Inese Katkovska, asistente, — "Latvijas Vēstnesim"

Vēl šī gadsimta pirmajā pusē laukos varēja dzirdēt sakāmvārdu: "Zirgam pakaļ staigājot, gudrību nevajag !" Kad gadsimta vidū zemnieki pārsēdās traktoros, apstākļi mainījās. Traktors nu reiz ir tāds, kas jokus nesaprot. Arī no pātagas tas nebaidās. Lai saprastos ar traktoru, ir vajadzīgas zināšanas.

Vēl plašākas zināšanas vajadzīgas, lai iekļautos jaunajā tirgus ekonomikā. Daļa zemnieku gan saka: mēs jau ar naturālo saimniecību... Tomēr īsti tā neiznāk. Kamēr palīgs bija zirgs, tikmēr — jā. Auzas var izaudzēt pats. Ja grib sēsties traktorā, — nekā. Traktora "barība" jāpērk, un tādēļ arī kaut kas jāpārdod.

Vajadzīgs tirgus un vajadzīgas zināšanas.

Kā izglītība palīdz Latvijas zemniekam šodienas grūtību pārvarēšanā, tas ir pētīts maz. Vairumā statistikas aptauju, vācot datus par lauku saimniecībām, par pašu saimnieku vai zemes apsaimniekotāju pajautā maz vai pat neko.

Viens no izņēmumiem ir ražošanas konjunktūras pētījums lauksaimniecībā. Ar šī pētījuma galvenajiem rezultātiem iepazīstinājām rakstā "Lauksaimnieki paši — par savu ražošanu" — ("Latvijas Vēstnesis" 1999.g. 18.martā Nr.85(1545). — 1., 5. lpp.). Šoreiz papētīsim, vai zemnieka izglītības līmenis ir kādā sakarībā ar viņa veiksmēm ražošanā. Izmantosim 1998. gada otrā pusgada iedzīvotāju lauksaimniecības uzņēmumu (zemnieku, piemājas un lauku palīgsaimniecību) vadītāju aptauju, kas deva 1838 apstrādei derīgas anketas.

Šī aptauja gan, kā jau rāda tās nosaukums, necentās savākt kādas "objektīvas" ziņas par saimniecībām, piemēram, ražošanas apjomiem, ienākumiem, peļņu utt. Konjunktūras aptaujās ievāc tikai "subjektīvus" novērtējumus, atbildes reģistrējot ar jēdzieniskiem pašvērtējumiem, piemēram, labāk — sliktāk, vairāk — mazāk utt. Tomēr, savācot vairākus simtus šādu atbilžu, datu subjektīvā nokrāsa zūd. Nepamatoti optimistiskas un pesimistiskas atbildes savstarpēji kompensējas, izlīdzinās, atklājot vispārējās tendences. "Lielā skaita likuma" darbības rezultātā subjektīvās atbildes labi, pat samērā precīzi atspoguļo objektīvos procesus un izmaiņas. Tādēļ šādiem datiem ir gan zinātniska, gan praktiska nozīme.

Dominē vidējā izglītība

Lauku saimniecību vadītājus pēc izglītības esam grupējuši četrās grupās, un to īpatsvars visu respondentu kopskaitā ir šāds: ar augstāko izglītību — 10%; ar vidējo speciālo lauksaimniecisko izglītību — 25%; ar vispārējo vidējo izglītību — 29% un ar pamatskolas un zemāku izglītību — 36%. Šādā grupējumā modālā (visizplatītākā) lauksaimnieku izglītība diemžēl joprojām ir pamatskola. Taču, apvienojot vienā grupā visus vidējo mācību iestādi beigušos, šīs grupas īpatsvars ir 54%. Tātad vairāk nekā pusei lauksaimnieku ir vidējā izglītība. Tas jau ir cerīgāk, un, ja pierādīsim un pārliecināsim, ka arī zemniekam ir jābūt izglītotam, tad tikai pamatskolu beigušam ģimene vairs neuzticēs vadīt ne savu mazuzņēmumu, ne mājsaimniecību. Uzradīsies vai nu dēls, vai meita, kas vairāk skolā gājuši...

Pamatjautājumi

Aptaujas veidlapā bija ietverti deviņi pamatjautājumi, kas raksturo saimniecības vispārējo stāvokli, finansu situāciju un nākamā gada izredzes (skat. 1.tabulas pirmo — teksta — aili).

Tabulā redzams, ka gandrīz uz visiem jautājumiem vairāk nekā puse atbildētāju ir devuši neitrālas, izvairīgas atbildes. Tā varam secināt ne vien par visu zemniecību kopumā (skat. arī iepriekš minēto rakstu), bet arī visām izdalītajām grupām, vadoties no saimnieka izglītības. Pēc neitrālo atbilžu biežuma pat grūti uztvert kādas manāmas atšķirības izglītības grupās.

Atšķirības parādās, aplūkojot, cik bieži un kādos jautājumos saimnieki ir devuši un uzdrošinājušies dot pozitīvas atbildes. Šeit ir vērojama noteikta likumsakarība: augstākas izglītības grupās vairāk pozitīvu atbilžu — un otrādi.

Piemēram, ražotās produkcijas pieaugumu aptaujas (1998) gada laikā ir varējuši uzrādīt 23% no saimniekiem ar augstāko izglītību, 20% — ar vidējo lauksaimniecības izglītību, 12% — ar vispārējo vidējo izglītību un tikai 8% no tiem, kuriem izglītības līmenis zem vidējā.

Saimnieki ar augstāku izglītības līmeni biežāk paredz palielināt apsaimniekojamās zemes platību (13; 10; 4; 2% — procentu skaitļi iepriekšējā secībā), palielināt kapitālieguldījumus (29; 26; 22; 8%), līdz ar to ir iespējams prognozēt saimniecības ekonomiski finansiālā stāvokļa uzlabošanos (25; 30; 18; 4%).

Tāpat izteiksmīgi ir negatīvo vērtējumu biežumi. Savas saimniecības finansiālo stāvokli pārskata gadā vērtē kā sliktu 43% saimnieku ar augstāko izglītību, 48% ar vidējo lauksaimniecības izglītību, 49% ar vidējo vispārējo izglītību un 56% ar pamatskolas izglītību. Likumsakarīgi dažāds ir arī pesimistu īpatsvars jautājumā par paredzamo finansiālo stāvokli pēc gada (23; 28; 31; 33%), kapitālieguldījumu samazināšanos (12; 16; 18; 22%) un citos jautājumos.

Vienlaikus jāatzīmē, ka caurmērā vispesimistiskākās atbildes visās izglītības grupās saistītas ar saimniecības finansiālo un vispārējo stāvokli. Smagā krīze, kas piemeklē Latvijas laukus, negriež ceļu nevienam, neraugoties, kāda tā izglītība. Tikai laba izglītība dod labākas iespējas pārvarēt grūtības. Mūsu pētījums apstiprina, ka to izdodas izdarīt biežāk.

Kam parāds kļūst brālis

Pagājušajā gadsimtā un vēl šī gadsimta pirmajā pusē vairums latviešu zemnieku dzīvoja un saimniekoja pēc sena sakāmvārda "parāds nav brālis". Daļa zemnieku šo tikumu tur svētu joprojām. Taču modernās tirgus ekonomikas apstākļos tā saimniekot kļūst arvien grūtāk. Var jau neaizņemties naudu bankā, nepirkt preces uz kredīta, vārdu sakot, netaisīt parādus. Bet neaizdot citiem zemnieks vairs nespēj. Visi zinām, ka zemniekam par piegādāto produkciju nemaksā uzreiz, bet tikai pēc īsāka vai ilgāka laika. Vājie zemnieki ir spiesti kreditēt ekonomiski spēcīgos pārstrādes uzņēmumus. Jo viņi nav ne vispārēji, ne vietēji monopolisti kā pārstrādes uzņēmumi, zemniekiem nav spēcīgu lobiju valsts pārvaldes institūcijās.

Dzīves realitātes maina zemnieku attieksmi pret kredītu. Augstāka izglītība veicina šo tikumu maiņu. Uz jautājumu, vai saimniecībai ir parādi, pozitīvu atbildi deva 22% saimnieku ar augstāko izglītību; 19% — ar vidējo lauksaimniecības izglītību; 13% — ar vispārējo vidējo izglītību un tikai 9% — ar pamatskolas izglītību (no attiecīgo grupu respondentu skaita).