Latvija: 1919–1928

Tā tas bija, tā notika

1919.gada janvārī tikko proklamētā Latvijas valsts izrādījās smagu pārbaudījumu priekšā. Nespējot aizkavēt Sarkanās armijas uzbrukumu, 2.janvārī K.Ulmaņa Pagaidu valdība atstāja Rīgu un pārcēlās uz Liepāju. Latvijas valsts pastāvēšanā sākās t.s. Liepājas posms.

“...ja uzvarēs Latvija, tad viņa ar to pierādīs, ka ir spējīga dzīvot”.¹

3.janvārī Rīgā ienāca Sarkanās armijas vienības, un pēc desmit dienām darbu sāka Apvienotās Latvijas padomju I kongress. Latvijas pilsētās un laukos uz padomju varas nodibināšanos sākotnēji skatījās ar cerību. Daudziem paļāvību deva tas, ka aiz draudīgā Sarkanās armijas vārda Latvijā bija atgriezušies latviešu strēlnieki. Vēl pievilcīgākas likās iedomas, ka jaunā “darba tautas vara” sāks zemes dalīšanu bezzemniekiem.

Tomēr jau drīz sekoja smaga vilšanās. To, ka jaunās varas politiskā griba nozīmē aklu sekošanu Padomju Krievijas priekšrakstiem, sabiedrība varbūt vēl varēja pieņemt.² Taču neiespējami bija samierināties ar “pārtikas monopolizāciju”, badu un sarkanā terora asiņainajiem darbiem. Vilšanos piedzīvoja arī Latvijas lauki, kur gaidītās bijušo muižu zemes dalīšanas vietā jaunā vara uzsāka kolektīvo saimniecību veidošanu. Saimnieka dēls Pēteris Stučka tā arī nebija sapratis latviešu ilgas un vajadzības. Varbūt tieši šī spēcīgā vilšanās un spējā sabiedrības attieksmes maiņa bija tā, kas strēlniekiem atņēma apņēmību, atstājot neieņemtu apgabalu ap Pagaidu valdības kontrolēto Liepāju.³

Kamēr Rīgā saimniekoja P.Stučkas valdība, Liepājā rosīgu darbību izvērsa K.Ulmaņa Pagaidu valdība. Jau agrāk izveidotās latviešu karaspēka vienības, kas bija atkāpušās kopā ar valdību, janvāra sākumā Oskara Kalpaka vadībā tika apvienotas Latviešu atsevišķajā bataljonā. Vienlaikus karaspēka organizēšanai Ziemeļlatvijā uz Igauniju tika komandēts kapteinis Jorģis Zemitāns.

Tūlīt pēc ierašanās Liepājā valdība krasi mainīja līdzšinējo ārpolitisko kursu. Decembrī slēgtie līgumi ar vāciešiem nebija nosargājuši Rīgu un tagad kā nepatīkamas važas saistīja valdības rokas. Tāpēc jau 1919.gada 9.janvārī valdības sēdē tika nolemts palīdzības un atbalsta meklēšanai vairākus ministrus sūtīt uz rietumu Sabiedroto valstīm, bet attiecībās ar vāciešiem K.Ulmanis turpmāk ievēroja striktu atturību. Vācu karaspēkam šāds valdības politikas pavērsiens, protams, nevarēja patikt, taču tobrīd viņi vēl gaidīja papildinājumu no Vācijas. 1.februārī Liepājā ieradās ģenerālis Rīdigers fon der Golcs un viņam sekoja jaunas karaspēka vienības. 3.martā apvienotais vācu un latviešu karaspēks sāka uzbrukumu. Trīs dienas vēlāk apšaudē krita O.Kalpaks. Marta beigās uzbrukums apstājās pie Lielupes. Pirms doties tālāk, vācieši gribēja skaidrību attiecībās ar K.Ulmaņa valdību. Nesagaidot piekāpšanos, 16.aprīlī vācu vienības Liepājā arestēja Pagaidu valdības ministrus. K.Ulmanim izdevās patverties britu misijā Liepājā.

Saprotot, ka uzbrukuma turpināšanai ir vajadzīgs politiskas varas piesegs, vācieši meklēja iespēju izveidot jaunu valdību. Tā 10.maijā par valdības vadītāju kļuva mācītājs Andrievs Niedra, kurš lielinieku izdzīšanas vārdā bija gatavs izlīgumam ar vāciešiem. Vācu karaspēks nekavējoties atjaunoja uzbrukumu un 22.maijā iegāja Rīgā. Divas dienas Rīgas iedzīvotāji pieredzēja vācu varas darbus, kamēr kopā ar vāciešiem nākošais latviešu karaspēks pilsētā netika ielaists. Taču vācu karaspēku vadīja ne tikai atriebes dziņa pret visiem īstiem vai tikai šķietamiem latviešu lieliniekiem – viņi gribēja būt noteicēji Latvijā. Tāpēc jau jūnijā vācu vienības devās uz Vidzemi, kur no Igaunijas bija sākusi virzīties J.Zemitāna vadītā Ziemeļlatvijas brigāde. Izšķirošā sadursme notika Cēsu kaujās, kad “ziemeļ-nieki” ar igauņu palīdzību vispirms apturēja vācu uzbrukumu, bet 22.jūnijā pārgāja arī pretuzbrukumā.

Uzvaras iedvesmotie “ziemeļnieki” lika vāciešiem atkāpties uz Zemgali, kad izskanēja negaidītā ziņa par 3.jūlijā K.Ulmaņa parakstīto Strazdumuižas pamieru ar vāciešiem. Sabiedroto uzspiests un latviešiem nesaprotams, šis pamiera līgums ne tikai sēja nesaskaņas latviešu vienībās, bet vēl arvien saglabāja vācu karaspēku Latvijā.⁴ Pāvela Bermonta-Avalova ierašanās Jelgavā nāca īstajā brīdī – viņa formējamās Krievijas atbrīvošanas armijas sastāvā tika uzņemtas vācu vienības. 8.oktobrī Bermonts sāka uzbrukumu Rīgai, un 10.oktobra rītā latviešu vienības bija spiestas atstāt Pārdaugavu, lai ieņemtu pozīcijas Daugavas labajā krastā. Pēc spēku pārgrupēšanas 3.novembrī sākās latviešu vienību pretuzbrukums un 11.novembra rītā Rīga bija atkal atbrīvota. Demoralizētā Bermonta armija vairs nespēja turpināt nopietnu pretošanos, un novembra beigās vācu karaspēks tika galīgi izdzīts no Latvijas.

Latvijas Atbrīvošanas kara noslēgums sekoja 1920.gada sākumā, kad Pilsoņu kara un poļu uzbrukuma apdraudētā Padomju Krievija bija spiesta atlikt savus iekarošanas plānus. 1920.gada 30.janvārī tika noslēgts pamiers, bet 11.augustā parakstīts Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums.

Pēdējais solis ceļā uz pilntiesīgu valsti bija nepieciešamība panākt Latvijas starptautisku atzīšanu. Ārlietu ministra Z.A.Meierovica aktīvie ārpolitiskie centieni vispirms 1920.gada beigās guva atbalstu Itālijā, bet 1921.gada 26.janvārī arī Sabiedroto Augstākā padome (piecu lielvalstu ministru prezidentu sapulce) paziņoja par Latvijas atzīšanu de iure.

Nu 18.novembrī proklamētās valsts ideja bija izaugusi par realitāti.

Turpinājums — sekos

Dr.hist. Uldis Krēsliņš,

Latvijas Vēstures institūts

¹ P.Radziņš. Latvijas atbrīvošanas karš. – Rīga, 1990. – 37.lpp.

² Apvienotās Latvijas padomju I kongresa 1919.gada 15.janvāra sēdē ziņojumā par LSPR Konstitūcijas projektu P.Stučka norādīja, ka Padomju Latvijas Konstitūcijas projekta pamatā ir likta Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas Konstitūcija, izdarot tajā dažus grozījumus atbilstoši Latvijas apstākļiem. Vēl burtiskāk šī prakse parādījās attiecībā uz mazāk nozīmīgiem likumiem, kas no Padomju Krievijas mehāniski tika pārnesti un piemēroti Latvijai. – Ā.Šilde. Latvijas vēsture 1914–1940: Valsts tapšana un suverēnā valsts. – Stockholm, 1976. – 291.–293.lpp.

³ Vēstures literatūrā nav vienprātīga viedokļa par motīviem un iemesliem, kāpēc Sarkanās armijas uzbrukums Latvijā apstājās, atstājot neieņemtu apgabalu ap Liepāju, tomēr nav šaubu, ka sava nozīme šeit bija arī latviešu strēlnieku nacionālajām jūtām.

⁴ Ziemeļlatvijas un Cēsu kauju piemiņai: 1919–1926. – Rīga, 1926. – 8.lpp. Nebūdami pārliecināti par Latvijas armijas spēju sekmīgi cīnīties pret Sarkano armiju, Sabiedroto valstu pārstāvji uzstāja uz vācu karaspēka vienību atstāšanu Latvijā, skatot viņus kā mazāko no diviem ļaunumiem un vajadzības gadījumā kā pretspēku Sarkanās armijas vienībām.

1.Latviešu atsevišķā bataljona komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks (stāv aiz ložmetēja, galvā jērenīca) ar karavīriem. Rudbāržu muiža, 1919.gada marta sākums (attēlā pa kreisi); Igaunijas armijas bruņotais vilciens Cēsīs. Pie tā sapulcējušies Ziemeļlatvijas brigādes un Igaunijas armijas virsnieki. 1919.gada 6.jūnijs (centrā, ģērbies šinelī – Ziemeļlatvijas brigādes komandieris pulkvedis Jorģis Zemitāns) (attēlā pa labi)

Landesvēra sastāvā ietilpušās krievu brīvprātīgo vienības – Līvena nodaļas karavīri. 1919.gada vasara (attēlā pa kreisi); Krievijas Rietumu brīvprātīgās armijas komandieris Pāvels Bermonts-Avalovs (centrā) ar virsnieku grupu. 1919.gada vasara (attēlā pa labi)