Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Alūksnes novada ļaudis. Savā devumā un likteņos. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 10.09.1999., Nr. 297/299 (1757/1759) https://vestnesis.lv/ta/id/17548

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Homine historiarum ignori semper sunt pueri

Vēl šajā numurā

10.09.1999., Nr. 297/299 (1757/1759)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Alūksnes novada ļaudis. Savā devumā un likteņos

LZA akadēmiķis Saulvedis Cimermanis:

Runa Latvijas Zinātņu akadēmijas un Alūksnes rajona padomes kopsēdē Alūksnē 1999. gada 3. septembrī

Par ne visai labvēlīgos ģeogrāfiskajos apstākļos dzīvojušo un joprojām dzīvojošo alūksniešu radošo potenciālu labākas dzīves meklējumiem, vēstures dokumentos ir daudz liecību. Piemēram, ap 1820. gadu sastādītajā Cēsu–Valkas apriņķa ģeogrāfiski statistiskajā aprakstā salīdzināta dažādu novadu zemes auglība un norādīts, ka visauglīgākie apvidi ir Ēveles, Gulbenes, Tirzas draudze, kā arī Ērģemes un Lugažu draudzes daļa. Neauglīgākas esot Smiltenes un Trikātas draudze, bet vissliktākās ražas iegūstot Alūksnes, Apukalna, Gaujienas un Palsmanes draudzē. Iedzīvotāju pamatnodarbe esot zemkopība. Sējot auzas, griķus, miežus, rudzus, vasaras un ziemas kviešus, arī kaņepes, linus, pupas un zirņus. Alūksnes un Gulbenes draudzē esot visattīstītākā linkopība. Parastākie dārzaugi esot bietes, burkāni, kartupeļi, kāposti, rutki. Kā palīgnodarbes Alūksnes un Apukalna draudzes iedzīvotāji piekopjot biškopību, Alūksnes ezerā — zveju.

Apukalna draudzes mācītājs J.Zāmens ap 1820. gadu, starp citu, rakstīja: "Līdzās zemkopības produktiem šīs draudzes zemnieki pārtiek no tirdzniecības, amatiem un peļņas darbiem Rīgā. Zemnieki ievērojami pelna no linu, jēlādu, vasku, labības, arī degvīna tirdzniecības. Vairāki no viņiem ir ierakstīti ziņnešos un saņēmuši tam licenci. Starp viņiem ir daudz amatnieku, kā virpotāji, kalēji, galdnieki, ratnieki, riteņu taisītāji, teicami audēji, skroderi, mucinieki, ģērmaņi, dūmeņslauķi, mūrnieki un namdari. Jaunlaicenē dzīvo viens visai izcils namdaris. Vairākiem zemniekiem ir dzirnavas, kuras parasti ir ļoti izskatīgas. Starp Jaunlaicenes zemniekiem vēl ir viens stiklinieks, viens miesnieks un viens salmu krēslu izgatavotājs. Kopumā zemnieki cieš maz trūkuma. Visnabadzīgākie ir Kornetu un Romeškalna zemnieki, visturīgākie — Apes zemnieki. Vairāki ļoti nozīmīgi bagāti zemnieki dzīvo Jaun- un Veclaicenē un mācītājmuižā."

Alūksnes draudzes mācītājs stāstīja, ka dažiem zemniekiem esot apiņu dārzi un viņi nodarbojoties ar biškopību. Zemnieki retumis ņemot pasi, lai dotos peļņas darbos uz Rīgu. Un, kad darbs noticis (beidzies), viņi uz aršanas laiku atgriežoties mājās. Ražojumus vedot pārdot uz Cēsīm, Rīgu un Valku. Galvenais pārdodamais ražojums zemniekiem esot lini. Apukalna mācītājs zemnieku došanos peļņas darbos uz Rīgu aprakstīja nedaudz plašāk: "Ziemā zemnieks reizēm ņem no muižas pasi un dodas līdz Jurģiem uz Rīgu, lai sev kaut ko nopelnītu ar kaņepāju un linu tīrīšanu."

Mācītājs J.Zāmens īpaši uzsvēra zemnieku centienus pēc skaistuma: "Starp latviešiem atrod daudzus, kuri rāda spējas un noslieci uz amatiem, pat uz mākslu. Bet, kāpēc viņu darbi skaistuma un pilnības ziņā tik ļoti atpaliek no vācu izstrādājumiem, tur cēlonis gan ir ne vien viņu kūtrībā, bet arī pamudinājuma trūkumā." Tālāk seko to feodāli dzimtbūtnieciskās iekārtas apstākļu un muižnieku rīcības apraksts, kuri apslāpēja zemnieku radošo garu un darbību. Latviešu tieksmi pēc skaistuma ap 1820. gadu apliecināja arī Alūksnes draudzes mācītājs: "Tā kā visiem latviešiem ir arī nosliece uz mākslām, viņi paši izgatavo sev ratus, riteņus, ragavas un tamlīdzīgas lietas."

Šis alūksniešu gaišums, skaistuma un labākas dzīves meklējumi atspoguļojās ne vien viņu daudzpusīgajā saimnieciskajā darbībā, bet arī mājokļos, kas bija labāki nekā daudzās citās Vidzemes draudzēs. Ap 1820. gadu sastādītajā Vispārējā Cēsu–Valkas apriņķa aprakstā par zemnieku mājokļiem lasāms: "Kopumā zemnieks dzīvo viņa labības žāvējamā rijā. Apukalna draudze tajā ziņā ir izņēmums, kur zemnieks gandrīz bez izņēmuma pie rijas ir piebūvējis vienu–divas siltas istabas ar stikla logiem. Tādas atrodamas arī pie vairākiem Gulbenes un Trikātas draudzes zemniekiem." Apukalna draudzes mācītājs savu zemnieku mājokļus aprakstīja izsmeļošāk: "Zemnieku mājokļi gandrīz viscaur ir labi, t.i., viņiem ir ciešas un stipras no baļķiem buvētas rijas ar vienu līdz divām pie tām piebūvētām siltām istabām, kurām ir 2–3 logi. Apukalna zemniekiem tādas istabas ir bez izņēmuma, Karvas muižas zemnieku vairumam un Jaunlaicenē vairāk nekā 3/4 zemnieku. Starp šiem atrodas vairāki tādi, kuriem ir 3–4 siltas istabas ar lielām gaišām logu rūtīm. Mācītājmuižā un Veclaicenē ir arī vairāki zemnieki, kuriem ir labas plašas istabas (atsevišķi celtas dzīvojamās mājas — S.C. ), un viņiem tādu būtu vēl vairāk, ja šis apvidus neciestu kokmateriālu trūkumu." Alūksnes draudzes mācītājs tajā pašā laikā rakstīja: "Zemnieku lielākā daļa dzīvo rijās, daži pie tām ir piebūvējuši arī gaišas istabas." Teiktajam kā ilustrāciju viņš pievienoja tādas dzīvojamās rijas zīmējumu.

Alūksnes novada ļaužu tradicionālais dzīvesveids un kultūra, to uzlabošanas centieni dažādos laikposmos ir pētīti visai nepietiekami. Ierosinu sākt šajā virzienā nopietnu darbu, īpaši aktivizējot novadpētniecību, līdzīgu tai, kādu vērojam Ates dzirnavu muzeja veidošanas piemērā.

Līdz šim apzinātie avoti un literatūra, tajā skaitā arī jau minētie draudžu apraksti, mudina domāt, ka Alūksnes novads Ziemeļvidzemē bija viens no gaišākajiem. Gaišuma pamats atspoguļojas novada ļaužu folklorā, dzīves izpratnē, sabiedriskajās aktivitātēs, tautas mākslā un skolās, kuru sākumu iezīmēja Ernsts Gliks, nodibinot latviešu skolas Alūksnē, Apukalnā un Zeltiņos jau XVII gadsimta beigās, sagatavojot Alūksnes skolā 25 latviešu skolotājus Kokneses prāvesta iecirkņa skolām. Kaut nedaudz izglītotākie ļaudis labāk saskatīja feodāli dzimtbūtnieciskās iekārtas bezjēdzību un aktīvi iesaistījās tās amatu graušanā, t.i., dažādās antifeodālās cīņas norisēs: iesniedza sūdzības Vidzemes guberņas un pat Krievijas impērijas pārvaldes iestādēm, bēga no muižām, kurām tie bija pierakstīti, pretojās klaušu darbu normu palielināšanai, nepildīja muižu pārvaldes prasības, uzbruka muižniekiem un muižu pārvaldniekiem, dedzināja muižu ēkas un pretojās ar citiem līdzekļiem.

Augstākā pretošanās forma bija XVIII gadsimta otrās puses, it īpaši 70.–80. gadu, Vidzemes un Igaunijas zemnieku nemieri, kas lielākā vai mazākā mērā aptvēra Alūksnes, Annas, Babeckas, Bejas, Bormaņu, Gaujienas, Jaunlaicenes, Karvas, Kolberģa, Kornetu, Lāzberģa, Veclaicenes un Zeltiņu muižas. Salīdzinoši mierīgajā Ziemeļaustrumvidzemē Alūksnes novads deva trīs visai aktīvus zemnieku nemieru centrus — Jaunlaiceni, Kornetus un Lāzberģi. Tur nemierus apspieda ar spēcīgu karaspēka vienību palīdzību un nežēlīgiem sodiem. Dokumenti stāsta, ka pretošanās kustības dalībnieki nereti bijuši labi iekoptu māju saimnieki, prasmīgi amatnieki, ļaudis, kas prata vairākas valodas. Nemieros piedalījās gan novada latviešu, gan igauņu zemnieki. Alūksnes novada nemieru norises sasaucās ar kaimiņos esošā Igaunijas Veru apriņķa Menistes, Roguses, Rožu muižas, Vītinas un citu muižu igauņu zemnieku nemieru norisēm. Būtu skaisti, ja mēs spētu izsekot brīvības alkstošo nemieru dalībnieku dzimtu tālākos likteņus un saglabāt atmiņā viņu kādreizējās sētas.

Kā dažus piemērus minēšu Jaunlaicenē Auguļus (saimnieks Jēkabs mudināja zemniekus turēties kopā un neiet muižas klaušās), Skultes (saimnieks Reinis bija zemnieku tiesnesis, devās peļņā uz Rīgu bez muižnieka atļaujas, neklausīja muižas rīkojumus un neveda uz muižu sodīt sadumpojušos zemniekus), Šļukumu (saimnieks Jānis bija viens no aktīvākajiem Jaunlaicenes zemnieku nemieru organizētājiem un vadītājiem), Vārnas (sēta vai sētu grupa deva vairākus nemieru dalībniekus), Mārkalnē — Ausējus, Salakas (abu māju saimnieki Jēkabs un Kaspars Lāzberģa novada zemnieku vārdā iesniedza Rīgā sūdzības par zemniekiem nodarītajām pārestībām; Kaspars bija arī zemnieku tiesnesis), Siļķēnus, Vecagas (abu māju saimniekus Pēteri un Kasparu notiesāja uz nāvi, nocērtot galvu un ķermeni uzliekot uz rata), Veclaicenē — Melzupus (saimnieku Pēteri 1783. gadā iecēla par Valkas apriņķa zemākās zemes tiesas zemnieku piesēdētāju, viņš mudināja zemniekus uz nemieriem; Melzupu sēta tagad atrodas Igaunijas teritorijā).

Vismaz četrus pēdējos gadsimtus Alūksnes novads ir dokumentāli fiksētu starpetnisku sakaru apvidus. Pēc 1638. gada arklu revīzijā uzskaitītajiem vīriešiem, Alūksnes pilsnovadā viņu kopā 74,6% bija pastāvīgie iedzīvotāji, 6,3% — Vidzemes ārnovadnieki, 4,4% — ienācēji no Kurzemes hercogistes, 12,1% — krievi, 0,3% — lietuvieši, 0,5% — somi, 1,6% — poļi un 0,2% — zviedri, t.i., vismaz 14,7% cittautiešu. Dīvainā kārtā nav nosaukti igauņi — ne novada senseno somugrisko iedzīvotāju pēcteči, ne jaunāko laiku ienācēji no Dienvidigaunijas, kas dažādos pagastos apmetušies uz pastāvīgu dzīvi. Domājam, ka igauņi kā seni iedzīvotāji ieskaitīti pastāvīgi dzīvojošo ļaužu kopā. Tā spriest mudina jau minētā mācītāja J.Zāmena XIX gadsimta sākuma vārdi Apukalna draudzes aprakstā: "No Valkas šurp caur šo draudzi pāri Normaņmuižai caur Alūksnes draudzi iet viena josla, kuru apdzīvo igauņi. Viņu skaits sasniedz vairākus tūkstošus. Nav zināms, kad viņi tur ienākuši un ampmetušies."

Acīmredzot te stāstīts par Gaujienas, Ilzenes, Kalncempju un Zeltiņu igauņiem. Alūksnes draudzes mācītājs 1815. gadā nosauca šīs draudzes Zeltiņu filiālē ietilpstošās 45 igauņu sētas. Ilzenes muižas 1. Sloku pagastā tā laika rakstībā atzīmētas 6 igauņu sētas (Šloka, Vēkaln, Onten, Jaunzem, Zvirgzdiņ, Brūniņ), 2. Sloku pagastā — 5 (Čonka, Riekstiņ, Paikin, Mežašloka, Sībac), Kalnamuižas (Kalncempju) 1. Kelles pagastā — 10 (Sprīvl, Rebben, Melderpulk, Liela Palša, Maza Palša, Onta, Kalce, Cedul, Gotlob, Visekok), Kalnamuižas 2. Kelles pagastā — 8 (Kelle, Cemps, Jēkuš, Nāzups, Lukuš, Putriņ, Klaviņ, Bērzzemnieks), Kalnamuižas 1. Jerlain pagastā — 10 (Jerlain, Kūric, Laukis, Cīrul, Pulka, Pūsup, Pērkons, Okan, Pukše, Malac), Kalnamuižas 2. Jerlain pagastā — 6 (Urakaš, Drelle, Palšinta, Voldup, Lunke, Ermiks). Par minētajiem Ilzenes muižas pagastiem mācītājs rakstīja: "Šie abi Ilzenes pagasti sastāv tāpat (salīdzinājumā ar Kalnamuižas pagastiem — S.C. ) no tīriem igauņiem." Par Kalnamuižas igauņiem viņš rakstīja nedaudz plašāk un izteica varbūtību: "Šie četri pēdējie pagasti sastāv no tīriem igauņiem, kuri, domājams, tika šurp izstumti kara laikos. Tomēr viņi tagad saprot arī latviešu valodu, kuru viņi tomēr runā slikti." Diemžēl Alūksnes draudzes mācītājs klusēja par novada ziemeļdaļas pagastiem — Beju, Jaunlaiceni, Karvu, Mārkalni, Veclaiceni, Ziemeriem, kur, tāpat kā Ilzenē un Kalnamuižā, no paaudzes paaudzē dzīvoja igauņu dzimtas.

Jaunāks igauņu ieceļotāju vilnis novadā ienāca pēc 1860. gada, kad Baltijas guberņu zemnieki ieguva darba un dzīvesvietas izvēles brīvību. Meklēdami zemes iegūšanas iespējas, viņi devās uz Ziemeļlatviju. Te igauņi apmetās latviešu vidē, dažkārt dibināja pat savas sētu grupas un aktīvi iekļāvās pagastu saimnieciskajā un sabiedriskajā dzīvē, nereti uzturēdami sakarus ar dzimtenē palikušajiem radiem. Vēl 1961. gada vasaras ekspedīcijā Veru rajonā sastapu igauņu ģimenes, kas zināja stāstīt par saviem Bejas pagastā dzīvojošajiem radiem.

Mēs padarītu nozīmīgu darbu, ja pievērstos novadā dzīvojušo un joprojām dzīvojošo igauņu, krievu un pārējo cittautiešu devuma izzināšanai, tā lomai novada, Latvijas, pat citzemju dzīvē. Ja sabiedrība ir kaut cik informēta par valodnieka un tulkotāja Bejas igauņa Kārļa Abena un igauņu cilmes profesora ārsta Kristapa Keggi devumu, tad par daudzu citu novada igauņu dzimtu veikumu ir maz zināms. Kā piemēru minēšu Tīveļu dzimtu Bejas pagastā, kura 30. gados bija izveidojusi pagasta priekšzīmīgāko saimniecību. Pagasta saimnieciskajā un sabiedriskajā dzīvē aktīvi darbojās jau minētā Kārļa Abena brālis Nikolajs, Ismaelu, Nestoru un citas igauņu dzimtas. Arī Latvijā plaši pazīstamā Kalncempju pagasta novadpētniecības muzeja Ates dzirnavās veidotājs un vadītājs Viktors Ķirps nāk no senas Ilzenes igauņu dzimtas, kura saimniekoja jau minētajos Ilzenes Riekstiņos, bet viņa dzīvesbiedre Mirdza, aktīva muzeja darbiniece, cēlusies no citas turienes igauņu dzimtas — Liģeriem. Ceru, ka šie nedaudzie piemēri mudinās pievērsties interesantajām etnokulturālo procesu studijām.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!