Latvijas valsts gadu pa gadam (Ar hronista un vēsturnieka skatu)

Latvijas valstij – 90

Latvija: 1917, 1918

Tā tas bija, tā notika

Nobeigums. Sākums “LV” Nr.71, 09.05.2008.

“Mēs nevaram un nedrīkstam palikt vienaldzīgi Latvijas likteņa izšķiršanā”.¹³

Ar šādu mērķi 1917.gada 1.oktobrī Petrogradā tika sasaukta latviešu politisko partiju un organizāciju pārstāvju apspriede, kas, uzstādot par galveno mērķi “izstrādāt Latvijas vienotu taktiku, atrast mūsu tautas kopējos mērķus un uzdevumus tagadējā brīdī”¹⁴, ievadīja Latviešu pagaidu nacionālās padomes (LPNP) organizēšanu. No pārstāvju deleģēšanas LPNP atteicās sociāldemokrāti un viņu vairākuma vadītā Vidzemes Zemes padome, pamatojot savu nostāju ar to, ka viņi sevi uzskata par Latvijas, nevis latviešu interešu aizstāvjiem.¹⁵ Tomēr, neskatoties uz to, Latviešu pagaidu nacionālā padome piesaistīja gan Kurzemes un Latgales pagaidu zemes padomju, gan lielāko bēgļu organizāciju un bēgļu koloniju, politisko partiju un kareivju organizāciju pārstāvjus, 1917.gada beigās kļūstot par plašāko latviešu pārstāvniecības institūtu. 1917.gada 16.–17.novembrī Valkā sanāca LPNP dibināšanas sanāksme. Sanāksmē pieņemtajā deklarācijā tika uzsvērts, ka par Latvijas stāvokli, attiecībām uz ārieni un iekšējo iekārtu lems Satversmes sapulce, kuras sasaukšanu saziņā ar citām sabiedriskajām organizācijām un iestādēm LPNP izvirza kā vienu no galvenajiem uzdevumiem.¹⁶

1917.gada beigās arvien augošās iekšpolitiskās pretrunas un armijas tālākā iršana liecināja, ka Pagaidu valdība nespēj atrisināt Krievijas politisko un saimniecisko krīzi. Izmantojot šo situāciju, lielinieki ar Ļeņinu priekšgalā 25.oktobrī Petrogradā īstenoja apvērsumu, gāžot Pagaidu valdību un pasludinot padomju varu. Par lielinieku varas bruņoto gvardi kļuva latviešu strēlnieki, kas pēc Rīgas atstāšanas vācu uzbrukuma priekšā spiesti pamest dzimteni, tagad nostājās jaunās varas pusē. 1917.gada decembrī padomju varu pasludināja arī Latvijas neokupētajā daļā, dibinot t.s. Iskolata republiku ar Frici Roziņu-Āzi priekšgalā. Tomēr jau 1918.gada februārī vācu karaspēks okupēja visu latviešu apdzīvoto teritoriju. Vācu uzbrukuma apdraudētā Krievijas Padomju valdība nekavējoties uzsāka sarunas ar Vāciju un 1918.gada 3.martā Brestļitovskā parakstīja miera līgumu. Ar to Padomju Krievija atteicās no vācu ieņemtās Kurzemes, bet Vidzemei paredzot pašai izlemt savu tālāko likteni. Ar Brestļitovskas miera līgumu latviešu nacionāli politiskajos centienos jau no kara sākuma valdošā Krievijas orientācija zaudēja pēdējo pamatu.

Līdz ar vācu okupāciju uz Krieviju savu darbību pārnesa arī Latviešu pagaidu nacionālā padome. Satraukumā par varbūtējām lielvalstu vienošanām, neievērojot latviešu intereses, LPNP jau 1918.gada janvārī pauda protestu pret katru miera noslēgšanas mēģinājumu, kas pārkāptu tautu pašnoteikšanās principu, un pret jebkuru Latvijas sadalīšanas mēģinājumu, izsakot arī nosodījumu tautas gribas viltošanai zem okupācijas varas spaidiem.¹⁷ To, ka šādam satraukumam bija pamats, apliecināja pēc vācu ierosinājuma 1918.gada 10.aprīlī Rīgā sasauktā Vidzemes Zemes sapulce, kurai vācu uzraudzībā vajadzēja izteikt aicinājumu dibināt Baltijas hercogvalsti personālūnijā ar Prūsijas karali.¹⁸

Atsakoties no Krievijas orientācijas un noteikti noraidot tuvināšanos ar Vāciju, LPNP jau no 1917.gada beigām arvien noteiktāk pievērsās Sabiedroto lielvalstu atbalsta meklējumiem. Ar padomes pilnvarām uz Eiropu devās vairāki tās pārstāvji. 1918.gada septembrī, kad lielinieku varas ierobežojumi LPNP darbībai Krievijā kļuva neciešami, tās darbinieki atgriezās Rīgā. Te LPNP stājās sakaros ar Demokrātisko bloku, ko jau 1917.gadā bija izveidojusi vācu okupētajā Rīgā palikušo latviešu sabiedrisko darbinieku grupa. Lai izvairītos no divu politisku centru radīta sajukuma, sākās sarunas par Demokrātiskajā blokā pārstāvēto politisko spēku uzņemšanu LPNP sastāvā.

Latviešu nacionāli politiskajiem centieniem liktenīgs izrādījās 1918.gada novembra sākums, kad Vāciju satricināja revolūcija. Iekšējā sabrukuma draudu priekšā 11.novembrī Vācija parakstīja pamieru. Tajā pat dienā LPNP pilnvarotais pārstāvis Zigfrīds Anna Meierovics Londonā no Lielbritānijas Ārlietu ministra saņēma padomes de facto atzīšanas rakstu. LPNP centieni lielvaru cīņās neļaut aizmirst latviešu intereses bija guvuši atzīšanu, bet šajā brīdī Rīgā pēkšņi atklājās pretrunas starp LPNP un Demokrātiskā bloka aprindām par apvienošanās principiem. Atsakoties no tālākām sarunām, Demokrātiskajā blokā apvienojušos partiju pārstāvji 16.novembrī sanāca uz sēdi un nākamajā dienā konstituējās par Tautas padomi. Par Tautas padomes priekšsēdētāju ievēlēja zvērināto advokātu Jāni Čaksti, bet Pagaidu valdības sastādīšanu uzdeva Kārlim Ulmanim.

Rīga, 1917.gada 23.marts. 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulka ložmetējnieki ar savu karogu (teksts uz karoga: “Plecu pie pleca par Latviju un brīvību!”). 1917.gada septembrī vācu karaspēka okupētajā Rīgā dibinātā Demokrātiskā jeb 17 vīru bloka dalībnieki: Kārlis Ulmanis, Fricis Menders, Pauls Kalniņš, Miķelis Valters

1918.gada 18.novembrī pilsētas 2.teātrī Latvijas Tautas padome, pasludinot sevi par suverenās varas nesēju, proklamēja Latvijas valsti. Ministru prezidenta K.Ulmaņa apsveikuma runā bija izteikti divi svarīgākie principi, uz kuriem vajadzēja celties jaunās valsts ēkai: “Visi pilsoņi bez tautības izšķirības aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai.”¹⁹

Jaunās Latvijas valsts pirmais mēnesis – tieši tik īsu laiku līdz Rīgas ieņemšanai Tautas padomei deva jau novembra beigās uzsāktais Sarkanās armijas uzbrukums²⁰ – atklāja visu situācijas daudzšķautņaino pretrunīgumu. Lai gan 26.novembrī Vācijas valsts ģenerālkomisārs Baltijas zemēs Augusts Vinnigs parakstīja vienošanos par civilpārvaldes nodošanu K.Ulmaņa Pagaidu valdībai, tomēr vienīgais militārais spēks vēl arvien palika vācu karaspēks. Par to vēlreiz atgādināja vācu kareivju asā izturēšanās, slēdzot latviešu kreiso aprindu 1.decembrī sasaukto sapulci Tērbatas ielā. Šo gadījumu nekavējās izmantot sociāldemokrāti, jau nākamajā dienā Tautas padomes sēdē iesniedzot pieprasījumu par valdības rīcību un izvirzot nosacījumu, ka viņu frakcijas tālāka palikšana Tautas padomē ir atkarīga no šīs lietas noskaidrošanas. Iekšlietu ministra Miķeļa Valtera valdības vārdā dotajā atbildē bija skaidri izteikts valdības nostājas pamatojums: “Pagaidu valdība, uz kuras stāv visa atbildība, noziegtos, ja tā, visu redzēdama un zinādama, neatzītu par labu visus soļus, kas Latvijai dod drošību...”²¹ Uz notikušo, viņa spriedumos, vajadzēja skatīties kā uz izvēli starp atbildību un brīvību bez pienākumiem.

2.decembrī K.Ulmanis nolasīja valdības deklarāciju.²² Galvenais valdības un arī valsts nākotnei izšķirīgais jautājums bija sava karaspēka organizēšana. Šī jautājuma smagumu apliecināja jau tas, ka K.Ulmaņa pirmajā valdībā visilgāk brīva palika tieši apsardzības ministra vieta. Meklējot iespēju apturēt Sarkanās armijas uzbrukumu, 7.decembrī valdība ar vāciešiem parakstīja vienošanos par landesvēra (zemessardzes) veidošanu, kurā lielākā loma bija paredzēta latviešiem.

Rīga, 1917.gada 23.marts. 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka strēlnieki ar karogiem Februāra revolūcijas upuru piemiņas demonstrācijas laikā (teksts uz karogiem: “Lai dzīvo autonoma Latvija!” un “Slava brīvībai! Slava Latvijai brīvā Krievijā!”). 1917.gada aprīlis. Latviešu strēlnieku pulku deputātu padomes Izpildu komitejas (Iskolastrela) pirmais sastāvs. 1.rindā centrā – Iskolastrela priekšsēdētājs kapteinis Voldemārs Ozols Foto no Latvijas Kara muzeja arhīva

Tomēr landesvēra formēšana notika lēni, turklāt 17.decembrī parādījās Pētera Stučkas parakstītais Latvijas Padomju valdības manifests. Šajā situācijā Pagaidu valdība izšķīrās 29.decembrī parakstīt vēl vienu līgumu ar vāciešiem, paredzot ikvienam, kurš četras nedēļas būs karojis pret lielinieku karaspēku Latvijā, piešķirt Latvijas pilsoņu tiesības. Šis līgums valdības mēģinājumos glābt stāvokli un meklēt palīdzību un sadarbību ar vāciešiem bija galējais solis, taču citas izvēles nebija. Citās domās bija sociāldemokrāti, kas, aizsedzoties ar 29.decembra līguma principiālu nosodījumu, Sarkanās armijas draudu priekšā 1918.gada beigās izšķīrās pamest Tautas padomi.

1917.–1918.gadu procesi apliecināja, ka latviešu ceļš uz savu valsti nebija plata šoseja ar skaidrām virzienu norādēm; tie bija daudzi un brīžiem līkumoti ceļi, pat taciņas, kas, vedot dažādos un nereti pat pretējos virzienos, tomēr centās iet uz vienu mērķi. Tas, ka dažu gājums uz Latviju bija ilgāks vai līkumotāks nekā citiem, nenozīmē, ka viņu ceļš bija mazāk grūts un mazākas ievērības vērts.

Dr. hist. Uldis Krēsliņš

¹³ No LPNP sasaukšanas biroja priekšsēdētāja J.Goldmaņa runas LPNP dibināšanas sapulcē 1917.gada 16.novembrī. Citēts pēc: Līgotņu Jēkabs. Latvijas valsts dibināšana (Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome). Latvijas valsts tapšanas pirmais posms (līdz 1918.gada 18.novembrim): Pēc protokoliem, organizāciju dokumentiem, aktiem, vēstulēm, ziņojumiem, atmiņu uzzīmējumiem un citiem avotiem. – Rīga, 1925. – 65.lpp.

¹⁴ A.Kroders. Ko notikumi mums teic? // Laika Vēstis. – 1917. – 29.septembris.

¹⁵ Konflikts Vidzemes Zemes padomē.//Līdums. – 1917. – 11.,12.oktobris. Visasāko reakciju pilsoniskajās aprindās izsauca Zemes padomes valdes priekšnieka sociāldemokrāta O.Kārkliņa runa, kurā viņš norādīja, ka sociāldemokrāti neaizstāv latviešu, bet tikai savas šķiras intereses, kaut te dzīvotu samojedi.

¹⁶ Latviešu Pagaidu Nacionālā padome. Visiem Latviešiem! // Bēgļu apgādāšanas Centrālkomitejas Ziņojums. – 1917. – 8.decembris.

¹⁷ Līgotņu Jēkabs. Latvijas valsts dibināšana. – 195.–196.lpp; J.Seskis. Latvijas valsts izcelšanās pasaules kara notikumu norisē: Atmiņas un apcerējumi (1914.–1921.). – Rīga, 1991. – 95.lpp. Minētais protests bija izteikts Latviešu pagaidu nacionālās padomes otrās sesijas (1918.gada 15.–18.janvāris) trešajā dienā pieņemtajā rezolūcijā.

¹⁸ Sp.Paegle. Kā Latvijas valsts tapa. – Rīga, 1923. – 169.-170.lpp.; A.Niedra. Tautas nodevēja atmiņas. – Rīga, 1998. – 103.–104.lpp.

¹⁹ Kārlim Ulmanim 125. – Rīga, 2003.–212.lpp.

²⁰ Atsaucoties uz pārmaiņām Vācijā, 1918.gada 13.novembrī Padomju Krievija anulēja Brestļitovskas miera līgumu.

²¹ Latvijas Tautas padome [stenogrammas]. – Rīga, 1920. – 23.lpp.

²² Turpat. – 19.–22.lpp.

Precizējot iepriekš publicēto: vakardienas laikrakstā (“LV” Nr.71, 09.05.2008.) 71.lappusē publicētajai fotomateriālu kopai (attēlam pa kreisi) pareizs paraksts ir: “Strenči, 1917.gads. Rezerves latviešu strēlnieku pulka karavīri pēc 1.maija mītiņa (teksts uz sarkanbaltsarkanā karoga: “Mēs ejam atriebt senču vaidus un nepabeigtās cīņas veikt!”).”