Latvijas Republikas Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās dienesta informācija Nr.03/109-2416

Rīgā 2008.gada 20.martā

Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem

 

2007.gada 28.jūnijā Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludināja spriedumu lietā “Broka pret Latviju”, kas stājās spēkā 2006.gada 28.septembrī. Spriedumā Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka Latvijas valsts nav pārkāpusi Marinas Brokas tiesības uz taisnīgu tiesu.

2007.gada 12.jūlijā Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludināja spriedumu lietā “A/s Diena un Ozoliņš pret Latviju”, kas stājās spēkā 2007.gada 12.oktobrī.

Saskaņā ar MK 2007.gada 11.septembra sēdes protokola Nr.50 34.§ 2.punktu nosūtām publicēšanai šos Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

MK pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās I.Reine

 

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešās palātas spriedums

Lietā “Broka pret Latviju”¹

(Iesniegums Nr.70926/01) Strasbūrā 2007.gada 28.jūnijā

 

Neoficiāls tulkojums

Šis spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44.panta 2.punkta nosacījumiem. Tas var tikt pakļauts redakcionāla rakstura izmaiņām.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā palāta) palātas sēdē šādā sastāvā:

B.M.Zupančič priekšsēdētājs, tiesneši: C.Bîrsan, J.-P.Costa, A.Gyulumyan, David Thór Björgvinsson, I.Ziemele, I.Berro-Lefèvre un S.Quesada, palātas sekretārs,

Pēc apspriešanās slēgtā sēdē 2007.gada 10.aprīlī un 7.jūnijā,

Pieņem pēdējā iepriekš minētajā datumā sekojošo spriedumu:

PROCEDŪRA

1. Lietas pamatā ir iesniegums (Nr.70926/01) pret Latvijas Republiku, kuru Tiesā 2001.gada 7.maijā, saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (“Konvencija”) 34.pantu, ir iesniegusi šīs valsts pilsone Marina Broka (“iesniedzēja”).

2. Latvijas valdību (“Valdība”) pārstāvēja tās aģente I.Reine.

3. 2004.gada 15.decembrī Tiesa nolēma komunicēt iesniedzējas iesniegumu Valdībai. Piemērojot Konvencjas 29.panta 3.punktu, tā nolēma lemt par iesnieguma pieņemamību izskatīšanai un būtību vienlaicīgi.

 

FAKTI

LIETAS APSTĀKĻI

4. Iesniedzēja ir dzimusi 1937.gadā un dzīvo Rīgā, Latvijā.

5. Pirms 1940.gada iesniedzējas tantei Jelgavas rajonā piederēja saimniecība, kura sastāvēja no zemes gabala, dzīvojamās mājas un vairākām saimniecības ēkām. 1940.gadā Padomju Savienība zemi nacionalizēja un ēkas tika uzskatītas par pamestām. 1956.gadā kāda trešā persona no vietējās pašvaldības nopirka īpašumam piederošo šķūni un malkas nojumi un pēc tam pārbūvēja šķūni par dzīvojamo māju. Visu Padomju perioda laiku īpašums atradās un to izmantoja kooperatīvā lauksaimniecības sabiedrība.

6. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gadā iesniedzējas māte saskaņā ar likumiem par īpašuma reformu un zemes denacionalizēšanu mēģināja atgūt īpašuma tiesības gan uz ēkām, gan zemi. 1993.gadā viņa atguva īpašuma tiesības uz dzīvojamo māju, taču ne uz pārējām saimniecības ēkām, tā kā tās jau atradās citu personu īpašumā. Turklāt, 1995. un 1996.gadā kāds J. bija privatizējis divas pārējās īpašumā ietilpstošās ēkas saskaņā ar privatizācijas līgumiem, kurus viņš bija noslēdzis ar kooperatīvo sabiedrību saskaņā ar tajā laikā spēkā esošajiem likumiem.

7. 1995.gadā iesniedzēja, kura rīkojās savas mātes vārdā, griezās Svētes pagasta pašvaldības Zemes komisijā ar lūgumu atjaunot viņai īpašuma tiesības uz zemi tās vēsturiskajās robežās, kādas tās bija bijušas līdz 1940.gadam. Šis lūgums tika noraidīts.

8. 1997.gada 25.februārī iesniedzējas māte nomira, atstājot iesniedzēju par viņas vienīgo mantinieci. Vēlāk, 1998.gada 20.maijā, Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa atzina iesniedzēju par savas mātes mantinieci.

9. 1997.gada 14.martā iesniedzēja iesniedza prasību Zemgales apgabaltiesā pret pieciem līdzatbildētājiem: Jelgavas rajona pašvaldību, Svētes pagasta pašvaldību, Svētes pagasta pašvaldības Zemes komisiju, kooperatīvo sabiedrību un šķūņa un malkas nojumes īpašnieka pēcteci.

10. Lieta tika pirmoreiz izskatīta Zemgales apgabaltiesā 1997.gada 27.jūnijā. Šajā tiesas sēdē daži atbildētāji atzina prasību un pati iesniedzēja lūdza pabeigt viņas prasības izskatīšanu pēc iespējas ātrāk. Tomēr turpmāk lietas izskatīšana tika 15 reizes atlikta, precīzāk:

a) 1997.gada 27.jūnijā līdz 1997.gada 12.novembrim, ļaujot pusēm redzēt īpašumu dabā un precizēt vairākus punktus savos iesniegumos;

b) 1997.gada 12.novembrī, sine die (faktiski līdz 1998.gada 26.augustam) – lai sagaidītu oficiālu Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas apstiprinājumu iesniedzējas mantinieces statusam;

c) 1998.gada 26.augustā, sine die (faktiski līdz 2000.gada 30.maijam) – kad tiesa, motu proprio, atzina J. par trešo līdzatbildētāju lietā, tā kā iesniedzēja prasīja īpašuma tiesības uz ēkām, kuras viņš bija privatizējis; tomēr tiesa secināja, ka J. bija miris un apturēja lietas izskatīšanu, gaidot viņa mantinieku un tiesību pārņēmēju noteikšanu cita tiesvedības procesa ietvaros;

d) 2000.gada 30.maijā līdz 2000.gada 12.jūnijam – nolūkā pieaicināt kā vienu no līdzatbildētājiem Valsts zemes dienesta Zemgales nodaļu un lūdzot J. tiesību pārņēmēju iesniegt 2000.gada 11.aprīļa spriedumu par mantojuma tiesību apstiprināšanu;

e) 2000.gada 12.jūnijā līdz 2000.gada 24.jūlijam – pēc Valsts zemes dienesta lūguma, lai varētu sagatavot visus nepieciešamos dokumentus;

f) 2000.gada 24.jūlijā līdz 2000.gada 21.augustam – pēc tam, kad tiesa pēc iesniedzējas lūguma bija atzinusi J. atraitni – nu jau ar tiesas spriedumu apstiprinot viņas mantojuma tiesības – par atbildētāju un pieaicināja viņu iesaistīties procesā;

g) 2000.gada 21.augustā līdz 2000.gada 18.oktobrim – pēc abu pušu lūguma papildus pierādījumu sagatavošanai un iesniegšanai;

h) 2000.gada 18.oktobrī līdz 2000.gada 8.novembrim – pēc iesniedzējas lūguma (viņa prasīja atlikt lietas izskatīšanu sine die, tā kā saskaņā ar viņas teikto, viņa nevarēja pietiekami ātrā laika posmā iegūt nepieciešamo informāciju no valsts amatpersonām);

i) 2000.gada 8.novembrī līdz 2000.gada 7.decembrim – pēc iesniedzējas advokāta lūguma (viņa paskaidroja, ka nevarēja ierasties uz tiesas sēdi);

j) 2000.gada 6.decembrī līdz 2001.gada 26.februārim – pēc viena atbildētāja lūguma, lai precizētu zemes platības un to robežas dabā, kā arī apsvērtu iespēju par mierizlīguma slēgšanu;

k) 2001.gada 26.februārī līdz 2001.gada 19.aprīlim – sakarā ar atkārtotu Valsts zemes dienesta pārstāvja neierašanos uz tiesas sēdi (27.februārī ar oficiālu vēstuli tiesa bija brīdinājusi šo valsts institūciju un lūgusi ierasties uz nākamo tiesas sēdi);

l) 2001.gada 19.aprīlī līdz 2001.gada 19.jūlijam – viena no atbildētājām nebija ieradusies uz tiesas sēdi veselības stāvokļa dēļ (viņa pirms tam bija iesniegusi medicīnisko izziņu par slimības atvaļinājumu no 2001.gada 9. līdz 17.aprīlim);

m) 2001.gada 19.jūlijā līdz 2001.gada 6.augustam – pēc Valsts zemes dienesta lūguma, tā kā tas nevarēja nodrošināt tā pārstāvību tiesā un sakarā ar viena atbildētāja advokāta prombūtni (neskatoties uz iesniedzējas iebildumiem);

n) 2001.gada 6.augustā līdz 2001.gada 26.septembrim – tā kā atbildētāji nebija saņēmuši iesniedzējas precizēto prasības pieteikumu;

o) 2001.gada 26.septembrī līdz 2001.gada 29.oktobrim – pēc iesniedzējas un J. kopēja lūguma, tā kā Valsts zemes dienesta pārstāvis nebija ieradies uz tiesas sēdi un iesniedzēja uzskatīja, ka ir nepieciešams redzēt attiecīgo, šai valsts institūcijai piederošo, zemju plānus (no lietas materiāliem izriet, ka šis atbildētājs bija lūdzis tiesu izskatīt lietu bez viņa pārstāvja klātbūtnes).

11. Trīs reizes, 2000.gada 1.jūnijā un 1.decembrī, un 2001.gada 10.oktobrī iesniedzēja paplašināja un grozīja savu prasību. 2000.gada aprīlī un 2001.gada martā viņa neveiksmīgi mēģināja paātrināt viņas civillietas izskatīšanu, sūdzoties attiecīgi Zemgales apgabaltiesas priekšsēdētājam un Ģenerālprokuratūrā par nesamērīgo tiesvedības ilgumu.

12. 2001.gada 29.oktobrī Zemgales apgabaltiesa noturēja tiesas sēdi un pasludināja spriedumu, daļēji apmierinot iesniedzējas prasību. Šajā spriedumā tiesas uzlika par pienākumu atbildētājiem atjaunojot iesniedzējai īpašumtiesības uz daļu zemes un sešām saimniecības ēkām, pasludinot apstrīdētos privatizācijas līgumus, kas bija noslēgti J. un kooperatīvās sabiedrības starpā, par spēkā neesošiem. Pārējā prasības daļa tika noraidīta saskaņā ar likumu «Par zemes privatizāciju lauku apvidos» un likumu «Par nekustāmā īpašuma atgriešanu likumīgajiem īpašniekiem».

13. Iesniedzēja spriedumu pārsūdzēja. 2002.gada 21.februārī Augstākās tiesas Civillietu palāta, izskatījusi lietu, noraidīja iesniedzējas apelācijas sūdzību. Iesniedzēja iesniedza sūdzību kasācijas kārtībā. 2002.gada 22.aprīlī Augstākās tiesas Senāts pasludināja kasācijas sūdzību par noraidāmu kā nepamatotu izskatīšanai kasācijas kārtībā, konstatējot, ka kasācijas sūdzībā apstrīdēts lietas apstākļu tiesiskais novērtējums, nevis materiālo vai procesuālo normu pārkāpums.

TIESĪBU NORMAS

I. PAR KONVENCIJAS 6.PANTA 1.PUNKTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

14. Iesniedzēja sūdzējās, ka tiesas procesa ilgums neatbilda Konvencijas 6.panta 1.punktā noteiktajam «savlaicīguma» kritērijam. Konvencijas 6.panta 1.punkts paredz sekojošo:

“Ikvienam ir tiesības, nosakot viņa civilo tiesību un pienākumu (…) pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā ar likumu izveidotā tiesā. (…)”

A. Sūdzības pieņemamība

15. Tiesa atzīmē, ka šī sūdzība nav acīmredzami nepamatota Konvencijas 35.panta 3.punkta izpratnē. Tālāk tā atzīmē, ka tā nav atzīstama par nepamatotu uz jebkāda cita pamata. Līdz ar to tā ir atzīstama par pieņemamu izskatīšanai.

B. Sūdzības būtība 

1. Vērā ņemamais laika periods

16. Valdība iesākumā atzīmēja, ka Konvencija attiecībā uz Latviju stājās spēkā 1997.gada 27.jūnijā, tāpēc saskaņā ar tās viedokli, laika posms, uz kuru ir attiecināms Konvencijas 6.panta 1.punkts sākās iepriekš minētajā datumā. Valdība arī atgādināja, ka laikā no 1997.gada 12.novembra līdz 2000.gada 30.maijam procesuālā termiņa tecējums tika apturēts līdz brīdim, kad divas citas tiesas, kurās tika izskatītas mantojuma lietas, vispirms oficiāli apstiprināja pašas iesniedzējas mantojuma tiesības, un pēc tam vienas no atbildētājiem. Valdība atzīmēja, ka saskaņā ar tajā laikā spēkā esošā Civilprocesa kodeksa 216.pantu tiesvedība bija jāaptur nevis pēc pašas tiesas ieskatiem, bet obligāti. Līdz ar to valdība apgalvoja, ka šis laika posms ir jāatskaita no kopējā tiesvedības ilguma, kuru Tiesa izvērtē, un ka Konvencijas 6.panta 1.punkta kontekstā izvērtējamais laika periods ilga tikai divus gadus un trīs mēnešus.

17. Iesniedzēja šiem argumentiem nepiekrita.

18. Tiesa atzīst, ka vērā ņemamais laika periods sākās tikai 1997.gada 27.jūnijā, kad Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju. Tomēr, izvērtējot laika posma sav­laicīgumu, kas notecēja pēc šī datuma, jāņem vērā tas, kādā stadijā bija tiesvedība tajā brīdī. Attiecībā uz tiesvedības apturēšanu, gaidot galīgo iznākumu citās lietās, Tiesa atgādina, ka “savlaicīguma” kritērijs Konvencijas 6.panta 1.punkta izpratnē ir vērtējams saskaņā ar pašas Tiesas praksi un nevis saskaņā ar atbildētājas valsts iekšējiem likumiem (skatīt mutatis mutandis, 1991.gada 30.oktobra spriedumu lietā Wiesinger pret Austriju, A sērija Nr.213, 22.lp., 60.rindkopa un 1992.gada 27.februāra spriedumu lietā G. pret Itāliju, A sērija, Nr.228.- F, 68.lp., 17.rindkopa). Tiesa tāpēc neredz iemeslu, kāpēc laika periods no 1997.gada 27.novembra līdz 2000.gada 30.maijam būtu izslēdzams no kopējā tiesvedība ilguma, uz kuru ir attiecināms Konvencijas 6.panta 1.punkts.

19. Civilprocesā “savlaicīgums” tiek vērtēts no brīža, kad prasība tiek iesniegta tiesā (piemēram, skatīt 1987.gada 23.aprīļa spriedumu lietā Erkner un Hofauer pret Austriju, A sērija Nr.117, 64.rindkopa). Šajā lietā tas notika 1997.gada 14.martā, kad iesniedzēja iesniedza prasības pieteikumu Zemgales apgabaltiesā. 2001.gada 29.oktobrī šī tiesa pasludināja savu spriedumu lietā. 2002.gada 22.aprīlī Augstākās tiesas Senāts noraidīja iesniedzējas apelācijas sūdzību. Līdz ar to apstrīdētā tiesvedība ilga mazliet vairāk par pieciem gadiem trīs instanču tiesās; no šī perioda četri gadi un gandrīz desmit mēneši atbilst laika posmam, kad Konvencija stājās spēkā attiecībā uz atbildētāju valsti. No šī kopējā laika posma četri gadi un septiņi mēneši ir attiecināmi uz tiesvedību pirmās instances tiesā. 

2. Tiesvedības savlaicīgums

20. Saskaņā ar Tiesas praksi, tiesvedības savlaicīgums ir vērtējams, ņemot vērā visas lietas apstākļus, kopumā un šādus kritērijus: lietas sarežģītība, iesniedzēja un attiecīgo valsts amatpersonu rīcība un kādas strīdā iesaistītā iesniedzēja intereses tika skartas (skatīt Lielās palātas 2006.gada 8.jūnija spriedumu lietā Sürmeli pret Vāciju, iesniegums Nr.75529/01, 128.rindkopa; Lielās palātas spriedumu lietā Scordino pret Itāliju (Nr.1), iesniegums Nr.36813/97, 177.rindkopa, ECHR 2006 - …; un Lielās palātas spriedumu lietā Frydlender pret Franciju, iesniegums Nr.30979/96, 43.rindkopa, ECHR 2000-VII). Tikai kavējumi, kas ir attiecināmi uz valsti, var būt par pamatu tam, lai atzītu to, ka nav ievērota “savlaicīguma” prasība lietas iztiesāšanas laikā (piemēram, skatīt Lielās palātas 1999.gada 15.oktobra spriedumu lietā Humen pret Poliju, iesniegums Nr.26614/95, 66.rindkopa). Šajā sakarā Konvencijas 6.panta 1.punkts uzliek par pienākumu dalībvalstīm organizēt savu tiesu sistēmu tādā veidā, ka to tiesas ir spējīgas darboties saskaņā ar katru no šajā pantā iekļautajām prasībām, tai skaitā veikt lietu iztiesāšanu savlaicīgi (skatīt iepriekšminētos spriedumus lietās Sürmeli, 129.rindkopa un Scordino, 183. un 224.rindkopa). Valsts saglabā atbildību par tās izveidotās sistēmas efektivitāti un veidu, kādā tās nodrošina mehānismu, lai atbilstu savlaicīguma prasībai – vai nu ieviešot noteiktus laika ierobežojumus un norādījumus, vai kādu citu metodi – tas ir valsts ziņā, kādu izvēlēties. Ja valsts pieļauj, ka tiesvedība turpinās ārpus Konvencijas 6.pantā noteiktā savlaicīguma robežām, neko nedarot, lai to paātrinātu, tā būs atbildīga par no tā izrietošo kavējumu (skatīt 2006.gada 26.septembra spriedumu lietā Blake pret Apvienoto Karalisti, iesniegums Nr.68890/01, 45.rindkopa).

21. Valdība uzskatīja, ka dotā lieta bija sarežģīta gan attiecībā uz tās būtību (īpašuma atgriešana tā bijušajiem īpašniekiem, ko nelegāli bija atsavinājušas Padomju valsts amatpersonas), gan personu skaitu, kas lietā bija iesaistītas līdzatbildētāju statusā. Kas attiecas uz Latvijas amatpersonu rīcību, valdība uzsvēra, ka tās vienmēr rīkojās pēc atbilstošas rūpības, kad vien lietas izskatīšana tika atlikta, tas bija precīzi noteikts likumā vai to prasīja vismaz viena no pusēm. Citiem vārdiem sakot, nepastāvēja laika periods, kura kavējums būtu attiecināms uz tiesu. No otras puses, lielākā daļa gadījumu, kad tika atlikta lietas iztiesāšana, ir attiecināmi uz pašas iesniedzējas rīcību. Laika posmā no 1997.gada 12.novembra līdz 1998.gada 26.augustam tiesa gaidīja viņas mantojuma lietas iznākumu. Visos pārējos gadījumos sēžu atlikšanu lūdza vai nu pati iesniedzēja, vai arī viņa tam bija piekritusi.

22. Iesniedzēja valdībai nepiekrita. Pēc viņas domām, viņas tiesības uz lietas “sav­laicīgu” izskatīšanu tika pārkāptas.

23. Tiesa atliek malā jautājumu par lietas būtības sarežģītību. Tai ir pietiekami atzīmēt, ka kopējais atbildētāju skaits lietā bija septiņi, kas pats par sevi padara šo tiesvedību pietiekami sarežģītu.

24. Runājot par pušu rīcību, Tiesa atzīmē, ka ilgākais laika periods, kad nenotika nekādas darbības, bija laika posms no 1997.gada 12.novembra līdz 2000.gada 30.maijam (10. b) un c) rindkopa iepriekš), kad Zemgales apgabaltiesa gaidīja līdz tiek apstiprinātas pašas iesniedzējas mantojuma tiesības un vienas no atbildētājiem mantojuma tiesības. Šis laika periods ilga divus ar pusi gadus. Pat ja pats par sevi tas liekas ilgs laika periods, Tiesa atgādina, ka tiesību norma, kas nosaka viena tiesvedības procesa atkarību no cita, kad tie attiecas uz tiem pašiem vai saistītiem faktiem, nav per se pretrunā ar Konvencijas 6.panta 1.punkta prasībām (skatīt 2005.gada 24.marta spriedumu lietā Kiurkchian pret Bulgāriju, iesniegums Nr.44626/98, 68.rindkopa). Izvērtējot tiesvedības apturēšanas pamatotību un nepieciešamību, gaidot citas lietas iznākumu, ir jāņem vērā personas skartās intereses (skatīt 2005.gada 11.oktobra spriedumu lietā Tibbling pret Zviedriju, iesniegums Nr.59129/00, 32.rindkopa). Šajā lietā Tiesa piekrīt, ka tiesvedības, laika posmā no 1997.gada 12.novembra līdz 2000.gada 30.maijam, apturēšanas mērķis bija nodrošināt tiesisko paļāvību un aizsargāt citu personu tiesības, tādu kā iespējamo mantinieku un kreditoru. Jebkurā gadījumā, tas nav Tiesas uzdevums noteikt, vai pastāvēja pietiekama saikne starp abām tiesvedībām un vai apstrīdētā tiesvedība tika pareizi apturēta, jo, kā vispārējs likums, tas ir nacionālo tiesu ziņā konstatēt faktus un interpretēt un piemērot nacionālos likumus. Tiesa to lēmumos neiejauksies, ja vien iesniedzējiem izdodas pierādīt, ka tās ir rīkojošās patvaļīgi; tomēr šis viennozīmīgi nav attiecināms uz apstrīdēto tiesvedību. Tādējādi Tiesas atzīst, ka šis garais tiesvedības apturēšanas periods bija objektīvi nepieciešams pasākums, kurš nevar tikt attiecināts uz valdību kā tāds, kas varētu kalpot par pamatu 6.panta 1.punkta pārkāpuma konstatēšanai.

25. Šajā lietā Tiesa atzīmē, ka trijos gadījumos 2001.gadā tiesas sēde tika atlikta sakarā ar neizskaidrotu viena no atbildētājiem, precīzāk Valsts Zemes dienesta Zemgales nodaļas, neierašanos (10. k), m) un o) rindkopa iepriekš). Kopējais šo trīs laika periodu ilgums bija trīs ar pusi mēneši. Līdzīgi tiesas sēde tika atlikta uz trim mēnešiem laikā no 2001.gada 19.aprīļa līdz 2001.gada 19.jūlijam sakarā viena no atbildētājiem nespēju ierasties uz tiesas sēdi medicīnisku apsvērumu dēļ. Atliekot malā jautājumu, vai šie kavējumi tiešām būtu attiecināmi uz Zemgales apgabaltiesas rīcību, tie nav uzskatāmi par nesamērīgiem attiecībā pret kopējo tiesvedības ilgumu šajā tiesā. Visbeidzot Tiesa atzīst, ka tiesvedība apelācijas un kasācijas instancē bija paraugātra, ilgstot tikai apmēram sešus mēnešus divu instanču tiesās ņemot kopā.

26. Īsumā, izskatot visus tai iesniegtos materiālus un ņemot vērā tās praksi šajā jautājumā, Tiesa uzskata, ka šajā lietā kopējais tiesvedības ilgums atbilda “savlaicīguma” prasībai. Līdz ar to nav noticis 6.panta 1.punkta pārkāpums.

II. CITAS SŪDZĪBAS

27. Iesniedzēja sūdzas saistībā ar 1.protokola 1.pantu, ņemot atsevišķi un saistībā ar Konvencijas 13. un 14.pantu. Viņa apgalvo, ka viņai bija liegta iespēja atgūt visu pieprasīto īpašumu, ka viņas rīcībā nebija efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu viņas īpašuma tiesību atjaunošanai un ka viņa tika diskriminēta attiecībā uz savu īpašuma tiesību izmantošanas pamata. Viņa arī apgalvo, ka saskaņā ar Konvencijas 3.pantu viņa tika pakļauta pazemojošai attieksmei, ņemot vērā veidu, kādā valsts amatpersonas izskatīja viņas daudzos iesniegumus par īpašuma atgriešanu.

28. Tiktāl, cik tas attiecas uz 1.protokola 1.pantu, Tiesa atzīmē, ka viņas sūdzības par apstrīdētajām īpašuma daļām tika noraidītas pamatojoties uz likumu “Par Zemes privatizāciju lauku apvidos” un “Par nekustāmā īpašuma atgriešanu likumīgajiem īpašniekiem» (12.rindkopa iepriekš). Uz abiem iepriekš minētajiem likumiem attiecas Latvijas ratifikācijas instrumentā iesniegtā atruna, un Tiesa šo atrunu ir atzinusi par spēkā esošu (skatīt lēmumu lietā Kozlova un Smirnova pret Latviju, iesniegums Nr.57381/00, ECHR 2001-XI). Sekojoši, iepriekš minētā atruna ir piemērojama arī šajā lietā, un šī sūdzība ir noraidāma kā neatbilstoša Konvencijas normām ratione materiae 35.panta 3.punkta izpratnē.

29. Attiecībā uz Konvencijas 13. un 14.pantu, Tiesa atgādina, ka tie nevar pastāvēt neatkarīgi, tā kā tie ir piemērojami tikai saistībā ar Konvencijas un tās protokolu substantīvajos pantos ietvertajām tiesībām un brīvībām. Tā kā iesniedzējas sūdzība saistībā ar 1.protokola 1.pantu ir neatbilstoša Konvencijas normām ratione materiae, uz šīm divām sūdzībām ir attiecināms tas pats secinājums.

30. Visbeidzot, kas attiecas uz Konvencijas 3.pantu, nekas no lietas materiāliem neliecina par šī panta pārkāpumu veidā, kā tas tiek interpretēts Tiesas praksē.

31. No iepriekš minētā izriet, ka šīs sūdzības ir atzīstamas par nepieņemamām saskaņā ar Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktu.

ŅEMOT VĒRĀ ŠOS MOTĪVUS, TIESA VIENBALSĪGI

1. Atzīst sūdzību attiecībā uz pārmērīgo tiesvedības ilgumu pieņemamu izskatīšanai un pārējā daļā iesniegumu noraida;

2. Nolemj, ka Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpums nav noticis;

Sastādīts angļu valodā un rakstveidā paziņots 2007.gada 28.jūnijā, saskaņā ar Tiesas Reglamenta 77.punkta 2. un 3.rindkopu.

 

Santiago Quesada Boštjan M.Zupančič

Sekretārs Priekšsēdētājs

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta. Spriedums stājies spēkā 2007.gada 28.septembrī.

 
 

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešā departamenta spriedums

Lietā “A/s Diena un Ozoliņš pret Latviju”¹

Iesniegums Nr.16657/03 Strasbūrā 2007.gada 12.jūlijā

 

Neoficiāls tulkojums

Šis spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44.panta 2.punktu. Tas var tikt pakļauts formas izmaiņām.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešais departaments) palātas sēdē šādā sastāvā:

B.M.Zupančič, priekšsēdētājs, C.Birsan, E.Fura-Sandstrom, A.Gyulumyan, David Thor Bjorgvinsson, I.Ziemele, I.Berro-Lefevre, tiesneši, un. S.Quesada, departamenta sekretārs,

Pēc apspriešanās palātā 2007.gada 21.jūnijā šajā datumā pieņem šādu spriedumu:

TIESVEDĪBA

1. Lietas pamatā ir iesniegums (Nr.16657/03), kas iesniegts pret Latvijas Republiku un ar kuru Latvijas akciju sabiedrība (a/s) Diena un šīs valsts pilsonis Aivars Ozoliņš vērsās Tiesā 2003.gada 9.maijā saskaņā ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (“Konvencija”) 34.pantu.

2. Pirmo iesniedzēju Tiesā pārstāv Rīgas Advokātu kolēģijas advokāte D.Sniedze. Latvijas valdību (turpmāk tekstā – “valdība”) tiesā pārstāv tās pārstāve I.Reine.

3. Iesniedzēji apgalvoja, ka, piespriežot pirmajai iesniedzējai samaksāt atlīdzību par it kā aizskarošu rakstu publicēšanu, kuru autors ir otrais iesniedzējs, tika pieļauts Konvencijas 10.panta pārkāpums.

4. Ar 2006.gada 30.novembra lēmumu palāta pasludināja iesniegumu par pieņemamu lietas izskatīšanai pēc būtības, pievienojot tai valdības iebildumu sakarā ar “cietušā” statusa neesamību attiecībā uz otro iesniedzēju.

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

5. Pirmā iesniedzēja ir Latvijas akciju sabiedrība Diena, kas izdod šī paša nosaukuma dienas laikrakstu “Diena”. Notikumu laikā tas bija un joprojām ir lielākais dienas laikraksts Latvijā ar tirāžu 300 000 eksemplāru dienā. Otro iesniedzēju Aivaru Ozoliņu, pēc profesijas žurnālistu, nodarbina pirmā iesniedzēja kā politisko komentētāju.

A. Strīda pamatā esošie fakti

6. Fakti, kas ir šīs lietas pamatā, saistīti ar valsts akciju sabiedrības a/s Ventspils nafta privatizācijas procesu. Šī naftas tirdzniecībā specializējusies sabiedrība ir reģistrēta Ventspilī, ostas pilsētā, kas atrodas Baltijas jūras krastā un ir nozīmīgs šķidrās degvielas tranzīta centrs.

7. 1998.gada februārī privāta naftas kompānija a/s Latvijas naftas tranzīts, kas kandidēja uz a/s Ventspils nafta akciju pirkšanu, iesniedza Privatizācijas aģentūrai lūgumu veikt samaksu privatizācijas sertifikātos naudas līdzekļu vietā. Aģentūra nekavējoties griezās Finanšu ministrijā, lūdzot tās atzinumu par sekām, ko šādas atļaujas piešķiršana varētu izraisīt budžetā.

8. 1998.gada 1.martā Latvijas Zemnieku savienība, kas pazīstama arī ar saīsinājumu LZS, viena no lielākajām un senākajām Latvijas politiskajām partijām, par savu priekšsēdētāju ievēlēja Laimoni Strujeviču. No 1994. līdz 1998.gadam viņš bija ieņēmis finanšu un ekonomiskā direktora posteni akciju sabiedrībā a/s Vent­amonjaks, kas ir tā paša ekonomiskā grupējuma a/s Latvijas naftas tranzīts sastāvā un ko pārvalda tas pats holdinguzņēmums. Pēc tam, 1998.gada beigās, LZS vēlēšanu kampaņā radušos parādus nomaksāja seši lielie Ventspils uzņēmumi, tostarp a/s Ventamonjaks, trīs citi naftas uzņēmumi un viena komercbanka. Vēlāk, 1999.gadā, LZS gadskārtējā kongresā LZS ievēlēja jaunu priekšsēdētāju Strujeviča kunga vietā; seši iepriekšminētie uzņēmumi tūlīt pat paziņoja, ka partijas parādu nomaksāšana bijusi vienkāršs aizdevums un nevis ziedojums, un pieprasīja atdot iemaksātās summas.

9. Pa to laiku, 1998.gada 8.aprīlī, Finanšu ministrija sniedza negatīvu atzinumu par iespējamo maksāšanas līdzekļu maiņu a/s Ventspils nafta privatizācijā. Sekojoši, 1998.gada 17.aprīlī, Privatizācijas aģentūras valde noraidīja a/s Latvijas naftas tranzīts lūgumu. 1998.gada 5.maijā aģentūras ģenerāldirektors pieņēma šīs institūcijas iekšējo pagaidu nolikumu, kurā bija noteikti kritēriji, pēc kuriem vajadzēja vadīties, piešķirot atļaujas maksājumu veikšanai ar privatizācijas sertifikātiem naudas līdzekļu vietā.

10. Tai pašā dienā, 1998.gada 5.maijā, Strujeviča kungs kļuva par ekonomikas ministru. Kā ministrs viņš tika iecelts par valsts pilnvarnieku Privatizācijas aģentūrā un līdz ar to automātiski kļuva par tās uzraudzības padomes priekšsēdētāju.

11. 1998.gada 15.maijā uzraudzības padome izveidoja darba grupu trīs locekļu sastāvā, ko vadīja Strujeviča kungs un kuras uzdevums bija izstrādāt noteikumus par maksāšanas līdzekļiem lielo valsts uzņēmumu privatizācijas ietvaros. Šo noteikumu gala versijas pieņemšana bija plānota 1998.gada 13.jūlijā.

12. Noteikumu projekta tekstā, tā kā to bija sagatavojusi darba grupa 1998.gada jūnijā, dažos gadījumos maksājumi obligāti bija jāveic privatizācijas sertifikātos, nevis naudā. Dabiski, ka tad, kad, pērkot kādu komercsabiedrību, tika lietoti šādi sertifikāti, vērā tika ņemta to nominālā vērtība – 14 līdz 28 reizes lielāka nekā to reālā vērtība. Citiem vārdiem runājot, maksāšana sertifikātos ļāva nopirkt no valsts lielu uzņēmumu par niecīgu summu. Tādējādi, piemērojot jaunos noteikumus a/s Ventspils nafta privatizācijas procesā, pēc iesniedzēju aprēķina, Valsts kase zaudētu astoņus miljonus latu (tas ir, aptuveni 12 miljonus eiro) par labu a/s Latvijas naftas tranzīts. Ņemot vērā to, ka šī sabiedrība piederēja tam pašam ekonomiskajam grupējumam kā a/s Ventamonjaks, ko iepriekš vadīja L.Strujevičs, iesniedzēji secināja, ka šai gadījumā runa bija par ļaunprātīgu varas izmantošanu un acīmredzamu korupcijas gadījumu no L.Strujeviča puses.

13. 1998.gada 3.jūlija vēstulē Strujeviča kungam finanšu ministrs izteica savu izbrīnu par faktu, ka nav bijis lūgts viņa atzinums iepriekš minētā projekta sakarā. Bez tam viņš norādīja, ka šie noteikumi ir pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām un to iespējamās piemērošanas sekas būtu graujošas valsts budžetam. Turpmākajās nedēļās vairāki Privatizācijas aģentūras uzraudzības padomes locekļi un pat vairāki Ekonomikas ministrijas juristi publiski izteicās līdzīgā veidā, piebilstot, ka apstrīdētais nolikums neatbilda spēkā esošajiem likumiem privatizācijas jomā.

14. Noteikumu projekts, kādu to bija izstrādājusi Privatizācijas aģentūras darba grupa, izsauca ļoti aktīvas debates presē, politiskajās aprindās un vispār Latvijas sabiedrībā. Izsakoties par šo tēmu, vairāki laikraksti un politiķi, ko citē iesniedzēji, uzsvēra finanšu saites, kas vienoja Strujeviča kungu un Ventspils ekonomisko grupējumu.

15. 1998.gada 13.jūlijā, neskatoties uz protestiem, minētais noteikumu projekts tika pieņemts ar sešām balsīm “par” un četrām – “atturas”. 1998.gada 17.jūlijā Strujeviča kungs kā ministrs un valsts pilnvarnieks šo projektu pieņēma. 1998.gada 23.jūlijā Ministru prezidents G. Krasts publiski izteica savu nepiekrišanu.

16. 1998.gada 25.jūlijā L.Strujeviča kunga juridiskais konsultants A.B. gāja bojā, nokrītot no sava dzīvokļa balkona Rīgā. Prokuratūra nekavējoties uzsāka krimināl­izmeklēšanu par viņa pašnāvības izraisīšanu; turpretī cietušā ģimene tūlīt pat paziņoja, ka runa ir par slepkavību un ka no viņa dzīvokļa ir pazudusi mape, kurā bijuši konfidenciāli dokumenti. Visi komentāri, kas tika publicēti sakarā ar A.B. izkrišanu pa logu – kuras apstākļi nav noskaidroti vēl līdz šai dienai – apliecināja A.B. pretošanos apstrīdamo noteikumu projektam; tie liecināja arī par spiedienu un draudiem, par kuriem viņš bija sūdzējies prokuratūrā dažas dienas pirms savas nāves.

17. 1998.gada 28.jūlijā Strujeviča kungs “atlika” strīdīgo noteikumu pieņemšanu. Presē viņš paziņoja, ka šis lēmums pieņemts “spiediena rezultātā” un, proti, citēja laikrakstu Diena kā galveno šī minētā spiediena izdarītāju.

18. 1998.gada 31.jūlijā Ģenerālprokuratūra izteica formālu atzinumu par 17.jūlija noteikumu neatbilstību likumam. Tajā pašā dienā Strujeviča kungs paziņoja citiem Privatizācijas aģentūras uzraudzības padomes locekļiem, ka viņš “nav mainījis savu viedokli” un ka lēmums atlikt noteikumu piemērošanu ticis pieņemts “vienīgi spiediena rezultātā”.

19. 1998.gada 4.augustā Ministru kabinets izdeva Strujeviča kungam rīkojumu atcelt strīdīgos noteikumus. Nākamajā dienā, 1998.gada 5.augustā, viņš šo rīkojumu izpildīja.

20. Nedaudz vēlāk vairāki deputāti izteica neuzticību Strujeviča kungam. Parlamenta 1998.gada 27.augusta plenārsēdē pēc ilgām, aktīvām debatēm neuzticības izteikšana beidzot tika noraidīta. Debašu laikā vairāki deputāti Strujeviča kungam izteica ļoti asas piezīmes, proti, viņš tika nosaukts par “naftas druvas arāju”, “Ventspils naftas cilvēku” un “tautas ilgas simbolu”.

21. Visi šie fakti un iepriekš minēto notikumu attīstība no paša sākuma bija preses un it īpaši laikraksta Diena pastiprinātas uzmanības lokā. Laika posmā no 1998.gada 13.marta līdz 25.augustam tajā tika publicēti piecdesmit trīs raksti ar informāciju, kas veltīta a/s Ventspils nafta privatizācijas lietai. Vairāku žurnālistu parakstīti, šie raksti bija veidoti naratīvā formā.

B. Apstrīdētās publikācijas

22. 1998.gada 13.jūlijā Diena publicēja otrā iesniedzēja rakstu ar nosaukumu “Kā nozagt miljonus”. Lietai būtiskie šī raksta fragmenti lasāmi šādi:

“Pirmdien Privatizācijas aģentūras [uzraudzības] padome vēlreiz mēģinās izkrāpt no valsts vairāk nekā astoņus miljonus latu par labu naftas tranzītbiznesmeņiem. Vismaz ekonomikas ministrs Strujevičs, kas vienlaikus ir P[rivatizācijas A[ģentūras] pilnvarnieks un padomes priekšsēdētājs, šķiet, ir apņēmies, lai tas maksā, ko maksādams, izdabāt a/s Latvijas naftas tranzīts vadoņu neapvaldāmajai vēlmei nekādā gadījumā nemaksāt valstij par (..) a/s Ventspils nafta vēl maksājamo daļu skaidrā naudā, bet aizstāt to ar privatizācijas sertifikātiem, tā ietaupot sev, toties atņemot budžetam, minētos astoņus miljonus.

Valsts kases apzagšana, ko ministrs un valsts pilnvarnieks Strujevičs dikti steidzami bija izplānojis nokārtot jau PA valdes sēdē 21.jūnijā, tiek dēvēta par “Privatizēto uzņēmumu maksāšanas līdzekļu maiņas sistēmas sakārtošanu”. Strujeviča vadītā darba grupa izstrādājusi tādu maksāšanas līdzekļu maiņas kārtību, kurā paredzēta automātiska iespēja mainīt maksāšanas līdzekļus par izpērkamām privatizējama uzņēmuma valsts kapitāla daļām, proti, aizstāt naudu ar sertifikātiem. Formāli priekšlikums izskatās valstij pat izdevīgs – aizstāt latus ar sertifikātiem drīkstētu tikai tad, kad būtu samaksāti 80 procenti no visas latos maksājamās summas, nevis 50 procenti, kā ir pašlaik. Taču tiktu atļauts mainīt maksāšanas līdzekļus par valsts kapitāla daļām, par kurām valsts līdz šim saņēma latos paredzētos maksājumus pilnībā, bet tas samazinātu reālos ienākumus no privatizācijas gandrīz par 20 procentiem.

(..)

Tagad ekonomikas ministrs ir bijušais [priekšsēdētāja A.L.] vietnieks Latvijas Tranzīta biznesa asociācijā, turklāt bijušais Ventamonjaka finansu direktors Strujevičs, kam latvju naftas lauku arājiņu maciņš acīmredzami paliek svarīgāks par valsts kasi. Lai izskatās pieklājīgāk, viņa plāniņš, kā “sakārtot” maksāšanas līdzekļu maiņas sistēmu, neattiecas vairs uz konkrēti VN, bet gan it kā uz privatizējamiem uzņēmumiem vispār.

(..)

Pirmajā reizē padome galīgo lēmumu nepieņēma. Padomes sēdē Strujevičs tā arī nepaskaidroja, kāds tad valstij būtu ekonomiskais labums no viņa iecerētās maksāšanas līdzekļu maiņas. Galvenais viņa arguments par labu paša izstrādātajam projektam – jāsakārto “sistēma” tā, lai, lemjot par maksāšanas līdzekļu maiņu, tiktu likvidēti jebkuri “subjektīvi faktori”.

Strujevičs joprojām nav praties paskaidrot, kādēļ valstij būtu jācieš objektīvi miljonus lieli zaudējumi par viņa vēlmi neitralizēt šos subjektīvos faktorus. Diezin vai viņš to pratīs paskaidrot arī pirmdienas sēdē, jo “sakārtošanas” vienīgais īstais mērķis ir prasts un ikvienam acīmredzams – ļaut cīņubiedriem naftiniekiem iedzīvoties, pat ja tas nozīmē pārkāpt vai apiet likumu. (..)”

23. 1998.gada 17.jūlijā Diena publicēja otro otrā iesniedzēja rakstu ar nosaukumu “Nāk Laimonis nokopt Latviju”. Šī raksta uz lietu attiecināmie fragmenti bija uzrakstīti šādi:

“Ekonomikas ministrs [Laimonis] Strujevičs cenšas attaisnot paredzamo budžeta izlaupīšanu ar runām par to, ka “jāsakārto sistēma” (..) Vienīgais labums tiks privātiem naftas biznesmeņiem, (kas piedzīvos to, ka 8 miljoni latu devīgi ieripos viņu portfeļos). Strujeviču acīmredzot vada un dzen tikai un vienīgi uzdevums pagūt izplēst no valsts, kuras labā ministram un valsts pilnvarniekam it kā būtu jāstrādā un kuras intereses jāaizstāv, cik vien iespējams treknu kumosu par labu saviem biedriem, naftas druvas saimniekiem.

Kārtējais mēģinājums pakampt “galveno balvu”– astoņus miljonus latu – iecerēts piektdien, kad Privatizācijas aģentūras padomei atkal jālemj par līdz šim jau divreiz atlikto Strujeviča un viņa darba grupas projektu par maksāšanas līdzekļu maiņas kārtību privatizējamiem valsts īpašumiem.

(..)

Kaut gan Strujeviča projekts apdraud valsts budžetu, ekonomikas ministrs nav uzskatījis par vajadzīgu savas ieceres saskaņot ar Finansu ministriju, un to var saprast. Tomēr ministrs [R.Z.] ir nosūtījis Strujevičam vēstuli, kurā norāda uz maksāšanas līdzekļu maiņas neatbilstību likumam “Par uzņēmējdarbībai sniegtā valsts un pašvaldību atbalsta kontroli” un Latvijas starptautiskām saistībām.

(..)

Secinājums – lai dabūtu cauri naftas biznesmeņiem vajadzīgos noteikumus, vispirms jāmaina likums.

Velti cerēt, ka Ventspils “naftinieku” un viņu virsvagara [A.L.] ekonomikas ministrs Strujevičs pierausies likuma priekšā. Jo likums neatbilst Strujevičam, jo sliktāk likumam, un droši vien “Trubas² ļaužu” ieliktenis ies līdz galam, proti, līdz pat Ministru kabinetam, kas Saeimas atvaļinājuma laikā var pieņemt noteikumus ar likuma spēku. Tiesa, kaut arī [ministru] Kabineta locekļi arī ir savu partiju pārstāvji (..), un partijām ir laikam gan krietni no naftas naudas samaksāts, tiem, kā jau politiķiem, atšķirībā no Strujeviča, būs tomēr jārēķinās ar savu partiju ģīmja zaudēšanu īsi pirms vēlēšanām, tāpēc, kazi, ministrus pierunāt varētu būt grūtāk nekā [Privatizācijas aģentūras] padomes cilvēkus. (..)

(..)

Atšķirībā no citām reizēm, kad valstij nozagto miljonu pazaudētājus meklē un nevar atrast, šajā tie visi būs kā uz delnas, gan vēlētājiem, gan afēras izmeklētājiem viegli atrodami. (..)”

24. 1998.gada 22.jūlijā Diena publicēja trešo otrā iesniedzēja rakstu ar nosaukumu “Mugurkaula mokas”. Šī raksta uz lietu attiecināmie fragmenti bija uzrakstīti šādi:

“Viena lieta ir tēlot cietu mugurkaulu, skandējot nodrāztus saukļus un turoties pie sūnainām dogmām, ko latvju politiķi pieprot itin brangi, jo tas neprasa nedz smadzeņu, nedz sirdsapziņas piepūli un neko nemaksā. Pavisam kas cits ir apliecināt stingru politisku stāju valstiski svarīgos jautājumos, it īpaši tad, kad jāizšķiras starp valsts un savas partijas interesēm, kuras allaž sakrīt diemžēl tikai saukļos. Tad mugurkauls mēdz dīvaini izpalikt, bet tā atgūšana sagādā krietni lielākas ciešanas nekā zaudēšana.

Pagājušonedēļ par 8 miljonu valsts naudas skandalozo dāvinājumu Ventspils Alibabam un naftas pārpumpētāju brigādei nobalsojušo Privatizācijas aģentūras padomes politiķu pārstāvētās partijas tagad mēģina mīkstināt vēlētājiem sagādāto šoku. (..)

Lai nu [deputāts O.K.] un viņa banānbrāļu ordenis ³ pats tiek galā ar saviem viedokļiem, kuri lielākoties vispār jupis viņu zina kam atbilst vai neatbilst. Tāpat nav vērts prasīt, lai vietējo naftas “ražotāju” interešu karstie sargi (..) vērstos pret gluži vai savas “ģimenes” locekļiem Ventspilī; un to nedarīs arī naftas zemnieku partijas priekšsēdis, lielā valsts kases aptīrīšanas drudža ierosinātājs un motors Strujevičs. (..)”

25. 1998.gada 30.jūlijā Diena publicēja otrā iesniedzēja ceturto rakstu ar nosaukumu “Strujevičam jāaiziet”. Šī raksta lietai būtiskie fragmenti bija lasāmi šādi:

“Tas, ka Ekonomikas ministrs Laimonis Strujevičs turpina ieņemt politisku amatu valdībā, neskatoties uz to, ka notiek viņa padomnieka [A.B.] nāves apstākļu izmeklēšana un ka prokuratūra ir ierosinājusi kriminālizmeklēšanu sakarā ar novešanu līdz pašnāvībai, ir skandalozs fakts pat globālajā skandāliem bagātajā šī ministra iepriekšējās darbības kontekstā.

(..)

Strujeviča nepilnu triju mēnešu darbošanās ministra amatā nedod iemeslu runāt par viņa rēķināšanos ar jelkādiem politiskiem, kur nu vēl morāles apsvērumiem. Vēl vairāk – pat likums nav bijis šķērslis ministra centieniem panākt vienam Ventspils uzņēmumu grupējumam iespēju izkrāpt no valsts budžeta astoņus miljonus latu.

Strujevičs jau ir iegājis (..) Latvijas Republikas vēsturē ar līdz šim tik nepieredzēti klaju un cinisku viena konkrēta saimnieciska grupējuma interešu lobēšanu, ka tas izskatās pēc vienīgā iemesla, kura dēļ viņš, Ventamonjaka, viena Ventspils tranzītuzņēmuma, bijušais komercdirektors, tika iebīdīts ministra amatā.

(..)

Faktu, pieņēmumu un dīvainu apstākļu mākonis ir gana smags, lai Strujeviča palikšanu amatā darītu neiespējamu. Pašreizējā valdība gan ir tiktāl izvirtusi, ka tās ministrus drīzāk var uzskatīt par tehniskiem nozaru pārvaldniekiem, nevis politiski atbildīgām personām. Taču Strujevičs nav tikai menedžeris, bet arī Latvijas zemnieku savienības priekšsēdētājs; tāpēc, lai ko pats domātu, ir politiski atbildīgs arī vēlētāju priekšā.

Arī no premjerministra Guntara Krasta var [prasīt] politisku atbildību tiklab par valdību, kā arī par šo valsti. Premjera neizlēmību un Strujeviča palikšanu amatā šīs valsts iedzīvotāji varētu tulkot kā draudīgu pavērsienu uz saimnieciski politiskas mafijas kontroli pār valsti un sabiedrību, kad stāšanās pretī šai mafijai un likuma ievērošana kļūst dzīvībai bīstama.”

26. 1998.gada 6.augustā Diena publicēja otrā iesniedzēja piekto rakstu ar nosaukumu “Strujeviča cīņa”. Uz lietu attiecināmie šī raksta fragmenti bija lasāmi šādi:

“Viens ministrs savulaik draudēja aizbraukt no šīs, viņaprāt, muļķu zemes. Cits ministrs, Strujevičs, labprāt gribētu, lai Latvijā visi ir muļķi, kas lētticīgi ņem par pilnu viņa melus un muļķības.

“Esmu gandarīts, ka pēc divu mēnešu ilgas cīņas, kuras laikā mani aizskāra, gribēja pazemot, iebiedēt un piespiest atkāpties, ir izdevies panākt risinājumu,” Ventspils ekonomikas ministrs vēsta caur [laikraksta] Rīgas balss ruporu pēc tam, kad Ministru kabinets licis viņam atcelt viņa paša izstrādātos noteikumus par maksāšanas līdzekļu maiņu privatizējamiem uzņēmumiem.

Vispirms precizēsim, par ko tad bija šī divu mēnešu cīņa, kurā Strujevičs nu esot gandarīts uzvarētājs.

(..)

(Varētu vaicāt, kāpēc tad Strujevičs (..) nemīl un gribētu sūdzēt tiesā Dienu, kas, vienīgā skaļi informēdama par Strujeviča darbiņu, iznāk esam gluži vai viņa sabiedrotā valdības, prokuratūras un sabiedrības uzmanības pievēršanā ministra citādi klusajai cīņai. Jautājumus par to, kāpēc no darba un drīz pēc tam no dzīves šķīrās ministra padomnieks [A.B.], kas palīdzēja izjaukt darījuma klusumu ar atzinumu par tā nelikumību, lai uzdod prokuratūra.)

(..)

Valdības lēmums ir pareizs, taču apsveikumi valdībai par izlēmību un principialitāti nebūtu vietā. Ko gan citu tā būtu darījusi – pievienojusies Strujeviča saviestajām nelikumībām? Miljoni netika nozagti, taču joprojām izpaliek valdības vērtējums ministra mērķtiecīgajai rīcībai nolūkā nodarīt valstij 8 miljonu kaitējumu. Turklāt, ja ņemam nopietni tagad Strujeviča sludināto, iznāk, ka tieši Ministru kabinets kopā ar Saeimu, Ģenerālprokuratūru un PA valdi ir vieni vienīgi muļķi vai blēži, kas nav spējīgi neko valstiski pareizi izlemt bez taisnības cīnītāja Laimoņa radikālajiem uzmanības pievēršanas pasākumiem. (..)

Strujeviča gandarījumam par “panākto risinājumu” nevar pievienoties ne tik. Risinājums nav panākts, kamēr skandalozais ministrs nav patriekts no amata un turpina diskreditēt šo valdību, valsts varu un Latvijas valsti.”

27. 1998.gada 12.augustā Diena publicēja otrā iesniedzēja sesto rakstu ar nosaukumu “Stabili irdenais Krasta gads”. Lietai būtiskais šī raksta fragments bija lasāms šādi:

“(..) Viena valdības ministra Strujeviča mēģinājums izkrāpt par labu saviem patroniem 8 miljonus par (..) Ventspils naftu ir tikai niecīgs simptoms milzu zelta drudzim, kas varētu sākties, ja valsts monstrus, par kuriem, kā teic tas pats Strujevičs, paredzēts iekasēt budžetā 330 miljonus, nodotu privatizācijai šī valdība un tās premjers Krasts. (..)”

28. 1998.gada 29.augustā Diena publicēja otrā iesniedzēja septīto rakstu ar nosaukumu “Kā nu runās, kad vēl jāēd”. Uz lietu attiecināmais šī raksta fragments bija lasāms šādi:

“Ekonomikas ministrs Strujevičs ceturtdien Saeimas tribīnē izskatījās galvas tiesu pārāks par gandrīz katru no tiem gluži vai sirreāli sīkajiem deputātiņiem ar viņu sīkajiem motīviņiem un argumentiņiem, kuri tribīnē rāpās viņu gāzt, paši neticēdami, ka to spēj, un par tiem, kuri – lieliski apzinādamies, ka tas ir pilnīgi lieki, – raudzīja viņu aizstāvēt.

Uz šā fona Strujevičs, kas ar pelēki divkosīgo runāšanu un merkantilo rosīšanos savējo klana interešu labā īsti piestāvētu varbūt vienīgi kādam padomjlaiku nomenklatūras otršķirīgam partijas un saimnieciskam amatam, sekmīgi turas neatkarīgās, demokrātiskās valsts valdībā un tās parlamentā pat spīd.

“Spīdēšana” gan padevās tikai uz bezcerīgi blāvā atstādināšanas ierosinātāju fona, ko veidoja saujiņa opozīcijas deputātu ar (..) [deputātu un ārstu A.R.] priekšgalā. Kādu mēnesi lasījis Dienā par Strujeviča skandalozi bezkaunīgajiem pūliņiem izkārtot saviem bosiem Ventspilī iespēju izkrāpt no valsts budžeta astoņus miljonus latu par (..) Ventspils naftu, politiskais dakteris [A.R.], kad jau citi neklapē ne ar ausi, atmodās ierakstīt ministra neizdevušos pasākumu savas kaktu partijas priekšvēlēšanu karogā. (Īstā reize lūgt – Dievs, pasargā mūs no draugiem, ar ienaidniekiem paši tiksim galā!)

Tā kā atstādināt viņu neviens nopietni neposās, ministrs būtu varējis no Saeimas tribīnes runāt jebko. (..)

(..)

Strujeviča smieklīgie pūliņi tagad, kad mēģinājums apšmaukt valsti izgāzies, uzmesties par sirsnīgu valsts interešu aizstāvi nevar pārliecināt pat muļķi. Saeimā, lai nu kā, netrūkst arī gudru cilvēku. Kāpēc viņi izliekas piekrītam ministram, kuram nedrīkst būt vietas sevi kaut cik cienošā valdībā, un kāpēc viņu piecieš šī valdība, bērna tiešumā, kārtējo reizi “atgriezies”, precīzi pateica dedzīgais [deputāts Z.Č.] “Dažam labam es gribētu pateikt – nespļaujiet tanī traukā, no kura paši ēdat!” viņš pirms balsojuma par neuzticību Strujevičam brīdināja deputātus.

Nespļāva. Ventspilnieku naudas “traukus” partijām pirms vēlēšanām vajag kā ēst.”

29. Visi iepriekš minētie raksti bija publicēti laikraksta otrajā lappusē, rubrikā “Komentāri un viedokļi”.

C. Process tiesās

30. 1999.gada aprīlī Strujeviča kungs griezās Rīgas Zemgales priekšpilsētas pirmās instances tiesā ar prasību pret iesniedzējiem par nodarītā kaitējuma atlīdzību. Savā prasībā viņš daļēji citēja septiņus iepriekš minētos fragmentus, norādot, ka tie aizskar viņa godu un cieņu. Sekojoši viņš lūdza pieprasīt iesniedzējiem samaksāt viņam 10 000 latus kā mantisku kompensāciju par nodarīto kaitējumu, kā arī atvainoties.

31. Ar 1999.gada 26.oktobra tiesas spriedumu Strujeviča kunga prasība tika daļēji apmierināta. Tiesa uzskatīja, ka katrs no iepriekš minētajiem fragmentiem satur apvainojumus par faktiem, nevis vērtējumu; ka līdz ar to atbildētājiem vajadzētu pierādīt šo fragmentu patiesumu, ko viņi nebija darījuši; ka komentāri, ko sniedzis otrais atbildētājs, būtībā ietvēra apvainojumu par kriminālnozieguma izdarīšanu, kaut gan prasītājs – gluži pretēji – bija rīkojies saskaņā ar Privatizācijas aģentūras statūtiem. Tiesas sēdē iesniedzēji atsaucās uz Konvencijas 10.pantu un spriedumu lietā Lingens pret Austriju (1986.gada 8.jūlijs, A sērija, Nr.103); tomēr tiesa nolēma, ka šī atsauce neiespaido lietas iznākumu.

32. Iesniedzējiem tika piespriests samaksāt Strujeviča kungam kopējo summu 7 790 latu apmērā (tas ir, aptuveni 11 900 eiro), kas sastāv no šādām summām: 7000 lati kā mantiskā kompensācija, kas jāpiedzen no pirmās iesniedzējas, un 395 lati tiesāšanās izdevumi, kas jāpiedzen no katra iesniedzēja. Nosakot šo summu, tiesa ņēma vērā laikraksta Diena tirāžu, kā arī prasītāja sociālo stāvokli. Bez tam atbildētājiem tika piespriests publicēt oficiālu apstrīdēto fragmentu atsaukumu. Turpretī prasību pēc atvainošanās tiesa noraidīja, jo neviens Latvijas tiesību akts šādu sankciju neparedzēja.

33. Gan iesniedzēji, gan Strujeviča kungs iesniedza apelācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā. Apelācijas sūdzībā iesniedzēji it īpaši norādīja uz pirmās instances tiesas atteikšanos stingri un pareizi nodalīt faktu no vērtējuma; tas ir, viņuprāt, apstrīdētie fragmenti ietvēra tieši vērtējumu un tie nebija jāpierāda.

34. Ar 2001.gada 17.oktobra apgabaltiesas spriedumu iesniedzēju prasība tika daļēji apmierināta. Šai nolūkā tiesa iedalīja apstrīdētos fragmentus divās grupās. Vispirms, attiecībā uz fragmentiem no rakstiem ar nosaukumiem “Kā nozagt miljonus” (1998.gada 13.jūlijs) un “Stabili irdenais Krasta gads” (1998.gada 12.augusts) tiesa atzina, ka, kaut arī vērtējums pats par sevi nav jāpierāda, tas parasti pamatojās uz konkrētiem materiāliem, faktiem, kas varēja tikt pierādīti. Tas ir, divi minētie fragmenti skaidri lika domāt, ka Strujeviča kungs veicis “kriminālsodāmas darbības”. Attiecībā uz pārējiem apstrīdētajiem fragmentiem tiesa atzina, ka tie patiešām ietvēra vērtējumus, kas nevarēja tikt pierādīti; šajā jautājumā Strujeviča kunga prasība tika noraidīta. Attiecībā uz otrā iesniedzēja aso un polemisko toni tiesa uzskatīja, ka, izlemjot iesaistīties politikā, prasītājam bija jāsagaida, ka prese un sabiedrība cieši sekos viņa rīcībai un ka šie komentāri ne vienmēr būs pozitīvi.

35. Sekojoši tiesa samazināja mantiskās kompensācijas apmēru līdz 4000 latiem (aptuveni 6 100 eiro), kam pieskaitīja 210 latus par tiesāšanās izdevumiem, kas jāsamaksā pirmajai iesniedzējai. Tāpat pirmajai iesniedzējai tika piespriests publicēt abu minēto fragmentu oficiālu atsaukumu. Otrajam iesniedzējam netika piespriestas nekādas no civiltiesībām izrietošas sankcijas.

36. Pret šo spriedumu abas puses iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā, kas ar 2002.gada 13.februāra spriedumu atcēla pasludināto spriedumu. Pēc Senāta uzskata, sadalot apstrīdētās publikācijas divās grupās un nosakot, ka viena no tām aizskāra Strujeviča kunga godu, apelācijas tiesa nav ņēmusi vērā faktu, ka visi raksti bijuši veltīti vienai un tai pašai problēmai; līdz ar to tā nebija tos novērtējusi kopumā. Tāpat Senāts uzskatīja, ka apgabaltiesa kļūdījusies, nepiemērojot pastāvīgo Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru attiecībā uz 10.panta interpretāciju. Šai sakarā Senāts citēja dažus fragmentus no iepriekš minētā sprieduma lietā Lingens pret Austriju un sprieduma lietā Jersild pret Dāniju (1994.gada 23.septembris, A sērija, Nr.298), rezumējot pamatprincipus, kas tiesnešiem, izskatot lietu pēc būtības, bija jāņem vērā. Visbeidzot Senāts uzskatīja, ka apelācijas tiesa bija pieļāvusi filoloģiska rakstura kļūdu, interpretējot vārdus “fakts” un “viedoklis” un tos nenošķirot.

37. Lieta tika nosūtīta atpakaļ Rīgas apgabaltiesai, kas ar 2002.gada 3.jūnija spriedumu daļēji apmierināja Strujeviča kunga prasību. Citējusi izvilkumus no rakstiem “Kā nozagt miljonus” (1998.gada 13.jūlijs), “Strujeviča cīņa” (1998.gada 6.augusts), “Stabili irdenais Krasta gads” (1998.gada 12.augusts) un “Kā nu runās, kad vēl jāēd” (1998.gada 29.augusts), tiesa atzina:

“(..)[tiesa] atzinusi, ka minētajās publikācijās sniegtās informācijas (ziņas) atbilstība patiesībai nav pierādīta. Atbildētāji nav pierādījuši prasītāja rīcības nelikumību privatizācijas noteikumu izstrādāšanā, pieņemšanā un īstenošanā un vēlēšanos kāda grupējuma interesēs izkrāpt 8 miljonus latu. Lietas materiāli nesatur ziņas par prasītāja iespējamo saistību ar privatizējamo “Ventspils naftu” vai citiem ar naftas biznesu saistītiem uzņēmumiem. Bez tam šī informācija tiek sniegta apgalvojuma formā, bez komentāru autora norādes uz iespējamo viedokli. (..)”

38. Pēc tam apgabaltiesa pievērsās detalizētai likuma “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju” analīzei, secinot, ka Strujeviča kunga rīcība atbilst likumam. Šai sakarā tā uzsvēra:

“(..) [Lietas] dokumenti apstiprina faktu, ka nepieciešamība sakārtot jautājumu par minētā likuma 52.panta otrās daļas piemērošanas kārtību radās pirms prasītāja stāšanās ministra amatā, ka Laimonis Strujevičs nebija iniciators minēto Noteikumu izstrādāšanai un pieņemšanai, ka Noteikumiem ir vispārējs raksturs un tie neattiecās uz kādu konkrētu uzņēmumu. Taču, neņemot vērā minētos faktus, pretēji likuma prasībai pierādīt izplatīto ziņu atbilstību patiesībai un aizliegumu publicēt informāciju, kura aizskar personu godu, cieņu un ceļ tām neslavu, šajās publikācijās tieši norādīts uz Laimoņa Strujeviča nelikumīgu un mērķtiecīgu rīcību, kuras rezultātā valstij tiktu nodarīts 8 miljonu liels kaitējums. (..)”

39. Pēc tam tiesa citēja apstrīdētos fragmentus no rakstiem “Nāk Laimonis nokopt Latviju” (1998.gada 17.jūlijs) un “Strujevičam jāaiziet” (1998.gada 30.jūlijs). Šai sakarā tā norādīja, ka:

“(..) To pašu iemeslu dēļ, kādi minēti iepriekš, paustā informācija neatbilst patiesībai un ir prasītāja godu un cieņu aizskaroša; taču šo publikāciju izteiksmes forma ir mazāk asa kā iepriekš minētajās publikācijās, šo publikāciju mērķis ir vērsts uz to, lai panāktu prasītāja (..) aiziešanu no amata. Publikāciju autora paustā nepatiesā informācija kalpo par līdzekli šī mērķa sasniegšanai. Šo apsvērumu dēļ prasība šajā daļā ir noraidāma. (..)”

40. Visbeidzot, citējusi iepriekš minētos spriedumus lietās Lingens pret Austriju un Jersild pret Dāniju, kā arī Oberschlick pret Austriju (Nr.2) (1997.gada 1.jūlija spriedums, Recueil 1997-IV) un atzinusi šī gadījuma savienojamību ar Konvencijas 10.panta 2.punkta prasībām, tiesa atzina:

“(..) Bez tam lietas juridisko analīzi apstiprina psiholoģijas pētījumi un vispārēji pieņemti psiholoģijas jēdzieni, saskaņā ar kuriem jebkurš indivīds – amatpersona, politiķis vai vienkāršs sabiedrības loceklis – psiholoģiskā nozīmē ir “ievainojams”. Politiķim, ministram, amatpersonai, jābūt gataviem uz to, ka viņu ievainojamība tiks pakļauta ārējiem stresa faktoriem, [viņiem jāpieļauj], ka viņu profesijas pieder pie tādas kategorijas, kas ir “šaustāma”, un sabiedrība un mēdiji izrādīs pastiprinātu uzmanību viņu personai un viņu darbībai atbilstīgajās jomās. Tomēr neviens likumdošanas akts vai likums nepiešķir kādam indivīdam – tai skaitā žurnālistam – tiesības aizskart cita indivīda – politiķa, ministra, amatpersonas – psiholoģisko ievainojamību, apzināti pakļaujot kādu personu pārmērīgam stresam. Laimonis Strujevičs, pirmkārt, ir cilvēks, un tikai pēc tam viņš ir politiķis un atbildīga amatpersona; tāpat arī katra indivīda brīvība ir primāra attiecībā uz preses brīvības tiesībām kā sekundārām. Bez šaubām, laikrakstam Diena un žurnālistam Aivaram Ozoliņam ir tiesības kritizēt politiķi Laimoni Strujeviču gan kā politiķi, gan arī kā atbildīgu [valsts amatpersonu], bet viņu kritikai jābūt objektīvai. Nekādā gadījumā laikrakstam un žurnālistam nav tiesību aizskart prasītāja psiholoģisko ievainojamību, kā tas noticis [apstrīdētajos] komentāros, kuros Aivars Ozoliņš apgalvojuma formā rakstījis par Laimoņa Strujeviča nelegālajām darbībām. Ar šīm iepriekš minētajām publikācijām atbildētāji šai gadījumā aizskāruši Laimoņa Strujeviča kā cilvēka brīvību. (..) Laikrakstam Diena un komentētājam Aivaram Ozoliņam neapšaubāmi bija tiesības paredzēt, kā iespējami rīkosies Laimonis Strujevičs un kādas būs viņa rīcības sekas; turpretī atbildētājiem nekādā gadījumā nebija tiesību kategoriski apgalvot, ka šai gadījumā Laimonis Strujevičs kā politiķis un kā ministrs rīkojies tieši pretēji valsts interesēm. (..)”

41. Ņemot vērā šos motīvus, apgabaltiesa piesprieda pirmajam iesniedzējam samaksāt Strujeviča kungam 6 000 latus (tas ir, aptuveni 9 100 eiro) kā mantisko kompensāciju un 416 latus par tiesāšanās izdevumiem. Tā arī lika publicēt atsaukumu četriem rakstiem ar šādiem nosaukumiem: “Kā nozagt miljonus”, “Strujeviča cīņa”, “Stabili irdenais Krasta gads” un “Kā nu runās, kad vēl jāēd”. Pārējā daļā Strujeviča prasība tika noraidīta.

42. Tad iesniedzēji vēlreiz vērsās ar kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā. Savas prasības paskaidrojumā viņi uzsvēra, ka apgabaltiesa nav ņēmusi vērā gandrīz nevienu no Senāta 2002.gada 13.februāra spriedumā ietvertajiem norādījumiem attiecībā uz likuma un Konvencijas prasību interpretāciju.

43. Ar 2002.gada 14.novembra spriedumu Senāts paplašinātā piecu locekļu sastāvā kasācijas sūdzību noraidīja. Pēc Senāta uzskatiem, iesniedzēji bija nepareizi interpretējuši tā iepriekšējo spriedumu: būtībā tas zemākajai tiesas instancei neuzlika pienākumu īpaši interpretēt likumu, bet gan norādīja uz nepilnībām, ko tā bija pieļāvusi savā 2001.gada 17.oktobra spriedumā. Taču ar jauno 2002.gada 3.jūnija spriedumu tika izlabotas visas konstatētās nepilnības; līdz ar to nebija nekādu pamatotu motīvu kasācijas sūdzības apmierināšanai. Bez tam Senāts pievērsa uzmanību sekojošajam:

“(..) Senāts uzskata, ka arī subjektīvs vērtējums nevar būt rupjš un klaji aizskarošs, nedrīkst pārkāpt nevainīguma prezumpciju un apsūdzēt krimināli sodāmu darbību izdarīšanā. Konkrētajā gadījumā tiesa atzinusi, ka izteikumi publikācijās par Laimoņa Strujeviča rīcību: valsts kases apzagšana, mērķtiecīga rīcība nodarīt valstij 8 miljonu kaitējumu, mēģinājums izkrāpt par labu saviem patroniem 8 miljonus, skandalozi bezkaunīgie pūliņi izkārtot saviem bosiem Ventspilī iespēju izkrāpt no valsts budžeta astoņus miljonus latu, mēģinājums apšmaukt valsti, ir nepatiesi un ir klaji aizskaroši, pārkāpj pieņemamās kritikas robežas pret Laimoni Strujeviču ne tikai kā pret cilvēku, bet arī kā pret politiķi, pret kuru pieļaujama lielāka, bet ne neierobežota kritika. (..)”

II. ATBILSTOŠĀS VALSTS TIESĪBU NORMAS UN PRAKSE

A. Likuma normas par Privatizācijas aģentūru

44. Šai lietā izklāstīto faktu laikā Privatizācijas aģentūras valsts pilnvarnieka tiesības un pienākumus noteica IV nodaļa 1997.gada 25.marta rīkojumā Nr.110 “Bezpeļņas organizācijas valsts akciju sabiedrības “Privatizācijas aģentūra” statūti”. Pilnvarnieks joprojām bija “ministrs, kurš pārrauga valsts īpašuma privatizāciju” (44.pants); tomēr Ministru prezidents varēja uzdot citai personai uz laiku pildīt pilnvarnieka funkcijas, ja ministrs nevarēja piedalīties (51.pants). Aģentūrā pilnvarnieks “veica akcionāru pilnsapulces funkcijas”; šajā amatā viņš apstiprināja aģentūras darbības un izdevumu gada pārskatu, iecēla amatā un atbrīvoja no amata valdes locekļus (izņemot ģenerāldirektoru), iecēla īpašu komisiju mantas vērtības pieauguma vai samazinājuma konstatēšanai, apstiprināja komisijas doto novērtējumu, kā arī apstiprināja aģentūras pamatkapitāla palielināšanas un samazināšanas noteikumus (43. un 45.pants). Vienīgi viņš varēja piedāvāt Ministru kabinetam jauna aģentūras ģenerāldirektora kandidatūru un piecu uzraudzības padomes locekļu kandidatūras, izmaiņas aģentūras statūtos vai pat tās likvidāciju (46.pants). No otras puses, valsts pilnvarnieks nedrīkstēja iejaukties “aģentūras saimnieciskajā un finansiālajā darbībā, tās operatīvajā vadīšanā” (49.pants).

45. 1998.gada 2.jūnija Noteikumos Nr.212, kas stājās spēkā 1998.gada 5.jūnijā, cita starpā tika veikti grozījumi arī Noteikumu Nr.110 48. un 49.pantā. Saskaņā ar šo pantu jauno redakciju valsts pilnvarnieks varēja atcelt valdes, kā arī uzraudzības padomes lēmumus, ja tie neatbilda likuma prasībām. Viņš arī bija tiesīgs uzdot valdei “novērst pieļauto pārkāpumu, norādot, kurš likums (..) bija pārkāpts”.

B. Tiesību normas par tāda kaitējuma atlīdzināšanu, kas nodarīts,   publiskojot godu un cieņu aizskarošus apgalvojumus

46. Preses darbību regulē 1990.gada 20.decembra likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, kas aizliedz publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tām neslavu (7.pants). Šo notikumu laikā jebkuram laikrakstam vai periodikas izdevumam, kas bija pieļāvis šādu aizskārumu, vajadzēja ne vien atlīdzināt kaitējumu, ieskaitot morālo kaitējumu, ko nodarījis šis fakts (28.pants), bet arī pēc ieinteresētās personas vai tiesas prasības oficiāli atsaukt nepatiesās ziņas (21.pants). Tomēr saskaņā ar šī paša likuma 29.pantu masu informācijas līdzekļi netika saukti pie atbildības par nepatiesu ziņu izplatīšanu, ja šī informācija bija ietverta oficiālos valsts varas un pārvaldes institūciju dokumentos, politisko un sabiedrisko organizāciju, nevalstisko organizāciju vai amatpersonu paziņojumos. 27.pants vēlreiz apstiprināja vispārējo žurnālista atbildības principu par nepatiesas informācijas izplatīšanu un informācijas avotu noslēpuma izpaušanu.

47. Saskaņā ar Civillikuma 2352.a pantu katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt “ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu”, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai. Ja aizskarošās ziņas ir izplatītas presē, tās jāatsauc tādā pašā veidā. Ja tās ir ietvertas oficiālā dokumentā, dokuments ir jānomaina. Visos pārējos gadījumos atsaukšanas kārtību nosaka tiesa. Turklāt, ja kāds ir prettiesiski aizskāris personas godu un cieņu mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem, viņam jādod cietušajam mantiska kompensācija par nodarīto kaitējumu. Šīs atlīdzības apmēru nosaka tiesa.

48. Augstākās tiesas 1993.gada 25.oktobra lēmums Nr.9 paskaidro tiesām Civillikuma 2352.a panta piemērošanas kārtību. Šis lēmums nosaka: ja apstrīdētie apgalvojumi ir izplatīti presē un to autors ir zināms, autors un izdevējs ir līdzatbildētāji. Turpretī, ja publikācija ir anonīma vai tās autors ir parakstījies ar pseidonīmu, tiesa vēršas tikai pret izdevēju kā juridisko personu.

49. Lietas izskatīšanas gaitā pēc būtības tiesai vispirms ir jānosaka, vai strīdīgās ziņas tikušas izplatītas; tad – vai tās aizskar attiecīgās personas godu un cieņu; visbeidzot, vai tās atbilst patiesībai. Izteikums “aizskar kādas personas godu un cieņu”, ja tā nolūks ir graut viņas reputāciju visas sabiedrības vai dažu indivīdu acīs. Katrā no gadījumiem tiesai jāievēro īpašie lietas apstākļi un “vispārēji atzītas ētikas un morāles normas”.

50. Ja atbildētājs pierāda savu izteikumu patiesumu, prasība ir jānoraida. Turpretī, ja viņš to nespēj, tad no viņa tiek piedzīta mantiska kompensācija, kuras apmēru nosaka tiesa, vadoties no vairākiem kritērijiem (aizskarošo ziņu izplatīšanas veids un apmēri, to radītās sekas cietušajam, pušu personības utt.). Šis lēmums it īpaši precizē, ka aizskarošu ziņu autora civilatbildība nav atkarīga no viņa kļūdas vai vainas (tādējādi runa ir par atbildību ex lege, kas ir pielīdzināma atbildībai par likumpārkāpumu). Tātad civillietā netiek pieļauts labticības gadījums.

51. 2004.gada 28.aprīlī Augstākā tiesa publicēja analītisku ziņojumu par Latvijas tiesu judikatūru lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību. Ziņojuma 3.sadaļu noslēdz šādi secinājumi:

“Secinājumi par Latvijas tiesu praksi lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību

1° Gandrīz visi ECT praksē iedibinātie principi atspoguļojas [arī] Latvijas tiesu praksē; tomēr būtiskākās problēmas saistītas ar to pareizu interpretāciju.

2° [Strīdīgie] izteikumi un sekas, ko tie rada, ne vienmēr tiek analizēti, ņemot vērā vispārējo kontekstu vai konkrētās publikācijas kontekstu, kurā [šie] izteicieni lietoti, visus lietas apstākļus un principus, kas iedibināti ECT praksē vārda brīvības jomā.

3° Ziņas ne vienmēr tiek nodalītas no viedokļa. Nereti problēmas rodas tad, kad ir jānošķir ziņas un viedokļi, proti:

– tiesas balstās tikai uz izteicienu un vārdu lingvistisko interpretāciju;

– priekšroka tiek dota formas apsvērumiem;

– vispārējais konteksts un visi lietas apstākļi netiek ņemti vērā.

3.a No tiesu prakses analīzes izriet, ka ziņas, kas neatbilst īstenībai, ne vienmēr tiek uzskatītas par tādām, kas aizskar personas godu un reputāciju.

3.b Izskatot kādu viedokli, tiesas necenšas noskaidrot, vai eksistē pietiekama faktu bāze, kas attaisnotu aso reakciju, kuru būtu izprovocējusi pati [ieinteresētā] persona.

(..)

5° Attiecībā uz juridisko pamatojumu, nosakot atlīdzības piedziņu par aizskaroša viedokļa izteikšanu, tiesu prakse ir dažāda.

6° Princips, saskaņā ar kuru pret politisku personu vērstas pieļaujamas kritikas robežas ir plašākas, ir pieņemts Latvijas tiesu praksē, tomēr grūtības rodas šī principa praktiskajā piemērošanā.”

52. Iepriekš minētā ziņojuma 4.sadaļas uz lietu attiecināmie fragmenti lasāmi šādi:

“(..) Atbildētāji

Ja prasība celta ar mērķi atsaukt nepatiesas ziņas, kas bijušas izplatītas presē vai ar citu masu saziņas līdzekļu palīdzību (radio, televīzija utt.), publikācijas (raidījuma) autors un masu saziņas līdzeklis (laikraksta redakcija utt.) ir atbildētāji, un tiesa var saskaņā ar likumu uzdot atsaukt šīs ziņas. Ja apstrīdamās ziņas ir publicētas (izplatītas) bez autora vārda norādes (piem., redakcijas sleja) vai norādīts (..) pseidonīms, vienīgais atbildētājs ir tikai masu saziņas līdzeklis (..) kā juridiska persona, ja vien tas neatklāj autora vārdu. (..)”

C. Krimināllikuma normas

53. Šo notikumu laikā Krimināllikuma 271.pants nosodīja “varas pārstāvja un citas valsts amatpersonas goda un cieņas aizskaršanu”; par šo nodarījumu varēja piespriest divus gadus brīvības atņemšanas soda vai naudas sodu. 2003.gada 29.oktobra spriedumā Satversmes tiesa pasludināja, ka šis pants ir pretrunā ar Satversmes 100.pantu. Sekojoši ar 2004.gada 22.janvāra likumu likumdevējs atcēla minēto pantu.

III. DEKLARĀCIJA PAR POLITISKĀ DISKURSA BRĪVĪBU PLAŠSAZIŅAS LĪDZEKĻOS

54. Deklarācijas par politiskā diskursa brīvību plašsaziņas līdzekļos, kuru 2004.gada 12.februārī pieņēma Eiropas Padomes Ministru komiteja, III daļā teikts šādi:

“Politiķi, nolemjot vairot sabiedrības uzticību, ir gatavi pieņemt to, ka viņi būs plašu sabiedrisko diskusiju centrā, un to, ka veids, kādā tie veikuši vai veic savus pienākumus, tiks pakļauts ciešai sabiedrības kontrolei un eventuāli asai un nesaudzīgai kritikai masu plašsaziņas līdzekļos.”

JURIDISKAIS ASPEKTS

I. PAR VALDĪBAS IEBILDUMU

A. Pušu argumenti

55. Valdība ceļ iebildumu par nepieņemamību saistībā ar to, ka otrajam iesniedzējam A.Ozoliņam nav “cietušā” statusa. Pēc valdības uzskatiem, gadījumos, kas līdzīgi šai lietai, persona var tikt atzīta par “cietušo” Konvencijas 34.panta izpratnē tikai tad, ja tai vai nu ir tikusi piespriesta mantiska kompensācija prasītāja labā vai tai piespriests atsaukt vai atcelt apstrīdētās publikācijas. Taču neviena no šīm abām sankcijām nav tieši skārusi otro iesniedzēju, jo galīgais spriedums tika pasludināts tikai attiecībā uz pirmo iesniedzēju, a/s Diena. Protams, Ozoliņa kungs bija atbildētājs visas lietas izskatīšanas gaitā, tomēr viņa piedalīšanās tiesas sēdē bijusi “tīri formāla”: valsts tiesas bija izvēlējušās viņu minēt tikai tādēļ, ka viņš kā strīdīgo rakstu autors varēja sniegt lietderīgus paskaidrojumus. Bez tam saskaņā ar likumu par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem principā vienmēr par nepatiesu ziņu izplatīšanu atbildīgs ir laikraksta izdevējs, nevis individuāls žurnālists. Tādi paši nosacījumi attiecas uz atsaukuma publicēšanu: tas ir izdevēja pienākums un tam jāsedz šie izdevumi. Visbeidzot šai lietā nav apstākļu, ko varētu interpretēt kā aizliegumu otrajam iesniedzējam publicēt arī turpmāk; gluži pretēji, viņš joprojām ir Dienas politiskais komentētājs un publicē savus rakstus laikraksta otrajā lappusē tikpat regulāri kā līdz šim.

56. Iesniedzēji tam nepiekrīt. Viņi atgādina, ka saskaņā ar Augstākās tiesas lēmumu Nr.9 gadījumā, kad apstrīdētās publikācijas autors ir zināms, viņš ir jāmin kā līdzatbildētājs līdzās izdevējam. Pat ja tiesa savā galīgajā spriedumā nevēršas tieši pret Ozoliņa kungu, viņa darba devēja sodīšana par to, ka tas publicējis viņa rakstus, ierobežo arī viņa vārda brīvību. Būtībā šādā situācijā viņš var justies iebaidīts; tas nozīmē, ka turpmāk viņš tiks mudināts izrādīt zināmu piesardzību, varbūt pat pašcenzūru, rakstot par delikātiem politiskās un sociālās dzīves jautājumiem. Tātad šāds rezultāts kavē presi spēlēt tās “sargsuņa” lomu, kas ir būtiska demokrātiskā sabiedrībā. Rezumējot, otrais iesniedzējs var tikt uzskatīts par Konvencijas 10.panta pārkāpumā “cietušo”.

B. Tiesas vērtējums

57. Tiesa atgādina, ka ar jēdzienu “cietušais” Konvencijas 34.panta izpratnē apzīmē personu, kuru tieši skārusi strīdīgā darbība vai bezdarbība, jo Konvencijas prasību pārkāpums var tikt uzskatīts kā tāds pat bez tā, ka tiek konstatēts kaitējums (skat., lietu Brumarescu pret Rumāniju [Lielā palāta], Nr.28342/95, CEDH 1999-VII, 50.punkts). Iesniedzējs var tikt uzskatīts par “cietušo” Konvencijas 34.panta izpratnē tikai tādā gadījumā, ja viņu tieši skar vai ir skārusi strīdīgā darbība vai bezdarbība: nepieciešams, lai viņš tiešā veidā ciestu vai varētu ciest šādas darbības vai bezdarbības sekas (skat. lietu Otto-Preeminger-Institut pret Austriju, 1994.gada 20.septembra spriedums, A sērija, Nr.295-A, 15.–16.lpp., 39.punkts, un Norris pret Īriju, 1988.gada 26.oktobra spriedums, A sērija, Nr.142, 15.lpp., 30.punkts). Tādējādi personu nevar uzskatīt par “cietušo” tādas darbības rezultātā, kurai nav pagaidu vai galīgu juridisku seku (skat. lietu Benamar u.c. pret Franciju, Nr.42216/98, 2000.gada 14.novembris).

58. Šajā lietā Tiesa vispirms konstatē, ka abi iesniedzēji figurēja kā līdzatbildētāji visas tiesvedības garumā. Šajā ziņā valsts tiesas nebija noteikušas nekādu atšķirību starp iesniedzējiem. Jo īpaši Augstākās tiesas Senāts divreiz piekrita izskatīt [kasācijas] sūdzības, ko bija iesnieguši abi atbildētāji, neapšaubot Ozoliņa kunga interesi kasācijas sūdzības iesniegšanā (iepriekš 36. un 42.–43.punkts). Šādos apstākļos valdībai nav pamata apgalvot, ka viņa dalībai procesā bija tikai “tīri formāls raksturs”, jo viņš bijis izsaukts uz tiesu tikai kā liecinieks, kas varētu sniegt paskaidrojumus par faktiem. Katrā ziņā Tiesa konstatē: ja autora personība ir zināma, Latvijas tiesību normas pietiekami skaidri paredz abu – izdevēja un autora – iesaistīšanu procesā (iepriekš 48. un 52.punkts).

59. Protams, atšķirībā no pirmās iesniedzējas, Ozoliņa kungam nebija piespriests samaksāt materiālu kompensāciju un pēc procesa publicēt atsaukumu. Neskatoties uz to, savos 2002.gada 3.jūnija un 2002.gada 14.novembra spriedumos Rīgas apgabaltiesa un Augstākās tiesas Senāts turpināja uzskatīt viņu par atbildētāju. Tādējādi kā strīdīgo publikāciju autors arī viņš ir cietis no tiesu nolēmumiem, kas pasludināja viņa rakstus par nepatiesiem un aizskarošiem, piespriežot tos publiski atsaukt (skat., mutatis mutandis, lietu Feldek pret Slovākiju, Nr.29032/95, CEDH 2001-VIII, 77.punkts). Turklāt Tiesa jau bija lēmusi, ka līdzīgos apstākļos sankcijai, kuras objekts ir pārraide vai publikācija, kuras autors ir iesniedzējs, bet kas vērsta tikai pret iesniedzēja darba devēju, var būt nopietnas sekas uz viņa kā žurnālista nodarbinātības drošību (skat. lietu Monnat pret Šveici, Nr.73604/01, CEDH 2006-(..), 33.punkts).

60. Nobeidzot, Tiesa uzskata, ka otrais iesniedzējs var tikt uzskatīts par apgalvotajā pārkāpumā cietušo un ka valdības iebildums ir jānoraida.

II. PAR KONVENCIJAS 10.PANTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

61. Iesniedzēji apgalvo, ka ir pieļauts Konvencijas 10.panta pārkāpums. Šis pants noteic:

“1. Ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no valsts institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām. Šis pants neierobežo valstu tiesības pieprasīt radioraidījumu, televīzijas raidījumu un kino demonstrēšanas licencēšanu.

2. Tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai tikumību, aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai nodrošinātu tiesas varu un objektivitāti.”

A. Par iejaukšanās esamību

62. Valdība atzīst, ka ir notikusi iejaukšanās pirmās iesniedzējas tiesību brīvi paust savus uzskatus īstenošanā. Tiesa pievienojas šim viedoklim. Ņemot vērā to, ko tā iepriekš teica par otrā iesniedzēja “cietušā” statusu (iepriekš 60.punkts), Tiesa nonāk pie tāda paša secinājuma arī attiecībā uz otro iesniedzēju.

63. Šāda iejaukšanās uzskatāma par Konvencijas 10.panta pārkāpumu, ja vien tā neizpilda šīs normas otrā punkta prasības. Tādējādi atliek noteikt, vai šī iejaukšanās bija “paredzēta likumā”, vai tai bija viens vai vairāki šajā punktā uzskaitītie leģitīmie mērķi un vai šo mērķu sasniegšanai tā “bija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”.

B. Par iejaukšanās pamatotību

1. “Paredzēta likumā”

64. Valdība ir pārliecināta, ka apstrīdētā iejaukšanās bija “paredzēta likumā”, proti, Civillikuma 2352.a pantā. Šīs normas prasības pilnībā atbilst nosacījumiem par pieejamību un paredzamību, kas iekļauti jēdzienā “likumīgs” Konvencijas 10.panta 2.punkta izpratnē. It īpaši iepriekš minētais 2352.a pants uzliek pret citu personu vērsta apgalvojuma autoram precīzu pienākumu pierādīt šo izteikumu patiesumu; iesniedzēji tātad bez grūtībām varēja saskaņot savu rīcību ar likumu.

65. Atbilstīgi iesniedzēju teiktajam, Civillikuma 2352.a panta nosacījumi attiecas tikai uz aizskarošiem apvainojumiem par faktiem; taču Ozoliņa kunga raksti iekļāva tikai vērtējumus. Līdz ar to iepriekš minētais pants attiecībā uz viņiem nevarēja tikt piemērots un apstrīdamā iejaukšanās nebija “paredzēta likumā”.

66. Tiesa atgādina, ka Konvencijas 10.panta 2.punkts pieprasa, lai ikviena tiesību norma būtu pietiekami precīzi formulēta tā, lai ieinteresētās personas, kuras tā skar, – vajadzības gadījumā ar advokātu palīdzību – varētu saprātīgi paredzēt sekas, kas izrietēs no kādas noteiktas darbības (skat. lietu Worm pret Austriju, 1997.gada 29.augusta spriedums, Recueil des arrêts et décisions 1997-V, 1548.lpp., 38.punkts, un lietu News Verlags GmbH & Co.KG pret Austriju, Nr.31457/96, CEDH 2000-I, 42.punkts). Bez tam Tiesa ir atzinusi, ka nereti likumu redakcija nav visai precīza, jo īpaši tādā plašā un delikātā jomā, kāda ir personas goda un cieņas aizsardzība (skat., piemēram, lietu Harlanova pret Latviju, (lēm.), Nr.57313/00, 2003.gada 3.aprīlis). Tomēr Tiesa vienmēr ir atzinusi, ka, izņemot acīmredzamus patvaļas gadījumus, tās kompetencē nav apšaubīt valsts tiesu sniegto valsts tiesību interpretāciju (skat., piemēram, lietu Garcia Ruiz pret Spāniju [Lielā palāta], Nr.30544/96, CEDH 1999-I, 28.–29.punkts).

67. Iesniedzēji norāda, ka Civillikuma 2352.a pants ir piemērojams tikai apvainojumiem par faktiem, nevis vērtējumiem. Šajā sakarā Tiesa uzreiz atzīmē, ka iepriekš minētajā pantā konkrēti ir minētas tikai “ziņas” (iepriekš 47.punkts); Tiesa arī ņem vērā Latvijas Augstākās tiesas publicēto analītisko ziņojumu, no kura izriet, ka valsts tiesām nereti rodas grūtības nošķirt “ziņas” no “viedokļiem” (iepriekš 51.punkts). Tomēr Tiesa pati ir atzinusi: ja runa ir par trešās personas rīcību, dažreiz var izrādīties visai sarežģīti precīzi un nepārprotami nodalīt šīs abas kategorijas (skat. lietu Vides Aizsardzības Klubs pret Latviju, Nr.57829/00, 43.punkts, 2004.gada 27.maijs, un lietu Cumpana un Mazare pret Rumāniju [Lielā palāta], Nr.33348/96, 99.punkts, CEDH 2004-XI). Šajā gadījumā jautājuma izlemšana par to, kurš no apstrīdēto rakstu fragmentiem pieskaitāms vienai vai otrai kategorijai, paliek valsts tiesu kompetencē. Starp citu, iepriekš minētajā lietā Vides aizsardzības klubs un lietā Harlanova Tiesa atzina iepriekš minētā 2352.a panta atbilstību “likumīguma” prasībai Konvencijas 10.panta 2.punkta nozīmē; tā kā šai lietā iesniedzēji bija atbildētāji tieši par “nepatiesu ziņu” publicēšanu, Tiesa nesaredz iemeslu lemt citādi šajā lietā.

Tādējādi ir jāatzīst, ka iesniedzēju apstrīdētā iejaukšanās bija “paredzēta likumā”. 

2. Leģitīms mērķis

68. Abas puses piekrīt tam, ka apstrīdētie Latvijas tiesu nolēmumi bija pamatoti ar leģitīmu mērķi: aizsargāt “citu personu reputāciju un tiesības”, šai gadījumā Strujeviča kunga reputāciju un tiesības. Tiesa neredz iemeslu spriest citādi. 

3. “Nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”

a) Pušu argumenti

i. Valdība

69. Valdība uzskata, ka iejaukšanās šajā gadījumā bijusi “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”, tas ir, samērīga ar sasniedzamo leģitīmo mērķi. Šai sakarā tā uzskata, ka apgalvojumi, ko ietver apstrīdētie raksti, nevar tikt uzskatīti tikai par “vērtējumiem”. Pat ja pieļautu, ka tie tādi ir, valdība atgādina pastāvīgo Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru gadījumā, kad kāds paziņojums satur vērtējumu, iejaukšanās samērīgums var būt atkarīgs no tā, vai pastāv pietiekams faktiskais materiāls, kas to attaisnotu; citiem vārdiem runājot, ja šāda materiāla nav, arī vērtējums var izrādīties pārāk ass.

70. Atsaucoties uz spriedumu lietā Jerusalem pret Austriju (Nr.26958/95, CEDH 2001-II), valdība atzīst, ka presē parādījušās publikācijas var “palīdzēt pierādīt, ka [attiecīgais] vērtējums bijis objektīvs komentārs” (loc. cit., 45.punkts). Tomēr šai lietā laikrakstā Diena publicētie piecdesmit trīs informatīvie raksti bija vienīgais faktu pamatojums A.Ozoliņa kunga apgalvojumiem, un šis pamatojums bija acīmredzami nepietiekams, lai attaisnotu pret Strujeviča kungu vērstos polemiskos un asos apgalvojumus. Valdība uzskata, ka jebkuram labticīgam žurnālistam pirms šādu komentāru publicēšanas vajadzētu iepazīties ar visu pieejamo informāciju par tēmu, ko viņš vēlas apskatīt; šajā gadījumā tā būtu vajadzība izprast Privatizācijas aģentūras sistēmu un darbības veidu. Tomēr tieši to otrais iesniedzējs neizdarīja. Tādējādi viņš būtu varējis iepazīties ar aģentūras valdes un uzraudzības padomes sapulču protokoliem kā primārajiem informācijas avotiem; šie protokoli, kas bija publiski pieejami, “iekļāva noderīgāku informāciju” nekā iepriekš minētie piecdesmit trīs raksti.

71. Katrā ziņā, pat pēc citu žurnālistu informatīvo rakstu izlasīšanas laikrakstā Diena, otrais iesniedzējs nevarēja nezināt, ka uzraudzības padome bija nolēmusi izstrādāt noteikumus par maksāšanas līdzekļu maiņu pirms Strujeviča kunga iecelšanas ministra postenī. Bez tam uzraudzības padome, kurā strādāja Strujeviča kungs, bija koleģiāls orgāns, kas pieņem lēmumus ar balsu vairākumu; tādējādi par šīs padomes lēmumiem nevarēja prasīt atbildību no vienas personas. Atzīstot to, ka ekonomikas ministrs bija politiski atbildīgs par privatizācijas sektoru, un to, ka viņš nebija primus inter pares iepriekš minētajā padomē, valdība apgalvo, ka viņam nebija nekādu veto tiesību un viņš nevarēja atteikties parakstīt noteikumus, ko bija pieņēmusi padome.

72. Valdība turklāt atgādina, ka, kritizējot Strujeviča kungu, otrais iesniedzējs plaši izmantojis vārdu krājumu, kas saistīts ar noziedzīgiem nodarījumiem (“zagt”, “krāpšana”, “apkrāpt”). Tas nozīmē, ka patiesībā tiek izteikta apsūdzība par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, proti, tas ir apvainojums par faktiem, nevis vērtējums. Tajā pašā laikā pret Strujeviča kungu nebija uzsākta nekāda kriminālvajāšana par apstrīdētajiem faktiem.

73. Visbeidzot valdība uzsver, ka civiltiesībās paredzētā sankcija, kas bija vērsta pret otro iesniedzēju, jāuzskata par relatīvi mērenu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Strujeviča kungs būtu varējis uzsākt kriminālvajāšanu par valsts atbildīgās amatpersonas goda un cieņas aizskaršanu – noziedzīgu nodarījumu, par kuru tajā laikā tika paredzēts sods, piemērojot Krimināllikuma 271.pantu. Tā vietā viņš deva priekšroku civilprocesam, ceļot tikai vienkāršu prasību par mantisku kompensāciju. Otrkārt, tiesas, kuras izskatīja šo lietu, nolēma, ka prasītāja prasība bija pārspīlēta, un nolēma piespriest mantisko kompensāciju 6000 latu apmērā prasīto 10 000 vietā. 

ii. Iesniedzēji

74. Iesniedzēji atgādina, ka pieļaujamās kritikas robežas ir daudz plašākas politiķa, kas veic savus valsts amatpersonas pienākumus, nekā vienkāršas privātpersonas gadījumā, un tad, kad ir runa par tādu personu, jebkurš vārda brīvības ierobežojums tiek interpretēts šaurākā nozīmē. Turklāt viņi atgādina, ka prese demokrātiskā sabiedrībā spēlē “sargsuņa” lomu un žurnālista brīvība var ietvert zināmu devu pārspīlējumu un provokācijas. Tāpēc, ņemot vērā šos principus, iesniedzēji uzskata, ka piespriešana pirmajai iesniedzējai atlīdzināt kaitējumu ir bijusi acīmredzami nesamērīga.

75. Iesniedzēji uzskata, ka piecdesmit trīs laikrakstā Diena faktu norises laikā publicētie informatīvie raksti sniedza pietiekamu faktisko pamatojumu Ozoliņa kunga apgalvojumiem. Runājot par vārdiem “zagt”, “krāpšana” un “apkrāpt”, tiem neapšaubāmi ir noziedzīga nodarījumu konotācija, taču tie var tikt lietoti arī vienkāršā polemiskā tekstā, lai norādītu uz kādas personas negodīgu rīcību. Katrā ziņā vispārējais konteksts, kādā tika lietoti šie vārdi apstrīdētajās publikācijās, skaidri norāda, ka runa bija vienkārši par asu kritiku, proti, viedokli, nevis apsūdzību par noteikta noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu. Iesniedzēji atzīst, ka polemiska teksta formai var būt zināmas robežas; piemēram, tam nav jāsatur rupji izteicieni vai tam nav jābūt “pārspīlēti aizskarošam”. Taču tāds acīmredzami nav šīs lietas gadījums.

b) Tiesas vērtējums 

i. Vispārējie principi

76. Tiesai ir jānoskaidro, vai apstrīdētā iejaukšanās bija “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”, proti, vai tā atbilda neatliekamai sabiedrības vajadzībai, vai tā bija samērīga sasniedzamajam leģitīmajam mērķim un vai valsts varas iestāžu sniegtais pamatojums tās attaisnošanai bija atbilstošs un pietiekams. Pamatprincipi, kas šajā jautājumā jāievēro 10.panta kontekstā, ir iedibināti Tiesas judikatūrā; tie tika apkopoti šādi (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Vides Aizsardzības klubs, 40.punkts un tajā minēto judikatūru):

“a) Tiesības brīvi paust savus uzskatus ir viens no būtiskiem demokrātiskas sabiedrības pamatiem un viens no svarīgākajiem nosacījumiem tās progresam un katra indivīda uzplauksmei (..). Kā to paredz 10.panta 2.punkts, tas attiecas ne tikai uz “informāciju” vai “idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai uzskatītas par nevainīgām vai vienaldzīgām, bet arī uz tādām, kas aizskar, šokē vai satrauc kādu personu vai iedzīvotāju daļu; tā to paredz plurālisms, tolerance un atvērtības gars, bez kuriem nepastāv “demokrātiska sabiedrība” (..). Kā precizēts 10.pantā, šīs brīvības izpausme ir pakļauta formalitātēm, nosacījumiem, ierobežojumiem un sankcijām, kam tomēr jātiek šauri interpretētām, to nepieciešamībai jātiek pārliecinoši pierādītai (..)

b) Šie principi ir īpaši nozīmīgi presei, kas demokrātiskā sabiedrībā spēlē svarīgu lomu. Ja arī presei nevajag pārkāpt zināmas robežas attiecībā uz citu personu reputācijas un tiesību aizsardzību, tās uzdevums – ievērojot tās pienākumus un atbildību – tomēr ir darīt zināmu informāciju un idejas par politiskiem jautājumiem, kā arī citām visu sabiedrību interesējošām tēmām (..). Funkcijai izplatīt informāciju pievienojas sabiedrības tiesības to saņemt. Pretējā gadījumā prese nevarētu spēlēt savu nepieciešamo “sargsuņa” lomu (..). Bez tam 10.pants aizsargā ne vien izteikto ideju un informācijas saturu, bet arī to izplatīšanas veidu (..).

c) Kas attiecas uz pieņemamās kritikas robežām, tad tās ir plašākas attiecībā uz politiķi, kas rīkojas kā valsts amatpersona, nevis vienkārša privātpersona. Politiķa rīcība un izturēšanās neizbēgami un apzināti tiek pakļauta ciešai kontrolei no žurnālistu, nevalstisko organizāciju, (..), kā arī pilsoņu puses, un tam šai sakarībā jāizrāda lielāka tolerance. Viņam, protams, ir tiesības aizsargāt savu reputāciju pat ārpus privātās dzīves, bet šīm prasībām pēc aizsardzības jātiek sabalansētām ar interesēm brīvi apspriest politiskos jautājumus, jo izņēmumi brīvai uzskatu paušanai ir šauri interpretējami (..).

d) “Nepieciešamības demokrātiskā sabiedrībā” rakstura izvērtēšana apstrīdētās iejaukšanās gadījumā liek Tiesai noskaidrot, vai tā atbilst “neatliekamai sabiedrības vajadzībai”, vai tā ir samērīga ar sasniedzamo leģitīmo mērķi un vai valsts iestāžu sniegtais pamatojums tās attaisnošanai ir atbilstošs un pietiekams (..). Valsts iestādēm tiek dota zināma rīcības brīvība, lai noteiktu, vai pastāv tāda “vajadzība”, un lai izvēlētos pasākumus, kas atbilst šādai vajadzībai. Tomēr šī brīvība nav neierobežota, bet tā ir pakļauta Eiropas institūciju uzraudzībai, ko veic Tiesa, kas kā pēdējā instance nospriež, vai ierobežojums nav pretrunā ar tiesībām brīvi paust uzskatus tā, kā tās aizsargā 10.pants (..).

e) Izvērtējot to, vai iejaukšanās tiesību īstenošanā brīvi paust uzskatus ir bijusi samērīga, ir rūpīgi jānošķir fakti un vērtējumi. Ja faktu esamību ir iespējams pierādīt, tad vērtējumi nepakļaujas pierādījumiem par to pareizību (..).

f) Beidzot, veicot šāda veida uzraudzību, Tiesas uzdevums nav aizstāt valsts tiesas, bet izvērtēt 10.panta izpratnē spriedumus, kas taisīti atbilstīgi to rīcības brīvībai. Tāpēc Tiesai jāizskata apstrīdētā iejaukšanās visas lietas kontekstā, lai noteiktu, vai valsts iestāžu minētais pamatojums tās attaisnošanai ir “atbilstošs un pietiekams”(..). 

ii. iepriekš minēto principu piemērošana šajā lietā

77. Tiesa, pirmkārt, atzīmē, ka apstrīdētās publikācijas bija veltītas delikātai tēmai, kas skar visas sabiedrības intereses, proti, liela valsts komercuzņēmuma, kas līdz tam piederēja valstij, privatizācijai un ministra, kas bija atbildīgs par šī procesa uzraudzību, rīcībai. Kā Latvijas lielākā laikraksta izdevējsabiedrība un kā žurnālists iesniedzēji tātad pildīja savu “sargsuņa” lomu, ko presei arī pienākas pildīt demokrātiskas sabiedrības apstākļos. Šī loma paredz brīdināt sabiedrību par iespējamiem piesavināšanās gadījumiem no deputātu vai valdības locekļu puses, ja šāda informācija nonāk žurnālistu rīcībā (skat. iepriekš minēto lietu Cumpana un Mazare, 101.punkts). Apstrīdētie raksti bija vērsti pret L.Strujeviča kungu, ekonomikas ministru un priekšsēdētāju vienā no lielākajām politiskajām partijām valstī, kurš darbojās kā sabiedrībā plaši pazīstama persona. Līdz ar to pieņemamās kritikas robežas attiecībā uz viņu bija plašākas nekā kritikai, kas vērsta uz parastu privātpersonu, un viņam bija jāizrāda lielāka iecietība pret šo kritiku (skat. iepriekš minēto lietu Feldek, 85.punkts).

78. Tiesa konstatē, ka laikposmā no 1998.gada marta līdz tā paša gada augustam laikraksts Diena bija publicējis piecdesmit trīs informatīvus rakstus, veltītus strīdīgajai a/s Ventspils nafta privatizācijas epizodei (iepriekš 21.punkts). Ne pret vienu no šīm publikācijām Strujeviča kungs nav cēlis prasību tiesā par goda un cieņas aizskaršanu, izņemot pret septiņiem rakstiem, kuru autors ir otrais iesniedzējs. Tālāk Tiesa atzīmē, ka 2002.gada 3.jūnija spriedumā, kurš tika apstiprināts kasācijas instancē, Rīgas apgabaltiesa bija sadalījusi visus šos rakstus divās grupās. Četri no tiem bija atzīti par godu un cieņu aizskarošiem attiecībā uz prasītāju, un tas bija par iemeslu tam, ka pirmajai iesniedzējai tika piespriests samaksāt atlīdzību par nodarīto kaitējumu. Savukārt Strujeviča kunga prasība tika noraidīta attiecībā uz pārējiem trīs rakstiem; neskatoties uz to, tiesa tomēr bija atzinusi, ka divi no tiem saturēja “nepatiesas ziņas” (iepriekš 39.punkts).

79. Šajā sakarā Tiesa vēlas atgādināt, ka ir rūpīgi jānošķir fakti un vērtējumi, pat ja dažreiz var rasties grūtības to izdarīt. Šajā pēdējā gadījumā ir jānošķir faktiskā informācija no subjektīvā vērtējuma, lai varētu tos analizēt atsevišķi (skat. iepriekš minēto lietu Vides Aizsardzības Klubs, 43.punkts).

80. Šajā lietā valdība nav apstrīdējusi šādu piecu faktu esamību:

– ka Strujeviča kunga vadītajai politiskai partijai bija finansiālas dabas sakari ar dažiem Ventspils naftas uzņēmumiem;

– ka īsi pirms savas iecelšanas ministra amatā viņš bija vadījis kādu naftas uzņēmumu, kas bija Ventspils ekonomiskā grupējuma sastāvā;

– ka, kļūstot par ministru, viņš bija centies virzīt noteikumu projektu, kas bija vērsts uz maksājumu līdzekļu maiņu lielo uzņēmumu privatizācijā;

– ka šis projekts tika atzīts par pretlikumīgu un ka pats Strujeviča kungs bija spiests to atcelt;

– visbeidzot, ka uzņēmums, kurš kandidēja uz Ventspils naftas atpirkšanu, iepriekš bija vērsies Privatizācijas aģentūrā ar lūgumu, kas pēc satura atbilda ieteiktajiem noteikumiem, bet ka šis lūgums ir bijis noraidīts.

81. Valdība atzīst, ka piecdesmit trīs laikrakstā Diena publicētie informatīvie raksti bija izmantoti kā faktiskais materiāls, uz ko balstījās Ozoliņa kunga apgalvojumi, un nav redzams, ka viņš būtu pieminējis kādu citu faktu, kas jau nefigurētu šajos rakstos. Šim iesniedzējam turpretim tika pārmests tas, ka viņš bija apkopojis iepriekš minētos piecus faktiskos informācijas elementus un uz tā pamata secinājis, ka Strujeviča kungs, darbojoties savās interesēs, mēģināja ļaunprātīgi izmantot viņam piešķirto varu par labu dažiem ekonomiskajiem grupējumiem. Pēc Tiesas uzskatiem, šāds secinājums par citu personu iespējamiem motīviem un mērķiem ir vērtējums nevis faktisks apvainojums, ko varētu pierādīt.

82. Šādos apstākļos Tiesa atzīst, ka pat vērtējums var izrādīties pārspīlēts, ja tam nav nekāda faktiska pamata (skat. iepriekš minēto lietu Jerusalem, 43.punkts); taču, kā Tiesa to nupat konstatēja, tāds nav šīs lietas gadījums. Tiesa arī bija spriedusi, ka dažādos gadījumos saiknes starp vērtējumu un faktiem, kas to pamato, nepieciešamība var būt dažāda (skat. iepriekš minēto lietu Feldek, 86.punkts, un lietu Turhan pret Turciju, Nr.48176/99, 2005.gada 19.maijs, 26.punkts). Šajā lietā turpretim otrā iesniedzēja izteiktais vērtējums bija balstīts uz informāciju, kas bija paziņota plašai publikai, tā bija plaši apspriesta presē, valdības aprindās un parlamentā. Šādos apstākļos Tiesai nav saprotams, kādi vēl papildu precizējumi otram iesniedzējam bija jāpievieno tam faktiskajam materiālam, kas bija viņa rakstu pamatā.

83. Attiecībā uz labticības trūkumu, ko pārmet otram iesniedzējam tāpēc, ka viņš neesot ņēmis vērā dažus faktus, kas varētu ierobežot L.Strujeviča kunga personīgo iesaistīšanos un atbildību, Tiesa konstatē, ka pēc 1998.gada 5.jūnija šis ministrs, būdams valsts pilnvarnieka statusā Privatizācijas aģentūrā, bija tiesīgs atcelt pretlikumīgus aktus, ko pieņēmusi šī iestāde, un izdot rīkojumus (iepriekš skat. 45.punktu); šajā gadījumā viņš patiesi izmantoja šīs tiesības, atceļot un vēlāk atsaucot attiecīgos noteikumus. Otrkārt, nepārprotami redzams, ka Strujeviča kungs pats bija aktīvi cīnījies par to, lai šie noteikumi tiktu pieņemti, ka, atbilstoši viņa paša publiski izteiktajam paziņojumam, viņš bija piekritis tos atcelt tikai “spiediena rezultātā” un ka viņš tos atsaucis tikai pēc Ministru kabineta īpaša rīkojuma.

84. Runājot par toni apstrīdētajos rakstos, Tiesa pieņem, ka tas ir augstākā mērā polemisks, sarkastisks, ass un provocējošs (skat., mutatis mutandis, lietu Ukrainian Media Group pret Ukrainu, Nr.72713/01, 2005.gada 29.marts, 11., 14. un 67.punkts). Tiesa nevar spriest par Ozoliņa kunga preses publikāciju kvalitāti (skat. lietu Klein pret Slovākiju, Nr.72208/01, 2006.gada 31.oktobris, 49.punkts). Tomēr tā vēlas atgādināt, ka žurnālista izteiksmes brīvība var ietvert arī zināmu devu pārspīlējumu, pat provokāciju (skat., citu starpā, lietu Dalban pret Rumāniju [Lielā palāta], Nr.28114/95, CEDH 1999-VI). Šai sakarā Tiesa uzskata, ka, analizējot apstrīdētos izteikumus, tai ir jāņem vērā konteksts, kādā tie publicēti. Tā atgādina, ka fakti, kas bija lietas pamatā, bija plaši atspoguļoti masu saziņas līdzekļos Latvijā un ka Strujeviča kunga darbību kritizēja ne vien mediji, bet arī premjerministrs un tās pašas valdības finanšu ministrs. Ar šādu savu rīcību viņš izpelnījās to, ka viņam tika izteikta neuzticība un asas piezīmes no vairāku deputātu puses parlamenta plenārsēdē. Turklāt Tiesa atzīmē, ka, pat neskatoties uz prokuratūras kategorisku slēdzienu par attiecīgo noteikumu pretlikumīgo raksturu, Strujeviča kungs paziņoja, ka viņš šajā jautājumā stingri palika pie saviem uzskatiem. Taču, tā rīkojoties, viņš neizbēgami padarīja sevi par saasinātas kritikas objektu, kas tika izteikta no visām pusēm, un līdz ar to viņam bija jāizrāda jo lielāka iecietība pret šo kritiku.

85. Protams, otrā iesniedzēja lietotie izteikumi ir uzskatāmi par tādiem, kas aizskar Strujeviča kungu personiski; tomēr tos nevarētu uzskatīt par pilnīgi pārspīlētiem, jo šo izteikumu autors ir devis tiem objektīvu skaidrojumu (skat., mutatis mutandis, iepriekš minēto lietu Oberschlick (Nr.2), 1276.lpp., 33.–34.punkts). Turklāt Tiesa ir lēmusi, ka šajā jomā politiskā kritika bieži vien pāriet uz personu pašu: tā ir cena, kas jāmaksā par politiskās cīņas un sabiedrisko diskusiju brīvību, kas ir demokrātiskas sabiedrības garanti (skat. Lopes Gomes da Silva pret Portugāli, Nr.3769/97, CEDH 2000-X, 34.punkts).

86. Atliek izskatīt valdības argumentu, saskaņā ar kuru daži izteikumi, ko lietojis otrais iesniedzējs, pārmeta Strujeviča kungam noziedzīgu rīcību, taču pret viņu nekad nav bijusi ierosināta kriminālvajāšana par minētajiem nodarījumiem. Principā Tiesa varētu pievienoties šim argumentam, jo tā vienmēr ir pievērsusi īpašu uzmanību to personu pienākumiem un atbildībai, kas izmanto savas izteiksmes brīvības tiesības, tostarp žurnālistu pienākumiem un atbildībai (skat. lietu Unabhangige Initiative Informationsvielfalt pret Austriju, Nr.24773/94, 2000.gada 21.marts, 42.–43.punkts). Turklāt Tiesa uzskata, ka, veicot šādu analīzi, ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo daudzos gadījumos tā var novest pie pārmērīgiem izteiksmes brīvības ierobežojumiem (skat., piemēram, iepriekš minēto lietu Vides Aizsardzības Klubs, 47.punkts). Šajā lietā, patiesi, otrais iesniedzējs ir plaši lietojis vārdus ar noziedzīgu konotāciju (“krāpt”, “zagt”, “aplaupīt”, “krāpšana”). Tomēr šīs lietas apstākļos šādu vārdu lietošanu nevar uzskatīt par izteiksmes brīvības ļaunprātīgu izmantošanu. Patiesi, pat neinformēts lasītājs varēja saprast, ka ar šiem vārdiem Ozoliņa kungs tikai izteica savu subjektīvo attieksmi pret plaši zināmiem un neapstrīdētiem faktiem.

87. Visbeidzot jautājumā par valdības argumentu attiecībā uz relatīvi mēreno civiltiesībās paredzēto sankciju, kas bija piespriesta pirmajai iesniedzējai (iepriekš skat. 73.punktu), Tiesa atzīst, ka sodu veids un to smagums arī ir jāņem vērā, novērtējot iejaukšanās samērīgumu. Katrā ziņā tas fakts, ka pirmajai iesniedzējai bija piespriesta tikai civiltiesībās paredzētā sankcija, kas turklāt nepavisam nebija simboliska, pats par sevi nevarētu pietikt, lai attaisnotu iejaukšanos tās tiesībās brīvi paust uzskatus. Turklāt Tiesa vairākkārt ir uzsvērusi, ka izteiksmes brīvības aizskārums var traucēt šo tiesību īstenošanu (skat., mutatis mutandis, lietu Brasilier pret Franciju, Nr.71343/01, 2006.gada 11.aprīlis, 43.punkts).

88. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Tiesa secina, ka, publicējot apstrīdētos rakstus, iesniedzēji nebija pārkāpuši preses brīvības robežas. Latvijas tiesas un valdība no savas puses nav varējušas pārliecinoši pierādīt, ka ir bijusi kāda neatliekama sabiedrības vajadzība nostādīt Strujeviča kunga reputācijas aizsardzību augstāk par iesniedzēju tiesībām brīvi paust savus uzskatus un par sabiedrības interesēm, lai tiktu aizsargāta šī brīvība, kad tiek risināti visai sabiedrībai svarīgi jautājumi. Līdz ar to apstrīdētā iejaukšanās nebija “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”.

Tādējādi attiecībā uz abiem iesniedzējiem ir pārkāpts Konvencijas 10.pants.

III. PAR KONVENCIJAS 41.PANTA PIEMĒROŠANU

89. Saskaņā ar Konvencijas 41.panta noteikumiem:

“Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas puses iekšējie tiesību akti paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku atlīdzināšanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu kompensāciju.”

90. Tiesa uzreiz atzīmē, ka otrais iesniedzējs, Ozoliņa kungs, nav iesniedzis nekādu prasību par taisnīgu kompensāciju; līdz ar to tā uzskata, ka viņam nav jāpiešķir jelkāda summa kā taisnīga kompensācija.

A. Kaitējums

91. Pirmā iesniedzēja nav iesniegusi nekādu lūgumu sakarā ar atlīdzību par ciesto morālo kaitējumu. Toties kā kompensāciju par materiālo zaudējumu tā pieprasa atmaksāt summas, ko viņa bija samaksājusi, izpildot Rīgas apgabaltiesas 2002.gada 3.jūnija spriedumu, proti, 6 416 latus (LVL), kas tika samaksāti Strujeviča kungam, un LVL 817 attiecīgi par tiesāšanās izdevumiem. Tātad kopējā summa, ko pieprasa pirmā iesniedzēja kā atlīdzību par materiālo zaudējumu, sastāda LVL 7 233 ( aptuveni 10 292 eiro (EUR)).

92. Atzīstot iepriekš minētās summas pareizību un to, ka pirmā iesniedzēja patiešām bija to pārskaitījusi bankas kontā, ko norādījis tiesu izpildītājs, valdība iebilst pret tās kompensāciju. Šai sakarā tā min divus motīvus. Pirmkārt, tā atgādina, ka Konvencijas 41.pants sāk darboties tikai tad, “ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas puses iekšējie tiesību akti paredz tikai daļēju [šī] pārkāpuma seku atlīdzināšanu”; tas, ka Tiesa atzīst 10.panta pārkāpumu, ļautu pirmajai iesniedzējai lūgt atkārtoti izskatīt attiecīgo civillietu valsts tiesā un šīs tiesvedības beigās, iespējams, saņemt vēlamo kompensāciju. Otrkārt, valdība uzsver, ka strīds, kas bija pamatā šajā lietā, bija civiltiesību strīds starp divām privātām pusēm; līdz ar to gadījumā, ja tiek konstatēts Konvencijas pārkāpums, iepriekš minētie LVL 6 416 būtu jākompensē šīs summas saņēmējam, proti, L.Strujevičam, nevis valstij.

93. Attiecībā uz pirmo valdības apgalvojumu Tiesa atgādina, ka Konvencijas 41.pants nevar tikt interpretēts šādā nozīmē (skat. lietu De Wilde, Ooms un Versyp pret Beļģiju (50.pants), 1972.gada 10.marta spriedums, A sērija, Nr.14, 7.–9.lpp., 15.–16.punkts). Faktiski valdības minētais arguments nozīmē to, ka iesniedzējiem būtu pienākums atgriezties valsts tiesās un otro reizi izsmelt iekšējās savu tiesību aizsardzības iespējas; Tiesa vienmēr ir spriedusi, ka [iekšējo tiesību aizsardzības iespēju] izsmelšanas noteikums nav piemērojams 41.panta sakarā (skat., starp pēdējā laikā izskatītajām lietām, Salah pret Nīderlandi, Nr.8196/02, 67.punkts, CEDH 2006-..., kā arī Barbera, Messegue un Jabardo pret Spāniju (50.pants), 1994.gada 13.jūnija spriedums, A sērija, Nr.285-C, 57.lpp., 17.punkts, Papamichalopoulos u.c. pret Grieķiju (50.pants), 1995.gada 31.oktobra spriedums, A sērija, Nr.330-B, 61.lpp., 40.punkts, un Jalloh pret Vāciju [Lielā palāta], Nr.54810/00, 129.punkts, CEDH 2006-(..)).

94. Runājot par otro valdības iebildumu, Tiesa konstatē, ka zaudējumi LVL 7 232 apmērā pirmajai iesniedzējai radušies saistībā ar to, ka tā tika saukta pie atbildības – lai gan tikai civilprocesa rezultātā – Latvijas tiesās, par kuru lēmumiem saskaņā ar Konvencijas 1. un 34.pantu atbildību pilnībā uzņemas valsts. Tādējādi arī šis iebildums ir noraidāms.

95. Tiesa uzskata, ka pastāv tieša un acīmredzama cēloņsakarība starp Konvencijas 10.panta pārkāpumu, ko tā konstatēja, un zaudējumiem, ko cietusi pirmā iesniedzēja. Līdz ar to tai ir tiesības atgūt zaudēto summu pilnībā. Tādējādi Tiesa tai piešķir EUR 10 292; pie šīs summas pieskaitāma jebkura summa, kas varētu būt maksājama kā nodoklis.

B. Tiesāšanās izdevumi

96. Pirmā iesniedzēja prasa atlīdzināt izdevumus, kas tai radušies, sagatavojot un iesniedzot savu lietu Tiesā. Tā pieprasa šādas summas:

a) LVL 1 092 honorāriem Latvijas advokātam E.Radziņam, kurš to pārstāvēja Latvijas tiesās;

b) LVL 1 375 honorāriem D.Sniedzei par sākotnējā iesnieguma sagatavošanu un apsvērumu iesniegšanu Tiesā;

c) LVL 150 par tiesāšanās izdevumiem apelācijas instancē;

d) LVL 150 – trīs iemaksas, kas veiktas, lai varētu iesniegt kasācijas sūdzību.

Kopējā summa, ko pieprasa iesniedzēja, tādējādi sastāda LVL 2 767 (tas ir, aptuveni EUR 3 937).

97. Valdība apstrīd katras no iepriekš minētajām summām patiesumu; tā uzskata, ka pirmās iesniedzējas prasījums par tiesāšanās izdevumu atlīdzību neatbilst Tiesas praksē iedibinātām prasībām šajā jautājumā. Proti, rēķinos par honorāriem, kurus izsnieguši advokāti Radziņš un Sniedze, norādītas tikai kopējās summas, nenorādot precīzi visus izdevumus, kuri radušies iesniedzējai. Katrā ziņā valdība uzskata, ka abu advokātu pieprasītie honorāri ir pārmērīgi, jo tie vairākkārt pārsniedz tās summas, kas noteiktas Latvijas Advokātu kolēģijas apstiprinātajās likmēs. Turklāt, iesniedzot vairākus bankas maksājumu rīkojumus, pirmā iesniedzēja nav uzrādījusi attiecīgo dokumentu apstiprinājumu bankās, kas pierādītu, ka naudas pārvedums patiešām ir noticis.

98. Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 41.pantu tā atlīdzina tikai tos izdevumus, par kuriem ir pierādīts, ka tie reāli un nepieciešami radušies un ka tie ir saprātīgā apmērā (skat., daudzu citu starpā, lietu Svipsta pret Latviju, Nr.66820/01, 170.punkts, CEDH 2006-...). Šajā gadījumā Tiesa nav pārliecināta, ka pirmās iesniedzējas prasījumos tiek pilnībā ievērotas šīs prasības. Tomēr ir acīmredzami tas, ka viņai bija radušies tiesāšanās izdevumi gan tiesvedības gaitā valsts tiesās, gan Konvencijas institūcijās. Ņemot vērā šos apstākļus, un saskaņā ar 41.pantā noteikto taisnīguma principu Tiesa nolemj pirmajai iesniedzējai piešķirt EUR 3000 kā atlīdzību par visiem izdevumiem, pieskaitot tai jebkuru summu, kas maksājama kā nodoklis.

C. Nokavējuma procenti

99. Tiesa uzskata par piemērotu nokavējuma procentu likmi pamatot ar Eiropas Centrālās bankas noteikto aizdevuma procentu likmi, tai pieskaitot trīs procentus.

ŅEMOT VĒRĀ MINĒTOS ARGUMENTUS, TIESA VIENPRĀTĪGI

1. noraida valdības iebildumu;

2. nolemj, ka attiecībā uz abiem iesniedzējiem ir noticis Konvencijas 10.panta pārkāpums;

3. nolemj:

a) ka atbildētājai valstij trīs mēnešu laikā no dienas, kad spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44.panta 2.punktu, pirmajai iesniedzējai jāsamaksā šādas summas:

i. EUR 10 292 (desmit tūkstoši divi simti deviņdesmit divi eiro) kā atlīdzība par materiālo zaudējumu;

ii. EUR 3000 (trīs tūkstoši eiro) kā atlīdzība par tiesāšanās izdevumiem;

iii. jebkura summa, kas rodas, šīm summām pieskaitot attiecīgos nodokļus;

b) par laika posmu no minētā termiņa līdz maksājuma veikšanas dienai minētajai summai piemēro vienkāršo procentu likmi, kas vienāda ar attiecīgajā laikā spēkā esošo Eiropas Centrālās bankas noteikto aizdevuma procentu likmi, tai pieskaitot trīs procentus;

2. noraida prasījumu par taisnīgu atlīdzību pārējā daļā.

Taisīts franču valodā, pēc tam rakstveidā paziņots 2007.gada 12.jūlijā atbilstoši Tiesas Reglamenta 77.panta 2. un 3.punktam.

 

Santiago Quesada Boštjan M. Zupančič

Sekretārs Priekšsēdētājs

 

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta. Spriedums stājies spēkā 2007.gada 12.oktobrī.

² Mājiens uz Ventspils lielo naftas vadu.

³ Mājiens uz bijušo biedru O.K., kas 1993.gada vēlēšanās aicināja ļaudis doties uz vēlēšanu iecirkni, kurā viņš kandidēja, piedāvājot viņiem banānus, kas tai laikā bija reti un dārgi augļi.