Saeimas 2008. gada 10. aprīļa sēdes stenogramma

 

Stenogramma — Saeimas Kancelejas stenogrammu nodaļas redakcijā

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs.

Labrīt, cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas!

Cienījamie kolēģi! Sāksim Saeimas 2008.gada 10.aprīļa sēdi.

Pirmā darba kārtības sadaļa – Prezidija ziņojumi par iesniegtajiem likumprojektiem.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījums likumā “Par valsts pensijām”” nodot Sociālo un darba lietu komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputāti neiebilst.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Kampara, Zaķa, Kariņa, Gravas un Rībenas iesniegto likumprojektu “Grozījumi Krimināllikumā” nodot Juridiskajai komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai un noteikt, ka Juridiskā komisija ir atbildīgā komisija.

Saskaņā ar Saeimas kārtības rulli viens deputāts var runāt “par”, viens – “pret”.

Vārds deputātam Artim Kamparam, acīmredzot viņš runās “par”.

A.Kampars (frakcija “Jaunais laiks”).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Cienītie kolēģi! Es domāju, ka nav nekādu šaubu, ka mēs, šeit, zālē, sēdošie likumdevēji, rakstot un pieņemot likumus, gribam, lai šie likumi arī reāli darbotos dzīvē. Kā zināms, mūsu valstī jau ilgu laiku mēs visi kopā strādājam pie partiju finansēšanas likumu paketes izstrādāšanas, pilnveidošanas. Un viena no lietām, lai šie likumi reāli strādātu, kā pierāda prakse, ir tāda, ka, ja nebūs reāla mehānisma, kā sodīt likuma pārkāpējus, tad diez vai šie likumi reāli arī strādās.

Galvenie eksperti mūsu valstī – Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs – ir teikuši, ka šajā jomā sodi līdz šim ir acīm redzami bijuši par mazu un ka paralēli administratīvajai atbildībai ir nepieciešama arī kriminālatbildība par atsevišķiem ļoti nopietniem likumpārkāpumiem.

“Jaunais laiks” piedāvā ļoti vienkāršu lietu. Kā zināms, šis jautājums valdībā tiek skatīts jau ļoti, ļoti ilgu laiku. Un šobrīd uz Saeimu no valdības ir atsūtīta tikai viena sadaļa šīs likumu paketes, tie ir grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kur tiek precizēta sodīšana tieši šā likuma sakarā. Vakar Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēdē kopā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pārstāvi Vilka kungu mēs skatījām šo jautājumu paketi, un viņš skaidri un gaiši atzina, ka, ja mēs pieņemsim tikai vienu daļu, kas ir saistīta ar administratīvo sodīšanu, tad tas nebūs pilnvērtīgs šā likuma papildinājums un diez vai tas strādās. Un viņš bija tas, kas vēlreiz uzsvēra, ka šī pakete sastāv no divām daļām – izmaiņām gan Krimināllikumā, gan Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā.

Tāpēc, kolēģi, es jūs aicinu šodien nodot komisijām izskatīšanai šo likumprojektu, kas ir tās vienotās paketes sastāvdaļa, kurā ietilpst arī tie grozījumi, kuri jau ir atsūtīti no Ministru kabineta, un aicinu skatīt šos grozījumus mierīgā garā, izsvērti, pārliecinoši, un tomēr nodrošināt, lai likumi, ko mēs pieņemam šeit, Saeimā, darbotos un lai tie, kuri vēlētos kaut kad kaut kādā veidā tos pārkāpt, tomēr tiktu sodīti.

Kolēģi, aicinu tātad nodot izskatīšanai! Tālākā diskusija ir atvērta, katrs no mums varēs iesniegt priekšlikumus. Lūdzu nenoraidīt to, ko valdība skatījusi jau gandrīz gadu!

Paldies. Aicinu balsot “par”.

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Vārds deputātam Mārim Kučinskim. (No zāles dep. J.Urbanovičs: “Abi nevar runāt “par”.”)

M.Kučinskis (Tautas partijas frakcija).

Godātais Prezidij! Cienījamie deputāti! Es vienkārši gribu norādīt iesniedzējiem, frakcijai “Jaunais laiks”, ka tā nav laba prakse. Ministru kabinetā ir apgrozībā simtiem likumprojektu, un, ja tagad šeit, Saeimā, katrs vienkārši tikai tāpēc, ka atrodas opozīcijā, aicinās: “Šķetināsim šo apritē esošo likumdošanu, paņemsim kaut kādus teikumus un mēģināsim apiet Ministru kabinetu!” –, tāda prakse parlamentā diez vai būtu vajadzīga. Tas ir ļoti līdzīgi, analogi tam, kā bija vakar ārkārtas sēdē, kur ļoti, ļoti gribējās atņemt valdībai darbu, darīt kaut ko parlamentā.

Es gribu informēt deputātus, ka Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija vakar šo jautājumu skatīja un piekrīt visam tam, ko Artis Kampars teica. Komisija vērsās pie valdības ar vēstuli, lai, tā teikt, pasteidzinātu šā likumprojekta ierašanos Saeimā. Taču ņemt likumu grozījumus, kas vēl ir, tā teikt, apritē Ministru kabinetā un mēģināt tos Saeimā skatīt šādā veidā, priekšlaikus, pirms saskaņojuma, pirms ekspertu darba, – tā darīt nebūtu ieteicams.

Tāpēc es aicinu noraidīt.

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Jautājumā par likumprojekta nodošanu komisijām viens deputāts ir runājis “par”, viens – “pret”. Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu Kampara, Zaķa, Kariņa, Gravas un Rībenas iesniegtā likumprojekta “Grozījumi Krimināllikumā” nodošanu komisijām! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 33, pret – 8, atturas – 46. Likumprojekts komisijām nav nodots.

Sākam skatīt šodienas sēdes darba kārtības otro sadaļu – par atvaļinājuma piešķiršanu deputātei Sandrai Kalnietei. Saeimas Prezidijs ir saņēmis deputātes Sandras Kalnietes lūgumu piešķirt viņai bezalgas atvaļinājumu šodien, 10.aprīlī. Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu – par to, ka deputātei Sandrai Kalnietei piešķiram atvaļinājumu šodien, 10.aprīlī! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 87, pret – 1, atturas – nav. Lēmums pieņemts.

Sākam skatīt nākamo šodienas darba kārtības sadaļu – “Amatpersonu ievēlēšana, apstiprināšana, iecelšana, atbrīvošana vai atlaišana no amata, uzticības vai neuzticības izteikšana”.

Lēmuma projekts “Par Saeimas pārstāvja apstiprināšanu Ziemeļu Investīciju bankas Kontroles komitejā”.

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vārdā – deputāts Kārlis Leiškalns.

K.Leiškalns (Tautas partijas frakcija).

Labrīt, priekšsēdētāja kungs! Dāmas un kungi! Strādāsim ar Saeimas sēdē izskatāmo dokumentu, kura numurs ir 2215, – “Par Saeimas pārstāvja apstiprināšanu Ziemeļu Investīciju bankas Kontroles komitejā”.

Jāteic, ka atbildīgā komisija ir saņēmusi trīs pieteikumus par ievēlēšanu šajā godpilnajā amatā.

Visi trīs nosauktie kandidāti – Viesturs Silenieks, Valdis Dombrovskis un Anatolijs Pešehonovs – atbilst tiem kritērijiem, kas ir izvirzīti. Līdz ar to Saeimai – Latvijas Republikas parlamentam –, lai izvirzītu pārstāvi Ziemeļu Investīciju bankas Kontroles komitejā, ir jābalso ar vēlēšanu zīmēm.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Jā, paldies.

Un balsu skaitītāju vārdā – deputāts Pēteris Tabūns.

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi! Pieredze jums ir pietiekama, tāpēc atgādināšu tikai pašu galveno. Atzīmi izdariet, lūdzu, pretī katra kandidāta uzvārdam, tas ir, rombiņā, kas atrodas pretī uzvārdam. Un var palikt tikai viens kandidāts.

Paldies par uzmanību.

Balsu skaitītāji, lūdzu, dodieties uz balsošanas zāli!

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Cienījamie kolēģi! Tiklīdz balsu skaitītāji būs apkopojuši rezultātus, kā parasti jūs ar zvanu tiksiet aicināti Sēžu zālē.

Paldies. 

Pārtraukums

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs.

Cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas!

Atgādinu, ka mūsu šobrīd izskatāmais darba kārtības punkts ir lēmuma projekts “Par Saeimas pārstāvja apstiprināšanu Ziemeļu Investīciju bankas Kontroles komitejā”.

Balsu skaitītāju vārdā – deputāts Pēteris Tabūns.

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).

Balsu skaitītāju sēdes protokols Nr.18 – par balsošanas rezultātiem, ievēlot pārstāvi Ziemeļu Investīciju bankas Kontroles komitejā.

2008.gada 10.aprīlī Rīgā, Saeimas namā. Vēlēšanu zīme Nr.16.

Kopumā izgatavotas 122 vēlēšanu zīmes. Deputātiem izsniegtas 94, sabojātu un nomainītu nav, dzēstas atlikušās 28 vēlēšanu zīmes.

No vēlēšanu kastes izņemtas 94. Par derīgām atzītas 92, par nederīgām atzītas 2 vēlēšanu zīmes.

Pret visiem kandidātiem nav balsots.

Par kandidātiem nodotās balsis:

Viesturs Silenieks – 46 “par”, 46 “pret”;

Valdis Dombrovskis – 22 “par”, 70 “pret”;

Anatolijs Pešehonovs – 24 “par”, 68 “pret”.

Saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 26.pantu Ziemeļu Investīciju bankas Kontroles komitejā nav ievēlēts neviens no izvirzītajiem kandidātiem. Tātad tūlīt notiks otrā vēlēšanu kārta, un tajā piedalīsies tie paši trīs kandidāti.

Kolēģi, lūdzu nekļūdīties! Divās vēlēšanu zīmēs bija kļūdas.

Balsu skaitītāji, lūdzu jūs doties uz balsošanas zāli!

Sēdes vadītājs.

Paldies deputātam Tabūnam.

Par Saeimas sēdes atsākšanu tiks atkal paziņots ar zvana palīdzību.

Paldies. 

Pārtraukums

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs.

Cienījamie kolēģi! Ņemot vērā to, ka pēc 9 minūtēm būtu jāsākas pārtraukumam un balsu skaitītāji nevar šajā laikā paspēt saskaitīt balsis, pārtraukums līdz pulksten 11.00, kā tas ir arī pēc parastās sēžu darba kārtības. 

Pārtraukums

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs.

Cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas!

Atgādinu, ka mēs vēl joprojām runājam par lēmuma projektu “Par Saeimas pārstāvja apstiprināšanu Ziemeļu Investīciju bankas Kontroles komitejā”.

Balsu skaitītāju vārdā – deputāts Pēteris Tabūns.

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi! Iepazīstinu jūs ar balsu skaitītāju sēdes protokolu Nr.19 – par balsošanas rezultātiem, ievēlot pārstāvi Ziemeļu Investīciju bankas Kontroles komitejā.

2008.gada 10.aprīlī Rīgā, Saeimas namā. Vēlēšanu zīme Nr.17.

Kopumā izgatavotas 110 vēlēšanu zīmes, deputātiem izsniegtas 93, sabojātu un nomainītu nav, dzēstas atlikušās 17 vēlēšanu zīmes.

No vēlēšanu kastes izņemtas 93, par derīgām atzītas 92, par nederīgu – 1 vēlēšanu zīme.

Pret visiem kandidātiem balsots divās vēlēšanu zīmēs.

Par kandidātiem nodotās balsis:

Viesturs Silenieks – 48 “par”, 44 “pret”;

Valdis Dombrovskis – 20 “par”, 72 “pret”;

Anatolijs Pešehonovs – 22 “par”, 70 “pret”.

Un tā saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 26.pantu Ziemeļu Investīciju bankas Kontroles komitejā ir ievēlēts Viesturs Silenieks.

Sēdes vadītājs.

Paldies deputātam Pēterim Tabūnam.

Apsveicam Viesturu Silenieku ar ievēlēšanu amatā!

Sākam skatīt nākamo šodienas sēdes darba kārtības punktu.

Lēmuma projekts “Par neuzticības izteikšanu satiksmes ministram Aināram Šleseram”.

Iesniedzēju vārdā – deputāte Solvita Āboltiņa.

S.Āboltiņa (frakcija “Jaunais laiks”).

Labdien, cienījamie kolēģi! Šodien mēs runājam par cilvēku – metaforu. Cilvēku – buldozeru, raķeti, pēdējā laikā dēvētu arī par atombumbu. Jo mūsu šīsdienas varonis – Latvijas Pirmās partijas un nu arī “Latvijas Ceļa” īpašnieks un ilggadējais satiksmes ministrs Ainārs Šlesers – pirmām kārtām asociējas ar 9.Saeimas pirmsvēlēšanu masveidīgajiem televīzijas reklāmu rullīšiem ar dažādiem dūcošiem, spiedzošiem un rūcošiem mehānismiem, kuriem galvenais darbības princips ir – “Gāzi grīdā!”. Nedomājot par sekām. Vai varbūt vispār nedomājot.

Nenoliedzami, Ainārs Šlesers ir Latvijas politikas ilgdzīvotājs. Lielās politikas iemītnieks kopš 7.Saeimas. Viņš ir bijis ministrs Krištopana, Repšes, Emša, Kalvīša valdībās, arī pašlaik – Godmaņa valdībā.

Šlesers vienmēr ir izcēlies ar aktīvu darbošanos, un šī aktīvā darbošanās nereti ir kļuvusi arī par valdību klupšanas akmeni. Tā 1999.gadā Šleseram pēc “saķeršanās” ar toreizējo premjeru Vili Krištopanu jautājumā par “Latvenergo” privatizēšanu nācās aiziet no ekonomikas ministra amata. Par “Latvenergo” gan pēc tam tauta nobalsoja referendumā. Drīz pēc šā notikuma Krištopana valdība krita.

2004.gada sākumā Šleseram pēc toreizējā premjera Einara Repšes pieprasījuma atkal nācās atstāt ministra amatu, toreiz – premjera biedra amatu. Šlesers bija palaidis pašplūsmā organizatoriskos darbus saistībā ar Pasaules čempionāta hokejā sarīkošanai nepieciešamās ledus halles būvniecību. Drīz pēc tam Einara Repšes valdība krita.

Kopš 2004.gada marta Šlesers faktiski nepārtraukti ir darbojies satiksmes ministra amatā. Arī pēc 2006.gadā piedzīvotās piespiedu demisijas, kad gaismā nāca Jūrmalgeitas skandāls. Šlesers šajā skandālā kopā ar citas partijas īpašnieku Andri Šķēli spēlēja sakarnieka lomu. Toreiz Šlesers tā arī nesaprata, kas gan tur slikts, ka politiķi tirgojas. Pēc toreizējā premjera Kalvīša apstākļu spiestās uzstājības mūsu šīsdienas varonim nācās pamest savu ministra amatu. Vieta gan nepalika tukša. Vietā palika uzticams rokaspuisis. Tomēr pēc 9.Saeimas vēlēšanām Šlesers kā balta lapa atgriezās pie valdības galda un arī satiksmes ministra krēslā. Satiksmes ministrija Aināra Šlesera kontrolē atrodas pēdējos četrus gadus. Kāds tad ir “sausais atlikums” no tā, kas notiek Satiksmes ministrijā? Autoceļu tehniskais stāvoklis ar nelieliem izņēmumiem kļūst arvien traģiskāks. Savukārt autoceļu remontu, kā arī jaunu ceļu un tiltu būvniecības dārdzības ziņā mēs esam absolūti Eiropas līderi. Arī tāds sīkums kā ceļazīmju uzstādīšana pie mums maksā dārgāk nekā citur Eiropā. Kāpēc? Izrādās, ka ceļu būvniecības nozarē pēc Šlesera vienpersoniska lēmuma konkurences kā tādas vispār nav. Pie tam Šlesers 2005.gadā pamanījās izveidot tādu kā savu privāto autoceļu remonta fondu. Pašvaldības, kas zināja, kur vajag palūgties (un mēs visi viegli varam nojaust, kuras varētu būt šīs pašvaldības), pašrocīgi no Šlesera saņēma līdzekļus ceļu remontiem. Kopumā Šlesers tā izdāļāja nepilnu miljonu latu. Ne jau no saviem līdzekļiem. No valsts līdzekļiem! Pašlaik gan šī prakse pēc Valsts kontroles norādījuma ir pārtraukta. Bet, protams, ne bez Šlesera kurnēšanas.

Iedzīvotājiem iespēja pārvietoties, izmantojot dzelzceļu, arī samazinās, jo Šlesera paspārnē esošais “Pasažieru Vilciens” pakāpeniski slēdz vai samazina reisu skaitu. Toties pēc personīgas Šlesera iniciatīvas “Latvijas Dzelzceļš” uz pagājušajiem Ziemassvētkiem un Jauno gadu izgaismoja Rīgas dzelzceļa tiltu. Atkal – par nieka 280 000 latu. Personīga Šlesera dāvana rīdziniekiem, ne no saviem, bet atkal no valsts līdzekļiem.

Acīmredzot Šlesera lielais sapnis ir panākt, lai mēs visi pārvietotos ar lidmašīnām. Par to liecina ministra dižošanās saistībā ar milzīgajiem sasniegumiem lēto aviosabiedrību piesaistīšanā Rīgai un lidostas grandiozajiem attīstības plāniem. Nenoliedzami, vairāku gadu garumā ir ievērojami pieaudzis to cilvēku skaits, kas izmanto šos pakalpojumus, lai labprātīgi emigrētu uz Īriju. Savukārt pie mums regulāri sākuši ciemoties jautri puiši, kuriem parasti pie mūsu nacionālā simbola – Brīvības pieminekļa – daba prasa savu, ka ne ar roku aizspiest, ne uz krūmiem paspēt.

Tiesa gan, ne viss lidostā ir tik rožaini, kā mums to stāsta Šlesers. Lielo pasažieru apgrozījumu lidostā nodrošina divas lidsabiedrības – tās ar Šlesera svētību ir saņēmušas faktiski tām speciāli izkārtotas ievērojamas atlaides no lidostas nodevu maksāšanas. Konkurences padome jau likusi lidostai atcelt šo atlaižu piemērošanas sistēmu, par to pašlaik notiek tiesāšanās. Savukārt Eiropas Komisija vēl vērtē, vai Rīgas lidostā izmantotā nodevu atlaižu sistēma uzskatāma par neatļautu valsts atbalstu. Ja Komisija pieņems Latvijai negatīvu lēmumu, tad aizies kārtējie miljoni latu – naudas sods, ko maksāsim mēs visi no savas kabatas. Un, otrkārt, tas atstās ļoti negatīvas sekas uz lidostas turpmāko attīstību.

Šie apstākļi jau pašlaik liek uzdot jautājumu par to, vai lidosta galu galā nebeigs savu darbību tikpat traģiski kā “Latvijas Pasts”.

Šeit nu mēs esam nonākuši pie visuzskatāmākās Šlesera darbības manifestācijas. Šlesera četru gadu valdīšanas laikā “Latvijas Pasts” ir pārvērties par pilnīgu bēdu leju – no 296 000 latu peļņas 2004.gadā līdz aptuveni 12 miljonu latu lieliem zaudējumiem 2007.gadā – ar neskaidrām izredzēm izrāpties no finanšu mīnusu bezdibeņa. “Latvijas Pasts”, kas atrodas tiešā Satiksmes ministrijas un Šlesera kontrolē, pēdējos gadus nespēj normāli izpildīt savu pamatfunkciju – daudzmaz kvalitatīvu pasta pakalpojumu nodrošināšanu, tikmēr tiešo pienākumu vietā uzņēmums apšaubāmi operē ar saviem nekustamajiem īpašumiem. Tas tā ir ne tikai Rīgā, tā ir arī ikvienā lielākā pilsētā, kur “Latvijas Pastam” ir bijušas ēkas centrālās un skaistās vietās. Nu šīs ēkas ir izpārdotas par sviestmaizi, un tā vietā “Latvijas Pasts” par nesamērīgi augstu cenu īrē telpas kaut kādās apšaubāmās vietās.

Savukārt ierindas pastnieks šodien ir darbos pārslogots un nereti iznerroto klientu dusmu izlādes objekts. Nabaga cilvēks, kura alga ir 160 latu uz rokas! Atgādinājums: Latvijas Pirmā partija pirms 9.Saeimas vēlēšanām solīja četru gadu laikā, tātad līdz 2010.gadam, panākt, ka vidējā alga valstī būs 500 latu. Acīmredzot pastnieki ir kaut ko nogrēkojušies un nav saņēmuši Šlesera personīgo atļauju ietilpt šajā vidējas algas saņēmēju kategorijā.

Kolēģi! Nav nekāds noslēpums, ka Šlesers ļoti slimīgi reaģē uz jebkāda veida kritiku, un nav svarīgi, vai to ir izteicis politiskais oponents vai Konkurences padomes priekšsēdētāja Ieva Jaunzeme, vai Valsts kontroliere Inguna Sudraba. Kā zināms, Konkurences padomes un Valsts kontroles tiešajos pienākumos ietilpst konkurences normu ievērošanas kontrolēšana un piešķirto valsts budžeta līdzekļu izlietojuma lietderīguma un likumīguma kontrole. Jebkādiem iebildumiem seko Šlesera nikna “atšaudīšanās”. Politiskie konkurenti vēlas piesavināties Šlesera darba milzīgos augļus, kas tiek panākti ar četrpadsmit stundu pavadīšanu darba dunā un gulēšanu tikai piecas stundas dienā. Savukārt viņu kontrolējošo iestāžu vai, pēc Šlesera prāta, viņam traucējošo iestāžu vadītāji, tādi kā Jaunzeme un Sudraba, ir pilnīgi nekompetenti un steidzami būtu jānomaina.

Nu kaut vai pēdējais gadījums. Uz Sudrabas kundzes vadītās iestādes aizrādījumu, ka Satiksmes ministrija un tās pārraudzībā esošās iestādes neefektīvi izlieto valsts autoceļu atjaunošanai piešķirtos līdzekļus jeb, citiem vārdiem sakot, ka jūs, Šlesera kungs, šķiežaties ar valsts naudu pa labi un pa kreisi, sekoja atbilde (precīzi citēju Šlesera teikto): “Lai Valsts kontrole nelien, kur nevajag! Tā nedrīkst līst politiskajos lēmumos!” Šis komentārs ir tik izsmeļošs, ka laikam neprasa nekādus papildu komentārus.

Šeit es tikai vēlētos atgādināt jums, godātie kolēģi no valdošās koalīcijas partijām: atcerieties jūsu pašu izteikumus, kad Valsts kontrole bija atklājusi nepilnības KNAB grāmatvedības uzskaitē. Šlesera partijas biedrs Dzintars Jaundžeikars, piemēram, pauda, ka Loskutovs ir pieļāvis likumpārkāpumus, kas ir pamats viņa atbrīvošanai no darba. Acīmredzot Loskutova kungs nebija tik iztapīgs un nesaprata to, ka jārīkojas līdzīgi jums, Šlesera kungs! Ir vai nu jāizvirza apvainojumi personisko interešu lobēšanā un nekompetencē, vai arī vienkārši jāatcērt: “Lai nelien, kur nevajag!”

Tāpat atgādināšu arī dīvaino Šlesera reakciju šā gada sākumā uz Satversmes tiesas spriedumu. Satversmes tiesa atzina, ka Rīgas teritorijas plānojums tajā daļā, kas attiecas uz brīvostas teritoriju, neatbilst Satversmei. Šlesers uzreiz piedraudēja ar Satversmes maiņu un silti ieteica putniem pārcelt savas ligzdošanas vietas no brīvostas uz citām teritorijām. Ne vairāk un ne mazāk!

Tas tā – neliels atgādinājums Latvijas Pirmās partijas frakcijas vadītājam Bērziņa kungam par to, cik izsvērti un pamatoti jūsu partijā top ierosinājumi grozīt Satversmi. Pēc principa: ja kaut kas mums traucē vai nepatīk – nobuldozerēsim malā! Acīmredzot tas attiecas arī uz putniem un citu dzīvo radību, kas stāv ceļā Šlesera ceļarullim.

Kolēģi! Šlesers savu darbību politikā sāka kā jauns un daudzsološs politiķis. Tolaik mēs Šlesera politiskajā retorikā bieži dzirdējām arī runas par cīņu pret oligarhiem, taču pašlaik par Šleseru pašu runā kā par vienu no oligarhiem un faktiski par Latvijas Pirmās partijas un “Latvijas Ceļa” īpašnieku.

Es neloloju ilūzijas par to, ka vairākums no jums atbalstīs mūsu partijas priekšlikumu. Un pat tad, ja notiktu tādi brīnumi un Šleseru šodien atceltu no amata, viņš diezin vai zaudētu savu reālo ietekmi šodienas valsts varā. (No zāles: “Tad kāda jēga?”) Tomēr, pirms izšķiraties par savu balsojumu, es aicinu ikvienu atbildēt personīgi sev un ne kādam citam uz jautājumu: “Vai Šlesers patiešām ir labs satiksmes ministrs un vai pašreizējās koalīcijas galvenais uzdevums ir kalpošana sabiedrībai un pirms vēlēšanām doto solījumu pildīšana?” Varbūt tomēr galveno lomu šeit spēlē koalīcijas un valdības noturēšana par katru cenu? Un šoreiz šī cena ir jaunais valdības stabilitātes garants Šlesers.

Saprotu, ka atzīt to, ka Šlesera darbība pēdējo četru gadu garumā ir bijusi katastrofāla neveiksme, jums nozīmētu arī šīs valdības galu, kas noteikti neatbilst tiem principiem, pēc kādiem jūs to veidojāt. Bet varbūt ir pienācis laiks mainīt principus? Jo reiz tomēr pienāks tāds brīdis, kad ne tikai mēs, ne tikai mani domubiedri, bet jūsu pašu mazbērni jums uzdos jautājumu, kas prasīs godīgu atbildi: “Ko tu esi izdarījis Latvijas labā?”

Un tāpēc es aicinu jūs pārdomāt atbildi uz šo jautājumu un balsot “par” jaunā stabilitātes garanta demisiju.

Sēdes vadītājs.

Sākam debates. Vārds debatēs deputātam Vladimiram Buzajevam.

V.Buzajevs (PCTVL frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamās dāmas un kungi! Katru dienu no rīta, izņemot svētdienas, mēs ar ģimeni, trīs avīžu abonētāji, zīlējam, kādā laikā cienījamam Šlesera kungam sākas rīts. Un katrā dienā tas iznāk citādāks, bet noteikti ne agrāk par pulksten 11.00, citreiz – pulksten 12.00 vai 14.00. Vai pat nākamdien. Un iznāk tā, ka avīze “Vesti Segodņa” pārvēršas par “Vesti Včera”.

Ja Šlesera kunga darbības tempi ir tādi paši kā viņa vadītā “Latvijas Pasta” darba grafiks, tad var tikai brīnīties, kad viņš paspēj radīt tādas milzīgas problēmas ar Valsts kontroli.

Daži ar krievu elektorāta balsīm ievēlētie deputāti šaubās, vai viņiem vajadzētu balsot par Šlesera kunga demisiju, jo viņš it kā ir Latvijas krievu iedzīvotāju aizstāvis. Viņš pat pieļauj iespēju dot nepilsoņiem tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās vai arī mīkstināt Pilsonības likumu. Un viņš ir Krievijas oligarhu lielais draugs.

Draugi mīļie! Paskatieties, kā balso Saeimas LPP/LC frakcija visos tā saucamajos krievu jautājumos! Gluži tāpat kā frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK. Neko mēs no šiem mācītājiem, liberāļiem, nesagaidīsim, izņemot tukšu retoriku.

Tādas retorikas slikts piemērs ir arī Šlesera kunga personīgie priekšvēlēšanu solījumi būtiski samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi vai nekavējoties paaugstināt pabalsta apmēru par otrā, trešā un pārējo bērnu piedzimšanu, šis jautājums tagad ir atlikts līdz 2011.gadam. Jūs strādājat tieši tāpat kā “Latvijas Pasts”!

PCTVL frakcija atbalstīs satiksmes ministra Aināra Šlesera demisiju, un “Jaunā laika” balss ir sadzirdēta no mūsu puses.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Debatēs vārds deputātam Ainaram Latkovskim.

A.Latkovskis (frakcija “Jaunais laiks”).

Kolēģi! Pēdējā laikā ar mediju starpniecību klausoties diskusiju, ko ir izvērsis mūsu satiksmes ministrs Ainārs Šlesers ar mūsu Valsts kontroles vadītāju Ingunu Sudrabu, veidojas dīvaina sajūta: ja klausās tikai Ainārā Šleserā, tad Inguna Sudraba vai Valsts kontrole to vien dara, kā revidē Satiksmes ministriju un tās pakļautībā esošās struktūras.

Taču īstenībā Valsts kontrole dara daudz ko. Iepriekšējā gadā tā, piemēram, pārbaudīja tiesībsargājošās iestādes, to, kā tās rīkojas ar saviem operatīvajiem līdzekļiem un to uzskaiti. Tā rezultātā Finanšu policijā un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā atklājās arī nepilnības, kas bija jānovērš. Un toreiz, uzzinot par šīm nepilnībām, gan Ainārs Šlesers, gan šīs valdības premjers Ivars Godmanis, kurš toreiz bija iekšlietu ministrs, bija gatavi Loskutova kungu nomainīt.

Tagad ir cits Valsts kontroles ziņojums, kurā tiešām mēs redzam ne tikai nepilnības kādā uzskaitē, bet arī neefektīvu rīcību ar valsts līdzekļiem. Materiāli par Satiksmes ministrijas rīcību ir nodoti arī Ģenerālprokuratūrai, to ir izdarījusi Valsts kontrole. Taču tagad attieksme ir pavisam cita. Iznāk tāda kā dubultmorāle! Es ļoti gribēšu dzirdēt, ko par to visu saka premjers Ivars Godmanis, kurš toreiz aktīvi balsoja un uzstājās par to, ka par šīm nepilnībām Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, ko bija atzīmējusi Valsts kontrole, Loskutovam ir jāzaudē savs amats. Es gribu dzirdēt viņa pamatojumu, kāpēc viņa pašreizējam ministram un partijas biedram Aināram Šleseram šis amats nav jāzaudē. Kā var šīs lietas salīdzināt? Ļoti gribas dzirdēt, kā tās ir salīdzināmas.

Taču es gribu runāt arī par vienu citu lietu. Šleseru bieži vien salīdzina ar raķeti. Manā skatījumā, Šlesers nav nekāda raķete, drīzāk viņš ir līdzīgs Jaungada plaukšķenei: ir liels troksnis, bet jēga ir maza. Nav rezultāta!

Četrus gadus viņš ir bijis atbildīgs par ceļiem. Nu aizbrauciet uz laukiem! Vai tur ir kādi uzlabojumi? Četrus gadus viņš ir bijis atbildīgs par pastu. Ir tiešām tā, kā teica Buzajeva kungs: cilvēki laukos avīzes saņem ne jau vairs vakarā, bet nākamajā dienā. Tās jau vairs nav tās dienas ziņas! Un tā var teikt par katru nozari, par kuru viņš ir bijis atbildīgs.

Līdz ar to es domāju, ka demisijas pieprasījums ir pamatots. Ir jānāk strādāt tiešām tādam cilvēkam, kuram rūp ne tikai savas intereses šajā amatā, bet arī visas valsts intereses, it īpaši pasts, it īpaši ceļi laukos.

Paldies.

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Debatēs vārds deputātam Dzintaram Zaķim.

Dz.Zaķis (frakcija “Jaunais laiks”).

Ministru prezidenta kungs! Ministri! Prezidija priekšsēdētāj! Kolēģi! Šodien centīšos vairāk diskutēt par tām lietām, kuras iepriekš masu medijos varbūt nav tik skaļi izskanējušas.

Daudz mēs esam dzirdējuši par Valsts kontroles konstatētajiem faktiem, daudz mēs esam dzirdējuši arī par to, cik bēdīgā stāvoklī šobrīd atrodas “Latvijas Pasts”. Esam arī dzirdējuši versijas par to, ka tas, iespējams, notiek arī vairāk vai mazāk apzināti, – tas, kas šobrīd notiek “Latvijas Pastā”. Šī diskusija, es domāju, jau ir bijusi diezgan plaša, un šis nav tas jautājums, par kuru es šodien vēlos runāt.

Es vairāk vēlos runāt par attieksmi – par vairākām lietām, kas, manuprāt, raksturo katastrofāli nepareizo attieksmi. Un tā pirmā un pati galvenā lieta, manuprāt, ir šāda. No Satiksmes ministrijas rīcības šobrīd izriet tas, ka politika, kas ir saistīta ar bērniem un ar izglītību, ir krasi vērsta pret bērniem un pret izglītību. Kāpēc?

Paskaidrošu kāpēc. Tāpēc, ka pavisam nesen mēs pieņēmām jauno Sabiedrisko pārvadājumu likumu, kurā par prioritāti noteicām to, ka, plānojot reģionālos maršrutus, vispirms ir jāparedz iespēja bērniem nokļūt skolā. Likumā skaidri un gaiši to ierakstījām.

Līdz pagājušā gada nogalei pagastiem bija jāiesniedz savi priekšlikumi par maršrutu tīklu. Es zinu ļoti daudzus gadījumus, bet visbiežāk tas noticis Leišmalē, tas ir, Daugavas kreisajā krastā, Jēkabpils un Aizkraukles rajonā, kad pagasti tika piedāvājuši, lai viņu bērni varētu laikus nokļūt skolā, tādu, tādu un tādu maršrutu. Rezultātā tika saņemts atteikums, jo, raugi, ceļi esot galīgi nelietojami. Un vēl daudzi citi iemesli tam tika minēti. Tādējādi šie maršruti netiks nodrošināti.

Šobrīd, godājamie kolēģi, Ministru kabinetā uz saskaņošanu ir iesniegts Ministru kabineta likumprojekts “Par sabiedriskajiem pārvadājumiem”, kurā šī prioritāte, plānojot maršrutus, vispirms nodrošināt tieši bērnu nokļūšanu skolā, tiek svītrota. Tātad attieksme pēkšņi atkal ir mainījusies. Es uzskatu, ka tā ir katastrofāla un kritiska rīcība no Satiksmes ministrijas puses.

Otra lieta. Joprojām runāšu par tiem pašiem laukiem. Mēs visi ļoti labi saprotam, ka pamatiedzīvotāji Latvijā ir nevis Rīgas centrā, bet tomēr reģionos. Satiksmes ministrijas attieksme šobrīd ir apmēram šāda: “50–60 kilometri ap Rīgu un 20 kilometri ap lielajām pilsētām – par to mēs parūpēsimies. Pārējie? Tās ir katra jūsu paša problēmas. Tieciet pašas, mazās pagastu pašvaldības un mazās pilsētas, galā! Katrs pats tieciet skaidrībā par savām problēmām!”

Otrās šķiras ceļu ilgtermiņa attīstības programmas Latvijā nemaz nav. Ir tikai pamatnostādnes. Šīs pamatnostādnes īstenībā ir plānotas līdz 2015.gadam, bet tās risina, labākajā gadījumā, vienas trešās daļas ceļu problēmas. Jūsu zināšanai, kolēģi: šobrīd 48 procenti otrās šķiras ceļu asfalta seguma jau ir faktiski sabrukuši, vairs nav ekspluatējami. 37 procenti grants ceļu šobrīd faktiski jau ir sabrukuši un nav vairs ekspluatējami. Ar 12 miljoniem latu gadā otrās šķiras ceļiem šo problēmu varēs risināt 48 gadu laikā. Tas nozīmē, ka lielākā daļa no mums nemaz nesagaidīs tādu situāciju, ka otrās šķiras ceļi būs salaboti.

Nojaušot to, ka Šlesera kungs nāks tribīnē un atkal stāstīs mums pasakas par to, kā bija Repšes valdības laikā ar šo autoceļu finansējumu, apgalvošu, ka “Jaunais laiks” Ministru kabinetā piedāvāja lēmuma projektu un ka diezgan tālu šis lēmuma projekts arī aizvirzījās. Tajā bija runa par to, ka 1 procents no valsts iekšzemes kopprodukta būtu jāpiešķir tieši reģionālās infrastruktūras sakārtošanai. Un tas, starp citu, ir arī atgādinājums Tautas partijai. Ja šāda nauda tiktu piešķirta, tad teritoriālā reforma šobrīd jau būtu pabeigta. Bet to toreiz nepiešķīra, un arī finansējuma trūkums lielā mērā ir par iemeslu tam, kāpēc ir tik bēdīga situācija uz šiem ceļiem.

Vēl varu piebilst arī skaitļus par to, kā tiek sadalīta Eiropas naudiņa. Apmēram 20 procenti šīs naudas tika nodoti pašvaldībām. Tā ir no kohēzijas fondiem un no visas Eiropas naudas kopumā. Apmēram 20 procenti naudas, kas tiek novirzīta ceļiem, aiziet uz pašvaldībām, bet apmēram 80 procenti šīs naudas paliek valstij, lai gan īstenībā ceļu garums pašvaldībām ir divreiz lielāks nekā valstij. Vai tas ir godīgi? Domāju, ka tas nav godīgi. Uzskatu, ka tāda attieksme tik tiešām grauj Latvijas attīstību un sabalansētu reģionālo attīstību ilgtermiņā.

Šis bija mans viedoklis par to, kāda ir attieksme pret reģioniem no Šlesera kunga puses.

Bet tagad pavisam nedaudzi fakti par to, kāda ir satiksmes ministra attieksme pret valsts īpašumu.

Manā priekšā ir Ministru kabineta 2004.gada 12.oktobra sēdes lēmums, kurā, lemjot par publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras statusa piešķiršanu, šis statuss tiek piešķirts Rīgas Krasta stacijai. Tā ir Andrejsalas dzelzceļa stacija.

Tālāk mēs 2004.gada novembrī jau lasām, ka ierēdņi steidzas izpildīt demisionējušās valdības Ministru prezidenta biedra un satiksmes ministra pienākumu izpildītāja Aināra Šlesera nodomu līdz nākamā gada vasarai likvidēt Andrejsalā rūpniecības un transporta uzņēmumus, kā rezultātā faktiski šī Krasta stacija tiek pārdota. Šī Krasta stacija tiek pārdota dzelzceļam par pusmiljonu latu. Un tālāk mēs lasām publikācijas, no kurām izriet, ka vajadzēs apmēram 35 miljonus eiro, lai ostā – šajā atlikušajā teritorijā – sakārtotu dzelzceļa infrastruktūru. Kas tā par interesantu attieksmi, ka lēti tiek pārdots kaut kādiem saviem draugiem vai paziņām tas, kas ir valsts īpašums, bet pēc tam valsts atkal investē neskaitāmus līdzekļus, lai varētu normāli funkcionēt un attīstīt šo pašu infrastruktūru tālāk?

Domāju, ka arī šis gadījums, lai gan šie dokumenti, kā es saprotu, šobrīd jau ir nodoti prokuratūrai, ļoti kliedzoši demonstrē satiksmes ministra attieksmi pret valsts īpašumu.

Tāpēc, kolēģi, es aicinu jūs šodien diskutēt un pierādīt savu viedokli, kā arī aicinu atbalstīt satiksmes ministra demisiju.

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Vārds debatēs deputātei Ingrīdai Circenei. (No zāles dep. Dz.Ābiķis: “Dejo ar Šleseru!”)

I.Circene (frakcija “Jaunais laiks”).

Cienījamie kolēģi! Šodien liela uzmanība tiek veltīta valdības simbolam un ministram numur viens – Šlesera kungam.

Katra viņa darbība ir ar varenu vērienu, mērvienība – miljoni, reizēm arī simti tūkstoši latu, taču rezultāti Latvijai biežāk ir vērtējami negatīvi. Valsts kontrole apstiprina: finansējums valsts autoceļu atjaunošanai pēdējos trīs gados – no 2005.gada līdz 2008.gadam – ir pieaudzis vairāk nekā trīs reizes, taču ceļu nozarē ir reāla krīze. Konkursa nolikumi tiek rakstīti konkrētu firmu interesēs, taču atkārtotu atklāto konkursu gadījumā pretendenti ir spējuši piedāvāt pat par 25 procentiem zemāku cenu, nekā bija sākotnēji, tāpēc konkurence šo gadu laikā reāli ir likvidēta. Kā interesēs – lai saka ministrs pats!

I.Circene (frakcija “Jaunais laiks”).

To apstiprina Valsts kontroles ziņojums, tas nav subjektīvs viedoklis. Satiksmes ministrijas amatpersonas, kurām nebija attiecīgā pilnvarojuma, ir atļāvušas darbu ārpus konkurences izpildīt “Latvijas Valsts ceļiem”, palielinot finansējumu atsevišķiem iepirkumiem pat vairāk nekā par 5,5 miljoniem.

Lai pierādītu savu mīlestību Krievijai, Satiksmes ministrija vairāk nekā simts tūkstošus latu ir izšķērdējusi divu dienu ilgai nevalstisko organizāciju konferencei “Eiropas Savienība un Krievija, sarunas par jaunām attiecībām”. Rodas jautājums: par kādām attiecībām? Katram dalībniekam šo dienu laikā tika iztērēti 523 lati. Tiekoties NVS ministriem, šie izdevumi uz vienu cilvēku ir bijuši 664 lati vienas tikšanās reizē. Laikam ir jāsaka paldies par pieticību, jo varēja būt arī 5000 latu uz cilvēku un vairāk. Par attiecībām ar Krieviju Šlesers teica (citāts): “Man nav jādomā par taupīšanu, bet gan par peļņas gūšanu.” Jautājums tikai – kam?

Nākamais citāts: “Ja veidosim sliktas attiecības ar Krieviju, tad būs problēmas.” Kam un kādas?

Ja Satiksmes ministrija nebūtu gadiem ilgi par nodokļu maksātāju naudu īrējusi gleznas, telpas sporta kompleksos, organizējusi sporta spēles un gada noslēguma pasākumus, klaji melojot par izglītības programmām skolās, tad varbūt beidzot būtu noasfaltēts kāds ceļa gabaliņš starp Liepājas šoseju un Priekuli varbūt Gudeniekos, varbūt Vecpilī, varbūt kādā citā pagastā. Taču Krievija Šleseram ir svarīgāka par Latvijas dubļainajiem ceļiem.

Gandrīz astoņus tūkstošus latu Satiksmes ministrija izlietojusi juristu pakalpojumiem – tikai tam, lai mēģinātu attaisnoties par Valsts kontroles revīzijā konstatētajiem pārkāpumiem. “Latvijas Pasts” ir novests līdz bankrotam, taču Šlesers nolemj iznomāt “Latvijas Pasta” zemi uz četrdesmit deviņiem gadiem par pāris latiem kvadrātmetrā. Un pie tam vēl par “Latvijas Pasta” naudu nojaukt ēku. Valsts kontroles slēdziens ir, ka šī viņa darbība vai bezdarbība ir radījusi vairāk nekā sešu miljonu latu zaudējumu, bet nu tas taču ir nieks šāda vēriena darījumiem. Paliek atklāts jautājums – kādēļ? Laikam jau nomnieka intereses ir svarīgākas par tādu niecību kā Latvijas iedzīvotāji.

Iepriekšējie runātāji ir uzskaitījuši daudzus skandalozus satiksmes ministra bezatbildīgas darbības gadījumus, tāpēc nekavēšu jūs ar atkārtošanos.

Šlesera kungu viņa algotā veiksmīgā PR kompānija ir salīdzinājusi gan ar buldozeru, gan ar raķeti.

Latkovska kungs nupat piedāvāja vārdu “plaukšķene” vārda “raķete” vietā, bet es tomēr paliktu pie vārda “raķete”. Kādēļ? Šodien, redzot absolūtu ministra neorientēšanos Latvijas situācijā, dziļu nekompetenci un neprofesionalitāti, gribētos tomēr palikt pie vārda “raķete”. Kādēļ? Tādēļ, ka raķete palīdzētu šim simbolam nonākt savā sirreālajā pasaulē, kur nevajadzēs ne lauku ceļus, ne pasta pakalpojumus, Valsts kontrole nelīdīs, kur nevajag, un Satiksmes ministrijas uzsāktā kampaņa “Ceļš ved uz augšu” būs īstajā vietā.

Paldies jums par uzmanību.

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Debatēs vārds deputātam Jānim Šmitam.

J.Šmits (LPP/LC frakcija).

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Godātie kolēģi deputāti un ministri! Šodien mēs lemjam par demisijas pieprasīšanu vai nepieprasīšanu ministram, kura ietekme dažkārt ir lielāka, nekā noteikts ar likumu. Un, palasot avīzes vai paskatoties televizoru, tiešām tā sāk likties.

Lieldienās uzsniga biezāka sniega kārta, un ceļu tīrīšanas tehnika netika ar to galā. Kas ir vainīgs? (No zāles dep. J.Dobelis: “Arī Šlesers!”) Šlesers! Starp citu, sniegs uzkrita arī Atēnās, Romā, Prīzē un Madridē. Tur notiekošo citādāk kā par haosu nenosauksi. Kas vainīgs? Šlesers, kurš gan cits!

Godātie kolēģi! Esmu deputāts un arī Aināra Šlesera partijas biedrs, un kā deputāts es balsoju par Godmaņa valdības apstiprināšanu, arī par Aināra Šlesera apstiprināšanu satiksmes ministra amatā. Un esmu uzņēmies atbildību, pasakot, ko ministrs šīs un iepriekšējās valdības laikā ir izdarījis.

Pirmkārt. Ir atjaunots Valsts autoceļu fonda finansējums, kas šogad sasniedzis 70 procentus no degvielas akcīzes nodokļa, un tādējādi budžeta finansējums valsts autoceļiem palielinājies no 72 miljoniem latu 2004.gadā līdz 220 miljoniem latu šogad, savukārt pašvaldībām piešķirto dotāciju apjoms – no 18 miljoniem latu 2004.gadā līdz 70 miljoniem latu šogad. Starp citu, demisijas pieprasītāji – “Jaunais laiks” – fondu savulaik likvidēja un autoceļus, tā teikt, atmeta par desmit gadiem atpakaļ.

Otrkārt. Pagājušajā gadā būvdarbi veikti vairāk nekā tūkstoš kilometriem ceļu un 45 tiltiem, un tie ir visapjomīgākie ceļu būvniecības un atjaunošanas darbi kopš valsts neatkarības atjaunošanas.

Treškārt. Pašvaldībās veikti šādi darbi (un to uzskaitījums ir mana atbilde meļiem un liekuļiem, kas nesen raidījumā Latvijas Radio apgalvoja, ka Aināra Šlesera laikā neesot uzbūvēts neviens ceļš):

pabeigta Ventas tilta rekonstrukcija Nīgrandē un autoceļa Jelgava–Iecava rekonstrukcija;

Balvos rekonstruēta Brīvības iela līdz pilsētas robežai un Bērzpils ielas aktīvākā zona, kā arī rekonstruēts tilts pār Balupi;

Jēkabpilī atjaunots asfaltbetona segums Brīvības ielas posmā un veikti satiksmes drošības uzlabošanas pasākumi, rekonstruējot Vienības ielu, Draudzības aleju un Brīvības ielu, vairākās pilsētas ielās ir ierīkots apgaismojums;

Rēzeknē rekonstruēta Krišjāņa Barona iela;

Valkā rekonstruēta Rūjienas iela, ko tranzīts izmanto ceļā kā pārejas punktu uz robežas ar Igaunijas Republiku;

sakārtota Stacijas iela un Krasta iela, kā arī Raiņa un Rūpniecības iela, kuras ir uzskatāmas par Madonas pilsētas apvedceļu;

būvniecības darbi ir veikti Rīgas ielā un Daugavpils ielā Ogres pilsētā un Rīgas ielā Jelgavā;

nodots ekspluatācijā Stacijas ielas un Krasta ielas posms, kā arī tilts pār Pelnupi Balvu pilsētā;

Jelgavas pilsētā ir pabeigta Rīgas ielas rekonstrukcija posmā no Loka maģistrāles līdz administratīvajai robežai – Ozolniekiem (tas ir pēdējais posms Rīgas ielas sakārtošanā Jelgavas pilsētā);

uzsākti būvdarbi autoceļa E22 posmā Jēkabpils–Varakļāni, un šos darbus plānots pabeigt 2009.gadā (rekonstruējamā posma garums ir 48 kilometri, un plānotās izmaksas – 79,5 miljoni latu).

Ceturtkārt. Ir uzsākts un pabeigts būvēt pirmais kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas jaunuzbūvētais ceļš – Saulkrastu apvedceļš. Papildus tam rekonstruēts posms Skulte–Svētciems.

Piektkārt. Rekonstruēts Via Baltica posmā Ķekava–Iecava.

Domāju, Šlesera personīgs nopelns un panākums ir pasažieru skaita pieaugums vairāk nekā piecas reizes lidostā “Rīga” – no 0,6 miljoniem 2003.gadā līdz 3,2 miljoniem pasažieru pērn. Tādējādi Rīgas lidosta kļuvusi par straujāk augošo lidostu Eiropā. Apkalpoto pasažieru skaits ir tikpat liels, cik Tallinas un Viļņas lidostās kopā. Aviosabiedrības “airBaltic” pārvadāto pasažieru skaits pieaudzis piecas reizes, regulāro maršrutu skaits – no 12 līdz 45. Ir izveidojusies filiāle Viļņā.

Konkurences pieaugums. Tagad ir pāri par 20 aviosabiedrībām ar 70 tiešajiem reisiem, bet savulaik bija tikai pāris kompānijas un 15 tiešie reisi, kur krējumu, kā jūs zināt, nosmēla ārvalstu kompānijas. Cienījamā Konkurences padome gan nekautrējās klaji melot, ka it kā esot vērojama konkurences samazināšanās. Skaitļi liecina par pretējo.

Turpinās lidostas “Rīga” skrejceļu pagarināšana un apgaismojuma sistēmas modernizācija. Uzsākts darbs pie faktiski jaunas lidostas būvniecības. Tālākā nākotnē tā varēs uzņemt līdz 30 miljoniem pasažieru. Ir uzsākta Liepājas lidostas kā starptautiskas lidostas darbība.

Sabiedriskais transports. Ir būtiski palielinājies valsts finansējuma apjoms sabiedriskajam transportam: 2004.gadā tas bija 23,7 miljoni, šogad – 64,6 miljoni. Ir uzsākta elektrovilcienu modernizācija. Jau modernizēti septiņi elektrovilcieni un 5 motorvagoni, līdz šā gada jūlijam vēl tiks rekonstruēti 10 vilcienu sastāvi. Tiek plānota jaunu vilcienu iegāde.

Veikti Valmieras, Krustpils, Ziemeļblāzmas, Vecumnieku, Brocēnu, Stendes staciju, Ikšķiles un Vaivaru pieturpunktu ēku remonti. Pēc ugunsgrēka atjaunota Atgāzenes pieturpunkta ēka. Turpinās Jelgavas stacijas kapitālais remonts. Veikts perona remonts Skrīveru stacijā, Jaunolaines un Baložu pieturpunktos. Pasažieriem ar kustību traucējumiem Ikšķiles stacijā ierīkota slīpne bez pakāpieniem.

Ir atjaunota dzelzceļa pasažieru satiksme posmā Rīga–Liepāja. Šogad atjaunos vilcienu satiksmi uz Valgu un Ventspili. Ir panākta vienošanās ar Rīgas domi par pašvaldības pasūtījumu pasažieru pārvadājumiem Rīgas pilsētas robežās.

Rekonstruēts ceļa posms Nirza–Ploski, lai novērstu kravas automašīnu stāvēšanu ceļa posmā Ludza–Terehova. Jā, vēl ir jāstāv rindā, bet tagad vismaz civilizētos apstākļos.

No Rīgas un Liepājas ostām uzsākti regulāri konteinerkravu pārvadājumi pa dzelzceļu, tādējādi būtiski atslogojot kravu pārvadājumus pa autoceļiem un mazinot autokravu rindas uz robežas.

Tā ir tikai daļa no acīm redzami paveiktajiem darbiem. Man, tāpat kā jums, kolēģi, nebija problēmu iegūt šo informāciju par satiksmes ministra un Satiksmes ministrijas darbu un paveikto, jo es kā deputāts sekoju līdzi šim darbam. Diemžēl jums, “Jaunā laika” esošajiem un bijušajiem deputātiem, patīk sevi turēt nezināšanā. Jūs arī tagad neklausāties manī, lai būtu vieglāk melot – tāpat kā dot zvērestu baznīcā un pēc tam to lauzt. Zvērēt baznīcā, bet pēc tam likvidēt dievnamu atjaunošanas programmu, cienījamais Kariņa kungs.

Jā, atzīšos, ir viens jautājums, kurā es esmu kritisks pret savas partijas biedra Aināra Šlesera darbu, un tas ir jautājums par “Latvijas Pastu”. Tur jau sen bija redzama vadības nespēja tikt galā ar saviem pienākumiem, tomēr ministrs acīm redzami uzticējās Škodova kungam, kas bija nācis no pastnieku vides, pārzināja sistēmu no A līdz Z. Laikam pārāk labi pārzināja, jo nespēja pieņemt tos atbildīgos lēmumus jautājumos, kas viņam, Škodovam, bijušajam pastniekam, bija sāpīgi. Bet tagad tas jādara jaunajam “Latvijas Pasta” priekšniekam. Jāatlaiž daudzi administrācijas cilvēki no darba, jāsamazina izdevumi, tāpēc būs jāslēdz vairākas nerentablas pasta nodaļas vai jānodod to funkcijas citiem. Jāpalielina ienākumi, jāpaceļ tarifi. “Latvijas Pasts” tagad ir kļuvis par problēmu, kas tiek risināta. Un, ņemot vērā iepriekš uzskaitītos ministra labos paveiktos darbus, ticu, ka tā tiks atrisināta. Tāpēc šā ministra noņemšanu, kurš problēmas nevis rada, bet gan – gluži pretēji! – spēj risināt, es personīgi uzskatu par muļķību.

Zinu, ka kritizēt Šleseru tagad ir populāri. Ar to nodarbojas visi, kam vien nav slinkums. Kā rāda Valsts kontroles ziņojums, ir dažas lietas, kas zemākajā līmenī, departamentu un nodaļu līmenī, Satiksmes ministrijā jāsakārto. Tomēr es uzdrīkstēšos būt nepopulārs šodien. Mums būtu nevis jāizsaka ministram neuzticība, bet gan jāizsaka uzticība, lai palīdzētu viņam pieņemt sāpīgus, nepopulārus, bet vajadzīgus lēmumus.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Debatēs vārds deputātei Lindai Mūrniecei.

L.Mūrniece (frakcija “Jaunais laiks”).

Cienījamie kolēģi! Ja sakām – ministrs, domājam – valstsvīrs, atbildīgs un god­prātīgs. Tā tam vajadzētu būt. Ainārs Šlesers. Ministrs, amatpersona. Jauns, enerģisks, mērķtiecīgs. Tāpēc vēl jo vairāk pārsteidz tas, ka pats sevi tik zemu novērtējis, ka pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām ļāvis sevi “ietirgot” Saeimas deputāta krēslā. Jo – kā gan citādi, ja ne par sevis “ietirgošanu” varētu nosaukt apjomīgās reklāmas uz stabiem, televīzijā un daudzās citās vietās, tieši šo sevis paša reklamēšanu? Šīs reklāmas, ko vēlāk tiesa atzinusi par nelikumīgu priekšvēlēšanu kampaņu. Tagad Ainārs Šlesers uzzinājis, ka šāda nokļūšana Saeimā ir sanākusi padārga. Pārtēriņš ir vairāk nekā 400 tūkstoši latu. Tikpat lielu summu var nākties atmaksāt valsts budžetā, jo likums to prasa un tiesa tā var nolemt. Kopumā apvienība par savām vietām Saeimā, iespējams, būs samaksājusi gandrīz miljonu latu. Viena no šīm vietām tikusi arī satiksmes ministram, kurš pilnā mērā izmanto sev doto mandātu.

Godprātīga politika, vienādas iespējas visiem – šie vārdu salikumi, liekas, nav modē LPP/LC apvienībai un tās līdzpriekšsēdētājam, jo citādi viņš nebūtu piekritis pārkāpt priekšvēlēšanu kampaņu regulējošos likumus. Citādi viņš padomātu, vai pārreģistrētā LPP/LC ir tā pati, kas pirms vēlēšanām. Viņš atcerētos, ka tā ir tieši tā pati organizācija, kas pārkāpa likumu un kam jāatbild tiesas priekšā. Ar to viņš pierādītu, ka ir valstsvīrs. Diemžēl viņš tā nav rīkojies. Tāpēc es aicinu atbalstīt satiksmes ministra Aināra Šlesera demisiju.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Debatēs vārds deputātam Artim Kamparam.

A.Kampars (frakcija “Jaunais laiks”).

Godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Cienītais Ministru prezidenta kungs! Ministri! Kolēģi!

Tautā dzīva ir paruna “Viedais mācās no citu kļūdām, gudrais – no savām, un tikai neveiksminieks nespēj mācīties vispār”.

Es gribētu šajā runā tā ļoti pragmatiski, racionāli, uz skaitļiem balstoties, kā to parasti mīl darīt mūsu premjers, izanalizēt trīs ļoti svarīgu, Latvijai stratēģiski nozīmīgu uzņēmumu darbību. Tie šobrīd vai nu jau atrodas Satiksmes ministrijas pakļautībā un pārraudzībā, vai arī tiek plānots tos tādā veidā pakļaut un pārraudzīt.

Sākšu ar uzņēmumu “Latvijas Pasts”. Šeit gan laikam viss galvenais ir izrunāts un šie skaitļi visiem ir zināmi, un šķiet, ka laikam pat pats ministrs nenoliegs, ka šis uzņēmums, Latvijai ļoti nepieciešamais, katram cilvēkam ļoti vajadzīgais uzņēmums, acīm redzami atrodas krīzes priekšā. Visi šobrīd ļoti, ļoti cer, ka tas nebankrotēs. Taču tas ir atkarīgs tiešām tikai un vienīgi no banku labvēlības. Viena mēneša laikā tām, paļaujoties tikai uz godavārdu, būtu jāizsniedz kredīti bez reāla, nopietna seguma.

Atgādināšu skaitļus un prognozes, kādas savulaik ir bijušas par uzņēmuma “Latvijas Pasts” darbību situācijā, kad Ainārs Šlesers kļuva par šīs jomas pārraudzītāju.

2003.gads. “Latvijas Pasts” strādā ar rentabilitāti 9,4 procenti, kas tātad ir ļoti augsta, un ar peļņu – 2,3 miljoni.

2004.gadā, kad Ainārs Šlesers kļūst par ministru un sāk pārraudzīt šo jomu, rentabilitāte būtiski krītas, tā ir 0,76 procenti. Peļņa vēl ir, uzņēmuma rādītāji vēl ir plusos, – peļņa ir 0,2 miljoni jeb 200 tūkstoši latu. Uzņēmuma rādītāji būtiski krītas, bet joprojām redzam, ka prognozes ir ļoti optimistiskas: viss iešot strauji uz augšu, tikšot pirktas jaunas mašīnas un atvērtas jaunas filiāles, tikšot uzturēts cilvēku skaits administrācijā tāds, kādam tam nevajadzētu būt. Pārvalde joprojām paliek tā pati neefektīvā. Un tā tālāk.

2005.gadā – mīnus 1,5 miljoni latu, 2006.gadā – mīnus nepilni 5 miljoni latu; 2007.gadā, saskaņā ar prognozi, – mīnus 12 miljoni latu.

Kolēģi, es domāju, ka šie fakti ir zināmi. Uzņēmums tātad ir reāli bankrota priekšā, un ministrs šeit nevar izvairīties no savas atbildības par tā novešanu līdz bankrotam.

Runāšu par nākamo valstij svarīgo uzņēmumu. Tas šobrīd vēl gluži nav bankrota priekšā, un tā ir starptautiskā Rīgas lidosta.

Finanšu rādītāji tur tiešām vēl joprojām ir tīri labi: 2004.gadā rentabilitāte ir bijusi 1,76 procenti, 2005.gadā – 1,49 procenti; 2006.gadā rentabilitātes kāpums ir bijis būtisks – 5,9 procenti. Taču, raugoties uz 2007.gada rādītājiem, jau rodas jautājumi. Spriežot pēc prognozēm, 2007.gadā peļņas rādītāji gan ir augsti, taču, atņemot nost valsts dotāciju, ar kuru šim, manuprāt, pelnošajam uzņēmumam nevajadzētu rēķināties ik gadu, rentabilitāte varētu būt bijusi, pēc ekspertu aprēķiniem, jau vairs tikai 3,8 procenti un peļņa varētu būt jau noslīdējusi zem miljona latu.

Tātad – ko tas nozīmē? Pati lidosta ir teikusi – un arī Šlesera kungs vairākkārt ir runājis par to –, ka viņi aicinot atsevišķas lidsabiedrības par ļoti lētām apkalpošanas maksām izmantot lidostas teritoriju. Principā ir tikai divas tādas lidsabiedrības.

Ieņēmumiem vajadzētu balstīties ne tikai uz aviāciju. Ko tas nozīmē? Vajadzētu palielināt ieņēmumus no telpu nomas lidostas teritorijā, no tax-free veikaliem un dažādām citām lietām. Tas būtu ļoti loģiski, saprātīgi, un principā tas nebūtu nekas neatbalstāms. Un tomēr…

Mēs runājam par šā uzņēmuma ilgtermiņa attīstību. Kas ir noticis šogad? Šogad Latvija, kā mēs zinām, ir iestājusies Šengenas zonā, un šādu tax-free veikalu nozīme un spēja gūt peļņu būtiski kritīsies jau šajā stadijā. Un līdz ar to arī tie uzņēmēji, kuri strādā lidostā, diez vai būs spējīgi turpmāk maksāt tik augstas maksas, nomas maksas, lidostai, lai tādējādi uzturētu šo, tā teikt, sistēmiski vāji un nepareizi būvēto uzņēmumu.

Atsevišķi eksperti ir aprēķinājuši, ka Rīgas lidostā šobrīd vidējā maksa, kas tiek no lidsabiedrībām iekasēta par viena pasažiera apkalpošanu, joprojām ir 3 lati uz vienu pasažieri. Šī summa ir vairāk nekā divas reizes mazāka, nekā tai vajadzētu būt, lai mēs visi kopā būtu pārliecināti, ka Rīgas lidosta pēc diviem trim gadiem nebūs līdzīgā situācijā, kādā šobrīd ir “Latvijas Pasts”, – ka to nenāksies uzturēt vai nu tikai ar kredītiem, vai ar lielām dotācijām no valsts budžeta, tātad no nodokļu maksātāju naudas.

Tātad, manuprāt, lai mēs sevi uzskatītu vismaz par gudriem, mums jau šobrīd ir jāsāk raudzīties Rīgas lidostas, šā Latvijai ļoti būtiskā uzņēmuma, virzienā. Lai gan tas strādā šobrīd tiešām labi un tiešām peļņa, kā liecina finanšu rādītāji, tam vēl joprojām ir, tomēr sāk parādīties pirmie nopietnie simptomi, ka biznesa stratēģija, līdzšinējā ilgtermiņa stratēģija, ir kļūdaina un ka tā ir būtiski jāmaina. Konkurences padome uz to ir norādījusi vairākkārt. Vadošie Latvijas finanšu un ekonomikas eksperti uz to ir norādījuši vairākkārt. Es ļoti ceru, ka jūs, godātie kolēģi, kas sēžat šeit, zālē, uzskatāt sevi nevis par neveiksminiekiem, bet par gudriem, spriest spējīgiem cilvēkiem un saprotat, ka šajā situācijā ir jābūt citai stratēģijai.

Tas bija par Rīgas lidostu.

Trešais uzņēmums. Tas, paldies Dievam, šobrīd vēl nav Satiksmes ministrijas pārraudzībā un pakļautībā, un tas ir “Lattelecom”. Stratēģisks uzņēmums, kurš pārvalda visus starpsavienojumus un kuram biznesa potenciāls joprojām ir ļoti augsts.

Ko mēs šobrīd redzam? Kas notiek šobrīd valdībā un aprindās ap valdību? Šlesera kungs ļoti dīvainā veidā, pārkāpjot savas kompetences robežas, nāk klajā ar interesantu paziņojumu, ka šim uzņēmumam būtu atkal jāatrodas Latvijas Valsts radio un televīzijas centra pakļautībā. Ir pilnīgi skaidras ministra intereses. Viņš ar šo mehānismu ir gatavs šo savu domāšanu, savu “gāzi grīdā” politiku vērst arī “Lattelecom” virzienā. Paldies Dievam, vēl šis jautājums nav izlemts. Arī tas ir mūsu šīsdienas sēdē izlemjams jautājums: vai mēs dosim Šlesera kungam šo iespēju un riskēsim ar to, ka Šlesera kungs arī uzņēmumu “Lattelecom” var novest tādā situācijā, kādā šodien atrodas “Latvijas Pasts”.

Kolēģi! Trīs piemēri. Viens jau noticis. Viens – ar skaidriem simptomiem. Un viens – tāds, kurš, ja mēs nerīkosimies un nebūsim atbildīgi, var novest pie tā, ko neviens no mums, es ceru, nevēlas. Nevar būt tā, ka viens ministrs pārrauga Latvijai tik būtiskus, stratēģiski svarīgus uzņēmumus un tie atrodas tik kritiskā un nopietnā situācijā, kā tas ir šobrīd.

Es uzskatu, ka ministrs ir jānomaina. Es uzskatu, ka šajā valstī ir cilvēki, kuri spēj pildīt šo pienākumu, un ka nebūt nav tā, ka Ainārs Šlesers ir, tā teikt, ministrs ar pārmantojamību.

Aicinu atbalstīt mūsu iesniegto priekšlikumu un aicinu izvirzīt labāku, atbildīgāku un profesionālāku politiķi šim amatam.

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Debatēs vārds satiksmes ministram Aināram Šleseram.

A.Šlesers (satiksmes ministrs).

Augsti godājamais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Godājamais premjera kungs! Ministri! Deputāti! Dāmas un kungi!

Šodien, noklausoties daudzu frakcijas “Jaunais laiks” deputātu viedokli par situāciju Satiksmes ministrijā, man rodas jautājums: kas ir “Jaunais laiks”? Vai šie politiķi ir diletanti vai vienkārši populisti? Man ir grūti par to spriest, bet es vienu lietu gan esmu sapratis un esmu gatavs apgalvot no šīs tribīnes: tie ir politiķi, kas negrib strādāt un uzņemties atbildību.

Jums, “Jaunais laiks”, tika dota iespēja nākt un strādāt šajā – Ivara Godmaņa valdībā. Jums bija iespēja uzņemties atbildību par Ekonomikas ministriju. Jautājums: kāpēc jūs to nedarījāt? Un es atbildēšu: tas ir tāpēc, ka jūs negribat uzņemties atbildību, jo jums nav skaidras vīzijas un plāna, kas ir jādara un kā valsts ir jāattīsta. Un tā ir jūsu problēma, godājamie frakcijas “Jaunais laiks” deputāti! Tā jūsu vēlme sēdēt opozīcijā un pārējos kritizēt nekādā gadījumā jūs saulītē necels.

Protams, tas, kas strādā, pieļauj arī kādu kļūdu, bet ļoti svarīgi ir kļūdas labot un virzīties uz priekšu. Taču sēdēšana opozīcijā, lai vienkārši kritizētu citus, kas strādā un cenšas kaut ko darīt mūsu valstī, – tas nekādā gadījumā nav tas ceļš uz mūsu valsts saulaino nākotni.

Attiecībā uz situāciju, kāda ir Satiksmes ministrijā, jāteic, ka šajā gadījumā es esmu gatavs atskaitīties jums par to, ko tad mēs esam te tādu darījuši pēdējo gadu laikā un ko esam reāli sasnieguši. Vai ir bijušas kādas problēmas? Jā, ir bijušas! Par tām es arī runāšu. Bet tagad par konkrētiem sasniegumiem, kuri ir notikuši tieši laikā, kad es biju satiksmes ministrs.

Viens no konkrētiem smagiem jautājumiem, ļoti smagiem jautājumiem, bija saistīts ar uzņēmumu “Latvijas Dzelzceļš”. Kad es kļuvu par ministru, šis uzņēmums bija grūtā situācijā, uzņēmumam bija zaudējumi, lieli parādi, un ļoti daudzi uzskatīja, ka šis uzņēmums ir lielas krīzes priekšvakarā. Priekšlikums bija reorganizēt šo uzņēmumu, atdalīt kravu plūsmas no pasažieru plūsmām, padarīt skaidru politiku saistībā ar maksām par infrastruktūru.

Ko mēs rezultātā esam ieguvuši? Mēs esam ieguvuši to, ka uzņēmums, kurā tagad strādā vairāk par 15 000 cilvēku, no uzņēmuma, no kura gāja ļoti daudzi cilvēki projām, jo nebija apmierināti ar zemajām algām, kuras 2004.gadā bija tikai nieka 300 lati, sāka attīstīties un kļuva par peļņu nesošu uzņēmumu. Vienlaikus šodien es varu informēt jūs, ka pagājušā gada beigās statistika parāda to, ka šis uzņēmums ir strādājis ar vidējo atalgojumu vairāk nekā 600 latu. Tātad 600 ģimenes ir tās, kuras reāli šodien bauda labumus no tā, ka mēs esam pareizi attīstījuši šo lielo uzņēmumu ar vairāk nekā 15 000 cilvēku.

Vai tā ir bijusi pareiza politika vai nepareiza politika? Es viennozīmīgi šodien varu apgalvot: ja nebūtu veikta šī uzņēmuma reorganizācija, tad nekas būtiski nebūtu mainījies.

Un mēs esam panākuši to, ka šodien tieši tranzīta nozare ir tā, kas palīdz attīstīties mūsu valsts ekonomikai laikā, kad samazinās ekonomiskā darbība daudzos ekonomiskajos sektoros valstī. Tieši tranzīts ir tas, kas pieaug!

Kādi ir reālie cipari, kurus mēs šodien visi varam redzēt? Šā gada pirmajos trijos mēnešos tieši tranzīta īpatsvars valstī ir ievērojami palielinājis mūsu kopproduktu. “Latvijas Dzelzceļš” ir palielinājis kravu apgrozījumu par 20 procentiem – tātad kravu apgrozījums ir ievērojami palielinājies, jo iepriekš vidējais kravu pieaugums nepārsniedza 5 procentus gadā. Un tie ir konkrēti fakti.

Jautājums: ko mēs iegūstam no šā konkrētā biznesa, no “Latvijas Dzelzceļa”? “Latvijas Dzelzceļš” ir tikai viens uzņēmums visā svarīgajā tranzīta ķēdē. “Latvijas Dzelzceļš” nodrošina mūsu ostas. Līdz ar to šis pieaugums nav tikai dzelzceļā, bet šis pieaugums ir visās Latvijas lielajās ostās – Rīgā, Ventspilī un Liepājā. Jautājums: vai tā ir bijusi nepareiza politika, un kāpēc mēs to visu esam sasnieguši?

Un tur ir daudzi faktori, nav tikai Šlesera faktors vien. Tur ir arī valdības politikas faktors, jo ir parakstīts robežlīgums ar Krieviju. Tas viennozīmīgi ir sekmējis dialoga atsākšanu. Starpvaldību komisija ir atsākusi darbu, un jāsaka tas, ka ir sācies arī dialogs starp ministrijām. Jā, arī Satiksmes ministrija risina dialogu ar Krieviju. Mēs tiekamies gan ar Krievijas transporta ministru Ļevitinu, kurš vienlaikus ir arī starpvaldību komisijas vadītājs, gan arī ar Krievijas dzelzceļa vadītāju Jakuņinu, kurš, starp citu, pirmoreiz Latvijā pēc tās neatkarības atgūšanas ieradās tikai šogad. Šis cilvēks te ieradās, jo Latvijā tika organizēts forums – forums, kurā piedalījās visas tās valstis, kas pārstāv tādu dzelzceļa infrastruktūru, kuru mēs varam saukt par “plato” infrastruktūru, jo šaurās sliedes ir Eiropā, bet platās sliedes ir bijušajā Padomju Savienībā plus tagad vēl arī Baltijas valstīs un Somijā. Un jāsaka tā, ka ar šādiem pasākumiem mēs viennozīmīgi veicinām tranzītu un to attīstām.

Ticiet man! Kādreiz, padomju laikā, kā pats esmu dzirdējis, ļoti bieži šos jautājumus par kravu plūsmas piesaisti risināja citādāk – apšaubāmās kompānijās dzerot šņabi dienu un nakti, cilvēki mēģināja par kaut ko vienoties. Diemžēl man, nedzērājam, ir ļoti grūti pieņemt šādu formu, lai tādā veidā risinātu kravu piesaisti mūsu ostām un tranzīta koridoram. Un tieši tāpēc Valsts kontroles pārmetumi, ka, redziet, mēs it kā nelietderīgi esot tērējuši līdzekļus, lai organizētu pasākumus, nekādā gadījumā neatbilst mūsu pārliecībai, jo šī ir politiska izšķiršanās, vai mēs atbalstām šo tranzīta koridoru vai neatbalstām.

Ko mums pārmet Valsts kontrole? Tas, ka Valsts kontrole ļauj arī Satiksmes ministrijas vadībai saprast, ka ministrijas darbībā ir kļūdas, kuras ir jānovērš, ir fakts, taču atsevišķos būtiskos jautājumos mēs nekādā gadījumā tās viedoklim nepiekrītam.

Piemēram, pagājušajā gadā mēs panācām to, ka pirmo reizi pēdējo padsmit gadu laikā NVS valstu sakaru ministri sabrauca un tikās Latvijā. Mēs diskutējām par sakaru jautājumiem šajā reģionā. Mēs plānojām, kādā veidā attīstīsies šis bizness. Šajā pasākumā piedalījās visi mūsu sakaru sektora uzņēmumi. Un jāsaka tā: tieši tāpēc, ka šis pasākums ir noticis Latvijā, pašreiz sakaru jomai ir daudz vieglāk plānot savu darbību ne tikai uz Rietumiem, bet arī Austrumiem. Un to var panākt tikai tad, kad notiek normāls pragmatisks dialogs. Un šādus pasākumus mēs atbalstīsim.

Jā, mēs esam atbalstījuši arī “Baltijas forumu”, kurš jau 10 gadus regulāri notiek Latvijā. Uz šo forumu brauc dažādu Krievijas uzņēmumu pārstāvji, arī politiķi, un mums ir ļoti svarīgi izmantot ikvienu tribīni, no kuras mēs varam skaidri pozicionēt savas intereses, un, ja kāds šodien pārmet, ka mēs cenšamies piesaistīt vairāk tranzīta kravu no Krievijas, no Baltkrievijas, no Ukrainas, no Kazahstānas, arī no Ķīnas, tad mēs nekādā gadījumā tam nepiekritīsim. Mēs aktīvi strādājām un strādāsim, lai Latvijas ostās kravu būtu vairāk! Mūsu izvirzītais mērķis ir tāds: ostām, kuras šodien pārkrauj 60 miljonus tonnu, nākotnē ir jāpārkrauj vismaz 100 miljoni tonnu. Un tas ir pareizs uzstādījums. Un kas tad īsti notiek? Tiek plānota dzelzceļa infrastruktūras izbūve visās trijās ostās, lai varētu palielināt šo kravu īpatsvaru.

Mēs esam arī valdības deklarācijā skaidri definējuši, ka mums ir jāpalielina tādu kravu daudzums kā konteineri. Šodien konteinerizācija pasaulē attīstās straujos tempos. Diemžēl Latvijā šī attīstība pašreiz vēl ir bijusi gaužām lēna. Un tieši tāpēc mēs palīdzam veidot šos koridorus, jo, ticiet man, – šīs garās rindas uz robežas, kuras ir izveidojušās pēdējā laikā, lielā mērā ir saistītas ar to, ka nav šīs alternatīvās līnijas, pa kuru šos konteinerus varētu veiksmīgi pārvadāt ar vilcienu sastāviem. Un pie tā mēs strādājam. Pašreiz varu pateikt to, ka mūsu ostās – gan Rīgā, gan Ventspilī, gan Liepājā – tiek plānoti jauni konteineru termināļi. Rīgā tiek plānots konteineru terminālis, kurš nākotnē pārvadās apmēram 2 miljonus konteineru, Ventspilī runa ir par kādiem 300 tūkstošiem konteineru, Liepājā – par 500 tūkstošiem konteineru. Tas ir pilnīgi jauns bizness, kāda līdz šim nav bijis. Jo tikai un vienīgi ar oglēm, kuras joprojām pārkrauj te – Rīgas centrā, mēs nekādā gadījumā nevaram lepoties. Mums ir jāpiesaista pēc iespējas vairāk konteineru, un šajā virzienā ir nepieciešams veikt konkrētu pragmatisku darbu, nevis vāvuļot no opozīcijas puses.

Vienlaikus gribu pateikt to, ka, strādājot šajā sektorā, mēs esam veiksmīgi nodrošinājuši arī to, ka Krievija ir akceptējusi šādu koridoru izveidi, lai vilcieni ar konteineriem brauktu arī Krievijas virzienā. Jo ir jāsaprot viens: neatkarīgi no tā, ko mēs plānosim, neatkarīgi no tā, ko mēs darīsim, neatkarīgi no tā, kādus līdzekļus mēs investēsim mūsu infrastruktūrā, tad, ja kaut kas tamlīdzīgs nenotiks arī Krievijas pusē, mūsu attīstība diemžēl nebūs pietiekami veiksmīga. Mums ir vajadzīgs šis koridors līdz galapatērētājiem. Un mēs to izmantosim.

Mēs nekādā gadījumā neatbalstīsim to politiku, kurā mēs redzam Latviju kā Eiropas nomali, tikai tāpēc, ka aiz mums vairs nekā nav. Aiz mums vēl ir vairākas valstis. Mums vairs nav jābaidās no politiskās sadarbības ar Krieviju, jo mēs esam pilntiesīgi Eiropas Savienības dalībnieki un arī NATO dalībnieki. Un tieši tāpēc mums ir maksimāli jādomā, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi visos virzienos, un tas ir Latvijas interesēs.

Tālāk. Godājamais Kampara kungs tikko pieminēja, ka Rīgas lidostā ir kritiska situācija. Godājamais Kampara kungs, jūs tiešām, kā izskatās, esat diletants. 700 tūkstošu pasažieru apgrozījums bija tad, kad es sāku strādāt Satiksmes ministrijā. 700 tūkstošu! Šogad mēs plānojam pārvadāt 4 miljonus pasažieru. Pieaugums būs piecas reizes lielāks nekā pirms četriem gadiem. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka Rīga nostiprina savas pozīcijas kā starptautisks lidojumu centrs. Tie cilvēki, viņu skaitā arī jūs, kuri te kritizēja, ka lidosta attīstās nepareizi, aktīvi izmantojat lidostas pakalpojumus.

Par nacionālo aviokompāniju “airBaltic”. Tad, kad es sāku strādāt Satiksmes ministrijā, šī kompānija veica 7 tiešos reisus no Rīgas. Ļoti liels sasniegums! Un ko tad Šlesers ir izdarījis, lai iznīcinātu nacionālo aviokompāniju? Piespiedis šo uzņēmumu strādāt! Un ko mēs redzam šodien? “airBaltic” tikai no Rīgas veic 47 tiešos reisus – tātad par 40 reisiem vairāk. Un mēs lidojam gan uz Austrumiem, gan uz Rietumiem.

Jā, mums ir konkrēta stratēģija, un mēs uzskatām, ka ne tikai skandināviem ir tiesības domāt, ka Baltija ir viņu iekšējais tirgus. Arī mēs uzskatīsim, ka Skandināvija ir mūsu vietējais tirgus. Līdz ar to mēs veram vaļā tiešos reisus arī uz mazākām pilsētām, ne tikai uz galvaspilsētām; piemēram, Norvēģijā bez Oslo mums ir avio reisi uz Bergenu, Stavangeru, Tronheimu, Olesundu. Somijā mēs lidojam ne tikai uz Helsinkiem, bet arī uz Tamperi, uz Oulu, uz Kuopio. Tagad tiek atvērts reiss uz Linčēpingu. Mēs lidojam arī uz Gēteborgu. Dānijā bez Kopenhāgenas mēs sākam lidot arī uz Bīlundu. Mēs plānojam atvērt aizvien jaunus reisus uz Austrumiem, kuri mums kādreiz jau ir bijuši. Šogad mēs atveram reisu uz Erevānu, mēs atveram reisu uz Almati, mēs atveram reisu uz Kišiņevu, mēs atveram vēl daudzus citus reisus.

Kāpēc tie ir vajadzīgi? Šie reisi ir vajadzīgi, lai stiprinātu Latvijas kā starptautiska biznesa un finanšu centra pozīcijas. Ja kāds uzskata, ka tas nav nepieciešams, tad es tam nekad nepiekritīšu. Mērķis ir, lai no Rīgas būtu pēc iespējas vairāk tiešo reisu. No nākamā gada tiek plānoti regulāri tiešie reisi uz Ņujorku. Šodien uzbeku aviokompānija jau veic šādu reisu, un arī mēs plānojam sākt šādu regulāro reisu. Latvijai kā valstij, kas atrodas vistuvāk Āzijas valstīm, ir jāveic lidojumi arī uz Ķīnu, uz Indiju, uz Japānu, un mēs pie tā strādājam.

Vai tas nav pareizi? Tas ir pareizi! Bet te ir vajadzīga politiskā drosme un uzdrīkstēšanās, lai domātu, ka arī mēs, maza valsts, varam sākt konkurēt ar šīm lielajām valstīm, jo, ticiet man, piecdesmit gadi – šis pārrāvums laikā, kad mēs bijām padomju sistēmā, joprojām vēl pastāv. Un to ir iespējams samazināt, tikai straujiem tempiem attīstot ekonomiku Latvijas valsts interesēs. Diemžēl ar tukšu spriedelēšanu mēs tālu netiksim. Ir nepieciešama rīcība, un šī rīcība ir tāda, kādu to demonstrē Satiksmes ministrija.

Tālāk – par pasažieru pārvadājumiem. Te izskanēja doma, ka viss it kā iet uz slikto pusi. Varu jūs informēt, ka tiešām elektrovilcienu, ar kuriem pārvietojas mūsu iedzīvotāji, vidējais vecums ir apmēram 30 gadi. Šie vilcieni ir morāli un tehniski novecojuši. Ko mēs darām? Vai mēs vienkārši skatāmies un ļaujam šai sistēmai sabrukt, vai arī mēs reāli kaut ko plānojam uzlabot? Varu jūs informēt, ka līdz šā gada rudenim jau 17 elektrovilcieni tiešām pilnībā tiks rekonstruēti. Tātad liela daļa no esošā ritošā sastāva būs atjaunota un paralēli vecajiem vilcieniem brauks jau šie rekonstruētie vilcieni. Tas ir reāls sasniegums, un tas nekādā gadījumā nenotiek pats no sevis. Te ir nepieciešama politiskā griba.

Mēs nevaram ātrā laikā uzbūvēt jaunus vilcienus, jo tas prasa zināmu laiku. Mēs nevaram nopirkt gatavus vilcienus Eiropā, jo Eiropa ražo šaursliežu vilcienus. Līdz ar to jauni vilcieni varēs parādīties ne ātrāk kā 2011.gadā, bet līdz 2010.gada beigām mūsu mērķis ir rekonstruēt visus vecos vilcienus. Un pie tā jau tiek strādāts, jo tieši vilcieni ir tie, kuri spēj uzlabot situāciju saistībā ar sastrēgumiem galvaspilsētā uz mūsu tiltiem un ceļiem. Tieši vilcienu satiksme ir tā, kas šodien var atvieglot cilvēkiem iespēju pārvietoties pēc iespējas īsākā laika posmā. Un to mēs viennozīmīgi atbalstīsim.

Tālāk. Jūs esat izteikušies arī par jautājumiem, kas skar “Latvijas Pastu”. Jā, “Latvijas Pasts” šodien piedzīvo zināmas problēmas, tomēr es atļaušos paanalizēt situāciju “Latvijas Pastā”, kāpēc mēs esam nonākuši līdz šīm problēmām.

2004.gadā, laikā, kad mēs iestājāmies Eiropas Savienībā, “Latvijas Pasts” attīstījās kā uzņēmums, kurā darbinieki lielā mērā strādāja, patriotisma jūtu virzīti. Vidējais atalgojums 2004.gadā “Latvijas Pastā” bija tikai 157 lati. 157 lati! Un pastā tobrīd strādāja vairāk par 7000 cilvēku. Un problēmu radīja tas fakts, ka līdz 2004.gadam šī sistēma netika reorganizēta, bet tika turēta bada maizē. Pastnieki toreiz strādāja par minimālo samaksu, un tā principā ir bijusi pati lielākā problēma.

Un ko tad mēs esam darījuši vai neesam darījuši? Jā, mēs aicinājām rekonstruēt pasta nodaļas, mēs aicinājām modernizēt sistēmu, bet pāriet no skaitāmajiem kauliņiem vēl 2004.gadā uz modernāku sistēmu nav nemaz tik viegli.

Diemžēl pasta vadība pieļāva arī zināmas kļūdas. Bija problēmas saistībā ar to, ka netika reorganizēta pasta vadība atbilstoši reģionālajām pārstāvniecībām. Un tas viennozīmīgi radīja problēmu, jo nevarēja pārredzēt visu uzņēmumu pilnībā.

A.Šlesers (satiksmes ministrs).

Taču jautājums ir tāds: vai tā ir bijusi ļaunprātība vai likumsakarība? Un es varu jūs informēt arī par to, ka “Latvijas Pasts” pēdējo četru gadu laikā ir ievērojami palielinājis izmaksas saistībā ar darbinieku atalgojumu. Pasta darbinieku atalgojums šo četru gadu laikā ir palielinājies par četrpadsmit miljoniem latu. Vienlaikus uzņēmumam ir palielinājušās arī citas izmaksas. Un līdz ar to apgrozījuma pieaugums no 26 miljoniem uz 44 miljoniem nespēja nosegt visus tos zaudējumus, kas bija saistīti ar izmaksu kāpumu šajā nozarē.

Pati lielākā problēma “Latvijas Pastā” ir saistīta ar to, ka “Latvijas Pasts” visus šos gadus tika uzskatīts par sociālo kantori, kam jāveic sociālās funkcijas visā Latvijas teritorijā. Un tajā brīdī, kad kāds ķērās pie nodaļu slēgšanas, pasts automātiski saskārās ar protestiem. Cilvēki protestēja, pastnieki protestēja, un situācija bija ļoti smaga.

Pēdējo pāris gadu laikā mēs aktīvi diskutējām arī valdībā, ko darīt, jo mēs zinājām, ka “Latvijas Pastam” ir problēmas. Un viens no risinājumiem bija universāla pakalpojumu fonda izveide. Diemžēl pagājušā gada laikā “Latvijas Pasta” vadībai tā arī neizdevās panākt vienošanos ar Sabiedrisko pakalpojumu regulatoru par šā universālā pakalpojumu fonda ieviešanu tieši pasta nozarē, jo pret to nostājās arī nozares pārstāvji. Viens no uzņēmumiem, kas skaidri teica, ka nevar dotēt “Latvijas Pastu”, ir abonēšanas centrs “Diena”, jo arī tas nodarbojas ar pasta pakalpojumiem. Un viņu teiktajā ir zināma loģika: kāpēc dotēt “Latvijas Pastu”, ja cits uzņēmums netiek dotēts.

Tomēr ir kāda būtiska atšķirība – “Latvijas Pastam” pakalpojumi ir jāsniedz visā Latvijā, bet abonēšanas centrs “Diena” pakalpojumus sniedz tikai un vienīgi lielajās pilsētās, pirmkārt, Rīgā, otrkārt, Jūrmalā, un, cik es zinu, patlaban arī šis bizness aprobežosies tikai ar “Dienas” izdevumu izplatīšanu pāris lielajās pilsētās, un tas ir fakts.

“Latvijas Pastam” alternatīvas nav. Kāpēc? Tāpēc, ka “Latvijas Pasts” nav monopolists preses piegādē. “Latvijas Pastam” ir monopoltiesības līdz 2013.gadam piegādāt vēstules, bet ne presi. Kāpēc neviens no uzņēmējiem nenāca un nekonkurēja ar “Latvijas Pastu”? Es jums atbildēšu – kāpēc. Tikai tāpēc, ka piegādāt presi Latvijas laukos nomaļās viensētās nav izdevīgi. To labākajā gadījumā var darīt tikai lielajās pilsētās, daudzstāvu ēkās, tur, kur vienā ēkā dzīvo vismaz piecpadsmit ģimenes. Tad tas varētu būt rentabls bizness, bet ne laukos.

Un tieši tāpēc es esmu gandarīts, ka valdība beidzot ir spērusi konkrētu soli, taču tas notika tikai pirms kādas nedēļas. Proti, ir pieņemts lēmums piešķirt dotāciju “Latvijas Pastam” saistībā ar reģionālās preses piegādi, kas ir nerentabla.

Paliek vēl cits neatbildēts jautājums: ko darīt ar nerentablajām nodaļām? “Latvijas Pastam” pieder tikai apmēram 160 nodaļas. Pārējās nodaļas tiek īrētas, un, ja šīs nodaļas tiek īrētas, tad rodas jautājums: kāpēc ir jāuztur šīs nerentablās nodaļas? Varbūt pieņemsim šeit, Saeimā, lēmumu, ka šīs nerentablās nodaļas slēgsim un tādā veidā atrisināsim pasta problēmu? Taču es kā ministrs nevaru dot tādu uzdevumu “Latvijas Pasta” jaunajai vadībai, lai tā ver ciet nodaļas, jo, aizverot ciet jau pirmās nodaļas, mēs sapratām, ka šis nav pareizais ceļš, kas būtu ejams. Likvidēt slikto sistēmu un neradīt vietā labāku sistēmu – mēs to darīt nevaram. Un tieši tāpēc tika pieņemts lēmums reorganizēt “Latvijas Pastu”. Mēs esam pieņēmuši lēmumu veidot pasta banku un šīs esošās nodaļas tiks nevis slēgtas, bet tiks apsaimniekotas, vienlaikus nodrošinot arī jaunu biznesu šajās nodaļās, proti, banku biznesu, un tas ir vienīgais veids, kā mēs varam šīs nodaļas saglabāt.

Paralēli tam “Latvijas Pasts” ir gatavs savā biznesā izmantot arī ārpakalpojumus, nodrošinot sadarbību ar citiem privātajiem uzņēmumiem, piemēram, ar “Narvesen”, ar “Plus Punkts”, kā arī ar citiem reģionālajiem veikaliem vai kioskiem. Lai arī tie varētu nodrošināt pasta pakalpojumu kā alternatīvu jau esošajai sistēmai, kas funkcionē pastā. Un tas ir konkrēts plāns.

Kas attiecas uz finanšu rādītājiem, es varu šodien skaidri pateikt, ka “Latvijas Pasts” patlaban nav zaudējis savu kapitālu, bet pēdējo gadu laikā “Latvijas Pasts” diemžēl ir zaudējis to rezervi, kas bija uzkrāta agrāk. Jautājums: kā pasts var strādāt tikai un vienīgi bez zaudējumiem? Tas ir jādara tā, lai būtu kompromiss starp tīro komercuzņēmumu un uzņēmumu, kas strādā tikai kā sociālais uzņēmums. Tagad šis kompromiss ir atrasts un šis biznesa plāns arī ir izstrādāts. Mūsu mērķis ir no nākamā gada nodrošināt pasta darbību bez zaudējumiem. Jā, tiks pacelti tarifi! Jā, mēs diemžēl būsim spiesti atteikties no atsevišķiem nerentabliem pakalpojumiem, un mēs to darīsim.

Viens no pakalpojumiem, par kuru pastam pilnībā nebūtu jāuzņemas atbildība, ir saistīts ar e-paraksta ieviešanu, jo tika pieņemts politisks lēmums, ka Latvijā ir jāievieš šāds e-paraksts. “Latvijas Pasts” gan izveidoja sistēmu e-paraksta ieviešanā, taču mēs konstatējām, ka daudzas valsts struktūras nav tik naskas šā e-paraksta ātrā ieviešanā. Un tieši tāpēc “Latvijas Pasts” šo konkrēto pakalpojumu izņems ārā no savas sistēmas un nodos to vai nu Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariātam vai Valsts informācijas tīkla aģentūrai kā atsevišķam uzņēmumam, jo tā nav pasta tiešā funkcija. Un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka jau nākamajā gadā pasts strādās bez zaudējumiem, bet 2010.gadā pasts strādās normāli ar vismaz 3–5 miljonu latu peļņu. Un tas būs saistīts ne tikai ar to, ka mēs samazināsim izmaksas, bet tas būs saistīts arī ar to, ka mēs palielināsim ieņēmumus.

Jautājums ir tāds: ko darīt šodien ar “Latvijas Pastu”? Vai var to vienkārši iekonservēt un neko nedarīt? Diemžēl nevar! Jo valsts tiešām nevar dotēt šīs nerentablās nodaļas, un tāpēc mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka jau nākamajā gadā šie soļi, kuri tiks sperti, lielā mērā atrisinās daudzas problēmas. Taču, ja kāds gadījumā vēlas nākt un konkurēt ar “Latvijas Pastu”, tad likums to neaizliedz darīt jau šodien, it sevišķi preses piegādē. Diemžēl šo konkurentu nav, un to mēs šodien redzam.

Un nobeigumā es gribētu vēl parunāt par Latvijas ceļiem. Tas, ko mums pārmet Valsts kontrole… Ir jautājums: kāpēc tā pārmet? Kā jau es teicu, ne jau visos jautājumos mēs nepiekrītam Valsts kontrolei, bet daudzos diemžēl mums ir cits viedoklis. Ir jāsaka tā. Pirms kāda laika Valsts kontrole, veicot auditu arī Satiksmes ministrijā, uzdeva virkni jautājumu. Un bija jautājumi, uz kuriem mēs atteicāmies atbildēt, jo tie nebija tādi jautājumi, uz kuriem Satiksmes ministrijai bija jāatbild. Piemēram, viens no tiem attiecās uz kravu pārvadājumiem saistībā ar tādām kompānijām kā “Transkonteiner” un “Transshipment”. Kāds sakars Satiksmes ministrijai ar Krievijas valsts uzņēmumu “Transkonteiner”, ar to, ar ko viņi te nodarbojas? Mums tādas informācijas vienkārši nav. Valsts kontrole nevar piespiest mūs informēt par šo uzņēmumu, kurš nav mūsu uzņēmums. “Transshipment” – tas ir īslandiešu uzņēmums, kurš simtprocentīgi ir privāts uzņēmums. Kā mēs varam nodrošināt Valsts kontroli ar šo informāciju? Un tad, protams, mums radās bažas, ka šī informācija ir vajadzīga ne tikai un vienīgi Valsts kontroles tiešo pienākumu veikšanai. Bet, tā kā mēs ar Sudrabas kundzi jau tuvākajā laikā arī šo patiesību mēģināsim noskaidrot tiesā, tad es arī vairāk neko nekomentēšu.

Atgriežoties pie ceļiem, es varu pateikt vienu lietu. Valsts kontrole pārmet Satiksmes ministrijai, ka mēs esot monopolizējuši ceļu uzturēšanu.

Godājamie kolēģi! Es domāju, ka šis jautājums ir tāds, uz kuru šodien būtu jāatbild arī “Jaunajam laikam”. Ko tad mēs esam monopolizējuši? Pirms kāda laika valstij piederēja četri valsts uzņēmumi, kas strādāja četros atsevišķos reģionos. Šie uzņēmumi nodarbojās ar ceļu uzturēšanu. Taču tika izvirzīts jautājums: ko darīt ar šiem uzņēmumiem – privatizēt tos vai neprivatizēt? Un es kā satiksmes ministrs viennozīmīgi paudu viedokli, ka mēs šos uzņēmumus privatizēt negribam, jo, pilnībā nododot šo autoceļu uzturēšanu privātajiem, mēs varam lielā mērā apdraudēt autoceļu uzturēšanu kopumā. Latvijas likumi šodien nenosaka, ka autoceļu uzturēšana ir kaut kāds ekskluzīvs pasākums, ar kuru jānodarbojas vienam uzņēmumam. Taču situācija ir, lūk, kāda. Ja privātie uzņēmumi nevēlas iegādāties diezgan dārgo autoceļu uzturēšanas tehniku, tad jautājums ir tāds: vai mums “pa lēto” viņiem jāpalīdz privatizēt esošos valsts uzņēmumus, tādā veidā radot mākslīgu konkurenci? Mēs uzskatījām, ka ne. Un šo lēmumu atbalstīja arī valdība. Tas nebija suverēns Satiksmes ministrijas viedoklis. Un es varu pateikt to, ka konkurss, par kuru Valsts kontrole pārmeta saistībā ar “Latvijas Valsts ceļiem”, ir saistīts ar Latvijas ceļu uzturēšanu – tātad apsaimniekošanu – nākamajos septiņos gados. Šis nebija tikai viens konkurss! Bija 12 atsevišķi konkursi, uz kuriem neviens cits nepieteicās, lai gan valstī ir apmēram 20 ceļu uzturētāju, kuri varēja pretendēt uz to. Un vakar arī televīzijas pārraidē Tālis Straume, ilggadējais uzņēmuma “Latvijas Valsts ceļi” vadītājs, skaidri pateica – izskatās, ka privātie nemaz negrib šodien krāmēties ar ceļu uzturēšanu, jo ceļi ir diezgan draņķīgā stāvoklī. Un kāpēc tad viņiem vajadzētu šodien iet un riskēt ar to visu? Un tieši tāpēc, paldies Dievam, ka mums ir vismaz autoceļu uzturētājs, kurš ir gatavs ar to nodarboties. Un, ja kāds vēlas konkurēt, – lūdzu! Laipni lūgti! Mēs nevienu neierobežojam.

Attiecībā uz konkurenci, kāda ir vispār valstī, es varu informēt, ka pēdējo gadu laikā autoceļu būvniecība ir pieaugusi ne tikai Latvijā. Tā ir pieaugusi arī citās Eiropas valstīs, it sevišķi Austrumeiropā. Taču šajā laikā, kad mēs dzīvojam zem nabadzības sliekšņa, saistībā ar ceļu uzturēšanu neviens nopietns uzņēmums neizrādīja interesi ienākt šeit.

Un tagad man ir jāuzdod jautājums “Jaunajam laikam”, kurš tā ļoti cenšas pārmest, ka, redziet, mēs esot it kā neveiksmīgi uzturējuši autoceļus. Tad nu jājautā – kāpēc jūs likvidējāt Autoceļu fondu? Kāpēc jūs nevēlējāties skaidri iezīmēt finansējumu šai nozarei? Jāteic, ka, tieši jums vadot valdību, autoceļu uzturēšanai finansējums bija tikai 70 miljoni latu. Tikai 70! Taču man kā satiksmes ministram izdevās vienoties ar premjerministru Kalvīti un ar finanšu ministru Spurdziņu. Mēs panācām vienošanos par Autoceļu fonda atjaunošanu, bet nevarējām to izdarīt uzreiz, jo tā naudiņa vienkārši bija jau “aizpeldējusi” citām vajadzībām. Un tieši tāpēc tā formula, par kuru mēs vienojāmies, bija šāda: palielināt par vairāk nekā 30 miljoniem latu finansējumu 2006.gadā un atjaunot Autoceļu fondu no 2007.gada 1.janvāra. Tādējādi 65 procenti no degvielas akcīzes nodokļa tika 2007.gadā novirzīti autoceļu uzturēšanai. Šogad tie ir 70 procenti, un 2010.gadā tie būs jau 80 procenti. Mēs tātad paredzam nākotnē šo summu ik gadu palielināt ik pa 5 procentiem – līdz pat 100 procentiem 2014.gadā. Lūk, tas ir veids, kādā mēs uzlabosim situāciju autoceļu jomā.

Tagad par cipariem. Laikā, kad jūs, “Jaunais laiks”, valdījāt, pašvaldības saņēma tikai 18,5 miljonus latu pašvaldību ceļu uzturēšanai, turpretim šogad tās saņems 70 miljonus latu – tik, cik ir saņēmusi autoceļu industrija kopumā 2004. un 2005.gadā. Un jāteic, ka mēs šodien tikai tāpēc, ka ir notikusi Autoceļu fonda atjaunošana, varam sākt plānot nopietnu projektu realizāciju un, to plānojot, vadīties arī pēc privātās partnerības principa.

Kādi ir šie lielie projekti, kurus mēs paredzam realizēt?

Pirmkārt. Mēs paredzam no nākamā gada trīskāršot finansējumu otrās šķiras ceļiem. Mēs šo finansējumu palielināsim no 12 miljoniem līdz 35 miljoniem, sākot no nākamā gada. Vai tas ir pietiekami? Diemžēl – ne. Taču tas būs ievērojams kāpums salīdzinājumā ar to finansējumu, kas ir bijis iepriekš.

Tālāk. Mēs paredzam palielināt investīcijas tādos objektos, kas skar Latvijas tranzīta biznesu kopumā. Tātad Kokneses maģistrāle tiks būvēta četrās joslās nākotnē, un šis ir vitāli svarīgs projekts, jo tas skar visu Latgales reģionu un skar arī tranzītu Krievijas virzienā.

Ja jau mums ir trīs ostas, tad ir jāsaprot, ka visas kravas nekādā gadījumā netiks pārvadātas tikai un vienīgi pa dzelzceļu.

Ir nepieciešams kravas pārvadāt arī pa sauszemi, un tāpēc šā koridora izbūve būs vitāli svarīga un mēs to mēģināsim nodrošināt. Mēs izbūvēsim Rīgas apvedceļu, jo ir ļoti svarīgi, lai šī kravu plūsma nekādā gadījumā neiebrauktu pilsētas centrā. Mēs plānojam būvēt Ķekavas apvedceļu, kas ir svarīgs posms Via Baltica kopīgajā projektā. Ir paredzēts būvēt arī maģistrāli gan Siguldas, gan Jelgavas virzienā, tādā veidā industrializējot teritoriju ārpus pilsētas centra. Jo šodien lielie sastrēgumi lielā mērā ir saistīti ar to, ka tieši Rīgas pilsētas centrā ir ļoti daudz tāda biznesa, kurš varētu atrasties kaut kur citur.

Es varu teikt to, ka šis plāns tiks realizēts un, ja kādi cilvēki uzskata, ka nav jāattīsta šie galvenie, maģistrālie ceļi, tad viņi kļūdās. Jo Eiropas Savienība ļoti skaidri ir definējusi: “Ja jūs vēlaties attīstīt autoceļus, jums ir pirmām kārtām jāinvestē līdzekļi tajos autoceļos, kuri nodrošina biznesa pieaugumu.” Un šos ceļus mēs arī atbalstīsim. Un, ja kāds uzskata, ka te ir jādara kaut kas cits, tad mēs tam nekad nepiekritīsim. Es vēlreiz saku: kamēr es būšu satiksmes ministrs, es nekad nepiekritīšu autoceļu uzturētāju privatizācijai. Un attiecībā uz konkurenci, kāda ir valstī kopumā, es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tieši tāpēc, ka ir atjaunots Autoceļu fonds, valstī ienāks jauni uzņēmumi arī no ārvalstīm.

Un jāteic, ka šajā laikā, kad būvniecība un cits bizness valstī samazinās, tieši Satiksmes ministrija ir nākusi ar iniciatīvu un pašreiz aicina pievērsties ceļu būvei ikvienu cilvēku, kurš Latvijā šodien meklē darbu. Lai viņš nevis pie pirmās iespējas izvēlētos braukt prom uz Īriju vai Lielbritāniju, bet gan būtu gatavs strādāt ceļu būvē. Un mēs esam gatavi pieaicināt gan tos speciālistus, kas kādreiz no ceļu būves aizgāja, gan tos, kas šodien meklē, kuru ceļu viņiem izvēlēties. Jo ceļu būve – tas ir perspektīvs bizness daudzu gadu garumā, un daudzi cilvēki varēs tādējādi iegūt labi apmaksātu darbu.

Šodien ceļu būvē vidējais atalgojums ir vairāk nekā 600 lati. Tas ir līmenis, kas nepārprotami dod iespēju cilvēkiem nebraukt prom no Latvijas.

Tieši tāpēc es šodien esmu gatavs atbildēt arī uz citiem jūsu jautājumiem, ja tādi būs. Taču tā pamatproblēma jau ir tā, ka “Jaunais laiks” kā opozīcijas partija, kura nevēlas strādāt pozīcijā un uzņemties atbildību, ir domāta tikai pozīcijas kritizēšanai. Zināmā mērā “sargsuņi” mums ir vajadzīgi. Tikai atcerieties vienu lietu – jums bija iespēja nākt un strādāt valdībā, bet jūs no tās atteicāties!

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs.

Paldies satiksmes ministram Aināram Šleseram.

Pirms mēs dodam vārdu nākamajam runātājam, es vēlos jūs informēt, ka Saeimas Prezidijs ir saņēmis desmit deputātu iesniegumu ar priekšlikumu turpināt sēdi līdz šā jautājuma izskatīšanas pabeigšanai. (No zāles: “Jā! Pareizi. Vienreiz nobeigsim!”) Vai deputātiem ir iebildumi? (No zāles: “Nē!”) Deputāti neiebilst.

Debatēs vārds deputātam Krišjānim Kariņam.

A.K.Kariņš (frakcija “Jaunais laiks”).

Godājamais priekšsēdētāja kungs! Ministru prezidenta kungs! Kolēģi! Ministri!

Tik tiešām, vārdi “Gāzi grīdā!” laikam tiešām attiecas uz esošo satiksmes ministru. Jo viņš ne tikai savā darbībā, šķiet, neskatās ne pa labi, ne pa kreisi, bet arī savās runās. Elpu, ko ieņēmis runas sākumā, tikai pusstundu vēlāk izlaiž.

Vispirms es vēlos noskaidrot, precizēt vienu otru neskaidru faktu un tad parunāt par jēdzienu, kas mums Saeimā ir ļoti svarīgs, proti, par politisko atbildību.

Vispirms – par vienu faktu, kas atkārtoti tiek tīšuprāt nepareizi izklāstīts. Autoceļu fonds nav likvidēts! Repšes valdība ar Šlesera kunga piekrišanu pieņēma lēmumu – speciālos budžetus iekļaut valsts pamatbudžetā, lai tā “caurspīdība” tur parādītos. Tās naudas summas tur ir!

Otrkārt. Par summām, kas tiek veltītas autoceļiem. Kolēģi, nav pareizi pievērsties tikai absolūtam skaitlim, jo naudas vērtība laika gaitā ir mūsu valstī mazinājusies, bet mūsu budžets, kopējais budžets, ir krietni audzis.

Repšes valdība 2002. un 2003.gadā spēja atrast no budžeta līdzekļiem gan 72, gan 91 miljonu latu Autoceļu fondam; tas sastādīja 5,3 procentus no visiem budžeta ieņēmumiem. Un kas ir reāli noticis 2008.gadā? Tā proporcija, ko no budžeta naudas veltī autoceļiem, ir kritusies. (No zāles dep. V.A.Krauklis: “Policistiem vajadzēja, mediķiem vajadzēja!”) Mēs 2008.gadā plānojam tiem tikai 4,3 procentus no budžeta ieņēmumiem.

Tātad Repšes valdības laikā iepriekšējā gada piecdesmit septiņiem miljoniem “pieaudzēja” vēl miljonus klāt tā, ka bija jau pāri par septiņdesmit miljoniem, un tad – gandrīz pie simts. Tas sastādīja lielākus procentus.

Tiktāl par to vienu faktu, ko es vēlējos noskaidrot.

Otra lieta. Es vēlos drusku parunāt par to jēdzienu “politiskā atbildība” un par to pieeju “Gāzi grīdā!”. Mūsu valstī vēl pirms gada, pirms pusotra, visiem bija tā ilūzija, tā doma, ka nekustamā īpašuma tirgus attīstīsies un attīstīsies. Ņēma kredītus, krita parādos, pirka ar domu, ka varēs tūlīt pārdot un vienmēr – dārgāk. Kas ir noticis ar šo lietu? Tas lielais optimisms, ka tas viss tā turpināsies mūžīgi, izrādījās nepamatots!

Padomāsim par notikumiem ārpus mūsu valsts, par to, kas norisinās finanšu tirgos! Lielbritānijā lielā finanšu institūcija “Northern Rock”, Amerikas Savienotajās Valstīs – finanšu investīciju banka “Bear Stearns”…
Milzu apgrozība, liela bagātība, ļoti augsta biržā kotētā cena… Taču pēkšņi vienā dienā atskārta visi akciju turētāji, ka šie uzņēmumi faktiski ir bankrotējuši un glābjami ar valsts pabalstu.

Tātad tā doma un tā pieeja, ka mēs varam tikai attīstīt un attīstīt visu, neskatoties ne uz ko, – ir faktiski tīri bīstama.

Šlesera kungam ir vairākas atbildības sfēras – dzelzceļš, ceļi kā tādi, pasts, lidosta.

Par dzelzceļu. Šlesera kungs runāja, minēdams visādus ciparus, – ka viss tur esot audzis un viss it kā ejot tik labi. Bet kāpēc tad cilvēki ir neapmierināti, ka pasažieru plūsma dzelzceļa jomā ir samazinājusies – ir apgrūtināta, novecojusi? Kāpēc Šlesera kungam ir atkārtoti jāvēršas pie valdības un jālūdz pēc līdzekļiem, kas mērāmi lielos miljonos? It kā tad, ja pēkšņi nebūtu šīs dotācijas, sabruktu visa sistēma!

Par ceļiem. Jā, pie mums attīstās atsevišķi autoceļu posmi. Tik tiešām, atsevišķi posmi attīstās! Tajā pašā laikā tā kopējā sistēma nenoliedzami degradējas. Un to zina ikkatrs no mums, ikkatrs no jums – ikviens, kas brauc pa mūsu valsts ceļiem. Ir atsevišķi labi posmi, taču tie diemžēl ir atsevišķi posmi. Vairums posmu kļūst aizvien sliktāki.

Par pastu. Reāli pasts ir bankrota priekšā. To atzina arī Šlesera kunga partijas biedri. Par šo jomu pat viņa partijas biedri var izteikt kritiku! Šai jomai vienkārši nav uzmanība bijusi pievērsta, acīmredzot ir bijusi vadība, kas nav bijusi kompetenta un ir novedusi pie tāda stāvokļa, ka pasts ir bankrota priekšā, un tagad jau ir runa par to, vai ir vai nav jāslēdz nodaļas ciet. Tātad iedzīvotājiem pakalpojumu līmenis tikai kritīsies šobrīd.

Un par to pašu lidostu. Tik tiešām “airBaltic” kā Latvijas valdības un SAS kopuzņēmums attīsta savu pasažieriem piedāvājamo pakalpojumu klāstu, attīsta savu tiešo reisu skaitu, bet tas ir “airBaltic” uzdevums, tas ir Flika kunga nopelns. Par to, ka viņš saņem mudinājumu no satiksmes ministra, es nešaubos, bet tas ir uzņēmums, kas pats strādā, un turklāt tur puse kapitāla ir zviedru. Ministra atbildība ir par pašu lidostu un tās rentabilitāti un attīstību.

Un kas ir noticis, draugi, ar šo satiksmes ministra atbalstīto atlaižu sistēmu, ka mūsu lidosta reāli ir par 80 procentiem atkarīga no divām aviosabiedrībām – no “airBaltic” un Ryanair? Bet Ryanair un “airBaltic” taču konkurē tajā pašā globālajā tirgū, kur notiek visas citas vēsmas. Iedomājieties situāciju: kas notiks ar lidostu, kuras rentabilitātes rādītāji sāk kristies (divi miljoni latu atkal no valsts, no nodokļu maksātāju naudas ir vajadzīgi tur kā piešprice!), ja ar Ryanair pēkšņi kaut kas notiktu vai ja viņi pēkšņi izdomātu savu pamatdarbību no Baltijas pārcelt kaut kur citur? (No zāles: “Kur?”).

Redziet, tā pārlieku lielā atkarība no pārāk šauras bāzes – tas ir tas, kas iedzina reālā bankrotā “Bear Stearns”, “Northern Rock” un citas pasaulē zināmas, it kā nesatricināmas milzu finanšu institūcijas. Tā pārmērīgā atkarība no pāris klientiem rada Rīgas lidostai, tā teikt, ļoti lielu potenciālu nedienām. Un tad vēl ir arī tas jautājums: kāds būs galīgais lēmums jautājumā par to, vai tur ir vai nav reāli un būtiski konkurences normu pārkāpumi? Eiropas Savienība savu galavārdu tur teiks šā vai tā. To mēs vēl redzēsim.

Taču, ja vērtējam Šlesera kunga darbību kopumā, tad vienā ziņā es varu izteikt atzinību. Pilnīgi pareiza ir tā pamatpieeja, kas, manuprāt, Šlesera kungam ir, – ka mūsu valstī ir jādomā par to, kā mēs varam kļūt lieli, vēl būdami mazi. Mums nevajag domāt: “Mēs kā latvieši nevaram, mēs kā Latvija esam maziņi.” Kā Šlesera kungs pareizi teica, mums ir jādomā, ka mēs varam un mēs izdarīsim. (No zāles dep. V.A.Krauklis: “Tad nevajag mest sprunguļus riteņos!”) Tikai ir jautājums: par kādiem līdzekļiem un ar kādu risku, un uz kādu nodokļu maksātāju rēķina mums šī attīstība notiek?

Par lidostu. Lai Dievs dod, ka nebūtu tur problēmu un neizrādītos, ka tur ir tik reāli konkurences normu pārkāpumi, ka no mūsu nodokļu maksātāju līdzekļiem būs beigās jāmaksā lielas soda sankcijas! (No zāles: “Šausmas!”)

Taču ir pilnīgi skaidrs, ka pasts jau ir nevērības dēļ nolaists, pamests novārtā.

Autoceļi. Tas jau nav, kā teikt, lielais bizness, tur jau tikai lauku cilvēks braukā pa tiem, un tāpēc arī tie ir atstāti novārtā.

Es domāju, ka mums kā Saeimai vajadzētu izraudzīt citu cilvēku, kuram piemistu īpašība domāt pozitīvi, domāt, kā attīstīt, un kuram būtu pietiekami daudz saprāta un spēju ņemt vērā dažādus draudus un līdzsvarot šo attīstību ar to, ka tie draudi tiek mazināti. Un, ja ne par ko citu, tad padomāt par “Latvijas Pasta” kritisko stāvokli…

Draugi, jūs visi zināt: ja ministrs būtu no jebkuras citas partijas, tad jau sen šis ministrs būtu nomainīts. Godmaņa kungam pašam kā premjerministram tas, es domāju, ir ļoti grūts lēmums, jo Šlesera kungs ir tagad arī viņa, kā saka, jaun­atrastās partijas biedrs. Tas ir droši vien ļoti grūti – pieņemt lēmumu atstādināt no amata savu biedru. Kaut gan es nešaubos, ka Godmaņa kungs, ļoti labi saprazdams situāciju, to labprāt arī darītu.

Bet mēs kā Saeima varam pieņemt šo lēmumu, un, manuprāt, mums ir jāpieņem šis lēmums. Atbalstīsim lēmuma projektu, domāsim par attīstību! Par to ir jādomā, ir jārunā un ir jādara. Bet izraudzīsim cilvēku, kurš spēs to darīt atbildīgi!

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs.

Paldies.

Debatēs vārds Ministru prezidentam Ivaram Godmanim. (No zāles dep. A.Latkovskis: “Pusotru stundu!”)

I.Godmanis (Ministru prezidents).

Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamie…

Sēdes vadītājs.

Cienījamie kolēģi! Lūdzu, ievērojiet klusumu! Es jums jau otro dienu pēc kārtas lūdzu – izrādīsim cieņu Ministru prezidentam! Mēs paši esam runājuši par to, ka gribam dzirdēt šeit Ministru prezidentu, ministrus. Un vakar bija reāla diskusija. Un šodien. Un, godīgi sakot, man ir kauns jūsu vietā.

Lūdzu, Ministru prezidenta kungs!

I.Godmanis (Ministru prezidents).

Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamie ministri! Cienījamie deputāti! Dāmas un kungi!

Mans pienākums ir nākt šeit brīžos, kad tiek pieprasīta manis vadītās valdības ministra demisija, un aizstāvēt savus ministrus neatkarīgi no tā, no kādas partijas viņi ir ienākuši koalīcijā. Man tas ir jādara tā elementārā iemesla dēļ: ja es atsakos to darīt, tad mans pienākums ir pirms izskatīšanas pašam pieprasīt attiecīgo ministru demisiju. Tā ir politiskā loģika. Tāpēc, ņemot vērā, ka debates ir bijušas pietiekami garas, centīšos būt ļoti lakonisks.

Vispirms – tāda vispārēja piezīme. Mums priekšā acīmredzot stāv vēl daudz, daudz diskusiju par visām ministru, valdības ministru, darbības sfērām. Es domāju, šis nebūs pirmais gadījums, kad mēs runāsim arī par demisiju… es ceru, ne tikai par demisiju. Taču vienu lietu gan es gribētu vienkārši lūgt. Es gribētu aicināt arī opozīciju, kuras uzdevums, loģiski, neapšaubāmi, ir cīnīties… nu jā, cīnīties par struktūras izmaiņām jeb par demisijām… Aicinu kaut kā panākt, lai tā ir tāda divvirzienu komunikācija. Es jau otro dienu šeit klausos… Nu, es negribu tā īpaši pārmest. Ir tāda sajūta, ka galvenais ir izteikt savu viedokli, īpaši neieklausoties otra viedoklī.

Divu iemeslu dēļ aicinu. Politiskā loģika jau ir mainīga. Tas, kurš ir opozīcijā, pēc kāda laika var būt pozīcijā. Un, saduroties ar vienvirziena kustību, teiksim, informācijas ziņā būs problēmas.

Tas ir viens aspekts.

Otrs. Pēc tās politiskās loģikas, arī tiem, kas ir opozīcijā, vajadzētu sagatavot tādu zināmu “ēnu kabineta” skatījumu. Ja kāds grib pretendēt uz attiecīgo ministra posteni, vajadzētu dzirdēt arī to, kāds ir viņa skatījums. Var jau teikt tā – kad es būšu ministrs, tad arī jums savu skatījumu sniegšu. Taču politiskā loģika tomēr rāda, ka būtu nepieciešams to darīt arī tad, ja jūs esat opozīcijā.

Par to, ko es noklausījos, īsumā varu pateikt sekojošo…

Jā, vēl viena neliela atkāpe. Mēs tomēr esam demokrātiska valsts, mums ir daudzpartiju struktūra. Taču tas, ko es šeit dzirdēju no pirmās runātājas… Runāt par īpašniekiem, neīpašniekiem – es neuzskatu, ka tas ir korekti. Es nekad neesmu par “Jauno laiku” vai citām partijām izteicies no tāda aspekta. Es domāju, ka šī retorika, sajaucot to kopā vēl ar valdības darbu, nāk tikai par sliktu attiecīgā jautājuma skatīšanai pēc būtības.

Bet tagad pēc kārtas.

Pirmais. Ja mēs atskatāmies 18 gadus atpakaļ vēsturē, tad redzam, ka mēs esam piedzīvojuši divas tādas situācijas šajā sarežģītajā sfērā, ko sauc par satiksmi un sakariem. Es nesaukšu uzvārdus – apzināti nesaukšu uzvārdus! –, bet atgādināšu, ka mums ir bijuši divu dažādu tipu satiksmes ministri. Godīgi sakot, ir bijuši tādi ministri, kas klusi un mierīgi ir savu laiku nostrādājuši bez nekādiem riskiem, faktiski mēģinājuši palikt tajos mērogos un rāmjos, kādos viņi ir šo nozari pārņēmuši, un tā arī ir finišējuši. Būtībā šo ministru darbība nav, tā teikt, reducējusies līdz kaut kādiem zaudējumiem, pat ne līdz problēmām, pat ne līdz sadursmēm viedokļu ziņā. Bet nav arī nekādu tādu īpašu rezultātu, ja pavelk tam visam apakšā to svītru… Tā ka nebūtu arī par ko atskaitīties.

Un ir otra tipa ministri (mums arī tādi ir bijuši un acīmredzot arī tagad ir šajā sfērā), kas darbojas citādāk, darbojas ar citu metodi – tādu, kas, protams, ir ļoti saistīta ar nopietnu risku.

Kāpēc šī nozare ir, pēc manas dziļas pārliecības, Latvijā visriskantākā? Tāpēc, ka šīs nozares attīstība ir saistīta ne tikai ar Latviju vienu pašu. Tāpēc, ka viss, kas ir saistīts ar transportu, ar dzelzceļiem, ar lidojumiem, ar telekomunikācijām, – tā nav Latvijas iekšējā infrastruktūra vien. Tie ir pārrobežu jautājumi, par kuriem jau šeit runāja, un tie arī ir politiski. Tā ir tā loģika! Austrumu virzienā ir vienu politiskais mērķis, Rietumu virzienā – otru mērķis, Baltijas mērogā – citu mērķis, Skandināvijas – citu. Visi tie ir riskanti. Un tāpēc apzināsimies tomēr, ka, ja mēs šādi skatāmies uz šo kritisko, faktiski samērā riskanto politiku (to, starp citu, arī pašreizējais ministrs apzinās), tad, protams, atbildība ir pirmām kārtām jau tā – apzināties šos riskus. Bet, ja kāds no jums tomēr uzskata, ka var neriskēt šajās nozarēs vispār, tad nāciet ar savu skatījumu, kā rīkoties, lai, kā teica te Kariņa kungs, to attīstību virzītu uz priekšu!

Tā bija tā lieta, ko gribēju jums pateikt pirmām kārtām.

Es tiešām gribētu pateikt divas lietas. Gribu izteikt atzinību ministram par to, ka viņš neturpināja polemiku ar Valsts kontroli, jo šī nav tā tribīne, kur varas kontroles institūcijas var uzstāties, un loģiski būtu, ka, ja ir šis konflikts, tad vajadzētu noklausīties abas puses. Tāpēc es domāju, ka šis ir korekts solis no ministra puses.

Es esmu iepazinies vismaz ar daļu no šiem konfliktiem. Ņemot vērā, ka es savulaik strādāju par finanšu ministru un valsts sekretāra vietniece tad bija Sudrabas kundze (mums bija ļoti laba sadarbība Krievijas krīzes laikā), es arī vērsos pie Sudrabas kundzes ar jautājumiem, par kuriem šeit daļēji runāja arī ministrs, – ar Valsts kontroli saistītiem jautājumiem, kas, pēc manām domām, arī ir problemātiski, ja mēs runājam par Valsts kontroles funkcijām. Ir runa par atsevišķu kompāniju, kas nav Satiksmes ministrijas pārraudzībā, darbību. Es neesmu dabūjis rakstisku atbildi, bet katrā ziņā jāsaka, ka mutiski man pateica, ka Valsts kontrole var interesēties ne tikai par cipariem, bet arī vispār par kopējo darbību. Es nezinu… Var būt, ka šeit vajadzētu drusku tālāk attīstīt Valsts kontroles un attiecīgo resoru turpmāko sadarbību arī šīs te kontroles kvalitātē, tāpēc ka es pieredzēju… Diemžēl man ar nožēlu ir jāsaka, ka mēs esam nonākuši unikālā situācijā, kad Valsts kontrole tiesājas ar ministru. Mēs esam tiesiska valsts. Starp citu, ir iespējams, ka šādi procesi varētu būt kaut kur arī citās sfērās. Tas neko daudz nestiprina mūsu valsti politiski, bet tiesiski – iespējams. Ir jautājumi, kurus nevar atrisināt tāpēc, ka nav precīzi definētas – acīmredzot vēl šobrīd! – pārbaudāmā un pārbaudītāja savstarpējās attiecības. Arī tādos jautājumos, kur ir runa nevis par valsts līdzekļiem, nevis par grāmatvedību, nevis par atskaiti, nevis par lietderību, bet gan par prasībām, kas neattiecas uz valsts uzņēmumiem, uz valsts pārraudzībā esošiem resursiem un darbībām.

Jā, protams, ar nožēlu varu teikt, ka tiesas process būs.

Man ir jāpasaka vēl dažas lietas.

Es iedziļinājos arī jautājumā par šo pasta ēku kā cilvēks, kas mīl ciparus, un centos pats personīgi sarēķināt, kuram tad ir taisnība šajos matemātiskajos aprēķinos par valsts līdzekļu iegūšanu. Situācijā paradokss ir tāds, ka šie rēķini abpusēji nav novesti līdz galam un faktiski arī sabiedrībai precīzi nav definēts, kāds tad ir finanšu iznākums. Varbūt tas ir apzināti – es to nezinu, bet es gribētu, lai tie tomēr tiktu novesti līdz galam. Acīmredzot tiesas procesā tas diemžēl parādīsies.

Otrais punkts. Mēs te runājam par sfērām. Šeit ir ļoti labi viss jāzina. Es klausījos Kampara kungu, un man patīk, ka runā ciparos, taču tad ir viena problēma. Te parādās konceptu atšķirības. Ja mēs runājam par lidostu, jā, ir konceptuāli jāno­sprauž… Bet kas var nospraust šo stratēģiju? Vai ministrs, kas to virza valdībā? Vai valdība, kuru atbalsta parlaments, tajā skaitā izskatot valdības deklarāciju un arī rīcības programmu?

Attiecībā uz lidostu un lidkompānijām ir iespējamas divas filozofijas. Viena iespējamā filozofija ir tāda: ja lidosta pati par sevi attīstās visdažādākajos veidos un audzē sev peļņu, tad tajā gadījumā, ja tā ir valsts uzņēmums, rodas jautājums: vai tā reinvestē savu peļņu un uz kā rēķina? Ienākumi ir saistīti tikai ar lidkompānijām, un citu ienākumu tai nav… Varētu būt arī kādi blakusienākumi, bet ne pārāk lieli. Un tad ir jautājums: ja iet šādu attīstības ceļu, cik daudz un cik lielā mērā Latvijā izdodas piesaistīt lidkompānijas un kas būtu tie maksātāji?

Ir arī otra, pilnīgi cita, filozofija, kad lidosta netiek uzskatīta par pašpelnošu organizāciju, kas maksimalizē savu peļņu un kapitālu, bet zināma ierobežota kapitāla ietvaros izmanto citu principu – mēģina pēc iespējas vairāk piesaistīt lidkompānijas, lai pēc iespējas lielāks pasažieru skaits izietu cauri mūsu lidostai. Un tad atkal ir divas pieejas. Ja viņi tikai iebrauc un izbrauc – neslēpsim, ka tie lielākoties ir tranzītpasažieri, tad cik lielā mērā viņi šeit atstāj zināmus līdzekļus kaut vai lidostas teritorijā, kaut vai tax-free veikalā, bet, iespējams, arī Rīgā? Vai tas ir tas pareizais ceļš? Varbūt pareizais ir tas otrs ceļš, par kuru es jau teicu. Ministram ir viennozīmīga šī pozīcija. Ja kāds grib piedāvāt citu pozīciju, tad viņam ir jānāk šeit un jāpierāda. Nu, ja ne gluži šeit… tad vismaz lai būtu polemika par principiem, par riskiem. Bet to es līdz šim dzirdējis neesmu.

Es piekrītu, protams, arī tiem apgalvojumiem, ka var izvēlēties arī šo riskanto pozīciju, bet tad visu laiku ir jāseko, vai lidostai ir pietiekams kapitāls… Tam es piekrītu!

Bet vai tas nozīmē, ka ir jāapstrīd šī filozofija? Domāju, ka ne. Ja mēs redzam, kā ir attīstījies “airBaltic”, kā ir palielinājies pasažieru skaits, ņemot vērā šo nežēlīgo konkurenci, kas, starp citu, valda lidostu starpā, visnežēlīgāko, tad es baidos, ka, ejot šo konservatīvo ceļu un izmantojot tā saucamo mierīgo politiku, kāda mums ir bijusi atsevišķu ministru laikā, mēs nevis noturēsimies uz vietas, bet gan slīdēsim uz leju gan pasažieru skaita, gan arī aviokompāniju skaita ziņā, gan arī pašu lidostu nenovēršami novedīsim pie konservatīvas politikas.

Es gribētu kliedēt bažas arī otrā jautājumā, kas attiecas uz ceļiem.

Te ir tāda lieta. Pirmais jautājums ir pavisam vienkāršs: vai tiešām ir kaut kas fundamentāli atšķirīgs finansējumā Latvijā un Lietuvā? Parasti es salīdzinu abas šīs valstis. Mēs labi zinām, kā Lietuvā un Latvijā atšķiras ceļu kvalitāte. Turklāt tādiem ceļiem, kas, piemēram, stiepjas no Viļņas vai Kauņas mūsu virzienā… Tur visi apvedceļi, lielie ceļi neiet cauri nevienai pilsētai… Tur visi ceļi ir norobežoti ar ļoti skaistiem žogiem, lai nodrošinātos pret dzīvniekiem, tur ir pārvadi, tur nav krustojumu…

Cienījamie kolēģi! Principiālu atšķirību finansējumā nav! Arī Lietuvā finansēšana ir līdzīga kā Latvijā – atskaitījums no akcīzes nodokļa. Tad ir jautājums: ja šis atskaitījums ir līdzīgs, tad kāpēc tomēr ir šī atšķirīgā kvalitāte un ne jau Šlesera kunga darbības laikā vien? Būsim godīgi un paskatīsimies atpakaļ! Tad mēs ieraudzīsim šo atšķirību visā šā laika gaitā.

Ir divas atbildes. Un pirmā atbilde ir tāda, ka bāze 1990.gadā mums tomēr sākumā ļoti fundamentāli atšķīrās no Lietuvas un no Igaunijas. To nevajadzētu aizmirst! To jums paskaidros veterāni, kas zina šīs lietas, ja kādam vajag speciāli iegūt informāciju.

Otra lieta acīmredzot ir politika, ka mēs tomēr citu iemeslu un vajadzību dēļ atskaitījām tikai pusi no akcīzes ieņēmumiem, kad veidojām savu ceļu fondu tajos tālajos gados. Tā bija nepareiza politika! Mēs pusi līdzekļu atskaitījām tā iemesla dēļ, ka mums nauda bija vajadzīga visur citur. Turklāt tajā pašā laikā mēs ielikām kļūdainu formulu. Tagad mēs to visu pakāpeniski labojam, un, ja nemaldos, līdz 2012. vai līdz 2014.gadam… pie kādiem cipariem mēs būsim nonākuši, ministri? Jā, tas, kas man šķiet… Var jau būt, ka būs kādas iespējas, bet to, protams, noteiks mūsu fiskālā situācija, jo mums šo procentu tomēr vajadzētu līdz simts procentiem pacelt, turklāt ātri.

 

Stenogrammas nobeigums — Saeimas materiālu nākamajā, 25.laidienā