Ventis Mikuda, Alūksnes pilsētas domes un Alūksnes rajona padomes priekšsēdētājs:

Turpinājums no 1.lpp.

Diemžēl aina kļūst pesimistiskāka, ja pievēršamies tādam uzņēmējdarbību raksturojošam rādītājam kā rūpniecības produkcijas izlaide uz vienu iedzīvotāju. Šeit Alūksnes rajons ar 104 latiem rūpnieciskās produkcijas vērtības uz vienu iedzīvotāju stabili ierindojas saraksta lejasdaļā, apsteidzot tikai Rēzeknes un Ludzas rajonu. Šādai nevēlamai stabilitātei ir pietiekami pamatots izskaidrojums — padomju varas gados rajona teritorijā netika izvietoti vērā ņemami rūpniecības uzņēmumi, izņemot tradicionālās mežizstrādes un lauksaimniecību apkalpojošās ražotnes. Šī apzinātā politika esot bijusi saistīta ar padomju militāristu vēlmi no liekām acīm pasargāt divas rajona teritorijā izvietotās vidējā darbības rādiusa kodolraķešu bāzes. Iespējams, ka šī iemesla dēļ Alūksne tā arī netika pie daudzmaz moderna kultūras nama, toties gandrīz vai neapzināti esam ieguvuši caurmērā ekoloģiski tīru vidi visā rajona teritorijā.

Tā vai citādi, bet ekonomisko rādītāju analīze nepārprotami liecina par uzņēmējdarbības samērā zemo efektivitāti. Alūksnes rajons nevar lepoties arī ar kaut cik ievērojamiem ārvalstu investīciju apjomiem, ražojošu nozaru uzņēmumus dominējoši pārstāv mežizstrāde un kokapstrāde. Tas, protams, ir likumsakarīgi, ņemot vērā rajona lielo mežainību — aptuveni puse rajona teritorijas ir klāta ar dažāda vecuma un sugu struktūras mežaudzēm, mūsu rajons ir viens no mežainākajiem visā valstī. Diemžēl šāda uz vienu nozari balstīta ārkārtīgi mazdiversificēta rūpnieciskā ražošana nevar garantēt stabilus rūpnieciskās ražošanas ienākumus mainīgā tirgus konjunktūrā.

Lai gan rajona teritoriju šķērso labā tehniskā stāvoklī esošā Vidzemes šoseja, tās stratēģiskais potenciāls ārpolitisku sarežģījumu vai arī ierēdnieciskās nevarības dēļ tiek maz izmantots kravu tranzītplūsmai no Latvijas ostām uz Sanktpēterburgu un tai pieguļošajiem apgabaliem, turpretī robežšķērsošanas un muitas punktu izcilais aprīkojums uz Latvijas un Igaunijas robežas Veclaicenē nepārprotami liecina, ka oficiāli deklarētā Latvijas ārpolitiskā virzība uz vienotu Baltijas un Eiropas ekonomisko telpu izrādījusies pārāk ciets rieksts Latvijas politiķiem un ārlietu resora darbiniekiem.

Lai kaut kādā veidā izmantotu rajona ģeogrāfisko novietojumu Latvijas ziemeļaustrumu stūrī, Alūksnes rajons ir bijis viens no iniciatoriem Latvijas – Igaunijas – Krievijas pārrobežu sadarbības padomes izveidei, kurā nu jau līdzdarbojas trīs apriņķi Igaunijā, četri rajoni Latvijā un pieci rajoni Krievijas Federācijā. Gan padomes izveide, gan tās darbība bijusi laba skola pašvaldību politiķiem un darbiniekiem starptautiskās sadarbības apguvē, kā arī prasmē meklēt un atrast kompromisus situācijās, kad sarunu partneri pārstāv galēji atšķirīgus politiskos un sociāli ekonomiskos viedokļus. Vairāki pārrobežu sadarbības padomes projekti ieguvuši Eiropas Savienības, kā arī Norvēģijas Ārlietu ministrijas finansiālu atbalstu. Praktiskā darbība, projektus izstrādājot un realizējot, ļauj izdarīt vairākus secinājumus. Tostarp arī to, ka rajona pašvaldībās strādājošo un piesaistāmo speciālistu kvalifikācija ir pietiekama kvalitatīvu projektu sagatavošanai atbilstoši Eiropas Savienības dažādo institūciju ne vienmēr saskaņotajām un izprotamajām prasībām, taču jūtams kvalificētu projektu vadītāju trūkums, ko savā darbā pamanījuši arī mūsu igauņu kolēģi attiecībā uz situāciju savā valstī. Arī pašu līdzfinansējuma iespējas ir pietuvojušās maksimālajai robežai, kas nepārprotami samazinās rajona pašvaldību aktivitātes vienlaikus realizējamo projektu skaita palielināšanā.

Iepriekšminētās problēmas liecina, ka cilvēkresursu jautājumi kļūst arvien noteicošāki plānveidīgai pašvaldību attīstībai, bet esošās situācijas determinētās tendences liek kļūt bažīgiem. Gan pašvaldību vadītāji, gan uzņēmēji atzīmē, ka kvalificētu vidējā posma vadītāju trūkums var kļūt par klupšanas akmeni tālākajā rajona un perspektīvā reģiona izaugsmē. Nav noslēpums, ka šādu speciālistu sagatavošanai līdzšinējā izglītības un pēcdiploma mācību procesā netika pievērsta pienācīgā uzmanība. Zināmas cerības vieš nesen izveidotā uzņēmējdarbības atbalsta centra aktivitātes mazo un vidējo uzņēmumu darbības veicināšanā. Tomēr šajā jomā vēl daudz darāmā, it īpaši ņemot vērā to, ka joprojām lielai daļai tā saukto sīko uzņēmēju vienīgais sekmīgas finansiālās darbības kritērijs ir spēja nodrošināt personīgā patēriņa ikdienas vajadzības. Daudzi ražošanas paplašināšanu un tās sekmīgai nodrošināšanai nepieciešamos ekonomiskās un finansiālās analīzes instrumentus, kā arī ierobežoto resursu efektīvu apvienošanu, uzņēmumiem kooperējoties, uzskata par lieku greznību.

Ir patiešām grūti prognozēt ekonomiskās perspektīvas šajā Vidzemes nostūrī, īpaši, ja, pateicoties valdības deklarētajam un arī uzņemtajam straujajam reformu tempam, rajonu robežu liktenis jau mērāms ar 2001. gada marta mērauklu, bet reģionālās reformas vispār un plānoto reģionu izveides ekonomisko ieguvumu pamatojuma trūkums apliecina tikai vai nu politiķu un valdības vīru apzinātu nihilismu attiecībā pret vispārzināmām vēsturiskām un tautsaimnieciskām patiesībām, vai arī vienkārši nespēju gudrās ārvalstu skolās gūtām zinībām meklēt praktisku pielietojumu ikdienas darbā, nodokļu maksātāju sagādāto maizi ēdot.

Taču Alūksnes pusei vienmēr bijusi raksturīga savdabīga aura, kas ne vienmēr ļāvusi šajā pusē iedzīvoties svešiniekiem, taču nodrošinājusi Alūksnes novada atpazīstamību gan reģionālā, gan valstiskā līmenī. Savdabīgā kultūrvide, vēsturiskās tradīcijas un vēsturisko mācību secinājumi devuši alūksniešiem spēju uz lietām paskatīties ar atšķirīgu skatījumu, šad tad godam attaisnojot arī malēniešu slavu. Ar maisu vai arī bez tā gaismu mājā nesot, mūsu novada ļaudis spējuši arī spaidīgos ekonomiskos apstākļos saglabāt un vairot pārliecību, ka katras vietas nozīmību pasaules kartē noteiks ne vien saimnieciskā veiksme, bet arī kultūrvide un tās ietvaros veidojošos savdabīgo tradīciju un ieražu kopums. Ir pilnīgs pamats uzskatīt, ka šo aspektu pārdomāta savlaicīga un prasmīga komercializēšana šī vārda labākajā nozīmē nodrošinās Alūksnes novada identitātes saglabāšanu ne vien pārdalītajā Latvijā, bet arī vienotās Eiropas takas minot.

Lai dotu jaunu impulsu novada kultūrvides tālākā attīstībā un tā savdabības apzināšanā un izkopšanā, būtu jāapvieno Latvijas akadēmiskā potenciāla zināšanas, prasmes un pieredze, kā arī starptautiskie kontakti ar vietējo speciālistu un entuziastu interesi, aizrautību un vēlmi kopējā saskatīt atšķirīgo.