Rihards Pīks, Saeimas priekšsēdētāja biedrs, — "Latvijas Vēstnesim" vakar, 8. septembrī

Turpinājums no 1.lpp.

— Jūs kādu laiku bijāt arī kultūras ministra amatā. Kā jūs salīdzinātu to laiku un tagadējo darba slodzes un atbildības līmeņa ziņā?

— Man kā kultūras ministram darba slodze, protams, bija ievērojami lielāka. Pirmkārt, jau tāpēc, ka tikai apmēram gads bija pagājis, kopš tika atjaunota Kultūras ministrija. Otrkārt, daudzi cilvēki aizvien vēl orientējās uz valsts vispārējo un noteicošo ietekmi kultūras jomā. Turklāt kultūras ministram, tāpat kā ārlietu ministram, ir ļoti daudz tā saukto valsts protokola pienākumu. Ir arī daudz kultūras pasākumu, uz kuriem aizvien aicina kultūras ministru. Sevišķi sākumā es centos piedalīties visur, lai labāk izprastu kultūras nozares vajadzības un iespējas. Daudz straujāk bija jāvirza uz priekšu dažādi likumprojekti, piemēram, kultūrkapitāla likuma projekts.

Saeimā darba sistēma ir jūtamāk iestrādāta. Līdz ar to slodze nav tik liela. Protams, arī te iznāk piedalīties pasākumos vakara stundās. Man, atklāti runājot, pat reizēm liekas, ka darba šajā amatā ir par maz. Bet tas laikam taču ir salīdzinājums ar agrākajos gados aizvadītajām darba gaitām īpašā sasprindzinājumā.

— Kā jums izdodas saglabāt politisko neitralitāti un objektivitāti Saeimas Prezidija locekļa amatā, vienlaikus esot Tautas partijas frakcijas deputātam?

— Par Saeimas Prezidija darbu varu teikt, ka tas loģiski un mērķtiecīgi tiek virzīts uz Saeimas darba procesa sakārtošanu. Tur nekādu politiku nevarētu iejaukt. Teorētiski jau it kā varētu būt situācijas, kur vajadzētu izlemt — iekļaut plenārsēdes darba kārtībā to vai citu jautājumu agrāk vai vēlāk. Vienīgi tur varētu izpausties kādas politiskas intereses, kad kādam politiskam spēkam varētu likties svarīgāks viens likumprojekts, citam — kāds cits. Bet, manuprāt, tas varētu būt vienīgais politiskās ieinteresētības gadījums. Taču pagaidām es neesmu manījis nekādas domstarpības pat Saeimas plenārsēžu darba kārtības ieplānošanā. Prezidija darbs ir īpaši lietišķs, un tā galvenais uzdevums ir ritmiski sakārtot plenārsēžu darba gaitu.

Kas attiecas uz politiku, arī savā Tautas partijā es pārzinu ārpolitikas jautājumus, būdams ārpolitikas un aizsardzības komitejas vadītājs. Tā ka šī joma man ir iestrādāta.

— Kas, jūsuprāt, būtu nozīmīgākais, ko Saeimai vajadzētu paveikt šajā rudens sesijā — līdz Ziemassvētkiem?

— Ļoti svarīgi būtu, lai Saeima pieņemtu nepieciešamos likumus jau līdz Helsinku sanāksmei jeb Eiropas Savienības dalībvalstu vadītāju apspriedei, kas notiks decembrī. Proti, līdz Eiropas Savienības ziņojumam par progresu ES kandidātvalstīs. Tātad vēlams līdz oktobra beigām vai novembra sākumam. Runa ir par autortiesību likumu jaunā redakcijā, komerclikumu un dažiem citiem.

Sevišķi būtiska būs nākamā gada valsts budžeta apspriešana un apstiprināšana. Tas būs diezgan grūts jautājums, jo tur būs vajadzīga ļoti līdzsvarota attieksme. Pieļauju, ka tur būs gan lietišķas un principiāla rakstura diskusijas, gan arī dažkārt pieredzētas populisma izpausmes. Domāju, ka tas būs ļoti svarīgs likums — par valsts budžetu —, kas Saeimai noteikti jāpieņem jau līdz Ziemassvētkiem.

— Tagad Saeimas budžeta līdzekļu izmantojums, tāpat kā visā valstī, ir krietni ierobežots. Kā šie taupības apstākļi varētu ietekmēt Saeimas ārpolitisko darbību?

— Ir, ja tā varētu teikt, trīs veidu komandējumi uz ārvalstīm. Pirmkārt, jau plānotie komandējumi uz manis jau nosauktajām starptautiskajām organizācijām, kurās mēs esam dalībvalsts. Tur jau iepriekš ir zināms, cik būs gadskārtējo sēžu un kāds būs dalībnieku sastāvs. Ir arī Saeimas priekšsēdētāja vizītes, kas tiek plānotas gadu uz priekšu. Bet ir diezgan daudz arī neplānoto pasākumu. Tiem ir atstāts nedaudz naudas rezervē, taču pirmajā pusgadā atvēlēto izdevumu limits ir pārsniegts. Saprotamu iemeslu dēļ. Pirmajā pusgadā, kad galu vēl neredz, liekas, ka plānotie līdzekļi vēl daudz ko atļauj. Turklāt sakarā ar to, ka gaidāmas Eiropas Savienības dalībvalstu vadītāju izšķirīgās sarunas šā gada beigās, ir kļuvuši intensīvāki sakari ar daudzām ES dalībvalstīm. Tad nu nākas pieņemt radikālus lēmumus. Piemēram, Saeimas delegācija ir uzaicināta gan uz Francijas Republiku, pēc Francijas Senāta ielūguma, gan uz Ķīnas Tautas Republiku. Abi piedāvājumi attiecas uz oktobri un novembri. Skaidrs, ka mēs izšķīrāmies par Franciju. Jo Francijas pozīcija Helsinku sanāksmē būs ļoti būtiska. Līdz šim francūži ir bijuši diezgan atturīgi attieksmē pret mums. Bet skandināvi un vācieši aizvien saka — mēs jau jūs atbalstīsim tāpat kā līdz šim, bet parunājiet ar tiem, kas mazliet šaubās, vairāk kontaktējieties ar viņiem. Tā, lūk, bija jāizšķiras starp divām lielvalstīm.

Mēs esam spiesti arī ierobežot daudzus komandējumus, kas saistīti ar uzaicinājumiem atsevišķiem deputātiem vai deputātu grupām. Ja ir uzaicinājums no kādas valsts parlamenta, tā ir viena lieta, bet, ja no kādas starptautiskas organizācijas — tas ir pavisam kas cits. Katrs deputāts var braukt, uz kurieni vien vēlas, un tikties, ar ko vien grib, bet, ja vien ir iespējams, tad labākajā gadījumā mēs varam apmaksāt deputātam vien dienas naudu. Bet pārējā ceļa nauda un uzturēšanās nauda ir jārod pašam.

Tātad ir plānotie pasākumi, starpparlamentu organizāciju uzaicinājumi un tikai pēc tam iespēju robežās viss pārējais.

— Vai jums pašam drīzumā paredzamas vizītes ārzemēs?

— Man ir paredzams viens jau iepriekš ieplānots pasākums, — Starpparlamentu savienības rudens sesija Berlīnē, kas notiks no 9. līdz 16. oktobrim. Tas ir lielākais pasākums tuvākā nākotnē, un es tur piedalīšos kā Saeimas priekšsēdētāja biedrs. Varbūt man būs iespēja doties arī uz Parīzi pēc Francijas Senāta uzaicinājuma. Bet citas ārzemju vizītes man kā Saeimas priekšsēdētāja biedram nav paredzētas.

Ir jau arī man uzaicinājumi apmeklēt ārvalstu kolēģus kā Tautas partijas pārstāvim, bet tie nepavisam nav saistīti ar valsts budžeta līdzekļiem un ar manu darba laiku, jo tie ieplānoti sestdienās un svētdienās.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktors