Saeimas priekšsēdētāja Gundara Daudzes uzruna Parlamentu savienības 118.asamblejā Keiptaunā 2008.gada 14.aprīlī

Godātais prezidenta kungs!

Godātais ģenerālsekretāra kungs!

Cienījamie delegāciju locekļi!

Dāmas un kungi!

Mēs, vairāki simti pasaules parlamentāro demokrātiju līderu, esam sapulcējušies, lai apspriestu mūsdienu pasaules galvenās problēmas.

Mums ir jāatzīst, ka par spīti vairākus gadu desmitus ilgajiem centieniem, par spīti daudzu valstu sasniegumiem labklājības jomā un par spīti moderno tehnoloģiju piedāvātajām iespējām – nabadzība ir visuresoša. Tas ir pārmetums visai cilvēcei, bet jo īpaši mums – tautas ievēlētajiem politiķiem.

Patiesi ceru, ka šīsdienas diskusijās mēs bagātināsim savu pieredzi un smelsimies jaunas idejas, ko varēsim paņemt līdzi uz mājām un katrs likt lietā.

Kāda tad ir pasaule 2008.gadā? Mēs zinām, ko nozīmē globalizācija, bet vēl aizvien atklājam jaunus tās aspektus. Mūsu ikdienas dzīve ir nesaraujami saistīta ar globālo tirgu, visu pasauli ietekmējošiem plašsaziņas līdzekļiem un internetu, ar tā sniegtajām priekšrocībām un draudiem vienlaikus. Tomēr daudz grūtāk ir samierināties ar klimata pārmaiņām, pārrobežu terorismu, naftas cenu pieaugumu un apziņu, ka mēs visi kļūstam aizvien vairāk atkarīgi cits no cita.

21.gadsimtā neviena valsts, nedz arī indivīds vairs nevar dzīvot izolēti un nošķirti no pārējās pasaules. Tāpat mēs nevaram ignorēt to, kas notiek citur, lai arī cik tālu tas būtu, un uzskatīt, ka tas mūs neskar. Vienā pasaules daļā sākusies krīze strauji izplatās pa visu pārējo pasauli. Nav svarīgi, vai tā ir slikta raža, bruņots konflikts vai epidēmija. 2006.gadā vairāk nekā divi miljardi cilvēku, tas ir, trešdaļa pasaules iedzīvotāju, izmantoja lidsabiedrību pakalpojumus. Tas nozīmē, ka epidēmija dažu stundu laikā var pāriet no viena kontinenta uz citu pasaules daļu. Pasaule šādu gadījumu piedzīvoja 2003.gadā ar SARS vīrusu.

Mums jāatzīst, ka esam kļuvuši ievainojami. Daudz vieglāk ievainojami, nekā paši gribētu atzīt. Ko darīt? Esmu pārliecināts, ka mums ir vairāk jāizmanto starptautiskās un it īpaši reģionālās sadarbības sniegtās iespējas.

Šogad Latvija svinēs sava valstiskuma 90.gadskārtu. Šajos gados mēs esam piedzīvojuši trīs okupācijas, masveida deportācijas, kā arī ilgstošus nebrīves gadus. Tagad Latvija ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. Mūsu karavīri piedalās misijās Afganistānā un citos pasaules reģionos. Mūsu valsts IKP pieaugums ik gadu pārsniedz 10%. To visu panākt mums ir palīdzējusi arī ciešā reģionālā sadarbība, jo esam mācījušies no savām kaimiņvalstīm. Tagad savā attīstībā jau esam sasnieguši tādu līmeni, ka varam un gribam dalīties pieredzē ar partnervalstīm, piemēram, Gruziju, Moldovu un Ukrainu.

Latvijas nesenā vēsture liecina, ka stabilākais ceļš uz cilvēku labklājību ir nodrošināms ar demokrātiju, funkcionējošu tirgu, atbildīgu valsts administrāciju un sociālo taisnīgumu. Esmu pārliecināts, ka, tikai un vienīgi līdzsvarojot šos četrus elementus, valsts var gūt ilgtspējīgus panākumus un uzņemties globālu atbildību.

Uzņemties globālu atbildību – tas nozīmē pildīt starptautiskās saistības. Tomēr tas vēl nav viss. Globālā atbildība ir nesaraujami saistīta arī ar ētiku. Viens no mūsu pienākumiem gan globālā, gan valstu līmenī ir apkarot nabadzību. Tajā pašā laikā tā ir arī mūsu individuāla un humāna izvēle – pildīt šo pienākumu vai ne. Mūsdienās starptautisko saistību pildīšana pati par sevi vēl nespēj garantēt ne nabadzības, ne citu problēmu novēršanu. Izšķiroša loma būs mūsu valstu politiskai gribai.

Pirms simt gadiem latviešu rakstnieks Rūdolfs Blaumanis teica: “Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods.” Mums, politiķiem, vienmēr ir jāatceras, ka jebkuram lēmumam vai mērķim pamatā ir cilvēks.

Dāmas un kungi!

Šīs asamblejas ietvaros mums ir dota vienreizēja iespēja paraudzīties uz cilvēces problēmām gan individuālā, gan valstiskā, gan arī globālā līmenī. Izmantosim šo iespēju pilnvērtīgi un ražīgi!

Paldies par uzmanību.