Akadēmiķis Jānis Stradiņš:

Jānis Čakste — pirmais Latvijas Republikas prezidents

Turpinājums no 1.lpp.

Šajā Čakstes piemiņas dienā negribas pretstatīt viņu Kārlim Ulmanim, tomēr ir jāatzīst: tie bija dažādu paaudžu, dažādu raksturu, dažādas dzīves pieredzes cilvēki, savā ziņā tomēr pretstati. Kārlis Ulmanis bija neatkarības, jaunās valsts izcīnīšanas praktiķis, bet Čakstes pamatnopelns ir demokrātijas, tiesiskuma ideju iedēstīšana jaunajā valstī, tolerances veidošana, eiropeiskas valsts veidošana. Kārlis Ulmanis un Jānis Čakste abi, bez šaubām, bija Latvijas patrioti, latvieši, zemgalieši, bet Kārli Ulmani par eiropieti varētu nosaukt ar iebildēm, viņā vairāk dominēja amerikāniskā pieredze, sākumā viņš darbojās kā demokrāts, bet vēlāk Latvijas pieredze un paša raksturs, varbūt ambīcijas ievirzīja viņu autoritārismā. Čakste turpretī centās veidot Latviju kā demokrātisku, rietumeiropeisku valsti, un grūti sacīt, kas būtu noticis, ja 1934.gada 15.maijā Čakste būtu vēl bijis valsts prezidents. Šajā ziņā Čakste salīdzināms ar Tomasu Masariku Čehoslovākijā vai Pēru Svinhufvudu Somijā, un piebildīsim, ka šīs valstis starpkaru posmā aizgāja pa demokrātijas ceļu, kamēr vairumā jaundibināto Eiropas valstu izveidojās autoritārs režīms.

Čakste, Zemgales bajāra, turīga un raksturā neatkarīga zemnieka dēls no Lielsesavas, vēlāk Emburgas, gandrīz visu mūžu bija cieši saistīts ar Kurzemes guberņas metropoli Jelgavu. Kā Jelgavas ģimnāzijas (bij. Academia Petrina ) audzēknis un viens no latvju ģimnāzistu literāro vakaru dalībniekiem viņš agri savā karogā ierakstīja tautas un tēvijas ideju, jaunībā ir bijis samērā naidīgs vāciešiem, vismaz privileģētai Baltijas muižnieku kārtai. Atšķirībā no vairuma laikabiedru latviešu, kas par studiju vietu izvēlējās vācisko Tērbatu, Čakste devās studēt uz Maskavu, lai klausītos liberālos Aleksandra II reformu gaisotnē izaugušos krievu jurisprudences profesorus, izcilus tiesībniekus un lai būtu līdzās Krišjānim Valdemāram. Valdemārs bija Čakstes ideāls, kuram jauneklis sekoja gan saimniecisko reformu centienos, gan tautas pašapziņas veicināšanā, gan inteliģences pienākuma apziņas veidošanā, iestājoties par savu tautu un tās kultūru. Maskavā Čakste organizēja (1883) latviešu studentu literāros vakarus, no kuriem izauga tagadējā akadēmiskā vienība "Austrums", kas joprojām tur jo augstu Čakstes ideālus. Valdemāra ģimenē Čakste bija savs cilvēks, ( persona gratissima ), bet Maskavas universitātē viņš guva teicamu jurista izglītību, īpaši izglītojoties romiešu tiesībās.

Čakstes personība tātad veidojas vēl tiešā Valdemāra, Alunāna, Brīvzemnieka, jaunlatviešu ietekmē. Čakste pats stāvēja tuvu Alunāna ģimenei (Jura Alunāna brāļiem), bija tiešā saskarē ar Frici Brīvzemnieku, no kura vadītajiem literārajiem vakariem Maskavā viņš gan norobežojās, izveidojot "Maskavas latviešu studentu vakarus" (vēlāko "Austrumu"). Tātad — novēlojies jaunlatvietis, ideālists, varētu sacīt.

Sekojošā Čakstes darbība — veselu 30 gadu garumā — saistīta ar Jelgavu, kur viņš bija advokāts, iecienīts sabiedrisks darbinieks, bezmaz vai visu Jelgavas latviešu organizāciju (Jelgavas latviešu biedrība, Kurzemes biškopju biedrība, Jelgavas Sarkanā Krusta komiteja u.tml.) priekšnieks, IV Vispārējo dziesmu svētku organizētājs, kurus sarīkoja 1895.gadā par godu Kurzemes pievienošanas Krievijai 100 gadiem. laikraksta "Tēvija" izdevējs un redaktors, cīnītājs par agrāro attiecību pārkārtošanu Kurzemē, zemnieku tiesību aizstāvis daudzās prāvās. 1905.gadā Jelgavā viņš piedalījās Latvijas autonomijas projekta izstrādāšanā — dokuments diemžēl reakcijas laikā ticis iznīcināts, bet tā 15 punktos esot bijis runāts par jaunu pārvaldes iekārtu, skolu, tiesu u.tml. autonomiju.

Līdz Piektā gada revolūcijai un Nikolaja II izdotajam Oktobra manifestam īstu, profesionālu politiķu Baltijā nevarēja būt, kaut gan vācbaltieši no sava vidus izvirzīja t.s. Landespolitiker , bet latvieši un igauņi — tautiskās kustības ideologus. Taču ietekmēt impērijas iekšpolitiku un ārpolitiku tieši un darboties "lielajā politikā" patvaldības apstākļos nebija ne mazākās iespējas. Tikai ar cara manifestu un Krievijas Valsts domes vēlēšanām impērijā ienāca kas līdzīgs politikai. I Valsts domē no Kurzemes ievēlēja arī J.Čaksti, un viņš darbojās domē no 1906.gada aprīļa līdz jūlijam, pieslejoties konstitucionālo demokrātu (t.s. kadetu) frakcijai. Domē Čakste mēģināja piedalīties agrārlietu sakārtošanā un iestājās "autonomistu klubā" (līdz ar poļu, ukraiņu, igauņu u.c. deputātiem), lai panāktu impērijas tautām, kaut ierobežotu, autonomiju. Viņš pievienojās prasībai piešķirt visiem pilsoņiem vienlīdzīgas tiesības likuma priekšā (cara impērijā jau būtībā pilsoņu nebija, bija tikai pavalstnieki!). Šādas prasības caram, saprotams, nešķita patīkamas, Valsts domi atlaida, un Čakste kopā ar 180 domniekiem devās uz toreiz autonomo Somiju, kur 10.jūlijā parakstīja t.s. Vīborgas uzsaukumu, aicinot līdz jaunas tautas pārstāvniecības sasaukšanai nemaksāt nodokļus un nedot zaldātus armijai. Par to šie deputāti Čaksti ieskaitot, tika tiesāti: 1907.gada decembrī visiem piesprieda pa trim mēnešiem cietumā.

Soda mēnešus Čakste izcieta Jalgavas cietumā. Sekoja aizliegums ieņemt jebkādus sabiedriskus amatus. Čakste turpināja advokāta darbu un iekopa savu saimniecību "Aučos".

Atgriezties sabiedriskajā darbā Čakste varēja tikai latviešu tautai traģiskajās dienās, kad sākās Pirmais pasaules karš un Kurzemi drīz vien okupēja ķeizara Vācijas karaspēks. Latviešu zemniekiem bija jādodas bēgļu gaitās. Čakste, toreiz Sarkanā Krusta Jelgavas komitejas priekšsēdētājs, ar prāvo ģimeni nokļuva Tartu, tika izvirzīts par vietējās bēgļu aprūpes komitejas priekšsēdētāju. Drīz viņš kļuva par Centrālās bēgļu apgādāšanas komitejas priekšnieka Viļa Olava biedru, bet pēc viņa nāves — par priekšnieku. Šī komiteja 1916.gada beigās deleģēja Čaksti uz ASV, lai informētu turienes sabiedrību par Latvju tautas dramatisko likteni. Taču Stokholmā bija ilgi jāgaida uz kuģi, un Čakste šo laiku izmantoja, lai autonomisma garā uzrakstītu brošūru "Die Letten and ihre Latvija". Uz Ameriku viņš tā arī neaizbrauca, jo Stokholmu sasniedza vēsts par Februāra revolūciju. Krievijā izkliedēto kurzemnieku kongress Tartu "Vanemuines" namā 1917.gadā aprīlī ievēlēja Kurzemes zemes padomi un par guberņas komisāru (gubernatoru) Jāni Čaksti. Tieši Tartu (Tērbatā) atradās evakuētā Kurzemes gubernatora kanceleja, iestādes, arhīvi. Tā Čakste kļuva par gubernatoru, gan bez teritorijas. Oktobrī, jaunu vācu uzbrukumu gaidot, gubernatora rezidenci evakuēja uz Kazaņu, kur Čakste nonāca dažas dienas pirms Oktobra apvērsuma. Sākās konflikti un arī kompromisi ar vietējo komunistu varas orgāniem — Čakste ļoti centās paglābt no iznīcības guberņas dokumentus un arhīvus, organizējot t.s. guberņas likvidācijas komisiju. Šajā laikā Čakste aktīvi iesaistījās Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes (LPNP) darbībā, brauca uz tās sēdēm Petrogradā, kur jau 1918.gada 26.janvārī principā tika pasludināta Latvijas neatkarība.

1918.gada vasarā Kazaņā Čaksti mēģināja arestēt komunisti, viņš aizbēga uz Maskavu, kur dzīvoja puslegāli, ar lielām grūtībām panāca iespēju atgriezties dzimtenē, Jelgavā nonākdams 1918. gada 11.novembrī. "Auči" bija izdemolēti. Brīdī, kad viņš bija pieķēries savas mājas elementārai sakopšanai, viņu sasniedza ziņa par Latvijas neatkarības proklamēšanu un par to, ka viņš, Čakste, ievēlēts Tautas padomes (TP) priekšsēdētāja amatā, jo Čakste patiešām bija autoritatīvākais no demokrātiski noskaņoto latviešu pilsonības darbiniekiem, ko tautā plaši pazina kā bēgļu aprūpēšanas organizatoru un miera laika sabiedrisku darbinieku.

Ir daudz minējumu, kādēļ Čakste nav piedalījies 1918.gada 18.novembra valsts proklamēšanas aktā, — vēsts par to viņu itin kā sasniegusi par vēlu, ceļš no Jelgavas bijis slidens, nav bijuši apkalti zirgi, Čakste īsti neesot pārzinājis situāciju un politiķu norunu aizkulises. Manuprāt, pamatotākais ir Ādolfa Klīves atmiņās izteiktais viedoklis — nav bijis skaidrs jautājums, vai proklamējamā valsts orientēsies uz Antantes lielvalstīm vai uz atjaunoto pēcrevolūcijas Vāciju, kur dominēja sociāldemokrāti; nav bijis skaidrs, cik lielā mērā pilsoniskās aprindas Latvijā sadarbosies ar sociāldemokrātiem, kas reprezentēs jauno valsti — LPNP vai TP? Latviešu bēgļu sabiedriskās aprindas jau 1917.gada oktobrī bija izveidojušas Latvijas Pagaidu Nacionālo padomi, kur darbojās V.Zāmuels, A.Bergs, J.Goldmanis, J.Zālītis, J.Čakste, Ā. Klīve, Z.Meierovics, A.Kroders, J.Akuraters, J.Seskis. Šī organizācija nesadarbojās ar sociāldemokrātiem, konsekventi orientējās uz Antanti, un tieši LPNP jau 1918.gada 11.novembrī panāca Latvijas neatkarības de facto atzīšanu no Lielbritānijas ārlietu ministra A.Balfūra un arī no Vatikāna. Tautas padome turpretī izveidojās vācu okupētajā Rīgā, tūdaļ pēc ķeizariskās Vācijas sabrukuma, sadarbībā ar Vācijas pārstāvi A.Vinigu, vadošie te bija K.Ulmaņa Zemnieku savienības politiķi, kas iestājās par nepieciešamību veidot bloku ar labējiem sociāldemokrātiem, tajā dominēja K.Ulmanis, M.Valters, G.Zemgals, M.Skujenieks, P.Kalniņš. Vairāki LPNP locekļi pieslējās Tautas padomei tās centienos proklamēt Latvijas valsti Rīgā, citi gribēja mazliet nogaidīt, kamēr Rīgā pārrodas LPNP vadītāji Goldmanis un Zāmuels. Principiāli bija tas, ka Tautas padome gluži reālistiski orientējās uz Vācijas palīdzību, ko vadīja sociāldemokrāti, un tikai ar laiku konsekventi pārslēdzās uz Antanti. Taču piesardzīgākajos politiķos tas varēja izraisīt bažas, vai šāda Latvijas proklamēšana patiks Antantei un nekavēs jau panākto atzīšanu de facto . Iespējams, ka šis apstāklis bija noteicošais Čakstes rīcībā. Taču jau 19.novembrī viņš uzņēmās Tautas padomes priekšsēdētāja amatu, lai jau tūdaļ pat, 23.novembrī, dotos uz Parīzi aizstāvēt Latvijas intereses Versaļas miera konferencē. Kaut arī šajā konferencē Latvijas pārstāvjus nepielaida, Čakste līdz pat 1919.gada jūnijam uzturējās ārzemēs — Londonā un Parīzē — kopā ar Z.Meierovicu, visiem līdzekļiem sekmējot Latvijas neatkarības starptautisku atzīšanu.

Atgriezies Latvijā pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekim un Ulmaņa Pagaidu valdības klajas norobežošanās no vāciešiem, nodevis savas delegācijas vadītāja pilnvaras ārzemēs Z.Meierovicam, Čakste atklāja Tautas padomes 1919.gada 13.jūlija sesiju Rīgā. Viņš atzina, ka "arvien aug tautā tā pārliecība, ka TP ir Latvijas patstāvības un tautas brīvības ideju nesēja". Vēl pozitīvāk par 1918.gada 18.novembra nozīmi Čakste izsacījās neatkarības proklamēšanas pirmaja gadadienā, pēc Bermonta sagrāves. Tā pamazām Čakste novadīja — ne bez grūtībām — Tautas padomi līdz Satversmes sapulcei, tolerantā, demokrātiskā garā, pārvarēdams arī dažu labu politisku un personisku antipātiju.

Kālis Ulmanis neapšaubāmi bija lielāks taktiķis, darītājs ekstremālās situācijās. Domāju, Ulmaņa loma Latvijas neatkarības izcīnīšanas līkločos, Brīvības karā tomēr bija izšķirīgā, Čakstes nozīme šajā posmā bija mazāk jaušama. Taču Latvijas kā demokrātiskas, tiesiskas valsts izveidošanā, republikas starptautiskā atzīšanā vairāk nopelnu pienākas Čakstem un Meierovicam. Arī Čakstes prasme saliedēt sabiedrību, personiskā autoritāte miera laikos bija lielāka. Savukārt saspringtās personiskās attiecības ar Kārli Ulmani diemžēl ar laiku pārgāja klajā ienaidā, kur pie vainas laikam bijušas abas puses. Še nepieminu Ulmaņa saimnieciskos darījumus savas partijas labā 20.gados, par ko nupat saceltas apšaubāmas sensācijas sakarā ar igauņu vēsturnieku "jaunatklājumiem" Maskavas arhīvos. Iespējams, ka godkārīgais un izdarīgais Ulmanis nespēja samierināties ar to, ka pēc neatkarības izcīnīšanas viņu atbīdīja malā un par Valsts prezidentu atkārtoti ievēlēja Čaksti, nevis Ulmani: pirmajā vēlēšanu reizē 1922.gadā Čakste bija vienīgais kandidāts, kamēr otrajā reizē 1925.gadā Ulmanis pirmajā balsojumā guva 32, Rainis — 33 balsis, Čakste — 29 balsis, bet pēc Raiņa kandidatūras noņemšanas ievēlēja tomēr Čaksti ar 60 balsīm, kamēr Ulmanis saņēma tikai 31 balsi. Par Čaksti balsoja centra partijas, sociāldemokrātu un mazākumtautību deputāti. Arī dzīves principi Čakstem un Ulmanim daudzējādā ziņā atšķīrās, un Čakste izstājās no Ulmaņa vadītās Zemnieku savienības, kurai viņš īslaicīgi bija pieslējies, nebūdams mierā ar šīs partijas vadīšanas mehānismu.

Stājoties Latvijas priekšgalā, Čakste saprata — un to daudzkārt uzsvēra sarunās ar domubiedriem —, ka uz latviešu sabiedrības prāvu daļu gulstas smags veco laiku mantojums — gan no cara laika (verdziskums, spēja korumpēties, skaudība), gan arī no komunistiskajām ilūzijām un vardarbības sludināšanas. Viņš mēģināja audzināt tautu Rietumu demokrātijas izpratnē, akcentēja likumības, kārtības, saticības nozīmi. Liela loma bija Čakstes dziļajai jurista izglītībai, valsts tiesību izpratnei, centieniem vienot partijas Latvijai. Viņš uzstājās kā sašķeltās tautas vienotājs parlamentārās demokrātijas apstākļos, ne tikai kā pilsonisko partiju pārstāvis, bet arī kā prezidents, kas baudīja toreiz Latvijā visai spēcīgās sociāldemokrātijas atbalstu un uzticību. Godīgums, ideālisms, iecietība pacēla viņu pāri sīkiem partiju strīdiem. Nav nejaušība, ka Dr.iur.h.c. saņemšanai izvēlētās lekcijas tēma šajā ziņā skanēja tā: "Lietpratība, viņas nozīme un svars valsts un zinātniskajā dzīvē", jo Čakste visaugstāk vērtēja kompetenci.

Noteikti atzīmējama arī Čakstes konsekventā virzība uz Baltijas valstu vienotību, kas izpaudās viņa valsts vizītēs uz Igauniju (1925.gada februārī) un Somiju (1926.gada maijā). Būdams tuvs un draudzīgs igauņu pilsoniskajiem politiķiem (īpaši J.Tinisonam), Čakste prata samierināt Latviju ar Igauniju pēc savstarpējiem pārpratumiem nenokārtoto robežu un nenovērtētās igauņu lomas dēļ Latvijas brīvības cīņās. Tallinā Čakste pamatoti izcēla igauņu palīdzības izšķirīgo nozīmi Cēsu kaujās un abu tautu likteņu kopību. Žēl, ka šī triumfālā igauņu sabiedrībā atzītā vizīte un savstarpējā saprašanās neguva tālāku attīstību turpmākajos gados.

Pēc izstāšanās no Zemnieku savienības Čakste līdz mūža beigām palika bezpartijisks, kaut arī I. Saeimas vēlēšanās ļāvās balotēties bezpartijisko un Demokrātiskā centra partijas sarakstā. Minēšu deputātus, ar kuriem kopā Čakste tika ievēlēts: P.Berģis, E.Felsbergs (LU rektors), Arvīds Kalniņš, K.Skalbe, J.Vesmanis, G.Zemgals. Citēšu dažas Arvīda Kalniņa, Demokrātiskā centra pārstāvja, vēlāk plaši pazīstamā mežzinātnieka, profesora un akadēmiķa, liecības par Čakstes nostāju, jo, liekas, šis raksturojums ir samērā objektīvs (tas publicēts J.Čakstes piemiņas krājumā 1928.gadā):

"Vērtējot mūsu politisko partiju dzīvi, J.Čakstem sevišķi grūti bija samierināties ar dažu politiķu un pat partiju aizraušanos ar privātiem veikaliem, kas vienu laiku pēc valsts nodibināšanās bija sevišķi "modē", J.Čakste arvienu tīri atklāti aizrādīja, ka politiķi un valsts darbinieki nedrīkst tanī pat laikā būt arī veikalnieki . Sabiedriskam darbiniekam — politiķim demokrātiskā valstī pieder noteikšana pār valsts kasi, partijas līderis, kas pats saistījies ar veikaliem, vairs nebūs pietiekoši objektīvs: personīgās intereses nomāks sabiedrības prasības. Domājot par saviem uzņēmumiem, piemirsīsies tautas labums.

Čakste tomēr velti norādīja uz kļūmīgajiem piemēriem Amerikā, Francijā un citur, kur vien pret šo prasību kādreiz ticis grēkots. Pie mums šī uzskata pareizību pa lielākai daļai negribēja atzīt, tika uzsvērts, ka veikali vajadzīgi, lai uzturētu partiju un dotu tai plašākas aģitācijas iespējas, ka turīgi partijas līderi pat ļoti vēlami.

Mūsu tautas vairākumam tik tuvā un J.Čakstes izteiktā doma tika jo bieži pārkāpta. Ieinteresētām personām ļoti nepatika, ka nelaiķis uz to aizrādīja katrā izdevīgā gadījumā, un taisni vairāki no tādiem ir sevišķi centušies mazināt J.Čakstes iespaidu tautā. Nelaiķis prezidents to labi zināja, bet, tā kā viņš cīnījās pret principiem un ne pret personām, tad arī pats nekad personīgs nepalika un, piemēram, dienesta darīšanās, ar attiecīgiem cilvēkiem sastopoties, bija arvienu pret visiem vienlīdzīgi objektīvs. Ja, ievērojot parlamentāriskās tradīcijas, uz vienas vai otras Saeimas iespaidīgas frakcijas vēlēšanos kādam no atzīmētās kategorijas darbiniekiem bija jāuztic atbildīgs, pēc J.Čakstes domām, attiecīgai personai nepiemērots darbs, nelaiķis par to skuma un sevi mierināja, ka pie šīs izvēles "tādi vien ir iespējami".

(..) Savu politisko un citu darbinieku novērtējumu J.Čakste arvienu nodeva ļoti noteiktu, nerēķinoties ar to, ka šī vaļsirdība viņam sagādāja daudz nepatikšanu, ka ar to viņš ieguva sev daudz ienaidnieku.

Kad pienāca pirmās Saeimas vēlēšanu laiks un jau bija jāiesniedz kandidātu saraksti, pie J.Čakstes griezās arī vairākas citas partijas, cenzdamās viņu pierunāt kandidēt uz to listēm. Šos priekšlikumus J.Čakste noraidīja vai nu tamdēļ, ka nepiekrita attiecīgo partiju programmai, vai arī tamdēļ, ka tās bija šauras šķiru partijas, par kurām trūka pārliecības, ka tās spēs attīstīt visai tautai pieņemamu darbību. Dažas partijas mūsu dzīvē stipri sekmējušas politiskas demagoģijas attīstību. Nelaiķis turpretim arvienu meklēja pēc plašākas bāzes, un tādas pirmās Saeimas vēlēšanu laikā bija bezpartijisko darbinieku un demokrātiskā centra blokam. Ar šo apvienību bija saistījušās ne tikai agrākās darba un tautas partijas, bet tai pieslējās arī vairākas lauksaimnieku organizācijas, augstskolas mācību spēki, armijas augstākie vadoņi, rakstnieki, žurnālisti un citi inteliģences pārstāvji.

"Čakstes liste" guva labus panākumus, kaut arī, sevišķi uz laukiem, ne tik lielus, kā to varēja cerēt. Ievēlētie deputāti tomēr prata ap demokrātisko centru kā kodolu saistīt arī citas, vēlēšanās atsevišķi izgājušās vidusšķiru partijas. Centra partiju blokam pievienojās kā Latgale, tā pārējās Latvijas sīksaimnieku organizāciju pārstāvji un arī katoļu ievēlētie deputāti. Spēcīgā apvienība varēja Saeimā runāt 22 deputātu vārdā. Tai it viegli bija izvest J.Čakstes ievēlēšanu par mūsu pirmo Valsts prezidentu."

Arvīds Kalniņš raksturoja arī Čakstes atturību, nevēlēšanos uzspiest savu kategorisku viedokli pat tajā blokā, ar kuru viņš kā politiķis bija saistījies. Viņš neesot piedalījies nevienā demokrātiskā centra vadošo orgānu sēdē un nav centies lēmumus ietekmēt, uztiept.

"Savus uzskatus par frakcijas lēmumiem J.Čakste arvienu izteica vienīgi privātā kārtā, visbiežāk frakcijas uzdevumā ar Prezidentu sakarus uzturošam deputātam. Prezidenta norādījumi nekad nav bijuši kategoriski, viņš arvienu tikai centies palīdzēt frakcijai izlemjamo jautājumu vispusīgi apgaismot, pievedot visus motīvus par un pret nodomāto lēmumu.

Līdzdalību partijas darbībā J.Čakste pielaida tikai izņēmuma gadījumos, nereti pat uzsvērdams, ka tādu pašu padomu viņš dotu arī katras citas frakcijas pārstāvim, kas no viņa to lūgtu. Tikai tad, kad valdības krīzes ievilkās garumā un valstij trūka valdības, J.Čakste mudināja partiju pārstāvjus ātrāk izšķirties ar saviem lēmumiem, jo no vilcināšanās cieš valsts intereses: tautā mazinās ticība un cieņa demokrātiskai valsts iekārtai.

Arī vēlēšanu laikā J.Čakste bija ļoti atturīgs. Aģitācijas periodā pat samazināja izbraukumus uz dažādām svinībām, kurās bija ielūgts, lai tikai neviens nedomātu, ka viņš nodarbojas ar aģitāciju, ka viņš vairs nav pilnīgi neitrāls valsts galva."

Čakste iestājās par partiju skaita samazināšanu Latvijā, uzskatot, ka galvenie viedokļi būtu pārstāvāmi ne vairāk kā trīs latviešu politiskajās partijās, kas būtu pietiekami plašas, lai tur nedominētu atsevišķas personas iespaids, lai tiktu minimizēta politiķu pērkamība. Daudzējādā ziņā Čakste bija vīlies parlamentārismā, vismaz tajās formās, kā tas izpaudās 20.gados Latvijā, taču uzskatīja, ka partiju ideoloģija Latvijā vēl esot maz izkopta.

Čakste saskatīja demokrātijas ēnas puses, tās grimases un nepilnības, taču risinājumu meklēja tautas politiskā izglītošanā.

Bet skaļi izskanēja A.Berga lozungs: "Satversme neiet!", un rezultāts bija 15. maija apvērsums. Čakste nekad nebūtu meklējis risinājumu tādā ceļā kā K.Ulmanis un A.Bērziņš un, liekas, apvērsumam būtu pretojies aktīvi. Taču demokrātijas nepilnības — atkārtosim — viņš saredzēja un bija satraucies par Latvijas likteni.

Kā liecina A.Kalniņš, "uztraucoties J.Čaksti esmu novērojis vienīgi tad, kad bija jāpārrunā dažādas mūsu dzīves ēnas puses: ieviesusies korupcija, arvienu noteiktāka sabiedrības sašķelšanās sīkajās grupās, neglītie cīņas paņēmieni politisko partiju kaujas laukā un citas līdzīgas mūsu dzīves bēdīgākās parādības, kuru sekas bija arvienu mazāka tautas ticība saviem vadoņiem un līdz ar to nācijas dzīves spēju mazināšanās. Sevišķi pārrunājot grūtības acīmredzamu korupcijas gadījumu atmaskošanā, pārspriežot stāvokli, kad viena vai otra persona pēc labākās apziņas cīnās par taisnu lietu un tomēr ne tikai neko nevar panākt, bet pati tiek "norieta" no ieinteresēto grupām, varēja redzēt, cik sāpīgi nelaiķis izjuta mūsu valsts dzīves attīstības grūtības. Kliķes gara ieviešanos sabiedriskā dzīvē J.Čakste uzskatīja par vienu no mūsu dzīves vislielākajām nelaimēm.

Arī ar valsts aparāta izveidojumu nebija apmierināts un sevišķi pēdējos gados arvienu noteiktāki izteicās, ka viņš daudz domājot par demokrātiskas valsts izveidošanas principiem un uzskatot, ka tagadējie demokrātiskās iekārtas veidi vēl neesot augstākais sasniegums šinī ziņā.

Par valdības darbību mūsu apstākļos zināma atbildība būtu uzliekama arī Valsts prezidentam. No Valsts prezidenta tiesību paplašināšanas Latvijai neesot ko baidīties, jo nekādas monarhistiskas vai diktatūras tieksmes plašākās aprindās pie mums nav domājamas. Nereti viņš nožēloja, ka ar pastāvošās iekārtas neatbildīgu un nepārdomātu nozākāšanu daži publicisti vienīgi atbaida tautu no vēlamām reformām. Par noziedzību pret valsti nelaiķis uzskatīja diktatūras ideologu tieksmes. Pārgrozības valsts iekārtā, pēc J.Čakstes domām, veicamas ļoti uzmanīgi, vienīgi saskaņā ar nepārprotami izteiktu tautas vairākuma gribu. Nekad nedrīkst riskēt ar asākām šķiru cīņas iespējamībām, jo tās mazajai Latvijai it viegli var kļūt liktenīgas. Šķiru interešu taisnīgai saskaņošanai, šķiru pretešķību izlīdzināšanai jābūt par mūsu mērķi. Lai to sasniegtu, vispirms izbeidzama politisko partiju savstarpēja ķengāšanās. Cīņai jānorisinās vienīgi par principiālas dabas jautājumiem. Sevišķi neatkarīgai presei un arī visai sabiedrībai jo enerģiski jāuzstājas pret tām partijām, kas cenšas izmantot mazāk apzinīgas aprindas un lieto demagoģiskus aģitācijas paņēmienus."

Šķiet, ļoti daudz kas no tā, kas lika izmist Čakstem, vēl jo lielākā mērā ir aktuāls Latvijai šodien. Laikmeti sasaucas — diemžēl šoreiz sliktā nozīmē. No vairākām pusēm ir zināms, ka pēc savu valsts prezidenta pilnvaru laika izbeigšanās Čakste domāja veidot sabiedrisko domu ar preses palīdzību, pievērsties žurnālistikai. Atliek tikai minēt, vai tas notiktu kopā ar Benjamiņu un viņa "Jaunāko Ziņu" palīdzību vai kā citādi. Katrā ziņā Čakste bija iecerējis uzsākt tautas audzināšanu patiesas demokrātijas garā, lai palīdzētu ātrāk atbrīvoties no pagātnes mantojuma. Diemžēl iecerēm svītru pārvilka prezidenta pāragrā nāve 1927. gada 14. martā no plaušu karsoņa.

Čakstes darbu demokrātijas attīstīšanā turpināja viņa dēli — jurisprudences profesors Konstantīns Čakste un senators Mintauts Čakste, kas hitleriskās okupācijas laikā abi piedalījās Latvijas Centrālās padomes darbā, konsekventi aizstāvot Rietumu demokrātijas un tiesiskuma ideālus, Baltijas valstu vienotību, neielaižoties kolaboracionismā ar naidīgo okupācijas varu, par ko abi 1944. gadā tika apcietināti un Konstantīns gāja bojā Hitlera koncentrācijas nometnē Polijā (pareizāk sakot, tās evakuācijas laikā) 1945. gada sākumā. Čakstes dēli bija visai retie, bezmaz vai vienīgie pilsoniskās Latvijas politiķi, kas ekstremālā situācijā izturēja pārbaudījumu un palika uzticami demokrātijai un Satversmei.

Pats J.Čakste bija un būs demokrātijas simbols Latvijā: pērn Šveicē atklātajā Brīvības hallē starp 100 visu laiku lielākajiem demokrātiem no Latvijas vienīgais pārstāvis ir Jānis Čakste, un neviens vairāk.

Man šķiet, ka vēsturniekiem un personības psihologiem būtu vēl jāizvērtē Čakstes darbība, demokrātija un autoritārisms Latvijā, varbūt trīs diskutabli momenti Čakstes politiķa mūžā:

1) Čakstes attieksme pret 18. novembri kā Latvijas Republikas proklamēšanas aktu, tas būtībā ir LPNP un TP lomas izvērtējums;

2) J.Čakstes un K.Ulmaņa personiskās un lietišķās attiecības;

3) daudz kritizētā Čakstes nostāja Andrieva Niedras apžēlošanas lietā 1926. gadā, pret ko nostājās gan sociāldemokrāti, gan nacionālās aprindas. Čakste neuzskatīja Niedru par "tautas nodevēju", viņa noziegumu traktējot drīzāk kā politisku kļūmi sarežģītos vēstures apstākļos, rakstnieka viņam bija žēl. Protams, Niedra bija Čakstes politisks pretinieks — gan agrārreformas jautājumos, gan Baltijas muižniecības nākotnes lomas izvērtējumos. Taču arī Niedra bija par tiesisku valsti, par īpašuma tiesībās balstītu valsti, tikai viņa pieeja bija konservatīva — jāpaliek tā, kā bijis pagātnē, vācu muižniekiem jāsaglabā zeme, valsts var iejaukties tikai daļēji, tālāko notikumu gaitu noteiks zemturu — lielgruntnieku un mazgruntnieku — konkurence. Taču diez vai Niedras uzvara būtu spējusi saglabāt Latviju Rietumu, Vācijas apritē un aizkavēt 1940. gadu.

Jāpārdomā arī vispārīgāka problēma — vecākās pirmskara un jaunākās politiķu paaudzes loma Latvijas valsts tapšanā, meklējot analoģijas ar mūsu laiku.

Un noslēgumā daži citāti no Kārļa Skalbes "Mazajām piezīmēm", kas raksturo Jāni Čaksti kā cilvēku:

""Ne karaļi, kas veduši asiņainus ka®us, ir padarījuši Franciju lielu un slavenu, bet izmanīgie sadzīves politiķi, kas pratuši izlīdzināt nesaskaņas un vienot tautu radošā darbā." Šādas domas izsaka viens no ievērojamākajiem franču rakstniekiem, ku®š dziļi pazinis vēsturi un ar skeptiķa smaidu ievērojis cilvēkus un laikmetus.

Čakste bija viens no šādiem sabiedrības vīriem. Viņš ir gan teicis labu skaitu oficiālu runu, ku®ās varēja izpausties tikai vispārpieņemamas domas, jo viņa augstais stāvoklis tam neatļāva izteikt savus personīgos uzskatus, bet patiesībā viņš vairāk ir klausījies, nekā runājis. Sapulcēs, ku®as viņš vadīja, likās, ka viņš tikai uzkrāj un kārto sabiedrības domas, ar dzīvu sabiedrisku nojautu vērodams īsto ceļu. Čakste darbojās laikmetā, kad varēja gūt vieglus panākumus ar demagoģiju. Bet tā nebija Čakstes dabā. Viņš bija par daudz sabiedrības cilvēks, lai tiktāl nolaistos. Vienkāršāk un siltāk viņš prata pieiet tautai.

"Kad es vasaru izbraucu uz laukiem, es izeju pastaigāties un satieku kaimiņu, ku®š a® vai ecē uz lauka. Viņš aptur zirgu, mēs apsēstamies uz ežas un izrunājamies par visu, kas mums uz sirds," viņš kādreiz teica.

Viņa augstam amatam nāca līdz zināms oficiāls vēsums. Bet viņš to tūliņ salauza, atdzīvinādams gaisu ar vieglu joku un katru iedrošinādams ar labvēlīgu smaidu.

Čakste bij cilvēks, ku®u visbiežāk esmu redzējis smaidot. Var būt, ka viņam vajadzēja smaidīt pēc sava amata, varbūt, ka tas arī katrreiz nebija viegli, viņs jau bij vecs vīrs, kas varēja vēlēties mieru. Reiz, kādā lielā pieņemšanas dienā, kad viņš stāvēja Baltās zāles vidū, visus sveicinādams, es viņam teicu: "Jūs gan, prezidenta kungs, šīs reprezentācijas ļoti nogurdina?"

"Vai zināt, dažreiz vieglāk ir saskaldīt asi malkas," viņš atbildēja un smējās. (..)

Čakstes darbā netrūka iekšēja līdzsvara. Šo līdzsvaru, kurš mums tik nepieciešams pēc lieliem satricinājumiem, viņš ienesa arī valsts dzīvē. Kur viņš to ieguva? Man liekas, laimīgā ģimenes dzīvē. Ap viņu vienmēr bija silts mājas gaiss (..). Un, kas mūs, cilvēkus, jau no seniem laikiem vieno, ir pavards. No viņa smeļ savu siltumu tā ģimenes, kā ļaužu ciltis. No turienes šis vienojošais gars."

Čakstes jubileja ir Latvijas demokrātijas svētki.