Daidžests. Citu rakstītais

"Dziedāt citu dziesmu"

"The National Interest"

— Summer 1999

Nobeigums. Sākumu skat. iepriekšējā preses pārskatā

Šīs realitātes normas nosaka amerikāņu produkcija, amerikāņu darbības veids un amerikāņu populārā kultūra, kas kopā veido "Amerikas standartus". Daudziem igauņiem un latviešiem būt rietumnieciskam nozīmē līdzināties visdrīzāk amerikānim un nevis rietumeiropietim. Igaunijas un Latvijas tautas saimniecībās dinamiskāk veidojošies sektori balstās uz šo Rietumu realitāti - tie ir augstās tehnoloģijas, augsti attīstīta servisa un komerciālie sektori. Lielākā daļa no ekonomiskās enerģijas Igaunijā un Latvijā padara šīs valstis rietumnieciskākas, mazāk nacionālas un mazāk krieviskas. (Izņēmums ir krievu pagrīdes un ārzonu ekonomika, kurai ir pašai sava enerģija ar neveselīgām novirzēm).

Šai amerikanizētajai realitātei ir raksturīgas jau tagad lielas un vēl joprojām pieaugošas sociālās atšķirības - atšķirības starp bagātajiem un nabadzīgajiem, starp jaunajiem un vecajiem cilvēkiem, starp privātajiem un sabiedriskajiem pakalpojumiem. Amerikāniskajā realitātē zaudētāji un neveiksminieki Rīgas un Tallinas ielās vairāk krīt acīs nekā veiksminieki un augšslāņi; šīs realitātes skumjākie pārstāvji ir pensionāri - veci, slimi, nabadzīgi un vientuļi.

Amerikāniskās realitātes uzkrītošā izrādīšanās un tās spēcīgā klātesamība ir visaptveroša un izteikta. Kad es ar autobusu no Tallinas iebraucu Rīgas piepilsētā, pa logu tālumā es ieraudzīju karoga kātos uzvilktus trīs lielus sarkanus karogus ar dzeltenām zīmēm. Es neticīgi sāku domāt, vai patiešām ir iespējams, ka Rīgā vēl joprojām plīvotu padomju sarkanie sirpjāmurotie karogi. Protams, ka tas nav iespējams. Tie bija kāda Makdonalda restorāna sarkanie karogi un dzeltenās zīmes bija Makdonalda emblēmas. Tagad Makdonalda karogi ir parasta lieta Latvijā.

Tā kā Igaunija un Latvija nevis vienu, bet jau divas reizes ir izveidojušās un kļuvušas pazīstamas kā "dziedošās valstis", man šķita pats par sevi saprotams aizvest uz mājām kādus mūzikas ierakstus no izslavētajiem Dziesmu svētkiem. Mani meklējumi pusducī mūzikas ierakstu veikalu kā Tallinā, tā arī Rīgā gandrīz beidzās ar neveiksmi, jo piedāvāti tika tūkstošiem dažādi igauņu un latviešu jaunā laikmeta ieraksti - tehnoroka un smagā metāla stilā. Beidzot kā Tallinā, tā arī Rīgā tikai vienā vienīgā veikalā man izdevās atrast vienu vienīgo kaseti (pat ne CD) ar Dziesmu svētku mūziku.

Igaunijas un Latvijas mērķi ir kļuvuši visai skaidri. Kaut arī vēlamākais mērķis varētu atrasties kaut kur Savienotajās Valstīs, tomēr reālais mērķis atrodas turpat tuvumā.

Igaunija veidojas par sava veida Dienvidu Somiju. Igaunija ir pārpilna ar somu precēm, somu investīcijām, somu uzņēmējiem un tūristiem. Somija rāda Igaunijai paraugu tam, kāda tā varētu un kādai tai vajadzētu kļūt (un kāda tā arī būtu bijusi, ja nebūtu eksistējusi pusgadsimtu ilgā padomju okupācija un virskundzība). Taču Somija par labklājīgu valsti ar attīstītu sabiedrību kļuva 1960. gadus - laikā, ko raksturo sociāldemokrātiskā politika un reģionālā (Ziemeļeiropas) saimnieciskā sadarbība. Igaunija mēģina kļūt par pārtikušu valsti ar attīstītu sabiedrību 1990. gados - pavisam atšķirīgā laikmetā, kam ir raksturīga brīvā tirgus politika un globālā (amerikāņu vadītā) saimniecība. Rezultātā Igaunija kļūs par nabadzīgāku un prastāku Somijas kopiju. (Tā jau tagad ir pārvērtusies par vietu, uz kuru nedēļās nogalē dodas somi, lai meklētu prastākas izpriecas).

Latvija, vai ,pareizāk sakot - Rīga pārvēršas par sava veida Austrumu Hamburgu. Kā Rīgā, tā arī Hamburga ir lielas ostas pilsētas ar komplicētu un multikulturālu sabiedrību. Pirms 1914.gada Rīgas ekonomikā noteicošo lomu spēlēja lielā un bagātā vācu minoritāte. Kaut arī vācieši nekad vairs nekļūs par demogrāfiski nozīmīgu spēku, ir ļoti iespējams, ka ar savām tirdzniecības, investīciju un tūrisma saitēm tie atkal ieņems nozīmīgas ekonomiskās pozīcijas.

Neskaitot Somijas un Vācijas pievilkšanas spēku, Baltijas valstīm ir jārisina vesela gūzma politiskas, ekonomiskas un militāras dabas jautājumu, kuru risinājuma rezultāti galu galā arī noteiks šo valstu identitāti. Katrs no šiem jautājumiem ir saistīts ar Baltijas iespējamajām attiecībām ar Rietumu starptautiskajām organizācijām, jo īpaši ar Eiropas Savienību un NATO. Taču savā ceļā uz Rietumiem Baltijas valstīm ir jāapiet kāds nopietns šķērslis. Visu triju augstāk minēto realitāšu sadures punktā atrodas politiskais jautājums par krievu minoritātes statusu. Rietumvalstu valdības un starptautiskās organizācijas izdara spiedienu uz Baltijas valstīm, lai tās krieviem piešķirtu savu pilsonību un vienlīdzīgas politiskās tiesības. Nav noslēpums, ka Eiropas Savienība progresu šajā virzienā ir padarījusi par priekšnoteikumu jautājuma izskatīšanai par uzņemšanu ES. Rietumu uztverē tas vienkārši ir jautājums par universālajām cilvēktiesībām, par indivīda brīvību un vienlīdzību. No baltiešu redzes viedokļa pilntiesīgas pilsonības un vienlīdzīgu tiesību piešķiršana krieviem nozīmētu atkārtotu ieslīgšanu krieviskās realitātes tumšajā bezdibenī. Ar formālu uzņemšanu Rietumu starptautiskajās organizācijās Baltijas valstu tautas varētu kļūt rietumnieciskākas pēc formas, taču par to nāktos maksāt ar lielāku pārkrievošanos pēc satura.

 

NATO jautājums

Krievisko un rietumniecisko realitāšu saskares punktā atrodas jautājums par Baltijas valstu militāro situāciju, un jo īpaši - jautājums par NATO paplašināšanu.

Pašas Baltijas valstis aktīvi vēlas iestāties NATO. Starp igauņiem un latviešiem jautājumā par iestāšanos NATO vienprātība droši vien ir lielāka nekā starp čehiem vai ungāriem. Kā igauņi, tā latvieši uzskata līdzdalību Aliansē par galīgo un, iespējams, pat par vienīgo garantiju, ka tiem no Krievijas puses nekad vairs nedraudēs okupācija un uzkundzēšanās. Igauņi un latvieši ir iegaumējuši (varbūt pat pārāk labi) to mācību, ka jebkāda tiem iespējamā nacionālā neatkarība var eksistēt tikai vispārīgākas atkarības ietvaros no Rietumu visspēcīgākās lielvalsts, un Amerika (stipra un pārāka par citiem, labvēlīga, bet tomēr atsvešināta) šo lomu izpilda spīdoši. Burti NA saīsinājumā NATO patiesībā nozīmē ne vien Ziemeļatlantiju ( North Atlantic ), bet arī ar nukleārajiem ieročiem bruņoto Ameriku. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ daudzi baltieši ar tādu entuziasmu uzskata, ka būt par rietumnieku nozīmē līdzināties amerikānim.

Baltiešu idejas par drošību var šķist pašsaprotamas, ja ņem vērā Baltijas valstu stratēģisko pozīciju. Tomēr, tikai nedaudz pārbīdot drošības akcentu ziemeļu virzienā (t.i., no Igaunijas un Latvijas uz Somiju) mēs redzam, ka ir iespējams izdarīt pavisam cita veida secinājumus.

Pirms 1939.gada Somiju arī parasti pieskaitīja Baltijas valstīm kopā ar pārējām trim. Krievijas carisma laikā visu četru tautu situācija bija aptuveni tāda pati (lai gan somiem bija piešķirta nedaudz lielāka autonomija). Pirmā Pasaules kara un Krievijas revolūcijas juku laikos notikumi visās četrās teritorijas atkal risinājās apmēram tādā pašā veidā (kaut arī Somiju vācu un padomju okupācijas armijas skāra mazāk). Arī starpkaru periodā visu četru tautu vēsturiskā pieredze bija līdzīga (lai gan somiem Lielās depresijas laikā izdevās saglabāt savu demokrātisko politisko sistēmu).

1939.gada rudenī Staļins visām četrām Baltijas valstīm izvirzīja līdzīgas militāra rakstura prasības. Taču tad starp Somiju un trim pārējām Baltijas valstīm izveidojās būtiska atšķirība. Somi 1939.-1940.gada Ziemas karā uzsāka bruņotu cīņu pret šim prasībām, bet Igaunija, Latvija un Lietuva tām piekāpās. Tā rezultātā 1950. Somiju vairs neuzskatīja par Baltijas valsti, bet gan par Ziemeļvalsti - kopā ar Zviedriju, Dāniju, Norvēģiju un Islandi. Apmēram tajā pašā laikā Igaunija, Latvija un Lietuva tika definētas vienīgi kā Baltijas republikas Padomju Savienības sastāvā. Aukstā kara laikā Somijai, bez šaubām, bija neiespējami pat domāt par iestāšanos NATO. Turklāt, ņemot vērā jutīgās attiecības ar Padomju Savienību, arī pārējās Ziemeļvalstis izvēlējās ar NATO uzturēt daudz atturīgākas un nepilnīgākas attiecības nekā, teiksim, Nīderlande vai Beļģija. (Zviedrija oficiāli bija neitrāla; Norvēģija un Dānija neļāva izvietot NATO spēkus savās teritorijās; savukārt Islandei nemaz nebija savu bruņoto spēku). NATO Ziemeļu flangs organizācijas ziņā bija pilnīgi atšķirīgs un daudz neuzkrītošāk izveidots kā Centrālā fronte.

Būtībā Somija noslēdza lielu darījumu ar Padomju Savienību (un arī ar NATO), saskaņā ar kuru tā, atsakoties no militārās un stratēģiskās neatkarības, saglabāja politisko, ekonomisko un kultūras neatkarību. Būdama Padomju Savienības stratēģiskajā ietekmes sfērā un neuzturot nekādus militāros sakarus ar Rietumiem, politiskajā, ekonomiskajā un kultūras ziņā Somija atradās Rietumu ietekmes sfērā. Visus Aukstā kara gadus tā saglabāja savu demokrātisko politisko sistēmu, vispirms iestājās Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijā (EFTA), un pēc tam kļuva arī par Eiropas Kopienas dalībvalsti. Tas bija daudzinātais, bet dažu ieskatā - bēdīgi slavenais "finlandizācijas" ceļš. Tagad, izmantojot vēsturiskā atskata priekšrocību, rodas pārliecība, ka Somija no tā ir tikai ieguvusi.

Ja Aukstā kara apstākļos NATO Ziemeļu flangā esošajai Somijai "finlandizācija" izrādījās laba un saprātīga politika, vai ir iespējams, ka pēc-Aukstā kara periodā kaut kas tamlīdzīgs varētu izrādīties par labu un saprātīgu politiku Baltijas valstīm, kas atrodas pie NATO austrumu robežas? Kādēļ gan Baltijas valstis militārajos un stratēģiskajos jautājumos nevarētu atrasties Krievijas ietekmes sfērā, vienlaikus atrodoties Rietumu ietekmes sfērā politiskajos, ekonomiskajos un kultūras jautājumos?

Lai arī kādas nebūtu finlandizācijas mūsdienīgota varianta iespējamās priekšrocības un lai cik saprātīga politika tā arī neizrādītos, šo ceļu kategoriski noraida pašas Baltijas valstis. Viens no iemesliem ir tas, ka Baltijas valstis uzskata, ka vienu reizi 1939.gadā tās jau ir izmēģinājušas šo ceļu attiecību veidošanā ar Krieviju (Staļina Padomju Savienību), taču rezultāti bija katastrofāli: aneksija, apspiešana un deportācijas. Otrs iemesls ir tas, ka, atšķirībā no Somijas, Igaunijā un Latvijā dzīvo lielas krievu minoritātes, padarot gandrīz neiespējamu politisko vienprātību, konsekventu politikas īstenošanu, kā arī to diplomātisko izveicību un smalkumu, kāds ir nepieciešams finlandizācijas politikas realizācijas gadījumā.

Tātad, raugoties no Baltijas valstu perspektīvas, finlandizācija patiesība nav nekāda izvēle; vienīgā izvēle ir virzība uz NATO. Ar cerībām gaidīdamas brīdi, kad, kā viņiem ir teikuši amerikāņi, sāksies "NATO paplašināšanas otrā kārta", Baltijas valstis izmanto jebkuru iespēju militārajai sadarbībai ar Savienotajām Valstīm, kāda vien tiek piedāvāta. Viens piemērs ir ikgadējās vasaras militārās mācības, kas ir pazīstamas ar nosaukumu "Baltic Challenge". Lai gan tajās piedalās militārās vienības no visām NATO valstīm, kas atrodas pie Baltijas jūras, ieskaitot Poliju, lielākās dalībnieku vienības tomēr ir Savienotajām Valstīm un trijām Baltijas valstīm. Kāds cits piemērs ir Baltijas Bataljons, kurā ietilpst karavīri no visām trim Baltijas valstīm un kas ir piedalījies miera uzturēšanas operācijās Bosnijā NATO vadībā. Ikviens cits uzskatītu militāro dienestu Bosnijā par bīstamu un par tādu nastu, no kuras vajadzētu atkratīties, taču Baltijas valstīm tas radīja ilgi gaidīto iespēju un cerības uz gaišāku nākotni. Trešais piemērs ir ikgadējās vasaras militārās mācības, kuras kopīgi veic Mičiganas štata Nacionālā gvarde un Latvijas armija. Mācību noslēguma ceremoniālā piedalās Mičiganas štata gubernators, kas ierodas vizītē Latvijā (šajā štatā ir visai ievērojama Amerikas latviešu kopiena).

Ja nerunājām par Mičiganas štata ārpolitiku, kāda gan ir Savienoto Valstu politika attiecībā pret NATO paplašināšanos un Baltijas valstīm? Augsta ranga ASV ārpolitikas amatpersona, kas atbild par Krieviju un apkārtējo reģionu, nesen izteicās: "Mēs gaidām, kad krieviem apniks, un tajā pašā laikā milimetru pa milimetram stūrējam Baltijas valstis uz Rietumu pusi." Vai tā ir gudra, vai arī ne pārāk gudra rīcība? Vai šis profesionālais Krievijas eksperts tiešam uzskata, ka krievi ir tik stulbi un ka viņiem apniks? Vai arī viņš patiesībā domā, ka krievi ir tik vāji, ka viņiem nāksies iztēlot apnikumu? Iespējams, ka viņam vajadzētu padomāt par vācu ārpolitiķu aprindās izplatīto viedokli par to, ka Krievijai ir ziloņa atmiņa: ja krieviem vājuma brīdī ir nācies atzīt un pieņemt nepatīkamas lietas, tad tās viņi allaž ir atcerējušies un noraidījuši, atkal atgūstot spēkus.

Protams, amerikāņi šodien var vieglprātīgi izdarīt secinājumu, ka Krievija ir tik vāja un nolaidusies tiktāl, ka paliks vāja uz visiem laikiem, ja vien vispār tā spēs saglabāt savu vienotību. Taču arī šeit vāciešiem ir citāds viedoklis, kas ir tuvāks slavenajam Bismarka teicienam: "Krievija nekad nav tik stipra, kā var šķist, taču tā nekad arī nav tik vāja." Arī Baltijas valstis visumā piekrīt šim Bismarka novērojumam, un tieši šī iemesla dēļ tās vēlas izmantot Krievijas pagaidu vājumu, pārvēršot to NATO pastāvīgajās garantijās.

Lai kāda arī nebūtu Baltijas politika attiecībā pret pašreizējo bezpalīdzīgo ASV administrāciju, ir jājautā, vai Savienotajās Valstīs eksistē pietiekama politiskā bāze otrā NATO paplašināšanās raunda atbalstīšanai, kura rezultātā NATO uzņemtu trīs Baltijas valstis(un nevis tikai pāris Balkānu valstis, īpaši Slovēniju un Rumāniju)? Vai tiešam būs iespējams pārliecināt ASV Senātu (un arī ASV armiju) apņemties garantēt militāro drošību mazajām valstīm, kas robežojas ar Krieviju, kas atrodas tikai 150 kilometru attālumā no Krievijas otras lielākās pilsētas Sanktpēterburgas un kurās krievu minoritātes iedzīvotāju skaits sasniedz 30-35 procentus? Un pat tad, ja viņi, ņemot vērā pašreizējos stratēģiskos apstākļus, būtu gatavi sniegt šādas garantijas, vai viņi joprojām būtu gatavi rīkoties tāpat, ja nākamo desmit vai divdesmit gadu laikā stratēģiskā situācija mainītos?

Īsi runājot, no Baltijas perspektīvas virzība uz NATO vai NATO-izācija ir nepieciešama, taču no amerikāņu perspektīvas tā ir neticama. Gala rezultātā droši vien tiks izveidota sava veida praktiska militārā koordinācija Baltijas valstu un NATO starpā, taču nebūs nekādas formālas līdzdalības Aliansē. Ja tā, tad Baltijas valstu loma nākotnē zināmā mērā kļūs līdzīga Zviedrijas lomai Aukstā kara laikā. Taču vēl tuvāka tā būs šodienas Somijas lomai pēc-Aukstā kara pasaulē. Somija joprojām paliek ārpus NATO, lai gan tā sadarbojas ar Aliansi un lai gan visādā citādā nozīmē tā ir pilnīgi rietumnieciska. Iespējams, ka visām trim Baltijas valstīm 21.gadsimta pirmajās dekādēs vislabāk būtu sekot kādreiz - 20.gadsimta pirmajās desmitgadēs - bijušās ceturtās Baltijas valsts paraugam.

Džeimss Kērts

"Šķēle ir atgriezies"

"Business Central Europe"

— September 1999

Latvijas jaunajai valdībai priekšā stāv smagas problēmas.

Ja arī Krievijas līmenis gluži sasniegts vēl nav, tad tomēr arī Latvijas premjeru biežā mainība ir visai iespaidīga. Šovasar, tikai septiņus mēnešus pēc izveidošanas pagājušā gada oktobrī notikušo vēlēšanu rezultātā, sabruka trīs partiju valdošā koalīcija, piespiežot atkāpties premjerministru Vili Krištopanu. Drīz pēc tam koalīcija pārgrupējās, apvienojoties ap bijušo premjeru Andri Šķēli. Kaut arī ķildošanās turpinās, taču šoreiz vismaz rodas iespaids, ka kaut kas arī tiks risināts.

Krištopana atkāpšanās 7.jūlijā nevienu nepārsteidza. Viņa izveidoto koalīciju vājināja tas fakts, ka no tās bija izslēgta Tautas partija , kas parlamentā veido lielāko frakciju. Un, kad kāda no viņa koalīcijas partnerēm - Tēvzemei un Brīvībai - parakstīja nodomu protokolu ar Tautas partiju , Krištopans to uztvēra kā dunča dūrienu mugurā un atkāpās. Divas no koalīcijas partijām nekavējoties saistījās ar Tautas partiju , kaut arī vēl tikai pirms deviņiem mēnešiem tās tika apgalvojušas, ka nekādi nevarētu sadarboties ar Tautas partijas līderi Šķēli.

Iepriekšējā amata perioda laikā lietišķais Šķēle izpelnījās aroganta cilvēka reputāciju. Pēc diviem gadiem viņš pats apgalvo, ka esot kļuvis iecietīgāks. Un arī politiskais process ir sasniedzis lielāku briedumu, pieļaujot zināmas kompromisu iespējas.

Paskatīsim, piemēram, jūnijā pieņemto pretrunīgo Latvijas likumu par valodu, kas paredz, ka darbiniekiem privātajā sektorā ir jārunā latviešu valodā. Divas koalīcijas partijas to atbalsta, apgalvodamas, ka likums nekādā ziņā neesot stingrāks par līdzīgu likumu Francijā. Trešā partija - Latvijas Ceļš - domā, ka likums tiks uzskatīts par diskriminējošu attiecībā pret Latvijas krieviem un ar to graus Latvijas izredzes pavirzīties uz priekšu sacensībā par iestāšanos Eiropas Savienībā. Bet, abām pusēm izrādot gatavību kompromisam, jautājums droši vien drīzumā noplaks pats no sevis. Prezidente Vaira Vīķe-Freiberga likumu ir nosūtījusi atpakaļ vēlreizējai izskatīšanai un jādomā, ka vismaz dažus nākamos mēnešus tas paliks karājamies gaisā.

Valdība ir arī pieklusinājusi kādu citu ilgstošu strīdu par Latvijas Kuģniecību . Biznesmeņu un politiķu savstarpējo cīniņu dēļ tās privatizācija ir aizkavējusies par vienu gadu. Šķēles kabinetam trīs reizes nācās atlikt lēmuma pieņemšanu sakarā ar domstarpībām starp privatizācijas šefu un ekonomikas ministru, kas vēlas, lai pašiem latviešiem būtu pieejams lielāks akciju skaits. 17.augustā kabinets izstrādāja formulu, kas apmierina visus: 44 % akciju iegūs viens stratēģiskais investors un pārējās akcijas tiks pārdotas publiski.

Tagadējā gatavība kompromisiem ir daudzsološa, jo Latvijas jaunajai valdībai priekšā stāv vairāku neatliekamu problēmu risināšana. Starp tām galvenā problēma ir fakts, ka Krievijas krīzes dēļ Latvijas saimniecība ir nonākusi recesijā. Pirmā kvartāla statistika liecina, ka IKP ir samazinājies par 2,3% salīdzinājumā ar iepriekšējā gada rādītājiem, bet 1998.gada pēdējā kvartālā tas samazinājās par 1,9%. Valdība, kā allaž optimistiski, sagaida drīzu izaugsmes kāpumu, panākot gada kopējo rādītāju izlīdzinājumu.

Taču pagaidām patērētāju pieprasījuma kritums ir novedis pie nodokļu ienākumu samazināšanās. Budžeta deficīts palielinās, sasniedzot 67 miljonu latu (112 miljoni dolāru) līmeni gada pirmajā pusē. Tas, savukārt, ir izraisījis spiedienu attiecībā pret latu, piespiežot Centrālo banku atsevišķos gadījumos pielietot intervenci lata kursa nostiprināšanai.

Atbilstoši savai reputācijai Šķēle nav velti tērējis laiku, nekavējoties paceldams fiskālo cirvi un no izdevumiem nošķeldams apmēram 30 miljonus latu. Taču izdevumu samazinājums attieksies tikai uz gada pēdējiem četriem mēnešiem un Centrālā banka uzskata, ka izdevumu apcirpšana nebūs pietiekama. Tajā pašā laikā opozīcija mēģina bloķēt plānus par pensiju izdevumu samazināšanu, paaugstinot pensijas vecuma robežu. Divas kreisā spārna partijas ir parakstījušas petīciju, pieprasot referenduma sarīkošanu, un ja arī referendums neizdosies, šā vai tā būs zaudēti divi mēneši.

Filips Birzulis

"Latvija gatavo savu ceļu

uz Eiropas Savienību"

"Suomen Kuvalehti"

— 03.09.99.

Latvijas jaunā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga cer, ka Latviju decembrī Helsinku samitā pārcels ES kandidātvalstu pirmajā vilnī.

Prezidentes Vaira Vīķe-Freibergas pilnvaru laiks sākās strauji. Jūlijā viņa nosūtīja atpakaļ parlamentam strīdīgo valodas likumu. Tajā brīdī viņa bija bijusi prezidente vienu dienu.

Vēsts nevienam nepalika neskaidra. Latvija dara visu iespējamo, lai nekas neapdraudētu tās sarunu uzsākšanu par iestāšanos ES.

Latvija 1995.gadā pieteica savu gribu iestāties ES. Tomēr valsts nav pirmo kandidātu vidū dalībai ES, bet atrodas t.s. otrajā vilnī, kopā ar Lietuvu, Slovākiju, Bulgāriju, Rumāniju un Maltu. Helsinku samitā lems par iestāšanās sarunu ar Igauniju, Ungāriju, Poliju, Slovēniju, Čehiju un Kipru tālāko virzību.

"No 31 nodaļas, kuras ir noteiktas kandidātvalstīm, Latvija ir pabeigusi 30. Pēdējā attiecas uz lauksaimniecību, un to pabeigsim oktobrī", V.Vīķe-Freiberga otrdien teica Helsinkos.

Ekonomiskā krīze, kura pērnajā rudenī sākās Krievijā, parādīja, ka Baltijas valstu pārejas saimniecības vēl nav kārtīgi integrējušās Eiropā.

Latvijas ekonomiskais pieaugums līdz tam bija diezgan labi attīstījies, iekšzemes kopprodukts bija 3,6 procenti. Tagad ekonomiskā izaugsme ir apstājusies. Daudzi runā par krīzi.

"Taisnība, ka pāris lielās bankas, kurām bija investīcijas Krievijā, ir kritušas, bet ne jau visas", V.Vīķe-Freiberga atzīmēja.

"Kad Krievijas ekonomika vēl nebija sabrukusi, 18 procenti no Latvijas eksporta bija uz Krieviju, tagad tikai 7 – 8 procenti. Taču no tā mēs esam ieguvuši arī savu labumu. Tas mums ir piespiedis meklēt kontaktus pa visu pasauli."

Prezidente tic, ka ekonomiskā krīze neapgrūtinās valsts ES sarunu uzsākšanu. Eksperti no savas puses slavē Latvijas stingro naudas politiku un zemo inflāciju, kura visu pārejas ekonomikas valstu vidū jau ilgi ir bijusi viszemākā.

Savas mazākumu un valodu problēmas Latvijai tomēr būs jāatrisina pirms iestāšanās ES. Tiek uzskatīts, ka troksni izraisījušais valodas likums represē lielo krievu mazākumu. Citu starpā, likums aizliedz citu kā latviešu valodas lietošanu ne tikai valsts un pašvaldības iestādēs, politiskos pasākumos, bet arī, piemēram, veselības aizsardzībā.

"Par to es runāju pirms pāris dienām ar dažiem ES ekspertiem. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka mūsu parlaments pratīs noformulēt likumu tā, ka ES to pieņems", V.Vīķe-Freiberga apliecina, "tomēr neatsakoties no sava galvenā mērķa, valsts vienīgās oficiālās valodas aizstāvēšanas."

No jauna formulētais likums stāsies spēkā decembrī – tieši izdevīgi pirms Helsinku samita.

Silja Lanas-Cavada

"Uz Eiropas Savienības sliekšņa"

"Dagens Nyheter"

— 99.09.07.

Krievijas krīze ir nākusi par labu trim Baltijas valstīm, jo tās bija spiestas nostāties uz savām kājām un orientēties uz rietumiem. Tagad mērķis ir Eiropas Savienība. Igaunija, kas atrodas pirmajā sarunu grupā, nejūt nekādu sevišķu atbildību par savām kaimiņvalstīm, saka Igaunijas galvenais sarunu vedējs ar ES Henriks Hololejs ( Henrik Hololei ).

 

Krievijas krīze

nāca par labu baltiešiem

Igaunijas, Latvijas un Lietuvas politiķi līdz šim visās nepilnībās varēja vainot padomju režīmu un krievus. Tādēļ ir nedaudz pārsteidzoši tagad dzirdēt cilvēkus sakām, ka Krievijas krīze tālākā perspektīvā Baltijas valstīm nāks par labu.

Tuvākā perspektīvā, protams, ekonomiskā attīstība ir apsīkusi - gan Lietuvā, gan Latvijā šogad būs negatīvs pieaugums, tomēr tiek lolotas cerības, ka tas apstāsies pie nulles vai varbūt viena procenta.

Labi tomēr bija tas, ka šīm trim valstīm nācās novērsties no Krievijas (kas bija lielākais tirgus) un eksportēt uz Rietumiem.

Krievijā faktiski ir dzirdams tas pats - krīze ir nākusi par labu darba ražīgumam, jo eksports ir samazinājies.

Uzkrītoši ir arī tas - lai cik daudz arī nebūtu mainījusies iekšpolitika dažādās kombinācijās starp kreisajiem un labējiem politiķiem - politiskā griba vienā ziņā ir palikusi skaidra - tiekšanās uz Eiropu un integrācija Rietumu pasaulē, vai, kā to izteica atbildīgais par ārējām investīcijām Igaunijā Agu Remmelgs:

"Manas darbības laikā ir bijuši seši ekonomikas ministri, taču viņi ir īstenojuši vienu politiku."

 

Igaunija domā

iet pati savu ceļu

Mērķis ir iestāties Eiropas Savienībā 2003. gadā. Kaimiņvalstis lai tiek galā pašas saviem spēkiem, saka Igaunijas galvenais sarunu vedējs.

Tallina.

Henriks Hololejs ir Igaunijas galvenais sarunu vedējs sarunās par iestāšanos ES, un viņš lepni nēsā rokas pulksteni no Luksemburgas tikšanās. Tieši šajā sanāksmē Igaunija oficiāli pievienojās pirmajai kandidātvalstu grupai.

Hololejs šo darbu raksturo ārkārtīgi mērķtiecīgi - Igaunija jau ir izrunājusi mazāk svarīgos jautājumus un tagad var koncentrēt uzmanību sarežģītajiem. Oficiālais termiņš iestājai Eiropas Savienībā ir 2003. gada 1. janvāris.

Hololejs ir ļoti apmierināts, ka Eiropas Savienība Igauniju ierindoja pirmajā grupā, un viņš nepavisam neraizējas par to, ka premjerministrs Marts Lārs Stokholmā nupat teica, ka "Igaunijas prioritāte tagad ir panākt visu Baltijas valstu vienlaicīgu iestāšanos ES". Hololejs reālistiski raugās uz to, ka Igaunija iet savu ceļu un ka Latvijai un Lietuvai šajā ziņā jādara viss, cik labi vien tās spēj.

"Mēs negribam ar tām saķerties kopā. Šī ir Aukstajam karam raksturīga attieksme. Mēs taču piederam pie Ziemeļvalstīm, turklāt Igaunijā ir visvairāk mobilo tālruņu un visaugstākā informācijas tehnoloģijas izmantošanas pakāpe un ļoti zems korupcijas līmenis."

Grūtie jautājumi ir saistīti ar konkurenci, preču brīvo plūsmu un nodokļiem. Igaunijai neapšaubāmi grūtas ir ES izvirzītās vides aizsardzības prasības, jo kopš padomju laika tai līdzi nāk smags mantojums.

"Skaidrs, ka šajā jomā iespējams kaut ko darīt, jautājums tikai ir šāds - cik tas izmaksās. Tas var apdraudēt mūsu makroekonomisko stabilitāti", Henriks Hololejs paskaidroja.

Lielākais klupšanas akmens ir ūdens - gan notekūdeņi, gan dzeramais. Lai sasniegtu ES līmeni, nepieciešams apmainīt visas Igaunijas ūdens caurules!

Lauksaimniecība arī ir pārbaudījums - tā gādā par 6% no IKP. 1992. gadā Igaunija nolēma atcelt visus muitas tarifus, kas toreiz bija labs risinājums. Toties tagad pārpārēm ir pieejamas lētas importa preces, ko subvencionā ES. Piemēram, Somijā ražots margarīns maksā tikai pusi no Igaunijā izgatavotā. Ņemot to vērā, tagad tiek ieviestas muitas pret produktiem no trešās valsts (ne ES), līdz ar to cerot apturēt Jaunzēlandes sviesta, ASV vistu spārniņu un it sevišķi Eiropas Savienības pārtikas produktu ieplūšanu, kas uz Krieviju tika nosūtīti kā humānā palīdzība, bet ko krievi pārdod tālāk.

Tas varēs notikt, kad Igaunija būs iestājusies PTO, pret ko parlaments sākotnēji nobalsoja pret, tomēr tagad šī iebalsošana varētu notikt Sietlas tikšanās laikā.

Igaunijas valsts aparāts tiks modernizēts, un tas nozīmē, ka darbu zaudēs 20 000 ierēdņu. Šogad nepieciešams stingrs budžets, jo daudzi prognozē nulles pieaugumu. Hololejs gan cer uz 2 procentiem (SEB savā ziņojumā paredzēja 1%).

Hololejs sevišķi bažījas par to, ka Eiropas Savienības Kosovas programma aprīs milzīgas naudas summas un ka jauno dalībvalstu uzņemšanu tādēļ būs nepieciešams atlikt uz vēlāku laiku. Tālāk viņš saskata vairākus kutelīgus jautājumus, kas aktualizēsies pēc Igaunijas iestāšanās, piemēram, komisāru skaitu, iedalījumu kodolvalstīs un pārējās un tamlīdzīgi.

Dagens Nyheter

jautā, vai Igaunija šadā gadījumā vēlētos ietilpt kādā apakšgrupā, varbūt reģionālā grupā, bet Hololejs norāda, ka vissliktākais būtu tad, ja ES zaudētu saites ar vietējām valdībām un kļūtu par ne ar ko nesaistītu superorganizāciju ar parlamentu, kas neko nepārstāv.

Sarunās ir nepieciešama arī laba humora izjūta. Hololejs saka: "Eiropas Savienība nebūs bēdīga, ja Igaunija neiestāsies laikā - viņiem būs mazāk rūpju."

Isumā:

Igaunija cer iestāties Eiropas Savienībā līdz 2003. gada janvārim, bet nelauza galvu par to, ja tās baltiešu māsas atpaliks.

Dīsa Hostade

"Uz Eiropas Savienības sliekšņa II"

"Dagens Nyheter"

— 99.09.09.

Baltijas valstis par katru cenu grib iestāties Eiropas Savienībā. Ekonomiskā krīze ir smagi skārusi Baltijas valstis, un Latvija nav saudzēta, taču tagad pamazām veidojas modernas komercbankas. "Dagens Nyheter apmeklēja "Merita Nordbnaken" Latvijā. Pirmajā rakstu sērijas daļā runa bija par Igauniju.

Bankas direktors Aivars Jurcāns uzsver, ka tikai astoņos gados Latvija ir guvusi lielus panākumus.

Rīga.

Aivars Jurcāns ir 35 gadus vecs un ir Merita Nordbanken vadītājs Latvijā. Viņš tomēr ārkārtīgi atšķiras no jaunajiem bravūrīgajiem informācijas tehnoloģijas uzņēmumu direktoriem, kādi sastopami abos Baltijas jūras krastos. Jurcāns rada apdomīga un nedaudz vecmodīga cilvēka iespaidu. Baltijas valstīs, kas par katru cenu grib kļūt par Rietumu sastāvdaļu un kas nicinoši saka, ka "Āzija uz mums neattiecas", viņš iedvesmu gūst japāņu un ķīniešu pasaules uzskatā.

Pats par sevi saprotams, ka modernā tehnika viņam nav sveša. Gluži pretēji - viņš aizrautīgi runā par jaunajām komercbankām, kas, atšķirībā no vecajām bankām, ir datoru vadītas un virtuālas:

"No vecajiem birojiem mēs mantojumā neko neesam paņēmuši līdzi. Mēs kļūsim par samērā kompaktu struktūru, pārlecot pāri vienai banku attīstības stadijai."

Viņš skaidro, ka tādā pašā veidā Latvija ir pārlēkusi vairākiem attīstības gadsimtiem.

"Astoņos gados mēs esam radījuši kaut cik funkcionējošu demokrātiju un daļēji darbojošos tirgu. Tas, kas jums ir Rietumos, taču ir ilgas attīstības rezultāts, kamēr mums nācās vēsturi izdzīvot koncentrētā veidā. Atšķirība ir tāda, ka mēs varam mācīties no jūsu kļūdām un tās neatkārtot", viņš smaidot saka.

Jurcāna banka - Merita Nordbanken Rīgā - agrāk bija Merita International sastāvdaļa, taču tagad kļūs par reģionālu banku. Tagad tā ieņem 2% no banku tirgus, bet pēc desmit gadiem tirgus daļai vajadzētu būt rakstāmai ar diviem skaitļiem.

"Pagaidām mums ir tikai viens bankas birojs, taču atvērsim vēl kādu pusduci - Rīgā un laukos. Tomēr jau tagad mēs esam multibanka ar maksājumu servisu un telefonbanku un tuvā nākotnē kļūsim par Interneta banku, kas sadarbosies ar lielajiem tirgiem un benzīna uzpildes stacijām, un drīz mums būs arī sava maksājumu karte."

Ar sajūsmu viņš stāsta par pārvietojamo tālruņu skaita pieaugumu Latvijā (lietotāju skaits līdz šim katru gadu ir pieaudzis divas reizes), kad Dagens Nyheter jautā, vai bagāto un nabadzīgo iedzīvotāju polarizācija arī notiek tikpat strauji.

"Jā, protams, polarizācija notiek. Tajā pašā laikā varam teikt, ka šie tehniskie palīglīdzekļi top pieejamāki aizvien plašākam cilvēku lokam, jo, palielinoties lietotāju skaitam, tie kļūst aizvien lētāki. Savu diplomdarbu Stenfordas universitātē es uzrakstīju 1998. gadā." Gluži saprotams, ka šī darba tēma bija "The Game of Bank Lending".

Dagens Nyheter

jautā, vai Latvija, kas dažreiz ir dēvēta par "tīģerekonomiku", Dienvidaustrumāzijas tīģervalstis uzskata par paraugu vai brīdinājumu.

"Krīze pasaulē sasniedz visus, jo veidojas netiešais efekts. Mums tā ir devusi dažas mācības. Šīs valstis savu augšupeju sāka tādēļ, ka tām taču bija lēts darbaspēks. Mēs šeit, Baltijā, esam mēģinājuši savu izglītoto darbaspēku izmantot par cenām, kādas var atļauties ražotāji. Singapūra, kas uzsvaru lika uz infrastruktūru un izglītību, ir valsts, kas vislabāk pārvarēja krīzi. Tas nozīmē, ka zināšanas ir vienīgā noturīgā lieta."

Banku krīze ir skārusi Baltijas valstis, un Latvija nav saudzēta.

"Tomēr tagad mums ir valdība, ko atbalsta trīs lielākās partijas, un tā strādā pie stingra budžeta. Es domāju, ka Latvijai paveiksies, ja šogad mums būs nulles pieaugums. Krievijas krīzes dēļ Latvija zaudēja 20% no savas ārējās tirdzniecības. Mūsu svarīgākā eksportprece ir bijuši kokmateriāli, taču nākotnē, manuprāt, visstraujāk augs pakalpojumu sektors. Šajā jēdzienā, protams, ietilpst arī software.

Īsumā

: Latvijai vēl nav sava grafika iestājai Eiropas Savienībā. Krievijas krīzes rezultātā šī valsts zaudēja 20% no savas ārējās tirdzniecības.

Fakti par Latviju:

— Galvaspilsēta: Rīga.

— Iedzīvotāju skaits: 2,4 miljoni (tostarp 30% krievu)

— Prezidente: Vaira Vīķe-Freiberga

— Premjerministrs: Andris Šķēle

— Bezdarbs: 10% (1998. gada jūnijā). Atbilstoši ILO definīcijai tas tomēr ir lielāks (16 - 17 procenti).

— Inflācija: 4,7 procenti (1998. gadā)

— Eksporta īpatsvars uz Krieviju 1999. gadā: 7 procenti, bet uz Eiropas Savienību 50%.

— IKP: 2,3 procentu kritums 1999. gada pirmajā kvartālā.

Dīsa Hostade

"Plaisa starp

nabadzīgajiem un bagātajiem"

"Hufvudstadsbladet"

— 99.09.08.

Plaisa starp nabadzīgajiem un bagātajiem Baltijas jūras apkaimes valstu iedzīvotājiem kļūst aizvien plašāka. Perspektīvā tā var radīt ļoti lielus draudus mierīgai un stabilai ekonomiskajai un politiskajai attīstībai Baltijas jūras reģionā.

Šī degošā problēma kļuva par galveno tēmu, kad vakar Mariehamnā sākās astotā parlamentārā Baltijas jūras konference.

"Neatkarīgi no politiskās pārliecības, mēs visi uzskatām, cik bīstamas var būt sociālās nevienlīdzības sekas", teica Baltijas jūras apkaimes pilsētu savienības priekšsēdis Anderšs Engstrēms. Šajā 1991. gadā dibinātajā savienībā ietilpst apmēram 90 Baltijas jūras reģiona valstu pilsētas. Engstrēms norādīja, ka ekonomiskais un sociālais pieaugums, kas ir raksturīgs Baltijas jūras reģiona rietumdaļai, neattiecas uz valstīm, kuras agrāk atradās Padomju Savienības ietekmē.

"Mums ir vajadzīga politiskā griba apkarot ekonomisko un sociālo nevienlīdzību. Svarīgi ir atbalstīt daudzpusīgu reģiona attīstību un palielināt starpvalstu kontaktus".

Engstrēms uzskata, ka tikpat svarīgi ir nodrošināt noturīgu apkārtējās vides attīstību. Nepieciešams arī samazināt reģionā pastāvošās sociālās atšķirības. Šis viņaprāt ir darbs, kas pagaidām tā arī nav īsti sākts.

Pats par sevi saprotams, ka tā visa īstenošanai ir nepieciešama nauda, taču tā nebūt nav vienīgais risinājums. Engstrēms atzīmēja, ka ir vajadzīga arī labāka organizācija un sadarbība.

Zviedrijas ES komisāre Anita Gradīna domā tāpat.

"Tautas atbalsts ir nepieciešams, lai būtu iespējams īstenot reformas. Viens no svarīgākajiem mūsu lēmumiem bija atvērt Eiropas Savienību paplašināšanai un sākt sagatavošanas darbu. ES arī turpmāk paliks atvērta pret apkārtējo pasauli", Gradīna apstiprināja. Pēdējo gadu laikā ES ir attīstījusi savas attiecības ar daudzām valstīm un reģioniem ārpus ūnijas, tādēļ ES arī aktīvi piedalās Baltijas jūras reģiona sadarbībā.

Ekonomiskā palīdzība pati par sevi nenodrošina stabilitāti un labklājību. Vissvarīgākais ir respekts pret demokrātiju, cilvēka tiesībām, likumiem un kārtību. Eiropa atrodas strukturālu pārmaiņu priekšā. Eiropas Savienībā katrs desmitais cilvēks ir bez darba, un moderna tehnika aizstāj cilvēka darbaspēku.

Gradīna norādīja, ka nodarbinātība šobrīd ir visnozīmīgākais jautājums. "Nepieciešams izmantot cilvēku resursus, īstenojot aktīvu darba tirgus politiku. Jārada jaunas darba vietas, stimulējot uzņēmējdarbību un atvieglojot uzņēmumu dibināšanu. Veicot modernizāciju, jāpielāgojas tehniskajai attīstībai."

Gradīna uzsvēra, cik svarīga ir laba sociālā aizsardzība. Tā nodrošina labākus dzīves nosacījumus, kas savukārt noved pie labākiem darba rezultātiem un perspektīvā labāka ekonomikas stāvokļa.

"Svarīgi ir koordinēt sociālo un ekonomisko attīstību", sacīja Gradīna.

Igaunijas parlamenta deputāte Marju Lauristīna uzsvēra, ka Igaunijai obligāti jārada pašai savs labklājības modelis. Pēc astoņiem neatkarības gadiem šī valsts pamazām ir iegājusi, viņas vārdiem sakot, rietumnieciskā attīstībā.

"Mēs gatavojamies iestāties Eiropas Savienībā un ejam cauri atsevišķiem mācību procesiem. Tas nozīmē, ka mums nepieciešams mainīt veco domāšanas veidu", viņa teica.

Igaunijas lielākā šībrīža problēma ir vājā ekonomiskā attīstība. Tagadējais iekšzemes kopprodukts ir tikai apmēram trešā daļa no Somijas un Zviedrijas IKP.

Lauristīna konstatēja, ka Igaunijas sociālās aizsardzības sistēmā vēl aizvien pastāv ļoti lielas nepilnības. To cita starpā pierāda, ka vidējais mūža ilgums Igaunijā ir par apmēram desmit gadiem mazāks nekā, piemēram, Ziemeļvalstīs.

"Mēs esam atvērti pret pasauli, un mums vēl daudz jāmācās. Iespēja laika gaitā iestāties Eiropas Savienībā Igaunijai ir bijusi ļoti uzmundrinoša. Mēs mēģinām atrast jaunus risinājumus. Tiek veidoti jauni sociālās aizsardzības un pensiju sistēmas modeļi, taču lai tas viss izdotos, visai sabiedrībai vajag atbalstīt pārmaiņas", Lauristīna teica.

Konferences pirmajā dienā notika diskusijas par vairākām problēmām, kas cita starpā bija saistītas ar to, kā kopīgiem spēkiem apkarot ekonomisko noziedzību.

Bažas rada arī prostitūcija, klaiņojošie bērni un civilā drošība.

Visās šajā jomās ir nepieciešamas kopīgas pūles. Pagājušā gada parlamentārajā Baltijas jūras konferencē Lībekā sarunas notika par iespējām nostiprināt sadarbību desmit valstu starpā, tostarp ar autonomo Olandi. Rezultātā tika radīts priekšlikums par jaunu likumu pieņemšanu parlamentārajā Baltijas jūras konferencē, par ko tagad tiek diskutēts Mariehamnā. Mērķis ir nostiprināt parlamentāro dimensiju Baltijas jūras reģiona darbā, ko apsveica vairāki vakardienas runātāji. Visi uzskata, ka ir svarīgi, lai parlamenti aktīvi iesaistās un veicina šo sadarbību.

Astotajā Baltijas jūras konferencē piedalās apmēram 120 parlamentārieši un novērotāji.

"Lai vecie ļaudis strādā"

"The Economist"

— 99.09.04./10.

Kad viktoriāniskās Anglijas varenais sirmgalvis Viljams Jūarts Gledstons bija sasniedzis 85 gadu vecumu, viņš cauri nepiekāpīgajam parlamentam bīdīja otro Īrijas vietējās pašpārvaldes likumu un vakaros mājās ķērās pie Horācija odu tulkojumiem.

Ronalds Reigans, sasniedzis tikai 73 gadu vecumu, iesaistījās vēlēšanu cīņā par otro termiņu prezidenta amatā. Pasaulē pats veiksmīgākais centrālās bankas pārvaldnieks Alans Grīnspens arī ir sasniedzis 73 gadu vecumu. Nav nekādu šaubu, ka politika un ekonomika ir tās jomas, kurās vecie ļaudis var gūt panākumus. Turklāt tās nav vienīgās. Pasaules lielo kompāniju valdes un padomes ir pilnas ar pilnas ar viediem sirmgalvjiem, kuri māca lecīgos četrdesmitgadīgos izpilddirektorus, kā ir jāvada firmas.

Kādēļ gan tad tik maz bagātās pasaules vecāko ļaužu strādā algotā darbā? Viņi tagad dzīvo ilgāk un ir pie labākas veselības nekā savulaik viņu vecāki. Lielākā daļa darbu fiziski vairs nav tik nogurdinoši; daudzi pirmspensijas vecuma cilvēki ir labi izglītoti; lielākā daļa pētījumu liecina, ka vecāka gadagājuma strādnieku apmācīšana, ja tā tiek veikta saprātīgi, nemaz nav grūtāka nekā jaunu cilvēku apmācīšana. Taču statistikas dari uzrāda pārsteidzoši ātru un ilgstošu aiziešanu no darba tirgus. Vēl tikai 1960.gadā bija sagaidāms, ka vīrieši no savas dzīves 68 gadiem 50 gadus pavadīs apmaksātā darbā. Šodien ir sagaidāms, ka no saviem 76 dzīves gadiem algotā darbā tie pavadīs tikai 38 gadus. Mazāk nekā divas trešdaļas no vīriešiem vecumā ap sešdesmit gadiem ir pieskaitāmas bagāto valstu darba spēkiem. Un tiešām, nosvinējuši savu 55.dzimšanas dienu, vairāk nekā puse no Eiropas vīriešiem jau dodas mājās, lai tulkotu Horāciju.

Lielākajai daļai cilvēku tas ir atzīmēšanas cienīgs notikums. Nekad agrāk tik daudzi cilvēki nav varējuši iedomāties, ka viņiem priekšā stāv tik ilgi veselīgas atpūtas gadi. Divas trešdaļas no cilvēkiem apgalvo, ka viņiem patīk būt pensijā un ka viņiem nav ne mazākās vēlēšanās atgriezties darbā. Viņiem ir mazbērni, ar kuriem ir jānodarbojas, svešas zemes, kuras ir jāapceļo, grāmatas, kuras ir jāizlasa un golfa spēles. Izpriecas vecumā ir lētākas un vairāk pieejamas ikvienam nekā jebkad agrāk.

Lielākais jautājums ir tas, vai aiziešana pensijā ir pilnīgi brīvprātīga. Šo jautājumu ir vērts uzdot pašu par sevi, jo liberālā sabiedrībā arī vecajiem ļaudīm vajadzētu būt izvēles tiesībām. Turklāt masveida aiziešana pensijā rada sekas, kas nav attiecināmas tikai uz vecajiem ļaudīm vien. Turklāt aiziešanu pensijā bieži vien pamudina perversa valsts politika.

Plaši izvērsta un agra aiziešana pensijā atstās aizvien lielāku ietekmi uz visu sabiedrību divu iemeslu dēļ. Pirmais jau ir pazīstams: iedzīvotāju kopskaitā pieaugot pensionāru skaitam, pieaug arī nodokļu nasta, kuru maksā gados jaunākie par pensionāru aprūpi un viņu pensijām. Otrais iemesls tiek apspriests retāk: sirmo nestrādājošo skaita pieaugums ar savu ietekmi uz darba spēka un kapitāla piedāvājumu atstāj iespaidu uz ekonomisko izaugsmi.

Daudzas valdības, vēršot savu uzmanību uz to iespaidu, kādu nākotnē izmaksājamās pensijas atstās uz valsts finansēm, ir uzsākušas reformas - taču ne vienmēr tādas reformas, kad dotu lielākas izvēles iespējas pensionāriem. Jo valdību uzmanība, vismaz īsākā laika periodā, taču ir pievērsta augstajam bezdarba līmenim. Valdības, jo īpaši Rietumeiropā, piespiež arvien vairāk cilvēku aiziet pensijā agrāk, kļūdaini pieņemot, ka tādā veidā tiks radītas darba vietas jaunajiem; tajā pašā laikā tās arī cenšas apcirpt pensionāriem pienākošās summas, lai ar to atvieglotu valsts finansiālo slogu. No liberālā viedokļa tas nav piedodami. Tas arīdzan ir muļķīgi no valsts politikas perspektīvas.

To "bērnu buma" paaudzes cilvēku skaits, kuri nākamo desmit gadu laikā sasniegs pensijas vecumu, ir tik liels, ka tas izraisīs milzīgu nelīdzsvarotību: pārāk maz cilvēku strādās, maksājot nodokļus un pensiju iemaksas; pārāk daudz cilvēku saņems pensijas un palielinās izmaksas veselības aizsardzībai un aprūpei. Šajā gadījumā galvenās alternatīvas ir tikai divas: vai nu atteikties izmaksāt pensijas, kuras strādājošie uzskatīja par nodrošinātām, vai arī paaugstināt nodokļus. Tomēr valstu saimniecībām būtu daudz izdevīgāk, ja vecākā gadagājuma cilvēki joprojām strādātu. Pavisam nelielām izmaiņām pensijas vecuma noteikšanā ir iespaidīgas sekas: kamēr vien vecākā gadagājuma cilvēki paliek darba tirgu, viņi maksā nodokļus (ar to palīdzot no vienas puses izlīdzināt fiskālo bilanci), turklāt nesaņemot nekādu, vai arī samazinātu pensiju (izlīdzinot fiskālo bilanci no otras puses).

Valdībām būtu jāatzīst, ka cilvēkiem (gluži tāpat kā politiķiem) pašiem gribētos izlemt, kad aiziet pensijā. Pašlaik, pilnīgi pretdabiskā veidā šāda izvēle ir vērsta vienīgi uz aiziešanu pensijā. Daudzās valstīs, piemēram, prieks strādā pēc minimālā pensijas vecuma sasniegšanas izmaksā dārgi: strādājošajiem bieži vien ir jāaiziet no darba tirgus, lai saņemtu valsts pensiju, un pat tajos gadījumos, kad tā nav, viņi tikai retos gadījumos saņem papildus pensiju par savām papildus iemaksām nodokļu un pensiju iemaksu veidā. Ja viņi pieprasa invaliditātes pabalstu, ka to dara daudzi, sasniedzot sešdesmit gadu vecumu, tad visbiežāk ar to viņu tiesības uz pensiju netiek ietekmētas. Šādi perversi pamudinājumi ir jāaizvieto ar neitralitāti.

Darba devēji, bieži vien arodbiedrību mudināti, arī rada šķēršļus vecāka gadagājuma cilvēku nodarbinātībai. Uz noteiktām piemaksām balstītās pensiju shēmas vecāko ļaužu nodarbināšanu padara ārkārtīgi dārgi izmaksājošu un neizdevīgu. Tādas pensiju shēmas, kas atalgo ilgu darbu vienā darba vietā vairāk nekā nopelnus un darba efektivitāti, arī ārkārtīgi sadārdzina vēcāka gadagājuma cilvēku nodarbināšanu. Tāpat arī Savienotājās Valstīs formāli aizliegtā, taču citās valstīs plaukstošā visvienkāršākā diskriminācija liek daudziem vecāka gadagājuma cilvēkiem izvēlēties pensiju un neriskēt ar iespējamo atraidījumu.

Vai šādas izmaiņas varēs aizvilināt sešdesmitgadīgos no golfa laukumiem? Amerikā, kur darba vietas vecākajiem strādājošajiem ir atliku likām, un kur valdība likvidē nodokļu ierobežojumus vecāka gadagājuma cilvēku darbam, agra aiziešana pensijā jau ir mazinājusies. Cilvēkiem tikai vajag dot izvēles brīvību, un tad tie var sagādāt visādus pārsteigumus.

No alfas līdz omegai

Igaunijas presē

— 99.07.09.

"Komunisti maksāja Petsam"

Valsts vecākais Konstantins Petss ( Päts ) strādāja Krievijas labā par 4000 dolāriem gadā.

Viens no Igaunijas visu laiku pazīstamākajiem politiķiem Konstantīns Petss pirms 1934.gada valsts apvērsuma organizēšanas veica sadarbību ar Padomju Krieviju, par ko pelnīja 4000 dolāru gadā.

Petsa no 1924.-1934.gadam ilgušo sadarbību ar komunistisko Krieviju atklāja astoņus gadus Krievijas ārpolitikas arhīvā strādājušais Igaunijas vēsturnieks Magnuss Ilmjervs.

"Šīm attiecībām bija būtiska loma valsts apvērsuma veikšanā 1934.gadā un acīm redzot iespaids sniedzās arī 1939.-1940. gadu notikumos," teica Ilmjervs.

Pēc Ilmjerva apgalvojuma Petss saskaņoja ar Krievijas vēstniecību 1934.gada 12.marta valsts apvērsumu, ar ko Igaunijā tika ieviests "klusējošais periods".

"Lasot ārlietu tautas komisariāta materiālus, var redzēt, ka simtos lappušu parādās doma, ka Petss būtu pati piemērotākā persona vadīt Igauniju un tika sperti arī vairāki soļi, lai Petss nāktu pie varas," teica Ilmjervs Kuku radio raidījumā "Gadsimta personības".

Visvairāk Petsa sadarbību atmasko afēra ar Krievijas valsts naftas sindikātu, kas ar monopola tiesībām pārdeva Igaunijā Krievijas naftas izstrādājumus.

1928.gadā Krievijas valdība vēlējās pārveidot sindikātu par Igaunijas-Krievijas jaukto akciju sabiedrību. Pēc Ilmjerva datiem Maskava nolēma iesaistīt kopfirmā dažus Igaunijas lielos biznesmeņus un toreizējo biržas komitejas priekšsēdētāju Petsu.

"Maskavā tika uzsvērts, ka lietai jābūt ārkārtēji slepenai un ka neviens nedrīkst par to zināt," atzīmēja Ilmjervs.

Sarunas par igauņu, bez Petsa vēl biznesmeņa Joakima Puhka, iesaistīšanu notika no 1928. gada līdz 1930.gada martam. "Nolēma, ka Petss kļūs par Padomju naftas sindikāta juristu-konsultantu ar algu 4000 dolāru gadā," teica Ilmjervs.

Pēc Ilmjerva vārdiem darīšana bija ar ļoti lielu summu, kas bija vienāda ar tā laika Igaunijas vēstnieka algu Berlīnē. Igaunijas naudā tas bija 18 000 kronas.

Taču 1930.gada rudenī Maskava izdarīja negaidītu asu pagriezienu un atteicās no igauņu iesaistīšanas naftas firmā. Neskatoties uz to, Petsam tika maksāti 4000 dolāru gadā.

Puhkam Krievija nolēma dot pārdošanai Igaunijā zināmu daudzumu naftas.

"Cik ilgi Petsam tika maksāts, to nav izdevies noskaidrot," teica Ilmjervs. "Kāds krievu vēsturnieks apgalvo, ka pēdējā "alga" Petsam tika nodota 1934.gada marta sākumā.

Ilmjervs, kurš ir Igaunijā Petsa darbību pētījis vispamatīgāk, nevēlējās teikt, vai 4000 dolāru maksāšana bija Krievijas kukulis Petsam. Viņš nosauca to par darba samaksu Petsam par zināmām konsultācijām.

"Piemēram, igauņu biznesmeņa Pertseļa tiesas procesa iespaidošana vēlamā virzienā," teica Ilmjervs. "Petss arī informēja Padomju Savienības vēstniecību un tirdzniecības palātu par vairāku Igaunijas banku bankrotu, tā kā viņi īstajā laikā paguva glābt savu naudu un likvidēt kontus."

"Varam teikt, ka šo naftas sindikātu izmantoja kā politisku rokas pagarinājumu arī citās valstīs, piemēram, Spānijā 1920.gadu beigās, lai iespaidotu Spānijas valdību," piebilda Ilmjervs. "Arī tur padomju naftas monopolā pārdošana tika nodota vienai kompānijai."

Naudu Petss acīm redzot pats nesaņēma. To Krievijas vēstniecība maksāja Petsa uzticības personai Rūdolfam-Kārelam Renningam.

Pēc Ilmjerva datiem Petss no 1926. līdz 1934.gadam ar Krievijas vēstnieku nepārtraukti apsprieda Igaunijas iekšējās, ārējās un ekonomiskās politikas jautājumus. "Viņš sniedza informāciju par valdības locekļu uzskatiem un viedokļiem, sīki raksturoja savus politiskos pretiniekus," apliecināja Ilmjervs. " Tas viss nonāca Maskavā".

Par Igaunijas un ārzemju fondu naudu Maskavā arhīvus pētījušais Ilmjervs nepieļāva, ka Petsu skarošie dokumenti varētu būt viltoti.

"Vai jūs patiesi domājat, ka Krievijas desmitiem gadu diplomātijas dokumentu ir iespējams viltot," teica Ilmjervs avīzei Eesti Päevaleht . Pēc viņa vārdiem Petsa vārds sastopams simtos lietu.

 

"Petss bija

Krievijas vēstniecības lobists"

Vēsturnieks Magnuss Ilmjervs teica, ka bijušā Valsts vecākā Konstantina Petsa saskare ar Padomju Krievijas vēstniecību sākās 1924.gadā.

1924.gadā Krievijas vēstniecība izveidoja Igaunijas - Padomju Krievijas tirdzniecības palātu. Palātā apvienojās uz austrumu tirgu orientētie biznesmeņi, kuri cerēja no Krievijas lielu peļņu. Citu vidū palātas darbībā aktīvi piedalījās Petsa uzticības persona Rūdolfs-Kārels Rennings.

Pēc Ilmjerva vārdiem Padomju vēstniecība vēlējās izveidot palātu par politisku un ekonomisku informāciju vācošu kantori, kam tika dots arī naudas pabalsts.

No 1925.-1931. gadam Petss bija Krievijas vēstniecības lobists, kurš informēja komunistus par Igaunijas politikas aizkulisēm.

Pēc Ilmjerva apgalvojuma Petss 1925.gadā palīdzēja atlaist no amata ārlietu ministru Kārelu Robertu Pustu, kurš bija centies panākt lielas Baltijas savienības no Igaunijas līdz Polijai izveidošanu.

Tajā laikā viens no Krievijas ārpolitikas mērķiem bija par katru cenu izvairīties no Baltijas savienības izveidošanas. Kā vienu no savienības veidošanās kavēšanas līdzekļiem Krievija redzēja Baltijas valstu un Polijas opozīcijā esošo vadošo politiķu uzpirkšanu un pēc tam viņu izbīdīšanu pie varas, atzīmēja Ilmjervs.

"Vēsturnieki uzskata par ticamu Petsa sadarbību ar Krieviju".

No Krievijas naftas kompānijas labumu saņēmušais Valsts vecākais neslēpa savas attiecības ar vēstniecību, Anneli Ammas.

Maskavā atrastie dokumenti par Konstantinu Petsu nesatur priekš vēsturniekiem īpaši pārsteidzošu informāciju un jautājums galvenokārt ir par dokumentu interpretēšanu.

Pēc bijušā IPSR drošības komitejas arhīva direktora Jiri Polusa vārdiem vienmēr ir iespēja, ka darīšana ir ar fabricētiem dokumentiem. "Tajā pašā laikā nesaprotu, kāpēc tos vajadzētu fabricēt par Petsu," piebilda Poluss.

Poluss uzsvēra, ka viņam nav nekāda pamata apgalvot, ka Petss bija gluži aģents. "Aģenti bija visādi un vieni bija agenti vlijanija - t.s. lobija darba aģenti. Tie bija cilvēki, kas spēja notikumus iespaidot. To pašu taču runā arī par Somijas prezidentu Urho Kalevu Kekkonenu - vai tas ir tā vai nav, ir grūti pateikt," stāstīja Poluss.

Pēc filozofijas doktora Ēro Mediainena vārdiem Maskavā atrastā informācija noteikti ir jāvērtē augsti.

"Mani vispirms interesē visas lietas fons. Es neizdarītu īpaši tālu ejošus secinājumus, ja viens cilvēks skaidro otram Igaunijas iekšpolitiku, lai arī tas otrs būtu vēstnieks vai kāds cits," sacīja Mediainens.

Pēc Igaunijas diplomātijas vēsturi pētošā filozofijas doktora vārdiem ar Krievijas vēstniecību bijuši sakaros daudzi politiķi un sabiedrības darbinieki. "Es to nevērtēju kā īpašu problēmu, kaut gan par to protams var arī skaļi debatēt," teica Mediainens.

Mediainens piebilda, ka jau agrāk bija zināms, ka Petsam bija naftas kompānijas akcijas un tas bija jau 1917. un 1918.gadā. "Jautājums ir, kā interpretēt arī akciju piederēšanu."

Pēc starptautisko attiecību teorijas profesora Kaido Jānsona vārdiem Ilmjerva darbs ir dziļš uz arhīva materiāliem pamatots apraksts, no kā daļa jau bija iepriekš zināma.

"Jau 15-20 gadus atpakaļ zināju, ka Petss bija ar Padomju Savienības vēstniecību labās attiecībās - tas tagad ir guvis apstiprinājumu,"teica Jānsons. "To man acīm redzot ir stāstījuši tā laika Igaunijas diplomāti un politiķi, un atceros, ka viņu runas bija kaut kā tā, ka sakari bija zināmi un Petss tos neslēpa."

Pēc Jānsona domām Petsam uz spēles bija savas intereses. "Kad viņam tās attiecības bija, viņš nezināja, kas būs 1934. vai 1940. gadā. No otras puses, tās pagātnes attiecības varēja 1940.gadā viņa rīcību iespaidot."

Pēc Jānsona vērtējuma Ilmjerva darbs nedod galīgu patiesību un izskaidrojumu, taču noteikti tas ved tuvāk patiesībai. "Ilmjervs no pašreizējiem igauņu vēsturniekiem noteikti vislabāk pazīst ārzemju arhīvus par Igauniju - viņš ir strādājis Krievijas, Somijas, Zviedrijas, Latvijas un ASV arhīvos."

Emerītprofesors Sulevs Vahtre arī atzina, ka ir par Petsa iespējamiem sakariem ar Krievijas vēstniecību jau agrāk dzirdējis. "Taču pirms neesmu redzējis pilnīgi droši izvērtētus avotus, nevaru neko teikt," teica Vahtre.

 

"Baltijas valstu

kopīgais liktenis"

Tāpat kā Igaunijā, Padomju komunisti vilināja sadarboties arī Latvijas un Lietuvas kādreizējās valsts galvas.

Pēc vēsturnieka Magnusa Ilmjerva datiem Krievija 1924.-1926.gados finansēja Lietuvas nacionāļu kustību, ko vadīja vēlākais valsts galva Antans Smetona.

"Arī viņi nesaņēma naudu ar savām rokām, lai gan viņi apsprieda ar padomju vēstnieku ļoti gari Lietuvas politiku un arī Lietuvas valsts apvērsums 1926.gadā bija detaļās saskaņots ar Padomju vēstniecību," apgalvo Ilmjervs.

Pēc valsts apvērsuma Smetona nolēma nogalināt dažus komunistus, ko izjauca Krievijas vēstniecība. "Vēstnieks Sergejs Aleksandrovskis ieteica Maskavai šantažēt Smetonu - publicēt rēķinus, ko viņš bija saņēmis no Maskavas," aprakstīja Ilmjervs.

Latvijas valsts vadītāja Gunta Ulmaņa ( tā tekstā — "LV" )zemnieku partiju ar Krievijas naudu atbalstīja caur Rīgā esošo tranzītbanku. Komunisti deva pasūtījumus arī ar Ulmani saistītajām firmām.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS