Vēstule “Latvijas Vēstnesim”: Vai namsaimnieki nevēlas iegūt privilēģijas?

Diskusijas kārtā

Vairāki namīpašnieku sabiedrisko organizāciju vadītāji ir uzrakstījuši valsts augstākajām amatpersonām atklāto vēstuli, kas publicēta “Latvijas Vēstneša” (LV) 2008.gada 24.aprīļa Nr.64 (Saeimas materiālu 26.laidienā). Autori tajā apskata namīpašnieku tiesību ierobežojumus un izsaka kā galveno lūgumu “grozīt likumus un
normatīvos aktus”.

Kā ievērojām, vēstules autori savu “bēdu stāstu” sāk ar Satversmes tiesas (turpmāk ST) 2006.gada 8.marta spriedumu un tā aplamu piesaukšanu un tulkošanu. Autori nav izpratuši vienkāršu patiesību, ka ST vispār un ar šo spriedumu neregulē īpašnieku un īrnieku tiesiskās attiecības, tā nav noteikusi, kā pēc likuma “Par dzīvojamo telpu īri” Pārejas noteikumu atcelšanas regulēt īres maksas apmērus. No teiktā izriet, ka ir juridiski nekorekti, atvainojiet, ar ST spriedumu plivināties kā ar uzvaras karogu, it kā ST būtu piešķīrusi tiesības namīpašniekiem noteikt īres maksu pēc savas iegribas apmēriem.

Kā jau esmu rakstījis “Latvijas Vēstneša” pielikumā “Jurista Vārds” 24.04. 2007 Nr.17/18, ka ar ST spriedumu īres maksas robežas nav nedz ierobežotas, nedz atceltas. Likuma “Par dzīvojamo telpu īri” Pārejas noteikumus ST atzina par neatbilstošiem Satversmei. Tajos bija noteikti, pirmkārt, ļoti rupji īrnieku cilvēktiesību pārkāpumi, jo tie īpašniekiem piešķīra vienpusējā kārtā noteikt ierobežoto maksimālo īres maksu, ko īrnieks nebija tiesīgs apstrīdēt pat tiesā.

Ļoti labi saprotams, ka pēc šo Pārejas noteikumu atcelšanas savu juridisko spēku atjaunoja šī likuma 8. un 13.pants. Protams, vēstules autori kopumā izsaka raizes, ka daudzu gadu garumā valsts varas bezatbildības dēļ visa šī denacionalizācijas vēsture un jurisdikcija ir novesta nelabojamā strupceļā.

Lasot šo vēstuli, rodas iespaids, ka arī adresāti diez vai varēs sniegt kaut cik apmierinošu atbildi, jo vēstules autori raksta augsti ambiciozas prasības, kuru apmierināšana radītu ļoti traģiskas sekas attiecībā uz jau tā pazemotiem un atstātiem ārpus likuma denacionalizēto namu īrniekiem.

Namīpašnieki, kā var noprast, joprojām nav spējuši novērtēt radušos situāciju, izprast vai atšķirt ļoti vienkāršas juridiskas patiesības – kas ir denacionalizēto namu dzīvokļu īrnieki un ar ko viņi atšķiras no dzīvokļu īpašniekiem, kāds ir katras šīs kategorijas juridiskais statuss.

Jau denacionalizācijas sākumā, pārņemot mājas, vai citā periodā, arī tagad, namīpašniekiem būtu bijis jāvēršas pie valsts varas atbrīvot viņu mājas no padomju laika īrniekiem, kuri nav spējīgi noslēgt jaunu īres līgumu un vienoties maksāt īri pēc vienošanās un atbilstoši dzīvokļu pieprasījumam un īpašnieku vēlmēm.

Tā vietā daudzi namīpašnieki, cik ir zināms, par katru cenu cenšas šantažēt īrniekus ar vienpusējām prasībām izspiest no īrniekiem nesamērīgi augstu īres maksu. Ņemot vērā dzīves līmeni, algu un pensiju lielumu, īrnieki nespēj apmierināt namīpašnieku pieaugošo “apetīti”. Namīpašnieku pārstāvji arī ar šo vēstuli vēršas pie valsts varas piešķirt neierobežotas tiesības celt īres maksu līdz līmenim, kas pat kārtējā gada laikā segtu mājas atjaunošanas, renovācijas izdevumus, tas ir, izvirza prasības, it kā dzīvokļu īrnieki būtu šo māju līdzīpašnieki un būtu līdzatbildīgi par mājas tehnisko stāvokli tāpat kā paši īpašnieki.

Protams, runājot par likumdošanu denacionalizēto namu jautājumā, tā ne tikai nav sakārtota, bet valda pilnīgs haoss. Šo iemeslu vai savas pārprastās domāšanas vai ambīciju dēļ arī raksta autori vēstulē raksta puspatiesības, pat juridiskas aplamības. Vispirms kopā kā namīpašniekiem, tā īrniekiem vajadzēja norādīt uz likumdošanas galvenajām kļūdām un piedāvāt konkrētus risinājumus gatavu normatīvo aktu formā.

Namīpašnieki ar sajūsmu atguva mājas un bez jebkādiem nosacījumiem un ierobežojumiem, bet ar visiem īrniekiem un bez īrnieku juridiskā statusa noteikšanas, proti, tika noklusēts vai apiets likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma saistību tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību” 13.pants, kurā noteikts, ka līdz Zemesgrāmatu likuma atjaunošanai jau noslēgto nomas vai īres līgumu reģistrācija valsts un pašvaldību iestādēs atbilstoši līdzšinējo likumu prasībām juridiskā spēka ziņā pielīdzināma ierakstam zemesgrāmatās (2126., 2174. pants). Teiktais nozīmē, ka ar šo atzinumu īrnieki pirms denacionalizācijas bija ieguvuši lietu tiesību, kas bija spēkā arī pret trešām personām, tas ir, ka bez īrnieka piekrišanas jaunie namīpašnieki nebija tiesiski pārņemt valsts (pašvaldības) funkcijas, bet valsts un pašvaldība nebija tiesīga pārkāpt šo tiesību normu un vienpusējā kārtā deleģēt savas kā līgumslēdzējas puses ar īrnieku tiesības trešajām personām (jaunajiem īpašniekiem) bez vienošanās ar īrniekiem.

Neraugoties uz to, valsts vara pieņēma likumu, ar kuru uzlika par pienākumu pašvaldībām atgriezt mājas īpašniekiem (mantiniekiem), ar ko, otrkārt, rupji pārkāpa arī Civillikuma 1587.panta nosacījumus, kas nosaka, ka tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus. Īrnieku tiesības tika demonstratīvi ignorētas un pārkāptas.

Otrkārt, pašvaldības nesastādīja arī dzīvokļu trīspusēju pieņemšanas – nodošanas aktu (pašvaldība, īpašnieks, īrnieks) par katra dzīvokļa tehnisko stāvokli, ērtībām un platību, kas būtu bijis par atskaites punktu īres maksas noteikšanai, strīdu risināšanai, pakalpojumu kvalitātes precizēšanai un lai varētu noteikt turpmāko dzīvokļa nolietošanās pakāpi un kurš kādā apjomā par to būtu bijis atbildīgs, bet strīda gadījumā tas dotu iespēju pareizi spriest tiesu, bet tas arī netika izdarīts. Šeit neapskatīšu CL 1587.p. pārkāpumu sekas, jo tas jau ir cits, plašs jautājums, par kura pārkāpumu pret valsti daudzi īrnieki ir jau vērsušies Latvijas tiesās pret valsti, bet pēc tam Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Ir jāatzīst, ka ar likumdošanas nepilnībām bija ierobežotas arī namīpašnieku tiesības tajā aspektā, ka tika atstāti spēkā iepriekš ar namu pārvaldēm noslēgtie īres līgumi, bet vēlāk, ja tika slēgti īres līgumi ar jauniem īrniekiem un netika panākta abpusēja vienošanās par īres maksu, Pārejas noteikumi arī šajā gadījumā īpašnieku tiesības ierobežoja. Satversmes tiesa otrajā gadījumā, ja tā var teikt, “atcēla īres griestus”, bet tiem īrniekiem, kuri uz šo laiku saglabāja vecos īres līgumus un kuros nebija noteikts paaugstināt īres maksu un jaunus nenoslēdza, viņiem īres maksa apstājās uz tās robežas, kuru laikā uz 2006.gada 31.decembri katrs maksāja, un tā maksimālā robeža bija Ls 0,72, tas ir, viņiem “īres griesti” tika “iesaldēti”.

Tomēr namīpašnieki nereti baida īrniekus ar šo ST spriedumu un pretrunā ar Civillikuma 2017.panta normu, kas nosaka, ka maksai jābūt noteiktai un tā nedrīkst atkarāties no vienas puses iegribas, vienpusējā kārtā raksta pašu izdomātu īres maksas lielumu, sastāda nevis mājas uzturēšanas izdevumus, bet pilnu remonta darbu uzskaitījumu un katru mēnesi šantažē īrniekus ar parāda izspiešanu, kas nav tiesiski pamatots maksājums.

Nav šaubu, ka vēstules autori saprot, ka ar ST sprieduma stāšanos spēkā tika atjaunota ierobežotā likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 8.un 13.panta darbība un ka īres attiecības jārisina pēc šiem pantiem un spēkā esošajiem īres līgumiem, kuri katram ir uz rokām. Namīpašnieki apzinās arī to, ka arī tiesa nav tiesiska apiet šo likuma panta nosacījumus un paaugstināt īres maksu, tomēr īpašnieki daudzos gadījumos ar prasības pieteikumiem vēršas tiesā paaugstināt īres maksu, kaut tam nav līgumiska un likumiska pamata, netieši prasa apiet likumu un taisīt pretlikumīgu spriedumu.

Arī šajā vēstulē autori “spēlē divas lomas”. Te norāda uz nepilnībām likumdošanā un ka tā neaizsargā viņu tiesības, te citā vietā netieši diktē noteikumus tiesām, it kā šīs “netaisnības” likumdevēja vietā izlems tiesas.

Pareizi autori raksta, ka diemžēl likumdevējs un izpildvara... likumus un normatīvos aktus negrozīja..., bet šajā teikumā iestarpina nepatiesus, tendenciozus vārdus, ka valdība negrozīja “ekonomiski nepamatotos” likumus, un šī teikuma beigās aiziet viltībās un aplamībās, t.i., diktē nosacījumus tiesai un raksta, ka “visus neatrisinātos jautājumus atstāja izlemšanai tiesu instancēs”. Vai autori nesaprot, ka tiesai nav likumdevēja varas, ka īres maksas līmenis risināms likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 8.,11.,un 13.panta un īres līguma ietvaros?

Arī pārmetumus valdībai, ka tā negrozīja “ekonomiski nepamatotos” likumus, virza vienā virzienā – iegūt tiesības uzlikt īrniekiem maksāt par mājas renovāciju un, ja ņem vērā uzrādītās “tāmes”, liek maksāt arī par kapitālo remontu, tādēļ viņi arī prasa atcelt 2002.gada 29.janvāra noteikumus Nr.45, kaut katram ir skaidrs, ka īrnieks nav atbildīgs par nama tehnisko stāvokli, bet viņam ir jāmaksā tikai apsaimniekošanas izdevumi, mājas uzturēšana un ne vairāk, ne mazāk un par tādas mājas tehnisko uzturēšanu, kādā īpašnieks pārņēma māju, un par īpašnieka līdzekļiem atjaunotas mājas amortizācijas izdevumus.

Namīpašnieki saprot, ka pie pašreizējo pensiju un algu līmeņa, kas bieži vien vairākas reizes zemāka par īpašnieka vēlamo īres un pakalpojumu maksu, īpašnieka pieprasīto īres maksu īrnieks nemaksās. Arī valdība nevar rosināt pieņemt īpašnieku labā šādus ambiciozus “ekonomiskās pamatotības” likumus, kas īrniekam var liegt eksistenci un apdraudēt izdzīvošanu.

Ja jau īrnieks nav maksātspējīgs, namīpašnieki cenšas ieskatīties sociālās palīdzības maciņā, kas domāts nelaimē nonākušajiem cilvēkiem, nevis namīpašnieku “apetītes” apmierināšanai. Piemēram, kādā nelielā divstāvu mājā Rīgas centrā namīpašnieks sastādījis tāmi 103 000 latu apmērā, maksu sadalījis uz visiem īrniekiem un, izejot no tā, nosaka īres maksu, ieraksta maksāšanas kvītīs pasakainas parāda summas, jo viņam tas esot “ekonomiski pamatots” finansiāls risinājums atjaunot māju uz īrnieku rēķina. Nav grūti iedomāties to īrnieku šoku, tajā skaitā pensionārus, kuri saņem rēķinu, kas 3–4 reizes pārsniedz ienākumus. Man liekas, ka īpašnieki tīšuprāt šantažē īrniekus, kaut Civillikuma 2134.pantā un citās normās noteikts, ka izīrētājam vai iznomātājam jānodod lieta īrniekam vai nomniekam ar visiem tās piederumiem un tādā stāvoklī, ka pēdējais var no tās iegūt visu to labumu, kādu viņam bijusi tiesība no tās sagaidīt, tādēļ īres maksu nav tiesiski sasaistīt tieši ar mājas tehnisko stāvokli un līdzekļiem remontam.

Šādu nekaunību uzlikt īrniekiem mājas tirgus vērtības atjaunošanas slogu kultivē šīs atklātās vēstules autori un vairāki citi mājīpašnieki. Piemēram, rakstā “Gaidot konstruktīvu risinājumu...” 12.05.2006. laikrakstā “Diena” teikts, ka īpašnieka pienākums ir apsaimniekot savu īpašumu un uzturēt to ekspluatācijai derīgā stāvoklī, taču ar šobrīd noteiktajiem īres maksas apmēriem tas nav iespējams. Viedokli un sūkstīšanos, kur lai nabaga īpašnieki ņem līdzekļus brūkošajām mājām, nereti izsaka arī atsevišķi deputāti un Rīgas domes amatpersonas.

Vienalga autori arī šajā vēstulē jautā, “kā atgūt namīpašumu atjaunošanā ieguldītos līdzekļus”. Manuprāt, tas ir provokatīvs jautājums. Man kā īrniekam šajā gadījumā papildus gribētos zināt, cik daudz līdzekļu ik gadu īpašnieks ir ieguldījis mājas uzturēšanai un cik līdzekļu iepriekšējos 10 gados no peļņas ir iekrājis mājas amortizācijai, vai tos iztērējis savām vajadzībām un meklē jaunus ieganstus savu vienpusējo ambīciju nodrošināšanai.

No atklātās vēstules un šeit teiktā ir saprotams, ka īpašnieki joprojām nemēģina nopietni risināt valsts mērogā šo problēmu abu pušu – īrnieku un īpašnieku – cilvēktiesību neaizskaramības robežās, bet vēršas pie augstākajām valsts amatpersonām ar prasību par tūlītējas mājas atjaunošanas nastas uzlikšanu uz īrnieku pleciem, tāpat kā uz dzīvokļu īpašniekiem. Protams, šeit neapskatu jautājumu par amortizācijas uzkrājumiem pirms 50 gadiem un kādā stāvoklī īpašnieks atguva māju un neapskatu to, kādā stāvoklī būtu nonākušas mājas, ja 50 gadu prombūtnē īpašnieku mājas nebūtu bijušas daudzmaz uzturētas, mainītas vai ierīkotas komunikācijas, kādi mājai bija neapmaksāti hipotēkas parādi utt.

Ņemot vērā spēkā esošo neapstrīdamo likumdošanu un vispārējos principus par mantas īpašnieka pienākumiem, nevajadzēja būt nekādu domstarpību, ka segt namīpašuma atjaunošanā ieguldītos līdzekļus ir mājas īpašnieka pienākums. Tomēr vēlme gūt labumu uz citu rēķina ir dziļi iesēdusies jauno namīpašnieku apziņā.

Var piekrist autoriem, ka 2002.gada 29.janvāra MK noteikumi Nr.45 ir nepil­nīgi, jo tos var dažādi tulkot, sevišķi sadaļā – cik tālu sniedzas “mājas uzturēšanas līdzekļi” ja, kā jau minēju iepriekš, nav dzīvokļa tehniskā stāvokļa atskaites punkta, tajā nav noteiktas mājas uzturēšanas robežas, kas gulstas uz īrniekiem, kā arī nav precīza uzturēšanas normu formulējuma uzskaitījuma. Īpašnieki parasti uzskaita visus iespējamos mājas tirgus vērtības atjaunošanas izdevumus un to pasniedz īrnieka zināšanai vai tiesā kā īres maksas finansiālo pamatojumu vai kā tāmi.

Ir pamats uzskatīt, ka īrniekam īres maksas noteikšanai, ievērojot minēto CL 2234.panta nosacījumus, nav nekāda sakara ar mājas atjaunošanai ieguldāmajiem līdzekļiem, kurus bieži vien īpašnieki neiegulda mājas uzturēšanai, bet notērē citām vajadzībām.

Namu apsaimniekošanas un uzturēšanas izdevumus ļoti profesionāli un pamatoti apskata Grāmatvežu asociācijas sertificēta grāmatvede, Nodokļu konsultantu asociācijas biedre Irina Avotiņa rakstā “Kā aprēķināt īres maksu un pamatot izdevumus”, kas publicēts “Latvijas Vēstneša” 2007.gada 10.aprīļa izdevumā “Jurista Vārds” Nr.15, viņa ir aprēķinājusi, ka īres maksa varētu būt Ls 0,34, bet ja rēķina peļņu – Ls 0,37, bet atsevišķos gadījumos līdz Ls 0,47, bet ne vairāk. Bet mēs zinām, ka pašlaik lielākā daļa īrnieku maksā ar Pārejas noteikumiem uzspiesto īres maksu Ls 0,72 par vienu kvadrātmetru. Teiktais nozīmē, ka īpašnieku īres maksas “apetīte” un ambīcijas ir pārāk lielas.

Redzot, ka arī tiesas neatrod pamatojumu apmierināt namīpašnieku ambīcijas, vēstules autori raksta, ka “tiesas nosaka neadekvāti zemas īres maksas”, un turpat atsaucas, ka pašvaldības ir pat dāsnākas, ka “maznodrošinātajiem kompensē līdz 3 lati par īrētās platības kvadrātmetru ... un maksā daudz lielākas īres maksas”.

Ne reizi vien publiski esmu izteicies, ka kompensāciju maksāšana principā ir prettiesiska, ka tas nav vis pabalsts īrniekiem, bet gan tiek virzīts īpašnieku labā. Pirmkārt, šī “palīdzība” atņem sociālā pabalsta apjomu nelaimē vai ārkārtas materiālajā stāvoklī nonākušajiem cilvēkiem.

Otrkārt, lai sniegtu šādu sociālo “palīdzību” īrniekiem, valdībai ar likumu vispirms būtu bijis precīzi jānosaka īres maksas finansiālā pamatojuma nosacījumi sertificēta speciālista aprēķinu ietvaros, pretējā gadījumā šī “palīdzība” rada interešu konfliktu. Piemēram, īpašnieks un īrnieks vienojas par augstu, nepamatotu īres maksu un šis maznodrošinātais īrnieks vēršas pašvaldībā pēc palīdzības un pašvaldība pabalsta šo nelikumīgo vienošanos ar īpašnieku, izšķērdē citiem mērķiem paredzētos sociālā budžeta līdzekļus. Nav izslēgts arī cits variants, kā izsaimniekot sociālā fonda līdzekļus, un šādi fakti ir zināmi, ka īpašnieks jau iepriekš vienojas sarunā ar pašvaldības attiecīgu amatpersonu, ka viņa mājas īrniekiem pašvaldība maksās attiecīgi augsto īres maksas summu, īpašnieks informē par to īrnieku, uzstāj un pieprasa īrniekam par tādu summu slēgt vienošanos, lai it kā būtu “pamats” šādam koruptīvam darījumam. Patiesībā arī īrnieks tiek krāpts, jo “palīdzība” nevar būt ilglaicīga, kā arī īrnieks ar šādu jaunu īres līgumu zaudē denacionālizētās māja īrnieka statusu ar visām no tā izrietošām sekām, tajā skaitā viņš zaudē tiesības uz iespējamām dzīvokļa kompensācijām, viņš nevar tikt uzņemts dzīvokļu rindā u.c.

Atklātās vēstules autori citē likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 13.pantu un jautā, “kāpēc īres maksu var paaugstināt tikai tad, ja īres līgumā ir paredzēta iespēja paaugstināt īres maksu”, kas nozīmē, ka autoriem īres attiecību tiesiskums ir skaidrs, bet, neraugoties uz to, īrniekiem izraksta nepamatotus rēķinus, tos uzrāda kā parādu vai pieprasa tiesā paaugstināt īres maksu pretrunā ar likumu un īres līgumu. Jā, šie noteikumi attiecībā uz namīpašniekiem ir netaisnīgi, bet vēl netaisnīgāk būtu noteikt īrniekiem juridiski nepamatotu īres maksu, kā iepriekš pārliecinājāmies, jo nav ekonomiska pamatojuma celt īres maksu neatbilstošu dzīves līmenim valstī. Šeit ir jārod valstisks risinājums ar likumu un finansiālo segumu, ko nevar atrisināt viena pati pašvaldība.

Autori, citējot likuma “Par dzīvojamo telpu īri” Pārejas noteikumu 1.pantu, ka līdz 2001.gada 31.decembrim noslēgto īres līgumu atjaunošanas jautājumi regulējami pēc tiem noteikumiem, kādi bija spēkā, kad tika noslēgts šis līgums, sūdzas, ka “nam­īpašniekam jāpilda ar namu pārvaldēm slēgtie līgumi” un viltīgi turpina: “ vai arī jāgriežas tiesā”.

Nē, cienījamie atklātās vēstules autori, kā jau teikts, tiesai nav likumdevēja tiesību un tai arī jāpilda minētie likumi, tāpat kā jums. Arī Civillikuma Ievada daļas 3.pants paredz, ka katra civiltiesiska attiecība apspriežama, kas bija spēkā tad, kad šī attiecība radusies vai izbeigusies. Neskartas paliek jau iegūtās tiesības.

Izlasot visu vēstuli, nekur neatrodam vienu, varētu teikt, ļoti dziļi slēptu, namīpašnieku ienākumu – ienākumu no mājas nedzīvojamo telpu nomas. Ir zināms, ka nomnieki to pašu īres namu nolieto desmit reižu intensīvāk, arī remontējot vai pārbūvējot bijušos dzīvokļus, tā radījuši ne vienu vien plaisu mājā un īrētajos dzīvokļos. Nomnieki bieži vien traucē vai rada daudz neērtību arī īrniekiem, tomēr var nojaust, ka daudzi namīpašnieki saņem no nomniekiem lielu nomas maksu, bet neuzkrāj šo ienākumu daļu mājas amortizācijas izdevumiem. Piemēram, ir gadījies redzēt desmitiem māju “finansiālo pamatojumu”, kas rūpīgi sadalīts uz galviņām – uz dzīvokļu kvadratūru, bet tajos nav redzama nomnieku dalība. No tāmēm, vai pareizāk, no mājas atjaunošanas izdevumu uzskaitījumiem, var redzēt tikai atsauci, ka šie izdevumi tiek dalīti uz dzīvokļiem pat bez norādes, uz kādu kvadratūru tie sadalīti, kas nozīmē, ka īrniekiem it kā netieši var uzlikt samaksāt arī nomnieku daļu un citas telpas vai neapdzīvojamās platības, kuras īrnieks neizmanto. Vismaz par godīgumu aprēķinos ir vairāk šaubu kā skaidrības.

Un nobeidzot, par vēstules autoru prasījumiem. Piemēram, prasības pirmajā punktā lūgts grozīt vai atcelt likumus, bet nav norādīts pat pants, kuru tad būtu jāatceļ, bet otrajā punktā nenorāda arī, ko likt vietā, ja atceltu Ministru kabineta minētos noteikumus Nr.45.

Pilnīgi neiztur kritiku arī trešā prasība grozīt likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.pantu. Namīpašnieki, manu­prāt, nevēlas saprast, ka īres nami un telpu noma šajos namos ir īpaša komercdarbība, kas regulējama pēc Civillikuma un speciālā likuma “Par dzīvojamo telpu īri”.

Pārējos četros punktos ir izteikti, varētu teikt, jau pastarpināti risinājumi, kuri samērā viegli atkristu vai būtu reta parādība, ja valsts vara uzsāktu un kardināli risinātu šo denacionalizēto namu īpašnieku un īrnieku cilvēktiesību pārkāpumus un novērstu naida kurināšanas politiku starp šīm abām pusēm, likumiski skaidri noregulētu šīs attiecības, lai nebūtu iespējas katrai no pusēm rīkoties pēc “individuālām” aizsardzības metodēm, pēc principa – kurš kuru uzvarēs.

Jau vairākkārt esmu izteicis viedokli, ka namīpašniekiem būtu jāpārtrauc “karš ar īrniekiem” un vienpusēju, ambiciozu prasību izteikšana valsts varai, lai vēl vairāk ierobežotu jau tā dzimtcilvēka statusā nostādīto īrnieku tiesības, bet gan kopā ar īrnieku tiesību aizsardzības pārstāvjiem izstrādātu un piedāvātu valdībai un Saeimai konkrētus noteikumu un likumu projektus.

Atklātās vēstules autoru prasību apmierināšana, kas attiecas uz īres maksas palielināšanu un jaunu īres līgumu slēgšanu, manuprāt, vēl vairāk padziļinātu krīzi starp denacionalizēto namu īrniekiem un īpašniekiem, šīs dārdzības apstākļos radītu neparedzamas sekas.

Vienīgā reālā izeja no šī strupceļa ir pārtraukt sociālās palīdzības līdzekļu izsaimniekošanu namīpašnieku ambīciju apmierināšanai, pārtraukt īrnieku spīdzināšanu ar nereālām īres maksām un izlikšanas draudiem un uzsākt risinājumu valsts mērogā, piesaistot valsts un pašvaldības līdzekļus, arī ar pašu īrnieku līdzekļu piesaisti, kā arī Eiropas Savienības līdzekļu piesaistes iespēju izvērtēšanu plašas dzīvokļu programmas realizēšanai.

Cieņā, –

Klementijs Rancāns,

dipl. jurists, Denacionalizēto māju īrnieku tiesību aizsardzības biedrības “Ausma” valdes loceklis