Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

Gaļina Žukova. Eiropas Savienības tiesību piemērošana 

Šis raksts sagatavots pētījuma par Eiropas Savienības tiesību piemērošanu jaunajās divpadsmit dalībvalstīs, kas ES valstu saimei ir pievienojušās kopš 2004.gada 1.maija, ietvaros. Tomēr, ņemot vērā darba tēmas aktualitāti, pēc pārrunām ar vairākiem ES tiesību speciālistiem – advokātiem, tiesnešiem, ministriju darbiniekiem – tika nolemts nevilcināt darba rezultātu publicēšanu un izplatīšanu Latvijā. Cerams, ka šis darbs veicinās interesi un diskusiju par ES tiesību piemērošanu Latvijā, turklāt autore būs pateicīga par šā darba komentāriem.

2007.gadā Eiropas Komisija nāca klajā ar paziņojumu “Rezultātu Eiropa – Kopienas tiesību aktu piemērošana”. Šajā paziņojumā ir paredzēts: “Eiropas Savienības pamatā ir tiesības, savu politiku tā īsteno ar tiesību aktiem, un tā pastāv, jo ievēro tiesiskumu. Cik lielā mērā tai izdosies sasniegt līgumos un tiesību aktos izvirzītos mērķus – tas ir atkarīgs no tā, cik efektīvi dalībvalstis piemēros Kopienas tiesību aktus. Tomēr likumiem tikai tādā gadījumā ir jēga, ja tos pareizi piemēro un ievieš. (..) Nespēja reaģēt uz šo izaicinājumu vājinās Eiropas Savienības pamatus. Ja tiesību aktus pareizi nepiemēro, pastāv risks, ka netiks sasniegti Eiropas politikas mērķi un līgumos garantētās brīvības varēs īstenot tikai daļēji. (..)”

Proti, bieži ir nācies dzirdēt apgalvojumu, ka ES mērķu īstenošanas veiksme lielā mērā ir atkarīga no pareizas un efektīvas Eiropas tiesību piemērošanas. Šī piemērošana notiek dažādos līmeņos. Tomēr galvenais un vissvarīgākais ir pats pirmais – valsts līmenis. Kvalitāte, ar kādu ES tiesības tiek transponētas valsts tiesību sistēmā, tas, kā valsts ierēdņi piemēro šīs tiesības, un tas, kā šīs tiesības interpretē valsts tiesas, ir indikatīvi pārbaudījumi, pēc kuru rezultātiem ES pilsoņiem veidojas viedoklis par Eiropas Savienību.

Kristīne Neimane. Prasības nodrošinājuma nozīme civilprocesā 

Nesen “Jurista Vārdā” izlasīju zvērināta notāra E.Virko rakstu “Zemesgrāmatu pieejamība un ticamība”, kura ietvaros skarta tāda būtiska un sāpīga tēma kā prasības nodrošinājums un tā prioritāte attiecībā pret citiem nostiprinājuma lūgumiem. Rakstā autors cita starpā izsaka viedokli, ka tiesu pieņemtajiem prasības nodrošinājumu lēmumiem piemērot reģistrācijas prioritāti zemesgrāmatā būtu aplami. Pēc iepazīšanās ar autora argumentiem un motivāciju, kā arī nesaudzīgo Senāta lēmumu kritiku nolēmu, ka ir piemērots brīdis akcentēt uzmanību uz jautājumu, par kuru ir maz diskutēts, bet kurš jau sen ir sasāpējis un aktuāls. Proti, tā ir prasības nodrošinājuma jēga, nozīme un realizācijas iespējas, kā arī tas, ko un kā prasības nodrošinājums garantē personai, kura vēršas tiesā pēc savu aizskarto tiesību un interešu aizsardzības.

Gribētu oponēt zvērināta notāra izteiktajam viedoklim, kurš apstrīd tiesas lēmumu par prasības nodrošinājuma prioritāti, jo faktiski autora paustā nostāja ir solis atpakaļ, nevis uz priekšu. Domāju, ka mani sapratīs ikviens jurists, kurš ikdienā saskaras ar reāliem tiesu procesiem un reāliem prasītājiem, kuru aizskartajām interesēm nepieciešama tiesas aizsardzība, tajā skaitā un jo īpaši prasības nodrošinājuma veidā. Uzreiz jāmin, ka no likuma viedokļa prasības nodrošinājums kalpo ne tik daudz paša prasītāja interešu aizsardzībai kā iespējamā tiesas sprieduma izpildes aizsardzībai, kā tas ir minēts Civilprocesa likuma 137.panta pirmajā daļā. Skatoties no šāda skatupunkta, jautājums par prioritāti vairs neliekas sarežģīts, jo, ja likums aizstāv un nodrošina visupirms un galvenokārt iespējamā tiesas sprieduma izpildi, tad tam ir jābūt apveltītam ar attiecīgām procesuālām prioritātēm, un tāds tas arī ir (Civilprocesa likuma 142.pants).

“Jurista Vārda” redakcija