Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga vakar, 7.septembrī, bija darba vizītē Lietuvā

Mūsu valsts redz pasauli kopumā

Turpinājums no 1.lpp.

Tomēr svarīgi ir iegaumēt, ka pasaule Baltijas valstis uztver kā vienotu reģionu, ja mums tas pat ne vienmēr patīk. Baltijas valstīm nav jāpagausina savs solis, ja kāda no tām atpaliek. Bet kopā mums jākoordinē pūles, veicinot nepārtrauktas saiknes.

— Savā inaugurācijas runā jūs sacījāt: "Mēs esam savas pagātnes mantinieki, bet mēs neesam vergi, kas dzīvo savas pagātnes ēnā. Mēs — savas nākotnes veidotāji." Kā esat apņēmusies risināt no pagātnes mantoto un vēl arvien aktuālo problēmu par krievu valodā runājošo integrāciju Latvijas sabiedrībā?

— Laiks ir mūsu pestītājs. Laiks dziedē brūces, groza viedokļus.

Laiks palīdz cilvēkiem apjēgt, ka viņi jau dzīvo pavisam citā zemē, nevis piecpadsmit padomju republiku valstībā.

Sevišķi grūti pārorientēties ir vecākās paaudzes cilvēkiem, saprast, ka tagad Latvijā dominējoša vairs nav krievu, bet latviešu valoda.

Bet palēnām aizvien vairāk krieviski runājošo cilvēku apzinās, ka šī valsts ir Latvija un ka tās valsts valoda — latviešu valoda. Ja jau grib dzīvot šajā valstī, nepieciešams iemācīties arī latviski.

Protams, cilvēki jāpārliecina, kāds pašiem būs labums, ja integrēsies latviešu sabiedrībā. Vienlaikus jākliedē viņu bailes, ka tiecamies atņemt viņiem viņu krieviskumu. Viņi varēs saglabāt krievu valodu, skolas, kultūras mantojumu un būt pilntiesīgi Latvijas pilsoņi.

— Jūsu un Lietuvas prezidenta biogrāfijās ir ne mazums līdzīgā: atstājāt savu valsti, ilgi dzīvojāt svešumā, aktīvi darbojāties izceļotāju sabiedrībā.

Tā ir nejaušība vai vēsturiska likumsakarība, ka divās Baltijas valstīs par valsts prezidentu tiek ievēlēts izceļotāju pārstāvis?

— Domāju, ka tā nav nejaušība. Vēsturei ir sava loģika. Mana un Valda Adamka atgriešanās savā tēvzemē pēc karjeras citā zemē man atgādina modernos dabas atjaunošanās cikla procesus.

Izceļotāji daudzus gadus bija zaudējums savām zemēm, tāpat kā zaudējums bija — taču jau fiziskā nozīmē — Sibīrijas trimdinieki.

Tas patiešām ir liels zaudējums tik mazām tautām kā lietuvieši un latvieši.

Tagad mēs atgriežamies, vismaz daļa atgriežas ar svešuma augsnē izaugušu jaunas tautas spēka ražu. Un tad mūsu vecāku centieni uzturēt tautiskumu nav aizlaisti vējos. Mēs beidzot piederam savām valstīm.

Tam patiesā jēga ir atgriešanās normālā stāvoklī, kas tika sagrauts kara laikā.

"Latvijas Vēstneša" (Andris Sproģis) tulkojums no lietuviešu valodas