardzībai ir noteikti vairāki uzdevumi, bet gadu no gada pieminekļu glabāšanai tiek iedalīta niecīga summa Ls 250 000, no kuriem gandrīz puse paliek Rīgā, otra puse tiek sadalīta lauku rajonos grūstošajiem objektiem. Tā 1998.gadā Zvārtavas pils jumta remontam atvēlēja 700 latus, Alūksnes Jaunās pils balkona remontam 1000 latus. Šogad Alūksnes rajonā nauda netika iedalīta nevienam objektam. Gribētu pieskarties vēl vienai problēmai, kas skars visus lauku, mazpilsētu un rajonu centru iedzīvotājus. Tā ir teritoriālā reforma. Es uzskatu, ka līdz galam netiek izvērtēti visi šīs reformas plusi un mīnusi. Protams, kā ieguvēja varētu izrādīties valsts, noveļot savas problēmas uz pašvaldībām un iedzīvotājiem. Pie manis katru dienu iegriežas trīs četri cilvēki, kuru darbība saistās ar kultūras pieminekļu apsaimniekošanu, šeit es neskaitu visus apgrūtinājumu saskaņojumus, kas ir nepieciešami, lai reģistrētu īpašumu Zemesgrāmatā. Daudz ir skolēnu, kas lūdz informāciju par kultūras un vēstures pieminekļiem. Veidojot reģionālās kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas, šie pakalpojumi būs pieejami tikai reģionu centros. Tas nozīmē, ka skolu jaunatne nespēs saņemt šo informāciju uz vietas un kultūras pieminekļu īpašniekiem būs jātērē laiks un līdzekļi, lai saņemtu nepieciešamos pakalpojumus reģiona centrā. Bet vispostošāk šī reforma var skart tieši kultūrvēsturiskos objektus. Tagad mēs dzirdam, ka tiks likvidētas mazās skolas. Bet te ēkas bieži vien ir kultūras pieminekļi. Alūksnes rajonā tādas ir divas. Tālāk sekos pašvaldību apvienošanās. Bet pagastu centri parasti atrodas muižu apbūvju teritorijās, kur izvietoti pašvaldību kultūras nami, bibliotēkas un bērnudārzi. Objekti tiek apsaimniekoti un katra pagasta iespēju robežās uzturēti daudzmaz kārtībā. Kas ar šiem kultūras pieminekļiem notiks pēc pagastu apvienošanās? Alūksnes rajona sešu pašvaldību administratīvie centri atrodas muižu apbūvēs. Man gribas domāt, ka ar šo Latvijas kultūras mantojumu, kas veido neatņemamu Latvijas ainavas un kultūrvides sastāvdaļu, notiks tas pats, kas notika ar padomju laikā radītajiem ražošanas objektiem laukos. Vai mēs to gribam? Vai mēs to drīkstam pieļaut?

Katra nākamā paaudze atšķirīgi uztver un izprot pagātni un gūst no tā jaunas atziņas. Kultūras mantojums veidojies ir gadu simtos, un jebkura mantojuma daļas iznīcināšana padara mūs nabadzīgākus. Kultūras mantojumu nākamajām paaudzēm jācenšas nodot maksimāli autentiskā veidā, restaurācijās nav pieļaujama viltota iespaidu radīšana.

Pagājušā gadā oktobra beigās Latvijas Restauratoru biedrība rīkoja savu izbraukuma sēdi Alūksnē. Mums ir nodibinājies labs kontakts ar vairākiem speciālistiem, kuri šodien strādā mūsu pilsētā. Es lieku cerības, ka arī pēc ZA izbraukuma sēdes Alūksnes rajons būs kaut kādā ziņā ieguvējs. No savas puses es novēlu zinātnieku saimei panākt savu ietekmi augstākās varas ešalonos. Lai turpmāk valstij svarīgi lēmumi un likumi netiktu pieņemti, tikai no finansu un ekonomiskā viedokļa vadoties.