Latvijas valsts gadu pa gadam (Ar hronista skatu)

Latvijas valstij – 90

1917

1917.gada 22.janvāris – Rīgas frontē beidzas 1916.gada 23.decembrī sākušās Ziemassvētku kaujas; nesamērīgi lielie zaudējumi latviešu strēlnieku pulkos izsauc krasi kritisku noskaņojumu pret krievu militāro vadību.

1917.gada 27.februāris – Petrogradā sākas Februāra revolūcija, kuras rezultātā Krievijā krīt monarhija un visā valstī, arī latviešu apdzīvotajos apgabalos, sākas sabiedrības demokrātisku institūtu veidošana.

1917.gada 12.–13.marts – Valmierā sanākušajā Vidzemes lauku iedzīvotāju pārstāvju sapulcē tiek ievēlēta Vidzemes Pagaidu Zemes padome kā provizorisks Latvijas neokupētās daļas pagaidu pārvaldes institūts.

1917.gada 17.maijs – Latviešu strēlnieku pulku delegātu II kongress ar lielu balsu vairākumu nobalso par Latvijas Sociāldemokrātijas (LSD) rezolūciju, izsakot neuzticību Krievijas Pagaidu valdībai un aicinot turpināt “brāļošanos” frontē.

1917.gada 13.augusts – Rīgas domes vēlēšanas, kas Latvijas teritorijā ir pirmās demokrātiskās vēlēšanas; pirmo reizi vēlēšanu tiesības ir arī sievietēm; nedēļu pēc vēlēšanām vācu karaspēks atjauno uzbrukumu un 21.augustā ieņem Rīgu.

1917.gada 16.–17.novembris – Valkā tiek dibināta Latviešu pagaidu nacionālā padome (LPNP).

1917.gada 8.–9.decembris – Valkā sanākusī Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padome pasludina Padomju Latviju – t.s. Iskolata republiku.

1918

1918.gada 3.marts – Padomju Krievija un Vācija Brestļitovskā paraksta miera līgumu, ar kuru Krievija atsakās no Kurzemes.

1918.gada 10.aprīlis – vācu uzraudzībā Rīgā sanāk Vidzemes Zemes sapulce, kas paraksta aicinājumu dibināt Baltijas hercogvalsti.

1918.gada 11.novembris – revolūcijas draudu priekšā Vācija paraksta Kompjenas pamieru; tajā pašā dienā LPNP pilnvarotais pārstāvis Zigfrīds Anna Meierovics no Lielbritānijas ārlietu ministra saņem LPNP de facto atzīšanas rakstu.

1918.gada 16.novembris – Demokrātiskajā blokā pārstāvēto partiju priekšstāvji sanāk uz sēdi, kas nākamajā dienā konstituējas par Tautas padomi.

1918.gada 18.novembris – Tautas padome proklamē Latvijas valsti kā demokrātisku republiku.

1918.gada 17.decembris – Sarkanās armijas uzbrukuma aizsegā tiek pasludināta Latvijas Padomju republika.

1918.gada 7. un 29.decembris – meklējot iespēju apturēt Sarkanās armijas uzbrukumu, K.Ulmaņa Pagaidu valdība paraksta divus līgumus ar vāciešiem par zemes aizsardzību.

Zināšanai: Līdz 1918.gada februārim Krievijā un tātad arī latviešu apdzīvotajos apgabalos spēkā bija tā sauktais vecais stils, ko nomainīja tā sauktais jaunais stils. Pāreja uz jauno kalendāru notika ar Padomju valdības dekrētu, paredzot, ka 1918.gada 31.janvārim sekos 14.februāris. Šajā pārskatā notikumu datēšanā ir ievērots tobrīd aktuālā kalendāra princips, t.i., līdz 1918.gadam minētie notikumi ir datēti pēc t.s. vecā stila.

Avots: Latvijas Vēstures institūts

Latvija: 1917., 1918.

1917.gads Eiropai bija jau trešais kara gads. Latviešiem tas nozīmēja ne tikai laikrakstu ziņu, bet arī skarbu realitāti. Jau 1915.gadā vācu karaspēks bija okupējis Kurzemi. Uzbrūkošā karaspēka priekšā daudzas Kurzemes sētas bija palikušas tukšas, to saimniekiem dodoties bēgļu gaitās.¹ Pilsētās, īpaši Rīgā, iedzīvotāju skaitu strauji samazināja rūpniecības evakuācija, liekot strādniekiem doties līdzi savām darba vietām uz Krievijas iekšieni.² Bija pieklususi sajūsma un patriotiskās runas, kas latviešu sabiedrībā bija skanējušas pēc 1915.gada 1.augusta atļaujas dibināt latviešu strēlnieku bataljonus. Strēlniekiem nevarēja pārmest cīņasspara trūkumu. To vēlreiz apstiprināja pārdrošais vācu pozīciju pārrāvums 1916.gada 23.decembrī,³ kurā izcēlās kapteinis Fridrihs Briedis un viņa vienība. Tomēr krievu armijas komandieru neuzticēšanās latviešiem un krievu armijas vienību kavēšanās atbalstīt sekmīgi sākto uzbrukumu jau decembra beigās lika strēlniekiem pāriet aizsardzībā. Nelielie teritoriālie ieguvumi un nesamērīgie cilvēku zaudējumi,⁴ ar kuriem 1917.gada janvāra vidū noslēdzās Ziemassvētku kaujas, strēlnieku pulkos⁵ ienesa spēcīgu neapmierinātību un kritisku noskaņojumu.

Kara neveiksmes, arvien biežāk skanošie spriedumi par cara un viņa ģimenes negatīvo lomu un 1917.gada februārī parādījušās apgādes grūtības saasināja situāciju arī Krievijas galvaspilsētā. Neapmierināto iedzīvotāju protestiem 27.februārī Petrogradas ielās pievienojās kareivju vienības. Bija sākusies Februāra revolūcija. 2.martā pēdējais Krievijas cars Nikolajs II atteicās no troņa. Krievija kļuva par republiku.

Strenči, 1917.gads. Rezerves latviešu strēlnieku pulka karavīri pēc 1.maija mītiņa (teksts uz sarkanbaltsarkanā karoga: “Mēs ejam atriebt senču vaidus un nepabeigtās cīņas veikt!”); 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulka karavīri pie Ziemassvētku kaujās kritušo biedru kapa “Sileniekos”, Ložmetējkalna apkārtnē – 1917.gada vasara (teksts uz karoga: “Latvija, mosties – jauna diena aust!”) Foto no Kara muzeja fondiem

“Lai organizējamies katrs par sevi uz kopēju mērķi!”⁶

Kaut arī pirmās ziņas par notikumiem Petrogradā Rīgas laikrakstos parādījās ar nokavēšanos 4.martā, tām sekoja straujas pārmaiņas. Jau 12.martā Valmierā sanāca Vidzemes latviešu daļas (Rīgas, Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķu) lauku iedzīvotāju pārstāvju sapulce, lai spriestu par zemes pagaidu pārvaldību. Sapulce atzina par nepieciešamu prasīt, lai Krievijas Pagaidu valdība atceltu pastāvošo muižniecības landrātu kolēģiju un tās funkcijas nodotu Vidzemes Pagaidu Zemes padomei, ko ievēlēja nākamajā dienā. No padomes 48 locekļiem puse vietu tika paredzētas bezzemniekiem un mazgruntniekiem.⁷

1917.gada marta beigās gandrīz vienlaikus sevi pieteica pirmās četras latviešu nesociālistisko jeb pilsonisko aprindu veidotās partijas. Pēc ilgākiem priekšdarbiem 29.aprīlī dibināšanas kongress notika arī Latviešu Zemnieku savienībai.⁸ Partijas līdera lomu uzņēmās agronoms Kārlis Ulmanis. Tūlīt pēc kongresa sākās strauja Zemnieku savienības nodaļu dibināšana, un 1917.gada augustā partijas biedru skaits pārsniedza 20 tūkstošus, kas to padarīja par masveidīgāko no latviešu partijām.

Revolucionāro pārmaiņu gars bija saviļņojis visu sabiedrību, un partiju veidošana liecināja par latviešu pilsonisko aprindu centieniem uzņemties šo pārmaiņu procesa virzīšanu mērenā nesociālistisko vērtību gultnē. Tomēr jau pēc pirmajām revolūcijas nedēļām kļuva skaidrs, ka daudz lielāka ietekme sabiedrības noskaņojumā pieder kreiso partiju lozungiem. Kamēr jaundibinātās pilsoniskās partijas vēl tikai meklēja savus principus un atbalstītājus, kreisās partijas pēc Februāra revolūcijas jau uzreiz nāca ar gatavām programmām un partijas organizāciju.

Kreiso lozungu ietekmi vispirms apliecināja Latviešu strēlnieku pulku delegātu II kongresa 17.maija balsojums par Latvijas Sociāldemokrātijas⁹ izstrādāto rezolūciju. Tajā strēlnieki izteica neuzticību Pagaidu valdībai un aicināja turpināt “brāļošanos” frontē. Vācu ierakumu priekšā šis balsojums gan latviešu pilsonības, gan Krievijas plašās sabiedrības aprindās izsauca izbrīnu un neizpratni. Tikpat pārliecinoši izrādījās kreiso partiju panākumi arī 1917.gada otrajā pusē notikušajās vietējo pārvaldes institūtu vēlēšanās. Jau pirmajās Rīgas domes vēlēšanās 13.augustā latviešu kreisās partijas saņēma vairāk nekā pusi no balsīm un 67 no 120 domnieku vietām (latviešu pilsoniskie saraksti ieguva tikai 15 vietas).¹⁰ Līdzīgu rezultātu deva arī nedēļu vēlāk notikušās Vidzemes Zemes padomes vēlēšanas.

Vēlēšanu kreisie rezultāti nekavējoties atsaucās frontē – jau 19.augustā vācu karaspēks atjaunoja uzbrukumu un 21.augustā ieņēma Rīgu. Rīgas zaudēšana nozīmēja ne tikai militāru neveiksmi, bet arī pavērsienu latviešu nacionāli politiskajos centienos. Straujā krievu armijas atkāpšanās un mēnesi vēlāk latviešu delegācijas 19.septembra vizīte pie Pagaidu valdības vadītāja Aleksandra Kerenska¹¹ lika saprast, ka Latvijas liktenis nav Petrogradas varas kabinetu dienas kārtības prioritāte un par to vispirms ir jādomā pašiem latviešiem. Tas liberālajām latviešu aprindām lika steigšus ķerties pie Latvijas politiskās nākotnes jautājuma patstāvīgas risināšanas, kas savukārt nozīmēja nepieciešamību pārskatīt līdzšinējo nacionāli politisko centienu mērķus.¹² Līdz ar vācu uzbrukuma atjaunošanos augustā ievēlētie vietējie pilsētu, apriņķu un zemes pārvaldes institūti daudzējādā ziņā bija zaudējuši gan savu nozīmi, gan pastāvēšanas pamatojumu. Tāpēc jauno laikmeta prasību izvirzīto mērķu sasniegšanai latviešiem bija vajadzīgi citi pārstāvniecības institūti.

Nobeigums – nākamajā “LV” laidienā

Dr. hist. Uldis Krēsliņš

¹ 1916.gada augustā, runājot par bēgļu apgādāšanas organizāciju darbu, Bēgļu apgādāšanas Centrālkomitejas priekšnieks Vilis Olavs kopējo Latvijas bēgļu skaitu vērtēja ap 760 tūkstošiem. – Bēgļu apgādāšanas Centrālkomitejas Ziņojums. – 1916. – 4.augusts.

² 1915.gadā no Latvijas uz Krievijas iekšzemes guberņām tika evakuēti 523 no 790 (jeb 66,2%) rūpniecības uzņēmumiem. Rīgā no pirmskara 87 tūkstošiem rūpnīcu strādnieku 1916.gada sākumā bija palikuši tikai 3,4 tūkstoši strādnieku. – A.Drīzulis. Lielais Oktobris Latvijā. – Rīga, 1987. – 48.–50.lpp.

³ Līdz 1918.gada februārim Krievijā un tātad arī latviešu apdzīvotajos apgabalos spēkā bija Jūlija kalendārs (t.s. vecais stils), ko nomainīja Gregora kalendārs (t.s. jaunais stils). Pāreja uz jauno kalendāru notika ar Padomju valdības dekrētu, paredzot, ka 1918.gada 31.janvārim sekos 14.februāris. Šajā pārskatā notikumu datēšanā ir ievērots tobrīd aktuālā kalendāra princips, t.i., līdz 1918.gadam minētie notikumi ir datēti pēc t.s. vecā stila.

⁴ Kopējie latviešu strēlnieku zaudējumi Ziemassvētku kaujās tiek lēsti uz 8–9 tūkstošiem cilvēku. – J.Vācietis. Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme. – Rīga, 1989. – 99.lpp.; V.Bērziņš. Latvija pirmā pasaules kara laikā. – Rīga, 1987. – 171.lpp.

⁵ Pēc 1916.gada vasarā sāktās latviešu strēlnieku bataljonu skaitliskās papildināšanas gada beigās tie izauga par pulkiem.

⁶ Līdums. – 1917. – 25.marts.

⁷ Zemes sapulce Valmierā. // Līdums. – 1917. – 15.marts.

⁸ Par partiju veidošanos 1917.gadā vairāk skat.: U.Krēsliņš. Latviešu pilsonisko partiju veidošanās un attīstība 1917.–1918.gadā. // Latvijas Vēstures Institūta žurnāls. – 2005. – Nr.4. – 46.-62.lpp.

⁹ No 1906.gada līdz 1918.gadam partijas nosaukums bija Latvijas Sociāldemokrātija (LSD). – B.Kalniņš. Latvijas Sociāldemokratijas 50 gadi (1904–1954). – Stokholma, 1993. – 102., 135.lpp.

¹⁰ A.Ezergailis. Rīgas domes vēlēšanas 1917.gadā. // Esejas par 1917.gadu. – Rīga, 1991. – 9.–57.lpp.

¹¹ Latviešu delegācija pie ministru priekšnieka Kerenska. // Līdums. – 1917. – 23.septembris.

¹² To, ka pēc Rīgas zaudēšanas bija nepieciešams pārvērtēt latviešu nacionāli politisko centienu mērķus, viens no pirmajiem formulēja 1917.gada 5.augustā dibinātās Latvju kareivju nacionālās savienības laikraksts “Laika Vēstis”. Rakstā “Par jaunas orientācijas vajadzību” tā autors, atzīstot, ka Latvijas liktenis ir “zināmā mērā jau atraisījies no Krievijas likteņa”, un pilnīgi noraidot Vācijas orientāciju, aicināja paskatīties uz jaunu iespēju – uz patstāvīgu latvisku orientāciju. – Par jaunas orientācijas vajadzību. // Laika Vēstis. – 1917. – 14.septembris.