Daidžests. Citu rakstītais

"Dziedāt citu dziesmu"

"The National Interest"

— Summer 1999

Eiropas ziemeļaustrumu nostūrī atrodas trīs mazās Baltijas valstis - Igaunija, Latvija un Lietuva.

Kaut arī ir bijuši ilgi laika periodi, kad pārējā Eiropa tās bija aizmirsusi, Baltijas valstis patiesībā vairāk nekā astoņus gadsimtus ir bijušas Rietumu civilizācijas sastāvdaļa, un tām reižu reizēm ir izdevies ielauzties Rietumu apziņā un arī pieklauvēt pie sirdsapziņas. Šodien šīs valstis atrodas pie nesen paplašinātās NATO un visai drīzā nākotnē paplašināmās Eiropas Savienības austrumu robežas. Būdamas šajās pozīcijās, tās Savienotajām Valstīm izvirza nopietnus ārpolitiskus jautājumus.

Es pirmo reizi apmeklēju Baltijas valstis 1989.gada augustā, 50.gadadienā kopš nacistu un padomju pakta parakstīšanas, kas tās bija nolēmis padomju virskundzībai. Tas bija laiks, kad Baltijas valstis ātri atjaunoja savu nacionālo identitāti un autonomiju. Pagājušā gada augustā es atkal apmeklēju Igauniju un Latviju, brīdi, kad tika atzīmēta septītā gadadiena kopš to neatkarības deklarācijām, kas tās atsvabināja no mirstošās Padomju Savienības. Šajā reizē es saskatīju ne tikai kontrastu starp 1989.gadā valdošo neatkarības romantiku un neatkarības realitātēm 1998.gadā, bet arī kontrastus uzskatos par trim pieejām šo realitāšu izvērtējumā.

Baltijas valstis būtu aplūkojamas caur triju dažādu perspektīvu prizmu, ikviena no kurām atspoguļo savu daļu patiesības par šīm valstīm šodien. Šīs prizmas atspoguļo nacionālo, krievu un Rietumu (īpaši amerikāņu) realitātes uztveri. Ikviena no šim prizmām rāda pavisam citu stāstu par to, kas ir noticis Baltijā pagājušo desmit gadu laikā un atspoguļo savu noteiktu prognozi par to, kas notiks nākamajos desmit gados. Katra prizma pievērš īpašu uzmanību kādam noteiktam ekonomikas sektoram un noteiktam politikas veidam. Mijiedarbība starp šīm trim realitātēm izraisa tos politikas jautājumus, kas atrodas politisko debašu centrā šodienas Baltijas valstīs. Amerikāņiem pašlaik pats svarīgākais jautājums ir jautājums par NATO paplašināšanās "otro raundu". Šajā esejā es aplūkošu tikai tās divas valstis, kuras es apmeklēju pagājušajā gadā.

 

Nacionālā versija

Apskatītas caur nacionālo prizmu, Baltijas valstis pauž tādu stāstu, kas neapšaubāmi ir viens no neparastākajiem un aizkustinošākajiem visā cilvēces vēsturē. Tas ir romantisks, heroisks un pat episks.

Nacionālais stāsts sākas 19.gadsimtā, kad igauņu un latviešu tautas - tolaik patiesībā tikai zemnieku kopienas - atradās zem Krievijas impērijas represīvās politiskās virskundzības un tajā pašā laikā tās ekonomiski smagi ekspluatēja vācu muižnieki. Tāpat kā citas Austrumeiropas pakļautās tautas tajā laikā, arī igauņi un latvieši sāka veidot savu identitāti ap nesen izstrādāto rakstu valodu. Taču šajā nacionālās identitātes veidošanās procesā katra no tām deva arī savu īpašo ieguldījumu. Šis ieguldījums bija Dziesmu svētki, kuru laikā ik pēc apmēram pieciem gadiem tūkstoši vienkāršo cilvēku pulcējās kopā, izveidojot milzīgus korus, lai dziedātu tradicionālās (un arī jaunuzrakstītās) tautas dziesmas. Vēl vairāk nekā Verdi operas topošajā itāliešu identitātē vai Vāgnera operas - vācu identitātē centrālo vietu jaunajā igauņu un latviešu identitātē ieņēma Dziesmu svētki un "dziedošās tautas" tēls.

Laika gaitā (un liktenīgu sakritību rezultātā) Pirmais Pasaules karš izraisīja Krievijas impērijas sabrukumu un īpašumu atsavināšanu vācu muižniekiem Igaunijā un Latvijā. Pēc varonīgām un uzvarošām cīņām pret jaunās Padomju valsts Sarkano armiju trīs mazās Baltijas tautas laika posmā starp 1918. un 1920. gadu nodibināja pašas savas neatkarīgās republikas.

Nacionālās neatkarības periodā (1918-1940) Baltijas valstīm piemita dažas no tām sliktajām īpašībām, kādas starpkaru periodā bija arī citām Centrālās un Austrumeiropas valstīm, ieskaitot zināmu politisko nestabilitāti 1920. gados un zināmu politisko autoritārismu 1930. (kas līdzinājās tolaik Austrijā un Ungārijā izveidotajām korporatīvajām-valsts sistēmām). Taču visumā tās bija stabilas, miermīlīgas, labklājīgas un cienījamas valstis.

Baltijas valstu saimniecības balstījās uz lielu skaitu neatkarīgu zemnieku, kuri ražoja augstas kvalitātes gaļas un piena produktus eksportam uz Rietumeiropu. Šajā ziņā Baltijas valstis līdzinājās Dānijai (vai, pēc neprecīzākas amerikāņu analoģijas - Viskonsinas štatam). Pasaules Lielā Depresija radīja īslaicīgas ekonomiskās problēmas, taču lielie pilsētu un vidusšķiras tirgi Lielbritānijā un Vācijā (pēdējais strauji auga, pateicoties nacistu pārapbruņošanās programmām) joprojām ļāva Baltijas valstīm saglabāt ievērojamu labklājības līmeni. Jāatzīst, ka 1930. gadu beigās Igaunijā ienākumi uz vienu cilvēku līdzinājās vai pat pārsniedza ienākumus Somijā, un arī Latvijā tie nebija daudz zemāki.

Šī ekonomiskā labklājība savukārt deva līdzekļus neparasti spēcīgam kultūras uzplaukumam, kas balstījās uz plašu un aktīvu literāro, mūzikas un mākslas biedrību tīklu, kas rūpējās par nacionālās kultūras saglabāšanu un tālāko attīstību. Igaunijā bija viens no augstākajiem izglītības līmeņiem pasaulē un atkal jāatzīmē, ka Latvija arī šajā ziņā neko daudz neatpalika.

Šķiet nedaudz savādi, ka Lielās Depresijas gadus kāds varētu uzskatīt par "zelta laikmetu", taču Baltijas vēsture ir pārpilna dīvainībām un paradoksiem. Katrā ziņā 1930. gadus Baltijas tautas vairāk nekā 50 gadus līdz pat 1990. gadu sākumam atcerējās kā tieši tādu laiku, kā īsu gaišu brīdi (kas ir saglabāts sēpijas nokrāsas vecajās fotogrāfijās, it kā ietverts slavenajā Baltijas jūras dzintara gabalā). Tas bija īpašs laikmets un toreiz baltieši bija neatkarīgas tautas, kuras būtībā bija kārtīgas un cienījamas un šīs iezīmes kādu dienu bija nepieciešams atgūt.

Stāsts par piepešo Baltijas valstu nolaišanos no 1930. gadu zelta laikiem līdz 1940. gadu elles dziļumiem ir (vai arī tam vajadzētu būt) labi zināms. Padomju okupācijas, tai sekojošās vācu okupācijas un atkārtotās padomju okupācijas šausmas aizkustinoši un prātā paliekoši ir parādītas lieliskajās Okupācijas muzeja Rīgā un Vātures muzeja Tallinā ekspozīcijās. Daudzas Eiropas valstis Otrā Pasaules kara laikā smagi cieta, taču visai pamatoti var teikt, ka Baltijas valstis cieta visvairāk. Katrā no tām gandrīz 20 procenti iedzīvotāju tika vai nu nogalināti, vai arī izsūtīti uz gulagiem padomju policejiskās valsts laikā. Politisko un intelektuālo darbinieku aprindās - tas ir, tajās aprindās, kas varētu pārstāvēt nacionālo identitāti, šis procents bija daudz augstāks. 1949.gada marta masu deportācijās tika izsūtīti desmitiem tūkstošiem patstāvīgo zemnieku, un līdz ar to tika iznīcināta arī nacionālās identitātes ekonomiskā bāze.

1960. gadu sākumā varēja rasties iespaids, ka padomju iekārta ir pilnībā iznīdējusi igauņu un latviešu tautu nacionālo identitāti. Šo tautu identitātes izpausmes bija izmirušas tikpat lielā mērā kā tibetiešiem. Taču tad - 1960-tajos un 1970. gados - padomieši sāka atļaut Dziesmu svētku rīkošanu. Un atkal reizi piecos gados igauņiem un latviešiem radās iespēja sajust sevi kā vienotu tautu, kaut arī šis dziedošais brīdis bija tik īss. 1980. gados Dziesmu svētki tika organizēti ar tādu vērienu un tiem tika piešķirta tāda nozīme, kāda tiem nebija bijusi pat pirms simt gadiem - nacionālās identitātes veidošanās laikā, vai arī pirms piecdesmit gadiem - nacionālās neatkarības laikā. Kādos Dziesmu svētkos Tallinā 1988.gadā 300 tūkstoši igauņu, turpat vai viena trešā daļa no visas igauņu tautas, piedalījās svētku pasākumos. Dziedošā nācija gatavojās radīt "dziedošo revolūciju".

Laika gaitā (un liktenīgu sakritību - tādu kā Reigana un Gorbačova vienlaicīgā atrašanās pie varas - dēļ) Aukstais karš izraisīja Padomju Savienības sabrukumu un līdz ar to arī atņēma varu krievu "aparatčikiem" Igaunijā un Latvijā. Pēc varonīgām, taču mierīgām demonstrācijām pret padomju virskundzību mazās Baltijas tautas laika periodā no 1989.gada līdz 1991.gadam atkal nodibināja neatkarīgas republikas.

Brīnumainā atdzimšana bija kulminācijas moments plašajā stāstījumā, kas sevi ietver gan mieru un labklājību, gan katastrofas un nāvi, taču pašā nobeigumā - arī izglābšanos un augšāmcelšanos.

 

Krieviskais variants

Raugoties caur nacionālo prizmu, realitāte Baltijas valstīs tiek uztverta kā romantisks episks vēstījums. Skats caur to, ko varētu dēvēt par krievu redzes leņķi, izskatās pavisam savādāk. Šajā gadījumā norišu gaita vairāk liecina par pakāpenisku lejupslīdi - jebkurā šī vārda nozīmē. Ņemot vērā acīmredzamo faktu par ģeogrāfisko tuvību Krievijai un milzīgajām atšķirībām militārā spēka ziņā attiecībā pret Krieviju, Baltijas valstīs dzīvojošajiem krieviem šodienas realitāte sastāv no trim galvenajiem elementiem - demogrāfiskā, ekonomiskā un sociālā.

Demogrāfiskajā ziņā apmēram 30 procenti Igaunijas iedzīvotāju ir etniskie krievi; Latvijā šīs skaitlis sasniedz aptuveni 35 procentus. Abu valstu galvaspilsētās un vienlaikus arī lielākajās pilsētas, proti, Tallinā un Rīgā krievi ir ievērojamā pārsvarā. Ir jāpiemin, ka arī septiņās lielākajās Latvijas pilsētās vairums iedzīvotāju ir krievi. Krievi galvenokārt dzīvo milzīgajās un atbaidošajās strādnieku apdzīvotajās pilsētu nomalēs, kur patiesi var pārliecināties, ka viss jūk un brūk. Turklāt arī abu valstu austrumu rajonos, kas robežojas ar Krieviju, dzīvo ievērojams krievu vairākums.

Baltijas valstīs pirmajā starpkaru neatkarības posmā krievi neveidoja lielu minoritāti - tolaik viņu skaits nepārsniedza 8 procentus. Padomju laikā krievi lielā skaitā tika ievesti Baltijas valstīs kā darbaspēks jaunuzceltajās padomju stila smagās rūpniecības gigantos, vai kā militārpersonas un jūrnieki plašajā padomju karabāzu tīklā pie Baltijas jūras. Daudzi krievu virsnieki pēc atvaļināšanās no dienesta labprāt vēlējās pavadīt pensijas gadus Baltijā, un tur tie ir palikuši arī šodien. Tas pats ir attiecināms arī uz ievērojamu daudzumu bijušo VDK virsnieku.

Lielākā daļa krievu nav jauno valstu pilsoņi. Pilsonības piešķiršana ir cieši saistīta ar vietējās valodas zināšanu, taču lielākā daļa krievu vai nu nevēlas, vai arī nav spējīgi iemācīties šīs nenozīmīgās un grūtās valodas. Krievi atrodas Igaunijas un Latvijas republikās, taču nav tām piederīgi.

Krievu politiskā kultūra ievērojami atšķiras no igauņu un latviešu kultūras. Tāpat kā politiskā kultūra pašā Krievijā, tā ir tendēta uz autoritārismu, etnocentriskumu un populismu. Turpretī igauņu un latviešu politiskā kultūra ar savām demokrātisma, nacionālisma un likumības ievērošanas tendencēm vairāk līdzinās skandināvu politiskajai kultūrai.

Par spīti izslēgšanai no Baltijas politiskajiem procesiem, krievi ir guvuši zināmu labumu no Baltijas valstu ekonomiskajiem panākumiem. Pēdējo gadu laikā pavisam nedaudzi krievi ir atstājuši Baltiju, lai atgrieztos Krievijā. Viņi ir nonākuši pie secinājuma, ka pašreizējā situācijā ir labāk būt par otrās šķiras pilsoni Igaunijā vai Latvijā, nekā par pilntiesīgu pirmās šķirās pilsoni Krievijā.

Savulaik krievi strādāja smagās rūpniecības uzņēmumos, kas bija vieni no pašiem modernākajiem visā Padomju Savienībā. Tas bija smags, taču labi apmaksāts "melnais darbs". Šodien milzīgās rūpnīcas ir nolaistas, tukšas un nevienam nevajadzīgas. Daudzi krievi Baltijā tagad strādā strauji plaukstošajā celtniecības nozarē. Lai gan šie strādnieki Baltijas ekonomiskajā stratifikācijā ieņem zemākās pakāpes, to dzīves apstākļi tomēr ir labāki nekā tie varētu būt Krievijā.

Krievija joprojām ir un paliek lielākais Latvijas tirdzniecības partneris, un tā pēc Somijas ir otrs lielākais Igaunijas tirdzniecības partneris. Ievērojama daļa no saimnieciskā sektora Rīgā patiesībā ir sava veida Krievijas pagrīdes biznesa ārzona, kurā netrūkst arī aktīva un neslēpta krievu mafijas darbība.

Igaunijā un Latvijā vairākām nozīmīgām sociālajām iezīmēm ir izteikti krievisks raksturs: birokrātija ir apgrūtinoša, politiskās partijas ir efemēras un kapitālisma izpausmes ir nežēlīgas. Runājot par pašiem krieviem Baltijā, tiem piemīt tāda pati sociālā izturēšanās kā krieviem Krievijā: liela daļa no viņiem ir drūmi, neapmierināti un sevi žēlojoši. Nākas gan atzīt, ka viņiem ir visai daudz iemeslu žēlot sevi. Es devos prom no Tallinas un Rīgas, domādams par to, ka tipisks krievu vīrietis tagad ir pati nožēlojamākā būtne uz zemes - zemisks, rupjš, piedzēries neveiksminieks, kas pieķēza sabiedriskās vietas, iekausta sievu un apkauno pats sevi. Politiskā ziņā svarīgi ir tas, ka daudzi igauņi un latvieši domā tieši tāpat.

 

Amerikāņu versija

Igaunijā un Latvijā eksistē arī trešā realitāte, kas ir izveidojusies pēdējo desmit gadu laikā un kuru nav iespējams nepamanīt. Tā ir neizbēgama ne tikai tādēļ vien, ka ar to ir iespējams sastapties ikvienā bijušajā Centrālās un Austrumeiropas postkomunistiskajā valstī, bet arī tā iemesla dēļ, ka viena no tās izpausmēm ir spožās daudzstāvu biroju ēkas, kuras tagad pārmāc - un izbojā - viduslaiku, neoklasicistiskās vai jūgendstila pilsētas panorāmas Tallinā, Rīgā un pat Igaunijas universitātes pilsētiņā Tartu. Šo trešo realitāti veido jaunie un enerģiskie uzņēmēji, high-tech biznesa servisi un eleganti veikali.

Turpinājums nākamajā

preses pārskatā

"Nepiedodami"

"Frankfurter

Rundschau"

— 99.09.04./05.

Kad runa ir par trīs Baltijas valstu attiecībām ar (Rietum-)Eiropu un pat ar NATO, oficiālās Maskavas neuzticībai gandrīz nav robežu.

Kad runa ir par triju Baltijas valstu attiecībām ar (Rietum-)Eiropu un pat ar NATO, oficiālās Maskavas neuzticībai gandrīz nav robežu. Ārpus propagandas darbības jomas izskatās mazliet citādi, taču arī tad Igaunija, Latvija un Lietuva vēl ir ļoti, ļoti tuvas ārzemes. Ne tikai krievvalodīgās minoritātes dēļ vien, par kuras advokātu valdība Maskavā tik intensīvi uzstājas. Tāpēc vismaz Tallinā un Rīgā pastiprinās tieksme pievērsties Rietumiem. Lietuvai šādas problēmas nav.

Maskavas radio komentētāji pirms ārlietu ministra Joškas Fišera tikšanās ar trim kolēģiem no Baltijas valstīm kārtējo reizi attēloja visu ļaunumu: viņš atkal atsākot Kinkeļa piekopto Baltijas "advokāta darbību"; viņš gribot tos ievest NATO, lai gan tie neesot apdraudēti; nepietiekot ar NATO robežu pārcelšanu par 700 km; NATO Dienvidslāvijā esot uzņēmusi intervencionistisku kursu. Kaut ko tādu pie krievu valsts robežām nedrīkstot paciest. Te atrodoties "sarkanā līnija".

Maskavas radio komentāri vairs nav tuvi oficiālajam viedoklim. Tas ir zināms. Tie bieži ir tālu no valdošā viedokļa (pie varas esošo viedokļa). Tā tas ir arī šoreiz. Acīmredzot, vadošie ideologi Baltijas valstīm vēl arvien nespēj piedot to, ka viņi ir emancipējušies – no diktatūras, kādai viņus pakļāva Staļins, pēc tam, kad Hitlers viņus bija izdevis.

Karls Grobe

"Balkānu kara Baltijas mēģinājums"

" Rossijskaja Gazeta"

— 99.09.04.

Latvija, Lietuva un Igaunija sarīkojušas mācības pēc NATO scenārija.

Liekas, ka alianses vadība NATO agresiju Balkānos uzlūko kā stratēģisku instrumentu, kurš derīgs lietošanai arī citos pasaules reģionos, kas iekļuvuši ASV nacionālo interešu sfērā.

Pirms dažām dienām Lietuvā beigušās trīs Baltijas valstu plaša mēroga militāras mācības ar nosaukumu "Baltijas cerība - 99", kas notika NATO programmas "Partnerība mieram" ietvaros. Baltiešiem, kuri cenšas pēc iespējas ātrāk iekļūt pakta dalībvalstu skaitā un pēc NATO stratēģu komandas vienus pēc otriem rīko militārus manevrus, šoreiz tika mācīts kā izbēgt no … etniskas tīrīšanas un genocīda. Nē, ne jau uz sabiedriskās dzīves konkrētiem piemēriem Latvijā vai Igaunijā, kur joprojām eksistē šīs kaunpilnās parādības, bet kaut kādā izdomātā valstī. Notiekošā jēga atgādināja nesenos notikumus Balkānos, kas sekoja pēc Dienvidslāvijas sabrukuma.

Manevri ilga 10 dienas. Tajos piedalījās 800 speciālisti. Latviju pārstāvēja arī nacionālās aizsardzības akadēmijas, nacionālo aizsardzības spēku štāba bataljona virsnieki, medicīnas un citas specvienības. "Baltijas cerība" nosacīti tika sadalīta divās daļās - teorētiskā un praktiskā. Vispirms visi 800 dalībnieki pēc NATO standartiem (tika ņemta vērā pieredze karā pret Dienvidslāviju) slīpēja starptautisko štābu darbības kopējās akcijās, kaujas operācijās, kas paredzēja apvienoto spēku ievešanu, "lai uzturētu mieru konkrētā teritorijā", kā arī centās apzināt sauszemes un flotes savstarpējo sadarbību. "Miera bombardēšanas" teorētisko daļu kareivji-baltieši studēja Kauņas apgabalā.

Nodrošinājušies ar NATO progresīvo pieredzi, alianses kandidāti uzsāka manevru pamatuzdevuma izpildi. Pēc viņiem piedāvātā scenārija, kaujas vienībām vajadzēja "samierināt" valstis, starp kurām radies teritoriāls konflikts un kurās plosās starpetniskas sadursmes. Daudznacionālās "Solandijas" sabrukuma rezultātā izveidojušās trīs neatkarīgas valstis - "Nordija", "Nemlandija" un "Ostija". Militārs konflikts uzliesmoja … Klaipēdā, kas pēc leģendas atrodas starp "Nemlandiju" un "Ostiju" un kuru ir okupējusi "Nordija". Pilsētā notiek etniskas un reliģiozas masu tīrīšanas, iedzīvotājiem nepieciešama palīdzība.

Baltiešu karaspēki tika uzcelti naktī pēc trauksmes. Pa ceļam uz pilsētu tos gaidīja nopietns ūdens šķērslis, steidzami nācās uzbūvēt pontontiltu. Motorizētās vienības to veiksmīgi šķērsoja un devās pilsētas virzienā. Tieši šeit, Baltijas jūras krastos arī notika pamatiedzīvotāju glābšana no okupantu iznīcināšanas, tiltu mīnēšanas un atmīnēšanas, ienaidnieku uzbrukumu atvairīšanas un pat radiācijas un ķīmisko avāriju seku likvidēšanas operācijas. Tā visa rezultātā agresors - "Nordija"- cieta pilnīgu sakāvi, bet tās mēģinājumi atņemt jaunajām Baltijas valstīm neatkarību un suverenitāti veiksmīgi tika atsisti.

Kopš šī brīža Lietuvas, Latvijas un Igaunijas iedzīvotāji var gulēt mierīgi. Ja, nedod Dievs, viņu teritorijā pēkšņi uzliesmos etnisks konflikts, drošsirdīgie aizsardzības spēki mācēs pilnā mērā pielietot praksē NATO mācībās gūto pieredzi.

Jevgēņijs Vostruhovs

"Latviešu nacionālisti

grib apmānīt Eiropu"

"Ņezavisimaja Gazeta"

— 99.08.31.

Jādomā, ka likumā par valsts valodu nepamatiedzīvotājiem tiek gatavoti "pārsteigumi".

Vairākas Latvijas parlamenta frakcijas ir ierosinājušas likumu par valsts valodu pieņemt tieši pirms Eiropas Savienības valstu un valdību vadītāju apspriedes šī gada decembrī Helsinkos. Šis interesantais ierosinājums vispirmām kārtām liecina par vietējo nacionālistu divkosību. Lieta ir tā, ka radikālās Tēvzemei un Brīvībai - LNNK frakcijas līderis Andrejs Požarnovs atzinās, ka līdz tam laikam Eiropas valstis jau būs noformulējušas savu lēmumu par sarunu uzsākšanu ar Latviju par iestāšanos Eiropas Savienībā. Bet tas nozīmē, ka neviens vairs netraucēs Saeimai pieņemt diskriminējošos likuma pantus - vairs ne no kā nebūs jābaidās.

Bet pagaidām latviešu nacionālistiem nākas darboties, visu laiku atskatoties uz sabiedrisko domu Eiropas valstīs. Kārtējais Rīgas uzbrukums nacionālo minoritāšu tiesībām Eiropas Savienībā tiktu uzņemts ar pretīguma sajūtu un līdz ar to samazinātos arī cerības iestāties šajā organizācijā. Eiropas nostāja jautājumā par krievvalodīgo diskrimināciju Latvijā ir labi zināma un tā sasaista rokas vietējiem nacionālistiem. Atgādināsim, ka jūlijā parlaments jau pieņēma tādu likumu par valsts valodu, kas ļautu izspiest krievus no sabiedriskās un ekonomiskās dzīves, taču prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kura ir uzaugusi Rietumu demokrātijas vērtību iespaidā, šo dokumentu neparakstīja un nosūtīja atpakaļ parlamentam pārstrādāšanai. Tas notika ne tikai Krievijas, bet arī Rietumu spiediena rezultātā, un pirmām kārtām jau pateicoties EDSO Augstākā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos Maksa van der Stūla darbībai.

Kā zināms, pasaulē ir pazīstama kā divvalodības, tā arī trīsvalodības pielietošana nacionālo minoritāšu kompakti apdzīvotajās teritorijās, taču par to Latvijā neviens pat nevēlas dzirdēt. Savukārt starptautiskā prakse paredz tādu ne-pamatiedzīvotāju vēlmju īstenošanu un šīs tiesības ir fiksētas starptautiskajās konvencijās. EDSO Augstākais komisārs tieši pievērsa uzmanību šāda veida cilvēktiesību pārkāpumiem minētajā likumā.

Un tā prezidente likumu neparakstīja. Kas tad notiek tālāk? Likuma atgriešana parlamentā pārstrādāšanai nozīmē vienu: izlabojiet trūkumus un nobalsojiet par likumu vēlreiz. Pieņemiet demokrātisku likumu, izmetiet ārā diskriminējošos pantus - un viss.

Tomēr notikumu gaita ir kļuvusi nedaudz savādāka. Rīga mēģina pierunāt Augsto komisāru vienoties par kaut kādiem kompromisiem. Latvijas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš nesen aicināja van der Stūlu aktīvāk tikties ar krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, lai tos pārliecinātu par nepieciešamību mācīties latviešu valodu. Un, lūk, Augstais komisārs, paviesojies Rīgā, jau sāk runāt par valsts valodas lielo nozīmi sabiedrības integrācijā, it kā kāds šādu ideju pilnībā noraidītu. Van der Stūls aicina Latvijas krievvalodīgos iedzīvotājus aktīvāk iesaistīties naturalizācijā, it kā nezinātu, ka patiesībā ne-pamatiedzivotājiem ir jāpārvar vesela rinda barjeru, lai saņemtu Latvijas pasi, turklāt runa nav tikai par valodu vien. Kopumā ņemot, kopienu konflikta būtība Latvijā nebūt neslēpjas valsts valodā, kuru, bez šaubām, viņiem ir nepieciešams pakāpeniski apgūt, bet gan "valodas instrumenta" pielietošanā ne-pamatiedzīvotāju diskriminācijai, tai pašā laikā saglabājot ārēju demokrātisko laķējumu.

Makss van der Stūls paziņoja, ka esot nolēmis palīdzēt valsts valodas apgūšanas programmai, vēršoties pie dažādu valstu valdībām ar lūgumu piešķirt nepieciešamo finansējumu programmas īstenošanai. Viņš pasvītroja, ka programmu ir jāturpina paplašināt, un pat rekomendēja nelatviešiem neatteikties no savas dzimtās valodas. Nu, bet kāda tad ir situācija šodien ar diskrimināciju valodas jautājumā? Gan jau "ne-pamatiedzīvotāji" iemācīsies valodu, taču tas nenotiks ne rīt, ne pat līdz decembrim. Pēc kāda laika gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji saņems pilsoņu pases, taču tas notiks tikai pēc daudziem jo daudziem gadiem, savukārt pašlaik šajā valstī ir 700 tūkstoši izstumto.

Kādus "pārsteigumus" parlamentārieši viņiem gatavo decembrī, atliekot likuma pieņemšanu līdz sev izdevīgākam momentam? Kāda šajā situācijā būs Augstā komisāra loma? Par šo tēmu ļoti interesanti izteicās parlamenta Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Dzintars Ābiķis. Pēc tikšanās ar Maksu van der Stūlu viņš žurnālistiem teica, ka komisārs esot ieradies, "nevis tādēļ, lai mūs pamācītu, bet gan lai palīdzētu mums iekļauties Eiropas struktūrās."

Viktors Doļinskis

"Kādēļ Baltijas tautas

joprojām neuzticas Krievijai"

"The Washington Times"

— 99.09.01.

 

Ir jāuzteic Arnoldu Beihmanu par uzmanības pievēršanu vienam no liktenīgākajiem pavērsieniem pasaules vēsturē ar savu rakstu par nacistu un padomju parakstītā neuzbrukšanas pakta 60.gadadienu ("Skaistā draudzība", 27.08.99).

Notikumi, kas noveda līdz šī pakta parakstīšanai un to atbalsis visā pasaulē tagad pieder vēsturei. Tomēr paktam ir arī epilogs, kas vēl joprojām ietekmē mūsu šodienu.

1991.gadā, sabrūkot Padomju Savienībai, un jau pirms tam, kad tika atjaunota Baltijas valstu neatkarība, šī pakta un īpaši tā slepeno protokolu eksistence Baltijas valstīs tika nopietni apspriesta, jo tādas debates bija nepieciešamas, lai parādītu, ka par to vardarbīgo iekļaušanu Padomju Savienībā jau iepriekš bija panākta vienošanās starp Ādolfu Hitleru un Josifu Staļinu.

Negaidīti Krievijas varas iestādes sāka tēlot, ka tām nekas nav zināms par šāda pakta eksistenci. Tās savos arhīvos neko tādu nevarot atrast. Tikai tad, kad Vācijas arhīvos tika atrasta dokumenta autentiska kopija ar padomju ārlietu ministra V.Molotova un nacistu ārlietu ministra Joahima fon Ribentropa parakstiem, krievi pārstāja noliegt dokumentu eksistenci. Neraugoties uz to, Krievijas vadītāji vēl joprojām apgalvo, ka 1940.gadā Baltijas valstis esot brīvprātīgi pievienojušās Padomju Savienībai.

Starp Baltijas valstīm un Krieviju ir radušās daudzas problēmas, piemēram, robežjautājumi, reparācijas par cilvēku ciešanām un materiālajiem zaudējumiem, krievvalodīgo iedzīvotāju statuss Baltijas valstīs, kā arī pensiju izmaksas Baltijā palikušajām krievu militārpersonām. Dažos no šiem jautājumiem Baltijas valstis ir bijušas spiestas iziet uz kompromisiem un tas ir radījis nepatīkamas emocijas.

Vai tad šādos apstākļos ir jābrīnās, ka Baltijas valstis neuzticas savam kaimiņam un cenšas kļūt par Eiropas Savienības un arī NATO dalībvalstīm?

Kamilla Kusa

"Maskavas propaganda

grauj valsts centienus"

"Žycie Warszawy"

— 99.08.23.

Latvija vēlētos iestāties NATO vēl pirms 2002.gada. Aizsardzības ministrijā ir izveidota īpaša NATO integrācijas nodaļa, kas koordinē visus ar iestāšanos saistītos pasākumus.

Nodaļas darbiniece Gita Leitlande neslēpj, ka jau tagad Latvija ir spējīga savos militārajos objektos uzņemt Alianses karavīrus. Neraugoties uz to, ka Latvija vēl nav NATO dalībvalsts, tā pielāgo savu bruņoto spēku komandstruktūras NATO standartiem, modernizē sakaru sistēmu un pakāpeniski nomaina bruņojumu.

Klausoties Krievijas masu mēdiju komentārus un turienes politiķu izteikumus, rodas iespaids, ka doma par Latvijas iestāšanos NATO viņos ir izraisījusi histērijas lēkmi. Prese gari un plaši apcer Alianses karakuģu vienību ienākšanu Latvijas ostās un to, kā mierīgo Latviju "pārpludinās" nekaunīgie amerikāņu un rietumeiropiešu karavīri. Latvieši mēģina nomierināt satrauktos prātus, skaidrojot, ka Latvija Alianses deviņpadsmitniekam nav svarīga kā sauszemes vai jūras bāze, jo galveno lomu šajā reģionā spēlē jau esošās bāzes Norvēģijā. Latvija NATO nākotnes plānos varētu spēlēt svarīgu lomu radiolokācijas un gaisa kontroles sistēmā. Šim nolūkam tiks izveidoti pieci jaudīgi radiolokatori, tai skaitā viens tiks izvietots Rīgas tuvumā. Valsts ziemeļos tiks izveidots šo sistēmu koordinācijas centrs, kura darbības lauks aptvers visas Baltijas republikas. Šim nolūkam Latvijai būs nepieciešami 200 miljoni dolāru, kurus tā cer saņemt no NATO. Vienīgo problēmu rada atturīgā sabiedrības attieksme jautājumā par valsts iestāšanos NATO. Kā uzskata novērotāji, aptauju rezultāti, kuri liecina, ka 46,7 procenti aptaujāto ir par līdzdalību Alianses struktūrās, bet 34,9 procenti izsakās noraidoši, norāda uz Krievijas propagandas apstrādes sekām.

"Latvija gaida ielūgumu"

"Hufvudstadsbladet"

— 99.09.01.

Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga gaida, ka Somijas prezidentūras periodā viņas valsts saņems uzaicinājumu uz sarunām par iestāšanos Eiropas Savienībā.

Vaira Vīķe-Freiberga saka, ka Latvija ir gatava sākt sarunas ar Eiropas Savienību par 31 punktu, izņemot lauksaimniecību. Ziņojums par lauksaimniecību ir gaidāms oktobrī, un pēc tam viss būs gatavs, lai Latvija varētu sākt diskusijas ar ES.

"Mēs ceram uz paziņojumu Helsinku augstākā līmeņa sanāksmē decembrī."

Vīķe-Freiberga saka, ka esot saņēmusi pozitīvus signālus no vairākām valstīm, kas uzskata, ka Latvija praktiski ir gatava sākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā.

Kas attiecas uz dalību NATO, Vīķe-Freiberga saka, ka te runa ir par politisku lēmumu, kam ir arī tautas atbalsts. Ieguldījumi aizsardzības sfērā turpinās palielināties, un 2003. gadā ir paredzēts 2% no iekšzemes kopprodukta atvēlēt valsts aizsardzībai. Mērķis ir kļūt par NATO dalībvalsti, vēlākais, tajā pašā gadā.

"Mūsu centieni kļūt par NATO dalībvalsti nozīmē arī zināmu uzupurēšanos, taču mēs jūtam, ka mums tas noteikti ir jādara. Šis ir jautājums par ieguldījumu drošībā."

Vīķe-Freiberga ir ļoti noraidoša, runājot par Krievijas mēģinājumiem ietekmēt Latvijas lēmumus par savu drošību. Viņa saka, ka citai valstij nav nekādu tiesību iejaukties Latvijas drošības politikas lēmumos.

Vaira Vīķe-Freiberga saka, ka vēlas uzturēt stabilas attiecības ar Krieviju un palielināt ekonomisko un kultūras apmaiņu starp abām valstīm.

Viens no karstākajiem politiskajiem jautājumiem Latvijā ir attieksme pret valstī dzīvojošo lielo krieviski runājošo minoritāti. Nepilniem 40% no 2,5 miljoniem Latvijas iedzīvotāju krievu valoda ir dzimtā valoda.

Vīķe-Freiberga nupat izmantoja savas veto tiesības, lai apturētu jauno Valodas likumu, kas ir paredzēts, lai stiprinātu latviešu valodas kā valsts oficiālās valodas stāvokli, jo viņa uzskatīja, ka likums ir nepilnīgs un grūti skaidrojams. Valodas likums tagad tiek pārstrādāts, un parlaments drīz to izskatīs no jauna.

Viņa vēlas, lai krieviski runājošie iedzīvotāji pielāgotos Latvijas sabiedrībai un Latviju sajustu kā savu valsti. Lai tas varētu notikt, krievvalodīgajiem vismaz vajag iemācīties latviešu valodas pamatus.

"Krieviski runājošie iedzīvotāji ir nolēmuši palikt Latvijā. Viņiem ir jāsaprot, ka līdz ar to viņi ir apņēmušies dzīvot brīvā valstī, kur latviešu valoda ir oficiālā valoda."

Prezidente uzskata, ka Somijas modeļa valodas likumdošana būtu postoša latviešu valodai, jo piešķirtu pārāk stipras pozīcijas krievu valodai.

Prezidente Vīķe-Freiberga ir sākusi mācīties krievu valodu, lai būtu labs piemērs. Viņa turklāt uzskata, ka valodas mācīšanās viņai palīdz labāk saprast valodu minoritāšu situāciju.

Vaira Vīķe -Freiberga runā sešās valodās. Viņa ir dzimusi Latvijā 1937. gadā, bet visu mūžu ir nodzīvojusi Kanādā. Vīķe-Freiberga ir kāpusi pa karjeras kāpnēm akadēmiskajā pasaulē un cita starpā ir bijusi psiholoģijas profesore Monreālas universitātē.

Patriks Lindforšs

"Zviedrs kļuvis

par atjaunotās bankas vadītāju"

"Dagens Nyheter"

— 99.08.31.

Rīgas bankas kapitāls būs 82 miljoni kronu.

Zviedru baņķieris Hokans Šelokers ( Hākan Källāker ) atrodas pionierprojekta vadībā - atjaunot Rīgas Komercbanku pēc tās slēgšanas. Šelokers vadīs šo banku, kad, kā paredzēts, tā septembrī varētu sākt strādāt.

Šī ir pirmā reize, kad kādai Austrumeiropas bankai ir izdevies atsākt darbu pēc tam, kad tā tika pasludināta par maksātnespējīgu un slēgta. Projektu atbalsta ERAB (Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka), kas ir ieguldījusi 10% no apmēram 82 miljoniem kronu, kas būs bankas kapitāls.

Baltijas valstīs, tāpat kā Krievijā, ir bijusi liela banku krīze, un dažas bankas ir pazudušas. Tomēr Rīgas Komercbanka , ko slēdza šopavasar, bija pirmā jauno laiku banka - to Gorbačova perestroikas periodā izveidoja kāds krievs - un tai bija daudz klientu un filiāles visā valstī. Latvijas valsts banka uzskatīja, ka šo projektu ir vērts atbalstīt un piešķīra 40% no kapitāla. Latvijas valsts arī ir ieguldījusi vienu miljonu latu (13 miljonus kronu). Par pārējo kapitāla daļu gādā divi vāciešiem piederoši banku sindikāti, kā arī paši bankas ieguldītāji. Viņi tika aicināti pusi no saviem ieguldījumiem pārveidot par kapitālu, par to saņemot atbilstošu bankas akciju skaitu.

"Pirmajā sanāksmē mēs saņēmām pozitīvu atsauksmi - trīssimt ieguldītāju uzreiz bija gatavi piedalīties. Šādā veidā ir iesaistījušies kopumā tūkstoš klientu", sarunā ar Dagens Nyheter stāstīja Hokans Šelokers. Ieguldītāji tagad paraksta dokumentus, un pēc tam lieta tiks iesniegta tiesā, kas atcels lēmumu par maksātnespēju. Banku plānots atvērt 15. septembrī.

Šelokers saka, ka viņi ir mēģinājuši nodrošināties pret to, ka skeptiski noskaņoti ieguldītāji uzreiz izņem savu naudu, sākotnēji ieviešot lielas nodevas par naudas izņemšanu. Viņš tomēr atzīmēja, ka šis pasākums Latvijā ir guvis pozitīvu atsauksmi.

Hokans Šelokers, kuram šogad apritēs 50 gadi, bija Föreningssparbanken izpilddirektora vietnieks, un no šīs bankas viņš šopavasar aizgāja. Tajā viņš bija atbildīgs par bankas ienākšanu Austrumeiropā. Föreningssparbanken tagad pieder bankas visās trīs Baltijas valstīs, kā arī mazākuma daļa poļu Pekao.

Jūnijā Šelokers ieradās Rīgā un visu vasaru ir strādājis pie Komercbankas atjaunošanas. Banka sabruka tādēļ, ka bija uzpirkusi pārāk daudz Krievijas vērtspapīru.

"Tagad mēs meklējam jaunu stratēģisko ieguldītāju un esam sākuši sarunas ar bankām no Baltijas jūras reģiona."

"Baltijas valstīs pieaug saslimstība

ar tuberkulozi"

"Helsingin Sanomat"

— 99.09.01.

PVO ( WHO ) uzskata, ka tuberkuloze pieaug Baltijas valstīs.

STOKHOLMA – Pasaules veselības organizācija PVO ( WHO ) nesen rakstīja savā ziņojumā, ka tuberkulozes gadījumu skaits pieaug Baltijas valstīs. Ziņojuma secinājumi otrdien tika apspriesti starptautiskā sanāksmē Stokholmā.

Kaimiņvalstis cieši seko tuberkulozes situācijai Baltijā. Ziemeļvalstis ir vienojušās par apmēram 20 miljonu Somijas marku palīdzības paketi Baltijas valstīm tuberkulozes novēršanai, bet, piemēram, Somijā un Zviedrijā pagaidām nav domāts veikt īpašus pasākumus.

Pēc WHO ziņojuma, Igaunijā, Latvijā un Lietuvā 1997.gadā tika reģistrēti 50 – 80 tuberkulozes gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem. Skaits ir daudzas reizes lielāks nekā Somijā un Zviedrijā. Vissliktākā situācija Somijai un Zviedrijai tuvajos reģionos joprojām ir Krievijā.

Sliktā tuberkulozes situācija Krievijā ir bijusi zināma jau sen, bet attīstība Baltijā ir padarījusi [Somijas un Zviedrijas] veselības iestādes diezgan piesardzīgas. "Baltijā ir divas lietas, kas dara rūpes: Pirmkārt, [saslimšanas] gadījumu skaits pēdējo gadu laikā ir pieaudzis. Otrkārt, īpaši Igaunijā un Latvijā tuberkulozes baciļu populācija bieži vien ir tāda, ka visparastākas zāles ir bezspēcīgas pret tām", otrdien teica ārstniecības padomnieks Pēts Tils no Zviedrijas sociālās pārvaldes.

No visiem gadījumiem rezistentu tuberkulozes baciļu skaits Igaunijā bija apmēram 15 procenti un Latvijā - 9 procenti. Vidusmērs 40 valstīs, kuras WHO ir izpētījusi, bija divi procenti.

Pēc Tila teiktā, nevajag baidīties no tā, ka tuberkuloze sāktu izplatīties no Baltijas uz citurieni. Piemēram, nav nepieciešams brīdināt iedzīvotājus, un tūristiem, kuri grib braukt uz Baltiju, nav nepieciešams īpaši paskaidrot.

"Tomēr mums - iestādēm un citiem, ar to saistītiem, ir jāizturās nopietni pret to. Mūsu pienākums ir rūpēties, ka slimības izplatīšanās tiks novērsta", Tils teica.

Tuberkuloze, kura pielīp caur elpošanas ceļiem, pašlaik ir visizplatītākā blīvās kopienās, piemēram cietumos. Piemēram, Krievijas cietumos var būt pat 8 000 gadījumi uz 100 000 cilvēkiem. Noteikti izplatītākā ir plaušu tuberkuloze.

"Aplipināties ar tuberkulozi ir diezgan grūti, jo to praktiski nevar iegūt uz ielas", Tils teica.

Pēc WHO statistikas, Somijā katru gadu ir apmēram divtik tuberkulozes gadījumi, salīdzinot ar Zviedriju.

Somijā ir tāda pati attieksme kā Zviedrijā, t.i. veikt jaunus pasākumus nav vajadzīgs, lai gan, piemēram, ar Igauniju šeit ir ciešāki kontakti nekā citām Ziemeļvalstīm.

Baltijas valstu situāciju ir mēģināts izmainīt uz vietas, citu starpā, mācību ceļā. Ekonomiskie ieguldījumi līdz šim ir bijuši ļoti pieticīgi.

Investēšana tomēr palielināsies, pateicoties Ziemeļvalstu kopīgam palīdzības projektam. Nesen vienojās par apmēram 20 miljonu Somijas marku palīdzības paketi. Nauda tiks izlietota divu gadu laikā Baltijas valstīs antituberkulozes kampaņai.

Stokholmas starptautiskais tuberkulozes seminārs nebija nekāda krīzes sanāksme Baltijas situācijas dēļ, bet tikšanās, kuru rīkoja vienlaicīgi ar WHO izpētes ziņojuma izdošanu. Sanāksme turpināsies piektdien Tallinā, kad lietpratēji iedziļināsies īpaši Baltijas un Krievijas situācijā.

Tuberkulozes gadījumi 1997.gadā

Uz 100 000 iedzīvotājiem

Krievija 82,3

Latvija 81,0

Lietuva 78,7

Igaunija 51,1

Somija 11,1

Zviedrija 5,2

"Lielās krāpšanas

uz Krievijas reformu ceļa"

"International

Herald Tribune"

— 99.09.02.

Krievijas naudas skandāls liek šaubīties par Borisa Jeļcina apgalvojumiem par Krievijas virzību uz reformām un integrāciju pasaules kopienā.

Tas atspoguļo faktu, ka attiecības starp Rietumiem un tiem, kuri šodien dominē Krievijā, ir krāpšana, par kuru ir atbildīgas abas puses. Šī valdība un ar to saistītie cilvēki ir apkrāpuši Krievijas tautu. Viņus ir piekrāpušas arī starptautiskās kredītu institūcijas un Rietumu valdības. Taču tās ir piekrāpušas arī Rietumu nodokļu maksātājus, kuri ir nodrošinājuši aptuveni 10 miljardus $ starptautiskās palīdzības naudas, kas ir nonākusi privātos kontos offshore kompānijās.

Ļaunākais ir tas, ka tas nav nekāds pārsteigums. Bijušais kādas starptautiskas kredītaģentūras ierēdnis pastāstīja, ka, pirmo reizi tiekoties ar vienas no skandālā iesaistītās bankas amatpersonām viņu stingri apsargātajos Maskavas kabinetos, esot bijusi tāda sajūta, ka viņi tūlīt izraus pistoles un noliks viņam priekšā uz galda. Viņš devās mājās un ieteica savai organizācijai neielaisties ar šo banku nekādos darījumos. Tomēr citas valsts un privātās bankas nepieņēma tik saprātīgus lēmumus.

Kopš 1991.-1992.gada Rietumu amatpersonas un novērotāji ir konstatējuši, ka naudu no Krievijas izlaupa "oligarhi", kuri iedzīvojās, kā toreiz tika apgalvots, no Krievijas rūpniecības uzņēmumu privatizācijas, kaut gan patiesībā Krievijas valsts līdzekļus piesavinājās pie varas esošie un viņu draugi.

Gandrīz ikviens atzina, ka ar to saistīta bija Krievijas vadība, ieskaitot tos, kuri tika saukti par reformatoriem, kā arī Jeļcinam tuvās aprindas. Bija skaidrs, ka tas bija kaut kas vairāk par "savu draugu kapitālisma" problēmu. Ikviens uzskatīja, ka tāda cena ir jāmaksā par Krievijas reformām un demokratizāciju.

Tā bija kļūda. Krāpšanas mērogs un iesaistītās personas liek skaidri saprast, ka tā bija krievu tautas aplaupīšana ar nolūku gūt personīgu labumu, kas tika īstenota Rietumu klātbūtnē uz demokrātijas rēķina.

Šeit ir saskatāma Rietumu morāla līdzdalība. Galvenā kļūda bija Vašingtonas īstenotā nepārtrauktā ārējo attiecību jaukšana ar personīgajām attiecībām starp atsevišķiem līderiem, neņemot vērā tradicionālās valdības-valdības attiecības. Daudzējādā ziņā to ir veicinājusi arī prese, taču galvenokārt tas ir saistīts ar Rietumu līderu pašslavināšanu, kuri vēlas sev piedēvēt personīgo atbildību par pasaules lietām.

Lai viņus identificētu savās un vēlētāju acīs kā jaunās Krievijas patronus un valstsvīrus, tika runāts par "Bila" draudzību ar "Borisu", un "Ala" draudzību ar Viktoru Černomirdinu.

Viņi izmantoja Amerikas un ASV dominēto starptautisko kredītaģentūru resursus, lai noturētu draugu Borisu Jeļcinu pie varas, kas pats par sevi veicina korupciju.

Liela nozīme ir bijusi arī ambīcijām. ASV Valsts Departamenta Krievijas lietu pārstāvis Stroubs Talbots vēlējās iegūt tāda cilvēka reputāciju, kurš ir ievērojami ietekmējis reformas Krievijā - valstī, kas vienmēr viņu bija intriģējusi.

Neviens nevēlas atzīt, ka komunisma sabrukums Krievijā ierosināja tādu procesu, kuru Rietumi un Savienotās Valstis it īpaši, ne tikai nespēja atrisināt, bet pat pilnībā izprast, ņemot vērā plaisu starp Rietumu un Krievijas vēsturisko pieredzi un kultūru.

Zināma loma ir bijusi arī neziņai. SVF franču direktors Mišels Kamdesī Parīzes laikrakstā izteicās, ka "mēs neredzējām, ka brūkošais komunisms nozīmēja valsts sabrukumu." Jebkurš politisko zinātņu students viņam būtu varējis paskaidrot, ka Padomju Savienības valsts bija Komunistiskās partijas fasāde. Tieši tādēļ Mihails Gorbačovs centās reformēt Padomju Savienību, reformējot partiju, lai tā kļūtu likumus ievērojoša un atbildīga. Rietumi to izsmēja.

Rietumu politikā attieksmē pret Krieviju kopš 1990.gada ir dominējis šāda veida amatierisms, karjerisms un neziņa, kā arī amerikāņu korporācijas komerciālās intereses.

Visbriesmīgākais, ko tas Krievijai nodarīja, bija morālā nihilisma atdzimšana. Paši zagļi pret Rietumiem izturējās ar nicinājumu, apgalvojot, ka tie viņiem esot mācījuši izturēties tieši tā, kā viņi ir izturējušies.

Tomēr labākais, kas Krievijai ir noticis, ir fakts, ka Krievijas sabiedrībā ir iedzīvojušās arī demokrātiskās vērtības. Prokurori un tiesību institūcijas, kā arī prese, darbojoties pret milzīgu spiedienu, nodarbojas ar šo noziegumu izmeklēšanu. Jautājums ir, vai taisnīgums gūs virsroku.

Tagad jālemj krieviem pašiem.

Viljams Pfaffs

"Kurš neuzmanīja lāci?"

"The Washington Times"

— 99.08.30.

Jau kopš 90. gadiem izlūkdienestiem bija labi zināms fakts, ka kleptokrāti vada un iznīcina Krieviju.

Labi pazīstamā reportiere Klēra Sperlina savā grāmatā "Zagļu pasaule" gan prozā, gan dzejā ir dokumentējusi Krievijas organizētās noziedzības bandu globālās tendences un to augsta ranga aizstāvjus. Tomēr Klintona administrācija neņēma vērā CIP brīdinājumus, un pat kavēja aģentūru ievākt informāciju par Krievijas bandu nolūkiem. Administrācijas galvenais mērķis bija veicināt biznesa darījumus starp Krieviju un Savienotajām Valstīm. ASV konsulāti Maskavā un Pēterburgā ik gadu krieviem izsniedza ap 250,000 vīzu. Tūkstošiem noziedznieku panāca vīzu izsniegšanas paātrināšanu, saņemot vēstules no ASV biznesa pārstāvjiem, kuri aicināja viņus pabeigt sarunas par daudzmiljonu dolāru līgumiem. Konsulāti nespēja pārbaudīt visus CV. Ja arī šiem cilvēkiem bija konstatēta krimināla pagātne, viņiem bija arī drošības dienesta aizsardzība, kas garantēja viņu labos nodomus.

Administrācija izvēlējās ticēt vadošu akadēmisku aizstāvju negodīgām muļķībām. Neraugoties uz 1,000 autoritāras valdības gadu vēsturi, amerikāņu un Eiropas tirgus ekonomikas un demokrātiskās politikas aizstāvji paši sevi pārliecināja, ka Krievijas noziedznieki līdzinās Amerikas 19.gs. "laupītāju baroniem."

ANO Attīstības Programma - pasaules lielākā daudzpusējās attīstības sadarbības aģentūra - nesen ir publicējusi ziņojumu par Rietumu labvēļiem (profesionālajiem ekonomistiem universitātēs, valdībās un starptautiskajās aģentūrās) pēc-Aukstā kara ērā. Tajā ir teikts, ka visaptveroša privatizācija, īpašumiem tiešā ceļā nonākot oligarhu un viņu bandītisko palīgu rokās, ir iedzinusi 100 miljonus cilvēku pilnīgā nabadzībā un daudziem atņēmusi jebkādu ekonomisko drošību.

Rietumi izlēma ignorēt krasās atšķirības starp krievu un amerikāņu pieredzi. "Laupītāju baroni" no jauna investēja savus negodīgā ceļā iegūtos līdzekļus Savienotajās Valstīs un veidoja pamatu pasaules spēcīgākajai un plaukstošākajai ekonomikai. Krievijas nāvējošais oligarhu, organizētās noziedzības vadoņu un bijušo un esošo amatpersonu sajaukums sistemātiski izlaupīja valsts līdzekļus un aizpludināja tos uz ārzemēm. Neskaitāmi miljardi dolāru - 100 miljardi $ 1994.gadā, 200 miljardi $ 1996.g. un 300 miljardi $ 1999.gadā, tika atmazgāti, iegādājoties dārgus īpašumus, sākot no Buenosairesas līdz pat Berlīnei, un no Atēnām līdz Akapulko.

Aptuveni 55 offshore kompānijas no Vanuatu Klusajā okeānā līdz pat Kaimanu salām Karību jūrā, kā arī neskaitāmās citās teritorijās no Bahreinas līdz pat Bahamu salām bija apmierinātas, saņemot Krievijas netīro naudu. 1995. un 1996.gadā ik mēnesi no Krievijas Kiprā tika iepludināts 1 miljards $, savukārt vēl 1 miljards $ nonāca Izraēlā.

Tas viss bija tik vienkārši, ka transnacionālā noziedzības sindikāta pārstāvis Semjons Mogiļevičs jutās pietiekami drošs, lai sešu mēnešu laikā caur Ņujorkas Banku atmazgātu 15 miljardus $. Viņam bija augsta līmeņa kontakti divās citās Ņujorkas bankās. Banda aktīvi darbojas arī Šveicē, vienā no pasaules lielākajiem banku centriem. Šveices prokurore Karla del Ponte, kura ķērās pie Šveices banku rūpniecības izpētes un kura pirmā uzsāka plašu lietu par Krievijas naudas atmazgāšanu, nesen tika "paaugstināta" par ANO Hāgas kara noziegumu tribunāla vadītāju.

Izlūkdienesti izsaka aizdomas, ka to veicināja Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina tuvās aprindas, kas bija konstatējušas, ka viņu labās dienas tuvojas beigām. Šīs aprindas, kas tiek sauktas par "ģimeni", nesen apstiprināja bijušo Federālā Drošības Dienesta vadītāju Vladimiru Putinu, bijušo VDK spiegu Vācijā, par jauno Krievijas premjerministru. Šis ir tas pats cilvēks, kurš safabricēja lietu pret Krievijas ģenerālprokuroru Juriju Skuratovu, kad viņš sāka ciešāk vērot Kremli. Skuratovs Jeļcina uzbrukumus organizētajai noziedzībai nosauca par "šarādi", jo gribas un finansējuma trūkums to neļāva uztvert nopietni.

Maskavā Putins tiek uzskatīts par Kremļa sargu pret jebkādu "ģimenes" kriminālvajāšanu. Skuratovs bija centies apsūdzēt arī Borisu Berezovski, kurš ir "ģimenes" galvenais finansiālais atbalstītājs, un kurš pašlaik vada kampaņu par "ģimenes" kontroles nostiprināšanu pār Krievijas lielākajām ekonomiskajām vienībām, kā arī mediju impērijas paplašināšanu, kas atbalsta Jeļcinu & Co.

1997.gada septembra beigās Stratēģisko un Starptautisko Pētījumu centra Globālās Organizētās Noziedzības projekts publicēja ziņojumu ar nosaukumu "Krievijas organizētā noziedzība." Dokumenta ievadā tika izdarīts secinājums, ka Krievija no augšas līdz pat apakšai kļūst par krimināli orientētu valsti. Viceprezidenta Ala Gora darbinieki šo ziņojumu nonievāja, lai gan tas nekavējoši saņēma FIB direktora Luisa Frīha atbalstu. Augsta ranga Valsts Departamenta amatpersonas iebilda pret šo atbalstu un izteicās, ka šo ziņojumu gluži mierīgi var ignorēt. Šāda galvas slēpšanas smiltīs turpinājās pat pēc tam, kad bijušais Krievijas iekšlietu ministrs Anatolijs Kuļikovs savas vizītes laikā Vašingtonā apliecināja, ka Krievija esot kļuvusi par gigantisku kleptokrātiju, kuru aizstāv "ģimene". Administrācija viņu nosodīja kā "neapmierinātu" augsta ranga amatpersonu, kuru Jeļcins bija atbrīvojis no amata.

Jautājums "Kurš zaudēja Krieviju?" lielā mērā kļūst par nozīmīgu prezidenta kampaņas jautājumu. Un Alam Goram būs jāatrodas krustugunīs.

CIP ziņojums viceprezidentam par viņa tuvā drauga Viktora Černomirdina praktizēto korupciju tika atgriezts atpakaļ. Gors stūrgalvīgi raudzījās citā virzienā un turpināja naudas izšķiešanu. Viņš asi nosodīja SVF par tā nevēlēšanos piešķirt vairāk naudas Krievijas centrālajai bankai, pēc tam, kad tas bija sapratis, ka SVF kredīti ir iegājuši pa vienām durvīm iekšā, bet pa citām - laukā. Gadiem ilgi SVF turpināja izskatīt Maskavas centrālās bankas grāmatvedības dokumentus nevis ieguldīt nedaudz naudas, lai ļautu profesionāliem izmeklētājiem, kuri spētu pateikt, kur pazuda SVF miljardi.

Arno de Borgrēvs

No alfas līdz omegai

Polijas presē

\ Iekšpolitika

Premjers Ježijs Buzeks tikās ar prezidentu A.Kvašņevski, lai apspriestu problēmas, kas saistītas ar sociālajām reformām, izglītības sistēmu, iestāšanos ES, situāciju lauksaimniecībā, ārpolitikas jautājumiem un EDSO rīkoto konferenci Stambulā. Pēc Buzeka teiktā, tikšanās bija nepieciešama, lai varētu sākt jaunu politisko sezonu. Apspriedām gan ar valsti, gan ar ārzemēm saistītus jautājumus, tā pēc tikšanās žurnālistiem paziņoja premjers.

Valdības koalīciju un Solidaritātes Vēlēšanu Akciju tuvākajā nākotnē sagaida nopietnas izmaiņas. Iekšlietu ministrs Janušs Tomaševskis tiek turēts aizdomās par nepatiesu lustrācijas ziņu sniegšanu. Tomaševskis tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem Polijas politiķiem. Neatkarīgi no ziņu pārbaudes rezultātiem, visticamāk ministrs tiks demisionēts. Demisija var izraisīt nopietnas izmaiņas valdības koalīcijā. Oficiāli ziņu pārbaudes rezultāti tiks paziņoti 2.septembrī.

Bartošicā (mazpilsēta Polijas Krievijas pierobežas zonā) zemnieku protesta laikā, agresīva uzbrukuma rezultātā, cietuši 83 policisti. Notikuma aculiecinieki apgalvo, ka konfliktsituācijas izraisītāji nebija zemnieki, bet gan jaunieši, kuri piedalījās protesta akcijā. Prokuratūra šajā lietā sākusi izmeklēšanu. Pēc prokurora teiktā - uzbrucēji esot rīkojušies brutāli un agresīvi. Notikums izraisīja aktīvas diskusijas Parlamentā. Prezidents A.Kvašņevskis izteica zemniekiem lūgumu, lai ceļu bloķēšana tiktu organizēta tikai kritiskā situācijā.

Jau otro reizi tiek rīkota valdības informatīvā kampaņa par pensiju reformu un tās funkcionēšanas principiem. Tās mērķis ir sniegt informāciju par pierakstīšanās kārtību pensiju fondos, iedzīvotāju vecuma grupām uz kurām attiecas reforma, kā arī informāciju par fondu funkcionēšanas principiem. Septembra beigas ir pēdējais termiņš, kad iedzīvotājiem, kuri sasniegusi 31 gada vecumu, jāpiesakās pensiju fondos.

Jau trešo reizi valdība apsprieda likuma projektu par reprivatizāciju. Kārtējo reizi likumprojekts netika pieņemts. Valdības pārstāvji izteica vēlēšanos apzināt citu valstu praksi. Īpaša uzmanība tiks pievērsta Čehijas pieredzei īpašumu atgriešanā. Pirms izstrādāt tik svarīgu likumu, ir nepieciešams izpētīt, kā sistēma funkcionē valstīs, kuru pieredze mums ir svarīga, tā izteicās valdības pārstāvji.

Premjers Ježijs Buzeks pieņēma Aizsardzības ministrijas viceministra Roberta Mrozeviča demisiju. Viņš tiek turēts aizdomās par nepatiesu lustrācijas ziņu sniegšanu. Apelācijas tiesa sākusi šī jautājuma izskatīšanu. Vēstures doktors R.Mrozevičs astoņdesmitajos gados aktīvi darbojies opozīcijā. No 1992 gada bija Ārlietu ministrijas Valsts sekretāra vietnieks. Ježija Buzeka valdības laikā strādāja Aizsardzības ministrijā. Bija atbildīgais par jautājumiem, kas saistīti ar integrāciju NATO.

 

Ārpolitika

Polijas prezidents Aleksandrs Kvasņevskis 23.augustā uzsāka oficiālu 3 dienu vizīti Igaunijā. Viņš tikās ar Igaunijas prezidentu L.Meri, parlamenta priekšsēdētāju T.Savi un premjeru M.Lāru. Tallinā A.Kvasņevskis piedalījās svētajā mesā un koncertā par godu Baltijas ceļa 10.gadadienai. Vizītes otrajā dienā A.Kvasņevskis Tallinas Rātsnamā tikās ar apmēram 100 personu lielu vietējo poļu grupu. Polija uzdāvināja Igaunijai 10 tankus T – 55.

27.augustā Budapeštā vizītē uzturējās Polijas ārlietu ministrs Broņislavs Geremeks. B.Geremeks tikās ar Ungārijas premjeru un sarunu rezultātā tika panākts, ka ungāri atcels nesen ieviesto muitu uz poļu sieru un biezpienu, bet poļu puse, savukārt, uzlabos importa apstākļus ungāru kukurūzai.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS