Institūcijās, struktūrās, nozarēs: Par ārvalstu arhīvu dokumentiem par okupācijas režīmu politiku Latvijā. 1940–1968

Vakar, 16.aprīlī, Rīgas pilī, klātesot Valsts prezidentam Valdim Zatleram (attēlā pa labi), ārvalstu vēstniekiem, tostarp Igaunijas vēstniekam Jākam Jēritam, Portugāles vēstniekam Žoau Luišam Nizam Piņeiru, Moldovas vēstniekam Eduardam Meļņikam, Lietuvas vēstniekam Antanam Vinkum (attēlā pa kreisi), un citiem interesentiem, vaļā tika vērts Latvijas Vēsturnieku komisijas Rakstu 22.sējums “Ārvalstu arhīvu dokumenti par okupācijas režīmu politiku Latvijā. 1940–1968” Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Valsts prezidents, piedaloties Vēsturnieku komisijas Rakstu XXII sējuma atvēršanā

Valsts prezidents Valdis Zatlers vakar, 16.aprīlī, Rīgas pilī piedalījās Latvijas Vēsturnieku komisijas dokumentu un rakstu krājumu XXII sējuma atvēršanā.

Valsts prezidents, uzrunājot klātesošos, atzinīgi novērtēja Vēsturnieku komisijas paveikto, pētot un analizējot mūsu valsts vēsturi un publicējot jaunākos zinātniski pētnieciskos darbus.

“Šī grāmata ir īpaša ar to, ka šeit apkopoti oriģināldokumenti, kas nepastarpināti stāsta, kas noticis mūsu valstī un ar mūsu valsts cilvēkiem.

Es ceru, šī grāmata būs gan labs mācību uzskates līdzeklis, kurā ieskatīties, ja māc šaubas par to, kas noticis ar Latviju no 1940. līdz 1968.gadam, gan laba lasāmviela ikvienam, kuram nav vienaldzīga savas valsts vēsture. Šajos okupācijas gados Latvija pārdzīvoja nopietnus pārbaudījumus. Šie gadi daudzām Latvijas ģimenēm bija traģiski. Un tieši tāpēc par šiem notikumiem ir jārunā – par šīm vēstures lappusēm ir jāstāsta kā mūsu draugiem, tā arī nelabvēļiem. Tieši tāpēc šī būs grāmata, kuru ir vērts ne tikai pāršķirstīt, bet patiešām izlasīt,” teica V.Zatlers.

Uzrunas noslēgumā Valsts prezidents pateicās visiem komisijas dalībniekiem un grāmatas veidotājiem par publicēto materiālu vākšanu, sistematizēšanu un apkopošanu.

Vēsturnieku komisijas Rakstu XXII sējumā “Ārvalstu arhīvu dokumenti par okupācijas režīmu politiku Latvijā 1940–1968”, kas 16.aprīlī nodots plašam sabiedrības vērtējumam, ir apkopoti pētnieku atrastie svarīgākie dokumenti Vācijas, Lielbritānijas, ASV un Krievijas Federācijas arhīvos par ļoti sarežģītu posmu mūsu valsts vēsturē. Grāmatas pirmajā nodaļā “Padomju okupācijas pirmais gads 1940–1941” ir ietverti oriģināldokumenti, kas atspoguļo padomju valdības plānus Baltijas valstīs, kā arī atspoguļo ASV un Lielbritānijas nostāju Baltijas valstu okupācijas jautājumā. Otrajā nodaļā atlasītie dokumenti atspoguļo nacistiskās Vācijas politiku Latvijā 1941.–1945.gadā. Lasītājs šeit atradīs dokumentus, kas attiecas uz Latviešu SS brīvprātīgo leģionu, Latvijas Zemes pašpārvaldi, nacistu attieksmi pret Latvijas valstiskuma atjaunošanu, kā arī ASV un Lielbritānijas nostāju pret Baltijas jautājumu Otrā pasaules kara gados. Grāmatas pēdējā nodaļā ir apkopoti dokumenti par Latviju Padomju Savienības sastāvā.

Dokumentu krājums ļauj katram interesentam un pētniekam nepastarpināti, tieši iepazīties ar oriģināldokumentiem no ārvalstu arhīviem, kas atspoguļo kādu konkrētu notikumu vai problēmu. Tādējādi vēsture un ar to saistītie notikumi mums kļūst tuvāki un saprotamāki, norāda Valsts prezidenta padomnieks vēstures jautājumos profesors Antonijs Zunda. Visi dokumenti ir publicēti oriģinālvalodā (angļu, vācu, krievu), kam pētnieki pievienojuši īsus komentārus. Lielākā daļa grāmatā iekļauto dokumentu ir pirmpublicējumi.

Dokumentu krājuma sastādītāji ir Inesis Feldmanis, Irēne Šneidere, Antonijs Zunda, Heinrihs Strods, Kārlis Kangeris un Rudīte Vīksne.

Valsts prezidents preses dienests

Vakar, 17.aprīlī, Rīgas pilī Valsts prezidents Valdis Zatlers, saņemot no Latvijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētāja akadēmiķa profesora Andra Caunes rokām komisijas Rakstu 22.sējumu Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Pēc grāmatas Priekšvārda (saīsināti)

Latvijas Vēsturnieku komisijas Rakstu 22.sējumam iznākot

Latvijas Vēsturnieku komisijas izdoto sējumu klāstā ir gan tematiski vēsturnieku rakstu krājumi, gan starptautisko zinātnisko konferenču materiāli, gan monogrāfijas. Kopš 2000.gada ir publicēts divdesmit viens rakstu sējums. Tagad lasītājam tiek piedāvāts 22.sējums – dokumentu krājums.

Vēsturnieku komisija organizē starptautiskas zinātniskās konferences un atbalsta zinātniskos pētījumus par divu – Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas – okupācijas režīmu politikas dažādām problēmām. Jau vairākus gadus Vēsturnieku komisija finansē arī komisijas locekļu studijas ārvalstu arhīvos. Latvijas vēsturnieki strādājuši Amerikas Savienoto Valstu, Krievijas Federācijas, Lielbritānijas un Vācijas Federatīvās Republikas dokumentu krātuvēs. Komisijas locekļi apzinājuši plašu avotu loku un vākuši materiālus ārvalstīs. Uzmanīgs lasītājs pamanīs, ka krājumā iekļautie dokumenti ir no ASV, Lielbritānijas, nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības pārvaldes institūcijām, kā arī no militārajām struktūrām un personiskajām kolekcijām.

Vairumam publicēto vēstures avotu ir raksturīga iezīme – to saturs aptver visas trīs Baltijas valstis. Tam ir loģisks izskaidrojums: pirmkārt, 20.gadsimtā Latvijai, Lietuvai un Igaunijai bija ļoti līdzīgs vēsturiskais liktenis; otrkārt, starptautiskajās attiecībās 1940.gada vasarā PSRS īstenotās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksijas neatzīšanas politika Rietumvalstīs ieguva apzīmējumu “Baltijas jautājums”, treškārt, no okupētāju valstu puses šādai reģionālai pieejai bija savas īpatnības, un tā piedzīvoja zināmu evolūciju nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības iedibināto režīmu pastāvēšanas laikā.

Dokumenti sakārtoti pēc tematiem saskaņā ar Vēsturnieku komisijas izveidotajām pētniecības apakšgrupām. Par pirmo tēmu – padomju okupācijas pirmais gads – publicētā VK(b)P Centrālās komitejas sekretāra tuva Staļina līdzgaitnieka Andreja Andrejeva plašā izziņa apliecina, ka PSRS vadībai bija skaidrs redzējums, kādā veidā, ar kādām metodēm un – tas nav mazsvarīgi – kādos tempos Latvijā, Lietuvā un Igaunijā ir jāveic “sociālistiskie pārveidojumi”. 1940.–1941.gadā Padomju Savienības Baltijā īstenotās politikas mērķis bija pēc iespējas ātrāk ieviest un saglabāt visās sabiedrības dzīves sfērās veiktos pārveidojumus. Turklāt Padomju Savienības plāni attiecībā uz veiktajiem pasākumiem un to īstenošanas termiņiem Latvijas, Lietuvas un Igaunijas padomju republikās bija pilnīgi identiski.

Neraugoties uz to, ka Padomju Savienība visiem līdzekļiem centās maldināt starptautisko sabiedrību, iztēlojot, ka Baltijas valstīs īstenotās pārmaiņas un šo valstu aneksija tiek veikta tikai un vienīgi pēc tur dzīvojošo tautu “suverēnās gribas”, tomēr tas Maskavai neizdevās. ASV un Lielbritānijas valdības rūpīgi sekoja norisēm Latvijā, Lietuvā un Igaunijā pēc to okupācijas 1940.gada jūnijā. Jau 1940.gada 15.jūlijā ASV Valsts departamenta Eiropas nodaļas memorandā atzīts, ka Padomju Savienības rīcība Baltijas valstīs veikta ar militārā spēka palīdzību. Taču tajā laikā ASV nostāja vēl nebija galīgi izstrādāta. Šo lielvalstu pozīcijā attiecībā pret Padomju Savienības rīcību Baltijā “punktu uz i” uzlika 1940.gada jūlija vidū organizētās padomju tipa vēlēšanas un nelikumīgi ievēlēto pseidoparlamentu lēmumi mainīt valsts iekārtu un īstenot visaptverošu nacionalizāciju (to attiecinot arī uz ārvalstu firmu īpašumiem). Minētajiem faktoriem bija izšķiroša nozīme ASV un Lielbritānijas nostājā. 1940.gada 23.jūlijā ASV valsts sekretāra vietnieks S.Velless sniedza oficiālu paziņojumu, kurā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā veiktās politiskās pārmaiņas tika atzītas par nelikumīgām, kā arī nosodīta Padomju Savienības rīcība. Turpmākajos gados, formulējot savu nostāju Baltijas jautājumā, ASV valdība atsaucās tieši uz šo dokumentu. Kopumā dokumenti atspoguļo gan Padomju Savienības īstenoto politiku okupētajā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, gan arī ar to saistītā Baltijas jautājuma parādīšanos starptautiskajās attiecībās.

Seko nacistiskās Vācijas okupācijas perioda dokumenti, kas aptver laikposmu no 1941.gada augusta līdz Otrā pasaules kara beigām Eiropā. Nacistiskās Vācijas pārvaldes struktūras, veidojot savu politiku okupētajās valstīs, balstījās ne vien uz militāri ekonomiskām interesēm un ideoloģiskām dogmām, bet izmantoja savās interesēs arī iedzīvotāju noskaņojumu un attieksmi pret vāciešiem, nacionālās traumas un citus faktorus. Salīdzinājumā ar Vāciju Padomju Savienība tikai Otrā pasaules kara beigās uzsāka okupēto valstu iedzīvotāju noskaņojuma analīzi. Pagaidām Maskavas arhīvos Latvijas vēsturniekiem nav bijuši pieejami materiāli, kas liecinātu, ka PSRS valdības uzdevumā būtu veikta dažādu Latvijas iedzīvotāju grupu noskaņojuma analīze pirms 1940.gada okupācijas vai arī pirmajā okupācijas gadā. Taču pēc otrās padomju okupācijas VK(b)P Centrālā komiteja regulāri sāka saņemt no Rīgas ziņojumus par Latvijas iedzīvotāju noskaņojumu, to attieksmi pret režīma veiktajiem pasākumiem un politiskajām kampaņām. Ziņu vākšana un apkopošana tika aktivizēta, kad risinājās kāda politiska kampaņa vai no režīma viedokļa svarīgu lēmumu īstenošana. Ziņas par sabiedrības noskaņojumu staļiniskajā Padomju Savienībā visbiežāk tika iegūtas no dažādām kompartijas un padomju, kā arī citām iestādēm adresētām denunciācijām, sūdzībām, iesniegumiem, vēstulēm laikrakstu redakcijām, valsts drošības iestāžu aģentūras ziņojumiem. Grūti spriest, cik lielā mērā padomju režīms savā politikā ņēma vērā iedzīvotāju noskaņojuma analīzes rezultātus katrā konkrētā gadījumā vai laikposmā. Nenoliedzami, iedzīvotāju attieksme pret padomju režīmu tā pastāvēšanas laikā mainījās. Taču var droši apgalvot, ka pirmajos desmit gados pēc Otrā pasaules kara beigām savdabīga sabiedriskās domas (līdz 20.gs. 50.gadu vidum PSRS nerīkoja publiskas socioloģiskas aptaujas) analīze bieži vien bija pamatā dažādām represijām, vērstām pret atsevišķām sociālajām un nacionālajām grupām. Vēlākajos gados aptaujas rezultātus izmantoja, lai “padziļinātu, pilnveidotu, attīstītu un uzlabotu” (vārdu secība varēja mainīties) ideoloģisko propagandas un aģitācijas darbu.

Latvijas iedzīvotāju noskaņojums mainījās arī nacistiskās Vācijas okupācijas laikā, tāpat kā mainījās režīma politika. Taču te noteicošais faktors bija situācijas maiņa Austrumu frontē. Dokumenti liecina, ka atbilstoši Vācijas militārajām neveiksmēm Latvijā pastiprinājās pretvācu noskaņojums.

Joprojām kā sabiedrībā, tā arī vēsturnieku vidū pastāv dažādi (pat diametrāli pretēji) viedokļi par Latvijas pašpārvaldi un tās darbību nacistiskās Vācijas okupācijas režīma laikā. Visu šīs institūcijas pastāvēšanas laiku notika asas diskusijas par pašpārvaldes izveidošanas lietderību, tās funkcijām un darbības formām. Okupēto austrumu apgabalu reihsministra Alfreda Rozenberga 1942.gada 7.marta lēmums par pašpārvaldes izveidošanu Latvijas ģenerālapgabalā izraisīja neapmierinātību pat ierēdņu vidū. Neraugoties uz to, ka pašpārvaldes funkcijas bija stipri ierobežotas, tomēr okupācijas varas struktūras pauda bažas par iespējamo nacionālo konsolidāciju, jo pašpārvalde varēja te spēlēt ievērojamu lomu, tāpēc “no augšas” tika ierobežotas jebkuras iespējas koordinēt darbību Latvijas, Lietuvas un Igaunijas starpā.

Šajos apstākļos liela nozīme bija tam, kā pašpārvaldes izveidošanu un darbību vērtēja tie, kuri bija pilnvaroti pārstāvēt neatkarīgās Latvijas Republikas viedokli. Kā zināms, 1940.gada 17.maijā Latvijas Republikas Ministru kabinets pieņēma īpašu lēmumu “gadījumā, ja kara apstākļu dēļ vairs nebūtu iespējams sazināties ar Latvijas diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām Vakareiropā”. Ar šo lēmumu ārkārtējās pilnvaras pārstāvēt mūsu valsts intereses tika piešķirtas sūtnim Londonā K.Zariņam un Vašingtonā A.Bīlmanim. Krājumā iekļautie dokumenti nepārprotami pauž šo Latvijas diplomātisko priekšstāvju izvirzītās pamatnostādnes:

• Padomju Savienība ir okupējusi Latviju;

• padomju okupāciju nomainīja nacistiskās Vācijas okupācijas režīms;

• Otrā pasaules kara laikā Latvija centīsies izvairīties no iesaistīšanās karā PSRS vai Vācijas pusē;

• Latvijas tautas iespēja atkal kļūt par noteicēju savā dzimtajā zemē ir atkarīga no nacistiskās Vācijas sakāves;

• izveidojot Zemes pašpārvaldi okupētajā Latvijā, nacistiskā Vācija ir pārkāpusi gan starptautiskās tiesības, gan Latvijas Republikas likumus;

• 1944.gadā tika atjaunots PSRS okupācijas režīms, kas Latvijas tautai nesa jaunus upurus.

Šādai pozīcijai bija liela nozīme Otrā pasaules kara laikā, kā arī pēckara periodā. Taču tā nav zaudējusi savu aktualitāti mūsdienās, palīdzot izprast to sarežģīto situāciju, kādā nokļuva Latvija kā valsts un tās iedzīvotāji. Vērtējot Otrā pasaules kara norises Latvijā, nedrīkst izlaist no redzesloka šo viedokli, ko izteica Latvijas Republikas pilnvarotās personas.

Vēl viens pretrunīgi vērtēts Otrā pasaules kara jautājums ir saistīts ar Latviešu SS brīvprātīgo leģionu un tā gaitām kara laikā. Leģiona izveidošana, protams, bija saistīta ar nacistiskās Vācijas neveiksmēm frontē, bet – ne tikai. Ar to bija saistīta arī sava veida politiskā tirgošanās starp okupācijas varu un Zemes pašpārvaldi, kas cerēja šādā veidā ietirgot Latvijai kaut ierobežotu neatkarību. Taču šīm cerībām nebija lemts piepildīties. Interesanti, ka jau 1943.gada sākumā Vācijas Ārlietu ministrijas nostāja bija par labu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstiskuma atjaunošanai. Maksa par to būtu 20–25 baltiešu divīzijas frontē.

Jautājums par Baltijas zemju valstisko statusu kļuva aktuāls nacistiskās Vācijas vadības līmenī 1943.gada rudenī. Tika pat izstrādāts projekts, kas paredzēja mainīt līdzšinējo Latvijas un Igaunijas ģenerālapgabala statusu, izveidojot sava veida protektorātus ar ierobežotu neatkarību. Taču šāda Latvijas un Igaunijas starptautiski tiesiskā stāvokļa maiņa tobrīd neietilpa Vācijas augstākās vadības stratēģiskajos plānos. Tie mainījās tikai Otrā pasaules kara pašās beigās Vācijas pilnīgas sagrāves priekšvakarā, kad tam vairs nebija nekādas nozīmes. Latvijā nacistu okupācijas režīmu atkal nomainīja padomju režīms.

Publicētie dokumenti spilgti raksturo Rietumu lielvalstu, pirmām kārtām ASV un Lielbritānijas nostāju, tām nevēloties atklāti iestāties pret savu sabiedroto Otrā pasaules kara laikā. Tomēr Savienotās Valstis un to ārlietu resora darbinieki visus pēckara gadus uzsvēra, ka Amerika, “neraugoties uz to, ka karā pret Hitleru bija Padomju Savienības sabiedrotā, nekad neatzina Baltijas valstu padomju aneksijas likumību”. Tiešām, ASV pozīcija Baltijas jautājumā bija stingrāka nekā Lielbritānijai, kura PSRS spiediena rezultātā piekāpās, atzīstot de facto Latvijas, Lietuvas un Igaunijas suverenitātes zaudēšanu. Atšķirībā no valdības anglikāņu Baznīca iestājās par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu saskaņā ar Atlantijas hartas principiem. Kā zināms, arī Padomju Savienība 1941.gada rudenī pievienojās Atlantijas hartai.

Taču ne ASV, ne it īpaši Lielbritānija Otrā pasaules kara gados, kā arī pēc kara beigām nebija gatava sākt nopietnu konfliktu ar PSRS Baltijas valstu dēļ. Jau Teherānas konferencē 1943.gada novembra beigās, kur pirmo reizi tikās ASV, Lielbritānijas un Padomju Savienības vadītāji, izvērsās diskusija par Baltijas valstu likteni. Kaut gan Baltijas jautājums nebija iekļauts konferences dienas kārtībā, tomēr trīs valstu līderi apsprieda šo jautājumu. Franklins D.Rūzvelts izteica pārliecību, ka tautas nobalsošanas gadījumā (referendums gan netika rīkots) Baltijas valstu iedzīvotāji “balsotu par pievienošanos Padomju Savienībai”. Tas neapšaubāmi bija solis pretī Staļinam, kurš tolaik piekrita sarīkot referendumu. Kā zināms, tas palika tikai vēlējuma līmenī. Plebiscīts par pievienošanos PSRS Baltijas valstīs tā arī nenotika.

Aukstā kara apstākļos Baltijas jautājums periodiski nokļuva starptautisko attiecību aktuālo jautājumu lokā. Liela nozīme bija Latvijas Republikas diplomātu aktīvajai pozīcijai. Viņi regulāri atgādināja attiecīgo valstu valdībām par PSRS īstenoto okupāciju un aneksiju, tādējādi neļaujot Baltijas jautājumam zust no starptautisko attiecību dienas kārtības. Neatzīšanas politika izpaudās arī konkrētā rīcībā. Tā, piemēram, ASV diplomātiskais personāls līdz 1986.gada septembrim, kad Jūrmalā notika Čatokvas konference, neapmeklēja Latviju, šādi protestējot pret tās aneksiju 1940.gadā. Savukārt Lielbritānijas diplomāti jau pirmajos pēckara gados apmeklēja Latviju. Galu galā Lielbritānijas valdība izstrādāja savu attieksmi pret Baltijas valstīm, de facto tomēr atzīstot to aneksiju.

Arī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zelta krājumiem, kas glabājās ārvalstu bankās, ir diezgan sarežģīta vēsture. Padomju Savienība centās uzreiz tos pārņemt savā īpašumā. Tomēr 1940.–1941.gadā tas neizdevās. Taču pēc Otrā pasaules kara 50. un 60.gados starp PSRS un Lielbritāniju, Dāniju, Zviedriju un citām valstīm tika parakstīti līgumi par finanšu, kā arī citu prasību atrisināšanu. Vislielākie Baltijas valstu zelta krājumi glabājās Lielbritānijā. Atšķirībā no ASV (administrācija atļāva vienīgi Baltijas valstu diplomātiem izmantot kopš 1940.gada Amerikas bankās iesaldētos līdzekļus) Lielbritānijas valdība nolēma atdot daļu līdzekļu Padomju Savienībai, parakstot 1968.gada 5.janvārī īpašu līgumu. Šis līgums bija divu pušu ilgu sarunu rezultāts. Tomēr ir skaidrs, ka Lielbritānija un Padomju Savienība savstarpējās finansiālās pretenzijas nokārtoja uz Baltijas valstu zelta rēķina. Baltijas zelta jautājums atkal kļuva aktuāls 20.gadsimta 90.gadu sākumā, pēc tam kad Latvija, Lietuva un Igaunija atguva neatkarību.

Pēc Otrā pasaules kara Baltijas valstu iedzīvotāji vēl cerēja uz Rietumvalstu konkrētu palīdzību, it īpaši ņemot vērā tolaik plaši izplatītās baumas par iespējamo karu starp bijušajiem sabiedrotajiem. Uz to lika lielas cerības bruņotās pretošanās dalībnieki. PSRS Valsts drošības ministrijas dokumenti norāda, kas cīnījās pret nacionālajiem partizāniem, cik lieli spēki tika iesaistīti šajā cīņā, kādas bija cīņas formas un metodes, zaudējumi, ko cieta gan regulārās karaspēka daļas, gan partizāni. Uzmanīgs lasītājs daudz ko uzzinās par bruņoto pretošanos Latvijā, Lietuvā un Igaunijā:

• nacionālo partizānu skaitlisko sastāvu;

• partizānu vienību reģionālo izvietojumu;

• par vienību apbruņojumu un

• nacionālo partizānu cīņas metodēm utt.

Citā dokumentu kopā iespējams gūt ieskatu par padomju režīma izvērsto cīņu pret reliģiju un Baznīcu Latvijā. Jau padomju okupācijas pirmajā gadā tika veikti vairāki pasākumi (ateisma sludināšana, Latvijas Universitātes teoloģijas fakultāšu slēgšana, ticības mācības atcelšana skolās, baznīcu zemes atsavināšana utt.), kas rādīja režīma attieksmi pret Baznīcu. Pēc Otrā pasaules kara padomju režīms uzreiz pārņēma kontroli pār visām Latvijas PSR reliģiskajām konfesijām. Šim nolūkam tika izveidota pat īpaša valsts institūcija – PSRS Ministru padomes Reliģijas kultu lietu pilnvarotais Latvijas PSR. Faktiski nevienu ar baznīcu saistītu jautājumu nevarēja atrisināt bez šīs institūcijas akcepta…

Krājumā ievietotos dokumentus apzinājuši ārvalstu arhīvos, atlasījuši un sagatavojuši publicēšanai sastādītāji. Dr.habil.hist. Inesis Feldmanis ir sakopojis dokumentus par nacistiskās Vācijas okupācijas režīma politiku Latvijā. Tie atspoguļo šādus jautājumus – “Nacistu ieceres, situācija un noskaņojums Latvijā. 1941–1943”, “Latviešu SS brīvprātīgo leģions. 1942–1943”; “Nacistu attieksme pret Latvijas valstiskumu un autonomijas jautājums. 1941–1943”. Dr. hist. Kārlis Kangeris izvēlējies tēmu “Latvijas Zemes pašpārvalde. 1942–1945”, bet Dr. habil. hist. Heinrihs Strods – “PSRS okupācijas režīma cīņa pret bruņoto pretošanos Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. 1946–1952”, Dr. hist. Irēne Šneidere – “Padomju valdības plāni Baltijā pirmajā okupācijas gadā”. Dr. hist. Rudīti Vīksni interesējusi tēma “Padomju režīma īstenotā politika pret Baznīcu. 1945–1947”. Dr. habil. hist. Antonijs Zunda izvēlējies dokumentus par ASV un Lielbritānijas nostāju Baltijas jautājumā laikposmā no 1940.gada līdz 1950.gadam – “ASV, Lielbritānija un Baltijas valstu okupācija”, “ASV, Lielbritānija un Baltijas jautājums. 1946–1950”, kā arī “Lielbritānija un Baltijas valstu zelts. 1965–1968”.

Dr. hist. Irēne Šneidere,

LU Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece