• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Dzejolī nekas neierakstās. Viss ierakstās Dzīvē". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 10.09.1999., Nr. 297/299 https://www.vestnesis.lv/ta/id/17561

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministru prezidents - ekonomikas ministram

Vēl šajā numurā

10.09.1999., Nr. 297/299

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.
LEONS.JPG (18702 BYTES)

Leons Briedis

Mani dzejoļi

Mani dzejoļi — nedzīvi dzimušie bērni,

un tikai es pats varu saprast

savas mokas —

tā, it kā līdz pleciem atņemtas abas rokas.

Kā ar nokaitētu dzelzi iesāpas sirdī,

kad mātei dienišķās zvaigznes debesīs rauju,

un tevi, mīļotā, mulsi notvīkdams, skauju.

Mani dzejoļi — nedzīvi dzimušie bērni,

pat nenolād to brīdi, kad esmu tos sācis,

un atgriežas atpakaļ sirdī

caur manām acīm.

Foto: Atis Ieviņš

"Dzejolī nekas neierakstās. Viss ierakstās Dzīvē"

— tā pirms kārtējām Dzejas dienām saka dzejnieks, atdzejotājs, poliglots un daudzu grāmatu autors Leons Briedis

Atkal klāt Dzejas dienas. Šogad — saules pielietas.

Un kā vienmēr — dzejnieku saruna ar lasītāju.

Šoreiz — ar Leonu Briedi.

— Kāda, jūsuprāt, ir dzejiskā Latvija?

— Ja es to zinātu... Viss mainās. Ja es salīdzinātu laiku, kad ienācu Rīgā... Sešdesmitos septiņdesmitajos gados Dzejas dienas bija kas ļoti īpašs, vairāk nekā tikai poētiski svētki. Tie bija nacionālie svētki, nacionāls notikums. Tagad Dzejas dienas vairāk kļūst par intīmu, katra cilvēka personisku notikumu. Taču, mainoties akcentiem, pats galvenais ir saglabājies, — interese, pietāte, intimitātes izjūta. Un klausītāji negaida tikai kādus izteiktus vārdus. Viņi paši grib tikt uzrunāti, katrs cilvēks atsevišķi. Tādēļ dzejnieka vislielākā laime ir ne tikai runāt, bet spēt cilvēku uzrunāt, atrast šai cilvēkā noskaņu, likt ne tikai savai, bet arī klausītāju, lasītāju sirdij ietrīsēties. Akcentu maiņa neapšaubāmi ir notikusi. Man šķiet, ka svarīgākie Dzejas dienu notikumi aizvien vairāk pārceļas ārpus Rīgas. Arī šoruden ārpus Rīgas ir vairāki notikumi, viens no tiem — Kurzemes Dzejas dienas — būs Ventspilī. Tas ir ļoti simpātiski. Lai gan mēs jau allaž Dzejas dienās esam braukājuši pa visu Latviju. Šogad interesants pasākums notiks Pedvālē pie tēlnieka Ojāra Feldberga, kur jau tradicionāli būs Dzejnieku taka.

— Savulaik esat dzīvojis Aleksandra Čaka dzīvoklī. Vai tas jūs iedvesmoja? Un ko jums, dzejniekam un atdzejotājam, nozīmē Čaks?

— Droši vien to pašu, ko jebkuram latvietim. Ļoti daudz. Viņa dzeja, domāju, aizvien ir aktuāla. Jo neviena dzeja, kas pauž patiesas izjūtas, nekad nevar novecot. Varbūt kādu brīdi tā cilvēku var mazāk piesaistīt, kādu brīdi atkal vairāk, taču tā ir dzeja uz mūžīgiem laikiem. Līdzās Rainim. Un agrīnajam Jānim Sudrabkalnam, kurš manā dzīvē arī ļoti daudz nozīmē. Tāpat mūsu dzejas klasiķiem Ojāram Vācietim, Imantam Ziedonim, Vizmai Belševicai.

Nejauši sagadījās, ka septiņdesmito gadu vidū, kad Rīgā nebija iespējams atrast mitekli, Rakstnieku savienība man izkārtoja nelielu istabiņu Čaka dzīvoklī Lāčplēša ielā 48/50, četrpadsmitajā dzīvoklī, kur tagad ir dzejnieka muzejs. Dzīvoklis viscaurēm bija piesātināts ar dzeju. Protams, jaunam cilvēkam tas ļoti daudz nozīmēja, jo katrs kaktiņš ar kaut ko saistījās, katram kaktiņam bija sava vēsture.

Šajā dzīvoklī pagāja mana jaunība, mani dzejiskie brieduma gadi, poētiskās tapšanas gadi. Un tādēļ tie ir palikuši ļoti spilgtā atmiņā. Katrs kaktiņš un stūrītis bija pilns ar leģendām, ar notikumiem. Es mitinājos tajā istabiņā, kurā esot dzīvojis Čaka tēvs, kur visi nākuši spēlēt šahu. Nodzīvoju tur apmēram divus gadus, un jāteic, ka tā bija ļoti skaista epizode. Pēc tam tiku pie sava Pārdaugavas dzīvokļa.

— Kāda ir jūsu šī gada raža?

— Dzeja nekļūst grūtāka vai vieglāka. Bet allaž — citāda. Šis gads man ir pagājis atdzejas zīmē. Esmu izdevis sērijā piecas rumāņu dzejnieku grāmatiņas. Nupat nākusi klajā manis atdzejotā portugāļu dzejnieka Fernandu Pesoa grāmata, 20.septembrī Reiterna namā notiks šīs grāmatas atvēršanas svētki, kuros piedalīsies prominenti viesi. Šis ir mazāk manis paša dzejas gads, tādēļ varbūt nejūtos tik poētiski noskaņots. Atzīšos, ka šogad esmu rakstījis maz. Bet, tiekoties ar lasītājiem, man vienmēr gribas lasīt ko jaunu. Gribas nākt ar jauniem dzejoļiem. Taču top jaunas grāmatas, ir jaunas ieceres.

— Dzejnieks arī ietekmējas no citiem dzejniekiem, no dzīves...

— Arī es nemitīgi ietekmējos. Labā garīgā ziņā. Jo ir jāmeklē iedvesmas avoti. Viens no galvenajiem iedvesmas avotiem, protams, ir dzīve, daba. Arī mani kolēģi Latvijā un citviet pasaulē, gan manas paaudzes, gan arī vecāki un jaunāki dzejnieki. Neapšaubāmi — pasaules dzeja, pie kuras latviskošanas joprojām turpinu intensīvi strādāt. Ko tur liegties — pēdējā laikā Latvijā iznāk ļoti maz atdzeju grāmatu.

— Vai, gadiem ritot, attieksme pret konkrētiem dzejniekiem mainās?

— Ar gadiem, nākot klāt dzīves pieredzei, priekšstats par dzejnieku paplašinās un padziļinās. Lietas, kas sākotnēji varbūt paslīdēja garām, jaunas pieredzes iespaidā izgaismojas. Bet vilšanās sajūtas nav. Gluži pretēji: sev tuvajos dzejniekos joprojām atklāju ko jaunu. Tas liecina, kāds spēks, kāda enerģija slēpjas dzejā. Mani ārkārtīgi iepriecina, ka ar gadiem dzejā var atklāt arvien jaunas šķautnes, jaunu skaņu. Sentimentāli runājot, iemīlēšanās kļūst aizvien dziļāka un nopietnāka. Un, ja, piemēram, jaunībā pie Čaka mani saistīja spožas metaforas un bravūra, neparasti gājieni, tad tagad aizvien biežāk sāku atskārst, cik trausla varbūt, cik traģiska sirds slēpjas aiz visiem šiem vārdiem. Un cik būtībā Čaks tomēr ir spilgti izteikts liriķis, nevis urbānists. Arvien vairāk atklāju viņā cilvēcisko traģiku, cilvēcisko trauslumu, neaizsargātību.

Mans dzejas uztveres process prasa lielāku intimitāti. Arī pats piederu pie klusajiem dzejniekiem. Kā Rainis dalīja dzejniekus: dvēseles dzīves dzīvotājos un dzīves dzīves dzīvotājos. Protams, tas nav šķirams tik kategoriski, jo dvēseles un dzīves dzīve ir cieši un nesaraujami saistītas. Es tiecos pēc piesātinātas garīgas dzejas. Tāpēc varbūt ne vienmēr jūtos labi, jo šobrīd cilvēciskās jūtas un attieksme kļūst aizvien virspusējāka, aizvien mehāniskāka un nesirsnīgāka. Jo dzīvojam ļoti nesirsnīgā laikā. Bet gribētos, lai dzeja nezaudētu ciešu, intīmu garīgo saikni. Lai tā palīdzētu saglabāt sabiedrībā garīguma pamatu, kura mums tik ļoti pietrūkst.

— Kas ir dzeja?

— Uz šo jautājumu var būt simtiem atbilžu. Arī man ir daudz, pat paradoksāli pretēju atbilžu. Taču — dzeja ir tas, kas vērsts pie cilvēka vissakramentālākajiem, vissvētākajiem dvēseles apcirkņiem. Tas ir mēģinājums iedvest cilvēkam noticēt pašam sev, savam lielumam, savam skaistumam, īstumam.

Šobrīd dzejā, mākslā, kultūrā pietrūkst iespējas cilvēkam nonākt kontaktā pašam ar sevi. Es gaidu panācienu pretim, bet tas nenotiek. Un varbūt tāpēc es arī mēģinu daudz atdzejot, jo jāteic, ka pēdējā laikā es vairāk iedvesmojos nevis no pašreizējās latviešu autoru dzejas, no kuras zināmā mērā aizvien vairāk atsvešinos. Jaunie latviešu dzejnieki par būtiskiem uzskata dažādus efektus un afektus. Bet dzejai būtībā ir sveši efekti un afekti, trokšņi. Dzeja — tās ir jūtas. Garīgums. Patiesa vitalitāte.

Man ir bezgala žēl, ka pašlaik, kad tik daudz iespēju, cilvēki ļoti maz apzinās savas valodas svēto nozīmi. Ļoti maz tiek domāts par valodu. Un varbūt tādēļ, ka dzeja uzrakstīta ļoti kokainā, nedzīvā latviešu valodā, tā nerod atbalsi un interesi lasītājos. Caur valodu cilvēks var sevi izpaust. Un latviešu valoda ir tik krāšņa. Lai nepieļautu tās bojāeju, mums tā ir jākopj. Arī dzejā.

Armīda Priedīte,

"LV" nozares redaktorea

 

š

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!