Prof. Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents:

Atsūtītie ievadvārdi Latvijas Zinātņu akadēmijas un Alūksnes rajona padomes kopsēdē Alūksnē 1999.gada 3.septembrī

Latvijas Zinātņu akadēmija ar lielu ieinteresētību nu jau ceturto gadu Letonikas programmas ietvaros rīko savas izbraukuma sēdes Latvijas novados. Ziemeļvidzemē un Alūksnē esam pirmoreiz. Šīs sēdes, ko veltām katra rajona vai pilsētas vēstures un kultūrvēstures problēmām, vietējo pārvaldes un kultūras darbinieku un "akadēmiķu" kopīgā sarunā nereti dod jaunus risinājumus, impulsus, arī jaunas publikācijas. Šīs sarunas liek apzināties mūsu kopīgo lepnumu un arī sāpi, aizdedzināt klausītājos intereses dzirkstelīti. Ir labi, ja tas izdodas, īpaši ja piedalās arī jaunieši, kā tas redzams no šīsdienas sēdes darba kārtības, kurā pieteikti jaunie alūksnieši.

Alūksnes rajons, vairāku kaimiņu tautu saimnieciskās rosības un kultūras saskares vieta, izsenis ir veidojies ļoti īpatnēji, tas ir daudz devis Latvijas vēsturei un katram no mums, arī man personīgi.

Ar Alūksni saistās Ziemeļvidzemes kultūras tradīcijas, kas sakņojas tālā pagātnē. Ernsta Glika vārdu un viņa veikumu zina vai katrs Latvijas iedzīvotājs. Pat slavenais Voltērs, rakstot Pētera I biogrāfiju, ir pieminējis Alūksni: "1702.gadā Šeremetjevs dodas uz priekšu, liek maksāt kontribūciju un ieņem Marienburgas pilsētiņu uz Livonijas un Ingrijas robežas. Ziemeļos ir daudz pilsētu ar šādu vārdu, bet šī, kaut arī vairs nepastāv, tomēr ir ievērojamāka par citām valdnieces Katrīnas dēļ." Valdniekus visi spiesti ievērot. Prāvesta Glika audžumeita Katrīna I, Marta Skavronska jeb, kā viņu raksturo mūsu godājamais vēsturnieks Edgars Dunsdorfs, "latgaliete Marta Kraukle, kas vēlāk valdīja kā ķeizariene Katrīna (vēsturē apzīmēta par Katrīnu I"), parakstīja rīkojumu par Pēterburgas Zinātņu akadēmijas darbības uzsākšanu 1725.gada 20. novembrī, piedalījās tās pirmajā kopsapulcē. Krievijas Zinātņu akadēmija savulaik daudz darījusi Latvijas dabas bagātību un tautas izpētē. Ar tās materiālo un morālo atbalstu izdotas Krišjāņa Barona "Latvju dainas".

Katrs novads ir slavens ar saviem ļaudīm, arī zinātnē. Bejas pagastā dzimušais Aleksejs Dzens —Ļitovskis (1892—1981), slavenais ģeologs, zinātniskās novadpētniecības celmlauzis, zinātnes vēsturnieks un publicists, pētīja sāls atradnes Karabogazgola līcī, risināja minerālūdeņu problēmas t.s. Baltijas ieplakā. Manā istabā ir viņa dāvāts suvenīrs — no kāda tālu zemju minerāla veidota strazda figūriņa. Pirms simt gadiem Jaunlaicenes pagastā piedzima Leonīds Slaucītājs (1899 — 1971), matemātiķis, magnētisko lauku vētru pētnieks, arī gleznotājs, komponists, rakstnieks, trijās universitātēs — Latvijas, Štutgartes, Sidnejas — piešķirtu doktora grādu īpašnieks. Viņa darbības lauks bija visa pasaule — Latvija, Krievija, Itālija, Francija, ASV, Vācija, Argentīna, Austrālija. Viņš vadīja ģeomagnētiskos darbus Antarktīdas ekspedīcijā (1955 —1957) un izveidoja Trelevanas magnētisko observatoriju Patagonijā.

Jaunlaicenes pagasts devis vēl vienu izcilu latviešu kultūras darbinieku — mūsu Zinātņu akadēmijas goda locekli diriģentu Haraldu Medni. Atceros, kā tas bija, kad Dziesmu svētku kopkoris, Maestro rokas vadīts, atmodināja "Gaismaspili" 1965.gadā. Pieminēšu arī, ka Alūksnē dzimušais pārtikas tehnoloģijas profesors Pāvils Zariņš nule saņēma pirmo Zinātņu akadēmijas un akciju sabiedrības "Aldaris" gada balvu zinātnē, kuru man bija gods pasniegt šim leģendārajam alus darīšanas veterānam.

Īpaši atgādināt vēlētos divus citus latviešu kultūras cilvēkus — Leo Kokli un Ojāru Vācieti, kurus iedrošinos uzskatīt par saviem personiskajiem draugiem. Ar Ojāru draudzēšanās bija, tā sakot, caur fluīdiem — itin kā nejaušām, epizodiskām, tomēr ļoti principiālām sarunām, tikšanās reizēm. Apmainījāmies grāmatām, vēstulēm. Toties mazais mākslas rūķis Leo bija pat kādu laiku iedzīvojies mūsu ģimenē, aizrautīgi gleznoja, arī mana tēva Medicīnas vēstures muzejam, runāja, smējās. Neaizmirsīšu nakti, kad saņēmu ziņu par viņa pēkšņo aiziešanu Mūžībā, viņam šogad būtu 75, bet toreiz tikai 40. Laiks rit. Ar Alūksni saistās arī slavenā ķirurga Kristapa Keggi bērnība — mani viņš kādreiz ir nosaucis par savu brāli, jo viņa vectēvs Ludis Bērziņš bija skolojis Paulu Stradiņu, bet viņa tēvs Dr. Jānis Keggi savukārt strādāja mana tēva ķirurģiskajā klīnikā. Epizodiski tiekamies, kad Kristaps iegriežas savā dzimtenē, pārmijam kādus vārdus, arī par Alūksni.

Ar Alūksnes pusi man saistās studentu gadu rudeņi, talkas kolhozā starp Trapeni un Ilzeni, Gunāra Priedes lugām līdzīgas noskaņas, saskare ar vietējiem cilvēkiem, igauniski runājošiem "leiviem", kuru izcelsmi vēlāk pārspriedām ar igauņu valodnieku Paulu Āristi. Maz zinu novada tagadējās problēmas, būdams saistīts ar Latvijas dienvidaustrumu novadu — Sēliju. Taču domāju, ka visiem Latvijas novadiem ir daudz kopēju problēmu, arī jaunās administratīvi teritoriālās reformas kontekstā, vai tā veidosies pareizi, atbilstoši novada interesēm un kāda, piemēram, izskatīsies Austrumvidzeme, cik komfortabli jutīsies Alūksne jaunajā situācijā, arī kultūrpolitiski.

Labprāt būtu šo dienu pavadījis ziemeļnieciskajā Alūksnē, ne tikai gremdējoties elēģiskās atmiņās un pagātnes reminiscencēs, taču pēdējais laiks ir pārāk spraigs, arī Rīgā rit nepārtraukts pasākumu un sēžu virpulis, no kura grūti izrauties. Mēs pašreiz gatavojam Rīgā Baltijas intelektuālās sadarbības konferenci ar plašu problēmu loku, kas varētu veicināt Baltijas vienotību un orientāciju uz nākamā gadu tūkstoša jaunajām vērtībām, nepiemirstot vēstures tradīcijas. Alūksne atrodas mazliet atstatu no "Baltijas ceļa" trases, bet, kā man stāstīts, ir dzīvojusi tam līdzi, piedalījusies tajā, un arī tagad piedalās Baltijas ceļā uz labāku nākotni mums visiem.

Novēlu Alūksnei nezaudēt pareizo orientāciju, orientāciju uz pašu savdabības saglabāšanu, uz saimniecisku rosmi, pārejas laikmeta grūtību pārvarēšanu, nezaudējot savas intelektuālās vērtības un gaišus jauniešus šajā pusē.

Šī Zinātņu akadēmijas sēde, domāju, varētu ļoti daudz dot pašiem atbraucējiem rīdziniekiem Alūksnes vērtību izpratnē, to vērtību izpratnē, kas rodamas tā saucamajā provincē un kas bieži vien pārspēj galvaspilsētas jezgu. Ja šī saskare ko dotu arī alūksniešiem, tad atvasaras diena nebūtu veltīgi pavadīta.

Lūdzot atvainot manu izpalikšanu, sirsnīgi sveicu visus sēdes dalībniekus, novēlu jaunus rosinājumus un gaišas domas.